Sniegavīrs

Kā Ziemassvētku vecītis gribēja atteikties no sava amata

Ja jūs domājat, ka Ziemassvētku vecītim ir maz rūpju, tad jūs ļoti maldāties! Ne jau viss, kas viņam jādara, ir viegls un patīkams. Jau labu laiku pirms Ziemassvētkiem viņam ir tik daudz darba kā reti kādam no mums. Un kļūdīties nedrīkst! Ne­var taču atnest rūcināmo vilciņu tam, kas gaida riču-raču, vai lelli ar gaišiem matiem un zilu lenti tiem, kas gaida būvējamos klucīšus.

Kā Ziemassvētku vecītim palīgā nāk rūķi, bet laumiņas cen­tīgi šuj leļļu kleitas, to jau jūs zināsiet. Bet lielākā daļa rūķu un laumiņu ir jau krietni gados, un tad jau darbs nemaz tik ātri nevedas kā jauniem.

Es reiz apjautājos rūķītim Pukam, cik viņam gadu. Viņš esot vēl jauns, atbildēja Puks, viņam esot tikai mazuliet pāri par astoņsimt gadiem. Bet viņa labākais draugs Plūks esot vēl trīssimt gadu vecāks.

Reiz Ziemassvētku vecītis bija pavisam bēdīgs. Viņa sieva gan centās visvisādi to iepriecināt, pat piebāza viņa garo pīpi ar vissmaržīgāko Turcijas tabaku, bet nekas nelīdzēja, Ziemas­svētku vecītis tikai pūta un stenēja.

«Es vairs nevaru, es vairs nevaru!» — viņš teica. «Es no tām jaunmodīgajām lietām nu nekā nesaprotu… Kas no visa tā iznāks?»

Sanāca rūķi aprunāties, jo atkal tuvojās Ziemassvētki. Bet Ziemassvētku vecītis tikai kratīja galvu:

«Paldies, paldies, mani mīļie, ka jūs atkal esat ar mieru nākt palīgā. Bet šogad es vairs to amatu neuzņemšos. Es vairs nespēju visiem cilvēku bērniem izdarīt pa prātam. Viņi man prasa tādas mantas, kuras es nemaz .nepazīstu…»

Rūķīši nu ņēmās viņu visvisādi pierunāt, jo viņi nespēja pat iedomāties Ziemassvētkus bez Ziemassvētku vecīša. Bet vecītis neļāvās pierunāties. «Nē, nē, tur vairs nekas nav gro­zāms,» — viņš teica.

Pēc dažām dienām Ziemassvētku vecītis apsēdās rakstīt vēstuli Jēzuliņam.

Jēzuliņš pašulaik spodrināja lielo Ziemassvētku zvaigzni, kad pie viņa ieradās rūķis Straujītis ar vēstuli.

«Labdien, Straujīt!» — teica Jēzuliņš. «Tas ir labi, ka tu mani apciemo.»

Straujītis noņēma cepuri un zemu paklanījās. Tad, izvilcis vestuii no kabatas, teica:

«Jums daudz sveicienu no Ziemassvētku vecīša, un arī šo vēstuli viņš jums sūta.»

«Vai tik viņš nebūs saslimis?» — uztraucās Jēzuliņš.

«Nē, tur ir kas cits,» — teica Straujītis. «Viņš ir kļuvis bē­dīgs. .Viņam pat pīpe vairs negaršo.»

Jēzuliņš pasmaidīja un teica:

«Nu, tā pīpe gan vēl neko nenozīmē. Labi, dod šurp, es iz­lasīšu, ko viņš raksta.»

«Mīļo Jēzuliņ,» — bija rakstīts vēstulē. «Tu zini, ka tagad visi bērni ir pavisam citādi nekā manā jaunībā. Esmu daudzus gadus viņiem nesis lelles un lācīšus, bumbas un klucīšus, bet tagad viņi man prasa lidmašīnas un hallo-hello-hellikopīterus. Un vēl vienam vajagot radio, tādu, ko varot uzkārt kaklā un staigāt, lai skan. Un puikas prasa visvisādus automobīļus, vi­si raksta klāt tādus jocīgus nosaukumus. Lai atnesot mersede­su, varot būt pavisam maziņš, bet lai izskatītos kā īstais. Bet es taču nezinu, kāds tas mersedess varētu izskatīties. Un ta­gad nu tfs nemāku rūķiem pateikt priekšā, kas viņiem jāpaga­tavo, un tāpēc es vairs šajā darbā nevaru strādāt. Man liekas, ka būtu pareizi, ja tu pameklētu kādu citu. Novēlu tev visu la­bu, vecais Ziemassvētku vecītis.»

Jēzuliņš pasmaidīja un teica:

«Straujīti, dodies labi žigli atpakaļ uz zemi, aiznes Ziemas­svētku vecītim un viņa sievai, un tāpat arī visiem rūķiem un laumiņām sirsnīgus sveicienus un pasaki, ka tiklīdz es būšu nospodrinājis šo zvaigzni, tā es pats ieradīšos aprunāties.»

Pēc divām dienām zvaigzne bija tik spodra, ka mirdzēja un laistījās. Jēzuliņš ieslēdza to skapī un pasauca divas citas zvaigznes, kas tobrīd ripoja garām.

«Jūs būsiet mani čaklie kumeliņi,» — viņš teica. «Aizvediet mani pie Ziemassvētku vecīša!»

Viens un divi, zvaigznes atvilka skaistus, vieglus ratiņus, Jēzuliņš sēdās iekšā un — heidā — viņi devās uz priekšu vēl ātrāk nekā automobīļi uz zemes.

Ziemassvētku vecītis bija nupat kā piecēlies un nosēdies ēst brokastis, kad Jēzuliņš ienāca.

«Labrīt, te nu es esmu!» — viņš sacīja. «Vai patiešām ar tevi ir tik slikti, kā tu man atrakstīji? Bet apdomā: ja arī tavi rūķi kaut ko nemāk, viņi taču to var iemācīties! Pasaki, vai ir tāda vieta, kurā rūķis nespētu iekļūt iekšā, un vai ir kaut kas tāds, ko rūķis nespētu saredzēt?»

Ziemassvētku vecītis brīdi padomāja. Tad viņš iesita sev ar pirkstu pa pieri un teica:

«Tev taisnība! Esmu vecs vīrs un nebiju par to iedomā­jies.»

«Nu kuru tad no taviem rūķiem varētu sūtīt mācībā?»

Ziemassvētku vecītis atkal padomāja un sacīja:

«Sūtīsim trijus. Ātrīti, Dzirdīti un Asskati. Tie būs tie īstie. Viņi ir attapīgi un gudri rūķi.»

Ziemassvētku vecītis uzsita pa bungām, un drīz bija klāt rūķis Straujītis, pats labākais un veiklākais vēstuļu iznēsā­tājs. Viņam uzdeva sameklēt un pasaukt visus trīs izvēlētos rūķus.

Ātrītis bija augumā ne visai liels, apmēram tāds kā cilvēka īkšķis. Toties viņam bija pie kājām mazi ritentiņi, un viņš mā­cēja ar tiem ātri pārvietoties un pie tam — bez jebkāda trok­šņa.

Dzirdītis bija augumā vēl mazāks, bet viņa labā auss bija tikpat liela kā visa galva.

Asskatis bija vismazākais no viņiem, bet arī visapķērīgākais un ar vislabāko atmiņu: viņam pietika tikai uzmest aci vienalga kaut kam, un viņš pēc tam uz visiem laikiem mācēja izstāstīt, kā tas kaut kaš ir izskatījies, un kādā krāsā bijis.

Rūķi bija ļoti uzcītīgi. Viņi devās uz pilsētu, staigāja pa ielām un tik veikli maisījās cilvēkiem pa kājām, ka cilvēki vi­ņus pat nepamanīja. Ielas malā nostājušies, rūķi pētīja visas garāmbraucošās automašīnas, zīmēja tās savās piezīmju grā­matiņās, pierakstīdami klāt, kā katru sauc, cik ātri tās katra brauc, cik katrai ir durtiņu un cik slīps vai taisns ir jumts.

Ar lielu troksni pilsētai pāri traucās lidmašīna.

Rūķi izdomāja aizbraukt vēl arī uz lidostu un izpētīt, ar ko lidmašīna atšķiras no helikoptera, un kādi visi šie lidapa­rāti mēdz būt.

«Ja mēs iemācīsimies pagatavot tādas mazas lidmašīniņas un skaistus rotaļu auto, tad gan bērni priecāsies!» — teica Ātrītis.

«Ko tu teici?»* — pārprasīja Dzirdītis, jo viņš neapdomīgi bija pagriezis savu labās puses ausi uz to pusi, kur trokšņoja lidmašīnas motors. Labu brīdi kratījis un purinājis savu ausi, Dzirdītis atkal varēja sākt dzirdēt, un viņš pilnīgi piekrita \t- rītim, ka visas šīs mašīnas varēšot būt gluži labas rotaļlietas, tikai jātaisot klusākas nekā īstās.

«Nevar taču biedēt zelta zivtiņas, ja kādam bērnam istabā ir akvārijs,» — viņi nosprieda.

«Vēl mums derētu noskaidrot, ar ko radio atšķiras no tele­vizora, un tad mēs varētu bērniem dāvināt ari tos,» — sacīja Asskatis.

Kad pēc kāda laika visi trīs rūķi atgriezās, viņi uz veselu nedēļu ieslēdzās Ziemassvētku vecīša istabā un nenāca ārā. Varēja tikai dzirdēt, ka viņi visi par kaut ko sačukstas, reižu pa reizei no sajūsmas iespiedzas un Ziemassvētku vecītis tā paskaļāk nosaka: vai tas var būt?

Ziemassvētku vecīša sieva sauca viņus ēst. Ziemassvētku vecītis pat durvis neslēdza vaļā, tikai nevaļīgā balsī caur dur­vīm norūca, ka ar tādiem niekiem pašlaik nevarot nodarboties. Veselu nedēļu nedz trīs rūķi, nedz Ziemassvētku vecītis nebija ēduši ne brokastis, ne pusdienas, ne vakariņas, nebija gulējuši ' ne pa nakti, ne arī diendusu.

«Tā tas ilgāk vairs nevar iet!» — teica Ziemassvētku vecīša sieva un piesita pie durvīm ar dūri tik nikni, ka visi četri glu­ži nokaunējušies tūlīt slēdza vaļā un nāca ārā.

Un nu sākās īstais darbs. Visi rūķi sameklēja savus visla­bākos darbarīkus. Klaudzēja āmuri, dienu un nakti dziedāja zāģi un švirkstēja vīles, lodāmurs meta dzirksteles un kalti šķieda pa gaisu dzeltenas skaidas, kas smaržoja pēc sveķiem.

«Es esmu tikpat kā no jauna piedzimis!» — kādu vakaru Ziemassvētku vecītis sacīja savai sievai. «Kas to būtu domā­jis!»

īsi pirms Ziemassvētkiem kādā rītā Ziemassvētku vecīti pa­modināja tāda kā taure.

«Tu-tū!» — kaut kas taurēja pie mājiņas.

Ziemassvētku vecītis piegāja pie loga. Kā jums šķiet, ko viņš tur ieraudzīja? Mazu, skaistu automobīli!

Pie stūres sēdēja Asskatis, viņam blakus — skaistā lau- miņa Rītarasa.

Ziemassvētku vecītis pakratīja ar pirkstu:

«Nu, nu, brauc prātīgi! Ja pārāk trakosi, iešausi vēl grāvī!»

«Tu-tū!» — Asskatis notaurēja vēlreiz.

Rītarasa izkāpa un ienāca paviesoties, bet Asskatis vēl gribēja pavizināties savā jaunajā mašīnā.

Kamēr Ziemassvētku vecītis ar Ritarasu dzēra tēju, ārā atskanēja kaut kāda dūkoņa.

Debesīs brauca Ātrītis ar paštaisītu lidmašīnu. Nonācis virs Ziemassvētku vecīša pagalma, Ātrītis kaut ko paķimerēja savā lidmašīnā, abi spārni,sakļāvās un lidmašīna gluži kā tāda va­bole lēni slīdēja lejup un skaisti nolaidās tieši Ziemassvētku vecīša sievas zirņu dobē. Par laimi, zirņi jau sen rudenspusē , bija novākti.

Bet vislielākais pārsteigums nāca pievakarē.

Ieradās Dzirdītis un atstiepa lielu kasti.

«Lūdzu visus uz koncertu!» — teica Dzirdītis. «Pēc maza brītiņa viss būs gatavs.»

Dzirdītis bija paaicinājis sev līdzi arī Zirnekli, tas veikli rapoja pa Ziemassvētku vecīša istabas sienu uz augšu un leju un vilka kaut kādus tīklus. Dzirdītis skrūvēja savai kastei klāt tādus kā spoguļus, lielākus un mazākus.

«Bērniem mēs gatavosim un dāvināsim līdzīgus mūzikas aparātus, tikai mazākus,» — sacīja Dzirdītis. — «Bet tev būs šis te, pats labākais. Palūkojies — ja nospiež te to melno po­gu, tad viņš spēlē deju mūziku un saucas radio. Ja pavelk uz augšu šo te puļķīti un savieno kopā ar Zirnekļa darināto an- tēnu, tad spogulis sāk dzirksteļot un spīdēt. Pagaidi vēl mazu- liet, un spogulī parādīsies bilde ar gluži kā dzīviem dejotā­jiem. Ja kāds neprot pareizi dejot, lai skatās un taisa pakaļ. Tas saucas televizors un ir izgudrots tieši tāpēc, lai visi varē­tu iemācīties pareizi un skaisti dejot. Bet ja šo te apaļo kār­biņu piespiež pie auss, tad tas viss saucas par tālruni un tu varēsi aprunāties ar visiem, ar ko vien vēlēsies. Katram rū­ķim mājā pie gultas būs tāds tālrunis, un Jēzuliņam arī tu varēsi piezvanīt ikreiz, kad būs kaut kas jānoskaidro.»

Ziemassvētku vecītis to gribēja tūlīt pārbaudīt. Bet viņam ! nācās labu brītiņu pagaidīt, jo klausuli pacēla Pēteris un sa­cīja, ka Jēzuliņš pašlaik stiprinot pie debesīm klāt savu nesen nospodrināto zvaigzni un vajadzēšot tikmēr paciesties.

Kad Jēzuliņš beidzot pienāca, viņa balss skanēja tik jaut- i ri kā vēl nekad. Viņš vaicāja Ziemassvētku vecītim:

«Nu ko, vai arī tagad tu vēl gribi atteikties no sava amata?»

«Nē, es esmu to lietu pārlicis un domāju, ka vēl jau kādus simt vai pārsimt gadus varēšu pastrādāt.* Rūķi un laumiņas arī man labi palīdz. Paklausies, kā viņi strādā!»

Tālruņa klausulē patiesi bija dzirdami sprakšķi un burkšķi, j Tā kā zāģa dziesma, tā kā āmura klaudzieni, tā kā vīles čirk- stoņa.