Sniegavīrs

Iksis, Riksis un Biksis svin Jaungadu

Ir Jaungada priekšvakars, un Iksis, Riksis un Biksis sēž savā būdiņā, kas līdz pat jumtam ieputināta mīkstā, dzirkstošā sniegā. Ārā ir auksts, bet būdiņā ir silts. Visas četras sienas izgreznotas ar skujiņām, bet uz galda nolikta liela, apaļa kū­ka. Visapkārt gar ārmalu kūkai Iksis, Riksis un Biksis ir sa­spraudījuši mazas svecītes, tās viņi drīz iedegs.

Iksis, Riksis un Biksis šovakar rīko viesības.

Tuk! Tuk! Tuk!

Klau, tur jau pirmais ciemiņš klauvē pie durvīm.

«Iekšā!» — iksis, Riksis un Biksis visi trīs sauc reizē, visi trīs viņi skrien atvērt un visi trīs, klupdami un krisdami, cits citam pa kājām pidamies, metas pie durvju kliņķa.

Pirmie atnācēji ir Bolacis un Visgribis, nūja, šie abi rūķi jau dzīvo tepat vistuvāk kaimiņos. Cik tad te ko nākt, bet tik un tā abiem vaigi sarkani. Acis skraida uz visām pusēm un, protams, tūlīt pamana kūku. Bolacis un Visgribis ir ļoti ēde­līgi rūķi.

«Ak Iksi, Riksi un Biksi, kāda jums ir skaista kūka!» — Bolacis un Visgribis spiežas tik tuvāk pie galda. «Laikam jau ļoti garšīga, ko?»

«Re, Visgribi, ko es pamanīju!» — Bolacis no sajūsmas lē­kā uz vienas kājas. «Tas taču būs ķīselis, vai ne? Tur, tur, ta­jā lielajā bļodā!»

Bolacis paceļ degunu uz augšu un osta gaisu. «Tas ir ze­meņu ķīselis,» — viņš priecīgā balsī uzsauc.

Visgribis tikmēr soļo ap galdu un skaita mazās piparkūku sirsniņas, kas noliktas tur, kur būs katram ciemiņam jāsēž. Viņš grib saskaitīt, cik viesu šovakar gaidāmi.

Pie durvīm atskan skaļš rībiens. Ak nē, tas tomēr ir klau­vējiens, bet varen skaļš gan. Ar milzīgu blaukšķi durvis at­veras, pirms vēl kāds paspējis muti atvērt, lai aicinātu nākt iekšā. Pāri slieksnim jau nāk kareivis sarkanā mundierī un melnā, augstā cepurē, kā sper soli, tā grīda norīb. Vēl nesen viņš bija tikai rotaļu zaldātiņš, bet kādu nakti aizbēga kopā ar laumiņām un tagad apsargā laumiņu karalienes pili.

«Labvakar visapkārt!» — viņš sauc skaļā un jautrā balsī. Nopietns viņš ir tikai tad, kad stāv sardzē, bet visu pārējo laiku — bezbēdīgs un vieglprātīgs. «Es atvedu pilnas ragavas ar ciemiņiem!»

Kareivis pieturēja durvis un pasniedza roku pretī, jo paš­laik nāca iekšā laurniņa Delfīnija. Vasarās Delfīnija līksmoja un rotaļājās ar puķēm, bet ziemā viņai bija garlaicīgi, tāpēc tā gaidīt gaidīja, vai kāds nerīkos viesības.

Vectēvs Viendienis kā allaž bija ieradies kopā ar savu ka­ķi Murkšķi. *

Kad ciemiņi bija mazliet apsildījušies, sākās spēles un ro­taļas. Viņi ķēra vistiņas, gāja kurpniekos un pastniekos, jaut­rības un joku bija bez gala.

Beidzot visi bija piekusuši un apsēdās tēju dzert.

Iksis, Biksļs un Riksis aizdedzināja visas krāsainās svecītes un sagrieza kūku gabalos.

«Kūkā ir iecepts pārsteigums,» — saka Riksis un viltīgi pamirkšķina ar aci. «Kam tas kritīs, tas nākamgad varēs par velti ahbraukt uz mēnesi un atpakaļ.»

Visgribis paķer vislielāko kūkas gabalu, cerēdams, ka tad nu viņam varētu būt vislielākā cerība dabūt pārsteigumu.

Visi ciemiņi ēd kūku, ka čāpst vien. Iksis, Biksis un Riksis ēd'lēnām un prātīgi, lai pārsteigumu nenoritu.

«Man ir, man ir!» — iesaucas Delfīnija. Viņas kūkas gaba­lā kaut kas mirdz, spožā papīriņā ietīts. Iksis, Biksis un Rik­sis redz un pazīst jau pa gabalu — tā ir biļete braucienam uz mēnesi. Kamēr Delfīnija priecājas un visiem rāda, ko atradusi, tikmēr pie ārdurvīm atkal klauvē.

Riksis steidzas atvērt.

Tavu prieku! No kaimiņu ciema, cauri vai pus mežam, at­braukusi vecmāmuļa Circiņa. Tagad viņa stāv uz sliekšņa ar milzīgu kurvi rokā.

«Man nāca ausīs, ka jūs šovakar te rīkojot viesības,» — saka vecmāmuļa. «Iznāca uz šo pusi braukšana, domāju, jā­iegriežas paraudzīties. Man te kurvī ir šis tas jums noderīgs. Ar sarkanajām lentēm apsietās, ņemiet vien ņemiet, tās ir dā­vanas. Bet ar zilajām lentēm apsietās, lūk, šīs te, tās ir vēlē­šanās.»

Visi sastājās rindā un pēc kārtas bāza roku kurvī.

Delfīnija bija pirmā. Viņa izvilka paciņu, apsietu ar sarka­nu lentīti. Rūpīgi saiņoja vaļā. Tas bija mazs zelta būrītis ar vēl mazāku, koši dzeltenu putniņu.

«Ak, cik skaists!» — gavilēja Delfīnija. «Pa ziemu viņš dziedās manā istabā, un man vairs nebūs garlaicīgi. Bet vasa­rā es to nesīšu dziedāt starp puķēm.»

Vectēvs Viendienis arī izvilka paciņu ar sarkano lentu, tur bija kastīte ar dzelteniem papīriņiem.

«Katrs dzeltenais papīriņš ir viena saulaina diena,» — tei­ca vecmāmuļa Circiņa. «Man nemaz nepatīk, ka tev vārdā ir Viendienis, un tagad tev krājumā būs vēl daudz, daudz dienu. Tu pats vari izdomāt, ko tu ar tām darīsi. Tikai zini, visas būs siltas un saulainas, ziemā arī.»

Protams, ka vectēvs Viendienis bija ļoti apmierināts ar šā­du dāvanu.

Tagad bija Murkšķa kārta. Viņš ilgi maisīja ar ķepu pa grozu un nevarēja vien izvēlēties. Pārējie viņu nepacietība stei­dzināja. Murkšķis jau iepriekš paredzēja, ka viņu gaida kaut

kas patīkams, un labpatikā sāka murrāt. Beidzot viņš vilka un izvilka paciņu ar zilu lentu.

«Vēlēšanās!» — teica vecmāmuļa Circiņa. «Vēlies, ko gri­bi, tas piepildīsies.»

«Es jau sen gribēju tikt uz pilsētu un redzēt prezidentu! Bet visi mani biedēja, ka es pilsētā apmaldīšoties un vairs ne­tikšot atpakaļ. Varbūt tagad es nu varētu…» — Murkšķim ūsas nokārās pavisam zemu.

«Varēsi, varēsi!» — viņu drošināja vecmāmuļa. «Jau rīt no rīta tu būsi pilsētā, pašā pilsētas centrā uz liela, akmeņiem bruģēta laukuma.» Tupi un neskraidi apkārt, esi pacietīgs. Pre­zidents pašlaik ir izbraucis uz ārzemēm, bet es visu nokārtošu tā, ka viņš rīt no rīta jau atgriezīsies mājās un brauks tieši pār šo laukumu, un tad tu viņu varēsi pamatīgi aplūkot. Pēc tam trīs reizes uzsit ar asti pa bruģi, un tu vienā mirklī būsi atkal šeit.»

Tagad nāca Bolača kārta. Bolacis izvilka dāvanu — vēl gluži siltu kūkas gabalu ar rozīnēm.

Visgribis tūlīt pēc tam izvilka zilā lentā ietītu vēlēšanos.

«Nu, ko tu vēlētos?» — vaicāja vecmāmuļa Circiņa.

«Divas tādas pašas kūkas!» — ne mirkli nekavēdamies, tei­ca Visgribis, rādīdams uz Bolaci, kas pašlaik jau beidza ēst savu dāvanu.

Protams, Visgribim viņa vēlēšanos izpildīja, bet izrādījās, ka nemaz nav tik viegli dabūt iekšā divus lielus rozīņkūkas gabalus, ja četri vai pat pieci jau ir priekšā…

«Man arī ir vēlēšanās,» — rādīja kareivis.

Tad viņš ilgi domāja un pat pievēra acis, lai varētu labāk izdomāt.

«Es vēlos būt laumiņu karalienes armijas visaugstākais virspavēlnieks,» — beidzot viņš sacīja. Un tajā pat mirklī vi­ņa sarkanajam mundierim uzradās lieli, plati zelta uzpleči, bet krūtis pārklājās ar zelta un sudraba medaļām.

Iksis, Biksis un Riksis bāza rokas kurvī visi reizē.

Iksis izvilka dāvanu — lielu saini visskaistāko sapņu, pie­tikšot ilgam laikam katru nakti pa vienam, un divu vienādu nemaz neesot.

Riksim arī bija dāvana, liels zelta gabals. Viņš to nolika pie spoguļa, un zelts skaisti mirdzēja un vizuļoja.

Bet Biksis izvilka vēlēšanos.

«Es vēlos… es vēlos…», — viņš ilgi mīdījās no vienas kā­jas uz otru, tā arī nespēdams izdomāt, ko īsti viņš vēlas.

«Nesteidzies,» — sacīja vecmāmuļa. «Noliec savu vēlēšanos atvilknē. Kādreiz ļoti noder, ja mājā ir paglabāta kāda vēlē­šanās un negaidot pienāk liela vajadzība.»

Līdz Vecgada pēdējai minūtei vēl visi gāja rotaļās. Visi, izņemot vecmāmuļu, jo viņa steidzās atpakaļ, un pa aizputi­nātu ceļu jau pārāk ātri nevar pabraukt. Viņa atslēdza savu māju tieši tajā mirklī, kad pulksteņa lielais rādītājs pārklāja mazo rādītāju.

«Pusnakts!» — sauca Iksis.

«Laimīgu Jauno gadu!» — piebalsoja Biksis un Riksis. Kaut arī vecmāmuļa bija tālu, viņa to dzirdēja pilnīgi skaidri.