Sniegavīrs

Pārmainītais Ziemassvētku bērns

Mazajai Elizabetei bija pieci gadi, un dzīve viņai likās ļoti jauka. Vienīgās bēdas — viņai trūka brālīša, tādas īstas, dzī­vas lelles! Dažkārt uznāca garlaicība kā jau vienīgajam bēr­nam visā mājā, jo bērnu nebija arī ārstiem Krauzēm, kuri nesen kā sāka dzīvot augšējā stāvā.

Tomēr ārsta kundze bija ļoti mīļa. Elizabete dažreiz drīk­stēja uziet pie viņas, un tad Krauzes kundze labprāt rotaļājās ar viņu, it kā pati vēl būtu bijusi pavisam maza meitenīte.

Ziemassvētki nāca aizvien tuvāk.

«Nu mums ir labi jāpārdomā, ko uz Ziemassvētkiem varētu vēlēties,» — sacīja Elizabetes mamma. «Uzrakstīsim vēstuli, ieliksim aploksnē un nosūtīsim Ziemassvētku vecītim, varbūt viņš mūsu lūgumus izpildīs.»

Elizabete pati vēl rakstīt neprata, viņa aicināja mammu palīgā. Bet tā iznāca krietni gara rakstīšana. Viņas izdomāja, ka vajadzētu jaunu grāmatu papum, siltu plecu lakatu mam­mai un kaut ko garšīgu Elizabetei. Viņa pati gribēja konfek­tes. Mamma teica, ka labāk būtu gribēt riekstus. Beidzot ierak­stīja gan to, gan to.

«Marku es pati drīkstēšu nolaizīt, vai ne?» — prasīja Eli­zabete.

«Ziemassvētku vecīša vēstulēm jau markas nemaz nevajag, viņam pastnieks piegādā tāpat,» — sacīja mamma.

Elizabete tā nebija ar mieru. Drošības pēc marku uz ap­loksnes tomēr uzlīmēja, tikai laizīt gan mamma neieteica, aiz­

sūtīja meiteni pie ūdenskrāna saslapināt pirkstu un pamācīja, kā marku uzlikt taisni un glīti.

Pēkšņi Elizabete skaļi iesaucās:

«Aizmirsu, pašu galveno aizmirsu!»

Viņa pastiepās uz pirkstgaliem un kaut ko iečukstēja mam­mai ausī.

Mamma pasmaidīja:

«Labi jau būtu, bet es gan nezinu, vai Ziemassvētku vecī­tim tādi mazi brālīši ir krājumā. Palūgt varam, tad jau redzēs.»

Par laimi, aploksne vēl nebija aizlīmēta ciet, un viņas pie­rakstīja vēstulē klāt:

«Es lūdzu mani atvainot, ka prasu tik lielu un vērtīgu dā­vanu, bet man ļoti vajag mazu brālīti. Ar sveicienu Elizabete.»

Mamma sacīja, ka rīt no rīta iedošot šo vēstuli papum, viņš pa ceļam uz darbu iemetīšot vēstuli pastkastītē. Bet ElizaBete gribēja darbu padarīt līdz galam pati. Viņa steidzās vilkt mē­telīti mugurā, abas ar mammu aizgāja līdz tuvējai pastkastī­tei, tad mamma pacēla viņu aiz padusēm un Elizabete pati iemeta vēstuli.

Tā. Nu viens svarīgs darbs bija kārtībā.

Beidzot pienāca Ziemassvētku sestdiena. Elizabete bija kā sasvilusi no lielās gaidīšanas. Viņa bija pārliecināta, ka brālī­tis jau tikpat kā rokā. Ziemassvētku vecītis taču līdz šinī al­laž bija atnesis itin visu, ko meitene bija vēlējusies. Kaut nu tikai vēstule nonāktu tieši pie viņa un pa ceļam kur neno­klīstu!

Papus arī jau zināja par gaidamo ģimenes pieaugumu. No sākuma Elizabete nemaz nebija gribējusi "to viņam iepriekš sacīt, lai būtu lielāks pārsteigums, taču mamma iebilda, jau­tājums esot pārāk svarīgs, lai papu atstātu neziņā. Būšot ta­ču jāpadomā arī par drēbītēm un ietinamajiem.

«Bet es tev saku, ka viņš piederēs man!» — Elizabete uz­stāja. «Tu nedomā man viņu vēlāk atņemt un teikt, ka tas ir tavs!»

«Ko tu runā, vai nu es tāda būšu!» — mamma mierināja Elizabeti.

Ārā jau bija satumsis. Blakusistabā varēja dzirdēt noslē­pumainu čabēšanu un grabēšanu. Elizabete nepacietībā kustē­jās kā dzīvsudrabs, mamma tik tikko spēja viņu novaldīt, lai vēl mazulietiņ pagaida.

Tad durvis uz blakusistabu atvērās, papus stāvēja un smai­dīja, eglītē dega svecītes, un uz krēsla varēja redzēt daudzus lielākus un mazākus sainīšus.

«Skaties, Elizabet, kādas jaukas dāvanas atsūtījis Ziemas­svētku vecītis!»

Mantas patiešām bija jaukas. Gan prasītās konfektes, gan paliela tūta ar lazdu riekstiem, un vēl sauja valriekstu un sauja zemesriekstu klāt, laikam Ziemassvētku vecītis īsti labi nebija sapratis, kādus riekstus Elizabete vislabprātāk ēd, un tapec pagrabis no visiem saviem riekstu maisiem.

Bumba bija stingra un atsperīga. Jaunā leļļu gulta — skais­ti nokrāsota un ar galvgalā uzzīmētu puķi. Kastītē ar virtuves piederumiem bija karotes un kausiņi, naži un dakšiņas, panni­ņas un katliņi, nu gluži kā īstajā mammas virtuvē.

Bet mazās Elizabetes acis vēl aizvien kaut ko meklēja, un viņas sejiņa kļuva bēdīga.

«Kur tad brālītis?»

«Jā, iedomājies tikai,» — teica mamma. «Viņa nav.»

Elizabetei sāka birt asaras.

«Neraudi vis,» — mierināja papus. «Var taču būt, ka visas šīs te dāvanas Ziemassvētku vecītis tev ir sagādājis pats uz savu roku un tavu vēstuli viņš nemaz nav saņēmis. Rakstīsim nākamgad atkal, viņš uzzinās, ko tu vēlies un droši vien ne­atteiks. Pašlaik nu vairs nekā nevar darīt.»

Elizabete palēnām nomierinājās. Arī tas, kas viņai bija at­nests, patiešām likās ļoti skaists, ko tur nu ilgi bēdāsies.

«Es uzskriešu augšā pie Krauzes kundzes un parādīšu vi­ņai savas jaunās mantas!» — Elizabete ierunājās.

«Neej vis, meitiņ,» — teica papus. «Tur augšā ir uzradies mazs puika, viņš vēl ir pavisam maziņš un droši vien guļ, ne­vajag traucēt.»

«Puika? Mazs puika, tu saki?» — Elizabete iekliedzās. «Tas taču ir mans puika! Tas ir mans brālītis! Viņš ir ienests ne­pareizā dzīvoklī! Mēs taču savā vēstulē neuzrakstījām, ka mū­su mājā ir divi dzīvokļi!»

«Ziemassvētku vecītis jau nu gan tā nemēdz kļūdīties,» — iebilda mamma.

«Bet ka es tev saku! Mans, tas ir mans brālītis! Es tak viņu biju pasūtījusi! Un ārstiem droši vien tāds puika nemaz nav vajadzīgs. Es tūlīt uzskriešu un paprasīšu, un tad tu redzēsi, ka viņi man atdos,» — nerimās meitene.

«Šodien nē. Gan jau citureiz aiziesi pie ārsta kundzes,» — papus sacīja.

«Jūs esat ļauni, pavisam ļauni!» — Elizabete atkal sāka raudāt.

«Ja tu slikti uzvedīsies, Ziemassvētku vecītis tev atņems visu, ko atnesis,» — papus teica stingrā balsī, un Elizabete saprata, ka šovakar patiešām pie brālīša netiks.

Nākamajā rītā jau krietni agri meitene zvanīja pie ārsta dzīvokļa durvīm. Durvis atvēra pats ārsts Krauze.

Ij labrītu nepadevusi, Elizabete sacīja ciešā un noteiktā balsī:

«Es atnācu apskatīties savu brālīti. Tas ir mans puika, jūs taču man viņu atdosiet, vai ne? Es viņu biju sev pasūtījusi, bet viņš ir nepareizi atnests jums.»

«Tavs puika?» — brīnījās ārsts. «Es nu gan nezinu… Paš­laik viņu mazgā vanniņā, tev būs mazuliet jāuzgaida. Bet mēs arī bijām pasūtījuši puiku, un mana sieva saka, puika patie­šām esot atnests viņai.»

«Jūs tikai negribat man puiku atdot!» — Elizabete sauca. «Es vēlreiz uzrakstīšu Ziemassvētku vecītim un pajautāšu, kam tad īsti bija domāts šis te puika, man vai jums!»

Noskrējusi atpakaļ savā dzīvoklī, Elizabete piedabūja mam­mu nākt palīgā, un abas sēdās pie galda un rakstīja:

«Mīļais Ziemassvētku vecīt! Es esmu ļoti apbēdināta par to, ka…»

Tajā brīdī pie ārdurvīm atskanēja zvans. Papus gāja atvērt un atgriezās ar lielu kasti rokā.

«Man pastnieks sacīja, ka to te vajagot atdot mazajai jaunkundzei,» — papus smaidīdams teica un pastiepa kasti Elizabetei.

«Kas tad tas?» — mamma plēsa vaļā aploksni, kas bija kastes pašā virsū. «Vēstule arī vēl?»

Jā, tā bija vēstule, adresēta Elizabetei.

«Mīļo Elizabet! Es saņēmu Tavu vēstuli un zinu, ka Tu gaidīji brālīti. Šogad man bija diezgan daudz meiteņu, bet puiku pietrūka. Ja es būtu zinājis pavisam droši, ka tu vien­līdz priecāsies gan par mazu brālīti, gan par mazu māsiņu, tad es Tevi varētu iepriecināt jau šogad, bet Tu jau prasīji tikai puiku. Tavu vēstuli es saņēmu tā stipri pavēlu, un man visupirms bija jānosūta puikas tiem, kas bija prasījuši pirmie. Tā kā neviena dzīva puikas man pašlaik nav, aizsūtu vienu tikpat lielu, nav gan dzīvs, bet tomēr ļoti skaists. Ar sveicienu Ziemassvētku vecītis.»

«Nu ko, ārsta kundzei šoreiz ir taisnība,» — sacīja Eliza­bete. «Tas puika, kas augšā, būs gan domāts viņiem.»

Lai viss būtu godīgi, viņa tūlīt gāja uz augšējo stāvu pa­teikt, ka Krauzes kundze to savu puiku varēs paturēt.

Krauzes kundze viņai parādīja savu mazo puiku. Viņš bi­ja sarkans kā vēzis un skaļi bļāva.

«Labi gan, ka es viņu nepaņēmu sev,» — domāja Elizabete. «Tas, kuru man atsūtīja Ziemassvētku vecītis, ir daudz glītāks un klusāks. To otru lai ārsti patur vien sev.»

Bet ar mammu viņas todien norunāja, ka uz nākamajiem Ziemassvētkiem palūgs atnest vai nu mazu brālīti, vai mazu māsiņu, kā nu pašam Ziemassvētku vecītim ir ērtāk un labāk.