Stāsts par īstu cilvēku

1.

1942. gada vasaras vidū pa N hospitāļa smagajam ozola durvīm, balstīdamies uz stipra melnkoka spieķa, iznāca plecīgs jauns cilvēks vaļējā kara lidotāja frencī, garās formas biksēs ar trim vecākā leitnanta kubiem virs zilām zīmotnēm. Viņu pavadīja sieviete, baltā virsvalkā. Galvas sega ar sarkano krustu, kādus nēsāja žēlsirdīgās māsas pagājušā pasaules karā, piešķīra viņas labsirdīgajai un piemīlīgajai sejai mazliet svinīgu izteiksmi. Viņi apstājās kāpņu augšgalā pie parādes durvīm. Lidotājs noņēma saburzīto izbalējušo laiviņu un neveikli piecēla pie lūpām māsas roku, bet viņa saņēma rokās viņa galvu un noskūpstīja uz pieres. Tad, viegli šūpodamies, viņš ātri nokāpa pa kāpnēm un neatskatīdamies soļoja prom pa krastmalas ceļa asfaltu garām plašajai hospitāļa ēkai.

Ievainotie zilās, dzeltenās, brūnās pidžamās māja viņam no logiem ar rokām, spieķiem, kruķiem un deva kaut kādus padomus, novēlēja laimīgu ceļu. Arī viņš māja tiem ar roku, bet bija redzams, ka viņš cenšas iespējami ātrāk tikt prom no šīs lielās pelēkās ēkas un novēršas no logiem, lai slēptu savu uztraukumu. Viņš gāja ātri, savādu, taisnu, lēkājošu gaitu, mazliet balstīdamies uz spieķa. Ja nebūtu klusā klaudziena, kas atzīmēja katru viņa soli, nevienam pat prātā neienāktu, ka šim staltajam, spēcīgi veidotam, kustīgajam cilvēkam nav abu kāju.

Alekseju Meresjevu pēc hospitāļa aizsūtīja galīgi atveseļoties uz Kara gaisa spēku sanatoriju Maskavas tuvumā. Turp brauca arī majors Stručkovs. No sanatorijas viņiem pakaļ atsūtīja māsiņu. Bet Meresjevs pārliecināja hospitāļa priekšnieku, ka Maskavā viņam ir radi, kurus neapciemojis viņš nevar braukt prom.

Viņš atstāja mugursomu Stručkovam un aizgāja no hospitāļa kājām, apsolīdamies aizbraukt uz sanatoriju vakarā elektriskajā vilcienā.

Radu Maskavā viņam nebija. Bet viņam ļoti gribējās apskatīt galvaspilsētu, un viņš nevarēja nociesties neizmēģinājis savus spēkus patstāvīgā staigāšanā, pabūt trokšņainā burzmā, kurai gar viņu nebija nekādas daļas. Viņš pazvanīja Aņutai un palūdza, ja viņa var, tad viņi satiktos ap pulksten divpadsmitiem. Kur? Jā, bet kur? Nu pie Puškina pieminekļa vai… Un tagad viņš gāja viens gar cēlās, granītā iekaltās upes krastu, kura mirdzēja saulē sīku viļņu zvīņām, un izslāpis pilnu krūti ieelpoja silto vasarīgo gaisu, smaržojošu pēc kaut kā pazīstama, patīkami salda.

Cik apkārt tomēr labi!

Visas sievietes likās viņam skaistas, koku zaļums pārsteidza ar savu košumu. Gaiss bija tik svaigs, ka no viņa kā no skurbuļa reiba galva, un tik dzidrs, ka zuda perspektivas un likās — ja izstiepsi roku, varēsi aizsniegt šīs vecās robotās Kremļa sienas, kuras viņš vēl nekad nebija redzējis īstenībā, Jāņa Lielā kupolu, milzīgo slīpo tilta arku, kas smagu velvi liecās pār ūdeni. Virs pilsētas gulošā, tvīkstošā, saldā smarža atgādināja bērnību. No kurienes tā? Kādēļ tik satraukti sit sirds un atmiņā nāk māte, ne tagadējā izkaltusi vecenīte, bet jauna, stalta, ar kupliem matiem. Jo viņi abi tak nekad nav bijuši Maskavā.

Līdz šim Meresjevs pazina galvaspilsētu pēc fotogrāfijām žurnālos, avīzēs, pēc grāmatām, pēc to nostāstiem, kas tur bijuši un pēc seno kurantu stieptajām zvanu skaņām pusnaktī, kas plūst pār aizmigušo pasauli, pēc radio reproduktorā šalcošā raibā un spilgtā demonstrāciju trokšņa. Un )ūk, tagad nu tā guļ viņa priekšā, vasaras saulē iztvīkusi, plaša un skaista.

Aleksejs gāja pa tukšo krastmalu gar Kremli, atpūtās pie vēsām granīta margām, skatīdamies pelēkajā, varavīkšņaino plēvīti pārvilktajā ūdenī, kas skalojās akmens sienas pakājē, un viņš lēni sāka kāpt Sarkanajā laukumā. Ziedēja liepas. Ielu un laukūmu asfalta vidū, apcirptos vainagos, kuros zeltoja vienkārši, saldi smaržojoši ziedi, rosīgi dūca bites, nepiegriezdamas vērību ne garām braucošo mašīnu taurēšanai, ne tramvaju šķindoņai un tarkšķiem, ne karstam, virs nokaitētā asfalta viļņojošam, naftas smakas piesātinātam gaisam.

Tad tāda tu esi, Maskava!

Pēc četriem hospitālī nogulētiem mēnešiem Aleksejs bija tā pārsteigts no viņas vasarīgā spožuma, ka tūlīt neievēroja: galvaspilsēta bija ietērpta kara formā un atradās, kā lidotāji teica, gatavībā numur viens, tas ir, katru brīdi varēja stāties cīņā ar ienaidnieku. Plato ielu pie tilta šķērsoja liela neglīta barikāde, būvēta no smiltīm piepildītiem baļķu būriem; kā rotaļu kubi, ko bērns aizmirsis uz galda, tilta stūros pacēlās betona dotu kvadrati četrām ambrazurām. Uz pelēkā Sarkanā laukuma klona raibās krāsās izkrāsotas mājas, mauri, alejas. Veikalu skatu logi Gorkija ielā aiztaisīti slēģiem, aizbērti smiltFm. Bet šķērsielās arī līdzīgas rotaļlietām, ko izmētājis un aizmirsis nerātns bērns, gulēja no sliedēm sametināti sarūsējuši eži. Kara cilvēkam, kas šeit nokļuvis no frontes un pie tam ar Maskavu agrāk nepazīstamam, viss tas ne sevišķi krita acīs. Pārsteidza tikai dažu namu un sienu savādais izkrāsojums, atgādinādams ķēmīgās futuristu gleznas, un arī «TASS logi», kas raudzījās garāmgājējos no sētām, no vitrinām, it kā nolēkuši ielās no Majakovska grāmatu lappusēm.

Klaudzinādams ar protēzēm un jau smagāk balstīdamies uz spieķa, pamatīgi piekusis, Meresjevs gāja uz augšu pa Gorkija ielu un brīnīdamies acīm meklēja bedres, iedobumus, bumbu pāršķeltus namus, atvērušos nobrukumus, izsistus logus. Dzīvodams vienā no visvairāk uz rietumiem novietotā lidlaukā, viņš gandrīz katru nakti dzirdēja, kā virs zemnīcām ešelons pēc ešelona gāja uz rītiem vācu bumbvedēji. Nepaspēja apklust tālumā viens vilnis, kad vēlās otrs, un gaiss dažreiz rūca visu nakti. Lidotāji zināja: friči iet uz Maskavu. Un varēja iedomāties, kāda tur pašreiz bija elle.

Bet tagad, apskatīdams kareivīgo Maskavu, Meresjevs meklēja ar acīm uzlidojumu pēdas un neatrada. Asfaltētās ietves bija līdzenas, nami stāvēja neskartās rindās. Pat logu stikli, kaut gan nolīmēti ar papīru strēmeļu tīkliņu, izņemot nedaudzus, bija veseli. Bet fronte bija tuvu, un to varēja spriest pēc rūpju pilnajām iedzīvotāju sejām, no kurām puse bija karavīri putekļainos zābakos, sviedru slapjās, pleciem pielipušās blūzēs, «ar sidoriem», kā toreiz sauca mugursomas, plecos. Lūk, saules pielietā ielā iedrāzās no šķērsielas gara putekļiem klāta smago automašīnu kolona ar salauzītiem dubļu aizsargiem, ar cauršautiem kabīņu logiem. Noputējuši kareivji teltenēs, ko vējš aiz pleciem plandīja, sēdēdami sagrabējušās mašīnās, ar interesi skatījās apkārt. Kolona aizdrāzās garām trolejbusiem, vieglajām mašīnām, tramvajiem, kā dzīvs atgādinājums tam, ka ienaidnieks ir šeit, tuvu. Meresjevs pavadīja kolonu ar ilgu skatienu. Ielēkt šinī putekļainajā mašīnā, un pret vakaru, skaties, jau būtu frontē savā lidlaukā! Viņš iedomājās savu zemnīcu, kur viņi dzīvoja kopā ar Degtjarenko, nāras, iekārtotas uz eglīšu balstiem, aso sveķu, skuju un pašdarinātās lampas, pagatavotas no augšgalā saspiesta lādiņa čaulas, benzīna smaku, sildāmo motoru kaucienus rītos un priežu šalkoņu virs galvas, kas neapklusa ne dienu, ne nakti. Šī zemnīca likās mierīga, mājīga, īsts ģimenes pavards. Eh, ātrāk turp šajos purvos, kurus lidotāji nolādēja par mitrumu, par zemes apakškārtas staignumu, par odu nepārtraukto sīkšanu.

Aleksejs tik tikko aizkļuva līdz Puškina piemineklim. Ceļā viņš vairākas reizes atpūtās, atbalstījies abām rokām uz spieķa un izlikdamies, ka aplūko kādus nieciņus, izstādītus rūpniecības preču putekļu klātajos logos. Ar kādu labsajūtu viņš nosēdās, nē, nevis nosēdās, bet nogāzās siltajā, saules sasildītajā zaļā solā, netālu no pieminekļa, nogāzās un izstiepa sūrstošās, uztūkušās siksnu noberztās kājas. Bet priecīgais garastāvoklis viņu neatstāja, neskatoties uz nogurumu. Par daudz jauka bija šī spožā diena! Bezgalīgas bija debesis, kas plētās virs stūra mājas tornī stāvošās akmenī kaltās sievietes. Maigs, mīlīgs vējiņš nēsāja pa bulvāri ziedošo liepu svaigo un saldo smaržu. Draiski skandēja un šķinda tramvaji, un jauki smējās mazie maskavieši, bāli, vājiņi, aizrautīgi rakņādamies siltajās, putekļainajās smiltīs pieminekļa pakājē. Mazliet iesāņus bulvāra dziļumā, aiz virves žoga, divu sārtu, švītīgās karablūzēs tērptu jaunavu sargāts, sudrabaini vizēja liels aerostata cigārs, un šis kara atribūts šķita Meresjevam nevis Maskavas debesu naktssargs, bet liels labsirdīgs zvērs, kas izbēdzis no zooloģiskā dārza un snauž tagad bulvāra vēsumā zem ziedošajiem kokiem.

Meresjevs pievēra acis, ļaudams saulei smaidošo seju.

Kāds viņu sauca vārdā. Viņš tūlīt uzlēca kājās. Viņa priekšā atradās Aņuta. Viņš to tūdaļ pazina pēc fotogrāfijās, kaut gan dzīvē viņa nebija tik skaista. Viņai bija bāla, nogurusi seja, viņa bija pusmilitarā formā — kara blūzē un zābakos. Veca laiviņa kā pīrādziņš gulēja viņai virs matu sukājuma. Bet acis, zaļganās, mazliet uz āru izspiestās acis, skatījās Meresjevā tik gaiši un vienkārši, izstaroja tādu draudzību, ka šī nepazīstamā meitene šķita sen pazīstama, it kā viņš ar to būtu uzaudzis vienā sētā.

Brīdi viņi viens otru klusēdami pētīja.

— Es jūs pavisam citādu iedomājos.

— Kādu tad!… Meresjevs juta, ka nespēj nodzīt no sejas ne visai piedienīgu smaidu.

— Nu tādu, kā to lai pasaka, varonīgu, staltu, spēcīgu vai ar tādu, lūk, žokli un ar pīpi, katrā ziņā ar pīpi… Man Griša par jums tik daudz rakstīja!

— Lūk, jūsu Griša, tas tiešām ir varonis, — pārtrauca viņu Aleksejs un, redzēdams, ka meitene atplaukst, turpināja pasvītrodams vārdus «jums», «jūsu»: — Viņš jums īsts cilvēks. Es — kas es, bet viņš, jūsu Griša, viņš jums droši vien par sevi neko nav stāstījis…

— Ziniet ko, Aļoša… Vai drīkst jūs saukt par Aļošu? Es tā esmu pieradusi no viņa vēstulēm… Jums nav Maskavā nekādu citu darīšanu? Jā? Nāciet man līdz, es jau esmu nodežūrējusi, man vesela diennakts brīva. Iesim! Man ir degvīns! Jūs mīlat degvīnu? Es jūs uzcienāšu.

Uz brīdi kaut kur atmiņas dziļumos Aleksejam pamirkšķināja ar acīm majora Stručkova šķelmīgā seja: skaties tik, dzīvo viena, degvīns, aha! Bet Stručkovs bija tā diskreditēts, ka Aleksejs viņam ne pār matu vairs neticēja. Līdz vakaram bija daudz laika, un viņi sāka iet pa bulvāri jautri tērzēdami kā veci, labi draugi. Viņam bija patīkami, ka šī meitene tikko savaldījās lūpas kožļādama, kad viņš stāstīja, kāda nelaime notikusi ar Gvozdjevu kara sākumā. Viņas zaļganās acis mirdzēja, kad viņš aprakstīja viņa kara piedzīvojumus. Kā viņa lepojās ar to! Kā visa sasarkusi, viņa izjautāja par viņu arvien jaunus un jaunus sīkumus. Kā uztraucās, stāstīdama, ka Gvozdjevs viņai ne no šā, ne no tā atsūtījis savu naudas atestātu! Un kādēļ viņš tik pēkšņi pazuda un aizbrauca? Nebrīdinājis, neatstājis vēstuli, neiedevis adresi. Kara noslēpums? Bet kāds tur kara noslēpums, kad cilvēks aizbrauc, neatvadījies un pēc tam neko neraksta?

— Pie reizes, kādēļ jūs man pa tālruni tik cītīgi pasvītrojāt, ka viņš audzē bārdu? — jautāja Aņuta, pētījoši ielūkodamās Aleksejā:

— Tāpat, sapļāpāju, nieki, — Aleksejs pūlējās izvairīties.

— Nē, nē, sakiet! Es nelikšos mierā, sakiet. Jeb arī tas kara noslēpums?

— Kāds tur noslēpums! To vienkārši viņam mūsu profesors Vasilijs Vasiļjevičs… parakstīja, lai viņš meitenēm… lai viņš vienai meitenei vairāk iepatiktos.

— Ak tā. Tagad es visu saprotu. Tā-ā-ā!

Aņuta uzreiz kaut kā sadrūma, kļuva vecāka, it kā gaisma būtu izdzēsta viņas uz āru izspiestās zaļganās acīs, pēkšņi kļuva redzams viņas sejas bālums, sīkās kā ar adatu iezīmētās rieviņas pierē un gar acīm. Un viņa visa vecajā kara blūzē ar izbalējušo laiviņu uz tumšdzelteniem matiem šķita Aleksejam ļoti nogurusi un nopūlējusies. Tikai spilgtā, sulīgā, mazā mute ar tikko manāmām pūciņām un sīko dzimumzīmītes punktu uz virslūpas vēstīja, ka meitene vēl ir ļoti jauna, ka nez, vai viņai vēl ir divdesmit gadu.

Maskavā gadās, ka tu soļo un soļo pa plašu ielu, skaistu namu ēnā, bet tad nogriezies no šīs ielas, pasper kādus desmit soļus un tavā priekšā ir vecs piepūties namelis, zemē ieaudzis, aiz vecuma nespodriem mazu lodziņu stikliem. Tieši tādā namiņā dzīvoja Aņuta. Viņi uzkāpa otrā stāvā pa šaurām un neērtām kāpnēm, kuras oda pēc kaķiem un petrolejas. Meitene atslēdza durvis. Pārkāpuši pāri starp durvīm vēsumā novietotām pārtikas somām, bļodām un katliņiem, viņi iegāja tumšā un tukšā virtuvē, caur viņu gaitenī, piekravātā un drēbēm piekārtā, un atradās pie nelielām durvīm. Vāja vecīte izbāza galvu no pretējām durvīm.

— Anna Daņilovna, tur jums vēstule, — viņa teica un, pavadījusi jauniešus ziņkārīgu skatu, nozuda.

Aņutas tēvs bija skolotājs. Kopā ar institūtu, kurā viņš darbojās, evakuējās uz aizmuguri arī Aņutas vecāki. Divas mazas istabiņas, cieši kā mēbeļu veikals pieblīvētas ar veclaicīgām mēbelēm audekla pārvalkos, palika meitenes pārziņā. No mēbelēm, no vecajām vilnas portjerām, no sadzeltējušiem priekškariem, gleznām, oleografijām, no statuetēm un vāzītēm, kas stāvēja uz klavierēm, dvesa pretī mitrums un nolaistība.

— Jūs atvainojiet, esmu kazarmu stāvoklī, no hospitāļa eju tieši uz universitāti, bet šeit tikai atskrienu apskatīties, — teica Aņuta, sarkdama un steidzīgi kopā ar galdasegu novāca no galda visādus gružus.

Viņa atgriezās, uzklāja galdautu un rūpīgi nogludināja malas.

— Bet ja arī tieku mājā, tad esmu tik ļoti nogurusi, ka tik tikko varu aiziet līdz dīvānam un aizmiegu neizģērbusies. Par kopšanos nav ko domāt!

Pēc dažām minūtēm jau dziedāja elektriskā tējkanna. Uz galda spīdēja vecas, ar nodzisušiem sāniem figurālas tases. Uz fajansa dēlīša gulēja plānās šķēlītēs sagriezta rupjmaize, cukurtraukā pašā dibenā bija redzams sīki saskaldīts cukurs. Zem adītā, arī pagājušā gadsimta sildītāja ar vilnas pušķiem, ievilkās tēja, izplatīdama aromātu, kas atgādināja priekškara laikus, bet galda vidū mirdzēja savā zilumā neiesākta pudele divu tievu degvīna glāzīšu apsardzībā.

Meresjevu iesēdināja dziļā samta krēslā. Zaļajai samta virsdrānai cauri bija izspiedies tik daudz lūku šķiedru, ka tās nespēja noslēpt nekādi ar vilnu izrakstīti celiņi, rūpīgi piesprausti sēdeklim un atzveltnei. Bet tas bija tik mājīgs, tik veikli un glāstoši tas apņēma cilvēku no visām pusēm, ka Aleksejs tūlīt iegūlās viņā, svētlaimē izstiepis savas uztūkušās, karstās kājas.

Aņuta nosēdās viņam līdzās uz maza soliņa un raudzīdamās no lejas uz augšu kā maza meitene, atkal sāka izjautāt viņu par Gvozdjevu. Tad pēkšņi aprāvās, nolamāja sevi, sāka rosīties, vilka Alekseju pie galda.

— Varbūt iedzersiet, ko? Griša teica, ka tankisti, un, protams, arī lidotāji…

Viņa tam piestūma glāzīti. Degvīns zilgani zvīļoja spilgtajos saules staros, kas šķērsoja istabu. Spirta smarža atgādināja tālo meža lidlauku, komandieru ēdnīcu, jautro dunoņu, kas pavadīja «degvielu normu» izsniegšanu pie pusdienām. Ievērojis, ka otra glāzīte tukša, viņš jautāja:

— Bet jūs?

— Es nedzeru, — Aņuta vienkārši teica.

— Bet ja uz viņa, uz Grišas veselību?

Meitene pasmaidīja, klusēdama pielēja sev glāzīti, turēdama to pie tievā viducīša, domīgi saskandināja ar Alekseju.

— Uz viņa laimi — noteikti teica viņa, braši izdzerdama glāzīti, bet tūlīt aizrijās, sāka kāsēt, sasarka un tik tikko atguva elpu.

Meresjevs juta, ka viņam neieradušam degvīns iesitās galvā, izplūda pa ķermeni, radīdams siltuma un miera sajūtu. Viņš ielēja vēl. Aņuta noteikti sāka purināt galvu:

— Nē, nē, es nekad nedzeru, jūs tak redzējāt.

— Bet uz manu laimi? — teica Aleksejs. — Aņuta, ja jūs zinātu, kā man vajadzīga laime!

Tā nopietni paskatījusies viņā, meitene pacēla glāzīti, laipni pamāja viņam ar galvu, klusi paspieda viņa roku pie elkoņa un atkal izdzēra. Viņai aizrāvās elpa, un viņa ar pūlēm atkāsējās.

— Ko es daru?!… Pēc veselas diennakts dežūras. Tas tikai jūsu dēļ, Aļoša. Jūs tak man… Griša man daudz par jums rakstīja… Es ļoti, ļoti vēlos, lai jums laimētos! Jums laimēsies katrā ziņā, dzirdiet, katrā ziņā! — Viņa iesmējās skanīgi, smieklus bārstīdama. — Kādēļ jūs neēdat? Ēdiet maizi. Nekautrējieties. Man ir vēl. Tā ir vakarējā, bet šīs dienas es vēl neesmu dabūjusi, — smaidīdama viņa tam piestūma fajansa dēlīti ar plānām maizes šķēlītēm, sagrieztām kā siers. — Tak ēdiet, ēdiet, savādnieks tāds, citādi noreibsiet, kas ar jums notiks?

Aleksejs atstūma no sevis dēlīti ar maizes šķēlītēm, ieskatījās Aņutai tieši viņas zaļganajās acīs, paraudzījās uz viņas mazo, apaļo muti ar sārtajām lūpām.

— Bet ko jūs darītu, ja es jūs tagad noskūpstītu? — viņš jautāja dobjā balsī.

Viņa izbiedēta palūkojās viņā, uzreiz, jādomā, no reibuma atžilbusi, pat ne dusmīgi, nē, bet pētījoši un vīlusies, kā cilvēks lūkojas sasistā stikla gabaliņā, kas mirkli atpakaļ pa gabalu vizuļoja un tam šķita kā dārgakmenis.

— Droši vien izdzītu jūs ārā un aizrakstītu Grišam, ka viņš slikti pazīst cilvēkus, — viņa salti teica, no jauna neatlaidīgi viņam piedāvādama maizi. — Uzkodiet, jūs esat piedzēris.

Meresjevs kļuva priecīgs:

— Tas ir pareizi, par to jums paldies, gudriniece! No visas Sarkanās Armijas paldies! Es aizrakstīšu Grišam, ka viņš labi, ka viņš pamatīgi pazīst cilvēkus.

Viņi notērzēja līdz pulksten trim, līdz putekļainie mirdzošie stabi, kas iešķērsām šķēla istabu, sāka virzīties augšup pa sienu. Laiks bija doties uz vilcienu. Ar tādām kā skumjām Aleksejs piecēlās no ērtā, zaļā krēsla, paņemdamas līdzi uz frenča tā plūksnu šķipsnu. Aņuta nāca viņu pavadīt. Viņi gāja zem rokas, un atpūties viņš soļoja tik droši, ka meitenei likās: vai tik ir taisnība, vai Griša nejokoja, teikdams, ka draugam nav kāju. Aņuta pastāstīja Aleksejam par evakhospitāli, kur viņa kopā ar citām medicīnas studentēm strādāja tagad pie ievainoto šķirošanas, par to, cik viņām tagad grūti, jo no dienvidiem katru dienu pienāk vairāki ešeloni, un par to, kādi ir šie ievainotie patiesībā, — brīnišķīgi cilvēki, cik varonīgi viņi panes ciešanas. Pēkšņi teikuma vidū viņa sevi pārtrauca un iejautājās:

— Jūs nopietni teicāt, ka Griša audzē bārdu? — Viņa brīdi klusēja, kļuva domīga, tad klusi piebilda: — Es visu saprotu. Atzīšos jums godīgi, kā tētim: jo tiešām sākumā ir grūti skatīties šais rētās. Nē, nevis grūti, tas nav īstais vārds, bet mazliet baigi, arī tas nav tas… Es nezinu, kā pateikt. Jūs mani sapratāt? Tas varbūt ir slikti, ko lai dara? Bet bēgt, bēgt no manis — jocīgs cilvēks — vai dieniņ, kur jocīgs cilvēks! Ja jūs viņam rakstiet, tad uzrakstiet, ka es viņam to ļoti, pat ļoti ņēmu ļaunā.

Lielā stacijas telpa, kādreiz vislielākā un visdzīvākā Maskavā, bija gandrīz tukša. Viņu piepildīja karavīri, vai nu lietišķi steigdamies, vai klusi sēdēdami gar sienām uz soliem, uz saviem maisiem, tupus un uz grīdas, norūpējušies, sadrūmuši, it kā vienas kopējas domas mākti. Kādreiz pa šo ceļu risinājās galvenā satiksme ar Vakareiropu. Tagad ceļš uz Rietumiem bija ienaidnieka pārcirsts kilometrus astoņdesmit no Maskavas un pa šo strupo, īso ceļa gabalu notika satiksme ar priekšpilsētām. Gāja tikai frontes sastāvi, kuros kara ļaudis divās stundās bija laukā no galvaspilsētas tieši savu divīziju otros ešelonos, novietotos šeit aizsardzības pozīcijās, un elektriskie vilcieni katru pusstundu izbēra uz platformas strādnieku barus, kas dzīvoja priekšpilsētās, zemnieces ar pienu, ogām, sēnēm un saknēm. Viņu trokšņainais vilnis uz brīdi pārplūdināja stacijas telpas, bet tūdaļ izlija laukumā, un stacijā atkal palika tikai frontnieki.

Centrālajā zālē karājās liela, līdz pat griestiem, padomju — vācu frontes karte. Meitene kara drēbēs, dūšīgiem vaigiem un sārta, stāvēdama uz kāpnēm, ar avīzi ar svaigākajām padomju informbiroja ziņām rokā, pārsprauda kniepadatām aukliņu, kura norādīja frontes līniju.

Kartes augšējā daļā aukliņa strauji novirzījās pa kreisi. Vācieši uzbruka dienvidos. Viņi bija atguvuši sev Harkovu, iebrukuši Izjumas Baravenkovas vārtos. Viņu sestās armijas fronte, kas neasā ķīlī iespiedās zemes iekšienē, jau tuvojās Donas līkuma zilajai dzīslai. Meitene pārsprauda aukliņu pie pašas Donas. Pavisam tuvu, kā resna artērija, līkumoja Volga ar lielo Staļingradas ripuli un mazo Kamišinas punktu zem tā. Bija skaidrs, ka Donai pielipušais ienaidnieka ķīlis virzās uz šo galveno ūdens artēriju un ka ir jau tuvu tai un vēsturiskai pilsētai. Lielais pūlis, virs kura pacēlās meitene uz kāpnēm, spiedīgā klusumā skatījās uz viņas apaļajām rokām, kas pārvietoja kniepadatas.

— Lien, suns tāds… skaties, kā lien!… norūpējies skaļi teica jauns kareivis, noplūdis sviedriem, vēl nesaburzītā jaunā šinelī, kas stūraini slējās uz augšu.

Izkaltis dzelzceļnieks, sirmām ūsām, eļļu noziestā formas cepurē, drūmi no augšas uz leju paskatījās kareivī.

— Lien? Bet kādēļ tu laid? Skaidrs, ka lien, ja tu no viņa rāpies atpakaļ. Karotāji! Paskat tik kur, pie pašas māmuļas Volgas pielaiduši, — viņa balsī skanēja sāpes un smeldze, it kā savu dēlu viņš rātu par lielu neizlabojamu kļūdu.

Kareivis vainīgi paskatījās visapkārt un, parāvis augstāk plecos savu jauno šinelīti, sāka spiesties ārā no pūļa.

— Jā, daudz esam zaudējuši, — kāds nopūtās un sarūgtināts pakratīja galvu. — Ehh!

— Kādēļ viņu lamāt?… Ko viņš nodarījis? Vai mazums viņu nolikuši savas galvas? Spēks, taču spēks, kāds nāk virsū, padomā vien, visa Eiropa uz tankiem. Noturi tādu uz reizes, — aizstāvēja kareivi vecs vīrs brezenta putekļu mētelī, pēc izskata lauku skolotājs vai feldšers. — Ja padomā, kā pienākas, tad mums kareivja priekšā galva jānoliec, ka dzīvi un brīvi Maskavā staigājam. Kādas tik zemes vācietis vienā nedēļā ar tankiem nav nomīņājis! Bet mēs vairāk kā gadu karojam un nekas — sitam, un cik viņu esam jau nosituši. Viņa, šī karavīra, priekšā visai pasaulei galva jānoliec, bet jūs — «rāpies atpakaļ».

— Zinu, zinu, tu mani neaģitē, dieva dēļ. Prāts zina, bet sirds sāp, sirds pušu plīst, — drūmi atsaucās dzelzceļnieks. — Pa mūsu zemi tak vācietis staigā, mūsu mājas posta…

— Bet viņš tur? — jautāja Aņuta, rādīdama ar roku uz dienvidiem.

— Tur. Un arī viņa tur, — atbildēja Aleksejs.

Pie pašas Volgas zilās cilpas, lejup no Staļingradas, viņš redzēja mazu riņķīti ar uzrakstu «Kamišina». Viņam tas nebija vienkāršs ģeogrāfisks punkts. Zaļa pilsētiņa, zaļi aizaugušas nomales ielas, papeles, šalcošas spīdīgām putekļainām lapām, putekļu, diļļu, pētersīļu smarža pāri žogu pinumiem., arbuzu strīpotās bumbas, it kā izsvaidītas pa melno un sauso bahču mālu sakaltušajās lapās, asām vērmeļu smaržām piesātinātie stepju vēji, nepārredzamas zvīļojošas upes plašums un meitene, stalta, pelēkām acīm, iedegusi, un māte, sirma, nemierīgi nevarīga.

— Arī viņas ir tur, — viņš teica vēl reiz.

2.

Elektriskais vilciens, spraigi rībinādams riteņiem un dusmīgi pūzdams svilpi, draiski skrēja caur Maskavas nomali. Aleksejs Meresjevs sēdēja pie loga: viņu bija piespiedis pie pašas sienas gludi skūts večuks, Gorkija platmalē un zelta pensnejā ar melnu aukliņu. Starp ceļiem viņš turēja iespiestus sakņu dārza kapli, lāpstu un dakšas, rūpīgi iesaiņotus avīzē un pārsietus ar aukliņu.

Tāpat kā visiem tais bargajās dienās, večukam visas domas bija pie kara. Viņš enerģiski kratīja Meresjevam gar degunu sauso delnu un kā sazvērnieks čukstēja viņam ausī:

— Jūs neskatāties, ka esmu civilists, es ļoti labi esmu sapratis mūsu plānu — ievilināt ienaidnieku Pievolgas stepēs, jā, ļaut viņam izstiept savas komunikācijās, kā tagad saka, atrauties no savām bāzēm, un tad no šejienes, no rietumiem un no ziemeļiem, čik, čik, komunikācijās pārgriezt un to pieveikt. Jā, jā. Tas ļoti saprātīgi. Jo pret mums nestāv Hitlers viens pats. Ar savu pātagu viņš dzen mums virsū Eiropu. Jo mēs viens pret vienu cīnāmies ar sešu valstu armijām. Tā ir divkauja. Vajag amortizēt šo briesmīgo sitienu kaut vai ar atstatumu, jā. Tā ir vienīgā prātīgā izeja. Jo beigu beigās sabiedrotie klusē… Nu! kā jūs damājat?

— Es domāju, jūs kuļat niekus. Dzimtā zeme — par daudz dārgs materials amortizatoriem, — nelaipni atsaucās Meresjevs, nez kādēļ atcerēdamies izmirušās sādžas pelnaini, cauri kurai viņš līda ziemā.

Bet večuks nerimās un nerimās pie auss, dvesdams lidotājam virsū elpu, kas oda pēc tabakas un kviešu kafijas.

Aleksejs izliecās pa logu. Ļaudams seju siltā un putekļainā vēja brāzmām, viņš kāri raudzījās vilcienam garām skrejošajās platformās ar izbalušiem zaļiem režģiem, ar koķetiem aiznaglotiem kioskiem un mazās no meža zaļuma raugošajās vasarnīcās, rmaragda zaļajās pļaviņās gar izžuvušo sīko urgu malām, priežu stumbru vaska svecēs, kas dzintardzidri zeltoja starp skujām rieta staros, uz plašajām zilgmainajām vakara tālēm, kuras pavērās aiz meža.

— Nē, jūs esat karavīrs, jūs pasakāt: vai tas ir labi? Jau vairāk kā gadu mēs cīnāmies ar fašismu viens pret vienu, ko? Bet sabiedrotie, bet otrā fronte? Jūs iedomājieties tādu lietu. Zagļi uzklupuši cilvēkam, kas neko nenojauzdams strādā vaigu sviedros savu darbu. Bet viņš nav apjucis šis cilvēks, viņš uzsāk ar viņiem cīņu un cīnās. Noasiņo, bet cīnās, sit viņus ar visu, kas tik gadās pie rokas. Viņš viens, bet to daudz, tie apbruņojušies, tie tam ilgi uzglūnējuši. Jā. Bet kaimiņi redz šo skatu un stāv pie savām būdām, un izsaka līdzjutību: skat, kas tik par malaci, kas par malaci! Tā viņiem tiem zagļiem vajag, sadod tik sadod! Un tai vietā, lai palīdzētu ar zagļiem tikt galā, sniedz viņam akmeņus, dzelzgabalus: še, sadod ar šito, ar šito tā dūšīgi, — bet paši no malas noskatās. Jā, jā. tā viņi tagad tieši rīkojas, sabiedrotie… Pasažieri…

Meresjevs ar interesi pievērsās večukam. Daudzi tagad lūkojās uz viņiem, un no visām pārpildītā vagona malām atskanēja:

— Taisnība vien ir. Viens pret vienu karojam. Kur viņa ir, otrā fronte?

— Nekas, ar darbu, dievs dos, vieni tiksim galā, bet uz pusdienām, droši vien, arī viņi būs klāt, tā otrā fronte.

Vilciens pieturēja pie vasarnīcu platformas. Vagonā ienāca vairāki ievainotie pidžamās, ar kruķiem un sainīšiem. Viņi, jādomā, brauca uz šejienes tirdziņu no kāda hospitāļa nama, iekārtota tādiem, kas atveseļojas. Večuks tūlīt piecēlās kājās:

— Sēdieties, balodīt, sēdieties, — un gandrīz vai ar spēku nosēdināja savā vietā sarkanmatainu puisi uz kruķiem, ar saitēm aptītu kāju. — Nekas, nekas, nerūpējieties, es tūlīt kāpšu laukā.

Lielākai ticamībai večuks ar saviem kapļiem un grābekļiem pat pavirzījās uz durvju pusi. Piena sievas sāka saspiesties uz soliem, atbrīvodamas ievainotiem vietas. Kaut kur no mugurpuses Aleksejs izdzirda nosodošu sievietes balsi:

— Kā nav cilvēkam kauna. Līdzās stāv ievainots karavīrs, viņam grūti, pavisam saspieduši, bet viņš, veselais, sēd un pat ausis nekustina. It kā pats būtu pret lodēm apvārdots, un vēl komandieris, lidotājs.

Aleksejs nosarka no šī nepelnītā apvainojuma. Viņa nāsis dusmās ietrīsējās, bet pēkšņi viņš priecīgu seju uzlēca kājās.

— Sēsties, brālīt.

Ievainotais kautrīgi atvirzījās.

— Ko jūs, biedri vecāko leitnanti Nerūpējieties, es pastāvēšu. Nav tālu, divas piestātnes.

— Sēsties, tev saka! — uzsauca viņam Meresjevs, draiskas jautrības pārņemts.

Viņš nokļuva līdz vagona sienai un piespiedās tai ar abām rokām, balstīdamies uz spieķa. Stāvēja un smaidīja. Vecīte rūtainā lakatā laikam saprata savu kļūdu.

— Ir gan tauta!… Kas tuvāk, dodiet tak vietu komandierim ar nūju. Kā nav kauna? Tu tur platmalē: citiem karš, bet tu dzīvo kā mātes azotē, izplētusies! Biedri komandier, nāciet šurp manā vietiņā. Jūs palaidiet tak, dieva dēļ, ļaujiet komandierim tikt uz priekšu!

Aleksejs izlikās, ka nedzird. Priecīgā sajūta bija apdzisusi. Šinī mirklī pavadone izsauca viņam vajadzīgo piestātni, un vilciens sāka viegli bremzēt. Spiezdamies caur pūli, Aleksejs durvīs atkal sadūrās ar večuku pensnejā. Tas viņam pameta ar acīm kā vecam paziņam.

— Bet kā, otro fronti pēc jūsu domām atklās? — viņš čukstus jautāja.

— Ja neatklās, paši tiksim galā, — atbjldēja Aleksejs, nokāpdams uz koka nerona.

Rībinādams riteņiem, skaļi taurēdams svilpi, vilciens pazuda aiz ceļa līkuma, pamezdams plānu putekļu mākoni. Platformu, uz kuras palika tikai daži pasažieri, uzreiz apņēma smaržīgs vakara klusums.

Līdz karam, te, jādomā, bija ļoti labi un mierīgi. Priežu mežs, kurš cieši ieslēdza platformu, vienmērīgi un nomierinoši šalca ar savām virsotnēm. Droši vien gadu atpakaļ šādos jaukos vakaros pa takām un celiņiem, kas veda pa ēnaino mežu uz vasarnīcām, izklīda no vilcieniem glīti ģērbtu sieviešu bari, vieglos, raibos ģērbos, trokšņaini bērni, jautri, iedegusi vīrieši: kuri atgriezās no pilsētas ar kārumu sainīšiem, vīna pudelēm — kukuļiem vasarniekiem. Nedaudzie, tagad vilciena atstātie pasažieri ar kapļiem, lāpstām, dakšām un citu dārzniecības inventāru ātri nokāpa no platformas un lietišķām sejām aizsoļoja pa mežu, nogrimuši savās rūpēs. Tikai Meresjevs ar savu spieķi atgādināja vasarnieku; viņš ar prieku noskatījās vasaras vakarā, elpoja pilnu krūti un miedza acis, sajuzdams uz ādas cauri priežu zariem saules staru silto pieskārienu.

Maskavā viņam sīki izstāstīja ceļu. Kā īsts karavīrs viņš pēc nedaudziem orientieriem bez kādām pūlēm atrada ceļu uz sanatoriju, kas atradās desmit minušu gājienā no stacijas, neliela mierīga ezera krastā. Kādreiz, pirms revolūcijas, kāds krievu miljonārs bija nolēmis uzcelt netālu no Maskavas vasaras pili, un tā, lai nekas līdzīgs nevienam nebūtu. Viņš piekodināja arhitektam, ka nežēlos naudu, lai tikai pils būtu pavisam īpatnēja. Izpatikdams patrona gaumei, arhitekts uzcēla pie ezera milzīgu teiksmainu ķieģeļu pili ar šauriem redeļu logiem, tornīšiem, lievenīšiem, ar lejām un tiltiem, ar smailiem jumtu čukuriem. Kā rupjš, neglīts plankums šī celtne bija ietriepta plašajā krievu peizažā pie paša grīšļiem aizaugušā ezera. Bet dabas skats bija jauks!

Pie ūdens, kas klusā laikā bija gluds kā stikls, drūzmējās glīts un nemierīgs jaunu apsīšu pulciņš, trīsinādams savām lapām. Vietumis balti spīguļoja kūsojošā zaļumā bērzu stumbri. Vecā sila zilganais loks ietvēra ezeru plašā robotā aplī. Un viss tas atkārtojās ačgārnā veidā ūdens spogulī, izplūzdams klusās, caurspīdīgās valgmes vēsajā zilumā. Pie šejienes saimnieka, kura ārkārtīgā viesmīlība bija pazīstama visā Krievzemē, gariem laika sprīžiem dzīvojuši daudzi ievērojami mākslinieki, un šis plašais peizažs viss kopā un saviem atsevišķiem stūrīšiem bija iemūžots daudzos audeklos kā Lielkrievijas dabas varenā un kautrā skaistuma paraugs. Šinī pilī tad arī atradās Strādnieku Zemnieku Sarkanās Armijas Gaisa spēku sanatorija. Miera laikā lidotāji te dzīvoja kopā ar savām sievām, dažkārt pat veselām ģimenēm. Kara laikā viņus te sūtīja veselības atgūšanai pēc hospitāļiem. Aleksejs ieradās sanatorijā nevis pa plato asfaltēto, bērziem apdēstīto apkārtceļa, bet pa taku, kas nāca tieši no stacijas caur mežu uz ezeru. Viņš ieradās, tā sakot, no aizmugures un neviena nemanīts pazuda lielajā un trokšņainajā barā, kas ielenca pie parades durvīm divus bāztin piebāztus autobusus.

No sarunām, no replikām, no laimīga ceļa novēlējumiem un vēlējumiem Aleksejs noprata, ka aizvada lidotājus, kuri brauc no sanatorijas tieši uz fronti. Aizbraucēji bija jautri, priecīgi satraukti, it kā viņi brauktu nevis tur, kur aiz katra mākonīša uzglūnēja nāve, bet uz saviem mierlaiku garnizoniem; pavadītāju sejās atspoguļojās nepacietība un skumjas. Aleksejs to saprata. No tā laika, kad sākās jauns milzu uzbrukums, viņš pats izbaudīja šo nepārvaramo tieksmi uz turieni. Tā brieda līdztekus tam, kā ar pieaugošu spēku risinājās notikumi un sarežģījās apstākļi. Kad militārās aprindās, tiesa, pagaidām vēl klusi un uzmanīgi tika minēts vārds «Staļingrada», šī tieksme pārvērtās mokošās skumjās un piespiedu bezdarbība hospitāļos kļuva nepanesama.

No lepno mašīnu logiem raudzījās iedegušas, priecīgi satrauktas sejas. Neliela auguma armēnis, puspliku galvas virsu, strīpainā pidžamā, klibs, viens no tiem vispāratzītajiem joku meistariem un labprātīgajiem komiķiem, kādi katrā ziņā gadās katrā atpūtas nama iemītnieku partijā, klibodams rosījās gar autobusiem un vicinādams spieķi, deva kādam ceļā padomu:

— Ei, pasveicini tur gaisā fričus, Fedja! Izrēķinies ar viņiem par to, ka viņi tev neļāva mēness vannu kursu nobeigt. Fedja, Fedja! Tu viņiem tur gaisā pierādi, ka no viņu puses ir nepieklājīgi traucēt padomju asiem izmantot mēness vannas.

Fedja, iededzis puisis, apaļu galvu un lielu rētu pāri augstajai pierei, izliecās pa logu un sauca, lai sanatorijas mēness komiteja nebēdā.

Barā un autobusā atskanēja smiekli, šo smieklu pavadīta, mašīna sāka kustēties un lēni slīdēja uz vārtiem.

— Kaut jūs izputētu! Laimīgu ceļu, — atskanēja no bara.

— Fedja, Fedja! Atsūti ātrāk lauka pasta numuru! Zinocka tev aizsūtīs tavu sirdi atpakaļ apdrošinātā vēstulē!…

Autobusi nozuda ceļa pagriezienā. Nogula vakara blāzmas apzeltītie putekļi. Atpūtas nama iemītnieki virsvalkos un strīpotās pidžamās lēni izklīda pa parku. Meresjevs iegāja sanatorijas vestibilā, kur uz pakaramiem karājās cepures ar zilām apmalēm, bet uz grīdas stūros gulēja ķeģļi, volejbola bumbas, kroketa āmuri un tenisa raketes. Līdz kancelejai viņu aizveda tas pats klibais. Tuvāk viņu aplūkojot, tam izrādījās nopietna gudra seja ar lielām, skaistām, skumjām acīm. Ceļā viņš sevi pa jokam rekomandēja par sanatorijas mēnesnīcas komitejas priekšsēdi un paziņoja, ka mēness vannas — kā medicīnā pierādījies — ir labākais līdzeklis jebkura ievainojuma ārstēšanai, ka stihiju un neorganizētību viņš šajā lietā nepielaiž un pats izraksta norīkojumus uz vakara pastaigām. Jokus viņš taisīja kaut kā automātiski. Viņa acis saglabāja pie tam to pašu nopietno izteiksmi un vērīgi ar ziņkāri pētīja sarunu biedru.

Kancelejā Meresjevu saņēma meitene baltā virsvalkā, tik sarkanmataina, ka likās, viņas galva aptverta trakojošu liesmu.

— Meresjevs? — viņa stingri noprasīja, nolikdama pie malas grāmatu, kuru lasīja. — Meresjevs, Aleksejs Petrovičs? — viņa uzmeta lidotājam kritisku skatu. — Ko jūs mani muļķojat? Man šeit ierakstīts: Meresjevs, vecākais leitnants, no tāda un tāda hospitāla, bez kājām, — bet jūs…

Tikai tagad Aleksejs ieskatījās viņas apaļajā, baltajā, kā visām sarkanmatēm, sejiņā, kas pilnīgi pazuda vara krāsas matu cekulā. Spilgts sārtums spiedās caur glezno ādu. Viņa skatījās Aleksejā jautrā izbrīnā, apaļām kā pūcei, gaišām, mazliet nekaunīgām acīm.

— Un tomēr es esmu Meresjevs Aleksejs, lūk mans komandējums… Bet jūs esat Ļoļa?

— Nē, kas jums teica? Esmu Zina. Bet vai jums tādas protēzes? — viņa neticīgi lūkojās uz Alekseja kājām.

— Aha! Tātad tā pati Zinočka, kurai Fedja savu sirdi atdevis?

— Vai to jums majors Burnazjans pastāstīja? Paspējis. Ai, kā es neciešu šo Burnazjašku! Par visu, visu smejas. Kas tur sevišķs, ka es Fedju mācīju dejot? Padomā tik!

— Bet tagad jūs mani mācīsiet, iet tā lieta? Burnazjans man apsolījās uzrakstīt norīkojumu uz mēness vannām.

Meitene vēl lielākā izbrīnā raudzījās Aleksejā:

— Kā jūs to domājat, dejot? Bez kājām? Ak, jūs, droši vien, arī par visu smejaties.

Šinī mirklī istabā ieskrēja majors Stručkovs un sagūstīja Alekseju savos apkampienos:

— Zinočka, kā norunājām, vecāko leitnantu manā istabā?

Cilvēki, kas gulējuši ilgi vienā hospitālī, satiekas vēlāk kā brāļi. Aleksejs priecājās par majoru, it kā daudzus gadus to nebūtu redzējis. Stručkova mugursoma jau atradās šinī sanatorijā, un majors jutās šeit kā mājā, visus pazina un visi viņu pazina. Vienas dienas laikā viņš jau bija paspējis ar vienu otru sadraudzēties un ar vienu otru saķildoties.

Mazai istabiņai, ko viņi divatā ieņēma, logi izgāja uz parku, kurš piegūla pašai mājai ar savu stalto priežu baru, gaišzaļo melleņu biezokni un smuidro sērmūksli, pie kura kā pie palmas trīsēja dažas gaumīga izstrādājuma lapu ķepiņas un sārtoja viens vienīgs, toties smags spilgtu ogu ķekars. Tūlīt pēc vakariņām Aleksejs ielīda gultā un izstiepās vēsos, no vakara miglas mitros palagos un acumirklī aizmiga.

Un šinī naktī viņš redzēja savādus, trauksmainus sapņus. Gaiši zils sniegs, mēnesnīca. Mežs kā pinkains režģis viņu sagūstījis un viņam vajag no šī režģa tikt ārā, bet sniegs to tur aiz kājām. Aleksejs mokas, juzdams, ka viņam uzbrūk neskaidra, bet briesmīga nelaime, bet kājas iegrimušas sniegā, un nav spēka tās no turienes izraut. Viņš vaid, pagriežas, — un viņam priekšā nevis vairs mežs, bet lidlauks. Garais tehniķis Jura savādas, mīkstas un bezspārnainas lidmašīnas kabīnē. Viņš māj ar roku, smejas un vertikāli uzlido debesīs. Vectēvs Mihaila paceļ Alekseju rokās un iegalvo viņam kā bērnam: «Nu lai viņš, nu lai, bet mēs abi nopērsimies, kaulus izsautēsim, tā labi, brīnumjauki». Bet viņš to liek nevis uz karstas lāviņas, bet sniegā. Aleksejs grib uzcelties, bet nespēj: zeme to vilkšus pievelk. Nē, nevis zeme viņu pievelk, bet lācis tam uzgūlies ar savu karsto rumpi, žņaudz, laiza, krāc. Garām brauc autobusi ar lidotājiem, bet viņi to neievēro, šie ļaudis, kas jautri skatās pa logiem. Aleksejs grib tiem uzkliegt, iai palīdz, grib skriet pie viņiem, kaut vai ar roku tiem padot zīmi, bet nevar. Mute atveras, bet dzirdami tikai čuksti. Aleksejam sāk pietrūkt elpas, viņš jūt, ka sirds viņam stājas, viņš saņem beidzamos spēkus, nez kādēļ pazib gar acīm Zinočkas smejošā seja, sarkano matu trakojošā liesma, izsmejoši spīd viņas mazliet nekaunīgās, ziņkārīgās acis.

Aleksejs atmostas ar neizprotamu nemiera sajūtu. Klusums. Caur degunu viegli šņākdams, guļ majors.Spokains mēnesnīcas stabs, šķērsodams istabu, atdūries grīdā. Kādēļ pēkšņi atgriezās šo briesmīgo dienu tēli, kurus Aleksejs gandrīz nekad neatcerējās, un ja arī sāka atcerēties, tad tie viņam šķita kā murgu stāsts? Vienmērīgas un klusas skaņas, miegainas čalas līdz ar smaržīgo nakts gaisa vēsumu plūst mēnesnīcas spoži apgaismotajā, plaši atvērtajā logā.

Tās brīžiem satraukti uzplūst, brīžiem atslābst, attālinādamās, brīžiem trauksmaini sastingst uz šņācošas nots. Tas ir sils, kas šalc aiz loga.

Piecēlies gultā sēdus, lidotājs klausās priežu noslēpumainajās šalkās, tad spēji nopurina galvu, it kā atgaiņādamies no rēgiem un atkal viņu pārņem spītīga, jautra enerģija. Sanatorijā viņam pienākas pavadīt divdesmit astoņas dienas. Pēc tam izšķirsies, vai viņš vēl karos, lidos, dzīvos, vai arī viņam mūžīgi tramvajā dos vietu, kur apsēsties un pavadīs līdzjūtīgiem skatiem. Tātad, katra šo garo un tai pašā laikā īso divdesmit astoņu dienu minūte ir jāizmanto cīņai par to, lai kļūtu īsts cilvēks.

Sēdēdams gultā dūmakainā mēness gaismā, majora krākšanas pavadījumā Aleksejs sastādīja vingrojumu plānu. Viņš šeit ietilpināja rīta un vakara rosmes, iešanu, skriešanu, speciālus kāju vingrinājumus, un, kas sevišķi viņu aizrāva un solīja vispusīgi attīstīt viņa pielāgotās kājas, bija ideja, kas tam iešāvās prātā sarunas laikā ar Zinočku.

Viņš nolēma mācīties dejot.

3 .

Klusā, skaidrā augusta pusdienas laikā, kad viss dabā laistījās un mirdzēja, bet pēc kaut kādām vēl nemanāmām pazīmēm karstā gaisā jau bija sajūtamas klusas novīšanas skumjas, sīkas, maigi starp krūmiem burbuļojošas urgas krastā, mazā smilšainā laukumiņā sauļojās daži lidotāji.

Karstuma nogurdināti viņi snauda, un pat nenogurstošais Burnazjans klusēja, ieracis siltās smiltīs savu sakropļoto, neveikli pēc ievainojuma saaugušo kāju. Viņi gulēja, noslēpti garāmgājēju acīm aiz pelēkām lazdu lapām, bet viņiem bija redzams zaļā zālē iemītais celiņš, kas stiepās pa nogāzi virs džūkstes. Uz šī celiņa Burnazjans, kurš noņēmās ar savu kāju, ieraudzīja skatu, kas to pārsteidza.

No meža, strīpotās pidžamas biksēs, zābakos apautām kājām, bet bez krekla iznāca vakarējais jaunatnācējs. Palūkojās visapkārt, nevienu neieraudzīja, un pēkšņi metās skriet jocīgiem lēcieniem, piespiedis sāniem elkoņus. Noskrēja kādus divsimt metrus un pārgāja uz soli, smagi elsdams, viss vienos sviedros. Atelsās, atkal metās skriet. Viņa ķermenis spīdēja kā nodzīta zirga sāni. Burnazjans klusēdams norādīja biedriem uz skrējēju. Viņi sāka to novērot caur krūmiem. No šiem mazsarežģītiem vingrinājumiem jaunais aizelsās, viņa sejā laiku pa laikam parādījās sāpju grimases, dažbrīd viņš ievaidējās, bet atkal un atkal skrēja.

— Ei draugs! Vai tev Znamensku lauri mieru nedod? — nenocietās beidzot Burnazjans.

Jaunais apstājās. Nogurums un sāpes it kā pazuda no viņa sejas. Viņš vienaldzīgi paskatījās uz krūmiem un, neko neatbildējis, iegāja mežā savādā, ļodzīgā gaitā.

— Kas tas ir par cirkus klaunu? Prātu zaudējis? — neizpratnē jautāja Burnazjans.

Majors Stručkovs, nupat kā pamodies no snaudiena, paskaidroja:

— Viņam nav kāju. Viņš trenējas uz protēzēm, viņš grib atgriezties iznīcinātāju aviācijā.

Kā ar aukstu ūdeni aplēja šos sakarsušos cilvēkus. Viņi uzlēca kājās, sāka runāt visi reizē. Visus pārsteidza, ka puisis, pie kura tie neko nebija novērojuši, izņemot jocīgo gaitu, izrādījās bez kājām. Viņa ideja, lidot bez kājām iznīcinātājā, tiem likās muļķīga, neticama, pat zaimojoša. Atcerējās gadījumus, kad cilvēkus nieku dēļ, par to, ka bija zaudējuši divus pirkstus rokai, nervu dēļ vai plakanās pēdas dēļ atlaida no aviācijas. Pilotu veselībai vienmēr, pat kara laikā uzstādīja prasības daudzkārt lielākas, salīdzinot ar citām karaspēka nozarēm. Beidzot, likās pilnīgi neiespējami vadīt tādu smalku un jutīgu mašīnu, kāds ir iznīcinātājs, ja kāju vietā ir protēzes.

Protams, visi bija vienis prātis, ka Meresjeva iedoma nav realizējama. Bet drošais, fanātiskais bezkāja sapnis visus aizrāva.

— Tavs draugs vai nu bezcerīgs idiots, vai liels cilvēks, — strīdu noslēdza Burnazjans, — vidus ceļa viņam nav.

Vēsts par to, ka sanatorijā dzīvo bezkājis, kurš sapņo lidot iznīcinātājā, zibens ātrumā izplatījās sanatorijā. Jau pusdienas laikā Aleksejs izrādījās vispārējās uzmanības centrā. Kaut gan pats, likās, viņš šo uzmanību neredzēja. Un visi, kas novēroja viņu, kas redzēja un dzirdēja, cik viņš aizrautīgi smejas par saviem kaimiņiem pie galda, daudz un garšīgi ēda, pēc tradīcijas teica vajadzīgā daudzumā komplimentus glītajām pasniedzējām, kā viņš pastaigājas parkā biedru vidū, mācījās spēlēt kroketu un pat sita bumbu volejbola laukumā, neatrada viņā nekā neparasta, izņemot gauso, lēkājošo gaitu. Viņš bija pārāk parasts. Pie viņa tūlīt pierada un nepiegrieza vairs vērību.

Otrā dienā pēc savas ierašanās sanatorijā vakarpusē Aleksejs ieradās kancelejā pie Zinočkas.

Viņš tai galanti pasniedza lapā ietītu pusdienas cepumu un, bez kautrēšanās nosēdies pie galda, jautāja viņai, kad viņa domā izpildīt savu solījumu.

— Kādu? — viņa jautāja, augsti pacēlusi nokrāsoto uzaču lokus.

— Zinočka, jūs apsolījāt izmācīt mani dejot.

— Bet… viņa mēģināja protestēt.

— Man teica, ka jūs esot tik apdāvināta skolotāja, ka tie, kam nav kāju, jūsu vadībā iemācoties dejot, bet normālie turpretim paliekot ne tikai bez kājām, bet zaudējot arī galvu, tā bija ar Fedju. Kad sāksim? Netērēsim velti laiku.

Nē, šis jaunais viņai noteikti patika. Bez kājām — un jāmāca dejot. Bet kādēļ gan ne? Viņš ļoti simpātisks, melnīgsnējs, ar vienmērīgu sārtumu, kas pārklāj viņa vaigu tumšo ādu, ar skaistiem viļņainiem matiem. Viņš iet gluži kā vesels un acis viņam interesantas, tādas šķelmīgas un mazliet arī skumjas. Dejas Zinočkas dzīvē ieņēma diezgan svarīgu vietu. Viņai patika un viņa tiešām prata dejot… Nē, bet Meresjevs — noteikti var iztikt!

Īsāk sakot, viņa bija ar mieru.Viņa izstāstīja, ka mācījusies dejot pie visos Sokoļmkos pazīstamā Boba Gorohova, kas savukārt ir visā Maskavā jau pavisam slavenā Poļa Sudakovska, deju skolotāja kaut kur kara akadēmijās un pat Ārlietu komisariātā klubā, labākais skolnieks un sekotājs; ka viņa ir mantojusi no šiem lieliem cilvēkiem labākās salonu deju tradīcijas un ka viņa, kas tur īpašs, iemācīs dejot arī viņu, kaut gan nav sevišķi pārliecināta, vai var dejot, ja nav īstu kāju. Noteikumi tika uzstādīti stingri: viņš būs paklausīgs un uzcītīgs, centīsies viņā neiemīlēties — tas traucē mācīšanos — bet galvenais, viņš nedrīkst būt greizsirdīgs, kad viņu uzlūgs citi kavalieri, jo dejojot ar vienu, var ātri diskvalificēties, un tas vispār ir garlaicīgi.

Meresjevs bez ierunām pieņēma noteikumus. Zinočka sapurināja savu matu liesmas un, veikli likdama savas slaidās mazās kājiņas, turpat kancelejā parādīja viņam pirmos soļus. Kādreiz Meresjevs braši dejoja «krievu deju» un vecās dejas, kādas spēlēja Kamišinas pilsētas dārziņā ugunsdzēsēju komandas orķestris. Viņam bija ritma sajūta, un viņš viegli uztvēra jautro mākslu. Grūtības viņam sagādāja tas, ka rīkoties un pie tam veikli, manevrējoši, vajadzēja nevis ar dzīvām, elastīgām, kustīgām kājām, bet ādas ierīci, pielāgotu ceļgaliem ar siksnu palīdzību.

Bija nepieciešama necilvēcīga piepūle, muskuļu, gribas sasprindzinājums, lai ar ceļgalu palīdzību piespiestu dzīvot smagās, nekustīgās protēzēs.

Un viņš piespieda tās padoties. Katrs jauniestudētais posms, ko bija teorizējis slavenais Pols Sudakovskis, piesātināts lieliskiem, skaļiem vārdiem, sagādāja tam lielu prieku. Katrs jauns solis viņu uzjautrināja kā zēnu. To iestudējis, viņš sāka griezt sev apkārt un sviest griestos savu skolotāju, svinēdams uzvaru pats pār sevi. Un neviens, un vispirmām kārtām viņa skolotāja, nevarēja iedomāties, kādas sāpes viņam sagādā visa šī sarežģītā, daudzpusīgā mīdīšanās, par kādu cenu viņš pērk šo māku. Neviens neievēroja, ka kopā ar sviedriem, smaidīdams, ar nevērīgu žestu viņš noslauka no sejas nejaušas asaras.

Reiz viņš atkliboja savā istabā pilnīgi izmocījies, salauzts un jautrs.

— Mācos dejot! — viņš svinīgi paziņoja majoram Stručkovam, kas domās nogrimis stāvēja pie loga, aiz kura klusi dzisa vasaras diena un pēdējie saules stari dzeltenīgi mirgoja starp koku galotnēm.

Majors klusēja.

— Un iemācīšos! — stūrgalvīgi piebilda Meresjevs, ar labpatiku nosviezdams no kājām protēzes un no visa spēka skrāpēdams ar nagiem siksnu nospiestās kājas.

Stručkovs nepagriezās, bet izdvesa Kaut kādu jocīgu skaņu, it kā ieraudājās, un viņa pleci tai brīdī sarāvās uz augšu. Aleksejs klusēdams palīda zem segas. Savādas lietas notika ar majoru. Šis ne visai jaunais cilvēks, kurš vēl nesen atpakaļ uztrauca palātu ar savu jautro cinismu un zobgalīgo sieviešu kārtas ignorēšanu, piepeši iemīlējās, iemīlējās kā piektās klases skolnieks, neapdomīgi, nevaldāmi un, ak vai, liekas arī bezcerīgi. Vairākkārtīgi viņš skrēja uz sanatorijas kanceleju zvanīt uz Maskavu Klaudijai Mihailovnai. Ar katru aizbraucēju sūtīja viņai puķes, ogas, šokolādi, rakstīja zīmītes un garas vēstules un bija līksms, jokojās, kad viņam pasniedza pazīstamo aploksni.

Bet viņa negribēja par viņu ne dzirdēt, nedeva nekādas cerības, pat nesaudzēja viņu. Viņa rakstīja, ka mīl citu, mirušu, majoram pa draugam ieteica atstāt un aizmirst viņu, velti nešķiest naudu un netērēt laiku. Lūk, šis lietišķais, sausais tonis, draudzīgas līdzjūtības tonis, tik apvainojošs mīlestības lietās, spieda viņu zaudēt pašsavaldīšanos.

Aleksejs jau bija nolicies gultā, apsedzies un diplomātiski klusēja, kad majors pēkšņi atsviedās no loga, sāka viņu kratīt aiz pleciem un kliedza pie pašas auss.

— Nu ko, ko viņai vajag? Vai es neko neesmu vērts? Vai es esmu kāds kroplis, vecis vai kāds nelietis? Cita viņas vietā… Bet ko tur runāt!

Viņš atkrita krēslā, saņēma galvu delnās un sagrīļojās tā, ka pat krēsls ievaidējās.

— Viņa tak ir sieviete! Viņai tak ir jāsajūt pret mani, nu, kaut vai ziņkārība. Jo viņu, neganto, tak mīl un kā mīl!… Eh, Ļoška, Ļoška! Tu viņu pazini, šo jūsējo… Nu pasaki, kas viņā pārāks par mani, kas sien viņas sirdi pie tā? Gudrs, skaistulis? Kas viņš par tādu varoni bija?

Aleksejs atcerējās komisāru Vorobjovu, viņa lielo, uztūkušo ķermeni, kas dzeltens gulēja palagos, un sievieti sastingušu pār viņu sievietes sāpju mūžsenā pozā un šo negaidīto stāstu par to, kā sarkanarmieši gājuši caur tuksnesi.

— Viņš, major, bija īsts cilvēks, boļševiks. Lai dievs dod arī mums tādiem kļūt.

4.

Sanatorijā izplatījās ziņa, kas likās neticama: lidotājs bez kājām… aizrāvies ar dejām.

Tikko Zinočka pabeidza savu darbu kantorī, viņa zināja, ka gaitenī viņu jau gaida skolnieks. Viņš to sagaidīja ar zemeņogu pušķi, šokolādi vai apelsīnu, pataupītiem no pusdienām. Zinočka viņam sniedza kliņģerī saliektu elkoni, un viņi devās uz vasarā tukšo zāli, kur uzcītīgais skolnieks jau laikus bija piebīdījis sienām lombera galdiņu un pingponga spēles galdu. Zinočka graciozi rādīja viņam jaunu figūru. Uzacis savilcis, lidotājs nopietni sekoja līkumiem, kurus uz grīdas veidoja viņas mazās, daiļās kājiņas. Tad meitene kļuva nopietna, sasita plaukstas un sāka skaitīt:

— Viens divi trīs, viens divi trīs, glisāde pa labi… viens divi trīs, viens, divi trīs, glisāde pa kreisi… Pagrieziens. Tā. Viens, divi trīs, viens divi trīs… Tagad pagrieziens. Tagad abi kopā.

Varbūt viņu aizrāva uzdevums iemācīt dejot cilvēku bez kājām, kādu, jādomā, nebija atrisinājis ne Bobs Gorohovs, ne pats Pols Sudakovskis. Varbūt meitenei patika viņas melnīgsnējais, melnmatainais, iedegušais skolnieks ar spītīgajām «trakulīgajām» acīm, bet visdrīzāk viens un otrs kopā, bet mācībām viņa ziedoja visu savu brīvo laiku un visu sirdi.

Vakaros, kad kļuva tukšas sauļošanās vietas, volejbola un kluču sišanas laukumi, mīļākā izprieca sanatorijā bija dejas. Aleksejs neiztrūkstoši piedalījās vakaros, diezgan labi dejoja, neizlaida nevienu deju, un viņa skolotāja ne vienreiz vien nožēloja, ka nospraudusi viņam tik stingrus mācīšanās noteikumus. Spēlēja bajans, griezās pāri. Meresjevs, iekarsis, ar uzbudinājumā mirdzošām acīm, veidoja visas šīs glisādes, pagriezienus, punktus, veikli un, kā likās, bez pūlēm vadīja savu viegliņo un daiļo dāmu ar liesmojošām cirtām. Un nevienam, kas novēroja šo brašo dejotāju, pat prātā nevarēja ienākt, ko viņš dažbrīd dara, pazuzdams no zāles.

Ar smaidu sakarsušajā sejā viņš izgāja laukā, nevērīgi vēdinādams ar mutautu, bet tikko bija aiz sliegšņa un atradās nakts meža pustumsā, smaids pārvērtās sāpju grimasē. Turēdamies pie margām, grīļodamies, vaidēdams, viņš kāpa zemē pa nojumes kāpnēm, metās slapjajā rasotajā zālē un, visu ķermeni piespiedis valgai, vēl dienas siltumu glabājošai zemei, raudāja aiz skaudrām sāpēm pārpūlētās, siksnu sažņaugtās kājās.

Viņš atlaida siksnas, ļāva kājām atpūsties, tad atkal piestiprināja kocenes, uzlēca un ātri soļoja uz māju. Nemanīts viņš atkal parādījās zālē, kur vienos sviedros spēlēja nenogurstošais invalīds — bajanists, tuvojās sarkanmatainai Zinočkai, kas acīm viņu jau meklēja barā, uzsmaidīja tai platu smaidu, rādīdams vienādus, baltus, kā no porcelāna veidotus zobus, un veiklais skaistais pāris atkal ieslīdēja lokā. Viņa tam pārmeta, ka viņš to atstājis vienu. Viņš jautri atjokojās. Viņi turpināja dejot, neatšķirdamies no citiem pāriem.

Grūtiem dejas vingrinājumiem jau bija savi rezultāti. Aleksejs arvien mazāk un mazāk sajuta protēžu traucējošo iedarbi. Tās it kā pamazām saauga ar viņu.

Aleksejs bija apmierināts. Tikai viena lieta to pašreiz uztrauca — no Oļas nebija vēstuļu. Pirms mēneša, sakarā ar Gvozdjeva kļūmi, viņš tai aizsūtīja savu, kā viņam likās, liktenīgo un jau nu katrā ziņā pilnīgi muļķīgo vēstuli. Atbildes nebija. Katru rītu pēc rosmes un skriešanas, kurai tas ar katru dienu pagarināja maršrutu par simts soļiem, viņš gāja uz kanceleju un pārskatīja vēstuļu kasti. «M» nodalījumā vēstuļu bija vienmēr vairāk kā citos. Bet veltīgi viņš atkal un atkal pārlūkoja šo paciņu.

Bet reiz, kad viņš nodarbojās ar dejošanu, istabas logā, kur turpinājās mācības, parādījās Burnazjana melnā galva. Rokās viņš turēja savu spieķi un vēstuli. Pirms viņš paspēja kaut ko bilst, Aleksejs izrāva aploksni, lieliem apaļiem skolnieciskiem burtiem rakstītu adresi un aizskrēja, pamezdams logā apjukušo Burnazjanu un istabas vidū saniknoto skolotāju.

— Zinočka, visi viņi tagad ir tādi, tie mūsdienu kavalieri, — tenku tantiņas tonī norūca Burnazjans. — Neticiet meitene, sargieties no viņiem kā velns no svētiem pīšļiem. Lai viņš iet, pamāciet labāk mani, — un iesviedis spieķi istabā, Burnazjans, smagi krekšķinādams, kāpa iekšā pa logu, pie kura stāvēja apjukusi, bēdīgā Zinočka.

Bet Aleksejs, turēdams rokās loloto vēstuli, ātri, it kā baidīdamies, ka viņam dzenas pakaļ un tam var noņemt viņa bagātību, skrēja uz ezeru. Te, izlīdis cauri šalcošām niedrēm, viņš apsēdās sēklī uz sūnaina akmens, pilnīgi paslēpts no visām pusēm augstajā zālē un lūkojās dārgajā vēstulē, kas drebēja pirkstos. Kas ir tajā? Kādu spriedumu tā sevī nes? Aploksne bija apdriskāta un saburzīta. Jādomā ne mazums tā bija klejojusi apkārt pa pasauli, iekāms atradusi adresātu. Aleksejs uzmanīgi noplēsa tai maliņu un tūlīt ieskatījās vēstules beigās. «Skūpstu, mīļais, Oļa,» — bija rakstīts apakšā. Viņam kļuva vieglāk ap sirdi. Jau mierīgi viņš izgludināja uz ceļgala burtnīcas lapas, nez kādēļ nosmērētas māliem un kaut ko melnu, nopilinātas sveču taukiem. Kas noticis ar kārtīgo Oļeņku? Un te viņš izlasīja tādu lietu, no kā sirds viņam sarāvās lepnumā un bailēs. Izrādās, ka Oļa jau mēnesi atpakaļ atstājusi rūpnīcu un tagad dzīvo kaut kur stepē, kur Kamišinas meitenes un sievas rok prettanku grāvjus un ceļ nocietinājumus apkārt «vienai lielai pilsētai, kuras vārds mums visiem svēts», — tā viņa rakstīja. Nekur, ne ar vienu vārdu nebija minēta Staļingrada. Bet arī tāpat, pēc tā, ar kādām bailēm un cerībām viņa rakstīja par šo pilsētu, bija skaidrs, ka runa iet par to. Oļa rakstīja, ka viņu ir tūkstošiem brīvprātīgo, kas ar lāpstām, kapļiem, ričām dienu un nakti strādā stepē un rok, nes zemi, betonē un ceļ. Vēstule bija moža, un vienīgi pēc atsevišķām tur iesprukušām rindiņām varēja iedomāties, cik karsti iet viņām tur stepē. Tikai izstāstījusi par savām lietām visu, kas, jādomā, nodarbināja viņas domas, Oļa atbildēja uz viņa jautājumu. Viņa dusmīgi rakstīja, ka Alekseja pēdējā vēstule, ko viņa saņēmusi šeit «ierakumos», bijusi viņai apvainojoša, ka, ja viņš nebūtu karā, kur tā bojājas nervi, viņa šo apvainojumu tam nepiedotu.

«Mans mīļais, — viņa rakstīja, — kas tā par mīlestību, ja tā baidās no upuriem? Nav tādas mīlestības, mīļais, bet ja arī ir, tad pēc manām domām tā nav nekāda mīlestība. Tagad es neesmu veselu nedēļu mazgājusies, staigāju biksēs, zābakos, no kuriem pirksti lien pa visām malām ārā. Esmu tā nodegusi, ka āda iet nost grīstēm, bet zem tās tāda nelīdzena, violeta. Ja es nogurusi, netīra, vāja un neglīta atnāktu tagad pie tevis no šejienes, vai tu mani atgrūstu un pat nosodītu? Jociņš tu tāds! Kas ar tevi arī notiktu, brauc mājā un zini, ka es tevi vienmēr, un kāds tu arī būtu, gaidu. Es daudz domāju par tevi un, iekāms nebiju nokļuvusi «ierakumos», kur mēs visi guļam akmens miegā, tik tikko aizvilkušies līdz savām nārām, es tevi bieži redzēju sapnī. Un tu zini: kamēr esmu dzīva, tev ir vieta, kur tevi gaida, vienmēr gaida, kāds tu arī būtu, gaida… Tu raksti, ka ar tevi kaut kas var notikt karā. Bet ja ar mani «ierakumos» notiktu kāda nelaime, ja mani sakropļotu, vai tu mani atstātu? Atceries, fabrikas skolā mēs rēķinājām algebras uzdevumus ar atvietošanas metodi? Ieliec mani savā vietā un padomā. Tev būs kauns par šiem taviem vārdiem…»

Meresjevs ilgi lasīja vēstuli. Saule dedzināja, žilbinoši atspoguļodamās tumšajā ūdenī, čaukstēja niedres un zaļās, samtainās spāres bez trokšņa lidoja no viena kalmes zobentiņa uz otru. Manīgās vabolītes uz garām, tievām kājiņām skraidīja pa gludo ūdeni gar niedru saknēm, pamezdamas aiz sevis mežģīnainu, līganu sliedi. Mazs vilnītis klusi laizīja smilšaino krastu.

«Kas tā ir? — domāja Aleksejs. — Priekšsajūta, spēja uzminēt?» «Sirds - pareģe» — kādreiz teica māte. Vai ierakumu dzīves grūtības padarījušas meiteni gudrāku un viņa ar instinktu sapratusi to, ko viņš tai neiedrošinājās teikt? Viņš vēlreiz pārlasīja vēstuli. Nē, tur nav nekādas priekšsajūtas, kur viņš to rāvis! Viņa vienkārši atbild uz viņa vārdiem. Bet kā atbild!

Aleksejs nopūtās, lēni izģērbās, nolika drēbes uz akmeņa.

Viņš vienmēr peldējās šeit, šinī viņam zināmā līcītī pie smilšu strēles, ko sedza čaukstošo niedru siena. Noņēmis protēzes, viņš lēni nolaidās no akmeņa un, kaut arī ļoti sāpēja kāju stumbeņi, ejot pa rupjo smilti, viņš nemetās četrrāpus. Viebdamies no sāpēm, viņš ielīda ezerā un iegremdējās aukstajā stingajā ūdenī. Atpeldējis no krasta, viņš nogūlās uz muguras un sastinga. Viņš redzēja debesis, zilas, bezcerīgas. Steidzīgā barā slīdēja, viens otru grūstīdami, sīki mākoņi, apzeltītām malām. Apgriezies, viņš ieraudzīja krastu, apgāztu uz mutes ūdenī, it kā atkārtotu gaišzilā, vēsā līmenī, dzeltenas ūdens rozes, kas šūpojās starp apaļajām, uz ūdens peldošajām lapām, baltus, spārnotus liliju plankumus.

Pēkšņi viņš iedomājās Oļu uz sūnaina akmens, kādu viņš to redzēja sapnī. Viņa sēdēja raibā ģērbā, kājas pārkārusi akmenim. Tikai kājas nesniedza ūdeni. Divi stumbeņi šūpojās, nesniegdami līmeni. Aleksejs sita ar dūri ūdenī, lai parādība izgaistu. Nē, atvietošanas metode, ko Oļa tam ieteica, viņam nepalīdzēja.

5.

Stāvoklis dienvidos sarežģījās. Jau labu laiku avīzes nerakstīja par kaujām pie Donas. Pēkšņi Informbiroja ziņojumā parādījās Donas kreisā krasta staņicu nosaukumi, kas atradās ceļā uz Volgu un Staļingradu. Tiem, kas nepazina turienes vietas, šiem nosaukumiem nebija lielas nozīmes. Bet Aleksejs, kurš bija uzaudzis tai pusē, saprata, ka Donas nocietinājumu līnija pārrauta un karš pārsviedies pie Staļingradas sienām.

Staļingrada! Šo vārdu vēl neminēja ziņojumos bet tas bija visiem uz lūpām. 1942. g. rudenī to izrunāja ar bailēm, ar sāpēm, par to runāja ne kā par pilsētu, bet kā par tuvu, nāves briesmās atrodošos cilvēku. Meresjevam šis kopējais uztraukums pavairojās tādējādi, ka Oļa atradās kaut kur tur stepē pie pilsētas un kas zina, kādus pārbaudījumus viņai nāksies izturēt! Viņš tai rakstīja tagad katru dienu. Bet ko nozīmēja šīs vēstules, adresētas uz kaut kādu lauku pastu? Vai tās viņu atradīs atkāpšanās jūklī, milzu kaujas peklē, kura iesākās Pievolgas stepē.

Lidotāju sanatorija bija satraukta kā skudru pūznis, kuram uzmin ar kāju. Pie malas bija nosviestas visas parastās nodarbības: dambrete, šahs, volejbols, kluči, mūžīgais frontes domino un «acīte», kuru asu izjūtu meklētāji paklusām sita ezermalas krūmājā. Nekas vairs nepatika. Stundu pirms celšanās uz pirmo radio pārraides ziņojumu septiņos no rīta salasījās pat visslinkākie. Kad ziņojuma epizodēs minēja lidotāju varoņdarbus, visi staigāja sapīkuši, uzbruka māsām, bija neapmierināti ar režīmu un ēdienu, it kā sanatorijas administrācija būtu vainīga, ka viņiem tādā karstā laikā jāslaistās šeit, saulē, meža klusumā pie spoguļgludā ezera, bet nevis jācīnās tur virs Staļingradas stepēm.

Beigu beigās sanatorijas viesi paziņoja, ka viņiem pietiek atpūsties un pieprasīja viņus pirms termiņa nosūtīt uz aktīvām daļām.

Pie vakara atbrauca bruņoto gaisa spēku komplektēšanas nodaļas komisija. No putekļainās mašīnas izkāpa vairāki komandieri ar medicīniskā dienesta zīmotnēm. No priekšējā sēdekļa smagi piecēlās, balstīdamies ar rokām atzveltnī, bruņoto gaisa spēku ievērojamais ārsts, medicīniskā dienesta pulkvedis Mirovoļskis, smags resnis, kuru lidotāji mīlēja par tēvišķīgo izturēšanos pret viņiem. Vakariņu laikā paziņoja, ka komisija no rīta uzsāks veselāko izlasi, kas vēlas pirms termiņa izbeigt atvaļinājumu, lai nekavējoties dotos uz daļām.

Šai dienā Meresjevs uzcēlās līdz ar gaismu, izdarīja savus parastos vingrinājumus, devās mežā un noklejoja tur līdz brokastīm.

Viņš neko neēda, sarunāja rupjības pasniedzējai, kas to rāja, ka viņš visu atstājis uz šķīvjiem, bet kad Stručkovs aizrādīja, ka nav iemesla lamāt meiteni, kura viņam nevēl neko citu kā tikai labu, uzšāvās kājās un aizgāja no ēdamzāles. Gaitenī pie Padomju informbiroja ziņojuma, kas karājās pie sienas, stāvēja Zina. Kad Aleksejs gāja garām, viņa izlikās, ka neredz viņu un tikai dusmīgi paraustīja plecus. Bet kad viņš bija jau gabalā, no tiesas viņu neievērojis, meitene apvainota, gandrīz raudādama, viņu pasauca. Aleksejs dusmīgi atskatījās pār plecu.

— Nu ko jūs gribat? Ko jums vajag?

— Biedri, vecāko leitnant, kādēļ jūs tā? — klusi teica meitene, tā sarkdama, ka viņas sejas krāsa saplūda ar rieta kaparu.

Aleksejs uzreiz atģidās un viss tā kā saduga.

— Šodien izšķir manu likteni, — viņš dobji teica. — Nu paspiediet man uz laimi roku…

Klibodams vairāk, kā parasti, viņš iegāja savā istabā un aizslēdza durvis.

Komisija novietojās zālē. Tur atnesa dažādas ierīces — spirometrus, spēka mērītājus, tabulas redzes pārbaudei. Visa sanatorija bija sapulcējusies blakus telpās un tie, kas vēlējās braukt prom pirms termiņa, tas ir, gandrīz visi viesi, gribēja sastāties šeit garā rindā. Bet Zinočka visiem izdeva biļetes, uz kurām bija atzīmētas ierašanās stunda un minūtes, un palūdza izklīst. Pēc tam, kad pirmie bija caur komisiju izgājuši, izplatījās baumas, ka izturas pretimnākoši un neuzstāda sevišķi augstas prasības. Un kā tad arī komisija varēja uzstādīt sevišķi augstas prasības, kad milzīgā kauja pie Volgas prasīja jaunu un jaunu piepūli! Aleksejs sēdēja uz ķieģeļu sētiņas iepretim asprātīgi izbūvētam lievenim, šūpoja kājas un kad kāds iznāca pa durvīm, jautāja, it kā ne visai interesēdamies.

— Nu kā?

— Karojam, — jautri atbildēja iznācējs, pa ceļam pogādams ciet blūzi vai aizsprādzēdams siksnu.

Pirms Meresjeva gāja Burnazjans. Pie durvīm viņš atstāja savu spieķi un iegāja, cenzdamies būt možs, pūlēdamies neļodzīties no vieniem sāniem uz otriem un neklibot uz īsākās kājas. Viņu turēja ilgi. Beidzot caur logu Aleksejs izdzirda niknu teikumu fragmentus. Tad pa durvīm izmetās nosvīdušais Burnazjans. Viņš apsvilināja Alekseju niknu skatu un neatskatīdamies kliboja uz parku.

— Birokrāti, aizmugures žurkas! Ko viņi saprot no aviācijas. Vai tad tas ir balets, vai? Kāja īsa… šļirces, klī steri, nolādētie!

Alekseju pārņēma aukstas tirpas, bet viņš iegāja istabā možu soli, jautrs, smaidošs. Komisija sēdēja pie liela galda. Vidū kā gaļīgs blāķis pacēlās medicīniskā dienesta pulkvedis Mirovoļskis. Iesāņus pie maza galdiņa, pie personīgo lietu kaudzītes sēdēja Zinočka, jauka, gluži kā rotaļlietiņa savā baltajā, stingri iestīvinātajā virsvalciņā, ar vara krāsas matu cirtu, koķeti izlīdušu no baltās marlijas galvas segas. Viņa pasniedza Aleksejam viņa «lietu» un pasniegdama klusi paspieda roku.

— Nu, jauno cilvēk, — teica pulkvedis, piemiegdams aci, — novelciet blūzi.

Ne par velti Meresjevs tik daudz bija nodarbojies ar sportu un sauļojies. Ārsts bija sajūsmināts par viņa vingro, stingri veidoto ķermeni, zem kura melnīgsnējās ādas bija sajūtams katrs muskulis.

— Jūs var ņemt par paraugu Davida statujai, — palielījās ar savām zināšanām kāds komisijas loceklis.

Meresjevs viegli tika cauri visām pārbaudēm, viņš ar roku izspieda pusotras normas, izelpoja tik daudz, ka mērītāja rādītājs pieskārās robežai. Asins spiediens viņam bija normāls, nervi teicamā stāvoklī. Noslēgumā viņš tik stipri parāva spēka mērītāja rokturi, ka aparats sabojājās.

— Lidotājs? — apmierināts jautāja pulkvedis, atgāzies krēslā un jau sataisījies rakstīt uz vecākā leitnanta Meresjeva A. P. personīgās lietas stūra rezoluciju.

— Lidotājs.

— Iznīcinātājs?

— Iznīcinātājs.

— Nu tad dodieties arī iznicināt. Tur tagad jūsu brāļus, ai, kā vajag!… Ar ko jūs gulējāt hospitālī?

Aleksejs sastomījās, juzdams, ka viss pēkšņi sabrūk, bet pulkvedis jau lasīja viņa personīgo lietu, un viņa platā, labsirdīgā seja izstiepās aiz brīnumiem:

— Kāju amputācija… Kas par muļķībām? Te ir kļūda, vai? Nu ko jūs klusējat?

— Nē, nav kļūda, — klusi un ļoti lēni, it kā dodamies pa kāpieniem uz ešafotu, teica Aleksejs.

Ārsts un visa komisija aizdomīgi sāka raudzīties šajā spēcīgajā, teicami attīstītajā, enerģiskajā puisī, nesaprazdami, kas par lietu.

— Uzlociet bikses! — nepacietīgi nokomandēja pulkvedis. Aleksejs nobāla. Neziņā viņš paskatījās uz Zinočku, lēni pacēla bikses un tā arī palika stāvot aiz galda savās ādas protēzēs, bēdīgs, ar nolaistām rokām.

— Bet ko tad jūs, mīļais, mūs muļķojat? Tik daudz laika notērējat. Jūs tak nedomājat bez kājām iet aviācijā? — beidzot teica pulkvedis.

— Es nevis domāju, bet es iešu! — klusi teica Aleksejs, un viņa čigana acis mirdzēja stūrgalvīgā izaicinājumā.

— Jūs esat prātu zaudējuši. Bez kājām?

— Jā, bez kājām — un lidošu, — nevis vairs stūrgalvīgi, bet ļoti mierīgi atbildēja Meresjevs. Viņš iebāza roku sava vecā parauga lidotāja frenča kabatā un izvilka no turienes rūpīgi salocītu žurnālā izgriezumu — redziet, viņš tak lidoja bez vienas kājas, kādēļ es nevaru lidot bez abām?

Pulkvedis, izlasījis rakstiņu, ar cienību paskatījās lidotājā.

— Bet šai lietā nepieciešams velnišķīgs treniņš. Redziet, viņš trenējās desmit gadus. Nepieciešams iemācīties rīkoties ar protēzēm kā ar savām kājām, — pulkvedis teica piekāpīgāk.

Šeit Aleksejs necerēti saņēma pastiprinājumu. Zinočka steidzīgi atstāja savu galdiņu, lūdzoši salika uz krūtīm rociņas un nosarkdama tā, ka viņas deniņi pārklājās sviedru pērlītēm, murmināja:

— Biedri pulkvedi, jūs paskatieties, kā viņš dejo! Labāk par visiem veseliem. Nu, goda vārds!

— Kā dejo? Kas par velna būšanu? — pulkvedis paraustīja plecus un labsirdīgi saskatījās ar komisijas locekļiem.

Aleksejs ar prieku pieķērās Zinočkas idejai.

— Jūs nerakstiet ne «jā», ne «nē». Atnāciet šovakar pie mums uz dejām. Jūs pārliecināsities, ka es varu lidot.

Tuvojoties durvīm, Aleksejs spogulī redzēja, ka komisijas locekļi par kaut ko dzīvi sarunājas.

Pirms pusdienas Zinočka sameklēja Alekseju nolaistā parka biezoknī. Viņa stāstīja, ka komisija, kad viņš izgājis, vēl ilgi par viņu spriedusi un pulkvedis teicis, ka Meresjevs esot neparasts puisis un varbūt, kas zina, tiešām lidos. Krievu cilvēkam nekas nav neiespējams! Uz to viens no komisijas locekļiem atbildējis, ka aviācijas vēsture tādus piemērus nezina. Pulkvedis viņam atbildējis, ka aviācijas vēsture daudz ko nezinājusi un padomju ļaudis viņai daudz iemācījuši šinī karā.

Pēdējā vakarā pirms šo atlaisto brīvprātīgo, un tādu sanatorijā izrādījās ap divsimt cilvēku, nosūtīšanas Aktivajā Armijā dejas sarīkoja ar paplašinātu programu. No Maskavas smagā mašīnā ieradās kara orķestris. Ragu muziķa trīcināja torņu režģu logus, priekšnamus un gaiteņus. Bez pārtraukuma, vienos sviedros dejoja lidotāji. Starp viņiem, jautrs, veikls, kustīgs visu laiku dejoja Meresjevs ar savu zeltmataino dāmu. Pāris bija izmeklēts.

Pulkvedis Mirovoļskis, kurš sēdēja atvērta loga tuvumā pie kausa vēsa alus, nenovērsa acis no Meresjeva un viņa partneres ar ugunssarkanajiem matiem. Viņš bija ārsts, vēl vairāk, viņš bija kara ārsts. No neskaitāmiem piemēriem viņš zināja, kā atšķiras protēzes no dzīvām kājām. Un, lūk, tagad, novērojot melnīgsnējo, spēcīgo lidotāju, kurš skaisti vadīja savu mazo, daiļo dāmu, viņš nekādi nevarēja atbrīvoties no domas, ka viss tas ir kaut kāda sarežģīta mistifikācija. Beidzot, pēc tam kad lidotājs aplaudējošu roku lokā braši nodejoja «bāriņu» un turklāt ar saucieniem, sizdams plaukstām pa gūžām, vaigiem — un tad, sakarsis un priecīgi satraukts izspraucās pie pulkveža, tas cienībā paspieda viņam roku. Meresjevs klusēja, bet viņa acis, kas nenovērsdamās skatījās pulkvedī, lūdza, prasīja atbildi.

— Es, kā jūs zināt, nedrīkstu jūs sūtīt uz daļu, Bet es jums uzrakstīšu rezolūciju kadru pārvaldei. Es uzrakstīšu mūsu domas, ka, attiecīgi trenējoties, jūs varēsiet lidot. Īsāk sakot, jebkurā gadījumā skaitiet manu balsi jums par labu, — atbildēja pulkvedis.

Viņš izgāja no zāles zem rokas ar sanatorijas priekšnieku, arī padzīvojušu kara ārstu — abi sajūsmināti un lielā neizpratnē. Pirms gulēt iešanas, ar papirosiem rokās, viņi vēl ilgi sprieda par to, ko gan visu var panākt padomju cilvēks, ja viņš kaut ko pa īstam nodomājis panākt…

Tai laikā, kad lejā vēl dimdēja mūzika un, logu taisnstūros atspoguļotas, kustējās pa zemi dejotāju ēnas, Aleksejs Meresjevs sēdēja augšā, stingri noslēgtā vannas istabā, līdz asinīm sakodis lūpas, iegremdējis kājas aukstā ūdenī. Gandrīz zaudēdams no sāpēm samaņu, viņš mērcēja ūdenī asiņainās čūlas un lielos noberzumus, kas bija radušies no trakās protēžu kustības

Kad pēc stundas majors Stručkovs ienāca istabā, Meresjevs nomazgājies, svaigs, sukāja spoguļa priekšā savus slapjos viļņainos matus.

— Tevi Zinočka meklē. Kaut būtu vai gājis pastaigāties ar viņu uz šķiršanos. Žēl meitenes.

— Iesim abi, Pāvel Ivanovič, nu iesim, vai tu nevari? — Sāka lūgties Meresjevs.

Doma palikt vienatnē ar šo jauko, jokaino meiteni, kas tik centīgi mācīja viņu dejot, bija viņam nepatīkama. Pēc Oļas vēstules viņš tās klātbūtnē jutās nospiests. Un tagad viņš neatlaidīgi vilka Stručkovu sev līdz, iekāms tas, neapmierināti rūkdams, nesniecās pēc cepures. Zinočka gaidīja balkonā. Rokās viņa turēja gluži applūkātu puķu pušķi. Puķu kausiņi un ziedlapiņas, saplosīti un sadriskāti, klāja grīdu pie viņas kājām. Izdzirdusi Alekseja soļus, viņa visa padevās uz priekšu, bet, ieraudzījusi, ka viņš nav viens, kļuva bēdīga un sarāvās.

— Iesim atvadīties no meža, — bezbēdīgā tonī teica Aleksejs.

Viņi saķērās rokās un klusēdami virzījās pa veco liepu aleju.

Viņiem zem kājām, pa zemi, nosētu mēnesnīcas palsās gaismas plankumiem, kustējās ogļmelnas ēnas un drīz te, drīz citā vietā kā izsvaidītas zelta naudas ripas mirdzēja pirmās rudens lapas. Aleja beidzās. Viņi iznāca no parka un pa mitro, sirmo zāli tuvojās ezeram. Ieplaka kā ar baltu aitas kažokādu bija noklāta ar biezas, saplosītas, vālainas miglas autu: Tas lipa pie zemes un, apņēmis viņus līdz vidum, noslēpumaini mirgoja un elpoja aukstā mēness gaismā. Gaiss bija mitrs, piesātināts ar auglīgām rudens smaržām un vietumis vēss un pat auksts, bet vietumis silts un spiedīgs, kā kad šinī miglas ezerā būtu bijuši kaut kādi savi avoti, savas siltās un aukstās strāvas.

— Izskatās, ka mēs esam milži un ejam virs mākoņiem, ko? — domīgi teica Aleksejs, juzdamies neveikli, kad manīja, ka mazā stiprā meitenes roka cieši piespiežas viņa elkonim.

— Iznāk, ka mēs esam muļķi, saslapēsim kājas un aizbraucot saķersim iesnas, — norūca Stručkovs, nogrimis kaut kādās savās skumjās pārdomās.

— Man, salīdzinot ar jums, ir zināmas priekšrocības. Es neko nevaru saslapēt un sasaldēt, — smīnēja Aleksejs.

Zinočka viņus vilka uz miglas klāto ezeru.

— Iesim, iesim, tur pašreiz vajag būt sevišķi jauki.

Viņi tik tikko neiebrida ūdenī un izbrīnā apstājās, kad tas caur pūkainām miglas šķipsnām tumši iemirdzējās kaut kur jau pavisam tuvu zem kājām. Blakus izrādījās laipas un līdzās tikko manāmi iezīmējās laivas tumšais siluets. Zinočka pazuda tumsā un atgriezās ar irkļiem. Nostiprināja dullus, Aleksejs sēdās pie irkļiem. Zina ar majoru novietojās līdzās uz priekšējā sēdekļa. Laiva lēni virzījās klusā ūdenī, drīz ienirdama miglā, drīz izslīdēdama klajā, kura spodrinātā melnumā mēnesnīca bagātīgi bija piebārstījusi sudrabu. Viņi domāja katrs savu domu. Nakts bija klusa, ūdens zem irkļiem sabirza dzīvsudraba lāsēs un likās tik pat smags. Dobji klabēja duļļi, kaut kur un jau pavisam no tālienes tikko sadzirdami skanēja virs ūdens raudošais, neprātīgais ūpja vaids.

— Pat ticēt grūti, ka tuvumā karo… — klusi teica Zinočka.

— Rakstīsiet man, biedri? Piemēram, jūs Aleksej Petrovič, atrakstīsiet kaut drusku? Gribat, es jums iedošu atklātnītes ar savu adresi. Uzrakstiet: dzīvs, vesels, sveicinu un pastkastītē, jā?

— Nē, brālīši, ar kādu prieku braucu! Pie velna, diezgan, pie darba! — iesaucās Stručkovs.

Un atkal visi apklusa. Dobji skalojās gar laivas dibenu sīki un glāstoši viļņi. Skaļi un miegaini čaloja ūdens laivas priekšgalā, stingriem, zibošiem mezgliem mutuļoja zem stūres.

Migla pamazām izklīda un varēja jau redzēt, ka no pat krasta līdz laivai stiepjas, gaišzili mirgodams, līgans mēnesstilts un kā vietumis pazibēja ūdens rožu un liliju plankumiņi.

— Uzdziedāsim, ko? — ieteicās Zinočka un, nesagaidījusi atbildi, uzsāka dziesmu par sērmūksli.

Viņa sēri nodziedāja pirmo rindkopu un tad ar dziļu un spēcīgu baritonu viņai pievienojās majors Stručkovs Viņš nekad agrāk nedziedāja, un Aleksejs pat nenojauda; ka viņam tāda jauka, samtaina balss. Un, lūk, virs ūdens līmeņa plaši skanēja šī dziesma, domīga un kaisla. Divas jaunas balsis, vīrieša un sievietes, sēroja, viena otru atbalstīdamas. Aleksejs atcerējās slaido sērmūksli ar vientuļo tumšsārto ķekaru, kas auga pie viņa istabas loga, atcerējās plataci Varju no apakšzemes sādžiņas; tad viss izgaisa: ezers, šī teiksmainā mēness gaisma, laiva, lidotāji — un viņš ieraudzīja sev priekšā meiteni no Kamišinas, bet nevis to Oļu, kas fotogrāfijā sēdēja ar pīpenēm piekaisītā pļavā, bet kaut kādu jaunu, nepazīstamu, nogurušu, lāsainiem no iedeguma vaigiem un saplaisājušām lūpām, notraipītā blūzē, lāpstu rokās, kaut kur tur stepēs pie Staļingradas.

Viņš nosvieda irkļus un jau trijatā saskanīgi nobeidza pēdējo rindkopu.

6.

Agri no rīta virkne kara autobusu izbrauca no sanatorijas sētas. Jau pie ārdurvīm majors Stručkovs, kas sēdēja uz kāpšļiem vienā no tiem, uzsāka savu mīļoto dziesmu par sērmūksli. Dziesmu uztvēra citās mašīnās un atvadu sveicieni, Burnazjana asprātības, Zinočkas vēlējumi, kura kaut ko kliedza Aleksejam autobusa logā, — viss tas izgaisa vienkāršos un daudznozīmīgos šīs senās dziesmas vārdos, kura ilgus gadus bija aizmirsta un atkal uzmodusies un iekarojusi sirdis Lielā Tēvijas kara laikā.

Autobusi tā arī aizbrauca, aizvezdami sev līdz melodijas saskanīgos, spēcīgos akordus. Kad dziesma bija nodziedāta, pasažieri apklusa un neviens neteica ne vienu vārdu, līdz pazibēja gar logiem pirmās rūpnīcas un galvaspilsētas nomaļu ciemi.

Majors Stručkovs, kas sēdēja uz kāpšļiem vaļējā ķitelī, smaidīdams raudzījās Maskavas apkārtnes ainavās. Viņam bija jautri. Viņš kustējās, pārvietojās, šis mūžīgais kara ceļotājs, viņš jutās savā stihijā. Viņš brauca uz kādu pagaidām viņam vēl nepazīstamu lidotāju daļu, bet tik un tā viņš brauca mājās. Meresjevs sēdēja kluss un satraukts. Viņš juta, ka pats grūtākais priekšā, vai viņam izdosies pārvarēt šos jaunos šķēršļus.

Tieši no autobusa, nekur neiegriezies, neparūpējies pat par nakts māju, Meresjevs gāja pie pulkveža Mirovoļska. Un šeit viņu gaidīja pirmā neveiksme. Viņa labvēlis, kuru ar tādām pūlēm viņš dabūja savā pusē, izrādījās, bija aizlidojis steidzamā komandējumā un atgriezīšoties ne visai drīz. Aleksejam ieteica iesniegt raportu parastā kārtībā. Meresjevs apsēdās turpat gaitenī un uzrakstīja raportu. Viņš to atdeva komandierim intendantam, kalsnam, maza auguma cilvēkam, ar nogurušām acīm. Tas apsolījās izdarīt visu, ko vien varēs, un palūdza atnākt pēc pāris dienām. Velti lidotājs lūdza, pat draudēja. Piespiedis krūtīm kaulainās dūrītes, intendants teica, ka tāda ir vispārējā kārtība un to pārkāpt viņš nespēj. Jādomā, viņš tiešām nevareja nekādi palīdzēt. Meresjevs atmeta ar roku un gāja prom.

Tā sākās viņa sirojumi pa kara kancelejām. Lietu sarežģīja tas, ka hospitālī viņu nogādāja steigā, bez mantu, pārtikas un naudas atestātiem, par kuru atjaunošanu viņš savlaicīgi nebija parūpējies. Viņam pat nebija komandējuma apliecības. Un kaut gan laipnais un iztapīgais intendants apsolīja viņam pieprasīt steidzīgi pa tālruni no pulka nepieciešamos dokumentus, Meresjevs zināja, ka viss tas ievelkas un saprata, ka kādu laiku viņam būs jādzīvo bez naudas, bez dzīvokļa, bez pārtikas, kara laika bargajā Maskavā, kur stingri svēra katru maizes kilogramu, katru cukura graudu.

Viņš piezvanīja uz hospitāli Aņutai. Spriežot pēc balss, viņa bija par kaut ko norūpējusies vai aizņemta, bet ļoti priecājās par viņu un uzstājās, lai pa šo laiku viņš pārvācas viņas dzīvoklī, jo vairāk tādēļ, ka viņa pati atrodas hospitālī kazarmu stāvoklī un viņš nevienu netraucēs.

Sanatorija bija iedevusi saviem viesiem uz ceļa piecām dienām sausu pārtikas devu, un Aleksejs, daudz nedomādams, gāja uz pazīstamo veco namiņu, kurš atradās pagalma dibenā, aizslēpies aiz jauno milzīgo māju spēcīgām mugurām. Pajumte ir, ēdiens ir — tagad var gaidīt. Viņš uzkāpa augšā pa pazīstamajām riņķa kāpnēm, kas dvesa viņam pretī kaķu, petrolejas dvingas un slapjas veļas smaku, sataustīja durvis un spēcīgi pie tām piedauzīja.

Smaila vecīga sejiņa parādījās pavērto divu smago važiņu pieturēto durvju spraugā. Alekseju ilgi pētīja ar neuzticību un ziņkārību, jautāja, kas viņš ir, pie kā nāk un kā viņu sauc. Tikai pēc tam nožvadzēja važiņas un durvis atvērās.

— Annas Daņilovnas nav, bet viņa zvanīja par jums. Ienāciet, es jums parādīšu viņas istabu.

Vecīte tā vien taustīja savām izbalējušām, nespodrām acīm viņa seju, apģērbu, bet it sevišķi mugursomu.

— Jums varbūt ūdeni uzsildīt? Lūk, uz krāsns Annas petrolejas virtuve, es sasildīšu.

Bez kautrēšanās Aleksejs iegāja pazīstamajā istabā. Liekas, zaldāta paradums justies visur kā mājās, kas tik ļoti bija izveidojies majorā Stručkovā — bija pielipis arī viņam. Sajutis veca koka, putekļu, naftalina, visu šo desmitiem gadu uzticīgi kalpojošo lietu smaku, viņš pat jutās uztraukts, it kā pēc ilgas apkārtklejošanas būtu nokļuvis zem dzimtā jumta.

Vecīte gāja viņam nopakaļus un stāstīja, stāstīja par rindu pie kāda maizes veikala, kur, ja izdodas, var dabūt uz kartītēm rupjmaizes vietā saldus pīteņus, par to, ka viņa nupat tramvajā dzirdējusi no viena ļoti solīda karavīra, ka vāciešiem krietni sadevuši pie Staļingradas, ka Hitlers no errastībām it kā sajucis un ievietots trako namā, bet Vācijā darbojoties viņa dubultnieks un ka viņas kaimiņiene Alevtina Arkadjevna, kura pilnīgi nelikumīgi saņemot strādnieku kartīti, aizņēmusies no viņas un vairs neatdodot lielisku emaljētu piena kannu un ka Anna Daņilovna ļoti cienījamu vecāku meita, kuri pašreiz esot evakuacijā, — ļoti laba meitene, klusa, stingra, ne tāda kā daža laba, viņa neblandoties dievs zin ar kādiem nekādiem un kavalierus mājā nevedot.

— Bet jūs, vai jūs būsit tas viņas līgavainis? Padomju Savienības Varonis, tankists?

— Nē, esmu vienkāršs lidotājs, — atbildēja Meresjevs un gandrīz sāka smieties, ieraudzījis, kā neizpratne, apvainojums, neuzticība un dusmas vienlaicīgi atspoguļojas vecītes izteiksmīgajā sejā.

Viņa saknieba lūpas, aizcirta durvis un jau gaitenī bez iepriekšējās gādīgās draudzības sapīkusi teica:

— Ja jums vajadzīgs silts ūdens, vāriet paši uz zilās petrolejas virtuves.

Aņuta, jādomā, bija stipri aizņemta darbā evakpunktā Šodien, kad rudens diena bija nomākusies, dzīvoklis izskatījās pavisam nolaists. Visur gulēja bieza putekļu kārta, uz logiem un postamentiem dzeltēja un vīta sen nelaistītas puķes. Uz galda stāvēja tējkanna, mētājās garozas, jau nopelējušas gar malām. Arī pianino bija ietērpts pelēkā un mīkstā putekļu pārvalkā. Un, šķita, bez elpas, bezcerīgi dūca saspiestajā, smagajā gaisā liela spēcīga muša, sizdamās gar nosūbējušiem dzelteniem stikliem.

Meresjevs atvēra logus. Tie izgāja uz pakalnu sašvīkātu dobju rindiņām. Svaigs gaiss ieplūda istabā, pacēla gaisā sakrājušos putekļus, tā ka telpa pildījās pelēku miglu. Šeit Aleksejam ienāca prātā jautra ideja uzpost šo nekopto istabu, pārsteigt un iepriecināt Aņutu, ja viņa vakarā izrausies, lai satiktos ar viņu. Viņš palūdza vecītei spaini, lupatu, suku un ar aizrautību ķērās pie šī kopš sendienām vīriešu ienīstā darba.

Kādu stundu, pusotras viņš berza, slaucīja, tīrīja, mazgāja, priecādamies par savu vienkāršo darbu.

Vakarā viņš aizgāja līdz tiltam, kur vēl atceļā bija ievērojis skuķēnus, kas pārdeva spilgtas smagas rudens asteres. Nopirka dažus ziedus, ielika tos vāzēs uz galda un pianino un nosēdās ērtajā zaļajā krēslā, sajuzdams visā ķermenī patīkamu nogurumu un kāri ieelpodams sātīgo cepeša smaržu, ko vecīte gatavoja virtuvē no viņa krājumiem.

Bet Aņuta atnāca tik nogurusi, ka, tikko ar viņu sasveicinājusies, nokrita uz dīvāna, pat neievērojusi, cik apkārt viss spodrs un mirdzošs. Tikai pēc dažām minūtēm, atpūtusies un iedzērusi ūdeni, viņa izbrīnā palūkojās visapkārt, pasmaidīja nogurušu smaidu un pateicīgi paspieda Aleksejam elkoni.

— Ne par velti Griša jūsos tā iemīlējies, ka es pat mazliet esmu greizsirdīga. Aļošeņka, vai tiešām to visu jūs… jūs paši? Kāds jūs esat brīnišķīgs! Bet vai no Grišas jums nav nekā? Viņš ir tur. Divas dienas atpakaļ atnāca vēstule, īsa, divi vārdi: Viņš Staļingradā — un joks tāds — raksta: audzējot bārdu. Ir gan iedoma, kurai atradis laiku! Bet tur tak ir ļoti bīstami? Nu, runājiet, Aļoša, nu?… Cik daudz briesmīgu lietu stāsta par Staļingradu!

— Tur ir karš.

Aleksejs nopūtās un sadrūma. Viņš apskauda visus, kuri bija tur, pie Volgas, kur iesākās milzu kauja, par kuru tagad tik daudz runāja.

Viņi norunāja visu vakaru, teicami, ar apetīti paēda sautēto cepeti un tā kā otra dzīvokļa istaba bija aiznaglota, brālīgi novietojās vienā. Aņuta gultā, bet Aleksejs uz dīvāna — un uzreiz aizmiga cietā, jauneklīgā miegā.

Kad Aleksejs atvēra acis un tūlīt uzlēca sēdus, saules staru putekļainie kūļi jau slīpi gūlās uz grīdas. Aņutas nebija. Viņa dīvāna atzveltnim bija piesprausta zīmīte: «Steidzos uz hospitāli. Tēja uz galda, maize bufetē, cukura nav. Ātrāk par sestdienu neizraušos. A.»

Visas šīs dienas Aleksejs gandrīz neizgāja no mājas. Aiz bezdarbības viņš vecītei izlaboja visus primusus, petrolejas virtuves, aizlodēja kastroļus, izlaboja ieslēdzējus un kontaktdakšas un pēc viņas lūguma izremontēja ļaundarei Alevtīnai Arkadjevnai kafijas dzirnaviņas, kaut gan tā emaljēto piena kannu nebija atdevusi. Ar visu to viņš panāca vecītes un viņas vīra, būvniecības tresta darbinieka, pretgaisa aizsardzības aktīvista, kurš arī veselām dienām nerādījās mājā, labvēlību. Laulātie ļaudis nāca pie slēdziena, ka tankisti, protams, — labi ļaudis, bet arī lidotāji nav par tiem sliktāki un pat, ja viņus tā pamatīgāk novēro — neskatoties uz savu gaisa profesiju, ir saimnieciska, ģimenīga, nopietna tauta.

Nakti pirms ierašanās kadru daļā pēc lēmuma Aleksejs nogulēja uz sava dīvāna neaizvēris acis. Gaismiņai svīstot piecēlās, noskuvās, nomazgājās un precīzi iestādes atvēršanas stundā pirmais tuvojās pie galda sēdošam administratīvā dienesta majoram, kuram vajadzēja izlemt viņa likteni. Majors viņam uzreiz nepatika. It kā neredzēdams Alekseju, viņš ilgi rakņājās pa galdu, izņēma un novietoja sev priekšā vākus ar papīriem, kādam zvanīja pa tālruni un pamatīgi paskaidroja sekretārei, kā vajag numurēt personīgās lietas un tad kaut kur aizgāja un diezgan ilgi neatgriezās. Pa to laiku Aleksejs paspēja ienīst viņa iegareno seju ar rūpīgi noskūtiem vaigiem, spilgtām lūpām, slīpu, pakāpeniski pārejošu spožā plikpaurī, pieri. Beidzot majors apgrieza kalendara lapiņu un tikai pēc tam pacēla acis pret apmeklētāju.

— Jūs pie manis, biedri vecāko leitnant? — solīdā, pašpārliecinātā basā viņš jautāja.

Meresjevs pateica savu lietu. Majors lika sameklēt sekretārei viņa papīrus un, tos gaidīdams, sēdēja kājas izstiepis, ar koncentrētu uzmanību bakstīdams zobus ar irbuli, kuru viņš turklāt pieklājīgi aizsedza ar kreisās rokas plaukstu. Kad papīrus atnesa, viņš noslaucīja irbuli mutes lakatiņā, ietina to papīrā, iebāza ķiteļa kabatā un sāka lasīt «personīgo lietu». Laikam ticis līdz amputētām kājām, viņš steidzīgi norādīja Aleksejam uz krēslu: — Tak sēdieties, ko jūs stāvat, — un atkal iedziļinājās papīros. Izlasījis līdz galam pēdējo lapiņu, viņš jautāja:

— Nu ko jūs, patiesību sakot, gribat?

— Gribu dabūt komandējumu uz iznīcinātāju pulku.

Majors atspiedās pret krēsla atzveltni un izbrīnā raudzījās lidotājā, kas visu laiku stāvēja kājās, un pats piestūma viņam krēslu. Platās uzacis līda vēl augstāk gludajā un treknajā pierē.

— Bet lidot tak jūs nevarat?

— Varu un lidošu. Aizsūtiet mani uz treniņa skolu izmēģināšanai, — Meresjevs gandrīz kliedza, un viņa tonī bija tikdaudz neapvaldītas vēlēšanās, ka karavīri, kas sēdēja pie blakus galdiem, pacēla galvas, pūlēdamies uzzināt, ko tik neatlaidīgi prasa šis melnīgsnējais, skaistais puisis.

— Bet dzirdiet, kā tad var lidot bez kājām? Smieklīgi. Tas nekur nav redzēts. Nu, kas jums atļaus, — majors saprata, ka viņa priekšā ir kaut kāds fanātiķis, varbūt ārprātīgais.

Raudzīdamies no sāniem Alekseja dusmīgajā sejā, viņa dedzīgajās, trakulīgajās acīs, viņš centās runāt pēc iespējas mīkstāk.

— Tas nekur nav redzēts, bet to redzēs, — stūrgalvīgi palika pie sava Aleksejs; viņš izņēma no piezīmju grāmatiņas celofānā ietītu žurnālu izgriezumu un nolika to uz galda majoram priekšā.

Karavīri pie blakus galdiem vairs nestrādāja un ar interesi klausījās sarunu. Viens, it kā lietas kārtodams, pienāca pie majora, palūdza sērkociņus un ieskatījās Meresjevam sejā. Majors pārskrēja acīm rakstiņu.

— Tas mums nav dokuments. Mums ir instrukcijas. Tur precizi formulētas derīguma pakāpes aviācijai. Es nevaru jūs pielaist pie mašīnas vadīšanas pat tad, ja jums trūktu tikai divu pirkstu, bet nevis abu kāju. Ņemiet savu žurnālu, tas nav pierādījums. Es cienu jūsu centību…

Juzdams, ka viss viņā saceļas, ka vēl mirklis — un viņš ielaidīs tintnīcu šajā spīdīgajā, kailajā pierē, Meresjevs dobji izspieda no sevis:

— Bet tas?

Viņš uzlika galdā savu pēdējo argumentu — papīru ar medicīniskā dienesta pulkveža parakstu. Majors neuzticīgi paņēma papīru. Tas bija attiecīgi noformēts, ar medicīniski sanitārā dienesta spiedogu, ar zīmogu: apakšā stāvēja aviācijā iecienītā ārsta paraksts. Majors izlasīja un kļuva drusku laipnāks. Nē, viņa priekšā nav nekāds ārprātīgais. Tiešām šis neparastais puisis taisās lidot bez kājām. Viņam pat kaut kādi ir izdevies pārliecināt pulkvedi, nopietnu, autoritatīvu cilvēku.

— Un tomēr, pie vislabākās gribas, nevaru, — nopūtās majors, atstumdams Meresjeva «lietu». — Medicīniskā dienesta pulkvedis var rakstīt, kas viņam patīk, bet mums ir skaidra un noteikta instrukcija, kura nepieļauj nekādu novirzīšanos… Ja es to pārkāpšu, kas atbildēs — pulkvedis?

Meresjevs ar ienaidu paskatījās šinī paēdušajā, pašapmierinātajā cilvēkā, tik pašpārliecinātā, mierīgā, pieklājīgā. Viņš redzēja viņa akurātā ķiteļa tīro apakškrādziņu, viņa spalvainās rokas ar rūpīgi apgrieztiem, gariem un neglītiem nagiem. Nu kā viņam lai izskaidro? Vai viņš sapratīs? Vai viņš zina, kas ir gaisa kauja? Viņš varbūt šāvienu savā dzīvē nav dzirdējis. No visa spēka valdīdamies, viņš dobji jautāja:

— Bet ko tad man iesākt?

— Ja katrā ziņā gribat, varu jūs nosūtīt komisijā uz formēšanas nodaļu, — majors paraustīja plecus. — Tikai brīdinu: veltīgas pūles.

— E, velns lai parauj, rakstiet uz komisiju, — aizsmakušā balsī teica Meresjevs, smagi nolaizdamies krēslā.

Tā sākās viņa klejošana pa iestādēm. Nogurušie, līdz kaklam ar darbu apkrautie ļaudis klausījās viņā, brīnījās, juta līdz, bija pārsteigti un plātīja rokas. Un tiešām, ko viņi varēja izdarīt? Pastāvēja instrukcija, pilnīgi pareiza instrukcija, virspavēlniecības apstiprināta, pastāvēja gadu desmitiem iesvētītas tradīcijas un kā varēja tās pārkāpt, un vēl šādā gadījumā, kur nevarēja būt nekādu šaubu.

Visiem bija no sirds žēl neatlaidīgā invalīda, kurš sapņoja par kaujas darbību, nevienam nepacēlās balss noteikt; pateikt «nē», un viņu sūtīja no kadru daļas formēšanas daļā, no galda pie galda, viņam juta līdzi un sūtīja no komisijas uz komisiju. Meresjevu vairs neizveda no pacietības ne noraidījumi, ne pamācošais tonis, ne pazemojošā līdzjūtība un iztapība, pret kuru sacēlās visa viņa lepnā dvēsele. Viņš iemācījās sevi savaldīt, piesavinājās lūdzēja toni un kaut gan dienā saņēma dažbrīd divus trīs noraidījumus, negribēja zaudēt cerību. Žurnāla lapa un medicīniskā dienesta pulkveža rezolūcija bija tik sadriskātas no biežās ārā vilkšanas, ka izjuka locījumu vietas, un viņam tās vajadzēja salipināt ar caurspīdīgu papīru.

Viņa klejojumu grūtības sarežģījās vēl ar to, ka atbildes no pulka vēl nebija un viņš dzīvoja bez atestātiem. Krājumi, ko viņš saņēma sanatorijā, jau bija izbeigušies. Tiesa, laulātais pāris — kaimiņi, ar kuriem viņš bija sadraudzējies, redzēdami, ka viņš sev vairs nevāra ēdienu, neatlaidīgi sauca viņu pusdienot. Bet viņš zināja, kā šie vecie ļaudis nopūlas savā niecīgajā sakņu dārzā, uzkalniņā aiz logiem, kur jau iepriekš bija uzskaitīts katrs sīpolu lakstiņš, katrs burkāns, zināja, cik brālīgi, ar bērnišķīgu rūpību, viņi rītos dala savu maizes devu, zināja un atteicās, mundri paziņodams, ka, lai nebūtu jātērē laiks ar gatavošanu, viņš pašreiz pusdieno komandieru ēdnīcā.

Atnāca sestdiena, diena, kad vajadzēja atbrīvoties Aņutai, ar kuru ik dienas viņš ilgiem lāgiem tērzēja pa tālruni, stāstīja viņai par savu lietu nevisai priecīgo gaitu. Mugursomā viņš glabāja tēva vecu sudraba etviju ar strauji joņojošu trijjūgu, — iestrādātu vākā melnā glītā emaljā ar uzrakstu: «No draugiem sudrabkāzās». Aleksejs nesmēķēja, bet māte, pavadīdama uz fronti savu mīluli, nez kādēļ iebāza viņam kabatā ģimenes rūpīgi glabāto tēva relikviju, un viņš tā arī vadāja to sev līdzi, šo masīvo neparocīgo lietu, bāzdams to kabatā «labai laimei» izlidojumos. Viņš sameklēja mugursomā etviju un gāja ar to uz komisijas veikalu.

Vāja, naftalīna smakas piesātināta sieviete pagrozīja portcigaru rokās, kaulainu pirkstu norādīja uz uzrakstu un paziņoja: lietas ar vārdiem komisijā nepieņem.

— Es tak lēti, par jūsu cenu.

— Ne, ne, turklāt, pilsoni karavīr, man liekas, jums vēl par agru saņemt dāvanas uz sudrabkāzām, — dzēlīgi piezīmēja naftalina dāma, paskatījusies Aleksejā savām nelaipnajām, izbalējušām acīm.

Stipri nosarcis, lidotājs paķēra etviju no letes un metās ārā. Kāds viņu apturēja aiz piedurknes, iepūzdams ausī smagus degvīna tvaikus.

— Pievilcīga lietiņa. Un nav dārga? — jautāja sariem apaudzis, zildegunains purns, kura īpašnieks stiepa pretim etvijai dzīslainu, drebošu roku. — Masīvs. Cienībā pret Tēvijas kara varoni — piecas pelēkās dāmas.

Aleksejs bez kaulēšanās paķēra piecus simtniekus un izskrēja svaigā gaisā no šīs veco, smirdīgo grabažu valstības. Tuvākajā tirgū viņš nopirka gaļas gabalu, speķi, maizes klaipu, kartupeļus, sīpolus. Neaizmirsa pat dažas pētersīļu lapiņas. Apkrauts atgriezās «mājā», kā viņš tagad mēdza teikt pats sev, košļādams ceļā speķa gabaliņu.

— Nolēmu atkal sausā veidā, draņķīgi gatavo, — viņš sameloja vecītei, izlikdams virtuvē uz galda savu ieguvumu.

Vakarā Aņutu gaidīja lepnas vakariņas. Kartupeļu vira gaļas buljonā, kura dzintarā peldēja zaļas pētersīļu sprodziņas, cepta gaļa ar sīpoliem un pat dzērveņu ķīselis, stērķeļu novārījumā, vecītes iegūts no kartupeļu mizām. Meitene atnāca nogurusi, bāla. Ar redzamu piepūli viņa piespieda sevi nomazgāties, pārģērbties. Steidzīgi paēdusi pirmo un otro, viņa izstiepās vecajā teiksmainajā krēslā, kurš, kā likās, apkampa nogurušu cilvēku ar labsirdīgām plīša rokām un čukstēja viņam ausīs jauku sapni.

Tā viņa arī aizmiga, nesagaidījusi, kamēr zem krāna kannā atdzisīs pēc visiem noteikumiem izvārītais ķīselis.

Kad pēc īsas atdusas viņa atvēra acis, pelēka krēsla jau sabiezēja mazajā un atkal tīrajā istabā, pieblīvētā vecām mājīgām lietām. Pie pusdienas galda zem vecās lampas nespodrā kupola, no kuras diedziņos nokarājās, stiepļu kājiņas tirinādami, raibi, no bērnības viņai pazīstami zirneklīši, viņa ieraudzīja Alekseju. Viņš sēdēja, galvu saņēmis abām rokām un saspiedis to tā, it kā gribētu to pārspiest ar plaukstām pušu. Viņa seju nevarēja redzēt, bet visā viņa pozā bija tāds smags izmisums, ka žēlums pret šo stipro, stūrgalvīgo cilvēku kā silts vilnis iespiedās meitenei kaklā. Viņa klusi piecēlās, piegāja viņam, apkampa viņa lielo galvu un sāka glāstīt, ļaudama viņa cietajām matu šķipsnām plūst caur pirkstiem.

Viņš satvēra viņas roku un noskūpstīja uz delnas, tad pēkšņi uzlēca jautrs un smaidošs:

— Bet ķīselis! Pašā reizē. Es pūlējos, centos no visa spēka, atdzesēju zem krāna līdz vajadzīgai temperatūrai un, esiet tik laipni, viņa aizmigusi. Kā to lai viens pavārs pārcieš!

Viņi jautri noēda pa šķīvim šo «priekšzīmīgo», etiķskābo ķīseli, patērzēja, gluži kā pēc norunas, nepieskardamies diviem tematiem: Gvozdjeva un viņa, Meresjeva, lietām. Tad sāka kārtot gultas katrs savā vietā. Aņuta izgāja gaitenī, pagaidīja, kamēr pret grīdu atsitīsies Alekseja protēzes, tad, nodzēsusi lampu, noģērbās un nolikās gulēt pati. Bija tumšs, viņi klusēja, bet pēc tā, kā dažreiz švīkstēja palagi un līgojās atsperes, abi zināja, ka ne viens, ne otrs neguļ.

— Aļoša, jūs neguļat? — nenocietās beidzot Aņuta.

— Neguļu.

— Domājat?

— Domāju, bet jūs?

— Arī domāju.

Brīdi klusēja. Aiz loga pagriezienā notarkšķēja tramvajs. Zilais uzliesmojums virs viņa loka mirkli apgaismoja istabu, un katrs no viņiem īsu brīdi redzēja otra seju. Abi gulēja vaļējām acīm.

… Aleksejs šinī dienā neteica Aņutai ne vārda par savu gājienu rezultātiem, un no tā viņa noprata, ka viņa lietas ir sliktas un varbūt jau dziest cerība šai nemiera pilnajā dvēselē. Ar savu sievietes instinktu viņa nojauta, cik smagi jūtas šis cilvēks, bet arī saprata, ka, lai cik grūti šinī brīdī viņam arī būtu, runājot par to tikai uzplēsīs vainu, bet līdzjūtība aizvainos.

Bet viņš, gulēdams uz muguras, rokām aiz galvas, domāja par to, ka trīs soļus no viņa gultā tumsā guļ meitene, drauga līgava, labs brīnišķīgs biedrs. Līdz tai viņam jānoiet divi, trīs soļi pa tumšo istabu, bet nekad ne par ko pasaulē viņš neietu šos trīs soļus, it kā šī maz pazīstamā, viņu savā mājā uzņēmusī meitene būtu viņa paša māsa. Viņš domāja, ka majors Stručkovs, droši vien, viņu nolamātu, varbūt pat neticētu viņam. Tomēr kas zina, varbūt tagad tieši viņš varētu to saprast labāk nekā jeb kurš cits… Bet cik brīnišķīga ir Aņuta un kā nabaga meitene nostrādājas un kā, neskatoties uz to, aizraujas ar savu smago darbu evakhospitālī!…

— Aļoša, — klusi pasauca Aņuta.

No Meresjeva dīvāna atskanēja vienmērīga elpošana. Lidotājs gulēja. Meitene piecēlās no guļasvietas, uzmanīgi likdama basas kajas, piegaja viņa gultai un ka mazam bērnam sakārtoja spilvenu un pabāza apkārt segu.

7.

Meresjevu izsauca komisijā pirmo. Milzīgais, izplūdušais medicīniskā dienesta pulkvedis, beidzot atgriezies no komandējuma, sēdēja priekšsēdētāja vietā. Viņš uzreiz pazina Alekseju un pat izgāja viņam pretim.

— Ko, neņem? Jā, mans mīļais, jūsu lieta nav vienkārša. Jo jāpārkāpj, redz, ir likums. Bet kā likumam tiks pāri? — labsirdīgi viņš izteica līdzjutību.

Alekseju pat neizģērba. Uz papīra pulkvedis ar sarkanu zīmuli uzrakstīja: «Kadru daļai. Atrodu par iespējamu nosūtīt Aviācijas treniņa skolā pārbaudei.» Ar šo papīru Aleksejs devās tieši pie kadru daļas priekšnieka. Pie ģeneraļa viņu nelaida. Meresjevs bija gatavs gandrīz iekaist, bet ģeneraļa adjutantam, slaidam jaunam kapteinim, ar melnām ūsiņām, bija tāda jautra, labsirdīgi draudzīga seja, ka Meresjevs, kurš no seniem laikiem, kā viņš mēdza izteikties, necieta «ercenģeļus», nosēdās pie viņa galdiņa un sev pašam negaidīti, pamatīgi izstāstīja kapteinim savu stāstu. Viņa stāstījumu pārtrauca bieža tālruņa zvanīšana. Kapteinim ik brīdi vajadzēja lēkt augšā un skriet uz priekšnieka kabinetu.

Bet atgriezies viņš tūlīt sēdās Meresjevam iepretim un, raudzīdamies viņā bērnišķīgām naivām acīm, kurās reizē bija ziņkāre, sajūsma, pat neticība, steidzināja:

— Nu, nu, un tālāk? — vai plātīja rokas un nesaprašanā jautāja:— Melo? Dieva vārds tu nemelo? N-jā, tas tiešām n-jā!

Kad Meresjevs izstāstīja viņam par saviem klejojumiem kancelejās, kapteinis, kas neskatoties uz savu jaunekļa ārieni, izrādījās pamatīgs zinātnieks iestāžu aparata lietās, sašutis iesaucās:

— Kādi velni! Velti viņi tevi trenkāja, tu tak esi brīnišķīgs, tu esi, esi, vienkārši nezinu, kā pateikt, tu esi sevišķs puisis!… Tikai viņiem ir taisnība: bez kājām nelido.

— Lido… Lūk… Lūk… un Meresjevs nolika viņam priekšā izgriezumu no žurnālā, pulkveža rezoluciju un komandējumu.

— Bet kā tu lidosi bez kājām? Joks tāds! Nē, brālīt, arī pēc sakāmvārda iznāk, ka «bez kājām nav dancošana».

Citam Meresjevs droši vien būtu ņēmis ļaunā, varbūt pat iekaistu, sarunātu rupjības. Bet kapteiņa dzīvā seja pauda tādu labsirdību, ka tai vietā Aleksejs uzlēca un puiciskā spītē iesaucās.

— Nav dancošana? — un pēkšņi sāka uzgaidāmā istabā griezties dejā.

Kapteinis sajūsmināts sekoja viņam acīm, tad, ne vārda neteicis, paķēra viņa papīrus un nozuda kabinetā.

Viņš ilgi nenāca atpakaļ. Lidotājs, ieklausījies divu balsu dobjajās atbalsīs viņpus durvīm, sajuta, kā briesmīgā sasprindzinātībā sarāvās viss ķermenis, cik stipri un ātri sita sirds, it kā viņš ātrā mašīnā mestos straujā pikējumā.

Kapteinis iznāca no kabineta smaidīdams, apmierināts.

— Lūk ko, — viņš teica, — protams par to, ka lidotāju sastāvā, ģenerālis pat dzirdēt negribēja. Bet te lūk, viņš uzrakstīja uz BAO pieņemšanai darbā, nesamazinot algu un iztiku. Saproti. Nesamazinot…

Kapteinis bija pārsteigts, ieraudzījis Alekseja sejā prieka vietā sašutumu.

— Uz BAO? Nekad. Jums visiem ir jāsaprot: nevis par vēderu, vai par algu es rūpējos. Es esmu lidotājs, saprotiet, es gribu lidot, es gribu karot… Kādēļ to neviens nesaprot! Tas tak ir tik vienkārši…

Kapteinis bija neziņā. Ir gan gadījies viņam apmeklētājs, cits viņa vietā būtu atkal sācis dejot, bet šitas… Pavisam jocīgs cilvēks. Bet šis jocīgais cilvēks kapteinim patika arvien vairāk. Viņš tam ļoti juta līdzi, viņš tam gribēja par katru cenu palīdzēt viņa neticamajā pasākumā. Pēkšņi viņam iešāvās prātā doma. Viņš pamirkšķināja Meresjevam, pamāja ar pirkstu sev klāt un čukstēja, atskatīdamies uz šefa kabinetu.

— Ģenerālis izdarīja visu, ko spēja, vairāk nav viņa spēkos. Dieva vārds! Viņu pašu turētu par ārprātīgu: cilvēku bez kājām lidotāju sastāvā. Ej tieši pie mūsu saimnieka, tikai viņš viens var.

Pēc pusstundas Meresjevs, kuram viņa jaunais paziņa izgādāja caurlaidi, satraukti staigāja pa lielā priekšnieka uzgaidāmo telpu paklājiem. Kā viņam tas neienāca agrāk prātā! Nu skaidrs, tieši šeit viņam vajadzēja tūlīt griezties, nezaudējot par velti tik daudz laika. Vai nu raize — vai maize… Stāstīja, ka priekšnieks pats bijis labs ass. Viņam jāsaprot! Lai nu ko, bet iznīcinātāju viņš nesūtīs uz BAO.

Pieņemamā istabā stīvi sēdēja ģenerāļi, pulkveži. Viņi sarunājās pusbalsī, daži acīm redzami bija uztraukušies, daudzi smēķēja, un tikai vecākais leitnants staigāja pa paklājiem uz priekšu un atpakaļ savā jocīgajā, lēkājošā gaitā. Kad visi apmeklētāji bija cauri un pienāca Meresjeva kārta, viņš strauji tuvojās galdam, pie kura sēdēja jauns majors, apaļu atklātu seju.

— Jūs pie paša, biedri vecāko leitnant?

— Jā. Man pie viņa personīgi ir ļoti svarīga lieta.

— Varbūt jūs tomēr mani varētu iepazīstināt ar savu lietu. Jūs sēdieties, sēdieties. Smēķējat? — Un pasniedza Meresjevam atvērtu papirosu etviju.

Aleksejs nesmēķēja, bet nez kādēļ paņēma papirosu, paburzīja rokās un uzlika uz galda un pēkšņi tāpat kā kapteinim vienā rāvienā izteica visu par savām neveiksmēm. Šinī dienā viņš noteikti mainīja savu uzskatu par «ercenģeļiem», kas sarga ģenerāļu priekštelpas. Majors viņā klausījās, nevarētu teikt, ka pieklājīgi, bet kaut kā draudzīgi, līdzjūtīgi un uzmanīgi. Viņš izlasīja žurnālā rakstiņu un iepazinās ar rezoluciju. Meresjevs sajūsmināts, ka viņam jūt līdzi, uzlēca un, aizmirsies, kur atrodas, atkal gribēja nodemonstrēt, kā viņš dejo… Te gandrīz viss būtu sabrucis. Durvis pēkšņi atvērās, no turienes iznāca gara auguma, kalsns tumšmatains cilvēks, kuru Aleksejs pazina pēc fotogrāfijām. Iedams viņš pogāja ciet mēteli un kaut ko stāstīja ģenerālim, kas viņam gāja no muguras. Viņš bija ļoti norūpējies un pat neievēroja Meresjevu.

— Es uz Kremli, — viņš pateica majoram, paraudzīdamies pulkstenī. — Pasūtiet sešos nakts lidmašīnu uz Staļingradu. Iesēšanās Verhņajā Pogromnajā, — un aizgāja tikpat ātri, kā parādījās.

Majors tūlīt pasūtīja lidmašīnu un, atcerējies Meresjevu, izplēta rokas.

— Nelaimējās, aizlidojam. Vajadzēs gaidīt. Jums ir kur dzīvot?

Neparastā apmeklētāja melnīgsnējā sejā, kura brīdi atpakaļ likās stūrgalvīga un apņēmīga, majors pēkšņi ieraudzīja tādu vilšanos un tādu nogurumu, ka mainīja lēmumu.

— Labi… Es pazīstu mūsu saimnieku, viņš rīkotos tāpat.

Viņš uzmeta dažus vārdus uz oficiālās blankas, iebāza papīru aploksnē, uzrakstīja virsū: «Kadru daļas priekšniekam» — un, pasniegdams Meresjevam, spieda viņam roku:

— No visas sirds vēlu izdošanos!

Papīrā stāvēja rakstīts: «Leitnantu Meresjevu A. pieņēma virspavēlnieks. Viņam jāizrāda vislielākā pretimnākšana. Nepieciešams palīdzēt ar visu iespējamo atgriezties viņam kaujas aviācijā.»

Pēc stundas kapteinis ar ūsiņām ieveda viņu sava šefa kabinetā. Vecais ģenerālis, smagnējs, dusmīgām pinkainām uzacīm, izlasīja papīru, pacēla pret lidotāju gaišzilās acis un pasmīnēja:

— Arī tur jau bijis… Ātrs, ātrs. Ak tad tu esi tas, kas apvainojās, ka es tevi gribēju sūtīt uz BAO? Ha-ha-ha! — un viņš smējās skaļi un trokšņaini. — Malacis! Pazīstu dižciltīgu lidotāju. BAO viņš negrib, apvainojies. Vai nav jāsmejas!… Ko es ar tevi lai iesāku, dejotāj, ko? Nositīsies, bet man galvu noņems, kādēļ vecais muļķi sūtīji. Bet, kas tevi zina, šinī karā mūsu puiši vēl trakākus brīnumus pasaulei parādījuši. — Dod papīreli.

Ar zilu zīmuli, nesaprotamā rokrakstā ģenerālis nevīžīgi, nepabeigdams vārdus, uzrakstīja pāri papīram: «Nosūtīt treniņa apmācības skolā.» Meresjevs saķēra papīru drebošām rokām. Viņš to izlasīja turpat pie galda, tad kāpņu telpā, tad lejā pie sargkareivja, kurš pārbaudīja caurlaides pie ieejas, tad tramvajā, beidzot stāvēdams lietū uz ietves. No visiem ļaudīm, kas apdzīvoja zemes lodi, tikai viņš viens spēja saprast, ko nozīmē un ko ir vērts šie četri nepabeigtie, nevīžīgi uzrakstītie vārdi.

Šinī dienā uz priekiem Aleksejs pārdeva savu pulksteni — divīzijas virsnieku dāvanu, — sapirka tirgū dažādas ēdamlietas un vīnu, pa tālruni lūgšus lūdza Aņutu kaut kā samainīties uz dažām stundām tur darbā evakhospitālī, uzlūdza vecīšu pāri un sarīkoja plašus svētkus sakarā ar savu lielo uzvaru.

8.

Treniņa apmācības skolā, kas atradās netālu no Maskavas, līdzās nelielam osoaviahima lidlaukam, tais trauksmainajās dienās bija karsts darba laiks.

Staļingradas kaujās aviācijai bija daudz darba. Debesis virs Volgas cietokšņa, mūžīgi pelēkrudas, kuras vienmēr klāja ugunsgrēku un sprādzienu dūmi, bija pārvērtušās par arēnu nepārtrauktām gaisa sacīkstēm un cīniņiem, kas izvērsās veselās kaujās. Abas puses cieta sevišķi ievērojamus zaudējumus. Karojošā Staļingrada nepārtraukti prasīja aizmugurei lidotājus, lidotājus, lidotājus… Tādēļ treniņu apmācības skola, kur papildinājās no hospitāļa iznākušie lidotāji, bet no aizmugures atbraukušie piloti, kuri līdz šim lidoja uz civilās satiksmes lidmašīnām, pārkvalificējās lidošanai uz jaunām kaujas mašīnām, strādāja ar milzu slodzi. Treniņu lidmašīnas, spārēm līdzīgas «uškas» un «utočkas», bija nosēdušās apkārt mazam, šauram lidlaukam kā mušas nenokoptam virtuves galdam. Tās dūca virs tā no saules līdz saulei, un, lai kad arī paskatītos uz krustām šķērsām riteņiem sašvīkāto lauku, šeit vienmēr kāds izlidoja vai sēdās.

Treniņa apmācības skolas priekšnieks, mazs, ļoti resns, spēcīgs sārtvaidzis, dusmīgi paskatījās Meresjevā, it kā ar šo skatu gribētu teikt: «Kāds velns arī tevi vēl te atnesis? Vai man tāpat rūpju nav gana!» — un izrāva viņam no rokām aploksni ar komandējumu un papīriem.

«Piesiesies kājām un aiztrieks», — domāja Meresjevs, ar bailēm skatīdamies rudos saros, kas sprogojās platajā, ilgi neskūtajā pulkveža sejā. Bet viņu jau sauca divu telefonu signāli. Viņš ar plecu piespieda ausij vienu klausuli, kaut ko nepacietīgi rūca otrā un tai pašā laikā acīm pārskatīja Meresjeva dokumentus. Jādomā, viņš tajos izlasīja tikai vienu pašu ģenerāļa rezoluciju, tādēļ, ka turpat, nenolicis tālruņa klausuli, parakstīja zem tās: «Trešā trenēšanās nodaļā, leitnantam Naumovam. Ieskaitīt.» Tad nolicis abas klausules, nogurušā balsī jautāja:

— Kur mantu atestāts? Kur pārtikas? Nav? Nevienam nav. Zinu, zinu to dziesmu. Hospitālis, burzma, nepaspēju. Vai jūs gribat, lai es no savas gaļas jums vāru zupu? Rakstiet raportu, bez atestāta ar pavēli neieskaitīšu.

— Taisni tā, uzrakstīt raportu! — ar prieku noskaldīja Meresjevs, viss izstiepies, roku pie cepures. — Atļausiet iet?

— Ejiet, — pulkvedis laiski pamāja ar roku. Un pēkšņi atskanēja viņa sirdīgais sauciens:— Stāt! Kas tas? — viņš norādīja uz smago, zelta monogramām apkalto spieķi — Vasilija Vasiļjeviča dāvanu. Meresjevs, iziedams no kabineta, uztraukumā to bija aizmirsis kaktā. — Kas par dižošanos! Spieķi pie malas! Tā jau nav karaspēka daļa, bet čigānu nometne. Pilsētas pastaigas vieta: spieķi, niedrītes, steki, pātadziņas… Drīz kārsiet kaklā amuletus un ņemsiet kabīnēs līdz melnus kaķus. Lai es šo draņķību vairs neredzētu! Švīts!

— Tieši tā, biedri apakšpulkvedi.

Kaut gan priekšā bija daudz grūtību un neērtību: vajadzēja rakstīt raportu, paskaidrot dusmīgajam apakšpulkvedim, kādos apstākļos nozaudēts atestats, kaut gan sajukuma dēļ, kuru ienesa caur skolu plūstošā ļaužu straume, ēdināja viņus diezgan slikti un, paēduši pusdienas, kursanti tūdaļ sāka sapņot par vakariņām, kaut gan bāztin piebāztā vidusskolā, kas pagaidām bija pārvērsta lidotāju kopmītnē numur trīs, caurules bija pārplīsušas un velnišķīgi sala un visu pirmo nakti Aleksejs drebēja zem segas un ādas reglāna, — viņš jutās šeit, šajā burzmā un neērtībās tā, kā, jādomā, jūtas zivs, kuru vilnis ierāvis atpakaļ jūrā pēc tam, kad tā kādu laiku bija gulējusi, gaisu rīstīdama, smiltīs. Viņam šeit viss bija pa prātam, un pat pašas šī kara mājokļa neērtības viņam atgādināja, ka viņš tuvojas sava sapņa piepildījumam.

Pazīstama apkārtne, savi ļaudis vecos nobružātos un pa kara laiku izbalējušos ādas reglānos un suņādas untēs, iedeguši, aizsmakušām rīklēm, jautri; pazīstama atmosfēra, piesūkusies ar salkano aso aviācijas benzīna smaku, pilna sildāmo matoru rēcieniem un vienmērīgi lidojošo lidmašīnu rūkoņas, nosmērētie tehniķi, eļļu notrieptos kombinezonos, steidzās pa galvu pa kaklu; dusmīgie, bronzas krāsā iedegušie intruktori, sārtie skuķi meteoroloģiskā būdā; zilpelēkie, kārtainie dūmi komandpunkta dežūrtelpā; zumeru tarkšķi un spalgie telefonu zvani; karošu bads ēdnīcā, kuras «atmiņai» bāza kabatās frontes braucēji, kaujas lapiņas, uzrakstītas ar krāsainiem zīmuļiem, ar neiztrūkstošām jauniesācēju karikatūrām, kuri sapņo gaisā par meitenēm; brūnganie, mīkstie lidlauka dubļi, krustām šķērsām riteņu un spieķu sašvīkāti; jautrās sarunas, piparotu vārdu un aviācijas termiņu piebārstītas, — viss tas bija pazīstams, nogulsnējies.

Meresjevs tūlīt atplauka, izvērsās. Atgriezās dzīves prieks, kas likās pilnīgi zudis, un zināma jautra vieglprātība, kas vienmēr nedaudz piemita iznīcinātājiem. Viņš sāka piegriezt vērību ārienei, ar prieku, veikli un skaisti atbildēja uz jaunāko sveicieniem, stingri piesita kāju, satiekoties ar vecākiem, un, saņēmis jaunu formu, tūlīt to atdeva pāršūt gados jau pavecam seržantam — ebrejam, skroderim pec savas civilas profesijas, kurš izrakstīja BAO produktus. Naktīs seržants piepelnījās «pielāgodams kauliem» formas standartdrēbes — izvēlīgiem, švītiem leitnantiem.

Jau pirmajā dienā Meresjevs sameklēja lidlaukā trešās nodaļas leitnantu Naumovu, kuram viņš bija piekomandēts. Naumovs, maza auguma, ļoti kustīgs cilvēks, prāvu galvu, garām rokām, skraidīja «T» rajonā un skatījās gaisā, kur zonā lidoja maza «uška», nikni lamādams to, kas viņu vadīja:

— Lāde… Maiss piebāzts ar… zeltu… «Esot bijis iznīcinātājs» — Tu domā kādu piekrāpt?

Atbildei uz Meresjevā sveicienu, kas stādījās savam nākošajam instruktoram pēc visām formalitātēm priekšā, viņš tikai atmeta ar roku un rādīja uiz debesīm:

— Esat redzējuši? «Iznīcinātājs», gaisa valdnieks, šūpojas kā… ziediņš āliņģī…

Instruktors iepatikās Aleksejam. Viņš mīlēja šādus, mazliet trakus satiksmē ar citiem, līdz ausīm savā darbā iemīlējušos ļaudis, ar kuriem spējīgam un centīgam cilvēkam viegli atrast kopēju valodu. Viņš izteica dažas lietišķas piezīmes par lidotāju. Mazais leitnants jau uzmanīgi noskatīja viņu no galvas līdz kājām:

— Manā grupā? Kā uzvārds? Uz kā lidojāt? Kaujās bijāt? Cik ilgi neesat lidojuši?

Aleksejs nebija pārliecināts, vai leitnants dzirdēja viņa atbildes. Viņš atkal bija atgāzis galvu un aizsedzis seju ar plaukstu pret sauli, kratīja dūrīti:

— Zaļās mucas braucējs. Skatieties, kā viņš izdara pagriezienu! Taisni kā begemots viesistabā.

Viņš noteica Aleksejam ierasties lidošanas dienas sākumā un apsolīja tūlīt «pamēģināt».

— Tagad ejiet un atpūtieties. Pēc ceļa veselīgi. Paēdāt? Pie mums dažreiz steigā aizmirst paēdināt… Velna pintiķis! Nosēdies tikai, es tev gan parādīšu «iznīcinātāju»!

Meresjevs negāja atpūsties, jo vairāk tādēļ, ka lidlaukā, pa kuru vējš dzenāja sausus un vēsus smilšu putekļus, šķita, bija siltāks nekā «devītā A», kur stāvēja viņa gulta. Viņš uzmeklēja BAO kurpnieku, atdeva viņam savu nedēļas tabakas normu un palūdza pašūt no virsnieka jostas divas mazas siksniņas ar sprādzēm, sevišķas konstrukcijas, ar kuru palīdzību viņš varētu cieši piesaistīt protēzes vadības kāju svirām. Tā kā pasūtījums bija steidzīgs un neparasts, kurpnieks izkaulēja «puslitram» un apsolījās iztaisīt siksnas pēc vislabākās sirdsapziņas. Bet Meresjevs atgriezās lidlaukā un līdz tumsai, līdz tam laikam, kamēr pēdējo lidmašīnu ierindoja līnijā un piesēja virvēm pie zemē iedzītām vintēm, sekoja lidojumiem, it kā tie nebūtu vis parastie treniņa lidojumi zonās, bet kaut kāda labāko asu sacensība. Viņš neiedziļinājās lidojumos. Viņš dzīvoja lidlauka atmosfēras pārņemts, ieelpodams tās lietišķo rosmi, motoru nerimstošo rūkoņu, raķešpistoļu sausos sprādzienus, benzīna un eļļas smaku. Visa viņa būtne gavilēja, viņš pat nedomāja, ka rīt motors var saniķoties, nepaklausīt, ka var notikt katastrofa.

No rīta viņš ieradās lidlaukā, kad tas vēl bija tukšs. Līnijās rūca sildāmie motori, spriegi dvesa uguni «polārās» krāsnis un bortmehāniķi, iedarbinot propellerus, atlēca no tiem kā no čūskām. Bija dzirdama pazīstamā rīta sasaukšanās.

— Pielaist!

— Kontakts!

— Ir kontakts!

Kāds nolamāja Alekseju, ka viņš nez kādēļ maisās te gar lidmašīnām tādā agrumā. Viņš atjokojās un atkārtoja pie sevis jautro, nez kādēļ smadzenēs iesēdušos frāzi: «Ir kontakts, ir kontakts». Beidzot lidmašīnas palēkdamās, neveikli gāzelēdamās un spārnus trīcinādamas ieskrējās startam, bortmehāniķu pieturētas pie spārnu apakšām.

Naumovs bija jau šeit un smēķēja uztītu papirosu, tik maziņu, ka likās viņš velk dūmus no kopā saliktajiem brūnajiem pirkstiem.

— Atnāci? — Viņš jautāja, neatbildēdams uz Alekseja pēc visām formalitātēm atdotā oficiālā sveiciena. — Nu, labi vien ir: pirmais atnāci — pirmais arī brauksi. Bet nu sēsties devītnieka pakaļējā kabīnē, arī es tūlīt. Paskatīsimies, kas tu esi par putnu.

Viņš ātriem vilcieniem beidza izpīpēt niecīgo «činariku», bet Aleksejs steidzās uz lidmašīnu. Viņam gribējās piestiprināt kājas, iekāms instruktors atnāks. Viņš ir lāga puika, bet, kas zina, varbūt ietiepsies, atteiksies mēģināt, sacels traci? Meresjevs līda pa slideno spārnu, drudžaini turēdamies pie kabīnes malām. Uztraucies un neieradis, viņš nekādi nevarēja iecelt kāju kabīnē, tā ka pavecais sadrūmušais bortmehāniķis, izbrīnā noskatījies viņā, nolēma: «Piedzēries, suns».

Tomēr beidzot Aleksejam izdevās iedabūt kabīnē savu stīvo kāju, ar neiedomājamām pūlēm viņš ievilka otru un smagi nokrita sēdeklī. Viņš tūdaļ piesprādzēja ar ādas siksniņām protēzes stūres pedāļiem. Konstrukcija izrādījās izdevusies, siksniņas cieši pievilka protēzes pedāļiem, un viņš tos sajuta, kā bērnībā bija sajutis zem kājas labi pielāgotu slidu.

Kabinē parādījās instruktora galva:

— Vai tu, draugs, neesi tikai iedzēries? Uzpūt dvašu!

Aleksejs uzpūta dvašu. Nesajutis pazīstamo smaku, instruktors padraudēja bortmehāniķim ar dūri.

— Pielaist!

— Kontakts!

— Ir kontakts!

Motors vairākas reizes spalgi apsprauslojās, tad atskanēja skaidri saklausāmie viņa virzuļu puksti. Meresjevs pat iekliedzās no prieka un mehāniski pavilka gāzes regulatoru, bet te viņš izdzirda sarunu klausulē instruktora dusmīgu lamāšanos:

— Tētim pa priekšu ellē nelien!

Instruktors pats piedeva gāzi, motors ierūcās, iekaucās, un lidmašīna lēkādama uzņēma ieskrējienu. Naumovs pats ķērās pie stūres, un šī mazā mašīna, līdzīga spārei, kuru mīlināšanas vārdā sauca ziemeļu frontēs par «mežzini», centrālajās—«kāpostnieku», dienvidos — «kukurūznieku», kura visur noderēja kareivjiem par zobgalības priekšmetu, un kuru visur cienīja kā vecu pārbaudītu, ērmīgu, bet drošu kaujas draugu, — šī mašīna, uz kuras visi lidotāji bija mācījušies kādreiz lidot, strauji cēlās gaisā.

Slīpi novietotā spogulī instruktors redzēja jaunā kursanta seju. Daudz viņš bija novērojis šādas sejas, pilotam pirmo reizi paceļoties pēc ilgāka pārtraukuma! Viņš bija redzējis piedzīvojušu asu labsirdīgo iecietību, bija redzējis, kā iedegas acis lidotājiem entuziastiem, kuri sajūt ierasto stihiju pēc ilgākas klaiņošanas pa hospitāļiem. Viņš redzēja, kā, atrazdamies gaisā, bālēja, sāka nervozēt, košļāja lūpas tie, kuri bija traumēti smagā gaisa avarijā. Viņš bija novērojis jauniesācēju, kas atrāvās zemei pirmo reizi, dedzīgo ziņkārību. Tomēr tik savādu izteiksmi, kādu instruktors redzēja spogulī šī skaistā melnīgsnējā puiša sejā, kurš acīm redzami nebija iesācējs lidošanā, Naumovs vēl nekad nebija novērojis savos ilgajos instruktora darba gados.

Caur tumšo jaunā kursanta ādu spiedās plankumains, drudžains sārtums. Viņa lūpas bija kļuvušas bālas, tikai nevis aiz bailēm, bet aiz kaut kāda Naumovam nesaprotama cildena satraukuma. Kas viņš tāds ir? Kas ar viņu notiek? Kādēļ tehniķis viņu noturēja par piedzērušu? Kad lidmašīna atrāvās zemei un karājās gaisā, instruktors redzēja, ka kursanta acis, melnas, stūrgalvīgas, čigana acis, kuras tas neaizsedza aizsargacenēm, pēkšņi pieplūda asarām un kā asaras slīdēja pa vaigiem un kā tās pagriezienā notrauca sejā iesitusies gaisa strāva.

«Kāds savādnieks! Ar viņu jāuzmanās. Maz kas var gadīties!» pie sevis nolēma Naumovs. Bet šinī satrauktā cilvēka sejā, kas viņā raudzījās no spoguļa četrstūra, bija kaut kas tāds, kas aizrāva arī instruktoru. Viņš izbrīnījies sajuta, ka viņam kamols spiežas kaklā un acis vairs neizšķir aparatūras kontūras.

— Ņemiet stūri, — viņš teica, bet nedeva, tikai palaida brīvāk kājas un rokas, gatavs kurā katrā mirklī izraut stūri no šī nesaprotamā savādnieka rokām. Caur aparatūru, kas atkārtoja katru kustību, Naumovs sajuta drošās, piedzīvojušās iesācēja rokas, «lidotāja no dieva žēlastības,» kā mīlēja izteikties skolas štāba priekšnieks, vecs gaisa vilks, kurš bija lidojis vēl pilsoņu karā.

Pēc pirmā apļa Naumovs nebaidījās vairs par skolnieku. Mašīna gāja droši, «skoloti». Tikai savādi tomēr bija, ka, vadot mašīnu pa plakni, kursants visu laiku gan taisīja mazus pagriezienus, pa kreisi, pa labi, tad pacēla mašīnu nelielā slīpumā, gan laida lejā. Viņš it kā pārbaudīja savus spēkus. Pie sevis Naumovs nolēma, ka rīt pat jauniesācēju var laist vienu pašu zonā un pēc diviem, trim uzlidojumiem pārsēdināt «utjonkā» — apmācības treniņa lidmašīnā «UT-2», mazā iznīcinātāja saplākšņu kopijā.

Bija vēsi, termometrs uz sīpārna rādīja mīnus 12. Ass vējš pūta kabīnē, līda cauri untu suņādai, stindzināja instruktoram kājas. Laiks bija atgriezties.

Bet katru reizi, kad Naumovs komandēja klausulē: «Sēsties!» — viņš spogulī redzēja mēmu lūgumu melnajās acīs, pat ne lūgumu, bet prasību, un viņam pietrūka spēka atkārtot pavēli. Desmit minušu vietā viņi lidoja kādu pusstundu.

Izlēcis no kabīnes Naumovs sāka lēkāt līdzās mašīnai, plaukšķinādams ar cimdiem un sizdams kājas. Agrais sals šinī rītā tiešām ķērās krietni vien klāt. Turpretim kursants nez kādēļ ilgi rosījās kabīnē un iznāca no tās lēni, kā negribēdams, bet, nokāpis zemē, piespiedās spārnam ar laimīgu, tiešām kā noreibušu seju, kas sārtumā dega no sala un uztraukuma.

Nenosali? Mani cauri untēm kā saņēma! Bet tu esi šņorzābaciņos. Kājas nenosala?

— Man nav kāju, — atbildēja kursants, turpinot uzsmaidīt savām domām.

— Ko? — Naumova dzīvā seja izstiepās.

— Man nav kāju, — skaidri atkārtoja Meresjevs.

— Kā tas ir, «nav kāju»! Kā to saprast? Slimas vai?

— Nav un cauri. Protēzes.

Brīdi Naumovs stāvēja kā pienaglots uz vietas ar āmura sitienu pa galvu. Tas, ko viņam pateica šis savādais puisis, bija pilnīgi neticams. Kā nav kāju? Bet viņš tak tikko lidoja un labi lidoja.

— Parādi, — teica instruktors ar tādām kā bailēm.

Šī ziņkārība Alekseju neuztrauca un neapvainoja. Tieši pretēji, viņam gribējās pilnīgi pārsteigt smieklīgo, jautro cilvēku un viņš ar cirkus mākslinieka kustībām reizē pacēla abas bikšu staras.

Kursants stāvēja protēzēs no ādas un alumīnija, stāvēja un jautri raudzījās instruktorā, bortmehāniķī un tajos, kas gaidīja savu rindu lidošanai.

Nauirnovs uzreiz saprata šī cilvēka uztraukumu un viņa neparasto sejas izteiksmi, un asaras viņa melnajās acīs un to izsalkumu, ar kādu viņš gribēja paildzināt lidojuma izjūtu. Kursants viņu pārsteidza. Naumovs metās pie viņa un neprātīgi sāka kratīt viņam rokas.

— Mīļais, bet kā tad… Tu, tu vienkārši pat nesaproti kāds tu esi cilvēks!…

9.

Tagad galvenais bija panākts. Instruktora sirds iekarota. Vakarā viņi satikās un kopīgi sastādīja treniņa plānu. Vienojās, ka Alekseja stāvoklis ir grūts, mazākā kļūda var novest pie tā, ka viņam uz visiem laikiem noliegs vadīt lidmašīnu, un kaut gan tieši tagad, vairāk kā jebkad citreiz, viņam gribējās tikt uz iznīcinātāja, lidot turp, kurp tagad devās labākie dzimtenes karavīri, — uz slaveno pilsētu pie Volgas, — viņš piekrita, ka nepieciešams trenēties pacietīgi, izturēti un vispusīgi. Viņš saprata, ka viņa stāvoklī viņš var šaut tikai pašā mērķa vidū.

Vairāk kā divus mēnešus nodarbojās Meresjevs mācību — treniņa skolā. Aerodromu aizputināja ar sniegu, lidmašīnas pārlika uz sliecēm. Izlidodams «zonā», Aleksejs apakšā zem sevis redzēja spilgto zemes krāsu vietā tikai divas krāsas: baltu un melnu. Jau bija pāršalcis ziņu vilnis par vāciešu sakāvi pie Staļingradas, par vācu sestās armijas bojā eju, par Paulusa saņemšanu gūstā. Dienvidos iesākās neredzēts, neapturams uzbrukums. Ģeneraļa Rotmistrova tankisti pārrāva fronti un, uzsākuši pārdrošu reidu, grāva dziļas vācu aizmugures. Pacietīgi «dūcināt» gaisu mazajās mācību lidmašīnās, kad frontē norisinājās tādas lietas un debesīs virs frontes izvērsās tādas kaujas, viņam bija grūtāk kā diendienā nostaigāt neskaitāmo soļu daudzumu hosipitāļa gaitenī vai dejot fokstrotu, vai mazurkas ar sapampušajām, skaudri sāpošajām kājām.

Bet jau hospitālī viņš sev nosolījās atgriezties aviācijā. Viņš bija spraudis sev mērķi un stūrgalvīgi tiecās pēc tā, pārspēdams rūpestus, sāpes, nogurumu un vilšanos. Reiz uz viņa jauno kara adresi atnāca biezs sūtījums. Klaudija Mihailovna pārsūtīja vēstules un jautāja, kā viņam klājas, kādas ir sekmes, vai viņš ir panācis sava sapņa realizēšanos.

«Vai esmu panācis vai ne?» — viņš sev jautāja un neatbildējis pievērsās vēstulēm. To bija vairāk — no mātes, no Oļas un no Gvozdjeva, un vēl viena, kas to ļoti pārsteidza: adrese bija rakstīta ar Meteoroloģiskā seržanta roku, bet apakšā stāvēja «No kapteiņa K. Kukuškina». Šo vēstuli viņš izlasīja pašu pirmo.

Kukuškins rakstīja, ka viņu atkal notriekuši, viņš izlēcis no degošas lidmašīnas, izlēcis labi, nosēdies pie savējiem, bet izmežģījis roku un tagad guļ medsanbatā «beigdamies nost aiz garlaicības», kā viņš rakstīja, «varonīgo klīstira darbinieku» vidū, bet, ka viss tas ir nieki un ka viņš atkal drīz būs ierindā. Viņš šo vēstuli diktē pazīstamai Verai Gavrilovai, kuru arī vēl tagad, caur viņa laipno roku, pulkā saucot par Meteoroloģisko seržantu. Šinī vēstulē arī bija stāstīts par to, ka šī Vera esot ļoti jauks biedrs un atbalstot viņu, Kukuškinu, nelaimē. Iekavās Vera bija piezīmējusi, ka Kostja protams pārspīlējot. No šīs vēstules Aleksejs uzzināja, ka pulkā viņu vēl atceras, ka ēdamzālē starp pulkā izaudzināto varoņu ģīmetnēm novietota arī viņa ģīmetne un ka gvardi nezaudējot cerību ieraudzīt viņu atkal pie sevis… Gvardi! Meresjevs nosmiedamies papurināja galvu. Laikam Kukuškina un viņa brīvprātīgā sekretārā galvas bijušas par daudz ar kaut ko nodarbinātas, ja viņi varēja aizmirst viņam paziņot tādu jaunumu kā gvardes karoga piešķiršanu pulkam.

Tad Aleksejs atvēra mātes vēstuli. Tas bija parastais vecenītes svaidīgais vēstījums, pilns satraukuma un rūpju par viņu. Vai viņam nav slikti, vai nesalst, vai viņu labi ēdina un vai viņš silti aukstam laikam apģērbies un vai viņam, piemēram, nevajag noadīt cimdus. Viņa jau piecus pārus esot noadījusi un uzdāvinājusi Padomju Armijas karavīriem. Lielos pirkstos ielikusi vēstulītes ar novēlējumu ilgi nēsāt. Būtu labi, ja kāds pārītis tiktu viņam! Labi, silti dūrainīši no angoras dzijas, kuru tā sakrājusi no saviem trusīšiem. Jā, viņa aizmirsusi pateikt: tagad viņai ir trusīši: tēviņš, mātīte un septiņi mazie trusēni. Tikai beigās pēc visas šīs mīļās, vecīgās pļāpāšanas bija pats galvenais: vāciešus aizdzinuši no Staļingradas un viņus tur noguldījuši kaudžu kaudzēm, pat, stāsta, vienu pašu galveno saņēmuši gūstā. Un tad, kad viņus aizdzinuši, Kamišinā uz piecām dienām atbraukusi Oļa, viņa atbraukusi pie viņas, jo Oļas mājele esot sagrauta. Viņa tagad strādājot sapieru bataljonā, leitnanta dienesta pakāpē un jau bijusi ievainota plecā, izveseļojusies un apbalvota ar ordeni, kādu, to protams vecīte neiedomājās paziņot. Viņa piezīmēja, ka, dzīvodama pie viņas, Oļa visu laiku esot gulējusi, bet kad negulējuši, tad runājušas par viņu, ka viņas kopā zīlējušas un pēc kārtīm visu laiku iznācis, ka krusta karalim uz sirds guļ kārava dāma. Māte rakstīja, ka no savas puses viņa labāku vedeklu kā šitā pate kārava dāma nemaz nevēloties.

Aleksejs pasmaidīja aizkustinošai vecās sievietes diplomātijai un uzmanīgi atplēsa pelēko «kārava dāmas» aploksnīti. Vēstule nebija gara. Oļa rakstīja, ka pēc «ierakumiem» viņu strādnieku bataljona labākie kareivji tikuši ieskaitīti regulārās sapieru daļās un ka viņa tagad ir leitnants tehniķis. Šī daļa zem uguns cēlusi nocietinājumus pie Mamajeva kurgāna, kas tagad kļuvis tik ievērojams, un tad nocietinājumu loku pie traktoru rūpnīcas un par to viņu daļa apbalvota ar Sarkanā Karoga ordeni. Oļa rakstīja, ka viņiem klājies šeit diezgan grūti, ka visu, sākot ar konserviem un beidzot ar lāpstām, bijis jāved no viņpus Volgas, kuru esot apšaudījuši no ložmetējiem. Rakstīja, ka visā pilsētā neesot nevienas veselas mājas, un zeme esot vienās rētās, līdzīga mēness ainavas uzņēmumiem.

Oļa rakstīja, ka pēc hospitāļa viņus visus veduši mašīnā cauri visai Staļingradai. Viņa redzējusi veselus kritušo vāciešu kalnus, savāktus kopā aprakšanai. Un cik viņu mētājās pa ceļiem! «Un man gribējās, lai šis tavs draugs tankists, es neatceros viņa vārdu, tas pats, kuram visus piederīgos iznīcināja, būtu še un skatītu visu savām acīm. Goda vārds, to visu vajadzētu uzņemt kino un parādīt tādiem kā viņš. Lai redz mūsu atmaksu ienaidniekam.» Beigās viņa rakstīja, un viņš vairākas reizes izlasīja šo viņam nesaprotamo teikumu,—ka tagad pēc Staļingradas kaujas viņa jūtoties viņa, varoņu varoņa, cienīga. Viss tas bija rakstīts steigā, dzelzceļa stacijā, kur stāvēja viņu ešelons. Viņa nezināja, kurp viņus ved un kāda būs viņas jaunā kara adrese. Līdz viņas nākošai vēstulei Aleksejam bija ņemta iespēja viņai atbildēt, ka nevis viņš, bet viņa, šī mazā trauslā meitenīte, kura klusi un cītīgi strādā pašā cīņu mutulī, — ir pats īstākais varoņu varonis. Viņš vēlreiz no visām pusēm aplūkoja vēstuli un aploksni. Sūtītāja adresē bija skaidri ierakstīts «Gvardes jaunākais tehniķis-leitnants Olga tāda un tāda!»

Daudzas reizes atpūtas brīžos lidlaukā Aleksejs izņēma un pārlasīja šo vēstuli. Vēl ilgi tā sildīja viņu lidlauka caururbjošajā ziemas vējā un stindzinošā «devītās A» klases aukstumā, — jo viņš vēl arvienu uzturējās šai telpā ar sprogainām sarmas pārslām pieaugušiem kaktiem.

Decembra vidū instruktors Naumovs nozīmēja viņu uz pārbaudījumiem. Lidot vajadzēja «utjonkā» un pieņemt lidojumu vajadzēja nevis instruktoram, bet staba priekšniekam, tam pašam sarkanvaidzim, pilnasinīgajam resnītim — apakšpulkvedim, kurš tik nelaipni viņu saņēma, kad viņš ieradās skolā.

Zinādams, ka viņam uzmanīgi seko no zemes un ka tagad izšķiras viņa liktenis, Aleksejs šinī dienā pārspēja pats sevi. Viņš svieda mazo, vieglo lidmašīnu tādās riska pilnās figūrās, ka piedzīvojušam apakšpulkvedim pret paša gribu paspruka jūsmīgas piezīmes. Meresjevs izlīda no mašīnas un ieradās pie priekšniecības. Pēc satrauktās, priecīgās, visām savām krunciņām starojošās Naumova sejas viņš saprata, ka stāvoklis ir labs.

— Teicams raksts! — Jā… Lidotājs, kā saka, no dieva žēlastības,— norūca apakšpulkvedis, — lūk ko, sinjor, vai nepaliksi pie mums par instruktoru? Mums tādus vajag.

Meresjevs kategoriski atteicās.

— Iznāk, ka muļķis! Kas tur par mākslu — karot. Bet šeit būtu mācījis cilvēkus.

Pēkšņi pulkvedis ieraudzīja spieķi, uz kura balstījās Meresjevs un kļuva pat tumši sarkans.

— Atkal? Dod šurp! Izpriecas braucienā esi sataisījies ar niedrīti? Kur tu atrodies, uz bulvāra vai? Sods par pavēles neizpildīšanu! Divas diennaktis! Amuletus sākuši nēsāt, asi… Rituālu piekopēji! Trūkst tikai kārava dūža uz lidmašīnas korpusa. Divas diennaktis! Dzirdējāt?

Izrāvis spieķi Meresjevam no rokām, apakšpulkvedis skatījās apkārt, meklēdams ar acīm, kur varētu to satriekt.

— Biedri apakšpulkvedi, atļaujiet ziņot: viņam nav kāju, — draugu aizstāvēdams, ierunājās instruktors Naumovs

Štāba priekšnieks kļuva vēl sarkanāks. Acis izplētis, viņš sāka smagi elsot:

— Ko? Tu mani nemuļķo! Pareizi?

Meresjevs piekrītoši pamāja ar galvu, uztraukti sekodams savam lolotam spieķim, kuram pašreiz draudēja neapšaubāmas briesmas. Viņš tiešām tagad nešķīrās no Vasilija Vasiļjeviča dāvanas.

— Nu ja tā, tētiņ, zini… Bet nu rādi šurp kājas… Jā-a-a…

Trenēšanās skolu Aleksejs Meresjevs beidza ar teicamu atsauksmi. Dusmīgais apakšpulkvedis, šis vecais «gaisa vilks», prata vairāk kā neviens novērtēt lidotāja varonības dižumu. Viņš nežēloja jūsmīgus vārdus un savā atsauksmē ieteica Meresjevu dienestam, «kurā katrā aviācijas kategorijā kā meistarīgu, piedzīvojušu un stipras gribas lidotāju».

10.

Ziemas pārpalikumu un agro pavasari Meresjevs pavadīja pārkvalificēšanās skolā. Tā bija veca stacionāra kara lidotāju skola ar teicamu lidlauku, lielisku kopmītni, bagātu klubu, uz kura skatuves Maskavas teātra ceļojošās trupas dažkārt sniedza viesizrādes. Arī šī skola bija pārpildīta, bet tajā svēti turējās pirmskara kārtība un pat formas sīkumus vajadzēja rūpīgi ievērot, jo par nenotīrītiem zābakiem, par iztrūkušu pogu reglānā, vai par to, ka lidotāja planšete steigā uzlikta virs jostas, vajadzēja ar komandanta pavēli «svīst» stundas divas ierindas apmācībās.

Liela lidotāju grupa, kurā bija ieskaitīts arī Aleksejs Meresjevs, pārkvalificējās uz toreiz jauno padomju iznīcinātāju — «La-5». Sagatavošana norisa nopietni, studēja motoru materiālo daļu, mācījās tehniku. Klausoties lekcijas, Aleksejs brīnījās, cik lieli sasniegumi ir padomju aviācijai, salīdzinot ar to īso laiku, kādu viņš bija pavadījis armijā. Tas, kas kara sākumā šķita pārdrošs novatorisms, tagad bija bezcerīgi novecojies. Šaudīgās «lastočkas» un vieglos «migus», pielāgotus liela augstuma kaujām, kas kara sākumā likās šedevri, tagad izņēma no apbruņojuma. Tā vietā padomju fabrikas izlaida jau kara dienās radītos un pasakaini īsos termiņos apgūtos, lieliskos «jakus», pēc pēdējā modeļa modē nākušos «La-5», divvietīgos «Ilus» — šos lidojošos tankus, kuri slīdēja gar pašu zemi un kaisīja gan bumbas, gan lodes, gan lādiņus tieši uz ienaidnieku galvām un kurus vācu armijā sauca paniskā vārdā «der schwarze Tod» — tas ir «melnā nāve». Jaunā, cīnošās padomju tautas ģēnija radītā tehnika nesalīdzināmi sarežģīja gaisa kauju un prasīja no lidotāja ne tikai savas mašīnas pazīšanu, ne tikai pārdrošu nelokāmību, bet arī prasmi ātri orientēties virs kaujas lauka, sadalīt gaisa kaujas atsevišķās sastāvdaļās un uz savu galvu un roku, daudzreiz negaidot komandu, izlemt un realizēt kaujas uzdevumus.

Tas viss bija neparasti aizraujoši. Bet frontē risinājās niknas, neapdziestošas uzbrukuma kaujas un, sēdēdams augstā un gaišā klasē aiz ērta, melna skolas galda, klausīdamies lekcijās, Aleksejs Meresjevs nospiesti un mokoši skuma pēc frontes, pēc kaujinieciskas vides. Viņš bija iemācījies apspiest sevī fiziskās sāpes. Viņš varēja piespiest sevi izdarīt neiespējamo. Bet arī viņam pietrūka gribasspēka apspiest sevī šīs piespiestās dīkdienības radītās nesaprotamās skumjas, un viņš dažkārt nedēļām klaiņoja pa skolu nerunīgs, izklaidīgs un nikns.

Aleksejam par laimi šai pašā skolā pārkvalificējās arī majors Stručkovs. Viņi sastapās kā veci draugi. Stručkovs nokļuva skolā nedēļas divas vēlāk, bet tūdaļ ieauga tās īpatnējā lietišķā dzīvē, piemērojās kara laikā neparastai stingrībai, kļuva visiem pašu cilvēks. Viņš uzreiz saprata Meresjevā noskaņojumu un, kad viņi pēc vakara mazgāšanās izklīda pa guļamistabām, iegrūda viņam sānos:

— Nebēdājies, puis, mūsu mūžam kara pietiks. Paraug vien, cik vēl līdz Berlīnei ko soļot un soļot. Izkarosimies. Cik tik lien izkarosimies.

Pa tiem diviem trim mēnešiem, kopš viņi nebija redzējušies, majors bija redzami, kā armijā saka, «nošļucis», novājējis, novecojies. Pirmajā dienā, kad viņi brīvlaikā atcerējās kopējos paziņas, viņš neko neteica par Klaudiju Mihailovnu, liekas pat ar nodomu nepieminēja neko, kas varēja viņu atgādināt. Otrā dienā, kad viņi sēdēja ēdamistabā pie kopēja galda, viņš nenocietās un teica, nez kādēļ vairīdamies viņu saukt vārdā.

— Ar viņu, ar to, sarakstos. Atbild.

Meresjevs neatbildēja. Majors piepeši spēji atstūma savu šķīvi tā, ka kāpostu viras paliekas izlija uz galdauta.

— Viņa visu laiku lūdz, lai es viņu aizmirstu, ko? Kā tev tas patīk, aizmirstu! Paskat tik, muļķa sieva, lai aizmirst viņu! Kādēļ? Nemīlot. Bet kādēļ mani nevar mīlēt? Nu labi, nu lai nemīl, ar varu sirdī neielīdīsi. Bet kaut cerību atstāj, kaut atļauj rūpēties par tevi, par muļķi tādu. Es tak zinu, grūti viņai klājas, tik tikko sitas. Aizsūtīju viņai sūtījumu, atsūtīja atpakaļ ar skandālu. Atestātu aizsūtīju, sak, lieto, ko es ar viņu darīšu, kad es pats esmu pilnīgā valsts uzturā, — un, dievs mīļais, kādu troksni sacēla! Jūs mani necienat, jūs mani apvainojat!… Velns viņu zina! Bet galvenais, ja viņai kāds būtu, bet vairāk nav kā tā nomirušā ēna — tukša vieta. Bet varbūt, ka ir, ko? Iegādājusies? Kā tu domā?

Majors piepeši sāka nemierīgi grozīties uz krēsla.

— Domāju, ka nav.

— Nopietni? Bet kas tad ir? Vai viņa domā par mūķeni palikt? Tikai tagad jau mūķenēs neņem… Ak, nelabais, atkal šī melnacainā blondīne! — iesaucās pēkšņi majors, atgrūzdams no sevis prosas biezputras šķīvi ar tajā ieceptām žāvētām plūmēm.

Nez kādēļ šis ēdiens skolas pavāram sevišķi bija iepaticies, un bez oficiālā nosaukuma «pudiņš» šo ēdienu skolā sauca arī par «melnacaino blondini».

Bet nodarbību laikā majors atdzīvojās, bija mundrs, attapīgs, asprātīgs atbildēs. Tikai iemīļotais darbs varēja izstumt no viņa galvas klusās, maigās sievietes mīļo tēlu, kurš tik stingri, viņam par nelaimi, bija okupējis viņa plašo, nebēdnīgo sirdi.

Ziemas vidū tā kursa lidotāji, kur mācījās Meresjevs un Stručkovs, uzsāka lidošanas praksi. Jau pirms tam «La-5», mazā strupspārnainā lidmašīna, kas pēc sava ārējā veidojuma atgādināja spārnotu zivtiņu, bija Aleksejam visos sīkumos pazīstama. Bieži mācību starpbrīžos viņš devās uz lidlauku un skatījās, kā ar īsu ieskriešanos pacēlās un cik stāvu šīs mašīnas urbās debesīs, mirdzinādamas saulē zilgano vēderiņu. Piegāja lidmašīnai klāt, aplūkoja to, glaudīja ar roku spārnu, plikšķināja sānus, it kā tā būtu nevis mašīna no alumīnija un perkala, bet kopts, skaists, tīršķirnes zirgs. Grupa gatavojās startam, katrs steidzās ātrāk izmēģināt savus spēkus un sākās apvaldīta sacensība. Kā pirmo instruktors izsauca Stručkovu. Acis majoram iekvēlojās, viņš draiski pasmaidīja un, priecīgi satraukts, kaut ko svilpoja, kamēr piestiprināja izpletņa siksnas un aizvēra kabīni.

Tad sirdīgi ierūcās motors, lidmašīna trūkās no vietas, un lūk, viņa jau skrēja pa lidlauku, pamezdama aiz sevis varavīksnes krāsās saulē mirgojošu sniega putekļu asti, lūk, pacēlās debesīs, saules staros zvīļojošiem spārniem. Stručkovs izveidoja virs lidlauka šauru loku, veica dažas skaistas virāžas, pārmeta pār spārnu kūleni, meistarīgi, ar īstu šiku, veica visu paredzēto vingrinājumu kompleksu, nozuda acīm, pēkšņi iznira gaisā aiz skolas jumta un, ducinādams motoru, pilnā ātrumā šķērsoja lidlauku, tikko neaizķēris starta gaidītāju kursantu cepures. Atkal pazuda, tad parādījās un jau solīdi tuvojās zemei, lai meistarīgi nosēstos uz trim atbalsta vietām. Stručkovs izlēca no kabīnes satraukts, gavilējošs, satracinājies kā puika, kuram izdevusies draiskulība.

— Nevis mašīna, — bet vijole, dieva vārds, vijole. — viņš trokšņoja, pārtraukdams instruktoru, kas viņu rāja par dižošanos.

— Uz tās Čaikovski varētu spēlēt… Dieva vārds. Dzīvojam, Aļoša! — Un viņš satvēra Meresjevu savos spēcīgajos apkampienos.

Mašīna tiešām bija laba. Tam piekrita visi. Bet kad pienāca kārta Meresjevam un viņš, piestiprinājis savu protēžu siksnas, pacēlās gaisā, viņš pēkšņi sajuta, ka šis zirgs, viņam, kuram nav kāju, ir pārāk straujš un liek sevišķi uzmanīties. Atrāvies no zemes, viņš nesajuta to pilnīgo kontaktu ar mašīnu, kas sniedz lidojuma baudu. Tā bija teicama konstrukcija. Mašīna juta ne tikai katru kustību, bet pat uz stūres gulošās rokas trīsas, tūlīt fiksējot tās attiecīgām kustībām gaisā. Savā atsaucībā viņa tiešām līdzinājās vijolei. Bet šeit tad arī Aleksejs sajuta visā asumā savu nelabojamo zaudējumu, savu protēžu neveiklību un saprata, ka, vadot šo mašīnu, protēze — pat vislabākā, pie vislielākā treniņa — neatvietos dzīvu, jutīgu, elastīgu kāju.

Lidmašīna viegli un vingri šķēla gaisu, paklausīgi atsaukdamās uz katru vadības ierīču kustību. Bet Aleksejs baidījās no tās. Viņš redzēja, ka straujās virāžās kājas atpaliek, netiek sasniegta tā harmoniskā saskaņotība, kuru lidotājam ieaudzina kā īpašu refleksu. Šī nosebošanās varēja novest jutīgo lidmašīnu grīstē un kļūt liktenīga. Aleksejs jutās kā zirgs pinekļos. Viņš nebija zaķupastala, nē, viņš nedrebēja par savu dzīvību un izlidoja, pat nepārbaudījis izpletni. Bet viņš baidījās, ka mazākā viņa kļūda to uz visiem laikiem izsvītros no iznīcinātāju aviācijas, aizcirtīs uz visiem laikiem ceļu uz mīļoto profesiju. Viņš divkārši uzmanījās un nosēdināja lidmašīnu, pilnīgi izsists no sliedēm, un arī šeit kāju nekustības dēļ nošāva tādu «buku», ka mašīna vairākkārtīgi neveikli palēcās sniegā.

Aleksejs izlīda no kabīnes nerunīgs, drūms. Biedri un pats instruktors, izlikdamies, sāka viens par otru lielīt un apsveikt viņu. Tāda labvēlība viņu tikai aizskāra.

Viņš atmeta ar roku un klusēdams aizkliboja pār sniegoto lauku uz pelēko skolas namu, smagi grīļodamies un vilkdams kājas. Izrādīties nespējīgam tagad, kad viņš jau bija iesēdies iznīcinātājā, bija pati smagākā avarija pēc tā aprīļa rīta, kad viņa sašautā lidmašīna iedrāzās priežu virsotnēs. Aleksejs izlaida pusdienas, negāja vakariņās. Pretēji skolas likumiem, kas stingri aizliedza uzturēties pa dienu guļamistabās, viņš neizāvies gulēja gultā, rokas aizlicis aiz galvas, un neviens, ne skolas dežurants, ne garām ejošie komandieri, kuri zināja viņa bēdas, neiedrošinājās viņam izteikt piezīmi. Ienāca Stručkovs, pūlējās uzsākt sarunu, bet nepanāca atbildi un aizgāja, līdzjūtīgi kratīdams galvu.

Drīz pēc Stručkova, gandrīz tūlīt aiz viņa, guļamistabā, kur gulēja Meresjevs, ienāca skolas komisārs, vecākais bataljona komisārs Kapustins, strupa auguma, neizskatīgs cilvēks, biezās acenēs, slikti pielāgotā kara formā, kurā viņš izskatījās kā maisā. Kursantiem patika viņa lekcijas starptautiskajos jautājumos, kad šis ārēji neveiklais cilvēks pildīja klausītāju sirdis ar lepnumu par to, ka viņi piedalās lielajā karā. Bet kā priekšnieku to ne visai ievēroja, uzskatīdami viņu par civilu personu, kurš aviācijā iekļuvis gadījuma pēc un neko lidošanā nesaprot. Nepiegriezdams vērību Meresjevam, Kapustins aplūkoja istabu, paoda gaisu un pēkšņi sadusmojās.

— Kāds velns šeit piesmēķējis? Ir tak smēķētavas. Biedri vecāko leitnaņt, ko tas nozīmē?

— Es nesmēķēju, — vienaldzīgi atbildēja Aleksejs, nemainīdams stāvokli.

— Bet kādēļ jūs guļat gultā? Nezināt likumu? Kādēļ nepiecēlāties, kad ienāca vecāks priekšnieks?… Piecelieties.

Tā nebija komanda. Gluži pretēji, tas tika teikts mierīgi, kā sarunājas civilpersonas, bet Meresjevs laiski paklausīja un nostājās mierā pie gultas.

— Pareizi, biedri vecāko leitnant, — uzlielīja Kapustins. — Bet tagad sēdieties un aprunāsimies.

— Par ko?

— Par to, ko ar jums iesākt? Varbūt iesim ārā no šejienes… Man gribas smēķēt, bet pie jums šeit nedrīkst.

Viņi izgāja pustumšā gaitenī, skopi apgaismotā zilām aiztumšotu lampu ugunīm, un nostājās pie loga.

Mutē Kapustinam iesīcās pīpe. Kad tā iekvēlojās, ievelkot dūmu, viņa seja, plata un domīga, brīdi parādījās pustumsā.

— Es šodien gribu jūsu grupas instruktoram uzlikt sodu.

— Par ko?

— Par to, ka viņš jūs izlaida zonā bez skolas vadības atļaujas… Tā ir, ko jūs uz mani tā skatāties? Patiesībā arī man sev pašam vajadzētu uzlikt sodu par to, ka līdz šim laikam netiku ar jums parunājis. Vienmēr nav vaļas, neiznāk, bet taisījos… Nu, labi. Tad lūk, Meresjev, tā nav tik vienkārša lieta — jums lidot, jā. Par to es tam instruktoram, laikam gan, parādīšu.

Aleksejs klusēja. Kas tas bija par cilvēku, kurš stāvēja viņam līdzās, sūkdams pīpi? Birokrāts, kurš uzskatīja, ka kāds ir pārkāpis pilnvaras, laikus nepaziņojis viņam, ka skolas dzīvē noticis neparasts gadījums? Ierēdnelis, kurš atradis lidotāju sastāva formēšanas noteikumos pantu, kas aizliedz izlaist gaisā cilvēkus ar fiziskiem trūkumiem? Vai vispār savādnieks, kurš piesienas pirmām iemeslam, lai parādītu savu varu? Ko viņš grib, kādēļ viņš ir atnācis, kad arī bez viņa ir tik nejauka dūša, kaut vai bāz galvu cilpā.

Meresjevs iekšēji viss saspurojās, ar pūlēm valdīdamies. Bet nedienu mēneši to bija iemācījuši vairīties ātru slēdzienu, un arī pašā šinī neizskatīgajā Kapustinā bija kaut kas tāds, kas netverami atgādināja komisāru Vorobjevu, kuru Aleksejs domās sauca par īstu cilvēku. Aizdegās un dzisa uguntiņa pīpē, iznira zilganā krēslā un atkal izgaisa tajā seja ar gudrām, caururbjošām acīm.

— Redziet, Meresjev, es jums negribu teikt komplimentus, bet, lai no kuras puses arī ņem, jūs pasaulē esat vienīgais cilvēks, kas bez kājām vada iznīcinātāju. Vienīgais! — viņš palūkojās iemutņa caurumiņā pret nespodro spuldzes gaismu un norūpējies pašūpoja galvu. — Es pašreiz nerunāju par jūsu cenšanos nokļūt kaujas aviācijā. Tas, protams, ir varoņdarbs, bet tajā nav nekā sevišķa. Tagad ir tāds laiks, kad katrs atdod uzvarai visu, ko spēj… Bet kas ar to sasodīto pīpi noticis?

Viņš atkal sāka bakstīt iemutni un viss likās iegrimis darbā, bet Aleksejs neskaidru priekšnojautu satraukts, tagad jau ar nepacietību gaidīja, ko viņam teiks. Nepārtraukdams darboties ar pīpi, Kapustins turpināja, pilnīgi nerūpēdamies par to, kādu iespaidu viņa vārdi atstāj:

— Lieta šeit negrozās ap jums, vecāko leitnantu Meresjevu. Lieta ir tā, ka jūs bez kājām esat sasnieguši meistarību, kuru līdz šim visā pasaulē uzskatīja pieejamu tikai ļoti veselīgiem cilvēkiem un arī tad, droši vien, ne vairāk kā vienam no simta. Jūs neesat vienkāršs pilsonis Meresjevs, jūs esat liels eksperimentators… Aha, beidzot ir tīrs. Kas tur man varēja iekļūt?… Tad nu lūk, mēs nevaram, mums nav tiesību, uzskatīt jūs kā ierindas lidotāju. Jūs esat uzsākuši svarīgu eksperimentu, un mums ir jums jāpalīdz, ar visu ko spējam. Bet kā? Tagad nu sakiet paši: kā mēs jums varam palīdzēt?

Kapteinis atkal piebāza savu pīpi, aizpīpēja, un atkal tās sarkanā blāzma drīz uzliesmoja, drīz apdzisa, izraujot no pustumsas un atkal tai atdodot plato, lieldegunaino seju.

Kapustins apsolījās parunāt ar skolas priekšnieku, lai viņš palielina Meresjevam izlidojumu skaitu un ieteica Aleksejam pašam sastādīt treniņa programu.

— Bet cik tad tam benzīna nevajadzēs? — iežēlojās Aleksejs, brīnīdamies, cik vienkārši un lietišķi šis mazais neizskatīgais cilvēks atrisināja viņa šaubas.

— Benzīns — tas ir svarīgs produkts, sevišķi tagad. Ar gramiem sveram. Bet ir lietas dārgākas par benzīnu, — un Kapustins sāka cītīgi izdauzīt pie papēža siltos pelnus no savas līkās pīpītes.

Sākot ar nākošo dienu, Meresjevs trenējās atsevišķi. Viņš strādāja ne tikai ar neatlaidību kā toreiz, kad mācījās staigāt, skriet, dejot… Viņu pārņēma īsta iedvesma. Viņš centās izanalizēt lidojuma tehniku, apsvērt visas tā detaļas, sadalīt to vissīkākās kustībās un iestudēt katru kustību atsevišķi. Tagad viņš studēja, tieši studēja to, ko jaunībā bija apguvis stihiski, ar prātu sasniedza to, ko senāk uztvēra ar pieredzi, praksi.

Domās sadalījis lidmašīnas vadības procesu pamatkustībās, viņš sev izstrādāja katrai no tām speciālus paņēmienus, pārnesdams visas darba izjūtas no pēdas uz ceļgalu.

Tas bija ļoti grūts darbs. Šī darba rezultāti bija tik niecīgi, ka gandrīz tos nemanīja. Un tomēr Aleksejs sajuta, ka ar katru reizi lidmašīna arvien vairāk saaug ar viņu, kļūst paklausīgāka.

— Nu, kā iet, maestro? — satiekoties jautāja viņam Kapustins.

Meresjevs pacēla īkšķi. Viņš nepārspīlēja. Lieta virzījās uz priekšu, lai arī ne visai ātri, toties pārliecinoši un droši, un pats galvenais, šo treniņu rezultātā Aleksejs vairs nejutās uz lidmašīnas kā nemākulīgs, nespēcīgs jātnieks uz karsta, strauja zirga. Viņš atkal ticēja meistarībai. Tas it kā pārslēdzās uz lidmašīnu, un tā kā dzīva būtne, kā zirgs, kas sajutis stingru roku un asos piešus, kļuva arvien pielaidīgāka. Mašīna pakāpeniski atklāja Aleksejam visas savas lidošanas īpašības.

11.

Kādreiz bērnībā uz pirmā, līdzenā, caurspīdīgā un nedrošā ledus, kas pārklāja Volgas līci, Aleksejs mācījās slidot. Patiesībā slidu viņam nebija. Māte nevarēja slidas nopirkt un kalējs, kuram viņa mazgāja veļu, pēc viņas lūguma pagatavoja mazus koka dēlīšus ar dzelzs slieci no resnas drāts un caurumiem sānos.

Ar auklu un sprunguļu palīdzību Aleksejs piestiprināja šos dēlīšus pie veciem, salāpītiem velteņiem. Tajos viņš tad arī devās uz līci — uz plānā ledus, kas līgojās zem kājām, skanīgi un melodiski plaisādams, un uz kura krustām un šķērsām ar troksni un klaigām slidinājās Kamišinas nomaļu bērni. Puikas drāzās kā nelabie, viens otru ķerstīdami, uz slidām lēkāja un dancoja. No malas raugoties, tā šķita vienkārša, viegla lieta. Bet tikko Aleksejs nolaidās līcī, ledus tūlīt pazuda viņam zem kājām, un viņš sāpīgi nokrita uz muguras. Zēns tūdaļ uzlēca kājās, kautrēdamies ierādīt bērniem, ka sasities. Viņš baidījās krist augšpēdus un, darbodamies ar kājām, padevās uz priekšu, bet tūdaļ nokrita uz deguna. Atkal uzlēca, pastāvēja uz trīsošajām kājām, pārdomādams, kas īsti noticis, iegaumēdams, kā kustas citi. Tagad viņš zināja, ka nevar pārāk saliekties uz priekšu, tāpat nevar atliekties atpakaļ. Pūlēdamies turēties taisni, viņš izdarīja vairākas kustības sāniski un nokrita uz sāniem. Tā viņš krita un cēlās atkal augšā līdz vakaram un atgriezās no slidotavas, viss novārtījies sniegā, aiz noguruma streipuļodams, no vienas vietas pārklāts zilumiem un puniem, savai mātei par apbēdinājumu.

Nākošajā rītā viņš atkal bija slidotavā. Viņš jau izdarīja diezgan pareizas kustības ar kājām, mazāk krita, varēja ieskriedamies nobraukt vairākus metrus, bet lai kā viņš arī pūlējās, kā centās no rīta līdz krēslai, tālāk netika. Bet reiz — Aleksejs uz visiem laikiem atcerējās šo auksto puteņaino dienu, kad uz gludā ledus vējš grīstēm vilka sauso sniegu — viņam izdevās kaut kāda veiksmīga kustība un pēkšņi, pašam negaidot, viņš sāka slidot, slidot spēji, drošāk un drošāk ar katru loku. To, ko nemanīti viņš bija krājis sevī, krizdams, dauzīdamies, atkal un atkal atkārtodams savus mēģinājumus — visi šie mazie iegūtie paņēmieni un ieradumi it kā piepeši būtu savienojušies vienā kopējā paņēmienā, un viņš droši sāka darboties kājām, juzdams, ka viss viņa ķermenis, visa viņa zēniskā, draiskā stūrgalvīgā būtne gavilē, pildas ar patīkamu drosmi.

Tā ar viņu notika arī tagad. Viņš daudz un neatlaidīgi lidoja, cenzdamies atkal saplūst ar lidmašīnu, sajust to caur protēžu metālu un ādu. Dažbrīd viņam likās, ka tas viņam izdodas. Viņš priecājās, laida mašīnu kaut kādā sarežģītā figūrā, bet tūdaļ juta, ka viņas kustības ir nepareizas, lidmašīna it kā iecērtas, neklausa un, sajutis nodzisušās cerības smeldzi, Aleksejs atkal uzsāka savus apnicīgos treniņus.

Bet, lūk, vienu dienu marta atkusnī, kad lidlauks vienā rītā bija kļuvis pelēks un porainais sniegs bija tā saplacis, ka lidmašīnas atstāja viņā dziļas grambas, Aleksejs pacēlās savā iznīcinātājā zonā. Vējš paceļoties pūta pretī ne no sāniem, lidmašīnu nesa prom, un viņam to visu laiku nācās regulēt. Un te nu, piespiezdams lidmašīnu turēties kursā, Meresjevs pēkšņi apjēdza, ka mašīna viņam klausa, ka viņš to sajūt ar visu savu būtni. Šī sajūta paplaiksnījās kā zibens. Aleksejs sākumā neticēja tai. Pārāk daudz neveiksmju viņš bija pārdzīvojis, lai uzreiz ticētu savai laimei. Viņš izdarīja spēju un dziļu virāžu pa labi. Mašīna bija paklausīga un precīza. Aleksejs sajuta to pašu, ko kādreiz bija pārdzīvojis kā zēns Volgas līcītī uz tumšā, asi čirkstošā ledus. Nomākusies diena it kā pēkšņi tapa gaišāka. Priecīgi saka pukstēt sirds, viņš sajuta, ka kakls tikko manāmi stinga no pazīstamā satraukuma vēsām trīsām.

Viņa neatlaidīgo treniņu rezultāti bija sasummēti zem kaut kādas neredzamas svītras. Viņš šai svītrai bija pāri un tagad viegli bez piepūles plūca daudzu un daudzu smago darba dienu augļus. Viņš bija panācis galveno, ko tik ilgi nespēja sasniegt: viņš saplūda ar savu mašīnu, sajuta viņu kā sava paša ķermeņa turpinājumu. Pat nejūtīgās un nekustīgās protēzes netraucēja viņam šo saliedēšanos. Sajuzdams sevī pieaugošas līksmes uzplūdus, Aleksejs veica vairākas dziļas virāžas, apmeta nāves cilpu un, tikko izgājis no tās, ielaida mašīnu grīstē. Zeme svilpojot sāka virpuļot trakā ātrumā, un lidlauks, un skolas ēkas, un meteostacijas tornītis ar piepūstu strīpotu maisu — viss tas saplūda vienos riņķos. Drošu roku viņš izveda mašīnu no grīstes, izveidoja vingru cilpu. Tikai tagad, toreiz slavenais «La-5» atklāja lidotājam visas savas redzamās un neredzamās īpašības. Kas tā bija par mašīnu prasmīgās rokās! Jutīgi atsaukdamās katrai kustībai, tā viegli veica vissarežģītākās figūras, taisna kā svece ieurbās debesīs, kompakta, veikla, ātra. Meresjevs izkāpa no lidmašīnas, grīļodamies, kā piedzēries, ar seju izplūdušu muļķīgā smaidā, neredzot sev priekšā satrakoto instruktoru, nedzirdot viņa lamāšanos. Lai baras! Sods? Labi, viņš ir ar mieru nosēdēt pienākošos sodu. Vai tagad nav viss vienalga? Skaidrs, viņš ir lidotājs, labs lidotājs, nav veltīgi tērēts viņa treniņiem virs normas dārgais benzīns. Gan viņš simtkārtīgi atpelnīs šo benzīnu, kaut tikai ātrāk tiktu frontē, cīņā.

Kopmītnē viņu sagaidīja vēl viens prieks. Uz spilvena gulēja vēstule no Gvozdjeva — kur, cik ilgi, kādās kabatās viņa bija klejojusi, meklēdama adresātu, bija grūti noteikt, jo aploksne bija saburzīta, nošmulēta, vienos eļļas traipos. Bet atnākusi tā bija svaigā aploksnē, Aņutas rokas rakstītu adresi.

Tankists rakstīja Aleksejam, ka ar viņu notikusi briesmīgi nejēdzīga lieta. Viņš ievainots galvā — bet ar ko? Ar vācu lidmašīnas spārnu. Guļ tagad korpusa hospitālī, kuru, starp citu, šinīs dienās taisās atstāt. Bet šis neticamais gadījums noticis tā. Pēc tam, kad sestā vācu armija bija nogriezta un ielenkta pie Staļingradas, viņu korpuss pārrāva atejošo vāciešu fronti un, iedrāžoties radītā plaisā ar visiem saviem tankiem, devās caur stepi vācu aizmugurē. Gvozdjevs šinī reidā komandēja tanku bataljonu. Tas tik bija jautrs reids! Tērauda armāda lauzās iekšā vācu aizmugures karaspēka novietojumos, nocietinātās sādžās, mezglu stacijās, uzkrītot tām negaidīti kā sniegs uz galvas. Tanki joņoja pa ielām, šaudami virsū un iznīcinādami visu vācisko, kas tikai pagadījās ceļā, un, kad garnizonu paliekas bēga uz visām pusēm, tankisti, motorizētie, uz bruņu platēm atvestie kājnieki dedzināja munīcijas noliktavas, spridzināja tiltus, semaforus, apgriežamās platformas stacijās, iesprostodami atejošos vāciešu vilcienus. Izmantoja ienaidnieka krājumus, pielēja sev ar trofeju degvielām benzīna bākas, apgādājās ar pārtiku un drāzās tālāk, ātrāk, iekāms vācieši paspēja atjēgties, savilkt spēkus pretestībai, vai vismaz apturēt tanku tālākvirzīšanos.

«Izstaigājāmies mēs pa stepi, Aļoša, tā kā budjonovieši! Vācieši no mums drebēja un trīcēja. Tu neticēsi, bet bija reizes, kad ar trim «tē-trīsdesmitčetriniekiem» un trofeju bruņu vilcienu ieņēmām veselas sādžas ar bāzu noliktavām. Panikai — Aļoša brālīt, — kara lietās ir milzīga nozīme. Laba ienaidnieka panika ir vairāk vērta nekā divas uzbrucēju pilnasinīgas divīzijas.

Tikai to vajag prasmīgi uzturēt, kā uguni sārtā, dot jaunus un jaunus negaidītus triecienus un neļaut tai apdzist. Iznāk, ka mēs bijām izsituši vācu bruņojumā caurumu, bet aiz tā izrādījās tukšums, prauli, smirdoņa. Un mēs gājām kā mieturis caur mīklu.

Un tad ar mani notika šī pati ķibele. Mūs pasauca saimnieks. Izlūklidmašīna viņam bija nosviedusi signālu. Tur un tur milzīga lidmašīnu bāze. Ap trīssimts lidmašīnu, degvielas, krava. Komandējošais paknibināja iesarkanās ūsas un pavēlēja: «Gvozdjev, naktī bez trokšņa, bez šāviena, pieklājīgi, kā savējie, pielien lidlaukam tuvāk un tad ar visu joni, atklājot uguni, meties virsū un, iekāms viņi atjēgsies, apgriez visu apkārt, lai neviens nelietis neaizlidotu.» Uzdevumu saņēma mans un vēl viens bataljons, nodots manā rīcībā. Bet pamatsaimniecība uzņemtā virzienā aizrāpās uz Rostovu. Un redzi, Aļoša, mēs šinī lidlaukā iekļuvām kā lapsa vistu kūtī. Tu, draugs Aļoša, neticēsi, līdz pat vācu sargposteņiem nokļuvām pa ceļu. Mums vācieši nekādu vērību nepiegrieza, savējie vien ir, rīts, migla, neko nevar izšķirt, tikai dzirdams kā motori un vilcēji ducina. Bet tad, kā mēs klupām virsū un sākām šaut, tās tik, Ļoška, bija lustes! Lidmašīnas stāvēja rindās, bet mēs tām gāžam sānos, ar bruņusitēju šāviņu piecām sešām mašīnām šāvām cauri. Bet tad nopratām, ka galā tomēr netiksim: viņu apkalpes, kas drošākas, sāka iedarbināt motorus. Mēs torņus vaļā un — taranā, ar bruņām astes cirst. Lidmašīnas milzīgas, transporta, motoru nevar aizsniegt, bet mēs pa astēm. Bez astes tik pat kā bez motora — lidot nevar. Te tad nu es arī dabūju. Izbāzu galvu no lūkas papētīt gaisu, bet tanks tai brīdī lidmašīnai ar ilkni iegāza. Spārna gabals trāpīja man pa galvu. Labi, ka cepure aizturēja, citādi beigas būtu. Bet viss ir nieki, drīz varēšu izrakstīties un drīzumā atkal ieraudzīšu savus tankistus. Nelaime ir cita: man hospitālī nodzina bārdu. Taupīju viņu, taupīju, liela bija izaugusi, bet viņi bez jabkādas. žēlastības nodzina. Bet jupis viņu rauj, to bārdu. Kaut gan ejam veicīgi, tomēr domāju, ka līdz kara beigām izaugs cita un aizsegs manu neglītumu. Kaut gan, zini Aļoša, Aņuta nez kādēļ nav iemīlējusi manu bārdu un visu laiku vēstulēs tai uzbrūk».

Vēstule bija gara. Varēja redzēt, ka Gvozdjevs to rakstīja hospitāļa garlaicības mākts. Starp citu, beigās viņš rakstīja, ka pie Staļingradas, kad viņa tankisti, gaidot sev jaunas mašīnas iznīcināto vietā, cīnījušies kājnieku ierindā, slavenā Mamajeva kurgānā rajonā, Gvozdjevs sastapis Stepanu Ivanoviču. Vecais vīrs pa šo laiku paspējis kursus apmeklēt un kļuvis par priekšnieku. Tagad viņš ir vecākais un komandē prettanku šauteņu vadu. Tomēr savu snaipera mākslu viņš neesot atstājis. Tikai, pēc viņa vārdiem, medījums viņam esot nopietnāks: nevis fricis, kas žāvājas, izlīdis no ierakuma saulītē pasildīties, bet vācu tanks — spēcīga, viltīga mašīna. Arvien vēl vecais izmanto šo savu sibīrieša zvēru mednieka attapību, akmens pacietību, izturētību un kaujas precizitāti. Uz tikšanos izdzēruši blašķi draņķīga trofeju vīna, kas atradusies taupīgajam Stepanam Ivanovičam somā, atcerējušies visus draugus un pie tam vecais esot sūtījis Meresjevam savu pazemīgo sveicienu un lūdzis viņus abus, ja tikai būšot dzīvi, atbraukt pēc kara pie viņa uz kolhozu vāveres šaut un pakavēt laiku ar prīkšķu ķeršanu.

Silti un skumji kļuva Meresjevam ap sirdi no šīs vēstules. Visi draugi no četrdesmit otrās palātas sen jau karo. Kur pašreiz Griša Gvozdjevs un vecais Stepans Ivanovičs? Kas ar viņiem noticis? Kādā malā aizpūtuši viņus kara vēji, vai viņi vēl dzīvi? Kur Oļa?

Un atkal Aleksejs atcerējās komisāra Vorobjeva vārdus, ka kara vēstules, tāpat kā nodzisušu zvaigžņu stari, ilgi, ilgi ceļo līdz mums un gadās, ka zvaigzne jau sen nodzisusi, bet viņas stars, jautrs un spirgts, vēl ilgi šķeļ izplatījumu, nesdams cilvēkiem sen neesošās zvaigznes glāstošo mirdzumu.