Stāsts par īstu cilvēku

1.

Zvaigznes vēl mirdzēja, asi un salti, bet debesis austrumos sāka jau bālēt. Koki pamazām iznira no tumsas, un viņu galotnēm pēkšņi pārskrēja tāds spēcīgs un svaigs vējš, ka mežs uzreiz kļuva modrs, sāka šalkt daudzbalsīgi un skanīgi. Trauksmainiem, svilpjošiem čukstiem sasaucās simtgadīgās priedes, un sausa sarma, klusi sanēdama, lija no iztraucētiem zariem.

Vējš apklusa tikpat spēji kā sacēlās. Koki atkal iegrima saltā stingumā. Iestājās tik pilnīgs un svinīgs klusums, ka uzreiz kļuva dzirdamas visas agra rīta meža skaņas: vilku rijīgā plēšanās tuvējā pļaviņā, lapsu uzmanīgā riešana un pirmie vēl nedrošie agrīnā dzeņa sitieni, kas meža klusumā skanēja tik skanīgi un muzikāli, it kā dzenis kaltu nevis kokā, bet vijoles izdobtā ķermenī.

Atkal brāzmaini iešalcās vējš priežu galotņu smagajās skujās. Klusi nodzisa pēdējās zvaigznes nobālušajās debesīs. Pašas debesis kļuva blīvākas un šaurākas. Mežs, pilnīgi nokratījis nakts tumsības paliekas, modās visā savā zaļā krāšņumā. Pēc tā, kā nosarkdamas iemirdzējās priežu sprogainās galvas un smailās egļu virsotnes, varēja noskārst, ka uzlēkusi saule un ka topošā diena būs skaidra, salta, stingra.

Kļuva pilnīgi gaišs. Vilki ievilkās meža biezoknī sagremot nakts laupījumu, no pļaviņas pazuda lapsa, atstādama sniegā mežģīņainas, gudri jauktās pēdas. Vecais mežs šalca vienmērīgi, neapklusis. Tikai putnu čalas, dzeņa kalšana, šaudīgo dzelteno zīlīšu jautrā čivināšana un sīļu kārā sausā ķērkšana dažādoja šo spiedīgo, nemierīgo un skumjo, mīkstiem viļņiem kāpjošo un plokošo troksni.

Žagata, kas alksnāja zarā tīrīja savu melno aso knābi, pēkšņi piešķieba galvu, sāka klausīties, pietupās, gatava pacelties un aizlaisties. Uztraucoši brīkšķēja zari. Kāds liels un spēcīgs gāja caur mežu, nevērodams ceļu. Lūza krūmi, sāka svaidīties jauno priedīšu galotnes, plakdama čirkstēja sērsna. Žagata iebrēcās un, izplētuši bultas resgalim līdzīgo asti, aizlaidās pa taisni.

No rīta sarmas piebārstītiem skuju zariem izspraucās gara tumšbrūna galva, vainagota smagiem žuburainiem ragiem. Izbiedētās acis pētīja plašo klajumu. Sārtās ziemišķu nāsis, dvesdamas karstus satrauktas elpas garaiņus, drudžaini raustījās.

Vecais alnis sastinga priedulājā kā koka tēls. Vienīgi pinkainā āda uz muguras nervozi raustījās. Saspringtās ausis uztvēra katru skaņu, un viņa dzirde bija tik asa, ka dzīvnieks dzirdēja cirmeni graužam koku un veidojam eju zem priedes mizas. Bet pat šīs jutīgās ausis nedzirdēja mežā neko, izņemot putnu čalas, dzeņa kalšanu un priežu galotņu vienmērīgo zvanīšanu.

Dzirde nomierināja, bet oža brīdināja no briesmām. Sniega svaigajam aromam piejaucās asas, smagas un bīstamas smakas, svešas šim dziļajam mežam. Melnās, skumjās dzīvnieka acis uz apžilbinošām sēršņa zvīņām saskatīja tumšus stāvus. Nekustēdamies viņš viss saspringa, gatavs lēcienam biezoknī. Bet cilvēki nekustējās, viņi cieši gulēja sniegā, vietām viens pāri otram. Viņu bija ļoti daudz, bet neviens no tiem nekustējās un netraucēja pirmatnējo klusumu. Blakus pacēlās kupenās ieauguši tādi kā ērmi. Tie arī izplatīja asās uztraucošās smakas.

Satraukti šķielēdams, mežmalā stāvēja alnis, nesaprazdams, kas tad īsti noticis ar visu šo kluso, nekustīgo un no skata gluži nekaitīgo cilvēku baru.

Viņa uzmanību pievērsa skaņas, kas nāca no augšas. Zvērs nodrebēja, āda uz viņa muguras saraucās, pakaļkājas vēl vairāk saliecās.

Tomēr arī skaņa nebija bīstama. It kā maija vaboles dūkdamas lidinātos aizplaukuša bērza lapotnē. Un viņu dūkoņai pievienojās dažbrīd bieža, īsa sprēgoņa, līdzīga griezes vakara dziesmai purvā.

Un tur jau ir arī pašas šīs vaboles. Spārniem zvīļodamas, viņas dejo zilajā, saltajā gaisā. Atkal un atkal augstumā iegriezās grieze. Viena vabole nesakļautiem spārniem metās lejā. Pārējās atkal sāka dejot debesu zilgmē. Dzīvnieks atlaida saspringtos muskuļus, iznāca klajumā, nolaizīja sērsnu, šķielēdams ar vienu aci uz debesīm. Un pēkšņi vēl viena vabole atšķīrās no gaisā dejojošā spieta un, pamezdama aiz sevis lielu kuplu asti, metās tieši klajumā. Viņa auga tik ātri, ka alnis tikko paspēja izdarīt lēcienu krūmos, kad kaut kas milzīgs, briesmīgāks nekā rudens vētras spējš brāziens, ietriecās priežu galotnēs un nogāzās zemē, tā kā viss mežs ieskanējās, ievaidējās. Atbalss skanēja pāri kokiem, panākdama alni, kas cik jaudas skrēja biezoknī.

Atbalss nogrima zaļo skuju biezumā. Mirdzēdama un dzirkstoša nobira sarma krītošās lidmašīnas notriektām koku galotnēm. Klusums, nospiedošs un valdonīgs, atkal pārņēma mežu. Un tanī bija skaidri dzirdams, kā ievaidējās cilvēks un kā smagi iebrikšķējās sērsna zem lāča ķetnām, kuru neparastā dunoņa un sprēgoņa bija izdzinusi no meža klajumā.

Lācis bija liels, vecs un pinkains. Netīrā vilna rudiem kušķiem klāja viņa iekritušos sānus un vērpatām karājās pie viņa izkāmējušā, liesā dibena. Šai pusē jau no rudens plosījās karš. Tas iespiedās pat šeit pirmatnējā biezoknī, kur agrāk, un arī tad retumis, iegriezās tikai mežsargi un mednieki. Tuvējās kaujas troksnis vēl rudenī piecēla lāci no migas, pārtraukdams viņa ziemas guļu un, lūk, tagad, izsalcis un nikns, viņš klejoja pa mežu, nepazīdams miera.

Lācis apstājās mežmalā tur, kur nupat bija stāvējis alnis. Paostīja viņa svaigās, patīkami smaržojošās pēdas, smagi un rijīgi elpodams iekritušiem sāniem, klausījās. Alnis bija prom, toties blakus bija dzirdamas skaņas, kas nāca no kāda dzīva un, domājams, vārga radījuma. Spalva sacēlās uz zvēra skausta, Viņš izstiepa purnu. Un atkal šīs žēlās skaņas tikko dzirdami atlidoja no mežmalas.

Lēni, uzmanīgi likdams mīkstās ķetnas, zem kurām ar troksni lūza sausā un cietā sērsna, zvērs tuvojās nekustīgajam, sniegā iespiestajam cilvēka augumam.

2.

Lidotājs Aleksejs Meresjevs «iekļuva kārbā». Šis nevainīgais izteiciens nozīmēja laikam visnejaukāko lietu, kāda vien varēja gadīties gaisa kaujā. Viņu, kas bija izšāvis visu munīciju, faktiski atbruņotu, ielenca četri vācu aeroplāni un, neļaudami ne izgrozīties ne novirzīties no kursa, veda uz savu lidlauku.

Bet viss tas notika tā. Iznīcinātāju vads leitenanta Meresjeva vadībā izlidoja pavadīt «Ilus», kuri devās uzbrukt vācu lidlaukam. Pārdrošais uzbrukums sekmējās. Triecienlidmašīnas, šie «lidojošie tanki», kā viņus sauca kājnieki, gandrīz skardami koku galotnes, piezagās tieši lidlaukam, uz kura virknēs stāvēja lielie transporta «junkersi». Negaidot izpeldējuši no zilganpelēkās meža sienas pīķiem, viņi riņķoja virs smagajiem «vezumnieku» rumpjiem, apbērdami tos no lielgabaliem un ložmetējiem ar svinu un tēraudu, apmētādami reaktīvo raķešu astainiem lādiņiem. Meresjevs, kas ar savu četrnieku sargāja gaisu virs uzbrukuma vietas, no augšas labi redzēja, kā sāka skraidīt pa lidlauku tumšas cilvēku figūriņas, kā smagi sāka līst uz visām pusēm pa noblīvēto sniegu transportmašīnas, kā uzbrucēji taisīja arvien jaunus ieskrējienus un kā attapusies «junkersu» apkalpe sāka zem uguns izstumt startam un pacelt gaisā mašīnas.

Šinī brīdī tad arī Aleksejs izdarīja kļūdu. Tai vietā, lai stingri sargātu gaisu virs uzbrukuma rajona, viņš, kā saka lidotāji, iekāroja vieglu medījumu. Pikējot kā akmens viņš krita virsū tikko no zemes atrāvušamies smagajam un tūļīgajam «vezumniekam», ar prieku uzbēra vairākas garas kārtas viņa četrstūrainam, raibam no krokota duralumīnija izgatavotam ķermenim. Lielā pašpārliecībā viņš pat nepaskatījās, kā ienaidnieks ietrieksies zemē. Otrā lidlauka malā traucās gaisā vēl viens «junkers». Aleksejs metās tam pakaļ. Uzbruka, bet neveiksmīgi. Viņa dūmu sliedes slīdēja pār ienaidnieka mašīnas virsu, kura lēni uzņēma augstumu. Viņš taisīja asu pagriezienu un vēlreiz uzbruka, bet no jauna cieta neveiksmi, atkal panāca savu upuri un nogāza viņu kaut kur jau tālu virs meža, nikni ietriekdams viņa platajā, cigarveidīgajā ķermenī vairākas garas kārtas no visiem klāja ieročiem. Nogāzis «junkersu» un iztaisīdams divus uzvaras riņķus virs tās vietas, kur virs zaļas savērpatotas bezgalīgas meža jūras pacēlās melns stabs, Aleksejs bija jau pagriezis lidmašīnu atpakaļ uz vācu lidlauku.

Bet turp aizlidot vairs neizdevās. Viņš ieraudzīja, ka trīs viņa vada iznīcinātāji cīnās ar deviņiem «meseriem», kas, jādomā, bija vācu lidlauka vadības izsaukti, lai atsistu triecienlidmašīnu uzbrukumu. Drošsirdīgi uzbrukdami vāciešiem, kuri pārsniedza tos tieši trīskārtīgi, lidotāji centās novērst ienaidnieka uzmanību no triecienlidmašīnām. Cīnīdamies viņi atvilka ienaidnieku tālāk un tālāk sāņus, kā to dara tetera mātīte, izlikdamās aizšauta un aizmānīdama mednieku prom no saviem mazuļiem.

Aleksejam kļuva kauns, ka aizrāvies viegla laupījuma dēļ, tik ļoti kauns, ka viņš sajuta nosarkstam un nosvīstam vaigus zem pilota cepures. Viņš izraudzījās pretinieku un, zobus sakodis, metās cīņā. Viņa mērķis bija «mesers», kurš mazliet bija atpalicis no citiem un, acīmredzot, arī noskatījis sev upuri. Izspiezdams visu ātrumu no sava «išaciņa», Aleksejs metās ienaidniekam virsū no sāniem. Viņš uzbruka vācietim pēc visiem likumiem. Ienaidnieka mašīnas pelēkais ķermenis bija skaidri saredzams tēmēkļa tīkliņa krustiņā, kad viņš nospieda sprūdu. Bet tas mierīgi aizslīdēja garām. Netrāpīt viņš nevarēja. Mērķis bija tuvu un bija saskatāms ļoti skaidri. «Munīcija», — iešāvās prātā Aleksejam, jūtot, ka mugura uzreiz pārklājas aukstiem sviedriem. Nospieda sprūdu, lai pārliecinātos, un nesajuta to trīsošo rūkoņu, kādu ar visu savu ķermeni sajūt lidotājs, laizdams darbā savas mašīnas ieročus. Munīcijas kastes bija tukšas: dzīdamies pēc «vezumniekiem», viņš bija izšāvis visu savu kaujas komplektu.

Bet ienaidnieks to nezināja! Aleksejs nolēma neapbruņots iejaukties cīniņā, lai vismaz skaitliski uzlabotu spēku samēru. Viņš kļūdījās. Iznīcinātājā, kuram viņš tik nesekmīgi uzbruka, sēdēja piedzīvojis lidotājs un labs novērotājs. Vācietis ievēroja, ka mašīna ir neapbruņota un deva saviem kolēģiem pavēli. Četri «meseršmiti», pamezdami kauju, iesprostoja Alekseju no sāniem, saspieda no augšas un apakšas un, diktējot viņam ceļu ložu trasēm, kas skaidri bija redzamas zilajā caurspīdīgajā gaisā, saņēma viņu «kārbā».

Dažas dienas atpakaļ Aleksejs bija dzirdējis, ka šeit uz Staraja Rusas rajonu atlidojusi no rietumiem slavenā vācu aviodivīzija «Richthofen». Tā bija sakomplektēta no fašistiskās impērijas labākajiem dūžiem un atradās paša Gēringa gādībā. Aleksejs saprata, ka nokļuvis šo gaisa vilku nagos un ka viņi to, acīm redzot, grib aizvest uz savu lidlauku, piespiest nosēsties, lai saņemtu gūstā dzīvu. Tādas lietas toreiz gadījās. Aleksejs savām acīm redzēja, kā reiz iznīcinātāju vads viņa drauga Padomju Savienības varoņa Andreja Degtjarenko vadībā atveda un nosēdināja savā lidlaukā vācieti — izlūku.

Garā, zaļgani bālā sagūstītā vācieša seja, viņa ļodzīgais solis acumirklī iešāvās Aleksejam prātā. «Gūsts? Nekad! Tas numurs neies!» — viņš nolēma.

Bet izvairīties viņam neizdevās. Vācieši tam aizsprostoja ceļu ar ložmetēju kārtām, tikko viņš taisīja mazāko mēģinājumu novirzīties no diktētā kursa. Un atkal viņa priekšā pazibēja sagūstītā lidotāja seja ar pārvērstiem vaibstiem, ar drebošu žokli. Šai sejā bija kaut kādas pazemojošas, dzīvnieciskas bailes.

Meresjevs cieši sakoda zobus, piedeva pilnu gāzi un, pacēlis mašīnu vertikāli, mēģināja palīst zem virsējā vācieša, kas viņu spieda pie zemes. Viņam izdevās izkļūt no apsardzes. Bet vācietis paspēja laikā nospiest sprūdu. Motors pazaudēja ritmu, sāka strādāt biežiem grūdieniem. Visa lidmašīna ietrīsējās nāves drudzī.

Trāpījuši! Aleksejs paspēja iegriezties mākoņa baltajā miglājā, sajaukt pakaļdzinējiem pēdas. Bet ko tālāk? Lidotājs juta ievainotās mašīnas trīsas ar visu savu būtni, it kā tā būtu nevis sakropļota motora agonija, bet drudzis, kas krata viņa paša ķermeni.

Kurā vietā ievainots motors? Cik ilgi var lidmašīna noturēties gaisā? Vai tvertnes neeksplodēs? Visu to Aleksejs nevis apjēdza, bet drīzāk nojauta. Juzdamies, it kā sēdētu uz dinamita kapsulas, kurai pa auklu tuvojas liesma, viņš pagrieza lidmašīnu atpakaļkursā uz frontes līniju, pie savējiem, lai negadījumā vismaz tiktu tuvu roku paglabāts.

Atrisinājums iestājās pēkšņi. Motors apstājās un apklusa. Lidmašīna, it kā šļūkdama no stāva kalna, traucās lejā. Zem lidmašīnas plaka un cēlās zaļi pelēkiem viļņiem nepārredzams kā jūra mežs. «Un tomēr nav gūsts!» vēl iešāvās prātā lidotājam, kad tuvējie koki, saplūzdami stāvās rindās, joņoja zem lidmašīnas spārniem. Kad mežs kā zvērs uzklupa viņam, tas ar instinktīvu kustību izslēdza aizdedzi. Atskanēja lūzuma troksnis, un viss acumirklī pazuda, it kā viņš kopā ar mašīnu būtu iegrimis tumšā un siltā, biezā ūdenī.

Slīdoši krizdama, lidmašīna aizķēra priežu galotnes. Tas mīkstināja kritienu. Nolauzusi vairākus kokus, mašīna izjuka gabalos, bet vienu acumirkli ātrāk Alekseju izmeta no sēdekļa, pasvieda gaisā un, uzkritis simtgadu egles platajiem pleciem, viņš noslīdēja pa zariem pie egles pakājes vēja sadzītā, dziļā kupenā. Tas izglāba viņam dzīvību.

Cik ilgi viņš bija gulējis bez kustības, bez samaņas, Aleksejs nevarēja atcerēties. Kaut kādas nenoteiktas cilvēku ēnas, ēku kontūras, neiedomājamas mašīnas, ātri zibot, skrēja viņam garām, un no virpuļveidīgas to kustības visā viņa ķermenī bija sajūtamas trulas, smeldzošas sāpes. Tad no haosa izlīda kaut kas liels, silts, nenoteiktas formas un dvesa viņam virsū karstu smirdoņu. Viņš pūlējās novērsties, bet viņa ķermenis bija kā ielipis sniegā. Neapzinātu šausmu mākts, viņš rāvās uz priekšu — un pēkšņi sajuta aukstu gaisu, kas viņam ieplūda plaušās, sniega vēsumu uz vaiga un skaudras sāpes, nevis vairs visā ķermenī, bet kājās.

«Dzīvs!» — pazibēja viņa apziņā. Viņš sakustējās, lai pieceltos, un izdzirda sev līdzās sērsnas čirkstošo troksni zem kāda kājām un skaļu, piesmakušu elpu. «Vācieši!» — viņam tūlīt iešāvās prātā, apspiežot sevī vēlēšanos atvērt acis un uzlēkt stāvus, lai aizsargātos. — «Gūsts, tātad tomēr gūsts!… Ko tagad darīt?»

Viņš atcerējās, ka viņa bortmehāniķis Jura, meistars, kas visu prata, vakar apņēmās viņam piešūt makstij notrūkušo siksniņu, bet tā arī nepiešuva, un izlidojot vajadzēja iebāzt pistoli kombinezona mugurpuses kabatā. Tagad, lai to izņemtu, bija jāpagriežas uz sāniem. To, protams, nevar izdarīt ienaidniekam nemanot. Aleksejs gulēja uz mutes. Ar gurnu viņš sajuta pistoles asās šķautnes. Bet viņš gulēja nekustīgi: varbūt ienaidnieks noturēs viņu par beigtu un aizies.

Vācietis pamīņājās, tā savādi nopūtās, atkal piegāja Meresjevam, pabrīkšķināja sērsnu, pieliecās. Aleksejs atkal sajuta viņa rīkles smirdīgo elpu. Tagad viņš zināja, ka vācietis viens, un te bija iespēja paglābties: ja viņam uzglūnētu, pēkšņi uzlēktu kājās, ieķertos viņam rīklē un, neļaujot pielietot ieroci, iesāktu cīņu, viens pret… Bet to vajag izdarīt pārdomāti un precīzi.

Nemainīdams stāvokli, lēni, ļoti lēni Aleksejs atvēra vienu aci un caur nolaistām skropstām ieraudzīja sev priekšā vācieša vietā brūnu, pinkainu plankumu. Atvēra aci platāk, bet tūlīt cieši aizvēra: pie viņa uz pakaļkājām tupēja liels, izkāmējies un noplucis lācis.

Klusi, kā prot tikai zvēri, lācis sēdēja blakus nekustīgajam cilvēka augumam, kas tikko bija saskatāms saulē zilgani vizuļojošā kupenā.

Viņa netīrās nāsis lēni raustījās. No atvērtās mutes, kurā bija redzami veci, dzelteni, bet arvien vēl vareni ilkņi, stiepās un šūpojās vējā tievs biezu slienu diedziņš.

Kara iztraucēts no ziemas guļas, viņš bija izsalcis un nikns. Bet lāči neēd maitas. Apostījis nekustīgo ķermeni, kas asi oda pēc benzīna un antifrīza, lācis laiski atkāpās uz pļavu, kur lielā vairumā gulēja tādi pat nekustīgi, sērsnā iesaluši cilvēku ķermeņi. Vaidi un troksnis atvilka viņu atpakaļ.

Un te nu viņš sēdēja pie Alekseja. Mokošs izsalkums cīnījās viņā ar riebumu pret nedzīvu gaļu. Izsalkums sāka ņemt virsroku. Zvērs nopūtās, piecēlās, ar ķepu apvēla cilvēku kupenā apkārt un ar nagiem rāva kombinezona «mērkaķa ādu». Kombinezons neplīsa. Lācis dobji ierūcās. Aleksejam vajadzēja ļoti piespiesties, lai šinī mirklī apspiestu sevī vēlēšanos atvērt acis, atrauties, kliegt, atgrūst šo smago viņam uz krūtīm uzgulušos blāķi. Tai brīdī, kad visa viņa būtne rāvās vētrainā, niknā aizsardzības cīņā, viņš sevi piespieda ar lēnu nemanītu kustību iebāzt roku kabatā, tur sataustīt rievaino pistoles spalu, uzmanīgi, lai nenoknikšķētu, ar lielo pirkstu uzvilkt gaili un nemanīti izvilkt jau apbruņoto roku.

Zvērs vēl stiprāk rāva kombinezonu. Stiprā drēbe nošvīkstēja, bet atkal izturēja. Lācis dusmīgi ierēcās, satvēra kombinezonu zobiem, sakampdams cauri kažokādai un vatei miesu. Aleksejs pēdējiem gribas spēkiem apspieda sevī sāpes un tai pat mirklī, kad zvērs viņu izrāva no kupenas, pacēla pistoli un nospieda gaili.

Pavisam tuvais šāviens atskanēja dārdošs un spalgs.

Uzspurdza un veikli aizlaidās žagata. No iztraucētiem zariem sāka birt sarma. Zvērs lēnām palaida upuri. Aleksejs nokrita sniegā, nenovērsdams no pretinieka acis. Tas tupēja uz pakaļkājām un viņa melnajās, sīkiem matiem aizaugušajās, strutainajās ačelēs sastinga izbrīns. Biezas asinis nespodrā strūkliņā spiedās starp viņa ilkņiem un pilēja sniegā. Viņš ierēcās aizsmakuši un briesmīgi, smagi piecēlās uz pakaļkājām un turpat bez dzīvības saļima sniegā, iekāms Aleksejs paspēja izšaut vēl reizi. Zilā sērsna lēni krāsojās sarkana un atlaizdamies mazliet kūpēja pie zvēra galvas. Lācis bija beigts.

Alekseja saspringums atslāba. Viņš atkal sajuta asas, smeldzošas sāpes kāju pēdās un, nogāzdamies sniegā, zaudēja samaņu.

Viņš atžilba, kad saule bija jau augstu. Stari, kas lauzās cauri skujām, zaigojošām liesmiņām aizdedzināja sērsnu. Ēnā sniegs izskatījās nevis vairs gaišzils, bet tumši zils.

«Kas tad īsti notika? Vai lācis tikai man murgos rādījās?» — bija Alekseja pirmā doma.

Brūnais, pinkainais, netīrais rumpis gulēja līdzās zilajā sniegā. Mežs šalca. Skaļi kala mizā dzenis. Skanīgi čivināja, lēkādamas krūmos, žiglās dzeltenkrūtainās zīlītes.

«Dzīvs, dzīvs, dzīvs!» — domās atkārtoja Aleksejs. Un viņš viss, viss viņa ķermenis gavilēja, iesūkdams sevī brīnišķīgo, vareno, reibinošo dzīvības izjūtu, kura pārņem cilvēku un aizgrābj viņu katru reizi pēc tam, kad tas pārcietis nāves briesmas.

Padodamies šai varenai izjūtai, viņš uzlēca kājās, bet turpat ievaidēdamies atlaidās sēdus uz lāča rumpja. Sāpes pēdās dedzināja visu miesu. Galvā bija dobjš, smags troksnis, it kā tur grieztos klabēdami, smadzenes tricinādami, veci saskrambājuši dzirnakmeņi. Acis sāpēja, it kā tās kāds spiestu no augšas virs plakstiem ar pirkstu. Viss apkārtējais brīžiem likās skaidrs un spilgts, pārliets aukstiem dzelteniem saules stariem, brīžiem izgaisa pārvilkdamies pelēku, dzirkstīm zvīļojošu autu.

«Slikti. Laikam esmu kontuzēts krītot, un arī kājām kaut kas noticis», — nodomāja Aleksejs.

Pieceldamies viņš izbrīnā aplūkoja plašo lauku, kuru varēja parredzet no mežmalas un kuru pie apvaršņa ierobežoja zils tālā meža pusloks.

Jādomā rudenī, bet visdrīzāk — agrā ziemā gar mežmalu pāri šim laukam gājusi viena no aizsardzības līnijām, uz kuras neilgi, bet neatlaidīgi, kā saka uz dzīvību un nāvi, turējusies sarkanarmiešu daļa. Puteņi pārklājuši zemes brūcēm sasūbējušu sniega vati. Bet cauri tai viegli nojaužamas ierakumu kurmju ejas, sagrauto ugunspunktu uzkalniņi; bezgalīgais lielu un mazu šāviņu bedru raibojums saskatāms līdz pat sprādzienu sadragāto, sakropļoto, nolauzto un izgāzto mežmales koku pasaknēm.

Saplosītā lauka vidū dažādās vietās sniegā bija iesaluši vairāki, raibā līdaku zvīņu krāsā krāsoti tanki. Visi viņi, — bet it sevišķi malējais, kurš jādomā, ar granātas vai mīnas sprādzienu nogāzts uz sāniem, tā ka viņa garais lielgabala stobrs, līdzīgi izkārtai mēlei, nokarājās zemē — šķita nezināmu ērmu līķi. Un pa visu lauku — pie seklo ierakumu aizsargvalņiem, līdzās tankiem mežmalā — juku jukām gulēja sarkanarmiešu un vācu kareivju līķi. Viņu bija tik daudz, ka vietām tie blīvējās viens uz otra. Viņi gulēja tajās pat sala sastindzinātās pozās, kādās dažus mēnešus atpakaļ, vēl uz ziemas robežas, cilvēkus kaujā pārsteidza nāve.

Viss Aleksejam stāstīja par šeit norisušās kaujas neatlaidību un niknumu, par to, ka viņa cīņas biedri šeit kāvās, aizmirsdami visu, izņemot to, ka vajag apturēt, neizlaist ienaidnieku.

Lūk netālu no mežmalas, līdzās resnai, šāviņa nošķeltu galotni priedei, kuras slaidais, slīpi nolauztais stumbrs tagad noasiņo dzelteniem caurspīdīgiem sveķiem, sagumušās pozās pulciņā mētājās vācieši sašķaidītiem galvaskausiem, sadragātām sejām. Centrā, pāri vienam ienaidniekam, augšpēdus guļ milzīga platsejaina, lielgalvaina puiša ķermenis bez šineļa, vienā kreklā, bez jostas, pārplēstu apkakli un blakus šautene, nolauztu durkli, asinīm notraipītu, sadauzītu šautenes laidi.

Bet tālāk pie ceļa, kas ved mežā, zem smiltīm apbērtas jaunas eglītes, pa pusei bumbu bedrē, arī augšpēdus, uz tās malas guļ melnīgsnējs uzbeks ar smalku seju, it kā no veca ziloņkaula izdrāztu. Aiz viņa zem eglītes zariem redzama rūpīgi sakrauta neizlietotu granātu kaudzīte, un pats viņš tur granātu atpakaļ atvēztā nedzīvā rokā, it kā pirms tās izsviešanas viņam būtu iegribējies paskatīties debesīs un tā arī sastindzis.

Un vēl tālāk gar meža ceļu, līdzās plankumotiem tanku korpusiem, uz lielo bumbu bedru malām, grāvīšos, pie veciem celmiem, — visur nedzīvi ķermeņi sildītājos un vatētās biksēs, netīri zaļos frenčos un stūrainās lidotāju cepurēs, kas siltumam uzmauktas pāri ausīm; no kupenām rēgojas saliekti ceļgali, atpakaļ atliekti smakri, sērsnā atkusušas vaska sejas, lapsu apgrauztas, žagatu un vārnu apknābātas.

Vairāki kraukļi lēni riņķoja virs klajuma, un tas pēkšņi atgādināja Aleksejam svinīgo, drūma spēka pilno Igora kaujas gleznu, reproducētu skolas vēstures mācības grāmatā no lielā krievu mākslinieka audekla.

«Arī es gulētu šeit!» — viņš nodomāja; atkal viss viņa ķermenis pildījās vētrainu dzīvības izjūtu. Viņš sapurinājās. Galvā vēl lēni griezās šķembainie dzirnakmeņi, kājas dega un smeldza vēl stiprāk, bet Aleksejs, apsēdies uz jau atdzisušā un sausā sniega apsudrabotā lāča rumpja, sāka domāt, ko viņam darīt, kurp iet, kā nokļūt līdz savējo priekšējām pozīcijām.

Planšeti ar karti viņš bija pazaudējis krītot. Bet arī bez kartes Aleksejs skaidri iedomājās šodienas maršrutu. Vācu lauka lidlauks, kuram trieciennieki izdarīja uzlidojumu, atradās kādus sešdesmit kilometrus uz vakariem no frontes līnijas. Ieraujot vācu iznīcinātājus gaisa kaujā, viņa lidotājiem tos izdevās atvilkt no lidlauka uz austrumiem, apmēram kilometrus divdesmit. Un arī pēc izkļūšanas no «kārbas» viņam izdevās droši vien vēl mazliet pavirzīties uz rītiem. Tā tad viņš varētu būt nokritis kādus trīsdesmitpiecus kilometrus no frontes līnijas, priekšējām vācu divīzijām tālu aiz muguras, kaut kur milzīgā, tā saucamā Melnā meža rajonā, kuram pāri viņš lidojis ne reizi vien, pavadot bumbvedējus un triecienlidmašīnas viņu īsos reidos vācu tuvākā aizmugurē. Šis mežs vienmēr viņam no augšas bija licies kā bezgalīga zaļa jūra. Labā laikā mežs mutuļoja priežu galotņu virsotnēm, bet negaisā, pelēku miglu klāts, tas atgādināja satumsušu ūdens līmeni, pa kuru staigā sīki viļņi.

Tas, ka viņš bija nogāzies šī mūža meža centrā, bija gan slikti, gan labi. Labi tāpēc, ka, cik var spriest, maz iespējams te šais pirmatnējos biezokņos sastapt vāciešus, kuri parasti turas pie ceļiem un mājokļiem. Slikti tādēļ, ka vajadzēs veikt, kaut arī ne visai garu, tomēr grūtu ceļu cauri meža biezoknim, kur nav ko cerēt uz cilvēku palīdzību, uz maizes gabalu, uz pajumti, uz siltu ūdens malku. Jo kājas… Vai kājas spēs? Vai tās ies?

Viņš lēni piecēlās no lāča rumpja. Tās pat skaudrās sāpes, kas radās pēdās, pārņēma visu miesu no augšas līdz apakšai. Viņš iekliedzās. Vajadzēja atkal apsēsties. Mēģināja noaut unti. Unti nevarēja novilkt, un katrs rāviens piespieda viņu vaidēt. Tad Aleksejs sakoda zobus, aizmiedza acis un no visa spēka abām rokām rāva unti — un turpat zaudēja samaņu. Atmodies viņš uzmanīgi attina parķa autu. Visa pēda bija sapampusi un atgādināja pelēksārtu izplūdušu zilumu. Tā dega un smeldza katrā savā locītavā. Aleksejs uzlika kāju uz sniega, sāpes mazliet norimās. Tādu pat izmisušu rāvienu, it kā pats sev izrautu zobu, viņš norāva otru unti.

Abas kājas nekur nederēja. Acīm redzot, kad lidmašīnas atsitiens pret koka galotnēm to izsvieda no kabīnes, viņa kājas kaut kur iespiedās un pēdu locītavu sīkie kauli un pirkstu kauli tika sadragāti. Protams, parastos apstākļos viņš pat nedomātu stāties uz šīm sasistajām, sapampušajām kājām. Bet viņš bija viens meža biezoknī, ienaidnieka aizmugurē, kur sastapšanās ar cilvēku solīja nevis atvieglojumu, bet nāvi. Un viņš nolēma iet, iet uz austrumiem, iet caur mežu, nemeklējot ērtus ceļus un apdzīvotas vietas, iet, lai tas maksātu ko maksādams.

Apņēmības pilns viņš uzlēca no lāča rumpja, iestenējās un, zobus griezdams, spēra pirmo soli. Pastāvēja, izrāva no sniega otru kāju, spēra vēl vienu soli. Galvā rūca, mežs un nora sagrīļojās, saslējās vertikāli.

Aleksejs juta, ka zaudē spēkus no piepūles un sāpēm. Iekodis zobus lūpā, viņš turpināja iet, cenzdamies nokļūt uz meža ceļa, kas gāja gar sašauto tanku, gar uzbeku ar granātu, mežā iekšup uz austrumiem.

Pa mīksto sniegu vēl varēja paiet, bet, tikko viņš nokļuva uz cietā, vēja uzpūstā ledus kupra klātā ceļa, sāpes kļuva tik nepanesamas, ka viņš apstājās, neiedrošinoties spert vēl kaut soli. Tā viņš stāvēja, neveikli izplētis kājas, grīļodamies kā vējā. Un pēkšņi viss kļuva pelēks gar acīm. Izzuda ceļš, priedes, zilganās skujas, zilais, iegarenais gaišums virs tiem… Viņš stāvēja lidlaukā pie lidmašīnas, savas lidmašīnas, un viņa bortmehāniķis, vai kā viņš viņu sauca «tehnars», garais Jura, zibsnīdams zobiem un acu baltumiem, kuri mūžīgi spīdēja viņa neskūtajā, vienmēr notrieptajā sejā, aicinošu žestu norādīja viņam uz kabīni: jo viss gatavs… jālido… Aleksejs spēra soli uz lidmašīnas pusi, bet zeme liesmoja, dedzināja kājas, it kā viņš ietu pa nokaitētu dzelzi. Viņš metās uz priekšu, lai pārlēktu šai ugunīgi karstai zemei, tieši uz spārna, bet uzdrāzās aukstam korpusam un brīnījās. Korpuss bija nevis gluds, lakots, bet grumbuļains, priežu mizas pārvilkts… Nav nekādas lidmašīnas, viņš ir uz ceļa un tausta ar roku priedes stumbru.

«Halucinācija? Vai jūku prātā no kontūzijas», — domāja Aleksejs. «Iet pa ceļu neiespējami. Nogriezties neskartā sniegā? Bet tas ceļu vairākkārt pagarinās». Viņš nosēdās sniegā un ar tiem pašiem noteiktiem īsiem rāvieniem norāva untes, zobiem un nagiem pārplēsa tās virs pēdas, lai nespiestu sasistās kājas, noņēma no kakla mīksto angoras vilnas kaklautu, pārrāva viņu divās daļās, aptina pēdas un no jauna apāva kājas.

Tagad varēja paiet vieglāk. Lai gan, — iet — būtu nepareizi teikts: nevis iet, bet kustēties, kustēties, uzmanīgi minot uz papēžiem un augsti ceļot kājas, kā staigā pa purvu.

No sāpēm un piepūles pēc dažiem: soļiem sāka reibt galva. Vajadzēja stāvēt, acis aizvērušam, piespiežoties koka stumbram, vai apsēsties kupenā un atpūsties, sajūtot vēnās asus pulsa sitienus.

Tā viņš kustējās vairākas stundas. Bet kad viņš atskatījās, tad stigas galā bija saskatāms apgaismotais ceļa līkums, pie kura kā tumšs mazs plankumiņš sniegā bija redzams beigtais uzbeks. Tas ļoti skumdināja Alekseju. Skumdināja, bet nesabaidīja, viņam gribējās iet ātrāk. Viņš piecēlās no kupenas, cieši sakoda zobus un gāja tālāk, sprauzdams sev mazus mērķus, koncentrēdams uz tiem uzmanību — no priedes uz priedi, no celma uz celmu, no kupenas uz kupenu. Vientuļā meža ceļa pirmatnējā sniegā aiz viņa palika gurdas, līkumotas, neskaidras pēdas, kādas atstāj ievainots zvērs.

4.

Tā viņš kustējās līdz vakaram. Kad saule, kura norietēja Aleksejam kaut kur aiz muguras, uzsvieda priežu galotnēm rieta auksto liesmu un mežā sāka sabiezēt pelēka krēsla, ceļa malā, paegļu apaugušā nelielā ieplakā, Aleksejam atvērās aina, kuru ieraugot, viņam kā ar slapju dvieli pārvilka pār muguru līdz pat skaustam un mati saslējās zem lidotāju cepures.

Tai laikā, kamēr tur klajumā notika kauja, šeit, šinī ieplakā, paegļu biezoknī, jādomā, bija novietojusies sanitārā daļa. Uz šejieni nesa ievainotos un šeit tos novietoja uz skuju paklājiem. Tā viņi pašlaik arī gulēja rindās krūmu ēnā, pa daļai vai pilnīgi apbērti ar sniegu. No pirmā acu uzmetiena kļuva skaidrs, ka viņi nav miruši no ievainojumiem. Kāds ar veiklu naža atvēzienu tiem visiem pārgriezis rīkles, un viņi gulēja vienādās pozās, tālu atpakaļ atmetuši galvu, it kā gribēdami redzēt, kas notiek aiz viņiem. Tepat arī atklājās briesmīgās ainas noslēpums. Zem priedes, līdzās sniegu aizputinātam sarkanarmieša ķermenim, turēdama viņa galvu sev uz ceļiem, sēdēja līdz viducim sniegā māsa, maza trausla meitene, aukliņām zem zoda sasietā ausainē. Viņai starp lāpstiņām mirdzēja spodrināts naža spals. Bet līdzās, ieķērusies viens otram kaklā, pēdējā nāves cīniņā bija sastinguši vācietis SS pulka melnā mundierī un sarkanarmietis asiņainu saiti pārsietu galvu. Aleksejs tūlīt saprata, ka šis melnajā ir tas, kas nobeidzis ievainotos ar savu nazi, nodūris māsu, un šeit viņu bija sagrābis vel nenonāvētais cilvēks, ielikdams visu savas dziestošās dzīvības spēku pirkstos, kuri žņaudza ienaidnieka kaklu.

Tā viņus arī bija apglabājis putenis — trauslo meiteni ausainē, kas ar savu ķermeni bija aizsegusi ievainoto un tos divus — slepkavu un atriebēju, kuri bija ieķērušies viens otrā pie viņas kājām, ieautām vecos kirzādas zābaciņos ar platiem stulmeņiem.

Dažus mirkļus Meresjevs stāvēja kā apstulbis, tad piekliboja māsai un izrāva no viņas miesām dunci. Tas bija esesiešu nazis, pagatavots seno ģermāņu šķēpa veidā ar sarkankoka spalu, kurā bija iegriezta sudraba SS zīme. Uz norūsējušā asmeņa bija saglabājies uzraksts: «Alles für Deutschland». Aleksejs noņēma esesietim dunča ādas maksti. Nazis bija nepieciešams ceļā. Tad viņš izraka no sniega apakšas saņurcītu, apledojušu telteni, rūpīgi pārklāja māsas līķi un uzlika virsū dažus priežu zariņus. Kamēr viņš visu to kārtoja, satumsa. Rietumos nodzisa gaismas atspīdumi starp kokiem. Salta un bieza tumsa apņēma ieplaku. Te bija klusi, bet nakts vējš staigāja pa koku galotnēm, mežs šalca, gan iemidzinoši dziedoši, gan brāzmaini un nemierīgi. Pār ieplaku vilka acīm jau nesaskatāms sniedziņš, klusi čabēdams un durstīdams seju.

Dzimis Kamišinā, Pievolgas stepēs, pilsētnieks, nepiedzīvojis meža lietās, Aleksejs laikus neparūpējās ne par nakts guļu, ne par ugunskuru. Dziļas tumsas pārsteigts, ar neizturamām sāpēm sasistajās, sapūlētajās kājās, viņš nespēja iet pēc kurināmā. Viņš ielīda biezā priežu jaunaudzē, nosēdās zem koka, viss sarāvās kamolā, paslēpa seju rokām apņemtos ceļgalos un, sildīdamies savā elpā, sastinga, kāri izbaudīdams iestājušos mieru un nekustību.

Pistole ar uzvilktu gaili bija gatavībā, bet nez vai Aleksejs to varētu pielietot šinī viņa pirmajā, mežā pavadāmā naktī. Viņš gulēja kā pārakmeņojies, nedzirdēja ne priežu vienmērīgo šalkoņu, ne ūpja saucienus, kurš vaidēja kaut kur pie ceļa, ne vilku tālās gaudas — ne ko no tām meža skaņām, kurām bija pilna biezā, necaurlaidīgā tumsa, kas viņu cieši apņēma.

Toties viņš uzmodās spēji, kā no grūdiena, kad tikko svīda pelēkā gaisma, un tikai tuvākie koki neskaidriem siluetiem iznira no saltās miglas. Atmodās, atcerējās, kas ar viņu noticis, kur viņš atrodas un ar novēlojumu nobijās par šo mežā vieglprātīgi pavadīto nakti. Drēgnais aukstums bija izspiedies cauri «mērkaķa ādai» un kombinezona kažokam un sagrābis līdz kauliem. Miesu kratīja sīks, neapturams drudzis. Bet visbriesmīgākais bija ar kājām: tās sāpēja vēl skaudrāk, pat tagad, atrazdamās mierā. Ar šausmām viņš domāja par to, ka jāceļas. Viņš piecēlās tikpat noteikti, ar rāvienu, kā vakar norāva sev untes. Laiks bija dārgs.

Pie visām likstām, kas bija uzbrukušas Aleksejam, pievienojās vēl izsalkums. Vēl vakar, apklādams māsas ķermeni ar telteni, viņš ievēroja viņai blakus brezenta somu ar sarkanu krustu. Kaut kāds zvēriņš tur bija jau saimniekojis, sniegā, līdzās izgrauztiem caurumiem, mētājās druskas. Vakar Aleksejs tam tikpat kā nepiegrieza vērības. Šodien viņš pacēla somu. Tajā bija daži individuāli sainīši, liela konservu kārba, kāda cilvēka vēstuļu paciņa, spogulītis, kura mugurpusē bija ierāmēta kalsnas vecītes fotogrāfijā. Somā, acīmredzot, bija atradusies arī maize vai sausiņi, bet putni vai zvēri jau bija notiesājuši šo ēdamo. Aleksejs novietoja kārbu un saites kombinezona kabatās un noteica pie sevis: «Paldies, mīļā!» — sakārtoja no meitenes kājām vēja nopūsto telteni un lēni, skaitīdams soļus, brida uz ceļu un pa ceļu — uz austrumiem, kuri jau oranžsārti liesmoja aiz koku zaru tīkliņa.

Viņam tagad bija kilogramu smaga konservu kārba, un viņš nolēma ēst reizi diennaktī, pusdienā.

Lai remdinātu sāpes, kuras tam sagādāja katrs solis, viņš sevi novirzīja uz citām domām, pārdomādams un aprēķinādams savu ceļu. Ja diennaktī veiktu desmit, divpadsmit kilometru, viņš nokļūtu pie savējiem trīs, visilgākais, četrās dienās.

Tā, labi! Tagad — ko nozīmē noiet desmit, divpadsmit kilometru? Kilometrs, tas ir divi tūkstoši soļu, tātad desmit kilometru — divdesmit tūkstoš soļu, bet tas ir daudz, ja ņem vērā, ka pēc katriem piecsimt — sešsimt soļiem jāapstājas un jāatpūšas…

Vakar Aleksejs, lai saīsinātu ceļu, notēmēja sev kaut kādus redzamus orientierus: priedi, celmu, bedri sniegā uz ceļa — un tiecās uz tiem kā uz atpūtas vietu. Tagad viņš visu izteica skaitļu valodā, pārcēla uz soļu skaitu. Viņš nolēma atstatumu starp atpūtas vietām ieturēt ik pēc tūkstots soļiem, tas ir, ik puskilometri un atpūsties pēc pulksteņa ne vairāk kā piecas minūtes. Iznāca, ka no ausmas līdz rītam viņš varēja, kaut arī ar pūlēm, noiet kilometrus desmit.

Bet cik grūti viņam padevās pirmais soļu tūkstotis! Viņš pūlējās savu uzmanību novērst uz aprēķiniem, lai mazinātu sāpes, bet, nogājis piecsimt soļu, sāka jaukt, kļūdīties un nevarēja domāt ne par ko citu kā vienīgi par dedzinošām, drudžainām sāpēm. Un tomēr viņš nogāja šos tūkstoš soļus. Viņam vairs nebija spēka nosēsties, un viņš nogāzās ar seju sniegā un sāka kāri laizīt sērsnu. Piespiedās tai ar pieri, deniņiem, kuros pulsēja asinis, un izbaudīja neizsakāmu svētlaimību no ledusaukstā pieskāriena.

Tad viņš nodrebēja, paskatījās pulkstenī. Sekundu rādītājs notikšķināja pēdējos piektās minūtes mirkļus. Viņš šausmās paskatījās uz to, itin kā pēc tam, kad tas pabeigs savu apli, ir jānotiek kaut kam briesmīgam, bet, kad tas pieskārās skaitlim sešdesmit, tūlīt uzlēca kājās, ievaidējās un virzījās tālāk.

Līdz pusdienas laikam, kad meža krēsla sāka mirgot smalkiem saules pavedieniem, kas spiedās cauri biezām skujām, un mežā stipri iesmaržojās sveķi un atkusis sniegs, viņš bija nogājis tikai četrus šādus pārgājienus. Viņš nosēdās turpat ceļa vidū, jo viņam nebija spēka nokļūt līdz lielā bērza stumbram, kas gulēja, varbūt, tikai izstieptas rokas atstatumā. Viņš ilgi sēdēja nolaidis plecus, neko nedomādams, neko neredzēdams un nedzirdēdams, nesajuzdams pat izsalkumu.

Nopūtās, ieņēma mutē dažus sniega gabaliņus un, pārvarēdams ķermeni lencošo stingumu, izvilka no kabatas sarūsējušo kārbu, atvēra to ar dunci, uz kura bija vācu uzraksts. Viņš iebāza mutē sasalušu negaršīgu tauku gabalu, gribēja to norīt, bet tauki izkusa, viņš sajuta mutē to garšu, un viņu pēkšņi pārņēma tāds izsalkums, ka ar pūlēm piespieda sevi atrauties no kārbas un sākt ēst sniegu, lai tikai kaut ko varētu rīt.

Pirms došanās tālākā ceļā viņš nogrieza paegļa nūjas. Viņš balstījās uz tām, bet iešana kļuva arvien grūtāka.

6.

Trešā ceļa diena pa dziļu mežu, kur Aleksejs neredzēja nevienas cilvēka pēdas, iezīmējās ar negaidītu notikumu.

Viņš pamodās līdz ar pirmiem saules stariem, drebēdams no aukstuma un iekšējā drudža. Kombinezona kabatā viņš atrada šķiltavu, ko piemiņai viņam bija pagatavojis no šautenes patronas bortmehāniķis Jura. Viņš bija pavisam aizmirsis tās un par to, ka var un vajag iekurt uguni. Nolauzis no egles, zem kuras gulēja, sausus sūnainus zariņus, viņš tos pārsedza ar skujām un aizdedzināja. Dzeltenas, spriganas liesmiņas izlauzās no zilpelēcīgiem dūmiem. Sveķainais, sausais koks iedegās ātri un jautri. Liesma pārsviedās uz skujām un, vēja uzpūsta iedegās stenēdama un šņākdama.

Ugunskurs sprakstēja un sīca, izplatīdams asu, svētīgu svelmi. Aleksejam kļuva patīkami, viņš atrāva kombinezona ātrslēdzēju, izvilka no blūzes kabatas dažas nobružātas vēstules, rakstītas vienā un tai pašā apaļā, centīgajā rokrakstā, izņēma no vienas aploksnes slaidas meitenes ģīmetni, raibā, ziedainā ģērbā, kura sēdēja zālē, pievilkusi kājas. Viņš ilgi skatījās tajā, tad no jauna rūpīgi ietina celofānā, ielika vēstulē, un, domīgi paturējis rokās, noglabāja atkal kabatā.

— Nekas, nekas, viss būs labi, — viņš teica, griezdamies tā kā pie meitenes, kā pie sevis un domīgi atkārtoja: — Nekas…

Tagad jau parastu kustību viņš norāva no kājām untes, attina kaklauta gabalus, uzmanīgi aplūkoja kājas. Tās bija vēl vairāk uztūkušas. Pirksti bija izplētušies uz visām pusēm, kā kad pēdas būtu no gumijas un tās būtu gaisu piepūstas. Krāsa viņam bija vēl tumšāka kā vakar.

Aleksejs nopūtās, atvadījies no izdzisušā ugunskura, un soļoja tālāk pa ceļu, čirkstinādams nūjas pa noledojušo sniegu, kozdams lūpās un dažbrīd zaudēdams samaņu. Pēkšņi starp citiem meža trokšņiem, kurus pieradusī auss gandrīz vairs neuztvēra, viņš izdzirda tālumā darbojošos motoru troksni. Sākumā viņam likās, ka tas viņam rēgojas aiz noguruma, bet motori rūca arvien stiprāk, te iekaukdamies uz pirmā ātruma, te apklustot. Acīmredzot tie bija vācieši, un brauca viņi pa šo pašu ceļu. Aleksejs juta, ka viņam iekšā viss sastinga.

Bailes piedeva Aleksejam spēkus. Aizmirsis nogurumu, sāpes kājās, viņš nogriezās no ceļa pa neskarto sniegu līdz biezajām jauneglītēm un šeit, iegājis biezoknī, nogulās sniegā. No ceļa viņu, protams, bija grūti pamanīt; viņam turpretim ceļš bija skaidri pārredzams, pusdienas saules apspīdēts, kura jau stāvēja pār egļu galotņu robainiem zediņiem.

Troksnis tuvojās. Aleksejs atcerējās, ka pamestā ceļa sniegā skaidri saredzamas viņa vientuļās pēdas. Bet aiziet prom no šējienes bija par vēlu, priekšējās mašīnas motors dūca kaut kur pavisam tuvu. Aleksejs vēl ciešāk iespiedās sniegā. Vispirms pazibēja starp zariem plakana, cirvim līdzīga bruņu mašīna, ar kaļķiem nokrāsota. Līgodamās un ķēdes žvadzinādama, viņa tuvojās vietai; kur Alekseja pēdas iegriezās mežā. Aleksejs aizturēja elpu. Bruņu mašīna neapstājās. Aiz bruņu mašīnas gāja maza, vaļēja kāpurķēžu automašīna. Viens stāvā naģenē, ierāvis degunu brūnā ādas apkaklē, sēdēja līdzās šoferim, bet aiz tiem augstā sēdeklī klanījās automatiem bruņoti kareivji, pelēki zaļos šineļos un bruņu cepurēs. Gabaliņu nopakaļus, sprauslādams un kāpurķēdes žvadzinādams, nāca vēl viens, jau liels kāpurķēžu automobilis, uz kura rindā sēdēja kādi piecpadsmit vācieši.

Aleksejs spiedās sniegā. Mašīnas bija tik tuvu, ka viņam sejā iesitās gazolīna deguma siltā smaka. Mati viņam saslējās uz kakla, muskuļi sažņaudzās cietos kamolos. Bet mašīnas bija prom, smaka izklīda un jau kaut kur no tālienes atskanēja tikko sadzirdams motoru troksnis.

Nogaidījis, kamēr viss noklust, Aleksejs izlīda uz ceļa, uz kura skaidri bija nospiedušās kāpurķēžu kāpņveidīgās sliedes, un pa šīm sliedēm turpināja ceļu. Viņš gāja tādiem pat vienmērīgiem pārgājieniem, tāpat atpūtās, tāpat paēda, noiedams dienas pusceļu. Bet tagad viņš gāja uzmanīgi, kā iet zvēri. Satrauktā dzirde uztvēra katru troksni, acis urbās visapkārt, it kā viņš zinātu, ka te līdzās zogas, slēpjas liels, bīstams plēsoņa.

Lidotājs, pieradis karot gaisā, viņš pirmo reizi sastapa uz zemes dzīvus, nesatriektus ienaidniekus. Tagad viņš gāja pa viņu pēdām, ļauni smīnēdams. Viņiem šeit neklājas vis jautri, omulīgi, nav viesmīlīga viņu okupētā zeme! Pat šeit pa pirmatnēju mežu, kur trīs dienu laikā Aleksejs nesastapa nevienu dzīvu dvēseli, viņu virsniekam jābrauc tādā pavadībā.

«Nekas, nekas, viss būs labi!» — uzmundrināja sevi Aleksejs un gāja, gāja, gāja, cenzdamies neievērot, ka kājas viņam sāp arvien skaudrāk un ka viņa paša spēki jūtami plok. Kuņģi vairs nevarēja piemānīt ne ar jaunas egļu mizas gabaliņiem, kurus tas pastāvīgi zelēja un rija, ne ar rūgtiem bērzu pumpuriņiem, ne ar maigo, lipīgo jauno liepu mizas putriņu, kas staipījās zobos.

Līdz krēslai viņš tik tikko bija veicis piecus pārgājienus. Toties naktī viņš sakūra ugunskuru, apklādams ar skujām un sausiem zariņiem milzīgu pussatrūdējušu bērza stumbru, kurš gulēja zemē… Kamēr šis stumbrs gruzdēja karsti un nespodri, viņš izstiepās sniegā, gulēja, sajuzdams dzīvinošo siltumu drīz vienā, drīz otrā sānā, instinktivi apgriezdamies un pamozdamies, lai piesviestu zarus dziestošam stumbram, kas sīca laiskā liesmā.

Nakts vidū sacēlās putenis. Sāka kustēties, trauksmaini šņākt, vaidēt, krakstēt virs galvas priedes. Asa sniega mākoņi ietina zemi. Šalcošā tumsa sagriezās dejā virs vaidošās, mirgojošās liesmas. Bet sniega putenis neuztrauca Alekseju. Viņš gulēja saldi un miega izsalcis, ugunskura svētīgā siltuma aizsargāts.

Uguns sargāja no zvēriem. Un no vāciešiem tādā naktī nebija jābaidās. Viņi neiedrošināsies parādīties putenī dziļā mežā. Un tomēr, kamēr nodzītā miesa atpūtās dūmainā siltumā, zvēra piesardzībai jau pieradusī auss uztvēra katru skaņu. Rīta agrumā, kad putenis bija norimies un tumsā virs apklusušās zemes bija nolaidusies bieza palsa migla, Aleksejam likās, ka aiz priežu galotņu šalkām, aiz krītoša sniega čaboņas viņš dzirdētu tālas kaujas troksni, sprādzienus, automatu kārtas, šauteņu zalves.

«Vai tiešām frontes līnija? Tik ātri?»

7.

Bet kad rītā vējš izdzenāja miglu un naktī apsudrabotais mežs, sirms un jautrs, iemirdzējās saulē adatainu sarmu un kad, priecādamās šai viņa pēkšņai pārvērtībai, sāka čivināt, čalot un dziedāt putnu saime, sajuzdama tuvojošos pavasari, Aleksejs, cik uzmanīgi viņš arī klausījās, nevarēja uztvert kaujas troksni, ne šaušanu, ne pat kanonādes dunoņu.

Baltām dūmainām strūkliņām, asi mirgodams saulē, no kokiem bira sniegs. Vietvietām sniegā viegliem atsitieniem krita smagi pavasara pilieni. Pavasaris! Šinī rītā tas pirmo reizi lika sevi manīt tik noteikti un neatlaidīgi.

Nožēlojamas konservu paliekas — dažas smaržīgiem taukiem klātas cīpsliņas — Aleksejs nolēma noēst no rīta, jo juta, ka citādi nespēs piecelties. Viņš rūpīgi izkasīja ar pirkstu kārbu, pārgriezdams vairākās vietās roku pie tās asajām malām, bet viņam likās, ka tauki vēl palikuši. Viņš piepildīja kārbu ar sniegu, atrausa dziestošā ugunskura sirmos pelnus un uzlika kārbu uz gailošām oglēm un vēlāk ar baudu, maziem malkiem, izdzēra šo ūdeni ar tikko manāmo gaļas smaržu. Kārbu viņš iebāza kabatā, nolēmis tajā vārīt sev tēju. Dzert karstu tēju! Tas bija patīkams atklājums un mazliet uzmundrināja Alekseju, kad viņš atkal devās ceļā.

Bet šeit viņu sagaidīja liela vilšanās. Nakts viesulis pilnīgi bija aizputinājis ceļu. Viņš bija to aizsprostojis slīpām smailām kupenām. Acis žilbināja vienmuļais dzirkstošais zilums. Kājas grima mīkstā, vēl nesagulušā sniegā. Tās grūti bija izraut. Pat nūjas, kas pašas grima, viņam maz šai lietā palīdzēja.

Pret pusdienas laiku, kad ēnas zem kokiem kļuva melnas, bet saule pār galotnēm ielūkojās ceļa cirtumā, Aleksejs bija nogājis tikai aptuveni tūkstot piecsimt soļu un bija noguris tā, ka katra jauna kustība viņam prasīja gribas piepūli. Viņš grīļojās. Zeme zuda zem kājām. Viņš ik brīdi krita, mirkli nekustīgi gulēja kupenas virsotnē, ar pieri piespiedies gurkstošajam sniegam, tad piecēlās un spēra dažus soļus. Viņam neatturami mācās virsū miegs. Gribējās nogulties, aizmirsties, nekustināt nevienu muskuli. Lai notiek kas notikdams. Viņš apstājās, stingdams un grīļodamies šurp un turp un tad, sāpīgi iekodis lūpā, atguva samaņu un atkal spēra dažus soļus, ar pūlēm vilkdams kājas.

Beidzot viņš juta, ka vairāk nespēj, ka nekāds spēks to nenovirzīs no vietas un, ja tagad viņš apsēdīsies, viņš nekad vairs nepiecelsies. Skumji viņš raudzījās apkārt. Līdzās ceļmalā stāvēja jauna sprogaina priedīte. Pēdējiem spēkiem viņš tuvojās tai un uzkrita virsū, zods viņam ieķērās tās šķeltajā virsotnē. Smagums, kas apgrūtināja sadauzītās kājas, pamazinājās, kļuva vieglāk. Viņš gulēja spraigajos zaros, baudīdams mieru. Vēlēdamies iekārtoties ērtāk, viņš atspiedās ar zodu priedītes zara kāsī un pacēla kājas — vienu, otru un viņas, nenesdamas ķermeņa smagumu, viegli atbrīvojās no kupenas. Un šeit Aleksejam atkal iešāvās prātā doma.

Nu protams, nu protams! Jo var taču nogriezt šo mazo kociņu, pagatavot no viņa garu nūju ar kāsi augšgalā, pasviest nūju uz priekšu, atspiesties kāsī ar zodu, pārnest uz to ķermeņa smagumu, un tad tāpat kā tagad pie priedītes pārcelt kājas uz priekšu. Lēni? Nu, protams, lēni, toties tik ļoti nenogursi un varēsi turpināt ceļu nenogaidot, kamēr noplaks, nolīdzināsies kupenas.

Viņš turpat nometās ceļos, nocirta ar dunci kociņu, nogrieza zarus, aptina kāsi ar mutes lakatiņu, tad vēl saitēm un tūlīt mēģināja doties ceļā. Izsvieda nūju uz priekšu, atspiedās pret to ar zodu un rokām un veica soli, divus, atkal izsvieda nūju, atkal atspiedās un atkal solis, divi. Viņš gāja, skaitīdams soļus un nolikdams sev jaunas pārvietošanās normas.

Droši vien, no malas raugoties, būtu jocīgi redzēt cilvēku, kas kustas pa dziļu mežu tādā nesaprotamā veidā un lien pa dziļām kupenām ar kāpura ātrumu, kas iet no gaismas līdz gaismai un pa šo laiku veic ne vairāk kā piecus kilometrus. Bet mežs bija tukšs. Neviens, izņemot žagatas, viņu nenovēroja. Žagatas, kuras šinīs dienās bija pārliecinājušās par šīs jocīgās, trijkājainās, tūļīgās būtnes nekaitīgumu, viņam tuvojoties, nebēga, tikai nelabprāt nolēca no ceļa un, piešķiebdamas galvu, nicīgi skatījās uz viņu ar savu ziņkārīgo, melno pērļu actiņu.

8.

Tā viņš vēl divas dienas brida pa sniega piepūsto ceļu, izsviezdams uz priekšu nūju, uzguldamies viņai un pievilkdams klāt kājas. Pēdas jau bija pārakmeņojušās un neko nejuta, bet ķermeni uz katra soļa caurstrāvoja sāpes. Izsalkums vairs nemocīja. Krampji un dūrieni vēderā mitējās un pārvērtās pastāvīgās trulās sāpēs, it kā tukšais kuņģis būtu sacietējis un, nelabi sagriezdamies, saspiedis visas iekšas.

Aleksejs ēda jauno priedīšu mizu, kuru viņš atpūtas brīžos noplēsa ar dunci, bērzu un liepu pumpurus un vēl zaļo, mīksto sūnu.

Viņš izraka to no sniega apakšas un, dodamies naktsguļā, izvārīja ūdenī. Viņa lielākais prieks bija «tēja» no atkusušos uzkalniņos salasītām spožajām brūkleņu lapiņām. Karstais ūdens, sasildīdams ķermeni, radīja pat pilna vēdera sajūtu. Piestrebjot klāt karstos biezumus, kas oda pēc dūmiem un pirtsslotas, Aleksejā viss kaut kā norima un ceļš vairs neizlikās tik bezgalīgs un briesmīgs.

Savu sesto nakti Aleksejs atkal pavadīja zem kuplas egles zaļās telts, bet ugunskuru novietoja līdzās, visapkārt vecam sveķainam celmam, kuram, pēc viņa aprēķina, karsti jāgruzd visu nakti. Vēl nebija satumsis. Egles galotnē rosījās neredzama vāverīte. Viņa lobīja čiekurus un laiku pa laikam tukšus un saplosītus meta zemē. Aleksejs, kuram tagad ēdiens neizgāja no prāta, ieinteresējās, ko tad īsti zvēriņš čiekuros atrod. Viņš pacēla vienu no tiem, atlieca neaizskarto zvīņu un ieraudzīja zem tās spārnainu sēkliņu, tik lielu kā prosas graudiņu. Tā atgādināja mazu ciedru riekstiņu. Viņš to pārspieda zobiem. Mutē bija sajūtama patīkama ciedru eļļas smarža.

Aleksejs tūlīt salasīja sev visapkārt neatvērušos mitros egļu čiekurus, novietoja tos pie uguns, uzmeta žagarus un, kad čiekuri sacēla spuras, kratīja no tiem sēklas un berza plaukstās. Viņš atvētīja spārniņus un sīkos riekstiņus bēra mutē.

Klusi šalca mežs. Gruzdēja sveķainais celms, izplatīdams smaržīgus, vīrakam līdzīgus, vieglus dūmus. Liesma gan iedegās, gan nodzisa, un no šalcošās tumsas te iznira apspīdētā aplī, te ienira atpakaļ tumsā zeltoto priežu un sudraboto bērzu stumbri. Tad pēkšņi tumsa cieši visapkārt ielenca dziestošo celmu un tad šķita, ka no nakts izpeld šī skanīgā trokšņa radītājas teiksmainās būtnes, trauksmainiem čukstiem sarunādamās savā starpā.

Aleksejs piemeta zarus un atkal ķērās pie egļu čiekuriem. Ciedru eļļas smarža atmodināja sen aizmirstu bērnības ainu…

Maza istaba, pazīstamu lietu cieši pieblīvēta. Galds zem griestu lampas. Māte svētku drēbēs, tikko atgriezusies no dievkalpojuma, svinīgi izņem no lādes papīra maisiņu un izber no tā bļodiņā ciedru riekstus. Visa ģimene — māte, vecmāmuļa, divi brāļi un viņš, Aleksejs, vismazākais, — apsēžas ap galdu un sākas svinīga riekstiņu, šo svētku kārumu, lobīšana. Visi klusē. Vecmāmuļa velk ārā kodolus ar matadatu, māte — ar spraužamo adatu. Viņa veikli pārkož riekstiņus, izvelk no turienes kodoliņus un saliek tos kaudzītē. Un tad, salasījusi saujā, ber visus uzreiz mutē kādam no bērniem, un pie tam laimīgais sajūt ar lūpām viņas darbīgās, nenogurstošās rokas asumu, kura svētku dēļ smaržo pēc zemeņu ziepēm.

Kamišina… bērnība! Jauki bija dzīvot mazā mājiņā, pašā nomalē!… Mežs šalc, sejai karsti, bet no mugurpuses lien klāt kodīgs aukstums. Vaid tumsā ūpis, rej lapsas. Pie ugunskura, sarāvies, domīgi raudzīdamies dziestošās mirgojošās oglēs, izsalcis, slims, līdz nāvei noguris cilvēks, vienīgais šinī plašajā dziļajā mežā, un viņam priekšā tumsā guļ nepazīstams ceļš, pilns nezināmu briesmu un pārbaudījumu.

— Nekas, nekas, viss būs labi! — saka pēkšņi šis cilvēks, un pēdējos tumšsārtā ugunskura uzliesmojumos redzams, ka viņš saplaisājušām lūpām uzsmaida kādām savām tālām domām.

9.

Sava gājiena septītajā diennaktī Aleksejs uzzināja, no kurienes tanī sniegputeņa naktī nāca tālas kaujas troksnis.

Jau galīgi nomocījies, katru brīdi apstādamies, lai atvilktu elpu, viņš vilkās pa atkusušo meža ceļu. Pavasaris tagad vairs nesmaidīja no tālienes. Viņš bija ienācis šinī mūža mežā ar saviem siltiem spējiem vējiem, ar asiem saules stariem, kas lauzās caur zariem un nomazgāja sniegu no ciņiem un uzkalniņiem, ar skumjo vārnu ķērkšanu vakaros, ar gausajiem solidiem kovārņiem uz rudā ceļa kupra, ar poraino kā bišu šūnas, mitro sniedziņu, ar dzirkstošajām peļķitem liekņas, ar to vareno, reibinošo smaržu, no kuras visam dzīvam priecīgi reiba galva.

Aleksejs no pat bērnības mīlēja šo laiku, un pat tagad, vilkdams pa peļķēm savas slimās kājas, slapjās izburbušās untēs, izsalcis, zaudēdams samaņu no sāpēm un noguruma, lādēdams peļķes, čagano sniegu un agros dubļus, viņš tomēr kāri ieelpoja skurbinošo un valgo aromātu. Viņš vairs nemeklēja ceļu, neapgāja peļķes, klupa, krita, rausās augšā, smagi uzguldamies savai nūjai, stāvēja, ļodzīdamies un saņemdams spēkus, tad izsvieda nūju cik spēdams tālu un turpināja lēni kustēties uz austrumiem.

Piepeši meža ceļa līkumā, kas strauji šeit nogriezās pa labi, viņš apstājās un sastinga. Tur, kur mežs bija sevišķi šaurs — iespiests no divām pusēm jaunā mežiņā, viņš ieraudzīja tās vācu mašīnas, kas viņam pabrauca garām. Ceļu tām aizsprostoja divas milzīgas priedes. Pie šīm priedēm, iespiedusies tajās ar radiatoru, stāvēja cirvim līdzīgā bruņu mašīna. Bet tā bija nevis vairs balti lāsaina kā agrāk, bet tumši sarkana un stāvēja zemu uz dzelzs sliecēm, jo riepas tai bija sadegušas līdz ar mašīnu. Tornis mētājās sniegā zem koka kā ērmīga sēne, acīm redzot norauts ar sprādziena spēku. Blakus bruņumašīnai gulēja trīs līķi — tās apkalpe — melnos, eļļu notraipītos īsos vamžos un drēbes ķiverēs.

Divi kāpurķēžu automobiļi, arī sadeguši, sarkani, ar melnām, pārogļotām iekšām, stāvēja atkusušajā sniegā, iegrūdušies bruņumašīnā, tumšajā no kvēpiem, pelniem un oglēm. Bet visapkārt, gar ceļmalām, ceļmalas krūmos, mētājās vācu kareivju ķermeņi, un no tiem bija redzams, ka kareivji bija bēguši šausmu pārņemti, pat labi neaptverdami, kas īsti noticis, ka nāve tiem uzglūnējusi aiz katra koka, aiz katra krūma, puteņa sniegotās segas apslēpta. Kokam bija piesiets virsnieka līķis mundierī, bet bez biksēm. Viņa zaļajam frencim ar tumšo apkakli bij piesprausta zīmīte. «Ko meklē, to dabū», — tur stāvēja rakstīts. Un zemāk, citā rokrakstā, jau izplūdušu tintes zīmuli lieliem burtiem bija vēl klāt pierakstīts vārds — «Suns».

Aleksejs ilgi aplūkoja kaujas lauku, meklēdams kaut ko ēdamu. Tikai vienā vietā viņš atrada sniegā iemītu, jau sīļu apknābātu vecu, sapelējušu sausiņu un pielika to pie mutes, kāri ieelpodams rudzu maizes skābo smaržu. Gribējās iebāzt šo sausiņu pilnīgi mutē un gremot, gremot, gremot smaržīgo maizes masu. Bet Aleksejs sadalīja viņu trijās daļās, divas iebāza dziļāk pakaļējā kabatā, bet vienu sāka plucināt druskās un šīs druskas zīst kā saldumus, cenzdamies pēc iespējas ilgāk pagarināt baudu.

Viņš vēlreiz apstaigāja kaujas lauku. Te viņam pēkšņi ienāca prātā doma: partizāniem jābūt kaut kur šeit tuvumā! Jo viņu kājām nomīdīts irdenais sniegs krūmos un apkārt kokiem. Varbūt viņš starp līķiem lodājošs jau ieraudzīts un kaut kur no egles virsotnes, no krūmiem, no kupenām viņu novēro partizānu izlūks. Aleksejs pielika rokas mutei un kliedza no visa spēka:

— Partizāni! Partizāni-i-i!

Viņam bija brīnums, cik vārgi un klusi skan viņa balss. Pat atbalss, kura viņam atsaucās no meža biezokņa un atsvieda viņa kliedzienus, koku stumbru sīki atbalsotos tiem atpakaļ, likās stiprāka.

— E-hei! Partizāni! Partizāni-i-i! — sauca Aleksejs, sēdēdams sniegā starp melnajiem mašīnu kvēpiem un klusajiem ienaidnieku ķermeņiem.

Sauca un sasprindza dzirdi. Viņš bija jau aizsmacis, pazaudējis balsi. Viņš jau saprata, ka partizāni, paveikuši savu darbu, savākuši trofejas un sen aizgājuši — un kādēļ viņiem arī būtu bijis jāpaliek neapdzīvotā meža biezoknī? — Bet viņš kliedza un kliedza, cerēdams brīnumu, to, ka tūlīt izlīdīs no krūmiem bārdaini cilvēki, par kuriem viņš tik daudz bija dzirdējis, pievāks viņu, aiznesīs līdz un varēs kaut dienu, kaut stundu atpūsties, padoties svešai labai gribai, ne par ko nedomājot, nekur nesteidzoties.

Tikai mežs viņam atbildēja ar skanīgu un saraustītu atbalsi.

Un piepeši — vai varbūt tas viņam no lielas saspringtības šķita — Aleksejs izdzirda cauri melodiskai dziļai skuju šalkoņai dobjus un biežus, drīz skaidri sadzirdamus, drīz pilnīgi izgaistošus rībienus. Viņš viss atdzīvojās, it kā no tāles viņš būtu uztvēris meža tuksnesī draudzīgu saucienu. Viņš neticēja savai dzirdei un ilgi sēdēja izstieptu kaklu.

Nē, viņš nekļūdījās. Drēgns vējš pūta no rītiem un atkal atnesa dobjus, bet tagad skaidri sadzirdamus kanonādes trokšņus. Un šī kanonāde nebija gurda un reta, kādu dzirdēja pēdējos mēnešos, kad karaspēks, ieracies un nostiprinājies drošā aizsardzības līnijā, laiski apmētājas lādiņiem, viens otru traucēdami. Tā skanēja bieži un spraigi, it kā kāds maisītu smagu akmeņu kaudzi, vai dūrēm bieži dauzītu ozola mucas milzu dibenu.

Skaidrs! Spraiga artilērijas divkauja. Frontes līnija, spriežot pēc skaņas, bija kilometru desmit attālumā un kaut kas tur notika, kaut kas uzbruka, un kaut kas izmisīgi atšaudījās, atgaiņājoties. Prieka asaras tecēja Aleksejam pār vaigiem.

Viņš skatījās uz austrumiem. Tiesa, ceļš šinī vietā strauji pagriezās uz pretējo pusi, un viņam priekšā gulēja sniega sega. Bet no turienes viņš dzirdēja šo aicinošo troksni. Turp veda sniegā satumsušās partizānu pēdu iegarenās dobītes, kaut kur šinī mežā viņi dzīvoja, drosmīgie meža ļaudis.

Murminādams sev zem deguna: «Nekas, nekas, biedri, viss būs labi,» — Aleksejs droši iesprauda sniegā nūju, atbalstījās pret viņu ar zodu, pārsvieda uz tās visu ķermeņa smagumu, ar pūlēm, bet noteikti pārcēla kājas kupenā. Viņš nogriezās no ceļa neskartajā sniegā.

10.

Šinī dienā viņam neizdevās noiet pa sniegu pat pusotra simta soļu. Krēsla viņu apturēja. Viņš atkal nolūkoja vecu celmu, apklāja to ar sausiem žagariem. Izņēma loloto, no patronas pagatavoto šķiltavu, paspieda ritenīti, paspieda vēl reiz un sastinga: šķiltavās benzīns bija izbeidzies. Viņš to kratīja, pūta, cenzdamies izspiest benzīna tvaiku paliekas, bet velti. Satumsa. Dzirksteles, kas atlēca no ritenīša, kā mazi zibšņi brīdi atrāva tumsu no viņa sejas. Krams nodila, bet uguni viņam neizdevās iegūt. Vajadzēja taustoties aizlīst līdz jaunam biezam priedulājam, saritināties kamolā, pieraut zodu ceļiem, aptvert viņus rokām un tā sastingt, klausoties meža šalkās. Var jau būt, ka šai naktī Alekseju sagrābtu izmisums. Bet dusošā mežā kanonādes trokšņi skanēja skaidrāk, viņam pat šķita, ka viņš sācis atšķirt īsus šāvienu trokšņus no dobjās sprādzienu rūkoņas.

Rītā pamodies ar neapzinātu rūpju un bēdu sajūtu, Aleksejs tūlīt sāka pārlikt: «Kas īsti noticis? Slikts sapnis?» Atcerējās, šķiltavas. Tomēr, kad mīlīgi sāka sildīt saule, kad viss visapkārt sairušais putraimainais sniegs, priežu stumbri un pašas skujas — mirdzēja un laistījās, tā vairs nelikās liela nelaime. Ļaunāka bija cita lieta. Atstiepis taisnas notirpušās rokas, viņš juta, ka nevar piecelties. Nesekmīgi pamēģinājis nostāties uz kājām, viņš pārlauza savu nūju ar kāsi un kā maiss novēlās zemē. Apgriezās uz muguras, lai notirpušie locekļi atdzīvotos un sāka raudzīties caur adatainiem priežu zariem bezgalīgajās zilajās debesīs, kur steidzīgi peldēja tīri, pūkaini mākoņi, zeltītām, sprogainām malām. Ķermenis pamazām atdzīvojās, bet kaut kas bija noticis ar kājām. Viņš pavisam nevarēja stāvēt. Turēdamies pie priedītes, Aleksejs vēlreiz pamēģināja piecelties. Tas viņam beidzot izdevās, bet, tikko viņš mēģināja pievilkt kājas kociņam, — tūlīt pakrita aiz noguruma un kaut kādām briesmīgām, jaunām, tirdošām, sāpēm pēdās.

Vai tiešām viss? Vai tiešām vajadzēs aiziet bojā šeit, zem priedēm, kur, varbūt, neviens nekad neatradīs un neapglabās viņa zvēru apgrauztos kaulus? Nespēks viņu nepārvarami spieda pie zemes. Bet tālumā skanēja kanonāde. Tur notika kauja, tur bija savējie. Vai tiešām viņam nebūs spēka, lai veiktu šos pēdējos astoņus — desmit kilometrus?

Kanonāde pievilka, uzmundrināja, neatlaidīgi sauca viņu, un viņš atsaucās šim saucienam. Viņš piecēlās rāpus un kā zvērs līda uz austrumiem, līda vispirms neapzinīgi, tālās kaujas trokšņu hipnotizēts, bet tad jau apzināti, sapratis, ka tā kustēties mežā vienkāršāk, ātrāk kā ar nūjas palīdzību, ka mazāk sāp pēdas, kas tagad nenes nekādu svaru, ka lienot, kā zvēri lien, viņš varēs kustēties daudz ātrāk. Un atkal viņš sajuta, ka no prieka rodas krūtīs un kāpj kaklā kamols. Šķita, nevis sev, bet pārliecinādams kādu citu, kas zaudējis dūšu un šaubās par tādas neticamas uz priekšu virzīšanās sekmēm, viņš balsī teica:

— Nekas, godājamais, tagad atkal viss būs kārtībā!

Pēc kāda pārgājiena viņš sasildīja nosalušās delnas, iespiedis tās padusēs, un pielīda jaunai eglei, izgrieza tai četrstūrainus mizas gabalus, tad, aplauzīdams nagus, norāva bērzam dažas garas baltas tāsis. Izņēma no untēm vilnas kaklauta gabalus, aptina ar tiem rokas, delnas apakšpusēm virsū zoļveidīgi uzlika mizu, pārklāja to ar tāsi un pietina ar saitēm no individuālajām paketēm. No labās rokas iznāca ļoti ērts un plats stumbenis. Bet no kreisās, kuru vajadzēja tīt ar zobiem, neiznāca tik izdevies ražojums. Bet rokas tagad bija «apautas», un Aleksejs līda tālāk, juzdams, ka kustēties kļuvis vieglāk. Nākošajā atpūtas vietā piesēja mizu arī pie ceļiem.

Ap pusdienas laiku, kad jūtami sāka silt, Aleksejs bija nogājis daudzus «soļus» ar rokām. Kanonāde, vai nu tamdēļ, ka viņš tai tuvojās, vai kaut kādas akustiskas maldināšanas pēc skanēja stiprāk. Bija tik silti, ka viņam vajadzēja atraut kombinezona rāvējslēdzēju un attaisīt drēbes.

Kad viņš līda caur sūnu purviņu pa zaļiem sniega atkusušiem ciņiem, liktenis tam sagādāja vēl vienu balvu: uz iesirmās mīkstās sūnas viņš ieraudzīja smalkus stiebriņu diedziņus ar retām asām, spīdošām lapiņām un starp tām, tieši ciņu virspusē gulēja tumšsarkanas, nedaudz saspiestas, bet tomēr vēl sulīgas dzērveņu ogas. Aleksejs noliecās pie ciņa un tieši ar lūpām sāka noraut samtainai, siltai, pēc purva mitruma smaržojošai sūnai vienu ogu pēc otras.

No patīkamā, saldenā, pārziemojušo dzērveņu skābuma, no šīs pirmās īstās barības, kādu viņš bija ēdis pēdējās dienās, vēderā iesākās graizes. Bet pietrūka gribas spēka nogaidīt līdz norimstas asās, griezīgās sāpes. Viņš lodāja pa ciņiem un, jau iemanījies kā lācis, ar mēli un lūpām lasīja saldskābās smaržīgās ogas. Tā viņš notīrīja vairākus ciņus, nejuzdams ne ledaino pavasara ūdens mitrumu, kas šļakstēja untēs, ne svilinošās sāpes kājās, ne nogurumu, — neko, izņemot iesaldenās, asās skābes sajūtu mutē un patīkamu smagumu vēderā.

Viņam palika nelabi. Viņš saprata, ka pārēdies, bet nevarēja noturēties un atkal ķērās pie ogām. Viņš noņēma no rokām pašpagatavotos apavus, salasīja ogas kārbā, piepildīja ar tām pilota cepuri, piesēja to ar aukliņu pie jostas un līda tālāk, ar pūlēm pārvarēdams smago snaudienu, kas pārņēma visu viņa organismu.

Nakti, palīdis zem vecas egles jumta, viņš paēda ogas, pagremoja mizu un egļu čiekuru sēkliņas. Viņš aizmiga piesardzīgā, trauksmainā miegā. Vairākas reizes likās, ka kāds klusi viņam piezogas. Viņš atvēra acis, sasprindza dzirdi tā, ka sāka zvanīt ausis, izrāva pistoli un sēdēja pārakmeņojies, satrūkdamies no krītoša čiekura trokšņa, no apsalušā sniega čirkstiem, no klusām mazu apakšsniega strautiņu čalām.

Tikai pret rītu akmensciets miegs viņu salauza. Kad pavisam atausa diena, apkārt kokam, zem kura viņš gulēja, tas ieraudzīja sīkas, mežģinainas lapsu kājiņu pēdas zīmes un starp tām sniegā bija redzamas pa zemi vilktas lapsas astes iegarenas zīmes.

Tad lūk, kas naktī nedeva viņam mieru! Pēc pēdām bija redzams, ka lapsa bija staigājusi visapkārt viņam, notupusies un atkal staigājusi. Aleksejam pazibēja nelaba doma. Mednieki saka, ka šis viltīgais zvērs jūt cilvēka nāvi un sāk vajāt nāvei nolemto. Vai tiešām šī nojauta piesaistījusi viņam tramīgo plēsoņu?

«Nieki, kādi nieki! Viss būs labi…», — viņš sevī domāja un līda, līda, pūlēdamies ātrāk tikt prom no šīs vietas.

Šai dienā viņam laimējās. Smaržīgā paegļu krūmā, no kura tas plūca zilpelēkās, nespodrās ogas, viņš ieraudzīja sakaltušu lapu kamolu. Viņš pataustīja ar roku, kamols bija smags, nesaira. Tad viņš sāka noplēst lapas un uzdūrās lapām, caurdurtām ar adatām. Viņš saprata: ezis. Liels, vecs ezis, likdamies ziemas guļā, bija ievalstījis sevi kritušās rudens lapās. Neprātīgs prieks sagrāba Alekseju. Visu savu bēdīgo ceļu viņš bija gribējis nošaut zvēru vai putnu. Cik reizes viņš nebija izņēmis pistoli un tēmējis vai nu uz žagatu, vai sīli, vai zaķi un katru reizi ar pūlēm apspiedis vēlēšanos izšaut. Pistolē bija tikai trīs patronas: divas ienaidniekam, viena, vajadzības gadījumā, sev. Viņš piespieda sevi nolaist pistoli. Viņam nebija tiesību riskēt.

Un šeit gaļas gabals pats viņam iekrita rokās. Ne brīdi nedomādams par to, ka eži, pēc nostāstiem, esot neēdami dzīvnieki, viņš ātri norāva zvēriņam lapu zvīņas. Ezis neatmodās, neattinās un izskatījās pēc smieklīgas adatainas pupas. Ar dunča cirtienu Aleksejs nogalināja ezi, atritināja viņu, nemākulīgi norāva dzelteno ādu uz vēderiņa un adatainās bruņas, sacirta gabalos un ar baudu sāka plēst zobiem vēl silto, zilpelēko, dzīslaino gaļu, sīksti pieaugušu kauliem. Ezis bija apēsts uzreiz, bez pārpalikuma. Aleksejs sagrauza un norija visus smalkos kaulus un tikai pēc tam sajuta mutē riebīgu suņa gaļas smaku. Bet kāda nozīme bija šai smakai, salīdzinot ar pilno vēderu, no kura pa visu organismu plūda paēduša cilvēka labsajūta, siltums, snaudiens!

Viņš vēlreiz apskatīja, apkožļāja katru kauliņu un nogulās sniegā, baudīdams siltumu un mieru. Viņš varbūt būtu pat aizmidzis, ja viņu neatmodinātu lapsas uzmanīgie ķauksti krūmos. Aleksejs sāka ausīties, un piepeši cauri lielgabalu kanonādes dobjiem dārdiem, kas visu laiku nāca no rītiem, viņš uztvēra ložmetēju kārtas īsos trokšņus.

Uzreiz nokratījis nogurumu, aizmirsis lapsu, atpūtu, viņš atkal līda uz priekšu meža dziļumā.

11.

Aiz purviņa, kuru viņš pārlīda, atvērās klajums; to šķērsoja veca sēta, vējā nosirmojušām kārtīm, ar lūkiem un kārklu klūgām piesietiem zemē iedzītiem mietiem.

Starp sētas divām rindām vietumis raudzījās no sniega apakšas pamesta, nelietota ceļa sliedes. Tātad, kaut kur netālu ir mājoklis! Alekseja sirds sāka trauksmaini pukstēt. Maz ticams, ka vācieši līdīs tādā nomalē! Bet ja arī tā, tur tomēr ir savējie, un viņi, protams, paslēps, paglābs ievainoto, palīdzēs, kā spēs.

Sajuzdams klejošanai drīzu galu, Aleksejs līda, nežēlodams spēkus, neatpūzdamies. Viņš līda aizelsies, krizdams ar seju sniegā, zaudēdams samaņu no sasprindzinājuma, steigdamies ātrāk sasniegt uzkalniņa augšieni, no kura, droši vien, redzama glābēja sādža. Tiekdamies pēdējiem spēkiem uz mājokli, viņš neievēroja, ka, izņemot šo sētu un sliedes, kas arvien skaidrāk un skaidrāk veidojās zem atkusušā sniega, nekas neliecināja par cilvēka tuvumu.

Lūk, beidzot, arī zemes kupra virsotne. Aleksejs, tikko atvilkdams elpu un drudžaini rīdams gaisu, pacēla acis. Pacēla un tūdaļ atkal nolaida — tik briesmīgs viņam šķita tas, kas atvērās viņa priekšā. Nav šaubu, vēl nesen te bija neliela meža sādžiņa. Tās kontūras bez pūlēm varēja uzminēt pēc divām nevienādām dūmeņu rindām, kas pacēlās virs sniega aizputinātām krāsmatām. Vietām bija palikuši dārziņu žogu pinumi, sērmūkšļu slotiņas, kas kādreiz stāvēja pie logiem. Tagad tie rēgojās no sniega apakšas, apdeguši, svelmes nobeigti. Tas bija tukšs sniega lauks, uz kura kā nocirstā mežā celmi rēgojās dūmeņi un vidū pavisam muļķīga pacēlās akas vinda ar visapkārt dzelzs stīpām nokaltu apglumušu koka spaini, kuru vējš lēni šūpoja sarūsējušā važā.

Un vēl pie iebraucamā ceļa sādžā, blakus mazam, zaļu sētiņu ierobežotam dārziņam, pacēlās koķetīga neliela arka, pie kuras klusi šūpojās un čīkstēja virās vārtiņi.

Un ne dvēseles, ne skaņas, ne dūma. Tuksnesis. It kā nekad te nebūtu dzīvojis cilvēks. Kāds zaķis, kuru Aleksejs izbaidīja krūmos, bēga no viņa, smieklīgi mētādams dibenu, tieši uz sādžu, apstājās, sacēla līdzīgi stabiņiem priekšējās kājas un, izstiepis vienu ausi, pakavējās pie vārtiem un redzēdams, ka kāds neizprotams, liels un savāds radījums turpina līst pa viņa pēdām, cilpoja tālāk gar apdegušiem tukšiem puķu dārziņiem.

Aleksejs mehāniski turpināja kustēties uz priekšu. Lielas asaras ritēja pa viņa neskūtiem vaigiem un krita sniegā. Viņš apstājās pie vārtiem, kur brīdi atpakaļ tupēja zaķis. Virs tiem bija saglabājies dēļa gabals un uz tā burti: «Bērnu…» Nebija grūti iedomāties, ka aiz šīs zaļās sētiņas kādreiz pacēlās jauka bērnudārza celtne.

Bija uzglabājušies arī mazie soliņi, kurus bija noēvelējis un nogludinājis ar stiklu rūpīgs lauku galdnieks. Aleksejs pagrūda vārtiņus, pielīda soliņam un gribēja atsēsties. Bet viņa ķermenis jau bija pieradis pie līmeniska stāvokļa; kad viņš apsēdās, viņam sāka sāpēt mugurkauls. Un, lai izbaudītu atpūtu, viņš nogulās sniegā, pa pusei saritinājies, kā to dara noguris zvērs.

Viņa sirdī brieda nospiedošas un mokpilnas skumjas. Vai tiešām, lūk, tāda trula un pirmatnēja kļūs visa mūsu zeme?

Pie sola sniegs bija atkusis. Zeme melnoja, un virs tās acij uztverami, vibrēdama un laistīdamās, cēlās silta valgme. Aleksejs paņēma saujā silto atkusušo zemi. Tā taukaini spiedās caur pirkstiem, oda pēc mēsliem un mitruma, oda pēc kūts un mājokļa. Saule jau pieskārās zilpelēkām meža galotnēm.

Aleksejs sāka līst pa to vietu, kas kādreiz bija sādžas iela. Smaga līķu smaka nāca no ugunsgrēka vietām. Sādža likās vēl vairāk neapdzīvota nekā dziļais meža biezoknis. Piepeši kaut kāds blakus troksnis piespieda viņu uzmanīties. Pie pēdējās pelnaines viņš ieraudzīja suni. Tas bija sētas suns, garu vilnu, noļukušām ausīm, tāds parastais Bobis vai Krancis. Klusi ņerkšķēdams viņš plēsa sažuvušu gaļas gabalu, turēdams to ar ķepām. Ieraudzījis Alekseju, šis suns, kuram vajadzēja būt vislabsirdīgākajam radījumam, pastāvīgam saimnieču rāšanas objektam un zēnu mīlulim, pēkšņi ierūcās un rādīja zobus. Viņa acīs iedegās tāda zvērīga uguns, ka Aleksejs sajuta, ka viņam saceļas mati. Viņš nosvieda rokai apāvumu un tvēra kabatā pēc pistoles. Dažus mirkļus viņi — cilvēks un šis suns, kas bija kļuvis jau par zvēru, neatlaidīgi skatījās viens otrā. Tad sunī, jādomā, atausa atmiņas, viņš nolaida purnu, vainīgs luncināja asti, paķēra savu laupījumu un, ierāvis dibenu, nozuda aiz ugunsgrēka vietas melnā uzkalniņā. Aleksejs paspēja ievērot, ko suns turēja zobos. Tas bija cilvēka sejas gabals, norauts no pieres: uz tumšās ādas bija redzams uzaču loks.

Nē, prom, ātrāk prom no šejienes! Izmantodams pēdējās gaišā laika minūtes, Aleksejs, neskatīdams ceļu, tieši pāri neskartajam sniegam līda uz mežu, gandrīz instiktīvi tiekdamies turp, no kurienes tagad jau gluži skaidri bija sadzirdami kanonādes trokšņi. Tie kā magnēts ar pieaugošu spēku, atkarībā no tuvošanās, vilka viņu pie sevis.

12.

Tā viņš līda vēl dienu, divas vai trīs. Laika sajēgu viņš bija zaudējis, viss saplūda vienā kopējā automātisku pūliņu ķēdē. Laikiem tā kā snaudiens, kā nemaņa viņu pārņēma. Viņš aizmiga iedams, bet spēks, kas to vilka uz austrumiem, bija tik liels, ka arī nemaņas stāvoklī viņš turpināja lēni līst, līdz uzgrūdās kokam vai krūmam, vai arī roka vairs nejaudāja un viņš iekrita atkusušajā sniegā. Visa viņa griba, visas viņa neskaidrās domas kā fokusā bija sakoncentrētas vienā mazā punktā: līst, kustēties, kustēties uz priekšu, lai tur vai kas.

Savā ceļā viņš kāri apskatīja katru krūmu, bet eži vairs negadījās. Barojās ar pārziemojušām ogām, kožļāja sūnu. Reiz viņš sastapa lielu skudru pūzni. Tas pacēlās mežā kā līdzena, nogrābstīta, lietus noskalota siena gubiņa. Skudras vēl nebija pamodušās, un viņu mājoklis likās izmiris. Bet Aleksejs iebāza roku šai irdenā gubā un, kad to izvilka, viņa bija nosēta skudru ķermenīšiem, cieši iezidušamies viņa miesā. Un viņš sāka ēst šīs skudras, ar baudu sajuzdams sausā saplaisājušā mutē vircoto, skāņo skudru skābes garžu. Viņš atkal un atkal bāza roku skudru gubā, kamēr viss pūznis atdzīvojās, negaidīta uzbrukuma uzmodināts.

Mazie kukaiņi nikni aizstāvējās. Viņi sakoda Aleksejam roku, lūpas, mēli, viņi iekļuva zem kombinezona un dzēla miesu, bet šie dzēlieni viņam bija pat patīkami. Skudru skābes asā garža viņu uzmundrināja. Gribējās dzert. Starp ciņiem Aleksejs ieraudzīja nelielu peļķīti brūna meža ūdens un noliecās pār to. Noliecās un tūlīt atrāvās: no tumšā ūdens spoguļa uz zilā debess fona viņā raudzījās briesmīga, pilnīgi nepazīstama seja. Tā atgādināja tumšas ādas pārvilktu galvas kausu, apaugušu neglītiem, jau sprogojošiem sariem. No tumšiem dobumiem raudzījās lielas, apaļas, mežonīgi spīdīgas acis, savēlušies mati grīstēm krita pār pieri.

«Vai tiešām tas esmu es?» — domāja Aleksejs un, baidīdamies atkal pārliekties pār ūdeni, nedzēra, bet ieēda sniegu un līda prom uz austrumiem, tā paša varenā magnēta pievilkts.

Viņš ielīda pārnakšņot lielā bumbu bedrē, iežogotu sprādziena izmestas smilts dzeltenu valni. Bet tās dibenā bija klusi un patīkami. Vējš te neiekļuva un tikai šalca lejup nopūstiem smilšu graudiņiem. Bet zvaigznes no apakšas likās neparasti spodras un šķita karājamies tuvu virs galvas, bet priedes pinkainais zariņš, kas šūpojās zem tām, šķita kā roka, kas ar vīkšķi visu laiku tīrīja un spodrināja šīs mirdzošās uguntiņas. Uz rīta pusi sāka salt. Drēgna sarma ietina mežu, vējš mainīja virzienu un pūta no ziemeļiem, pārvērzdams šo sarmu ledū. Kad nespodrā, nosebojusies ausma izlauzās beidzot caur koku zariem un biezā migla saplaka un pamazām izgaisa, viss visapkārt bija noklāts glumu ledus kārtiņu, bet priedes zariņš virs bedres vairs nelikās roka, kas tur vīkšķi, bet teiksmaina kristālā lustra ar sīkiem vizuļiem. Šie vizuļi klusi un auksti skanēja, kad vējš tos sapurināja.

Šai naktī Aleksejs kaut kā sevišķi sagura. Viņš pat nekošļāja priežu mizu, kuras krājumu nesa azotē. Ar pūlēm viņš atrāvās no zemes, it kā viņa ķermenis pa nakti tai būtu pielipis. Nenopurinājis no kombinezona, no bārdas, no ūsām tur piesalušo ledu, viņš sāka līst bedres sienā. Bet rokas bezspēcīgi slīdēja pa nakti apledojušām smiltīm. Viņš atkal un atkal mēģināja izlīst, atkal un atkal noslīdēja bedres dibenā. Ikreizes viņa mēģinājumi kļuva vājāki. Beidzot ar šausmām viņš pārliecinājās, ka bez citu palīdzības viņš ārā netiks. Šī doma piespieda viņu vēlreiz līst slidenā sienā. Viņš izdarīja tikai nedaudz kustības un atkrita bez spēka un nevarīgs.

«Viss, tagad viss vienalga!»

Viņš saritinājās bedres dibenā, sajuzdams visā ķermenī to briesmīgo mieru, kas atmagnitizē gribu un paralizē to.

Nevarīgu kustību viņš izvilka no blūzes kabatas nobružātas vēstules, bet lasīt nebija spēka. Izņēma celofānā ietīto meitenes fotogrāfiju raibā tērpā, kura sēdēja ziedošas pļavas zālē. Nopietni un skumji smaidīdams, viņš tai jautāja:

— Vai tiešām ardievu? — un piepeši nodrebēja un sastinga ar fotogrāfiju rokā: kaut kur augstu virs meža, saltā drēgnā gaisā viņš šķita sadzirdam pazīstamu troksni.

Viņš uzreiz atmodās no uzmācīgās snaudas. Nekā sevišķa nebija šai skaņā. Tā bija tik vāja, ka pat zvēru vērīgās ausis to neatšķirtu no noledojušo koku galotņu vienmērīgās šņākoņas. Bet Aleksejs to dzirdēja arvien skaidrāk. Pēc raksturīgām svilpojošām skaņām viņš nemaldīgi uzminēja, ka laižas «išaciņš», uz kāda lidoja arī viņš.

Motora rūkoņa tuvojās, pieauga, pārejot drīz svilpienā, drīz vaidā, kad lidmašīna taisīja gaisā pagriezienu, un tagad beidzot augstu pelēkajās debesīs parādījās sīks lēni ejošs krustiņš, te izgaisdams, te atkal izpeldēdams no pelēkā mākoņu dūmaka. Lūk, jau saredzamas sarkanas zvaigznes uz viņa spārniem, lūk, jau virs pašas Alekseja galvas, pazibot saulē spārnu plāksnēm, viņš iztaisīja nāves cilpu un apgriezies sāka lidot atpakaļ. Viņa rūkoņa drīz norima, nogrimdama noledojušā, zariem vējā maigi sanošā meža šalkoņā, bet Aleksejam vēl ilgi likās, ka viņš dzird šo svilpojošo, smalko skaņu.

Viņš iedomājās sēžam kabīnē. Vienā mirklī, kurā cilvēks pat papirosu nepaspētu izpīpot, viņš būtu savā meža lidlaukā. Kurš lidoja? Varbūt Andrejs Degtjarenko izlidoja rīta izlūkošanā? Viņam patika izlūkošanas laikā pacelties augstu gaisā, apslēptā cerībā satikt pretinieku… Degtjarenko… Mašīna… Puiši…

Sajuzdams jaunu enerģijas pieplūdumu, Aleksejs aplūkoja noledojušās bedres sienas. Nu jā! Tā ārā netiksi. Bet nevar tak gulēt uz sāniem un gaidīt nāvi! Viņš izrāva no maksts dunci un gurdiem vājiem cirtieniem sāka cirst ledaino kārtu, kasīt nagiem sasalušo smilti, taisīt kāpnes. Viņš aplauza nagus, noskrāpēja asiņainus pirkstus, bet turpināja rīkoties ar nazi un nagiem aizvien ietiepīgāk. Tad, atspiedies ar ceļiem un rokām šais kāpnēs — bedrītēs, viņš sāka lēni līst augšā. Viņam izdevās nokļūt līdz valnim. Vēl nedaudz, uzgulties uz tā — pārvelties. Bet kājas paslīdēja, un, sāpīgi atsities ar seju pret ledu, viņš novēlās lejā. Viņš stipri sasitās. Bet motora rūkoņa tam vēl stāvēja ausīs. Viņš atkal līda un atkal paslīdēja. Tad, kritiski aplūkojis savu darbu, sāka padziļināt kāpnes, pataisīja augšējo kāpņu malas asākas un atkal līda, uzmanīgi sasprindzinādams arvien vairāk pārpūlētā ķermeņa spēkus.

Ar lielām pūlēm viņš pārlīda smilšu valnim, bezspēcīgi no tā noveldamies. Viņš līda uz turieni, kurp aizlidoja lidmašīna un no kurienes, izdzenādama miglu-sniegēdi un mirdzēdama kailsala kristālā, pār mežu cēlās saule.

13.

Bet līst jau bija grūti. Rokas drebēja un neturēja ķermeņa smagumu, lūza vai pušu. Vairākas reizes viņš atsitās ar seju kūstošajā sniegā. Likās, zeme daudzkārt ir pavairojusi savu pievilkšanas spēku. Nebija iespējams to pārvarēt. Neatvairāmi gribējās nogulties un atpūsties kaut drusku, kaut pusstundiņu.

Bet šodien Alekseju neganti vilka uz priekšu. Un, pārvarot stindzinošo nogurumu, viņš līda un līda, krita, cēlās un atkal līda, nesajuzdams ne sāpes, ne badu, neko neredzēdams un nedzirdēdams, izņemot kanonādes troksni un apšaudīšanos.

Kad rokas vairs neturēja, viņš mēģināja līst uz elkoņiem. Tas bija ļoti neērti. Tad viņš nogūlās un, atgrūzdamies sniegā elkoņiem, mēģināja velties. Tas gāja. Velties no sāna uz sānu bija vieglāk, nevajadzēja daudz piepūlēties. Tikai ļoti reiba galva, ik brīdi zuda samaņa un bieži vajadzēja apstāties un sēsties sniegā, nogaidot, iekāms rimsies zemes, meža un debess griešanās.

Mežs palika rets, vietām spīdēja cauri izcirtumu klajumi. Sniegā bija manāmas ziemas ceļa sliedes. Aleksejs vairs nedomāja par to, vai viņam izdosies nokļūt līdz savējiem, bet viņš zināja, ka viņš līdīs, velsies, iekāms vien viņa ķermenis spēs kustēties. Kad viņš no šī briesmīgā, visu savu novājējušo muskuļu darba uz brīdi zaudēja samaņu, rokas un viss viņa ķermenis turpināja visas tās pašas sarežģītās kustības, un viņš vēlās pa sniegu — pretim kanonādes troksnim tieši uz austrumiem.

Aleksejs neatcerējās, kā viņš pavadīja šo nakti un cik tālu vēl pavirzījies no rīta. Viss grima mokošas pusapziņas tumsā. Neskaidri viņš atcerējās tikai šķēršļus, kas stāvēja viņa kustībai ceļā: nocirsts priedes zelta stumbrs, kas noasiņoja dzintara sveķiem, baļķu grēda, skaidas, kas mētājās viscaur, kaut kāds celms, ar šķērsgriezumā skaidri saskatāmām gadu kārtām.

Svešs troksnis viņu iztraucēja, atgrieza no pusnomoda pie apziņas, piespieda piecelties sēdus un apskatīties apkārt. Viņš sevi ieraudzīja liela, saules staru pielieta meža izcirtuma vidū, piegāztu nocirstiem un neapstrādātiem kokiem, baļķiem, grēdās sakrautu malku. Pusdienas saule stāvēja virs galvas, stipri smaržoja sveķi, sasilušās skujas, sniega valgme un kaut kur augstu virs vēl neatkusušas zemes trallināja, aizraudamies pats ar savu vienkāršo dziesmu, cīrulītis.

Nenoteiktu briesmu sajūtas pārņemts, Aleksejs apskatīja izcirtumu. Cirsma bija svaiga, nepabeigta, nenodarināto koku skujas nebija vēl apvītušas un nodzeltējušas, no griezumu vietām pilēja medaini sveķi, smaržoja pēc svaigām skaidām un zaļas mizas, kas mētājās visapkārt. Tā tad izcirtums dzīvoja. Varbūt vācieši šeit gatavo kokus blindažām un nocietinājumiem. Tad ātrāk jāpazūd. Meža cirtēji kuru katru brīdi var ierasties. Bet ķermenis bija kā pārakmeņojies, sakalts tērauda sāpēm un nebija spēka kustēties.

Turpināt līst? Nē, instinkts, kas viņā bija izstrādājies meža dzīves dienās, lika viņam uzmanīties. Viņš neredzēja, nē, viņš kā zvērs juta, ka kāds uzmanīgi un nenovērsdamies seko viņam. Kas? Mežs ir kluss, pār cirsmu trallina cīrulītis, dobji kaļ dzeņi, dusmīgas ķīvējas zīlītes, strauji pārlidodamas no vietas uz vietu nocirsto priežu nogulušos zaros, un savā skaņa jā krūšu mecosoprānā dzeguze skaita kādam garus — garus gadus. Un tomēr ar visu savu būtni Aleksejs juta, ka viņam seko.

Lūza zars. Viņš atskatījās un pamanīja jauna bieza priedulāja zilpelēkos mutuļos, kas saskaņoti māja vējam ar savām cirtainajām virsotnēm, dažus zarus, kuri dzīvoja savu īpatu dzīvi un nelīgojās kopējās kustības taktī. Un Aleksejam likās, ka no turienes nāk klusi, uztraukti čuksti, cilvēku čuksti. Atkal tāpat kā toreiz satiekoties ar suni, Aleksejs juta, ka saslienas mati.

Viņš izrāva no azotes ierūsējušo, pieputējušo pistoli un bija spiests ar abu roku palīdzību uzvilkt gaili. Kad gailis nokrakšķēja, priedītēs kāds likās atlēcam. Dažu kociņu galotnes nokustējās, it kā tās aizskartu un atkal viss bija klusu.

«Kas tas ir — zvērs vai cilvēks?» — nodomāja Aleksejs, un viņam šķita, arī krūmos kāds jautājoši teica: «Cilvēks?» Kas tas ir — atbalss jeb vai patiesi tur krūmos kāds runā krieviski, jā jā, tieši krieviski. Un tādēļ, ka runāja krieviski, viņš sajuta pēkšņi tādu traku prieku, ka, pilnīgi nedomādams par to, kas tur ir — draugs vai ienaidnieks, izdvesa gaviļu saucienu, pielēca kājās, ar visu ķermeni tiecās uz priekšu, uz balsi un turpat ar vaidu saļima kā aizcirsts, nosviedis sniegā pistoli…

14.

Nogāzies pēc neizdevīga mēģinājuma piecelties, Aleksejs uz brīdi zaudēja samaņu, bet tā pati tuvo briesmu sajūta viņu atmodināja. Nebija šaubu, priedulājā slēpās cilvēki, viņi to novēroja un par kaut ko sačukstējās.

Viņš piecēlās uz rokām, pacēla no sniega pistoli un, nemanāmi turēdams to pie zemes, sāka novērot. Briesmas viņu atžilbināja no pusnomoda. Apziņa strādāja skaidri. Kas viņi bija? Varbūt meža cirtēji, kurus vācieši dzen šeit malku gatavot? Varbūt krievi, tādi pat kā viņš, ielenkumā, kas no vācu aizmugures mēģina tikt pāri frontes līnijai pie savējiem. Vai varbūt kāds no vietējiem zemniekiem? Jo viņš taču dzirdēja, ka kāds skaidri iesaucās: «Cilvēks?»

Pistole drebēja viņa rokā, kas bija kļuvusi nejūtīga no līšanas. Bet Aleksejs bija sagatavojies cīnīties un labi izmantot palikušās trīs patronas…

Tai laikā krūmos atskanēja uztraukta bērnišķīga balss:

— Ēj, kas tu esi? Doič? Feršten?

Šie jocīgie vārdi piespieda Alekseju ausīties, bet saucējs, bez šaubām, bija krievs un bez šaubām — bērns.

— Ko tu te dari? — jautāja otra bērna balss.

— Bet kas jūs esat? — atbildēja Aleksejs un apklusa, pārsteigts, cik nevarīga un klusa bija viņa balss.

Aiz krūmiem viņa jautājums izsauca sajukumu. Tur ilgi čukstējās, tik stipri žestikulēja, ka priedulājā kustējās zari.

— Tu to spēlīti met pie malas, nepiemānīsi! Es vācieti pa piecām verstīm pazīstu pēc smakas. Vai tu esi vācietis? — nepadevās krūmos.

— Bet kas jūs esat?

— Kādēļ tev tas jāzina? Nifersten…

— Esmu krievs.

— Nemelo… Lai acis man izsprāgst, nemelo, frici!

— Esmu krievs, krievs, esmu lidotājs. Vācieši mani notrieca.

Tagad Aleksejs vairs nesargājās. Viņš pārliecinājās, ka krūmos ir savējie, krievi, padomju ļaudis. Viņi tam netic, ko tur lai dara, karš māca uzmanīties. Pirmo reizi visā savā ceļojumā viņš sajuta, ka ir galīgi zaudējis spēkus, ka nevar vairs kustināt ne kāju, ne roku, ne kustēties, ne aizstāvēties. Asaras ritēja pa viņa vaigu melniem iedobumiem.

— Paskaties, raud! — atskanēja krūmos. — Ēj, ko tu raudi?

— Es esmu krievs, krievs, savējais lidotājs.

— No kāda lidlauka?

— Bet kas jūs esat?

— Kāda tev daļa, tu atbildi.

— No Mončalovas, palīdziet tak man, lieniet ārā! Pie velna…

Krūmos sačukstējās dzīvāk. Tagad Aleksejs skaidri dzirdēja frāzes:

— Dzirdēji, viņš saka no Mončalovas… Varbūt no tiesas… Un raud… Ēj, lidotāj, svied naganu prom! — viņam sauca.

— Svied prom, es saku, citādi laukā nelīdīsim, aizbēgsim.

Aleksejs aizsvieda pistoli. Krūmi pavērās, un divi zeņķi, ausīdamies kā ziņkārīgas zīlītes, katru minūti gatavi mesties prom un dot kājām vaļu, uzmanīgi turēdamies rokās, sāka tuvoties viņam, pie kam vecākais, apģērbts ar striķi apjoztā vecā sieviešu kamzolī un vācu lidotāja cepurē, kalsns, zilacains, gaišiem pakulainiem matiem, rokās turēja gatavībā cirvi, jādomā, nolēmis pie gadījuma izlietot. Aiz viņa, slēpdamies otram aiz muguras un raudzīdamies no turienes nevaldāmas ziņkārības pilnām acīm, gāja mazākais, sarkanmatis, vasaras raibumiem nosētu seju, gāja un čukstēja.

— Raud. Nudien, raud. Un cik vājš, cik vājš!

Vecākais, piegājis pie Alekseja, vēl aizvien turēdams gatavībā cirvi, ar milzīgu tēva velteni paspēra tālāk sniegā gulošo pistoli.

— Tu saki, lidotājs? Bet vai dokumenti tev ir? Parādi.

— Kas šeit ir? Mūsējie, vācieši? — čukstus, neviļus smaidīdams, jautāja Aleksejs.

— Vai tad es zinu? Man tadas lietas neviens neziņo. Te ir mežs, — diplomātiski atbildēja vecākais.

Vajadzēja bāzt roku blūzē, meklēt apliecību. Sarkanai komandiera grāmatiņai ar zvaigzni uz bērniem bija brīnumains iespaids. It kā bērnība, kas bija zudusi okupācijas laikā, uzreiz atgrieztos pie viņiem tādēļ, ka viņu priekšā atradās savējais, mīļās Sarkanās Armijas lidotājs:

— Mūsējie, mūsējie, jau trešo dienu mūsējie!

— Tēvocīt, kādēļ tu esi tik vājš?

— …Mūsējie viņiem kā lika virsū, kā gāza, kā deva! Vai traks, kāda te bija kauja! Cik viņiem daudz beigtu, tīrās šausmas, nu šausmas, cik daudz!

— Un bēga, kā kurš mācēja… Viens piesējis ilksīm sili un brauc silē. Bet divi ievainotie iet un pie zirga astes turas, bet trešais uz zirga jāšus, kā fon barons… Kurā vietā, tēvocīt, tevi nogāza?

Parunājušies bērni sāka rosīties. Līdz mājām no izcirtuma, pēc viņu vārdiem, bija kādi pieci kilometri. Aleksejs bija tik bezspēcīgs, ka nevarēja pat pagriezties, lai nogultos ērtāk uz muguras. Ragaviņas, ar kurām bērni bija atnākuši pēc zariem uz «vācu cirsmu», bija daudz par mazām un bija arī par grūtu vilkt bez ceļa pa neskartu sniegu cilvēku. Vecākais, kuru sauca Serjoņka, pavēlēja brālim Fedjkam cik jaudas skriet uz sādžu un saukt tautu, pats turpretī palika pie Alekseja, viņu sargāt, kā viņš paskaidroja, no vāciešiem, bet klusībā neuzticēdamies viņam un domādams: «Piķis viņu zina, friči ir viltīgi — prot iztaisīties gan par mirstošiem, gan dokumentus dabū…» Tomēr šīs aizdomas pamazām izgaisa, puika sāka pļāpāt, un no viņa Aleksejs, kurš snauda aizvērtām acīm uz kuplām skujām, uzzināja sādžas bēdīgo stāstu.

Kaut gan viņš klausījās, taču nedzirdēja stāstu. Snaudienā, kas piepeši pārņēma viņa ķermeni, līdz viņa apziņai nonāca tikai atsevišķi nesakarīgi vārdi. Neiedziļinoties viņu jēgā, Aleksejs pa miegam baudīja dzimtās valodas skaņas. Tikai vēlāk viņš uzzināja Plavņu sādžiņas iedzīvotāju bēdīgo stāstu.

Vācieši atnāca uz šo mežu un ezeru apvidu jau oktobrī, kad dzeltenas lapas liesmoja bērzos un apses bija kā pārņemtas no trauksmainas sarkanas uguns. Kaujas Plavņu rajonā nenotika. Kilometrus trīsdesmit uz rietumiem, iznīcinājuši Sarkanarmijas daļu, kas gāja bojā steigā celtās aizsardzības līnijas nocietinājumos, vācu kolonas ar spēcīgu tanku avangardu priekšgalā pagāja garām Plavņiem, kuri bija paslēpušies atstatus no ceļa pie meža ezera un aizdrāzās uz austrumiem. Viņi traucās uz lielo dzelzceļa mezglu Bologoje, lai to sagrābuši, atšķeltu vienu otrai rietumu un ziemeļrietumu frontes. Šeit šinī attālajā pilsētas apkārtnē visus vasaras mēnešus un visu rudeni Kaļiņinas apgabala iedzīvotāji, pilsētnieki, zemnieki, sievietes, veči un pusaudži, visu vecumu un profesiju ļaudis, dienu un nakti, lietū un svelmē, ciezdami no odiem, no purva drēgnuma, no slikta ūdens, raka un cēla aizsardzības pozīcijas. Nocietinājumi stiepās no dienvidiem uz ziemeļiem, simtiem kilometru cauri mežiem, purviem, pa ezeru krastiem, upītēm un strautiem.

Grūti bija cēlājiem, bet viņu pūliņi nebija velti. Vācieši triecienā pārrāva vairākas nocietinājumu joslas, bet vienā no pēdējām pozīcijām tos aizturēja. Kaujas pārvērtās pozīciju kaujās. Bologoje pilsētai vāciešiem tā arī neizdevās piekļūt, un viņi bija spiesti pārcelt trieciena centru vairāk uz dienvidiem un šeit pārgāja aizsardzībā.

Plavņu sādžas zemnieki, papildinādami savu smilšaino lauku parasti skopo ražu ar sekmīgiem zivju lomiem mežu ezeros, gandrīz vai nopriecājās, ka karš tiem pagājis secen. Pārdēvēja, kā to vācieši prasīja, kolhoza priekšsēdētāju par starostu un turpināja dzīvot kā agrāk artelī, cerībā, ka, vai tad nu mūžīgi vācieši bradās padomju zemi un ka viņiem, plavņiešiem, viņu nomalē, varbūt arī izdosies klusi pārlaist nedienas. Bet purvu zāles krāsas mundieros tērptiem vāciešiem, kas iegūla priekšējās pozīcijās, sekoja vācieši melnā formā ar miroņu galvām un kauliem pie cepurēm. Plavņu iedzīvotājiem pavēlēja divdesmit četru stundu laikā savervēt piecpadsmit brīvprātīgos, kas vēlētos braukt pastāvīgā darbā uz Vāciju. Pretējā gadījumā sādžai draudēja ar lielu postu. Brīvprātīgiem lika ierasties beidzamajā mājā, kur atradās arteļa zivju noliktava un valde, ņemt līdz veļas pāri, karoti, dakšiņu un nazi un pārtiku desmit dienām. Noliktā laikā neviens neieradās. Kaut gan vācieši melnās formās, jādomā, pieredzes mācīti, ne visai uz to paļāvās. Viņi saķēra un nošāva valdes nama priekšā par brīdinājumu citiem kolhoza priekšsēdētāju, tas ir, starostu, gados jau padzīvojušu bērnu dārza audzinātāju Veroniku Grigorjevnu, divus kolhoza brigadierus un kādus desmit zemniekus, kas gadījās viņiem pa rokai. Līķus nelāva apglabāt un pieteica, ka tā notiks ar visu sādžu, ja brīvprātīgie neieradīsies pavēlē minētā vietā.

Brīvprātīgie atkal neieradās. Un rītā, kad SS zonderkomandas vācieši apstaigāja sādžu, visas mājas izrādījās tukšas. Tajās, nebija nevienas dzīvas dvēseles — ne vecu, ne jaunu. Naktī ļaudis, pamezdami savas mājas, zemi, visu savu gadiem krāto iedzīvi, gandrīz visus lopus, pazuda bez pēdām šai pusē parasto biezo nakts miglu aizsegā. Visa sādža, kā stāv, līdz pēdējam cilvēkam pacēlās no vietas un apmetās astoņdesmit verstis attālajā meža biezoknī, vecā cirtumā. Izrakuši zemnīcas, vīri aizgāja partizānos, bet sievas ar bērniem palika grūtdieņot mežā līdz pavasarim. Dumpīgo sādžu zonderkomanda nodedzināja līdz pamatiem, tāpat kā lielum lielo vairumu sādžu un ciemu šinī rajonā, ko vācieši sauca par nāves zonu.

— Mans tētis bija kolhoza priekšsēdētājs, viņi to sauca par starostu — stāstīja Serjoņka, un viņa vārdi aizlidoja līdz Alekseja apziņai kā caur sienu, — tad viņi to nosita un vecāko brāļuku nosita, viņš bija invalīds, bez rokas, roku viņam piedarbā norāva. Sešpadsmit cilvēkus… Es pats redzēju, mūs visus sadzina skatīties. Tētis visu laiku kliedza un lamājās…

«Gan jums sados par mums, kuņas dēli, — viņš sauca. — Asiņainām asarām, — viņš sauca, — mūsu dēļ raudāsiet!»

Savāda sajūta pārņēma lidotāju, klausoties, kā čalo mazais gaišmatainais zemnieciņš ar lielām skumjām, nogurušām acīm. Viņš it kā peldēja staignā miglā. Nepārvarams nogurums cieši aptvēra visu viņa pārcilvēcīgā sasprindzinājuma nomocīto ķermeni. Viņš pat pirkstu nevarēja pakustināt un nemaz nevarēja iedomāties, ka viņš tikai pāris stundas atpakaļ varēja vēl kustēties.

— Un tā jūs mežā arī dzīvojat? — tikko dzirdami jautāja Aleksejs, ar pūlēm atbrīvojies no snaudiena valgiem.

— Kā tad citādi, tā arī mežā dzīvojam. Tagad esam trīs, mēs ar Fedjku un māmuļa. Bija mums māšele Njuška — šoziem nomira, uztūka un nomira, un arī mazais nomira, tā ka iznāk esam trīs… Nu kā: vācieši neatgriezīsies, ko? Mūsu vectēvs, viņš mums iznāk mātes tēvs, viņš tagad mums priekšsēdētājs, saka: neatgriezīsies, miroņi, viņš saka, augšā neceļas. Bet māmuļai bailes, viņa visu laiku grib bēgt, ja nu atkal, viņa saka, atgriežas… Bet rau kur vectēvs ar Fedjku, skaties!

Mežmalā stāvēja sarkanmatainais Fedjka un ar pirkstu norādīja uz Alekseju gara auguma, salīkušam vecim, noplīsušā, sīpoliem krāsotā, ar auklu sajoztā pašaustas drēbes ķelderī un vācu virsnieka stāvā naģenē.

Vecais, vectēvs Mihaila, kā viņu sauca bērni, bija liela auguma, salīcis, kalsns. Viņam bija labsirdīga, svētā Nikolas seja, kāda tā ir uz vienkāršām lauku svētbildēm, ar skaidrām, gaišām bērna acīm un mīkstu paretu bārdu, viļņainu un pilnīgi sudrabotu. Ietīdams Alekseju vecā aitādas kažokā, kurš viss bija vienos raibos ielāpos, bez pūlēm cilādams un grozīdams viņa vieglo ķermeni, viņš visu laiku runāja, naivi brīnīdamies:

— Ak, grēka darbi, tas cilvēks sevi pilnīgi nobeidzis! Kāds viņš kļuvis, ak tu dieviņ, manu, nu ģindenis! Ko gan karš ar cilvēkiem visu neizdara! Ai, ai, ai! Ai, ai, ai!

Uzmanīgi kā jaunpiedzimušu bērnu viņš noguldīja Alekseju uz ragaviņām, piesēja pie tām ar grožiem, padomāja, novilka sev ķelderi, satina un pabāza zem galvas. Tad nostājās priekšā, iejūdzās mazās saciņās, kas bija iztaisītas no maisa, iedeva puišeļiem pa auklai un teica: — Nu, ar dieva palīgu! — un trijatā viņi sāka vilkt ragaviņas pa atlaidušos sniegu, kurš lipa pie sliecēm, gurkstēja kā kartupeļu milti un ķērās pie kājām.

Atskatīdamies vectēvs Mihaila uzsmaidīja Aleksejam no savu sudraboto ūsu biezokņa apakšas, pamirkšķināja un uzsauca jautri un jauneklīgi:

— Ehe-i, trijjūgs! Laiž vaļā!

15.

Nākošās divas trīs dienas Aleksejam bija tītas biezā un karstā miglā, kurā neskaidri un spokaini viņš redzēja notiekošo. Īstenība jaucās ar murgiem, un tikai pēc ilgāka laika viņam izdevās atjaust patiesos notikumus visā viņu secībā.

Izbēgusī sādža dzīvoja lielā silā. Zemnīcas, tērptas vēl nenokusušā sniegā, nosegtas no virsas skujām, no pirmā acu uzmetiena bija grūti pat ieraudzīt. Dūmi mutuļoja no tām kā no zemes. Tai dienā, kad šeit parādījās Aleksejs, bija klusi un drēgni, dūmi kļāvās gar sūnekli, ķērās kokos, un Aleksejam likās, ka šis apvidus pārņemts ar dziestošu meža ugunsgrēku.

Visi iedzīvotāji, galvenokārt sievas un bērni un daži veči, uzzinājuši, ka Mihaila ved no meža nez no kurienes radušos padomju lidotāju, kurš, pēc Fedjkas stāstiem, līdzinājās «gatavam ģindenim», salasījās sagaidībām. Kad trijjūgs ar ragaviņām pazibēja gar koku stumbriem, sievas to apstāja un, ar grūdieniem un pļaukām dzīdamas prom zem kājām pinošos bērnus, gāja blīvā masā, visapkārt ielenktām ragavām, vaidēdamas, pūzdamas un raudādamas. Visas viņas bija noplīsušas un visas likās vienlīdz padzīvojušas. Zemnīcu sodrēji — zemnīcas kurināja kā dūmu istabas — nekad nenogāja no viņu sejām.

Tikai pēc acu mirdzas, pēc pavērtiem zobiem, kas atšķīrās ar savu baltumu, šais brūnajās sejās varēja atšķirt jaunavu no sievas.

— Meitieši, meitieši, ak meitieši! Nu, kādēļ jūs sanācāt, kādēļ? Vai te kāds teijāters? Vai kumēdiņi? — sirdījās Mihaila, izmanīgi ieguldamies savās saciņās.

— Nemaisieties tak jūs pa kājām, dieva dēļ, aitas tādas, dievs lai piedod, pustrakās!

Bet no sievu pūļa Aleksejs dzirdēja atskanam:

— Ai, kāds! No tiesas ģindenis! Nekustas, vai maz dzīvs?

— Viņš bez samaņas… Kas viņam noticis? Ak, māsiņas, cik izkāmējis, cik izkāmējis!

Tad izbrīnu vilnis noplaka. Nezināmais, bet, acīm redzot, briesmīgais šī lidotāja liktenis pārsteidza sievas un, kamēr ragavas vilkās gar mežmalu, lēni tuvodamās apakšzemes sādžai, izcēlās strīdus: kur Aleksejam dzīvot?

— Mana zemnīca ir sausa. Smiltis, smiltiņas un gaiss brīvs… Man ir krāsniņa — pierādīja mazā, apaļo seju ar ņipri mirdzošiem, kā jaunam nēģerim, acu baltumiem.

— Krāsniņa! Bet cik daudzi jūs tur dzīvojat? Elpu velk ciet, Mihaila, velc pie manis, man trīs dēli Sarkanarmijā, miltu mazliet palicis, es viņam plāceņus cepšu!

— Nē, nē, pie manis, man ir klaji, dzīvojam divatā, vietas pietiks, plāceņus nes mums, viss viens, kur viņš ēdīs. Mēs ar Ksjušu viņu kopsim, man ir saldēts breksis un beku virknīte… Būs viņam zivju zupiņa, sēņu vira…

— Kam viņam zivju zupiņa, kad ar vienu kāju jau kapā! Pie manis, Mišas tēv, mums ir govs, pieniņš!

Bet Mihaila vilka ragavas uz savu zemnīcu, kas atradās apakšzemes sādžas vidū.

… Aleksejs atceras: viņš guļ mazā tumšā zemes alā; mazliet dūmodams, sprakšķot un dzirkstījot deg sienā iespraustais skals. Viņa gaismā redzams galds, iztaisīts no vācu mīnu kastu dēļiem un nostiprināts uz zemē ierakta staba un apkārt tam bluķīši soliņu vietā, un tieva, pēc vecenes apģērbusies sieviete, melnā lakatā, noliekusies pār galdu — vectēva Mihaila jaunākā vedekla un paša Mihailas galva, apvīta sirmām, paretām cirtām.

Aleksejs guļ uz strīpaina, pašausta, salmiem piebāzta maisa. Viņš apklāts ar to pašu aitādas kažoku, sastāvošu no vieniem raibiem ielāpiem. No kažoka patīkami ož pēc kaut kā skāba, tik pierasta un mājīga. Un, kaut gan visa miesa sūrst kā akmeņiem dauzīta un kājas deg, kā kad pēdām būtu pielikti sakarsēti akmeņi, ir patīkami gulēt tā siltumā un mierā, zinot, ka neviens tevi neaiztiks, ka nevajag kustēties, ne domāt, ne sargāties.

Dūmi no pavarda, kas salikts zemē, stūrī, klājas zilpelēkiem, kustīgiem, zvīļainiem slāņiem, un Aleksejam liekas, ka ne tikai šie dūmi, bet arī galds un vienmēr ar kaut ko aizņemtā, ar kautko nodarbinātā vectēva Mihailas sudrabotā galva un Varjas smalkais augums — viss tas izplūst, līgojas, stiepjas. Aleksejs aizver acis. Viņš tās atver, aukstas gaisa strāvas uzmodināts, kas velk no durvīm, apsistām ar rupju maisa drēbi, uz kuras uzkrāsots melns vācu ērglis. Pie galda kāda sieviete. Viņa noliek uz galda maisiņu un vēl tur uz tā rokas, it kā pārlikdama, vai neņemt atpakaļ, nopūšas un saka Varvarai:

— Tie ir mannas putraimi… No miera laikiem, taupīju Kostjuņkam. Tagad viņam neko vairs nevajag, Kostjuņkam. Ņemiet, izvāriet savam ciemiņam biezputru. Tā tāda bērnu putriņa, viņam būs īstā reizē.

Apgriezušies viņa klusi aiziet, visus apņemdama savām skumjām. Kāds atnes saldētu breksi kāds plāceņus, ceptus uz pavarda akmeņiem, kuri izplata visā zemnīcā skābenu, siltas maizes tvaiku.

Atnāk Serjoņka ar Fedjku. Ar zemnieka cienību Serjoņka noņem durvīs pilota cepuri, saka: — Esiet sveicināti, — liek galdā divus grauda cukura gabaliņus, nolipušus tabakas un kliju druskām.

— Māte sūtīja. Tas ir veselīgs, cukurs, ēdiet, — viņš saka un lietišķi pievēršas vectēvam. — Atkal gājām uz pelnaini.

Izrakām katliņu. Divas lāpstas, ne visai apdegušas, cirvi bez kāta. Atnesām, noderēs.

Bet Fedjka skatās no brāļa aizmugures uz galdā balojošiem cukura gabaliņiem un ar troksni rij siekalas.

Tikai daudz vēlāk, visu to pārdomādams, Aleksejs prata novērtēt veltes, ko tam nesa ciemats, kur šinī ziemā trešā daļa iedzīvotāju nomira badā, kur nebija ģimenes, kas nebūtu aprakusi vienu un pat divus mirušos.

— Ak meitieši, meitieši, jūsu vērtība, meitieši, nav vārdos izsakāma! Vai dzirdi, Aļoha? es saku — krievu sievas vērtība, vai dzirdi, nav vārdos izsakāma. Viņai vajag tikai sirdi aizkustināt, beidzamo viņa atdos, galviņu viņa noliks, mūsu sieva. Ko? Vai nav tā? — runāja vectēvs Mihaila, pieņemdams Aleksejam visas šīs veltes un ķerdamies atkal pie kāda sava mūžīgā darbā — pie zirgu lietu labošanas, saku šūšanas, cauro velteņu lāpīšanas. — Un darbā, brālīt, Aļoha, viņa, šitā pati sieva, mums iepakaļ nepaliek, bet gadās arī, tju, tju! — tā vien skaties, iebāž puisieti pie darba maisā! Tikai tā sievu mēle, ai, mēle! Galvu viņas man ir sajaukušas, Aļoha, šīs pašas velna mātītes, galīgi sajaukušas. Kad mana Aņisja nomira, es, grēka gabals, nodomāju: «Paldies dievam, tagad varēšu dzīvot klusībā un mierā.» Bet dievs mani ir sodījis. Visi mūsu vīrieši, kas bija palikuši armijā neiesaukti, visi vāciešu laikā aizgāja partizānos un man par saviem lieliem grēkiem bija jāpaliek par sievu komandieri, kā āzim aitu barā… Oh-ho-ho!

Daudz tāda, kas dziļi pārsteidza, Aleksejs ieraudzīja šinī meža ciemā. Vācieši iznīcināja Plavņu iedzīvotāju mājas, mantu, inventāru, lopus, mājsaimniecības lietas, drēbes, visu, kas bija iegādāts ar daudzu paaudžu pūliņiem; ļaudis tagad dzīvoja mežā, pārcieta lielu postu, pastāvīgu baiļu briesmas, ka vācieši viņus atradīs, cieta badu, mira, — bet kolhozs, kuru trīsdesmitā gadā pēc ilgiem strīdiņiem un ķildām tik tikko izdevās organizēt, nesabruka. Gluži otrādi, lielā kara grūtības vēl vairāk saliedēja cilvēkus. Pat zemnīcas raka kolektivi un iekārtojās viņās nevis pa vecam kur kuram pagadījās, bet pēc brigādēm. Priekšsēdētāja pienākumus nošautā znota vietā uzņēmās vectēvs Mihaila. Viņš mežā svēti turējās pie kolhoza paražām un lūk, pašreiz viņa vadītā alu sādža, iedzīta sila biezoknī, pēc brigādēm un posmiem gatavojās pavasarim.

Baducietējas zemnieces sanesa un sabēra kopējā zemnīcā visu līdz pēdējam graudiņam, kas vien kādam bija paglabājies pēc bēgšanas. Teļus, ko nošķīra no govīm, jau laikus paslēptām no vāciešiem mežā, turēja visrūpīgākā, kopšanā. Cilvēki badojās, bet nekāva sabiedriskos lopus. Riskēdami ar dzīvību, puikas gāja uz vecām pelnainēm un krāšņatām, oglēs izraka svelmes nozilinātus arklus. Tiem, kas bija labāk saglabājušies, pierīkoja koka rokturus. No maisa drēbes iztaisīja iejūgus, lai no pavasara sāktu art ar govīm. Sieviešu brigādes pēc norīkojumiem zvejoja ezeros zivis, un ar tām visu ziemu pārtika sādža.

Kaut arī vectēvs Mihaila rūca uz saviem meitiešiem un spieda ciet ausis, kad viņas uzsāka viņa zemnīcā niknus un garus strīdiņus, kaut kādu, Aleksejam maz saprotamu, saimniecisku lietu dēļ, kaut arī dažbrīd viņš bļāva uz tām, no pacietības izvests, savā falsetā, viņš prata tās novērtēt un, izmantodams sava klusā klausītāja miermīlību, ne vienu vien reizi cēla vai debesīs «sieviešu dzimumu».

— Tu tikai paskaties, Aļoha, mans mīļais draugs, kas iznāk. Meitietis, — viņš no laika gala turas pie maizes rieciena abām rokām. Ko? Vai nē? Bet kādēļ? Skopa? Nē. Bet tādēļ ka viņai tas maizes rieciens dārgs, jo bērnus tak viņa baro, ģimeni, ko tu arī neteiktu, viņa meitietis, vada. Tagad paskaties, kāda ir tā lieta. Pats redzi, kā mēs dzīvojam: drupatas skaitām. Aha, bads! Bet tad, tas tā teikt, bija janvarī, pie mums ieradās partizāni — un ne mūsu sādžnieki, nē, mūsējie kaut kur pie Oļeņinas karo, bet sveši, no dzelzceļa kaut kur. Labi. Ieradās: «Mirstam badā». Un ko tu domā, nākošajā dienā meitieši viņiem pilnas somas piebāza. Bet pašām bērni uzpampuši, kājās neturas? Ko? Nav tā?… Te nu tu redzi! Ja es būtu tāds komandieris, es, kad vācieši būs aizdzīti, sasauktu labākos savus karapulkus, izvestu priekšā meitieti un pavēlētu visiem maniem karapulkiem, kā saka, viņas priekšā, krievu meitieša priekšā, maršēt un atdot godu šim meitietim!…

Aleksejs saldi snauda, vecajam pļāpājot. Dažreiz, klausoties veco vīru, viņam gribējās izņemt no blūzes kabatas vēstules, meitenes fotogrāfiju un parādīt viņam tās, bet rokas necēlās, tik bezspēcīgs viņš bija. Bet, kad vectēvs Mihaila ņēmās lielīt savus meitiešus, Aleksejam likās, ka viņš sajūt šo vēstuļu siltumu cauri blūzes vadmalai.

Turpat pie galda, arī vienmēr kādā darbā aizņemta veikla un klusa, pa vakariem strādāja vectēva Mihailas vedekla. Sākumā Aleksejs viņu noturēja par veceni, vectēva sievu, bet tad ieskatījās, ka viņai nav vairāk kā divdesmit, divdesmit divi gadi, ka viņa ir viegla, slaida, jauku seju un ka skatoties uz Alekseju kā baiļodamās un kā satraukta, viņa spēji nopūšas, it kā norīdama kādu kaklā iestrēgušu kamolu. Dažreiz naktīs, kad skals dzisa un dūmainā zemnīcas tumsā domīgi sāka zāģēt circenis, kuru vectēvs Mihaila nejauši bija atradis vecā pelnainē un atnesis šurp piedurknē «dzīvības garam» kopā ar apdegušajiem traukiem, Aleksejam likās, ka viņš dzird kādu uz nārām klusi raudam un sakožam zobos spilvenu.

16.

Trešajā Alekseja sēršanas dienā pie vectēva Mihailas, vecais no rīta viņam apņēmīgi teica:

— Tu esi ar utīm apaudzis, Aļoha, tīrais negals, kā mēslu vabole. Bet kasīties tev grūti. Lūk ko, pirti es tev sagatavošu. Ko? Au… pirti. Nomazgāšu tevi, kauliņus izsautēšu. Tā pēc taviem pūliņiem tev ļoti noderēs, tāda pirtiņa. Ko? Vai nav tā?

Un viņš sāka gatavot pirti. Pavardu kaktā nokurināja tā, ka akmeņi skanēdami plīsa. Kaut kur ārā arī kūrās sārts un uz tā, kā Aleksejam stāstīja, kaitējās liels laukakmens. Varja sanesa ūdeni vecā toverī. Grīdu noklāja zeltainiem salmiem. Tad vectēvs Mihaila noģērbās līdz pusei, palika vienās apakšbiksēs, ātri sataisīja koka toverī sārmu, noplēsa lūkiem svaigus, pēc vasaras smaržojošus grebzdus. Kad zemnīcā kļuva tik karsti, ka no griestiem sāka birt smagas, vēsas lāses, vecais izmetās ārā, uz dzelzs plates atnesa no turienes sarkani nokaitētu akmeni un ievēla to toverī. Vesels tvaiku mākonis iesitās griestos, apklāja tos, pārvēršoties baltos, sprogainos mutuļos. Neko nevarēja saredzēt, un Aleksejs juta, ka viņu izģērbj veiklās vecā vīra rokas.

Varja palīdzēja vīratēvam. Aiz karstuma viņa bija nosviedusi savu vatēto vamzi un galvas lakatu. Smagas pīnes, kuru esamību zem sadriskātā lakata bija grūti pat iedomāties, izraisījās un noslīdēja uz pleciem. Un viņa visa kalsna, platacaina, viegla, negaidīti pārvērtās no svētceļotājas vecenes jaunā meitenē. Šī pārvērtība bija tik negaidīta, ka Aleksejs, pirmāk nepiegriezdams viņai vērību, tagad kaunējās sava kailuma.

— Turies, Aļoha! Au, turies, draugs! Tā mums abiem, kā teikt, pašreiz klājas! Dzirdēju, ka Somijā, gruntīgi kopā, kā stāsta, puisieši ar meitiešiem vienā pirtī skalojoties. Ko, vai nav taisnība? Var jau būt, ka arī melo. Un viņa, Varjka, tagad tikpat kā medicīnas māsa pie ievainota karavīra. Jā, un no viņas nedrīkst kaunēties. Pieturi vien, es novilkšu kreklu, paskaties, kā sasutis krekls, čum un mudž!

Un tad Aleksejs ieraudzīja šausmu izteiksmi lielajās, tumšajās jaunās sievietes acīs. Caur kustīgo tvaika šķidrautu viņš pirmo reizi pēc katastrofas ieraudzīja savu ķermeni. Uz zeltītiem vasarāja salmiem gulēja melnīgsnēju ādu pārvilkts cilvēka ģindenis, stipri izspiedušamies ceļgaliem, apaļiem un izspīlētiem bļodas kauliem, pilnīgi iekritušu vēderu, asiem ribu puslokiem.

Vecais darbojās ap sārma toveri. Bet, kad viņš, iemērcis vīšķi pelēkā taukainā šķīdumā, pacēla to virs Alekseja un ieraudzīja viņa miesu karstā miglā, roka ar vīšķi sastinga gaisā.

— Ak tu posts! Tavas lietas ir nopietnas, brālīt Aleksej! Ko? Nopietnas, es saku! No vāciešiem gann, brālīt, tā teikt, aizvilkies, bet no viņas… greizās…

Un pēkšņi uzbruka Varjai, kas pieturēja Alekseju no muguras puses:

— Un tu, ko blenz plikā cilvēkā, bezkauņa tāda, nu? Pēc puisieša būdā iesmakojās, un tu priecājies. Ko lūpas kodelē? Uh, jūs, meitieši, visi esat žagatu dzimums! Bet tu, Aleksej, nedomā neko ļaunu. Mēs tevi, brālīti, viņai, tai greizai, neparko neatdosim. Mēs tevi, kā teikt, atkopsim, atveseļosim, tas ir pareizi!… Lai tev veselība!

Viņš veikli un saudzīgi kā mazu bērnu mazgāja ar sārmu Alekseju, apgrieza, aplaistīja ar karstu ūdeni, atkal berza un berza ar tādu azartu, ka viņa rokas, kas slīdēja pa kaulu izciļņiem, sāka drīz gurkstēt.

Varja klusēdama viņam palīdzēja.

Bet vecais par velti viņai sakliedza. Viņa neskatījās šai briesmīgajā, kaulainajā ķermenī, kas bezspēcīgi karājās viņai rokās. Viņa centās skatīties uz citu pusi, bet, kad viņas skats negribot caur tvaika miglu ieraudzīja Alekseja kāju vai roku, tajā iedegās šausmu dzirksteles. Viņai sāka likties, ka tas nav viņai nepazīstamais, nezin kā viņu ģimenē ieklīdušais lidotājs, bet viņas Miša, ka nevis šo nejaušo viesi, bet viņas vīru, ar kuru tā nodzīvoja pavisam tikai vienu pavasari, spēcīgu puisi, lieliem, spilgtiem vasaras raibumiem gaišajā bezuzacainajā sejā, milzīgām spēcīgām rokām, vācieši noveduši tādā stāvoklī un, ka tas ir viņa, Mišas, bezspēcīgais ķermenis, kurš brīžiem liekas kā beigts, ko viņas rokas tagad tur. Un viņu pārņēma šausmas, viņai sāka reibt galva, un, tikai kozdama lūpās, viņa atturējās ģībonim.

… Un tad Aleksejs gulēja uz sava strīpainā maisa garā krustām un šķērsām salāpītā tīrā un mīkstā vectēva Mihailas kreklā, ar svaiguma un spirgtuma sajūtu visā ķermenī. Pēc mazgāšanās, kad tvaiku izpūta no zemnīcas pa aizšaujamo lodziņu, ietaisītu griestos virs pavarda, Varjka viņu padzirdīja ar brūklenāju tēju, kas smaržoja pēc dūmiem. Viņš to dzēra ar tiem pašiem diviem cukura gabaliņiem, kurus tam atnesa bērni un kurus Varja sīki sīki sasmalcināja viņam baltā tāšu trauciņā. Tad viņš aizmiga — pirmo reizi cieši, bez sapņiem.

Viņu uzmodināja skaļa saruna. Zemnīcā bija gandrīz tumšs, skals tikko blāzmoja. Šai dūmainajā tumsā trīcēja vectēva Mihailas asais tenoriņš.

— Sievieša prāts, kur tev ir saprašana? Cilvēks vienpadsmit dienas nav turējis mutē putraima graudiņu, bet tu cietas… Šitās pašas tavas cietās olas — viņam nāve!… Piepeši vectēva balss kļuva lūdzoša. — Viņam tagad nevis olas vajadzētu, viņam vajadzētu, zini ko, Vasilisa, viņam tagad vajadzētu vistas zupiņu pastrēbties! O! To viņam vajag, tas viņu tagad uz dzīvošanu sadūšinātu. Tavu Partizānīti vajadzētu, ko?

Bet vecenes balss asa un nepatīkama, ar bailēm pārtrauca:

— Nedošu! Nedošu un nedošu, un nelūdzies, vecais velns! Padomā! Pat runāt par to neiedrošinies. Lai es savu Partizānīti… Zupiņu pastrēbties… zupiņu! Tāpat jau, skat, cik daudz sastiepuši, gruntīgi kā uz kāzām. Izdomājis!

— Ek, Vasilisa, kaunies, Vasilisa, par tādiem saviem meitiešu vārdiem, — ietrīcējās satrauktais vecā tenoriņš. — Pašai divi frontē un kāda tev nejēgas saprašana! Cilvēks, var teikt, mūsu dēļ pilnīgi sakropļojies, asinis lējis…

— Nevajag man viņa asinis. Priekš manis manējie lej. Un nelūdz, tev ir teikts — nedošu un nedošu.

Melnais vecenes siluets slīdēja uz izeju, un atvērtajās durvīs iedrāzās tāda spilgta pavasara dienas šalts, ka Aleksejs neviļus aizmiedza acis un apžilbis ievaidējās.

Vecais steidzās pie viņa.

— Ai, tu negulēji Aļoha! Ko? Ai, tu sarunu dzirdēji? Tikai tu viņu, Aļoha, nenosodi, nenosodi, draugs, viņas vārdus. Vārdi, tie ir kā čaumala, bet kodoliņš tajā labs. Domā, ka vistas viņai tev žēl! Ē, nē, Aļoha. Visu viņas ģimeni, un ģimene bija liela, kādas desmit dvēseles, — vācietis nomaitāja. Vecākais viņai pulkvedis. Uzzinājuši, ka pulkveža ģimene, visus, izņemot Vasilisu, reizē grāvī. Un saimniecību visu nopostīja. Ehh, tā ir liela nelaime — viņas gados palikt bārenei! No visas viņas saimniecības viņai, izrādījās, palikusi tikai viena vista, tā teikt. Viltīga vista, Aļoša, jau pirmajā nedēļā vācieši visas vistas, pīles izķēra, jo vācietim putni — pirmais gardums. To vien dzird: «Vista, matka, vista!» Nu, bet šitā izglābās — aktieris nevis vista, kā vācietis nāk iekšā, šī prom uz istabas augšu un sēž tur, it kā viņas tur nemaz nebūtu. Bet, ja savējie nāk — tad neko, staigā. Jupis viņu zina, kā viņa pazina. Un palika šī vista viena pati visā mūsu sādžā. Un lūk, par viltību, par to pašu, mēs viņu nokristījām par Partizāni.

Meresjevs snauda vaļējām acīm. Tā bija ieradis mežā. Vectēvam Mihailam viņa klusēšana, jādomā, sagādāja rūpes. Parosījies zemnīcā, kaut ko pastrādājis pie galda, viņš atkal atgriezās pie šī temata.

— Nenosodi, Aļoha, to sievieti. Tu tikai, draugs, iedziļinies: viņa bija kā vecs bērzs lielā mežā, viņai nekur nekāds vējš nepūta, bet tagad viņa stāv kā satrunējis celms cirtumā, un viņai viens mierinājums — šitā pati vista. Ko tu klusē, vai guli?… Nu, guli vien, guli.

Aleksejs gulēja un negulēja. Viņš gulēja zem puskažociņa, kas viņam dvesa pretim skābu maizes smaržu, sena zemnieka mājokļa smaržu, klausījās nomierinošos circeņa čirkstos, un viņam negribējās kustināt kaut pirkstu. Šķita, ka viņa ķermenim nav kaulu un tas piebāzts ar siltu vati, kurā grūdieniem pulsē asinis. Sadauzītas, sapampušas dega kājas, viņas lauzīja no iekšienes tādas mokošas sāpes, bet nebija spēka ne pagriezties, ne pakustēties.

Šai pusmiegā Aleksejs uztvēra zemnīcas dzīvi pa gabaliņiem, it kā tā nebūtu īsta dzīve, bet uz ekrana viņam pazibētu viena aiz otras nesakarīgas, neparastas ainas.

Bija pavasaris. Izbēgusi sādža pārdzīvoja visgrūtākās dienas. Apēda pēdējo pārtiku no tā, ko savā laikā bija paspējuši norakt un noglabāt un ko slepus naktīs izraka no dobēm pelnainē un nesa uz mežu. Zeme atkusa. Steigā raktās alas «raudāja» un aizbruka. Vīrieši, kas atradās partizānos uz vakariem no sādžas, Oļeņinskas mežos, šad un tad, kaut arī pa vienam apmeklēja apakšzemes sādžiņu, tagad izrādījās frontes līnijas nogriezti. No viņiem nebija nekādu ziņu. Jauns smagums uzgulās tā jau izmocītajiem sieviešu pleciem. Pavasaris klāt, sniegs kūst, jādomā par sēšanu, par dārziem.

Sievietes staigāja norūpējušās, niknas. Vectēva Mihailas zemnīcā bieži starp viņām uzliesmoja trokšņainas ķildas ar savstarpējiem pārmetumiem, ar visu veco un jauno, īsto un iedomāto apvainojumu uzskaiti. Troksnis dažbrīd bija briesmīgs, bet tikko gudri viltīgais vectēvs iesvieda šai trokšņainajā, sirdīgo sieviešu balsu biezputrā kādu saimniecisku domu — par to vai nevajadzētu sūtīt izlūkos pelnaini apskatīties, varbūt zeme jau atlaidusies, jeb arī vai vējiņš nav piemērots sēklu vētīšanai, kas ziemu sastāvējušas sasmakušā zemnīcu mitrumā — ka šīs ķildas tūlīt rima.

Reiz vectēvs atgriezās dienā, apmierināts un norūpējies. Viņš atnesa zaļu zālīti un, rūpīgi uzlicis sarepējušai delnai, parādīja Aleksejam.

— Redzēji? Nāku no lauka. Zeme atlaižas un ziemāji, gods dievam, var iztikt, jau sazēluši. Sniegi lieli. Es skatījos. Ja ar vasarāju neizdosies, ziemāji — arī tie dos riecienu. Iešu meitiešiem pateikšu, lai papriecājas rūpju sievas!

Kā kovārņu bars pavasarī sāka trokšņot un klaigāt pie zemnīcas sievietes, kurās no lauka atnestā zaļā zālīte modināja jaunu cerību. Bet vakarā vectēvs Mihaila berzēja rokas.

— Nevar teikt, ka slikti izlēma mani garmatainie ministri. Ko, Aļoha? Viena brigāde, tātad, ar govīm ars, tas ir tur, kur tā ieplaka lejā, kur aršana grūtāka. Bet daudz jau neuzars, pavisam tikai sešas gotiņas no mūsu ganāmpulka palikušas! Otrai brigādei lauks, kas augstāk un sausāks — to ar lāpstu un kapli. Nekas — dārzus uzrokam, tā iznāk. Bet trešajā uzkalniņā, tur smiltiņas, kartupeļiem, tā teikt, zemīti sagatavos, tur pavisam viegli, tur bērnus ar lāpstām norīkosim un meitiešus, kas vājāki — tos. Un tad, raugies, palīdzību sniegs arī valdība, tā teikt. Bet ja nesniegs, arī nav liela nelaime. Mēs paši kaut kā iztiksim, bet zemīti neapstrādātu neatstāsim. Paldies, ka vācieti no šejienes aizbaidīja, tagad dzīve ies. Mūsu ļaudis ir ar stiprām dzīslām, katru vezumu izvilks.

Viņš ilgi nevarēja iemigt, grozījās uz salmiem, kāsēja, kasījās, vaidēja: «Ak, kungs dievs!» — vairākas reizes nokāpa no nārām, piegāja ūdens spainim, grabināja kausiņu un varēja dzirdēt, kā viņš skaļi, kā izslāpis zirgs, dzēra lieliem, kāriem malkiem. Beidzot viņš neizturēja, iededzināja ar šķiltavu skalu, pataustīja Alekseju, kas gulēja atvērtām acīm savā smagajā pusmiegā:

— Tu guli, Aļoha? Bet es visu laiku domāju, zini. Mums sādžā vecā vietā aug ozoliņš uz laukuma, jā. Viņu gadus trīdesmit atpakaļ, taisni Nikolaja kara laikā, zibens ķēra un galotne nost. Jā, viņš stiprs, šis ozoliņš, sakne viņam spēcīga, sulas daudz. Uz augšu viņš vairs netika, deva uz sāniem dzinumu, un tagad skaties atkal cepure kupla. Tāpat arī mūsu Plavņi. Lai tik saulīte mums spīdētu un zeme ražotu un būtu mums pašu mīļā valdība, tad mēs, brālīt Aļoha, piecos gados atkopsimies, sabūvēsimies. Izturīgi. Oh-ho-ho, lai tev veselība. Jā — un karš lai ātrāk beigtos. Sakaut viņus un pie darba ar visu, kā teikt, plašo saimi… Ko? Kā tu domā?

Šai naktī Aleksejam kļuva slikti.

Vectēva pirts sapurināja viņa organismu, izveda to no lēnas, stindzinošas izdzišanas. Atkal viņš sajuta ar vēl nebijušu spēku gan noliesējumu, gan necilvēcīgo nogurumu, gan sāpes kājās. Atrazdamies murgu pilnā pussnaudā, viņš mētājās uz maisa, vaidēja, grieza zobus, kādu sauca, kādu lamāja, kaut ko prasīja.

Varvara visu nakti nosēdēja pie viņa, kājas pievilkusi, zodu atspiedusi ceļgalos un skumji raudzīdamās lielām, apaļām, bēdīgām acīm. Viņa lika tam gan uz galvas, gan uz krūtīm aukstā ūdenī samērcētu lupatu, sakārtoja viņam puskažociņu, kuru viņš bieži meta nost un domāja par savējo tālajos, nezin kur karu vēju mētāto.

Mazā gaismiņā piecēlās vecais. Paskatījās Aleksejā, jau norimušā un snaudošā, pačukstējās ar Varju un sāka posties ceļam. Viņš uzvilka velteņiem lielas no automobiļu kamerām paštaisītas galošas, ar lūku apjoza ķelderi, paņēma paegļa nūju, viņa roku nospodrinātu, kura vienmēr pavadīja veco vīru viņa tālos gājienos.

Viņš aizgāja, neteicis Aleksejam ne vārda.

17.

Meresjevs gulēja tādā stāvoklī, ka pat nemanīja saimnieka pazušanu. Visu nākošo dienu viņš gulēja nemaņā un atmodās tikai trešajā dienā, kad saule jau stāvēja augstu un no aizšaujamā lodziņa griestos, cauri visai zemnīcai, līdz pat Alekseja kājām, neizklīdinot tumsu, bet to sabiezinot, stiepās gaišs un blīvs saules staru kūlis, caururbdams zilipelēkos, kārtainos pavarda dūmus.

Zemnīca bija tumša. No augšas caur durvīm atskanēja klusā, piesmakusī Varjas balss. Aizņemta, domājams kādā darbā, viņa dziedāja senu, šai meža apvidū ļoti izplatītu dziesmu. Tā bija dziesma par vientuļu skumju sērmūksli, kas sapņoja par to, kā nokļūt pie ozola, arī vientuli augošu kaut kur tālu no viņas.

Aleksejam arī agrāk bija gadījies dzirdēt šo dziesmu. To dziedāja meitenes, kuras baros nāca no apkārtējiem ciemiem līdzināt un tīrīt lidlauku. Viņam patika lēnais, skumjais motivs. Bet agrāk viņš kaut kā neiedziļinājās dziesmas vārdos, un kara dzīves burzmā tie aizslīdēja apziņai garām. Bet tagad no šīs jaunās platacainās sievietes lūpām tie lidoja tādu jūtu pārņemti, un tik daudz viņos bija lielu un nevis dziesmā apdziedātu, bet sievietes īstu skumju, ka Aleksejs uzreiz sajuta visu melodijas dziļumu un saprata, ka Varjka — sērmūksle — skumst par savu ozolu.

Viņa dziedāja, un viņas balsī bija izjūtama patiesa asaru valgme, un, kad noklusa šī balss, Aleksejs iedomājās, kā viņa sēž tur kaut kur zem kokiem, pavasara saules apmirdzētiem, un asarām pilnas viņas lielās, apaļās, skumstošās acis. Viņš juta, ka viņam pašam sāka kutēt kaklā, viņam gribējās paskatīties, nevis palasīties, bet tieši paskatīties šais vecajās, no galvas iemācītajās vēstulēs, kas atradās viņa blūzes kabatā, paskatīties slaidās, pļavā sēdošās meitenes fotogrāfijā. Viņš pakustējās, lai aizsniegtu blūzi, bet roka bezspēcīgi atkrita uz maisa. Atkal viss peldēja pelēcīgā tumsā, izplūstošā gaišos varavīksnes lokos. Tad šinī tumsā, klusi šalcošā kaut kādām asām skaņām, viņš izdzirda divas balsis — Varjas un vēl otru, sieviešu, vecīgu, arī pazīstamu. Runāja čukstus:

— Neēd?

— Kur tad ēdīs!… Vakar, kā ieēda plāceņus — tikai mazumiņu — palika nelabi. Vai tā ir ēšana? Pieniņu dzer pa druskai. Dodam.

— Bet es, skat, zupiņu atnesu… Varbūt sirds iekāros zupiņu.

— Krustmāt Vasilisa! — Iekliedzās Varjka. — Vai tiešām…

— Nu kā tad no vistas, ko tu brēc? Parasta lieta, piecel, pamodini viņu, varbūt ēdīs.

Un iekāms Aleksejs, kas visu to pussnaudā bija dzirdējis, paspēja atvērt acis, Var ja viņu sāka purināt stipri, priecīgi, bez ceremonijām:

— Leksej Petrovič, Leksej Petrovič, mosties!… Vasilisa vecmāmuļa vistas zupiņu atnesa! Mosties, es saku!

Skals sprēgādams dega, iesprausts sienā pie ieejas. Tā nevienmērīgā dūmainā gaismā Aleksejs ieraudzīja mazu salīkušu veceni, ar krunkainu, gardegunainu un dusmīgu seju. Viņa rosījās ap lielu saini, kas stāvēja uz galda, attina maisa drēbi, tad vecu jaku, tad papīru un tur atklājās čuguna pods un no viņa iesitās zemnīcā tāda garšīga, trekna vistas viras smarža, ka Aleksejs sajuta krampjus tukšajā kuņģī.

Vecmāmuļas Vasilisas seja saglabāja nelaipnu, dusmīgu izteiksmi:

— Atnesu jums, nenopeliet, ēdiet vesels, varbūt dievs dos, ies labumā.

Un Aleksejs atcerējās vecmāmuļas ģimenes bēdīgo stāstu par vistu, kurai smieklīgs nosaukums «Partizānīte» un viss — gan vecmāmuļa, gan Varja, gan galdā garšīgi kūpošais katliņš — izplūda asaru duļķēs, caur kurām skarbi bezgalīgā žēlumā un līdzcietībā viņā raudzījās stingrās vecās sievietes acis.

— Paldies, vecmāmiņ, — tik vien viņš paspēja pateikt, kad jau vecene posās uz durvīm.

Jau no durvīm viņš dzirdēja:

— Nav par ko. Ko tur pateikties! Manējie arī karo. Varbūt arī viņiem kāds iedos. Ēdiet veseli. Veseļojieties.

— Vecmāmiņ, vecmāmiņ! — Aleksejs traucās uz viņu, bet Varja viņu noturēja un noguldīja uz maisa.

— Bet jūs guliet, jūs guliet! Labāk ēdiet zupiņu, — viņa pienesa viņam šķīvja vietā vecu alumīnija vāku no vācu zaldātu katliņa, no kura mutuļoja garšīgi trekni garaiņi, un, pasniegadama to, viņa aizgriezās, laikam, lai slēptu nejaušo asaru.

— Ēdiet, garšojiet.

— Bet kur ir vectēvs Mihaila?

— Viņš aizgāja… Darīšanās aizgāja, rajonu meklēt. Drīz nepārnāks. Jūs ēdiet, ēdiet.

Un kaut kur pie pašas savas sejas Aleksejs ieraudzīja lielu karoti, melnu no ilgā mūža, ar apgrauztu koka malu, pilnu dzintaraina buljona.

Pirmās viras karotes atmodināja viņā zvērīgu apetiti — līdz sāpēm, līdz spazmai vēderā, bet viņš atļāva sev ēst tikai desmit karotes un dažas cīpsliņas baltās, mīkstās vistas gaļas.

Lai gan vēders prasīja vēl un vēl, Aleksejs noteikti atstūma ēdienu, zinādams, ka viņa stāvoklī pārlieks ēdiens var kļūt par indi.

Vecmāmuļas virai bija brīnumdarītājas īpašība. Paēdis, Aleksejs aizmiga, neiegrima nemaņā, bet tieši aizmiga — cietā, spirdzinošā miegā. Pamodās, paēda un atkal aizmiga, un nekas — ne pavarda dūmi, ne sieviešu sarunas, ne Varjas roku pieskārieni, kura, baidīdamās, vai viņš nav miris, laiku pa laikam pieliecās paklausīties, vai sirds viņam sit, — nevarēja viņu uzmodināt.

Viņš bija dzīvs, elpoja mierīgi, dziļi. Viņš nogulēja dienas pārpalikumu, nakti un turpināja gulēt tā, ka likās, nav pasaulē spēka, kas varētu pārtraukt viņa miegu.

Bet tad agrā rītā atskanēja kaut kur tālumā pavisam, neatšķirama starp citiem trokšņiem, kas pildīja mežu, tāla vienmērīgi dūdojoša skaņa. Aleksejs uztrūkās un, viss sasprindzis, pacēla galvu no spilvena.

Mežonīga, neapvaldīta prieka sajūta pārņēma viņu. Viņš sastinga, mirdzošām acīm. Pavardā sprēgāja dziestošie akmeņi, gausi un reti čirkstēja pa nakti nokusušais circenis, bija dzirdams, ka pāri zemnīcai vienmērīgi un mierīgi šalc vecās priedes un pat ka pie ieejas rībina pilnsvarīgs pavasara atkusnis. Bet cauri tam visam bija dzirdama vienmērīga rūkoņa. Aleksejs uzminēja, ka tā ir Jidmašīnas «U2» motora rūkoņa. Skaņa gan tuvojās un pieņēmās, gan kļuva dobjāka, bet neizgaisa. Aleksejam aizrāvās elpa. Bija skaidrs, ka lidmašīna ir tepat tuvumā, ka viņa riņķo virs meža, vai nu kaut ko izlūkodama, vai meklēdama nosēšanās vietu.

— Varja, Varja, — sauca Aleksejs, cenzdamies piecelties uz elkoņiem.

Varjkas nebija. No āra atskanēja uztrauktas sieviešu balsis, steidzīgi garāmskrejoši soļi. Tur kaut kas notika.

Uz brīdi atvērās zemnīcas durvis, tajā iespraucās Fedjkas raibā seja.

— Varjas krustmāt! Varjas krustmāt! — sauca zēns, tad uztraukts piemetināja: — Laižas… Riņķo… Virs mums riņķo…

Galva pazuda ātrāk, iekāms Aleksejs paspēja kaut ko pajautāt.

Lidotājs ar pūlēm uzcēlās sēdus. Ar visu savu ķermeni viņš juta, kā puksts viņam sirds, cik satrauktas pulsē, atbalsodamās deniņos un slimajās kājās, asinis. Viņš skaitīja riņķus, ko izdarīja lidmašīna, izskaitīja vienu, otru, trešu un nokrita uz maisa, nokrita uztraukuma salauzts un atkal spēji un valdonīgi iegremdēts tai pašā visvarenajā, dziedinošajā miegā.

Viņu uzmodināja jaunas, sulīgas, zemas balss skaņa. Viņš šo balsi atšķirtu kuru katru citu balsu korī. Tāda iznīcinātāju pulkā bija tikai eskadriļas komandierim Andrejam Degtjarenko.

Aleksejs atvēra acis, bet viņam likās, ka viņš turpina gulēt un redz sapnī šo plato, izspiestiem vaigu kauliem, rupjo seju, it kā galdnieks to būtu pirmām sākumam apdrāzis, bet neapstrādājis ne ar smilšu papīru un ne ar stikla gabaliņu, labsirdīgo, stūraino drauga seju, ar tumšsarkanu rētu uz pieres, gaišām acīm, apdarinātām tādām pat gaišām bezkrāsas — kā Andreja naidnieki teica, cūkas uzacīm. Gaišzilās acis neizpratnē raudzījās dūmainā pustumsā.

— Nu, vectēv, rādi savu trofeju, — ducināja Degtjarenko.

Parādība neizgaisa. Tas tiešām bija Degtjarenko, kaut gan šķita pilnīgi neticami, ka draugs viņu varēja atrast šeit apakšzemes sādžiņā, meža biezoknī. Viņš stāvēja liels, plecīgs, pēc ieraduma atpogātu apkakli. Rokās viņš turēja pilota cepuri ar radiofona vadiem un vēl kaut kādus maisiņus un sainīšus. Skala uguntiņa apgaismoja viņu no mugurpuses. Īsi apcirpto matu zelta cekuls kā nimbs mirdzēja pār viņa galvu.

Aiz Degtjarenko bija redzams gluži izmocītais vectēva Mihailas ģīmis ar satraukti izplestām acīm, bet blakus viņiem stāvēja medmāsa Ļenočka, strupdegune un nerātne, kas raudzījās tumsā ar zvēriņa ziņkārību. Meiča turēja padusē biezu brezenta somu ar sarkanu krustu un spieda pie krūtīm kaut kādas savādas puķes.

Stāvēja klusēdami. Andrejs Degtjarenko nesapratnē atskatījās, laikam apžilbis tumsā. Reizes divas viņa skats vienaldzīgi pārslīdēja Alekseja sejai, kurš arī nekādi nevarēja aptvert drauga negaidīto ierašanos un baidījās, kad tik tas viss nav murgi, parādība.

— Tas tak ir viņš, kungs dievs, redz, kur guļ! — čukstēja Varja, noraujot Meresjevam kažoku.

Degtjarenko vēlreiz neizpratnē pārlaida skatu Alekseja sejai.

— Andrej! — teica Meresjevs, pūlēdamies piecelties uz elkoņiem.

Lidotājs neizpratnē, slikti slēptām bailēm raudzījās viņā.

— Andrej, nepazīsti? — čukstēja Meresjevs, juzdams, ka viņu visu sāk kratīt drudzis.

Vēl brīdi lidotājs raudzījās dzīvajā skeletā, apvilktu melnu kā pārogļotu ādu, cenzdamies pazīt drauga jautro seju un tikai acīs, lielās, gandrīz apaļās, viņš uzķēra pazīstamo, stūrgalvīgo un atklāto Meresjeva izteiksmi. Viņš izstiepa rokas uz priekšu. Lidotāja cepure nokrita uz zemes grīdas. Izbira saiņi un sainīši, aizripoja āboli, apelsīni, cepumi.

— Ļoška, tu? — lidotāja balss kļuva mikla, bezkrāsaina, un viņa garās skropstas salipa — Ļoška, Ļoška! — viņš paņēma no gultas vietas šo slimo, tik vieglo kā bērna ķermeni, spieda sev klāt kā maziņu un visu laiku atkārtoja: — Ļoška, draugs Ļoška!

Mirkli atrāva no sevis, kāri paskatījās viņā notālēm kā gribēdams pārliecināties, vai patiesi tas viņa draugs, un atkal spieda sev cieši klāt.

— Tiešām tu! Ļoška. Velna puika!

Varja un medmāsa Ļena pūlējās izraut no viņa stiprajām lāča ķetnām pusdzīvo ķermeni.

— Laidiet viņu vaļā, dieva dēļ, viņš ir tik tikko dzīvs! — dusmojās Varja.

— Viņam taču kaitīgi uztraukties, lieciet taču viņu gultā! — ātri bērdama un piebārstīdama savu runu bezgalīgiem «taču», uzstājās māsa.

Un lidotājs, tā īsti beidzot pārliecinājies, ka šis melnais, vecais cilvēks bez svara patiesi nav neviens cits kā Aleksejs Meresjevs, viņa cīņas biedrs, viņa draugs, kuru tie visā pulkā domās sen jau paglabājuši, saķēra galvu un, atskanot mežonīgam līksmam kliedzienam, sāka dejot apkārt galdam, dziedādams brašas ukraiņu tautas dejas motīvu, bradādams apelsīnus, ābolus, braši rībinādams ar mīkstām untēm zemes grīdu.

Tad atkal metās pie Meresjeva, saķēra viņu aiz pleciem un, dziļi lūkodamies viņa melnajās, no tumšo orbītu dziļuma priecīgi mirdzošajās acīs, kliedza:

— Dzīvs! Ak, dieva darbi! Dzīvs, velns lai par stenderi paliek! Bet kur tu biji tik ilgu laiku? Kā tu to varēji?

Bet māsa, šī mazā smieklīgā resnīte ar uzrauto degunu, kuru visi pulkā sauca, ignorēdami viņas leitnanta pakāpi, par Ļenočku jeb medicīnisko zinātņu māsu, kā viņa vienreiz sev par pazudināšanu bija stādījusies priekšā priekšniecībai, dziedātāja un smējēja, iemīlējusies visos leitnantos vienā laikā — skarbi un noteikti atstūma nost draisko lidotāju.

— Biedri kaptein, ejiet taču nost no slimnieka!

Uzsviedusi galdā puķu pušķi, pēc kura vēl vakar speciāli lidoja uz apriņķa pilsētu, pušķi, kurš izrādījās pilnīgi nevajadzīgs, viņa atvēra brezenta somu ar sarkano krustu un lietišķi ķērās pie izmeklēšanas. Viņas īsie pirkstiņi veikli slīdēja pa Alekseja kājām un viņa vienmēr prasīja:

— Sāp? Un tā? Un tā?

Pirmo reizi tā pa īstam Aleksejs piegrieza vērību savām kājām. Pēdas bija briesmīgi sapampušas, palikušas melnas. Katrs pieskāriens tām izsauca sāpes, kas kā elektriskā strāva caururba ķermeni. Bet kas sevišķi acīm redzot nepatika Ļenočkai, bija tas, ka pirkstu gali bija kļuvuši melni un pilnīgi zaudējuši jutīgumu.

Pie galda sēdēja vectēvs Mihaila ar Degtjarenko. Paklusām iebaudījuši uz priekiem no lidotāja blašķes, viņi dzīvi sarunājās. Ņirbošā vecļaužu tenoriņā vectēvs Mihaila, kā redzams, stāstīja jau nez kuru reizi:

— Tā teikt, iznāk, ka bērni viņu cirtumā atraduši. Vācieši tur cirta mežu blindažām, un šitos bērnus māte, tas ir, mana meita, pēc skaidām tur bija aizsūtījusi. Tur tie arī viņu bija ieraudzījuši. Aha, kas tas par tādu ērmu? Papriekš viņiem, tā teikt, izlicies, ka tas ir lācis, sašauts un šitā veļas. Viņi gribējuši mukt, bet ziņkārība atturējusi: kas par lāci, par tādu, kādēļ viņš veļas? Aha! Vai nav tā? Viņi redz, šis veļas, tā teikt, no vieniem sāniem uz otriem, veļas un vaid.

— Kā tā «veļas»? — šaubījās Degtjarenko un pastiepa viņam papirosu etviju. — Pīpē?

Vectēvs paņēma no etvijas papirosu, izvilka no kabatas salocītu avīzes gabaliņu, rūpīgi norāva maliņu, iebēra tajā tabaku no papirosa, satina un aizsmēķējis ar labpatiku vilka dūmu:

— Kā nu nepīpējam, pīpējam un ievelkam pa dūmam. Aha! Tikai no vācu laikiem neesam šito tabaku redzējuši. Sūnu pīpējam vai atkal sausas pieneņu lapas, ja… Bet kā viņš vēlās, tu viņam prasi. Es neredzēju. Puikas saka, ka tāpat vien vēlies — no muguras uz vēderu un no vēdera uz muguras, līst viņam sniegā nebija pa spēkam, tu redzi, kāds viņš ir!

Degtjarenko gribējās uzlēkt kājās, paskatīties draugā, gar kuru nodarbojās sievietes, ietīdamas viņu pelēkās, māsas atvestās armijas segās.

— Tu, draugs, sēdi vien, sēdi, tā nav mūsu, puisiešu, darīšana — vīstīt! Tu klausies un ievēro un savai kādai nekādai priekšniecībai pastāsti… Lielas varonības cilvēks. Tāds viņš ir! Veselu nedēļu viss kolhozs viņu kopj, bet viņš nevar kustēties un tomēr tikdaudz spēka viņš sevī atrada, lai pa mūsu mežiem un purviem līstu. To brālīt katrs vis nevar! Pat svētie tēvi pēc rakstiem tādas varoņmocības nav izturējuši. Ko nu! Kas tur nu liels, padomā — pie staba stāvēt! Ko, vai nav tā? Aha! Bet tu, puis, klausies vien, klausies!…

Vecais pieliecās Degtjarenko ausij un kutināja viņu ar savu mīksto kuplo bārdiņu.

— Tikai man liekas, viņš diez vai izturēs, ko? No vāciešiem, redz, aizlīda, bet no viņas, no greizās, nez vai aizlīdīs? Vieni kauli, un kā viņš līda, es neaptveru. Laikam dikti pie savējiem gribējās. Un murgo viņš vienu un to pašu: lidlauks un lidlauks, un dažādi nosaukumi, un Oļa nez kāda. Vai jums tur tāda ir, vai sieva, varbūt?… Vai tu dzirdi arī, ko tev saku, lidon, ei lidon, vai tu dzirdi. Au…

Degtjarenko nedzirdēja. Viņš pūlējās iedomāties, kā šis cilvēks, viņa biedrs, kurš pulkā šķita tik parasts puisis, ar nosaldētām vai sasistām kājām lien dienu un nakti pa kūstošo sniegu caur mežiem un purviem, zaudēdams spēkus, lien, veļas, lai aizbēgtu no ienaidnieka un nokļūtu pie savējiem. Degtjarenko iznīcinātāja profesija bija pieradinājusi viņu pie briesmām. Mezdamies gaisa kaujā, viņš nekad nedomāja par nāvi un pat sajuta kaut kādu sevišķu, priecīgu satrauktību. Bet lai nokristu lūk te mežā, viens…

— Kad jūs viņu atradāt?

— Kad? — vecais pakustināja lūpas, atkal paņēma papirosu no vaļējās kārbiņas, salauza to un sāka tīt cigareti. — Kad tas bija? Sestdienā pirms lūdzamās dienas, iznāk taisni pirms nedēļas.

Lidotājs aprēķināja domās skaitļus un iznāca, ka Aleksejs Meresjevs bija līdis vienpadsmit diennaktis. Līst tik daudz dienas ievainotam, bez barības — tas likās pilnīgi neticami.

— Nu paldies tev, vecotēv! — lidotājs cieši apkampa un piespieda sev klāt veco vīru. — Paldies, brāl!

— Nav par ko, nav par ko, kas te ko pateikties! Atradis, kam sacīt paldies! Vai es kāds ārzemnieku svešnieks! Aha! Teiksi, nē? Un viņš dusmīgi uzkliedza vedeklai, kas stāvēja pazīstamajā sieviešu rūgtu pārdomu pozā, salikusi rokas uz krūtīm un atbalstījusi vaigu plaukstā: — Pievāc no grīdas to produktu, vārna tāda. Paraug tik, kā izmētājuši tādu dārgumu! «Paldies» — paraug tik!

Tai laikā Ļenočka beidza ievīstīt Meresjevu.

— Nekas, nekas, biedri vecāko leitnant, — viņa bēra vārdus bieži un sīki kā zirņus, — Maskavā taču jūs ātri vien dabūs uz kājām, Maskava taču ir pilsēta! Tur ne šitādus vien izārstē!

Pēc tā, ka viņa bija par daudz rosīga, ka neapkusdama atkārtoja, cik ātri Meresjevu dabūs uz kājām, Degtjarenko saprata: izmeklēšanas rezultāti nav priecīgi un viņa drauga lietas ir sliktas. «Ko viņa var žvadzināt, žagata!» — ar nepatiku viņš nodomāja par «medicīnas zinātņu māsu». Kaut gan pulkā neviens neņēma šo meiteni nopietni, zobojās, ka viņa var izārstēt tikai no mīlestības, — un tas mazliet nomierināja Degtjarenko.

Ietīts segās, no kurām rēgojās tikai galva, Aleksejs atgādināja Degtjarenko kaut kāda faraona mūmijas attēlu skolas vēstures grāmatā. Ar savu lielo roku lidotājs noglāstīja drauga vaigus, uz kuriem ceroja bieza, cieta, iesarkana bārda.

— Nekas, Ļoška! Izārstēs. Ir pavēle tevi nogādāt šodien uz Maskavu, garnizona hospitālī. Tur tikai profesori. Bet māsas, — viņš noklakšķināja ar mēli un pamirkšķināja Ļenočkai, — miroņus ceļ augšā. Mēs abi vēl patrokšņosim gaisā, — šeit Degtjarenko pieķēra sevi pie tā, ka viņš runā tāpat kā Ļenočka, ar tādu pat taisītu, kokainu dedzību; bet viņa rokas, kas glāstīja drauga seju, pēkšņi sajuta zem pirkstiem, valgmi.

— Kur tad nestuves? Nesīsim, kas ir, nav ko gaidīt! — viņš dusmīgi nokomandēja.

Kopā ar veco viņi uzmanīgi novietoja savīstīto Alekseju uz nestuvēm. Varja salasīja un sasēja sainītī viņa lietiņas.

— Lūk, ko, — apturēja viņu Aleksejs, kad viņa gribēja iebāzt sainī esesiešu dunci, kuru ne vienu vien reizi ziņkārīgi aplūkoja, tīrīja, trina, mēģināja uz pirksta asumu saimnieciskais vectēvs Mihaila, — ņem, vectētiņ, par piemiņu.

— Nu paldies, Aļoha, paldies! Tēraudiņš slavens, paraug vien. Un uzrakstīts kaut kas tā kā svešā valodā, — viņš parādīja dunci Degtjarenko.

«Alles für Deutschland». — «Visu Vācijai», — pārtulkoja Degtjarenko asmenī ierakstīto uzrakstu.

«Visu Vācijai», — atkārtoja Aleksejs, atcerēdamies, kā viņš šo dunci ieguva. — «Visu Vācijai».

— Nu ķeries, ķeries vecais! — nosauca Degtjarenko, aizjūdzies nestuvēm priekšā.

Nestuves sāka šūpoties un ar pūlēm, birdinot no sienām smiltis, izspraucās cauri zemnīcas šaurajai izejai.

Visi, kas bija salīduši iekšā pavadīt atradeni, devās augšup.

Tikai Varja palika mājās. Nesteigdamās, viņa sakārtoja lākturī skalu, piegāja pie strīpainā maisa, kurš vēl glabāja tanī iespiesto cilvēka ķermeņa atveidu un noglāstīja maisu rokām. Viņas skats apstājās pie puķu pušķa, par kuru steigā visi aizmirsa. Tie bija daži siltumnīcas ceriņu zariņi, bāli, vārgi, līdzīgi izbēgušās sādžas iedzīvotājiem, kas bija ziemojuši drēgnās un aukstās zemnīcās. Sieviete paņēma puķes, ieelpoja vājo, tvanamos kvēpos tikko jūtamo, maigo pavasara smaržu un pēkšņi nokrita uz nārām un sāka raudāt rūgtām sieviešu asarām.

18.

Pavadīt savu nejaušo viesi bija salasījušies visi uz vietas esošie Plavņu sādžas iedzīvotāji. Lidmašīna stāvēja aiz meža uz malās atkusušā, bet vēl līdzenā un stiprā iegarenā meža ezeriņa ledus. Ceļa uz turieni nebija. Pa irdeno, putraimaino sniegu, tieši pa sērsnu, gāja pēdu taciņa, kuru bija ieminuši stundu atpakaļ vectēvs Mihaila, Degtjarenko un Ļenočka. Tagad pa šo taciņu devās uz ezeru vesels pūlis ar puikām priekšgalā, bet paši pirmie soļoja prātīgais Serjoņka un jūsmīgais Fedjka. Ar veca drauga tiesībām, jo atradis lidotāju mežā, Serjoņka cienīgi soļoja nestuvēm priekšgalā, pūlēdamies, lai sniegā neiestigtu pēc tēva nāves mantotie milzīgie velteņi, un valdonīgi uzkliedza nosmulētajiem baltzobainajiem, pasakaini noplīsušajiem bērniem. Degtjarenko un vectēvs, iedami kopsolī, nesa nestuves, bet blakus pa sniegu skrēja Ļenočka, gan aizbāzdama segu, gan aizklādama Alekseja seju ar savu kaklautu. No mugurpuses spiedās sievietes, meitenes, vecenes. Pūlis dobji čaloja.

Sākumā spilgtā sniega izstrāvotā gaisma apžilbināja Alekseju. Jaunā pavasara diena tā viņam iesitās acīs, ka viņš aizmiedza tās un gandrīz zaudēja samaņu. Viegli pavērdams plakstus, viņš tās pieradināja pie gaismas un tad paraudzījās apkārt. Viņa priekšā atklājās apakšzemes sādžas kopaina.

Vecais mežs stāvēja kā mūris visapkārt, kurp vien raugies. Koku galotnes gandrīz sasniedzās kopā virs galvām. Viņu zari, skopi izlaizdami cauri saules starus, radīja lejā puskrēslu. Mežs bija jaukts. Baltas vēl kailo bērzu kolonas, kuru galotnes līdzinājās zilpelēkiem, gaisā sastingušiem dūmiem, atradās kaimiņos priežu zeltotiem stumbriem, un starp viņiem vietumis rēgojās egļu tumšie trīsstūri.

Zem kokiem, kas sargāja no ienaidnieka acīm, kā no zemes, tā gaisa, zemē, virs kuras sniegs sen bija simtiem kāju nomīdīts, tad arī bija ieraktas zemnīcas. Uz simtgadīgu egļu zariem žāvējās bērnu autiņi, un uz priedīšu žuburiem vēdinājās uzvāztie māla podi un krūzes, bet zem vecas egles, no kuras stumbra nokarājās sirmu sūnu bārdas, pie pašas tās milzīgās pakājes zemē starp stiegrainām saknēm, kur pēc visiem likuma pantiem pienāktos gulēt meža zvēram, sēdēja veca, nospeķota lupatu lelle, ar plakanu labsirdīgu, ķimisko zīmuli zīmētu seju.

Pūlis, kas gāja nestuvēm pa priekšu, lēni virzījās pa sūnā iemīto «ielu».

Atrazdamies laukā, Aleksejs izjuta vispirms kūsājoša, neapjēgta dzīvnieciska prieka paisumu, tad viņa vietā stājās saldas un klusas skumjas.

Ar mazu lakatiņu Ļenočka noslaucīja viņš sejai asaras un, izskaidrodama tās pa savai vīzei, pavēlēja nesējiem iet lēnāk.

— Nē, nē, ātrāk, vēl ātrāk, nu! — steidzināja Meresjevs.

Viņam jau tāpat likās, ka viņu nes par daudz lēni. Viņš sāka baiļoties, ka tādēļ var neaizlidot, ka piepeši lidmašīna, kas atsūtīta pēc viņa no Maskavas, aizlaidīsies viņus nesagaidījusi un ka viņam šodien neizdosies nokļūt klīnikā — glābējā. Viņš dobji vaidēja no sāpēm, kuras tam sagādāja nesēju steidzīgā gaita un visu laiku prasīja: «Ātrāk, lūdzu, ātrāk!» Viņš steidzināja, kaut dzirdēja, ka vectēvs aizelšas un reizi pakaļ reizei klūp un jauc soli. Divas sievietes nomainīja veco. Mihaila tecēja blakus nestuvēm otrā pusē Ļenočkai. Noslaucījis ar savu virsnieka cepuri nosvīdušo pliko galvas virsu, sasarkušo seju, krunkaino kaklu, viņš laimīgi nomurmināja:

— Paskat tik, kā dzen, ko? Steidzas!… Pareizi, Ljoša, tava taisnība, steidzies! Ja cilvēks steidzas, dzīvība viņā turas stipri, mūsu vismīļo atradenīt, ko, vai teiksi, ka nē?… Tu mums atraksti no hospitāļa! Adresi atceries: Kaļiņinas apagabals, Bologojas rajons, nākotnes sādžā Plavņi, ko? Nākotnē, ko? Nekas, atnāks, neaizmirsti tik, adresīte ir pareiza!

Kad nestuves cēla lidmašīnā un Aleksejs ieelpoja pazīstamo aso aviācijas benzīna smaku, viņš atkal sajuta kūsājoša prieka uzplūdus. Virs viņa aizvēra celuloīda vāku. Viņš neredzēja, kā pavadītāji māja rokām, kā maza vecenīte ar lielu degunu, kura savā pelēkajā apģērbā izskatījās pēc sirdīgas vārnas, pārvarēdama bailes un propellera sacelto vēju, piesteidzās jau kabīnē sēdošam Degtjarenko un iespieda viņam sainīti ar vārītu vistas gaļu, ka vectēvs Mihaila rosījās gar mašīnu, uzkliegdams sievietēm dzīdams prom bērnus, ka vējš norāva vectēvam naģeni un dzina pa ledu un ka viņš stāvēja kailu galvu un kā spīdēja viņa plikais galvas virsus un viņa retie sudrabotie mati, kurus vējš plivināja, līdzīgs lauku meisteru naivi zīmētam svētam Nikolajam. Stāvēja, ar roku vicinādams aizejošai lidmašīnai, vienīgais vīrietis šinī raibajā sieviešu pūlī.

Atrāvis lidmašīnu no ledus sērsnas, Degtjarenko pārlidoja pavadītāju galvām un uzmanīgi, gandrīz skardams ar slēpēm ledu, lidoja gar ezeru augstā stāvā krasta aizsegā un nozuda aiz mežainās apaugušās salas. Šo reizi pulka delveris, kuram kauju analīzēs komandieris bieži mazgāja galvu par nevajadzīgu pārgalvību gaisā, lidoja uzmanīgi, pat ne lidoja, bet zagās, spiedās pie zemes, līda pa strautu gultnēm, aizsegdamies ezeru krastiem. Bet Aleksejs no tā visa nekā ne dzirdēja, ne redzēja. Pazīstamā benzīna smaka, priecīgā lidošanas sajūta piespieda viņu zaudēt samaņu, un viņš atģidās tikai lidlaukā, kad viņa nestuves cēla ārā no lidmašīnas, lai pārnestu uz otru sanitāro mašīnu, kas bija jau atlidojusi no Maskavas.

19.

Viņš nokļuva savā lidlaukā lidotāju dienas pašā darba karstumā, aizņemtā līdz pēdējai iespējai, kā visas toreizējā kaujas pavasara dienas.

Motoru dunoņa neapklusa ne vienu brīdi. Katrai eskadriļai, kas nosēdās degvielu uzņemšanai, sekoja gaisā jau otra, trešā. Visi, no lidotāja līdz benzīncisternas šoferim un noliktavas pārzinim, kas izsniedza degvielu, bija šai dienā bez elpas. Štāba priekšnieks bija pazaudējis balsi un tagad izdvesa kaut kādus pīkstošus sīcienus.

Neskatoties uz vispārējo aizņemtību un ļoti lielo saspringtību, visi šai dienā dzīvoja Meresjeva pārrašanās gaidās.

— Nav vēl atvests? — sauca piloti mehāniķiem caur motora rūkoņu, vēl nepiestūmušies savam kaponieram.

— Vai par viņu neko nedzird? — interesējās «benzīna karaļi», kad kārtējais benzīna vedējs piebrauca zemē ieraktām cisternām.

Un visi klausījās, vai nerūc kaut kur virs mežiņa pulka pazīstamā sanitārā lidmašīna.

Kad Aleksejs atmodās uz elastīgi līganām nestuvēm, viņš ieraudzīja pazīstamu seju ciešu drūzmu. Viņš atvēra acis. Pūlis sāka trokšņot, kāds nokliedza «urā». Pie pašām nestuvēm viņš ieraudzīja jauneklīgo, nekustīgo, atturīgi smaidošo pulka komandiera seju, līdzās tai plato, sarkano un nosvīdušo štāba priekšnieka fizionomiju un pat apaļo, pilnīgo, balto AAB — lidlauka apkalpes bataljona priekšnieka seju, — kuru Aleksejs nevarēja ciest viņa formālisma un skopuma dēļ. Cik daudz pazīstamu seju! Nestuves nes garais Jura. Viņš visu laiku nesekmīgi cenšas atskatīties, palūkoties Aleksejā un tādēļ klūp uz katra soļa. Blakus skrien sarkanmataina meitene — meteodienesta seržants. Aleksejam senāk likās, ka viņa nez kādēļ nemīl viņu, cenšas no viņa izvairīties un vienmēr paslepšus seko viņam ar tādu savādu skatu. Viņš to pa jokam sauca par «Meteoroloģisko seržantu». Līdzās tipina lidotājs Kukuškins, maza auguma cilvēciņš, ar nepatīkamu žultainu seju, kuru eskadriļā necieš viņa ķildīgā rakstura pēc. Viņš arī smaida un cenšas ieturēt tādu pašu milzīgu soli kā Jura. Meresjevs atcerējās, ka pirms izlidošanas viņš lielā kompānijā izjokoja Kukuškinu par nenomaksātu kāršu parādu un bija pārliecināts, ka šis atriebīgais cilvēks nekad viņam nepiedos apvainojuma. Bet tagad viņš skrien blakus viņa nestuvēm, saudzīgi tās pietur un nikni atstumj ar elkoņiem pūli, lai pasargātu tās no satricinājuma.

Aleksejs nekad nebūtu iedomājies, ka viņam tik daudz draugu. Lūk, kad viņi atklājas, šie cilvēki! Viņam kļuva žēl Meteoroloģisko seržantu, kura viņu nez kādēļ baidījās, bija neveikli pret AAB priekšnieku, par kura gaunerību viņš divīzijā izplatīja tik daudz joku un anekdošu, gribējās atvainoties Kukuškinam un pateikt visiem puišiem, ka viņš nemaz nav tik nepatīkams un nesaticīgs cilvēks. Aleksejam bija sajūta, ka pēc visām mocībām viņš beidzot nokļuvis savā ģimenē, kur visiem par viņu sirsnīgs prieks.

Viņu uzmanīgi nesa pāri laukam uz sudrabotu sanitāro lidmašīnu, nomaskētu kailas bērzu birzītes malā. Varēja redzēt, ka tehniķi jau iedarbina ar gumijas amortizatora palīdzību «sanitāra» atdzisušo motoru.

— Biedri major… — piepeši teica Meresjevs pulka komandierim, pūlēdamies runāt pēc iespējas stiprāk un drošāk.

Komandieris pa savam paradumam, klusi, mīklaini smaidīdams, noliecās pār viņu.

— Biedri major, atļaujiet man nelidot uz Maskavu, bet palikt šeit ar jums…

Komandieris norāva no galvas lidotāja cepuri, kas traucēja viņam klausīties.

— Nevajag uz Maskavu, es gribu šeit medsanbatā.

Majors novilka ādas cimdu, sataustīja zem segas Alekseja roku un paspieda to.

— Netaisiet jokus, jūs tak ir nepieciešams ārstēt nopietni, pa īstam.

Aleksejs purināja galvu. Viņam bija labi, mierīgi. Ne pārdzīvotais, ne sāpes kājās nelikās vairs briesmīgas…

— Ko viņš grib? — sēca štāba priekšnieks.

— Lūdz atstāt šeit, kopā ar mums, — atbildēja komandieris smaidīdams.

Viņa smaids šinī momentā nebija mīklains kā vienmēr, bet silts, skumjš.

— Muļķis! Romantika, piemērs noderīgs «Pionieru Pravdai», — sēca štāba priekšnieks. — Viņam ir parādīts gods, no Maskavas, pēc paša armijas pavēlnieka rīkojuma, atsūtīta lidmašīna, bet viņš — saki, lūdzams!…

Meresjevs gribēja atbildēt, ka viņš nav nekāds romantiķis, ka viņš vienkārši ir pārliecināts — šeit, medsanbata teltī, kurā viņš reiz pavadīja dažas dienas, dziedēdams vieglu lūzumu pēc neizdevīgas nolaišanās sašautā mašīnā, savējo vidē viņš izveseļosies ātrāk, nekā baudot visu Maskavas klīniku pasakainās ērtības. Viņš jau sameklēja vārdus, lai štāba priekšniekam atbildētu ko kodīgu, bet nepaspēja tos izrunāt.

Sērīgi iekaucās sirēna. Visu sejas uzreiz kļuva lietišķas, norūpējušās. Majors deva dažas īsas pavēles, un ļaudis sāka izklīst kā skudras: citi pie lidmašīnām, kas bija piespiedušās meža malai, citi uz komandpunkta zemnīcu, kas uzkalniņa veidā pacēlās laukuma malā, citi pie mašīnām mežiņā. Aleksejs ieraudzīja no dūmiem skaidri debesīs zīmētas un lēni izplūstošas daudzastainās raķetes sirmās pēdas. Viņš saprata: «Gaiss!» Sirds viņam sāka strauji sist, nāsis ieplētās, un viņš sajuta visā savā vājajā ķermenī uzbudinošas trīsas, kas vienmēr ar viņu notika briesmu brīdī. Ļenočka, bortmehāniķis Jura un Meteoroloģiskais seržants, kuriem nebija ko darīt saspringtā kara trauksmes rosmē, kas bija pārņēmusi lidlauku, trijatā paķēra nestuves un skriešus, cenzdamies turēties kopsolī, un, protams, aiz uztraukuma to nevarēdami, nesa tās uz tuvāko mežmalu.

Aleksejs sāka vaidēt. Viņi sāka iet lēnāk. Bet tālumā jau drudžaini rībināja automātiskā zenītartilērija. Jau izlīda uz ieskrienamā ceļa, joņoja pa to un pacēlās gaisā viens pēc otra lidmašīnu vadi un cauri pazīstamajam savējo motoru troksnim Aleksejs dzirdēja no meža peldošo vienmērīgo, šūpojošos rūkoņu, no kuras viņam muskuļi paši no sevis savilkās mezglos, saspringa un viņš, šis nevarīgais cilvēks, piesiets pie nestuvēm, sajuta sevi iznīcinātāja kabīnē, joņojošu pretim ienaidniekam, sajutās kā kurts, kurš uzodis laupījumu.

Nestuves nelīda šaurajā zemes spraugā. Kad rūpīgais Jura un meitenes gribēja nonest Alekseju lejā uz rokām, viņš protestēja un teica, lai nestuves atstāj mežmalā, liela spēcīga bērza ēnā. Gulēdams zem tā, Aleksejs kļuva aculiecinieks notikumiem, kuri strauji kā smagā sapnī risinājās nākošajās minūtēs. Lidotājam reti iznāk novērot no zemes gaisa kauju. Meresjevam, kurš lidoja kara aviācijā jau no pirmās kara dienas, nebija izdevies redzēt gaisa kauju no zemes ne reizi. Un nu viņš, pieradis pie zibensātrām gaisa kaujas sadursmēm, ar izbrīnu skatījās, cik gausa un nedraudīga izliekas gaisa kauja no šejienes, cik tūļīgas veco strupdegunīgo «išaciņu» kustības un cik miermīlīgs skan no augšas ložmetēju pērkons, kas šeit atgādina kaut ko mājīgu: kā šujmašīnas klaboņa, kā lēni plīstoša kalikona švīkoņu.

Divpadsmit vācu bumbvedēji zosu gājienā aplidoja lidlauku pienācīgā atstatumā un pazuda augsti stāvošās saules spožajos staros. No turienes, no saulē degošiem sprogainiem mākoņiem, uz kuriem bija grūti skatīties, atskanēja rupja, maijvaboļu dūkšanai līdzīga viņu motoru rūkoņa. Vēl izmisīgāk trakoja un rēja mežiņā automātiskā zenītartilērija. Šāviņu mākonīši izšķīda debesīs, līdzīgi pieneņu lidojošām sēklām. Bet nekas nebija redzams, izņemot iznīcinātāju spārnu retos zibšņus.

Milzīgo maijvaboļu dūkšana arvien tiešāk un biežāk pārtrauca īsās švirkstošās kalikona skaņas: grrr, grrr, grrr! Saules staru mirdzā norisinājās no zemes neredzama kauja, bet tā tik ļoti nelīdzinājās tam, ko redz gaisa sadursmes dalībnieks un no lejas šķita tik nenozīmīga un neinteresanta, ka Aleksejs tai sekoja gluži mierīgi.

Pat tad, kad no augšas atskanēja griezīgi urbjošs, pieaugošs kauciens un kā melnas lāses, notrauktas no otas, gāzās lejā, strauji, palielinoties apjomā, bumbu sērijas, viņš neizbijās, pat mazliet pacēla galvu, lai paskatītos, kur tās nokritīs.

Te Alekseju neizsakāmi pārsteidza Meteoroloģiskais seržants. Kad bumbu kauciens pacēlās līdz augstākai notij, meitene, kas stāvēja līdz jostas vietai spraugā un kā vienmēr paslepšus lūkojās viņā, pēkšņi izlēca, piesteidzās pie nestuvēm, nokrita, un ar visu uzbudinājumā un bailēs trīcošo ķermeni aizsedza viņu, piespiežot zemei.

Vienu mirkli līdzās, pie pašām acīm viņš ieraudzīja viņas iedegušo, gluži bērnišķīgo seju, ar apaļām lūpām un seju, strupu vēja appūstu degunu. Norībēja sprādziens — kaut kur mežā. Tai pašā mirklī tuvumā atskanēja otrs, trešais, ceturtais. Piektais norībēja tā, ka palēkdamās nodunēja zeme un ar svilpienu nogāzās šķembas nokapātā kuplā bērza galotne, zem kuras gulēja Aleksejs. Vēlreiz pazibēja acu priekšā šausmu pārvērstā meitenes seja, viņš sajuta uz sava vaiga viņas vēso vaigu, un īsajā divu bumbu kārtu rībienu starplaikā šīs meitenes lūpas izbiedētas un neapvaldīti čukstēja:

— Mīļais!… Mīļais!…

Jauna bumbu kārta satricināja zemi. Virs lidlauka dārdēdami šāvās pret debesīm sprādzienu stabi, it kā no zemes būtu izlēkusi koku virkne, viņu vainagi pēkšņi izplētušies, tad ar dārdošu troksni nobiruši zemē sasalušu zemes gabalu veidā, atstādami gaisā pelēkbrūnus, kodīgus dūmus ar ķiploku smaku.

Kad dūmi noplaka, apkārt bija jau kluss. Gaisa kaujas troksnis tik tikko bija dzirdams no meža. Meitene jau bija uzlēkusi kājās, viņas vaigi no zaļgani bāliem bija kļuvuši tumši sarkani, viņa nosarka līdz asarām un, neskatīdamās Aleksejā, atvainojās:

— Vai es jums nenodarīju sāpes? Ak es muļķe, kungs dievs, atvainojiet mani!

— Ko nu tagad vairs nožēlot? — rūca Jura, kuram bija kauns, ka nevis viņš, bet šis skuķis no meteostacijas aizsedza ar sevi viņa draugu.

Viņš īdzīgs nopurināja savu kombinezonu, pakasīja pakausi, pašūpoja galvu, skatīdamies šķembu nolauztā bērza starainā lūzumā, kura stumbrs ātri noplūda dzidru sulu. Šī ievainotā koka sula zvīļodama tecēja pa apsūnojušo mizu un pilēja zemē, tīra un skaidra kā asara.

— Raugieties taču, bērzs raud, — teica Ļenočka, kura pat briesmu brīdī nebija zaudējusi savu draiskulīgi izbrīnījušos izskatu.

— Raudāsi! — drūmi noteica Jura. — Nu, seanss beidzies, nesam. Vai sanitārs vesels, nav trāpīts?

— Pavasaris, — teica Meresjevs, aplūkodams koka ievainoto stumbru, dzidro, saulē mirdzošo sulu, kas biezām lāsēm pilēja zemē, strupdegunaino Meteoroloģisko seržantu, kuru viņš pat nezināja kā sauc, lielā, augumam nepiemērotā šinelī.

Kad trijatā — Jura priekšā un meitenes no muguras — nesa viņa nestuves uz lidmašīnu pāri vēl kūpošajām bumbu bedrēm, kurās tecēja sniega ūdens, viņš ar ziņkārību šķielēja uz mazo spēcīgo roku, kas bija izlīdusi no rupjā šineļa atloka un cieši turēja nestuves. Kas viņā notiek? Jeb vai tie vārdi Aleksejam no bailēm spokojās?

Šinī Aleksejam Meresjevam ievērojamā dienā viņam bija izdevība būt par liecinieku vēl vienam notikumam. Jau tuvu bija sudraba lidmašīna ar sarkaniem krustiem uz spārniem un korpusa, jau bija redzams, ka galvu šūpodams, iet tai apkārt bortmehāniķis, aplūkodams, vai viņa nav bojāta ar šķembu vai sprādzienu vilni, kad viens pēc otra sāka nosēsties iznīcinātāji. Viņi izrāvās no meža un, netaisīdami parasto loku, nosēdās un gājienā piestūmās mežmalei pie saviem kaponieriem.

Drīz debesis apklusa. Aerodroms atbrīvojās, norima motoru dūkšana mežā. Bet pie komandpunkta vēl stāvēja ļaudis un skatījās debesīs, aizsegdami plaukstām acis pret sauli.

— «Devītnieks» nav atnācis! Kukuškins aizkavējies, — paziņoja Jura.

Aleksejs atcerējās mazo žultaino Kukuškina seju, ar vienmēr īdzīgo izteiksmi, un atcerējās, kā šis pats Kukuškins rūpīgi turēja viņa nestuves. Vai tiešām? Šī doma, tik parasta lidotājiem karstā darba laikā, tagad, kad viņš bija atrauts no lidlauka dzīves, piespieda viņu nodrebēt. Šai laikā debesīs bija dzirdama rūkoņa.

Jura priecīgs uzlēca.

— Viņš!

Pie komandpunkta sakustējās. Kas noticis? «Devītnieks» nesēdās, bet lidoja virs lidlauka plašā lokā un, kad tas pārlidoja Alekseja galvai, viņš ieraudzīja, ka daļa spārna tam nošauta un pats briesmīgākais! — pie korpusa bija redzama tikai viena «kāja». Gaisā viena pakaļ otrai lidoja sarkanas raķetes. Kukuškins atkal pārlidoja galvām. Viņa lidmašīna atgādināja putnu, kas riņķoja virs izpostītas lizdas un nezināja, kur tam nosēsties. Viņš lidoja jau trešo apli.

— Tūlīt lēks, benzīns cauri, izlieto beidzamās paliekas! — čukstēja Jura, skatīdamies pulkstenī. Tādos gadījumos, kad nosēšanās jau bija neiespējama, lidotājam bija atļauts uzņemt augstumu, izlēkt ar parašutu. Acīmredzot tādu pavēli jau bija saņēmis no zemes «devītnieks». Bet viņš stūrgalvīgi riņķoja.

Jura skatījās drīz uz lidmašīnu, drīz pulkstenī. Kad viņam likās, ka motors strādā klusāk, viņš pietupās un novērsās. Vai tiešām viņš domā izglābt mašīnu?

«Lec, nu lec tak!» — domāja katrs.

No lidlauka atrāvās iznīcinātājs ar vieninieku uz astes, uzšāvies gaisā jau ar pirmo apli meistarīgi pielāgojās ievainotam «devītniekam». Pēc apvaldīti meistarīgā lidošanas stila Aleksejs uzminēja, ka tas ir pats pulka komandieris. Acīmredzot nolēmis, ka Kukuškinam samaitājies radio, vai ka viņš apjucis, viņš tuvojās tam, «pašūpoja» spārnus, signalizēdams «dari to, ko es» un sāka lidot prom, uzņemdams augstumu. Viņš pavēlēja viņam atlidot sāņus un lēkt. Taisni šinī mirklī Kukuškins pamazināja gāzi un gāja uz sēšanos. Viņa ievainotā lidmašīna ar salauzto spārnu drāzās tieši virs Alekseja galvas, ātri tuvodamās zemei. Tad pie pašas zemes robežas viņš spēji sašķiebās pa kreisi, nosēdies uz veselās kājas, drusku parāpoja uz veselā riteņa, samazinot ātrumu, tad sašķiebās pa labi un, aizķēris ar veselo spārnu zemi, strauji sāka griezties ap savu asi, saceldams veselus sniega mākoņus.

Pēdējā brīdī tas pazuda no acīm. Kad sniega putekļi nogūlās, kļuva redzams — netālu no ievainotās, uz sāniem gulošās mašīnas kaut kas melno uz sniega. Un uz šo melno punktu skrēja cilvēki un, sirēnu pūzdams, visā jaudā skrēja sanitārais automobilis.

«Izglāba, izglāba mašīnu! Tas tik ir Kukuškins! Kad viņš to iemācījies?» — domāja Meresjevs, gulēdams uz nestuvēm un pat apskauzdams biedru.

Viņam pašam gribējās ar visu sparu mesties tur, kur sniegā gulēja šis mazais, neviena nemīlētais cilvēks, kurš pēkšņi bija izrādījies tik izturīgs, tāds meistars. Bet Aleksejs bija ievīstīts, piespiests nestuvju audeklam, lielu sāpju saplosīts, kas atkal ar visu spēku uzgūlās viņam, tikko atslāba nervu saspīlējums.

Visi šie notikumi aizņēma ne vairāk kā stundu, bet viņu bija tik daudz, ka Aleksejs uzreiz tos neaptvēra. Tikai tad, kad viņa nestuves bija nostiprinātas speciālās sanitārās mašīnas lizdās un viņš nejauši atkal notvēra uz sevi vērstas Meteoroloģiskā seržanta vērīgās acis, viņš pa īstam saprata to vārdu nozīmi, kas viņai paspruka no nobālušām lūpām starp divu bumbu kārtu sprādzieniem. Viņam pat kļuva kauns, ka viņš nezina šīs jaukās pašaizliedzīgās meitenes vārdu.

— Biedri seržant, — viņš klusu teica, pateicīgi paskatīdamies.

Sildāmā motora rūkoņā viņa šos vārdus, droši vien, nedzirdēja. Bet viņa piegāja tam klāt un pasniedza nelielu vīstoklīti.

— Biedri vecāko leitnant, tās ir jūsu vēstules. Es tās glabāju, es zināju, ka jūs esat dzīvs, ka jūs atgriezīsieties. Zināju, jutu.

Viņa tam nolika uz krūtīm nelielu vēstuļu kaudzīti. Starp tām viņš pazina mātes trīsstūrīšus ar nevienādu veca cilvēka rokrakstu rakstītām adresēm un pazīstamas aploksnes, līdzīgas tām, kuras tas vienmēr nēsāja līdzi blūzes kabatā. Viņš atplauka, ieraudzījis šīs aploksnes, un izdarīja kustību, lai atbrīvotu roku no segas apakšas.

— Tās ir no kādas meitenes? — bēdīgi jautāja Meteoroloģiskais seržants, atkal sarkdama tik stipri, ka garās bronzas krāsas skropstas salipa aiz asarām.

Meresjevs saprata, ka viņš nebija pārklausījies tad, sprādziena laikā, saprata un neuzdrošinājās teikt taisnību.

— No precētās māsas. Viņai ir cits uzvārds, — viņš teica, sajuzdams, ka pats sev ir pretīgs šo nevajadzīgo melu dēļ.

Cauri sasildāmo motoru rūkoņai atskanēja balsis. Atvērās blakus lūka, tanī ielīda nepazīstams ārsts, virsvalkā virs šineļa.

— Viens slimnieks jau šeit? — viņš jautāja, paskatījies Meresjevā. — Teicami, nesiet otru, tūlīt lidojam. Bet ko jūs šeit darāt, madam? — Viņš paskatījās caur nosvīdušajām brillēm Meteoroloģiskajā seržantā, kas centās paslēpties aiz Juras muguras. — Lūdzu izkāpt, tūlīt laižamies. Ei! Šurp nestuves!

— Rakstiet, dieva dēļ, rakstiet, gaidīšu! — Aleksejs izdzirda meitenes čukstus.

Ārsts ar Juras un citu palīdzību cēla lidmašīnā nestuves, uz kurām kāds klusi un gari vaidēja. Kad tās lika lizdā, palags noslīdēja un Meresjevs ieraudzīja ciešanu pārvērsto Kukuškina seju. Ārsts saberzēja rokas, apskatīja kabīni, paplikšķināja Meresjevu pa vēderu:

— Teicami, lieliski! Tātad, jauno cilvēk, jums būs kompanjons, lai nebūtu garlaicīgi lidot. Ko? Tagad visi liekie ārā. Vai šī Loreleja ar seržanta pakāpi pazuda? Ļoti labi. Lūdzu kustēties!…

Viņš izgrūda aizkavējušos Juru. Durvis aizvēra, lidmašīna ietrīsējās, sakustējās, palēcās un tad apklusa un sāka elastīgi peldēt savā stihijā, motoru vienmērīgā rūkoņā. Ārsts, turēdamies gar sienām, pienāca pie Meresjeva.

— Kā jūtamies? Rādiet pulsu, — viņš ar ziņkāri aplūkoja Alekseju un pašūpoja galvu: M-jā! Spēcīga personība! Par jūsu piedzīvojumiem draugi stāsta kaut ko tādu pavisam neticamu, džeklondonisku.

Viņš atsēdās savā krēslā, pagrozījās tajā, iesēzdamies ērtāk, un tūlīt saguma un nokāra galvu iemigdams. Un varēja redzēt, cik briesmīgi noguris bija šis jau pavecais bālais cilvēks.

«Kaut kas džeklondonisks!» nodomāja Meresjevs un atmiņā atausa tālas bērnības ainas — stāsts par cilvēku, kurš ar pārlauztu kāju kustas caur tuksnesi, slims un izsalkuša zvēra vajāts. Zem aijājošā vienmērīgā motoru trokšņa viss sāka peldēt, zaudēt kontūras, izšķīst pelēkā miglā, un aizmiegošā Alekseja pēdējā doma bija par to, ka nav ne kara, ne bumbu uzbrukuma, ne šo mokošo nepārtraukto, smeldzošo sāpju kājās, ne lidmašīnas, kas to nes uz Maskavu, ka viss tas no brīnišķīgas grāmatas, lasītas bērnībā tālajā pilsētā Kamišinā.