Sniegavīrs

Mazās eskimosu meitenes Ziemassvētki

Maza, maza eskimosu meitene teica:

«Rīt būs Ziemassvētki. Roņi jau rotaļājas, Valzivis svētku sajūsmā jau peras pa ūdeni un šļāc gaisā ūdens strūklas. Pingvīni tīra savus melnos kamzoļus un iestērķelē savas baltās vestes. Bet man, mazajai eskimosu meitenei, nav pat tauku sveces galiņa, ko iedegt pa svētkiem…»

Un viņa sāka raudāt, un asaras viņai ritēja pa vaigiem un sasalušas spīdēja pie viņas deguntiņa.

Jūras teliņš dzirdēja viņas raudas un ierūcās:

«Neraudi, citādi arī man sāks birt asaras! Es tevi pazīstu jau kopš tavas dzimšanas, un mana māte, lielā jūras govs, ir tevi barojusi ar savu pienu. Rīt es tev sagādāšu viskošāko dā­vanu, kādu vien var sadabūt šajā ledus valstībā.»

Mazā eskimosu meitene vairs neraudāja.

Nākamajā dienā bija Ziemassvētki. Pa ledu atlīda jūras teliņš un iedeva meitenei kaut ko apaļu un dzeltenu.

«Ak!» — mazā eskimosu meitene iesaucās. «Kas tas tāds dzeltens… sarkans… zeltīts?»

«Tas ir kaut kas līdzīgs saulei,» jūras teliņš lepni atbildē­ja.

Maza eskimosu meitene saka lekat un gavilēt no prieka un sirsnīgi, mīļi noskūpstīja jūras teliņa slapjo purnu.

Tad viņa aizskrēja pie savas mātes un teica:

«Māmiņ! Māmiņ! Man te ir kaut kas līdzīgs saulei!»

Māte bija redzējusi, ka cilvēki no garām braucošajiem ku­ģiem met jūrā apelsīnu mizas un pazina šo apaļo, zeltaini dzelteni sārto augli.

«Māmiņ!» — eskimosu meitene nerimās. «Tagad taču es varu vilkt nost savus smagos un biezos kažokus? Tagad, kad man ir saules gabaliņš, es varēšu apsildīties?»

«Nē, bērniņ. Tas nav saules gabaliņš, tas ir kāds auglis, kas aug tālu tālu no mums, karstajos, saulainajos dienvidos.»

Meitenīte kļuva domīga.

«Kas tas ir — auglis, māmiņ?»

Māte viņai to paskaidroja. Bet mazā eskimosu meitene vēl aizvien domāja, ka ar šo mazo dzeltenzeltaino bumbuli var apsildīties. Viņa atgāja nostāk aiz savas ledus būdas, apstā­jās plašajā baltā sniega klajumā, nolika apelsīnu sniegā un ilgi par to priecājās. Cik brīnišķīgi šī zeltainā miziņa spīdēja uz zilganbaltā sniega!

Meitene nolēma pasildīties pati savā saulītē. Viņa noņēma ziemeļlāča ādas cepuH un novilka briežādas kažociņu.

«Brrr!.. Māmiņai bijusi taisnība, ka tas dzeltenais bumbu­lis īsti labi tomēr nesilda…»

- Kaut arī mazā eskimosu meitene atkal aoģērbās diezgan žigli, tomēr, uz māju iedama, viņa jau pāris reižu nošķaudījās. Eskimosu meitenes ir veselīgas un izturīgas, bet iesnas viņa tomēr bija noķērusi.

Otrā rītā pēc Ziemassvētkiem, kad eskimosu meitene pa­modās, turēdama cieši sev piespiestu dzeltenzeltīto bumbuli, viņa juta vieglu, patīkamu smaržu. Šī smarža nāca no viņas mazā, apaļā saules gabaliņa.

«Varbūt pamēģināt?» — mazā eskimosu meitene nodomāja

un sāka lupināt. Kripatiņa pēc kripatiņas, kumosiņš pēc kumo­siņa pazuda viņas mutē.

Cik tas bija gards! Savā mūžā viņa neko tik smaržīgu un saldu nebija ēdusi.

Pēc dažām dienām mazā eskimosu meitene atkal sastapa jūras teliņu.

«Nu, kas no jauna?» — jūras teliņš apvaicājās.«Kā klājas tavam saules gabaliņam?»

«Es viņu apē'du!» — mazā eskimosu meitene priecīgi sacī­ja. «Paldies tev!»

«Ja man palaimēsies, es tev uz nākamajiem Ziemassvētkiem vēl kaut ko garšīgu sameklēšu,» — apsolīja jūras teliņš.