Stāsts par īstu cilvēku

1

1943. gada karstā vasaras dienā pa uzbrūkošās Sarkanās Armijas divīziju vezumnieku iebrauktu frontes ceļu, taisni pāri pamestam, kuplu, tumšsarkanu nezāļu noaugušam laukam, līgodamās un grambās palēkdamās, grabēdama, ar izļodzījušos koka platformu, frontes virzienā brauca veca transportmašīna. Uz tās apdauzītām, no putekļiem pūkainām malām ar pūlēm varēja atšķirt baltas svītras un uzrakstu: «Lauku pasts.» Milzīga, pelēka aste pacēlās no tās riteņu apakšas un vilkās tai no muguras daudzus kilometrus, lēni izgaistot smacīgajā bezvēja gaisā.

Vāģī, pieblīvētā vēstuļu maisiem, svaigu avīžu pakām, kratīdamies un šūpodamies kopā ar visu kravu, sēdēja divi karavīri vasaras blūzēs un cepurēs, zilām apmalēm. Gados jaunākais, pēc jauniņiem, nenobružātiem uzplečiem spriežot vecākais aviācijas seržants, bija tievs, slaids gaišmatis. Viņa seja izskatījās tik meitenīgi maiga, ka likās, asinis spīdēja cauri baltajai ādai. No izskata viņam varēja dot kādus deviņpadsmit gadus. Kaut gan no visa spēka viņš centās izskatīties pēc piedzīvojuša kareivja: spļāva caur zobiem, aizsmacis lamājās, tina cigaretes pirksta resnumā un izlikās pret visu vienaldzīgs, bija skaidrs, ka uz fronti viņš dodas pirmo reizi un ir ļoti satraukts. Viss apkārtējais — gan sasistais lielgabals, iesprūdis ar snuķi zemē pie paša ceļa, un nezālēs līdz pašam tornim ieaugušais padomju tanks, gan paliekas no vācu tanka, kurš, jādomā, bija sašķaidīts tiešā aviācijas bumbu trāpījumā, gan šāviņu bedres, jau zāli aizaugušas, gan prettanku mīnu — šķīvju kaudzes, sapieru izraktas un novietotas jaunās pārbrauktuves ceļmalā, gan tālumā zāle zibošie vācu kareivju kapu bērza krusti — šeit norisušo kauju pēdas, pēdas, kuras frontinieka acs vienkārši neievēroja — viss izsauca izbrīnu, pārsteidza jaunekli, šķita viņa ievērības vērts, svarīgs, ļoti interesants.

Viņa ceļa biedrā, vecākā leitnantā, gluži pretēji, varēja nekļūdīgi pazīt piedzīvojušu frontnieku. Pirmajā acu uzmetienā viņam varēja dot ne vairāk kā 23 — 24 gadus. Bet ieraugoties iedegušajā, vēja appūstajā sejā ar sīkiem krunciņu pavedieniem gar acīm, uz pieres, pie mutes, viņa melnajās, domīgajās, nogurušajās acīs, varēja vēl pielikt kādu desmitu. Viņa skatiens vienaldzīgi slīdēja apkārt. Viņš nebrīnījās ne par sarūsējušām, sadauzītās, sprādzienu sapostītās kara tehnikas paliekām, kas mētājās gan vienā, gan otrā vietā, ne par nodegušās sādžas izmirušām ielām, kurām dārdēdama brauca cauri transportmašīna, pat ne par padomju lidmašīnas gabaliem — mazu kaudzīti pelēka, sakropļota alumīnija, ar turpat mētājošos motora kacenu un astes gabalu ar sarkanu zvaigzni un numuru, uz kuriem skatoties, jauneklis sarka un drebinājās.

Iekārtojis no avīžu pakām sev ērtu sēdekli, virsnieks snauda, zodu atspiedis pret savādu, smaga melnkoka spieķi, izgreznotu zelta monogramām, un reizi pa reizei, it kā atmodies no snaudiena, laimīgi paraudzījās apkārt un kāri, pilnu krūti ieelpoja karsto, smaržīgo gaisu. Toties, kad sāņus no ceļa virs iesarkanās, nekaunīgās nezāļu jūras viņš tālumā ieraudzīja divas mazas, tik tikko saredzamas svītriņas, kuras, uzmanīgāk ieskatoties, izrādījās par divām lidmašīnām, kas nesteigdamās, it kā viena otru ķerstīdamas, peldēja gaisā, viņš pēkšņi atdzīvojās, acis viņam iekvēlojās, gleznā, kuprotā deguna nāsis ietrīsējās, un, acis nenovērsis no šīm divām tikko saskatāmām svītriņām, viņš piedauzīja ar plaukstu kabīnes jumtam.

— Gaiss! Griez nost no ceļa.

Viņš piecēlās, piedzīvojušu aci novērtēja apkārtni, norādīja šoferim ar roku uz mālainu strauta ieplaku, pelēki vizošu villaiņu māla lēpeņu lapām un piekaisītu gundegu zelta nagliņām.

Jauneklis nicīgi pasmaidīja. Lidmašīnas nevainīgi riņķoja kaut kur tālumā: šķita, tām nebija nekādas daļas gar vientuļo, mazo transportmašīnu, kas bija sacēlusi milzīgu putekļu asti virs sērīgajiem, tukšajiem laukiem. Bet, iekāms viņš paspēja izteikt protestu, šoferis jau bija nogriezies no ceļa, un mašīna tarkšķēdama ātri joņoja uz ieplaku.

Vecākais leitnants tūlīt izlēca no mašīnas un nosēdās zālē, uzmanīgi vērodams ceļu.

— Nu ko jūs, patiesi… — gribēja iebilst jauneklis, nicīgi raudzīdamies viņā.

Bet šinī mirklī tas iekrita zālē un nikni uzkliedza:

— Gulties!

Un tūlīt atskanēja motoru saspringtā rūkoņa un divas ēnas, sadrebinot gaisu un savādi tarkšķēdamas, pārlidoja virs pašām viņu galvām. Arī tas jauneklim nelikās visai briesmīgi: parastās lidmašīnas, droši vien mūsējās. Viņš paskatījās apkārt un pēkšņi ieraudzīja, ka smagās mašīnas paliekas, kas mētājās ceļmalā ar sen jau izvazātām daļām, kūp, ātri uzliesmodamas.

— Paskat tikai, ar aizdedzinošām lodēm šauj, — nosmējās šoferis, aplūkodams šķembas trāpīto un jau degošo bortu. — Uz mašīnām licies.

— Mednieki, — mierīgi teica vecākais leitnants, ērti izlaidies zālē. — Vajadzēs pagaidīt, viņas tūlīt atgriezīsies. Ceļus apšauda. Padzen, draugs, mašīnu tālāk, lūk, kaut zem tā bērza.

Viņš to teica tik vienaldzīgi un tik pārliecinoši, it kā vācu lidotāji nupat būtu viņam pastāstījuši savus plānus. Mašīnu pavadīja meitene — kara pastnieks. Bāla, ar vāju, izbrīnījušos smaidu uz noputējušām lūpām, viņa bailīgi raudzījās klusajās debesīs, kur laistīdamies un mutuļodami steidzīgi peldēja spilgti, vasarīgi mākoņi. Tieši tādēļ vecākais seržants, kaut arī bija sakaunējies, nevērīgi teica:

— Vai nevajadzētu labāk braukt, kādēļ velti laiku tērēt? Kas nolemts karātavām, tas nenoslīks.

Vecākais leitnants, kas mierīgi kožļāja zāles stiebriņu, paskatījās jauneklī ar tikko manāmu, siltu smīnu melnajās, sirdīgajās acīs.

— Lūk, ko, draugs, šo muļķīgo sakāmvārdu, kamēr nav par vēlu, aizmirsti. Un vēl, lūk ko, biedri vecāko seržant: frontē vecākie ir jāklausa. Ja pavēl gulties — tātad gulsties.

Viņš atrada zālē sulīgu skābeņu kātu, novilka tam dzīslaino ādiņu un sāka kāri kraukšķinādams ēst. Atkal atskanēja motoru troksnis un zemu virs ceļa, valstīdamās no viena spārna uz otru, pārlidoja pāri iepriekšējās lidmašīnas un pārlidoja tik tuvu, ka skaidri varēja saredzēt gan to dzeltenīgi brūno spārnu krāsu, gan melnbaltos krustus un pat pīķa dūzi, uzzīmētu uz tuvākās lidmašīnas korpusa. Vecākais leitnants laiski norāva vēl dažas «sekstītes», paskatījās pulkstenī un deva šoferim pavēli:

— Braucam! Tagad var. Un taisīsimies, draugs, ka ātrāk tiekam no šīs vietas tālāk.

Šoferis pataurēja sirēnu, no ieplakas atskrēja meitene — pastnieks. Viņa atnesa dažas sārtas zemenītes, kas karājās stiebriņos, un pasniedza tās vecākajam leitnantam.

— Jau ienākas… Pat nesamanījām, ka vasara klāt, — viņš teica, pasmaržodams ogas, un iebāza kā ziedus blūzes kabatas pogcaurumā.

— Kā jūs zināt, ka viņi tagad neatgriezīsies un var braukt? — jauneklis jautāja vecākam leitnantam, kurš atkal bija apklusis, šūpojoties pa grambām lēkājošās transportmašīnas taktī.

— Tur nav nekā sevišķa. Tie ir «meseri» «Me-109». Viņiem degvielu krājumi ir 45 minūtēm, viņi to tagad ir izlietojuši un aizgāja pēc jauna.

Viņš to paskaidroja vienaldzīgi, it kā nesaprazdams, kā var nezināt tik vienkāršas lietas. Bet jauneklis sāka uzmanīgi sekot gaisam. Viņam pirmajam gribējās ieraudzīt lidojošos «meserus». Bet gaiss bija tīrs un tik stipri piesātināts nevaldāmi ziedošo zāļaugu, putekļu un sasilušās zemes smaržas, tik enerģiski un jautri čirkstēja zālē sienāži, tik skaļā balsī trallināja cīrulis, šūpodamies kaut kur virs šīs bēdīgās, nezāli pieaugušās zemes, ka viņš aizmirsa gan par vācu lidmašīnām, gan par briesmām un sāka dziedāt patīkamā, tīrā balsī tais dienās frontē ļoti iemīļotu dziesmu par karavīru, kas skumst savā zemnīcā pēc savas mīļotās tālumā.

— Vai «Sērmūksli» zini? — pēkšņi pārtrauca viņu ceļa biedrs.

Jauneklis pamāja ar galvu un paklausīgi uzsāka seno dziesmu. Nogurusī, putekļu klātā vecākā leitnanta seja kļuva skumja.

— Nepareizi dziedi, vecīt. Tā nav nekāda ziņģe, tā ir īsta dziesma. To vajag no sirds dziedāt, — un viņš uzsāka lēni, pavisam mazā, klusā, bet pareizā balsī.

Mašīna uz mazu brīdi nobremzēja, no kabīnes izlēca pastniece. Viņa veikli, mašīnai kustoties, ieķērās ar rokām pakaļējā malā, palēcās uz rokām un ievēlās vāģī, kur to uztvēra stipras, draudzīgas rokas.

— Es pie jums, dzirdu, jūs dziedat…

Vāģa graboņas un sienāžu cītīgās čirkstoņas pavadījumā viņi uzsāka dziedāt trijatā.

Jauneklis iekarsa. No mugursomas viņš izņēma lielas mutes harmonikas un, gan pūzdams tajās, gan dziedādams līdzi un ar tām diriģēdams, vadīja dziesmu. Un uz bēdīgā, jau pamestā frontes ceļa, it kā pātagas cirtienu, iecirstu varenās, putekļiem klātās, visu nomācējās nezālēs, spēcīgi un skumji skanēja dziesma, tikpat veca un tikpat jauna kā šie vasaras tveicē tvīkstošie lauki, kā sienāžu cītīgā čirkstēšana siltajā, smaržīgajā zālē, kā cīruļu trallināšana skaidrajās, vasarīgajās debesīs un kā pašas šīs debesis, augstas un bezgalīgas.

Viņi tā aizrāvās ar dziedāšanu, ka gandrīz nogāzās no savām pakām, kad mašīna spēji nobremzēja. Tā apstājās ceļa vidū. Līdzās, apgāzusies uz sāniem grāvī ar gaisā paceltiem noputējušiem riteņiem, mētājās sadauzīta trīstonnīga mašīna. Jauneklis nobāla. Bet viņa pavadonis steidzīgi pārkāpa pār malu un steidzās pie apgāztās mašīnas. Viņam bija jocīga, dejojoša greizkāja gaita. Pēc brīža šoferis izvilka no saspiestās kabīnes intendantūras dienesta kapteiņa asinīm noplūdušu ķermeni. Viņa seja, saskrāpēta un vienos ievainojumos, bija ceļa putekļu krāsā. Vecākais leitnants pacēla viņa aizvērto acu plakstus.

— Tas ir gatavs, — viņš teica, noņemdams cepuri. — Vai tur vēl ir kāds?

— Ir. Mašīnas vadītājs, — atbildēja šoferis.

— Ko jūs stāvat? Palīdziet! — uzsauca vecākais leitnants samulsušajam, neziņā stāvošajam jauneklim. — Asinis vai neesat redzējuši? Sāciet pierast, vajadzēs skatīties… Te nu ir šie mednieki, tas ir viņu darbs.

Šoferis bija dzīvs. Viņš klusu vaidēja, acis neatvērdams. Viņam nebija redzamu brūču, bet acīm redzot, kad pilnā gaitā ejošo mašīnu bumbas sprādziens iesvieda grāvī, viņš ar krūtīm atdūrās stūrē un kabīnes saliektās daļas to iespieda stūres ritenī. Vecākais leitnants to pavēlēja iecelt vāģī. Viņš paklāja zem ievainotā savu jauno, vēl nevalkāto švītīgo šineli, kuru veda rūpīgi ietītu kalikona gabalā. Pats nosēdās uz mašīnas grīdas un ievainotā galvu ielika sev klēpī.

— Dzen cik jaudas! — viņš nokomandēja šoferim.

Rūpīgi turēdams ievainotā galvu, viņš pasmaidīja kaut kam savam, tālam.

Jau krēsloja, kad mašīna iedrāzās nelielas sādžiņas ieliņā, kur piedzīvojusi acs tūlīt ievērotu nelielas aviācijas daļas komandpunktu. Vairāki vadu pavedieni vilkās gar putekļu klātiem ievu zariem, gar panīkušām mazos dārziņos stāvošām ābelēm, bija apvītas pēlēkajiem aku stabiem, žogu zedeņiem. Pie mājām zem salmu nojumēm, kur parasti stāv zemnieku rati un guļ arkli un ecēšas, bija redzamas apbružātas «emkas» un «vilīši». Šur un tur aiz nespodrām mazo lodziņu rūtīm pazibēja karavīru cepures zilām apmalēm, klabēja rakstāmmašīnas, bet vienā malējā, kurp saplūda visu vadu tīkls, bija dzirdami telegrāfā aparata vienmērīgie tikšķi.

Šī sādžiņa, kas atradās sāņus no lieliem un maziem ceļiem, bija palikusi vesela bēdīgā, nezāļu pārņemtā tuksnesī, kā dabas muzejs, kuram jāparāda, cik labi un brīvi dzīvoja šai pusē ļaudis līdz vāciešu ienākšanai. Pat nelielais, dzelteniem ūdens liniem pieaugušais dīķis bija pilns ar ūdeni. Kā veldzējošs plankums tas mirdzēja vecu sēruvītolu ēnā, un, spiezdamies cauri ūdens linu biezoknim, spalvas gludinādams un skalodamies ūdenī, peldēja sniegbaltu zosu pāris sarkaniem knābjiem.

Ievainoto nodeva mājā, pie kuras karājās karogs ar sarkanu krustu. Tad mašīna izbrauca cauri sādželei un apstājās pie glītas ciema skolas ēkas.

Šeit pēc vadu pārpilnības, kas satecēja kopā izsistā lodziņā, un pēc priekšnamā ar automatu kaklā stāvošā kareivja varēja nojaust štābu.

— Pie pulka komandiera, — teica vecākais leitnants dežūrantam, kas pie atvērta loga minēja krustvārdu mīklu žurnālā «Sarkanarmietis».

Jauneklis, kurš viņam sekoja, ievēroja, ka, ieejot štābā, tas ar mehānisku kustību sakārtoja blūzi, ar īkšķiem to zem jostas nogludināja, aizpogāja apkakles pogas, un tūlīt izdarīja to pašu. Tagad viņš centās visur atdarināt savu mazrunīgo, ļoti viņam iepatikušos ceļabiedru:

— Pulkvedis aizņemts, — atbildēja dežūrants.

— Pieteiciet viņam, ka ar steidzīgu vēstuli no KA štāba kadru daļas.

— Uzgaidiet: viņš pieņem pašreiz gaisa izlūkošanas apkalpes ziņojumus. Lūdza netraucēt. Apsēdieties, redz, tur dārziņā pie mājas.

Dežurants atkal nogrima krustvārdu mīklā, bet atbraucēji izgāja dārziņā un apsēdās uz vecā soliņa pie rūpīgi ķieģeļiem apliktās, bet tagad nolaistās puķudobes, kur pirms kara šādos te klusos vasaras vakaros, droši vien, mīlēja sēdēt un atpūsties pēc dienas pūliņiem veca skolotāja. No atvērtiem logiem skaidri atlidoja divas balsis. Viena aizsmakusi uztraukti ziņoja:

— Lūk, pa šo un pa šo ceļu uz Bolu, Gorohovo un Krestovozdviženskas baznīcciemu pastiprināta kustība, nepārtrauktas smago mašīnu kolonas, un var redzēt, viss vienā virzienā — uz fronti. Lūk, te, pie pašas kapsētas ieplakā automašīnas vai tanki… Domāju, ka novietojusies liela karaspēka daļa.

— Kādēļ tu tā domā? — pārtrauca tenoriņš.

— Ļoti stipra sprostuguns. Tik tikko izrāvāmies. Vakar šinī vietā nekā nebija, kaut kādas lauku virtuves dūmoja. Es līdz ar jumtiem lidoju, pašaudīju, lai pabaidītu. Bet šodien — nebija ko domāt. Tāda uguns… Skaidrs, ka virzās uz fronti.

— Bet «zet» kvadratā?

— Arī šeit kustība, bet klusāka. Lūk, šeit pie mežiņa liela tanku kolona gājienā, kādas simt mašīnas. Izstiepušās ešelonos kādu piecu kilometru garumā, iet pa dienu, nemaskējušās. Iespējams, maldinoša kustība… Lūk, šeit, šeit un tad tur — atklājām artilēriju pie pašām priekšējām pozīcijām. Un munīcijas noliktavas nomaskētas ar malku. Vakar to nebija. Plašas noliktavas.

— Viss?

— Tieši tā, biedri pulkvedi. Pavēlēsiet rakstīt raportu?

— Kas par raportu! Tūlīt uz armiju. Jūs zināt, ko tas nozīmē? Ej, dežūrant! Manu «villti»! Nogādājiet kapteini KA štābā.

Pulka komandiera kabinets bija novietots plašā klasē. Istabā ar kailām tēstu baļķu sienām stāvēja tikai viens galds, uz kura atradās telefonu ādas somas, liela aviācijas planšete ar karti un sarkanu zīmuli. Apakšpulkvedis, mazs, steidzīgs, ļoti kārtīgi ģērbies, skraidīja pa istabu gar sienām, rokas salicis uz muguras. Aizņemts savām domām, viņš reizes divas noskrēja garām miera stāvokli ieņēmušajiem lidotājiem, tad spēji apstājās iepretim viņiem, jautājoši saslējis sauso, cieto seju.

— Vecākais leitnants Aleksejs Meresjevs, — stādījās priekšā melnīgsnējais virsniekis, izstiepdamies visā augumā un sasitis papēžus. — Esmu ieradies jūsu rīcībā.

— Vecākais seržants Aleksandrs Petrovs, — nodeva raportu jauneklis, pūlēdamies izstiepties vēl taisnāk un vēl skaļāk piesizdams pie grīdas no kirzādas šūto kareivju zābaku papēžus.

— Pulka komandieris pulkvedis Ivanovs, — norūca saimnieks. — Vēstule?

Meresjevs ar noteiktu žestu izrāva no planšetes vēstuli un pasniedza pulkvedim. Tas pārlasīja acīm komandējuma papīrus un ātru skatienu aplūkoja atbraucējus.

— Labi, tieši laikā. Bet kādēļ tik maz atsūtījuši? — Tad pēkšņi kaut ko atcerējās, viņa sejā pavīdēja izbrīna: — Atļaujiet, jūs esat Meresjevs? Man par jums zvanīja KA štāba priekšnieks. Viņš mani brīdināja, ka jums…

— Tam nav nozīmes, biedri pulkvedi, — ne visai laipni viņu pārtrauca Aleksejs. — Atļaujiet stāties pie dienesta pienākumu izpildīšanas.

Pulkvedis ziņkārīgi palūkojās vecākā leitnantā un piekrītošu smīnu pamāja ar galvu.

— Pareizi. Dežurant, aizvediet viņus pie štāba priekšnieka, rīkojieties manā vārdā, lai viņus paēdinātu un ierādītu naktsguļu. Pasakiet, lai viņus ar pavēli ieskaita gvardes kapteiņa Česlova eskadriļā. Izpildiet!

Petrovam pulka komandieris šķita par daudz rosīgs. Meresjevam viņš iepatikās. Aleksejam patika, lūk, šādi ātri cilvēki, kuri aptvēra lietas uzreiz, turpat uz vietas, kas prata asi domāt un stingri lemt. Gaisa izlūka ziņojums, ko viņi gadījuma pēc, gaidīdami dārziņā, dzirdēja, neizgāja viņam no prāta. Pēc daudzām pazīmēm, saprotamām kara cilvēkam: pēc tā, kā bija pārpildīti ceļi, pa kuriem viņi brauca no armijas, ar «balsošanas» paņēmienu pārsēdās no mašīnas mašīnā; pēc tā, kā naktīs sargposteņi uz ceļiem stingri prasīja ievērot maskēšanos, draudēdami pārkāpējiem šaut riepās; pēc tā, ka bērzu birzīs, sāņus no frontes ceļiem, bija tik trokšņaini un nerūmīgi no tur novietotiem tankiem, smagajām mašīnām, artilērijas; pēc tā, ka pat uz tukšā lauku ceļa viņiem šodien uzbruka vācu «mednieki», Aleksejs saprata — klusumam frontē ir pienācis gals, ka kaut kur — un tieši šai pusē — vācieši gatavo savu jauno uzbrukumu, ka šis uzbrukums notiks ātri un ka Padomju Armijas vadība zina par to un ir jau sagatavojusi pienācīgu atbildi.

2.

Nemierīgais vecākais leitnants neļāva Petrovam ēdnīcā sagaidīt trešo ēdienu. Viņi ielēca benzīnvedējā, kas gāja viņiem vajadzīgā virzienā, un brauca uz lidlauku, iekārtotu pļaviņā aiz sādžas. Šeit jaunatbraucēji iepazinās ar eskadriļas komandieri Česlovu, drūmu, nerunīgu, bet, domājams, ļoti labsirdīgu cilvēku. Viņš bez garām runām aizveda viņus pie zemes kaponieru zālainajiem pakaviņiem, kur stāvēja jaunie, spoži lakotie, gaišzilie «La-5» ar numuriem 11 un 12 uz stateniskās stūres. Ar tiem tad arī jaunatbraucējiem bija jālido. Smaržīgajā bērzu mežiņā, kur skaļos putnu korus nenomāca pat motoru rūkoņa, atbraucēji pavadīja pie mašīnām vakara pārpalikumu, tērzējot ar saviem jaunajiem bortmehāniķiem un ieejot pulka dzīves kursā.

Viņi bija tā aizrāvušies, ka ieradās sādžiņā ar pēdējo transportmašīnu jau tumsā un nokavēja vakariņas. Tas viņus ne visai skumdināja. Savos uzticamajos «sidoros», kā tai laikā frontē sauca mugursomas, viņiem glabājās sausās devas, ko tie bija saņēmuši uz ceļa, paliekas. Sarežģītāka lieta bija ar naktsmājām. Mazā oāze, izmirušajā, nezāli pieaugušajā tuksnesī, izrādījās bāztin piebāzta divu aviācijas pulku lidmašīnu apkalpēm un štāba personālu. Pēc ilgas staigāšanas pa pārpildītām mājām, pēc dusmīgām sarunām ar iemītniekiem, kuri negribēja laist iekšā jaunus dzīvotājus, pēc filozofiskiem spriedelējumiem pašiem ar sevi, cik žēl, ka mājas nav no gumijas un tādēļ nav paplašināmas, komandants beidzot jaunieradušos iegrūda pirmajā mājā, kas pagadījās:

— Nakšņojiet šeit, bet rīt apskatīsimies.

Mazajā mājelē jau atradās deviņi iemītnieki. Lidotāji agri liekas gulēt. No saspiestas šāviņa čaulas pagatavota petrolejas lampa, kādas pirmajos kara gados sauca par «katjušām», bet pēc Staļingradas pārkrustīja par «staļingradietēm», nespodri apgaismoja neskaidros gulētāju siluetus. Viņi aizņēma gultas, solus, rindā gulēja uz grīdas uz apakšā pasviesta, ar telteni pārklāta siena. Bez šiem deviņiem nakšņotājiem istabā atradās arī vecene ar pieaugušu meitu — kuras gulēja uz lielās krievu krāsns, jo istaba bija ļoti pārpildīta.

Mirkli jaunatnākušie apstājās uz sliekšņa, neziņā, kā pārkļūt pāri visiem šiem gulošajiem ķermeņiem. No krāsns viņus saņēma dusmu pilna vecīga balss:

— Nav vietas, nav vietas! Redziet cik pilns! Uz griestiem vai līdīsiet?

Petrovs neveikli sāka durvīs mīņāties, gatavs iet atpakaļ uz ielas, bet Meresjevs jau uzmanīgi devās cauri istabai pie galda, pūlēdamies neuzkāpt virsū gulētājiem.

— Mums, māt, vajadzīga vieta, kur paēst, visu dienu neesam ēduši. Un šķīvji, un pāris krūzītes, un dakšiņas, ko? Bet gulēt mēs varam arī sētā, negribam jūs traucēt. Ir jau vasara.

Bet no aizkrāsnes dziļuma aiz nelaipnās vecmāmuļas muguras jau parādījās mazas, basas kājiņas. Tievs, viegls augumiņš klusēdams nolīda no krāsns, veikli līdzsvarodamies pāri gulošajiem, nozuda priekšnamā un tūlīt atgriezās, nesdams šķīvjus, divas sarūsējušas dakšiņas un nevienādas krūzītes, uzmauktas sīkajos pirkstiņos.

Sākumā Petrovam likās, kā tā ir pusaudžu meitene. Bet kad viņa pienāca galdam un lampas dzeltenā, kvēpainā gaisma izrāva no krēslainās miglas viņas seju, viņš ieraudzīja, ka tā ir jaunava — un glīta jaunava, ziedoša. Tikai viņas izskatu ļoti bojāja brūnā jaka, maisu drēbes brunči un saplīsušais lakats, krustiski apņemts ap krūtīm un pa vecu cilvēku paradumam sasiets aiz muguras.

— Marina, Marina! Nāc šurp, palaidne! — no krāsns iešņācās vecene.

Bet meitene pat aci nepamirkšķināja. Viņa veikli uzklāja galdam tīru avīzi, sakārtoja uz tās traukus, uzlika dakšiņas, no sāniem uzmezdama Petrovam īsus mirkļus.

— Ēdiet vien veseli. Varbūt jums kaut ko sagriezt vai sasildīt? Es ātri. Tikai komandants neļauj uguni zem trijkājīša sētā kurināt.

— Marinka, nāc šurp! — sauca vecene.

— Nepiegrieziet viņai vērību: viņai nav īsti labi ar galvu. Vācieši viņu pārbiedējuši. Kā tikai ierauga naktī karavīrus, vienmēr mēģina mani noslēpt. Jūs viņai nedusmojiet, tāda viņa ir tikai naktī, pa dienu viņa ir laba.

Meresjevā mugursomā, izrādījās, bija desa, konservi, pat divas sausas siļķes ar liesiem, no sāls baltiem sāniem, un armijas maizes kukulītis. Petrova krājumi bija mazāki: viņam bija gaļa un sausiņi. Marinkas mazās rociņas visu to veikli sagrieza, garšīgi sakārtoja šķīvjos.

Arvien biežāk viņas ātro acu skatiens garo skropstu aizēnā slīdēja pār Petrova seju, bet arī Petrovs paslepšus sāka ielūkoties viņā. Kad viņu skatieni sastapās, viņi abi sarka, kļuva nopietni, novērsās viens no otra, pie kam abi sarunājās caur Meresjevu, viens otru neuzrunādami. Aleksejam, skatoties uz viņiem, nāca smiekli, bet kļuva arī mazliet skumji: viņi abi bija vēl tik jauni — salīdzinot ar viņiem, viņš likās vecs, noguris, ilgi dzīvojis.

— Klausies, Marinuška, vai gurķīšu gadījumā nav? — viņš jautāja.

— Gadījumā ir, — klusi smaidīdama, atbildēja meitene.

— Vai vārītu kartupelīšu kaut vai kāds pārītis neatradīsies?

— Palūdziet, atradīsies.

Viņa atkal pazuda no istabas, veikli lēkdama pāri gulētājiem, klusa, viegla, kā taurenītis.

— Biedri vecāko leitnant, kā jūs ar viņu tā varat? Nepazīstama meitene, bet jūs viņu uzrunājat ar «tu», gurķīšus prasāt un…

Meresjevs skaļi iesmējās.

— Vecīt, kur tu atrodies? Vai tu esi frontē, vai kur citur?… Vecomāt, diezgan rāties, kāpiet zemē, ēdīsim, ko?

Vecāmāte, krekšķinādama un vēl arvienu dusmīgi vārdodama sev kaut ko zem deguna, nokāpa no krāsns, tūlīt pietaisījās pie desas, kuru miera laikā, kā noskaidrojās, ļoti cienījusi.

Četratā viņi sēdās pie galda un pārējo iemītnieku daudzbalsīgas krākšanas un miegainas rūkšanas pavadībā garšīgi notiesāja vakariņas. Aleksejs pļāpāja bez apstājas, dzina jokus ar vecomāti, smīdināja Marinku. Nokļuvis beidzot pazīstamā kara dzīves atmosfērā, viņš to baudīja pilniem malkiem, juzdamies kā savās mājās pēc ilgas klejošanas pa svešu pusi.

Kad vakariņas tuvojās beigām, draugi dabūja zināt, ka sādža saglabājusies tāpēc, ka šeit kādreiz atradies vācu štābs. Kad Padomju Armija sāka uzbrukt, tas aizlaidies tik ātri, ka nepaspējis sādžu iznīcināt. Vecāmāte sajukusi prātā pēc tam, kad vācieši viņas acu priekšā izvarojuši tās vecāko meitu, kura pēc tam noslīcinājusies dīķī. Pati Marinka visus astoņus mēnešus, kamēr šeit atradušies vācieši, dzīvojusi, sauli neredzējusi, tukšā piedarbā, kura ieeja bijusi aizgāzta salmiem un dažādiem krāmiem. Māte pa naktīm viņai nesusi un pasniegusi caur lūku ēdienu un dzērienu. Jo vairāk Aleksejs runāja ar meiteni, jo biežāk un biežāk viņa skatījās Petrovā, un viņas skatienos, šķelmīgos un mulsos, bija manāma grūti slēpjama sajūsma.

Vakariņas nemanot bija apēstas. Paliekas Marinka saimnieciski satina un iebāza Meresjevā mugursomā: sak, zaldātam viss var noderēt. Tad viņa sačukstējās ar vecomāti un noteikti teica:

— Lūk, ko: ja komandants jūs šeit ir novietojis, tad šeit arī dzīvojiet. Lieniet uz krāsns, bet mēs ar māti kambarītī pārgulēsim. Atpūtieties pagaidām no ceļa. Bet rīt jums vietu atradīsim.

Tikpat viegli likdama basās kājas pāri guļošajiem, viņa no āra ienesa svaigu vasarāju salmu klēpi, bagātīgi to izklāja pa plašo krāsns virsu, sakārtoja galvgalī kaut kādas drēbes un visu to veica ātri, veikli, bez trokšņa, ar kaķes daiļumu.

— Jauka, vecīt, meitene! — piezīmēja Meresjevs, labpatikā izstiepies uz salmiem un tā staipīdamies, ka locītavas brīkšķēja.

— Liekas, nekas, — māksloti vienaldzīgā tonī atsaucās Petrovs.

— Un kā uz tevi skatījās…

— Ko nu viņa tur daudz skatījās. Viņu jau visu laiku ar jums runāja.

Pēc minūtes jau bija dzirdama viņa vienmērīgā, miegainā elpošana. Meresjevs neiemiga. Viņš gulēja taisni izstiepies uz vēsiem, pēc labības smaržojošiem salmiem. Viņš redzēja, ka no priekšnama iznāca Marinka, izstaigājās pa istabu, kaut ko meklēdama. Laiku pa laikam viņa zagšus paskatījās uz krāsni. Sakārtoja uz galda lampu, atkal paskatījās uz krāsni un klusi, klusi pāri gulētājiem gāja uz durvīm. Šīs kankaros tērptās, slaidās, glītās meitenes tēls nez kādēļ pildīja Alekseja dvēseli ar sērīgu mieru. Arī mājvietā viņi tikuši. Rīt nozīmēts viņu pirmais kaujas izlidojums — divatā ar Petrovu. Viņš, Meresjevs — vadītājs, Petrovs — pavadonis. Nez, kā viņiem ies? Šķiet, jauks puisis! Re, arī Marinka viņā no pirmā acu uzmetiena iemīlējusies. Nu, kad jāguļ, tad jāguļ.

Meresjevs pagriezās uz sāniem, sakārtoja zem sevis salmus, aizvēra acis un tūlīt iegrima akmens cietā miegā.

Atmodās ar sajūtu, ka noticis kaut kas šausmīgs. Viņš acumirkli nesaprata, kas noticis, bet kara paradums piespieda viņu tūlīt uzlēkt kājās, ķerties pie pistoles. Viņš neatcerējās, kur atrodas un kas ar viņu notiek. Kodīgi dūmi ar ķiploku smaku ietina visu, bet, kad vēja brāzma atvirzīja dūmu mākoni, Aleksejs virs galvas ieraudzīja savādas, spoži mirgojošas, milzīgas zvaigznes. Bija gaišs kā dienā, un bija redzami izmētāti kā sērkociņi ēkas baļķi, uz sāniem nosviestais jumts ar atņirgtām spārēm un netālu kaut kas bezveidīgs, degošs. Viņi izdzirda vaidus, joņainu rūkoņu virs galvām un pazīstamos, riebīgos, līdz kauliem caururbjošos krītošo bumbu smilkstus.

— Gulsties! — Aleksejs uzkliedza Petrovam, kurš, apjucis skatīdamies visapkārt, stāvēja ceļos pie krāsns, kas pacēlās virs drupām. Viņi metās uz ķieģeļiem, piespiedās tiem, un šinī mirklī liela šķemba nogāza krāsns skursteni, apbērdama viņus sarkaniem putekļiem un sausa māla smaku.

— Ne no vietas, gulēt! — komandēja Meresjevs, apspiezdams arī sevī neatvairāmu vēlēšanos uzlēkt un skriet, skriet nezin kurp, tikai kustēties — vēlēšanos, kādu vienmēr izjūt cilvēks nakts uzlidojumos.

Bombardētāji nebija saskatāmi. Tie riņķoja tumsā, augstāk par viņu uzkārtām gaismas raķetēm. Toties palsā, mirgojošā gaismā bija skaidri saredzams, kā iedrāzās apgaismotā joslā un gāzās lejā, strauji acu priekšā palielinoties, melnas bumbu lāses un kā pēc tam sarkani uzliesmojumi kvēloja vasaras nakts tumsā. Likās, zeme sašķeļas gabalos un žēli dārd: R-r-rriī! R-r-rriī!

Lidotāji, izstiepušies visā augumā, gulēja uz krāsns, kas līgojās un salēcās no katra sprādziena. Viņi piespiedās tai ar visu ķermeni, vaigu, kājām, instinktīvi tiekdamies iespraukties, ieaugt ķieģeļos. Tad motoru rūkoņa attālinājās, un uzreiz kļuva dzirdams, kā šņākdamas izdziest, zemu nolaidušās uz saviem izpletnīšiem, gaismas raķetes un kā rūc virs drupām pāri ielai izcēlušos ugunsgrēku liesmas.

— Redz nu, mūs mazliet izvēdināja, — teica Meresjevs, ar manāmu aukstasinību nokratīdams no blūzes un biksēm salmus un mālainos putekļus.

— Bet viņi, tie, kas tur gulēja? — šausmās iesaucās Petrovs, pūlēdamies nomierināt nervozi trīsošo apakšžokli un apspiest uzbāzīgo žagošanos. — Bet Marinka?

Viņi nolīda no krāsns. Meresjevam bija kabatas spuldze. Apgaismoja dēļiem un baļķiem piegāzto istabas grīdu. Tur neviena nebija. Kā vēlāk noskaidrojās, lidotāji, izdzirduši trauksmes signālus, bija paspējuši izskriet laukā un paslēpties spraugā. Petrovs un Meresjevs izlodāja visas drupas. Marinkas un vecāsmātes nekur nebija. Uz saucieniem neviens neatsaucās. Kur viņas bija palikušas? Aizskrējušas, paspējušas izglābties?

Pa ielām jau staigāja komandantūras patruļas, ievezdamas kārtību. Sapieri dzēsa ugunsgrēkus, pārmeklēja drupas, iznesdami beigtos, un atraka ievainotos. Tumsā skraidīja izsūtāmie, saukdami lidotāju uzvārdus. Pulks ātri pārkārtojās uz jaunu novietni. Lidotāji salasījās lidlaukā, lai līdz ar gaismu paceltos savās mašīnās. Pēc pirmajām ziņām zaudējumi personālā sastāvā visumā nebija lieli. Ievainots viens lidotājs, krituši divi tehniķi un daži sargposteņi, kas bija palikuši uzlidojuma laikā savās sargvietās. Domāja, ka gājuši bojā daudzi vietējie iedzīvotāji, bet cik īsti, tumsas un burzmas pēc bija grūti konstatēt.

Rīta agrumā, dodamies uz lidlauku, Meresjevs ar Petrovu nevilšus aizkavējās pie mājeles drupām, kur viņi nakšņoja. No baļķu haosa sapieri iznesa nestuves, uz kurām gulēja kaut kas, pārklāts ar asiņainu palagu.

— Ko jūs nesat? — jautāja Petrovs, viss nobālēdams smagā priekšnojautā?

Ūsains, cienīga izskata sapieris, kurš atgādināja Meresjevam Stepanu Ivanoviču, turēdams nestuvju priekšgalu, lietišķi atbildēja:

— Redziet, vienu vecu māmuļu un skuķēnu ātrākām pagrabā. Akmeņi saspieduši. Skuķēns vai liela meita, nevar saprast: tāda sīciņa — var redzēt, piemīlīga. Akmens tieši krūtīs trāpījis. Dikti piemīlīga, kā mazs bērns.

… Šinī naktī vācu armija pārgāja savā pēdējā lielā uzbrukumā un, uzbrukdama padomju karaspēka nocietinājumiem, uzsāka sev liktenīgo kauju Kurskas lokā.

3.

Saule vēl nebija uzlēkusi, bija pati tumšākā īsās vasaras nakts stunda, bet lauka lidlaukā jau tricināja gaisu iesilstošie motori. Kapteinis Česlovs, izklājis rasotā zālē karti, rādīja eskadriļas lidotājiem maršrutu un jaunās novietnes punktu.

— Esiet uzmanīgi. Sadarbojieties, neizlaizdami viens otru no acīm. Lidlauks pie pašām priekšējām.

Jaunais punkts tiešām bija pie pašas frontes līnijas, apzīmētas uz kartes ar zilu zīmuli, uz vācu karaspēka novietojumā iestiepušās strēles. Lidoja nevis atpakaļ, bet uz priekšu. Lidotāji priecājās: neskatoties uz to, ka vācieši atkal pārņēmuši iniciatīvu, Padomju Armija ne tikai kā negatavojās atkāpties, bet taisījās uzbrukt.

Līdz ar pirmajiem saules stariem, kad pa lauku vēl klīda vālaina, sārta migla, otrā eskadriļa pacēlās kopā ar savu komandieri, un lidmašīnas, nezaudēdamas viena otru no redzesloka, uzņēma kursu dienvidu virzienā.

Meresjevs un Petrovs savā pirmajā kopējā lidojumā tā arī turējās cieši kopā. Tais nedaudzajās minūtēs, ko tie bija pavadījuši gaisā, Petrovs prata novērtēt drošo un patiesi meistarīgo sava vadītāja lidošanas veidu, bet Meresjevs, kurš tīšām izdarīja ceļā dažus straujas un pēkšņas virāžas, ievēroja savā pavadītājā asu aci, attapību, stiprus nervus un, kas viņam bija galvenais — vēl ne visai drošu, bet labu lidošanas rakstu.

Jaunais lidlauks bija novietots strēlnieku pulka aizmugures rajonā. Ja vācieši to atklātu, viņi varētu to apšaudīt ar mazā kalibra artilēriju un pat lieliem mīnmetējiem. Bet viņiem nebija laika piegriezt vērību kaut kādiem tur lidlaukiem, kas tiem parādījās zem deguna. Jau tumsā viņi gāza virsū visu savas šeit garā pavasarī sakopotās artilērijas uguni. Sarkana, pulsējoša blāzma pacēlās augstu gaisā virs nocietinātā rajona. Sprādzieni momentali aizsedza visu, it kā pēkšņi būtu izaudzis biezs melnu koku mežs. Un kad uzlēca saule, uz zemes nekļuva gaišāks. Dārdošā, rēcošā, nemierīgā tumsā bija grūti kaut ko izšķirt, un saule karājās debesis kā nosūbējusi, nespodra, netīri sarkana pladiņa.

Bet neba veltīgi padomju lidmašīnas jau kopš mēneša lodāja debesu dzīlēs virs vācu pozīcijām. Vācu virspavēlniecības nodomi bija sen atklāti, koncentrēšanās pozīcijas un centri bija atzīmēti kartē, izpētīti kvadrātu pēc kvadrāta. Vācieši domāja pēc sava paraduma, atvēzējušies no visa spēka, iegrūst nazi zem lāpstiņas savam agrā rīta miegā guļošam pretiniekam. Bet pretinieks tikai izlikās guļam. Viņš sagrāba uzbrucēju aiz rokas, kas turēja nazi, un šīs rokas kauli sāka brīkšķēt, sažņaugti milža tērauda pirkstos. Vēl nebija apklususi artilērijas sagatavošanās brāzma, kura trakoja frontē dažu desmit kilometru garumā, kad vācieši, apdulluši no savu bateriju grāvieniem, apžilbuši pulvera dūmos, kas ietina viņu pozīcijas, ieraudzīja sprādzienu ugunīgos kamolus savās tranšejās. Padomju artilērija gāza tieši un nevis kā vācieši izklaidus, bet pa mērķiem, pa baterijām, pa tanku un kājnieku koncentrēšanās vietām, kuri jau bija pievirzījušies uzbrukuma pozīcijām, pa tiltiem, pa apakšzemes munīcijas pagrabiem, pa blindāžām un komandpunktiem.

Vāciešu artilērijas uzbrukums pārvērtās spēcīgā uguns divkaujā, kur abās pusēs piedalījās desmitiem tūkstošu visdažādākā kalibra lielgabalu. Kad kapteiņa Česlova eskadriļas lidmašīnas pieskārās lidlaukam, zeme drebēja zem lidotāju kājām, bet šāviņi sprāga tik bieži, ka saplūda vienlaidu verdošā troksnī, it kā pār dzelzs tiltu ietu titānisks vilciens, ietu, ietu, ietu, dārdēdams un šņākdams, ietu un nevarētu pāriet. Brāzmaini mutuļojoši dūmi ietvēra visu apvārsni. Pār pulka mazo lidlauku gan zosu gājienā, gan dzērvju kāsī, gan izklaidus ierindā peldēja un peldēja bumbvedēji, un vienmērīgajā artilērijas kaujas dunoņā varēja izšķirt viņu bumbu sprādzienu dobjos, dārdošos grāvienus.

Eskadriļām izziņoja gatavību Nr. 2. Tas nozīmēja, ka lidotāji nedrīkst atstāt savu lidmašīnu kabīnes, lai pēc pirmās signalraķetes paceltos gaisā. Lidmašīnas izstūma bērzu birzītes malā, nomaskēja meijām. No meža dvesa vēsums, smaržīga sēņu valgme, un kaujas trokšņu dēļ nedzirdamie odi nekaunīgi uzbruka pilotu sejām, rokām, kakliem.

Meresjevs noņēma pilota cepuri un, laiski gaiņādams odus, sēdēja, domās nogrimis, baudīdams meža rīta tveicīgo smaržu. Blakus kaponierā atradās viņam pakļautā pilota lidmašīna. Petrovs bieži vien uzlēca no sēdekļa un pat nostājās kājās uz tā, lai paskatītos kaujas virzienā vai pavadītu acīm bumbvedējus. Viņam gribējās ātrāk mesties gaisā, lai pirmo reizi dzīvē sastaptos ar īstu ienaidnieku, vērst ložu trašu strūkliņas smaili nevis audekla pūslī, ko velk sev līdzi auklā lidmašīna «R-5», bet īstā ienaidnieka lidmašīnā, dzīvā, izvairīgā, kurā kā gliemezis vākā sēž varbūt tas pats, kura bumba šodien nogalināja šo vājiņo, skaisto, kā jaukā sapnī redzēto meiteni.

Meresjevs skatījās, kā rosās un uztraucas viņa pavadonis un domāja: viņi abi ir gandrīz vienos gados: tam deviņpadsmit, bet Meresjevam divdesmit trīs. Ko vīrietim nozīmē starpība divi trīs gadi? Bet līdzās savam pakļautajam viņš jutās kā vecis, piedzīvojis, nosvērts, noguris. Lūk, arī tagad Petrovs grozās kabīnē, berzē rokas, smejas, kaut ko kliedz pakaļ aizslīdošajiem «Iliem», bet Aleksejs ērti iezvēlies mašīnas ādas sēdeklī. Viņš ir mierīgs. Viņam nav kāju. Lidot viņam ir nesalīdzināmi grūtāk nekā kuram katram lidotājam pasaulē. Bet arī tas viņu neuztrauc. Viņš skaidri zina savu māku un tic savām sakropļotajām kājām.

Pulks tā arī nosēdēja līdz vakaram gatavībā Nr. 2. To nez kādēļ turēja rezervē. Acīm redzot, negribēja priekšlaicīgi atklāt tā novietni.

Naktsmītnēm tika ierādītas mazas zemnīcas, kuras bija cēluši un apdzīvojuši kādreiz šeit stāvējušie vācieši; dēļu sienas bija aplīmētas ar kartonu un dzeltenu ietinamo papīru. Uz sienām bija saglabājušās pat kaut kādu kinodīvu pastkartes ar lielām, plēsonīgām mutēm un vācu pilsētu uzkrītošo peizāžu oleogrāfijām.

Artilērijas kauja turpinājās. Zeme drebēja. Sausās smiltis bira uz papīra, un visa zemnīca riebīgi čirkstēja, it kā ņudzētu no kukaiņiem.

Meresjevs un Petrovs nolēma gulēt laukā uz izklātām teltenēm. Pavēle bija gulēt neizģērbjoties. Meresjevs tikai atlaida vaļīgāk protēžu siksnas un, gulēdams uz muguras, skatījās debesīs, kuras, likās, drebēja sarkanīgajā sprādzienu mirgā. Petrovs tūdaļ aizmiga. Miegā viņš krāca, kaut ko murmināja, kožļāja, šmaukstināja lūpas un viss sarāvās čokuriņā kā bērns. Meresjevs uzsvieda viņam savu šineli. Juzdams, ka neaizmigs, viņš piecēlās, drebinādamies no drēgnuma, izdarīja dažus straujus vingrojumus, lai sasildītos, un nosēdās uz celmiņa.

Artilērijas brāzma jau bija pāri. Tikai pa reizei gan vienā, gan otrā vietā baterijas par jaunu uzbēra ātru, nekārtīgu uguni. Daži iemaldījušies šāviņi nosvilpa pār galvām un plīsa kaut kur lidlauka rajonā. Šī tā saucamā traucējošā uguns karā nevienu parasti netraucēja. Aleksejs pat nepaskatījās uz sprādzienu pusi. Viņš skatījās uz frontes līniju. Tā bija teicami redzama tumsā. Pat tagad, visdziļākajā naktī, tā dzīvoja saspringtu, neapsīkstošu, smagu cīņu dzīvi, atzīmētu uz gulošās zemes tumšsārtām, pār visu apvārsni izplūdušām milzu ugunsgrēka blāzmām. Virs tās nespodri mirdzēja raķešu trīsošās ugunis: zilgani fosforiskās — vācu — un dzeltenās — mūsējās… Gan vienā, gan otrā vietā uzšāvās spēja liesma, uz mirkli paceldama no zemes tumsas autu, un pēc tam līdz dzirdei nonāca smags sprādziena dvašojums.

Lūk, dobjai maijvaboļu dūkoņai, kuras, nepiegriezdamas vērību karam, bija aizņemtas zaļokšņo bērzu biezoknī ar savām vaboļu lietām, pievienojās ļoti līdzīgā nakts bumbvedēju dūkoņa. Visa frontes līnija uzreiz pārklājās daudzkrāsainu trasējošo ložu krellēm. Kā asins lāses uzšļāca gaisā ātršāvēju zenītlielgabalu kārtas. Atkal iedrebējās, iedunējās, ievaidējās zeme. Bet vaboles, kas dūca bērzu lapotnē, tas netraucēja; meža dziļumā cilvēka balsī, kā nelaimi vēstīdams, vaidēja ūpis; lejā, ieplakā, krūmos, atžirgusi no dienas bailēm, sākumā nedroši, it kā pārbaudīdama balsi un uzskaņodama instrumentu, bet vēlāk pilnā sparā sāka svilpot, pogot, dziedāt lakstīgala, aizgūtnēm dzerdama savas dziesmas skaņas. Tai atbildēja citas, un drīz vien visa šī piefrontes birzs skanēja un dziedāja, pilna no visām pusēm plūstošas melodiskas pogošanas. Ne par velti visā pasaulē bija slavenas ievērojamās Kurskas lakstīgalas!

Bija savādi klausīties viņās mežā, tumšsārtu ugunsgrēku atblāzmu, raķešu nedzīvas mirgas un drudžainu sprādzienu uzliesmojuma apgaismojumā, mežā, kur oda pēc benzīna, bet zem kokiem mežmalā slēpās lidmašīnas. Klausoties šais putnu trakulībās, Aleksejs atcerējās vienu lakstīgalu, kuru viņš ar Oļu kādreiz sauca par «savējo». Tādā pat palsā, vēsā un smaržu pilnā naktī viņi atgriezās no pastaigas pa Volgas krastu. Viņi divreiz jau bija pagājuši garām Oļas mājas vārtiņiem un katru reizi, kad pienāca brīdis šķirties, nolēma paiet garām vēl reizi. Un tad, kad viņi iegāja pilsētas aklā sāņieliņā un apstājās ielas galā pie nogāzes, kur lejā pilsētas atkritumos mēnesnīcā spīguļoja sasisto stiklu gabali, konservu kārbas un suķes, un apstājās, tik ļoti viens otra aizņemti, ka pat neievēroja, cik maz gleznaina ir viņu izvēlētā vieta, piepeši kaut kur tuvumā, mazas baznīciņas dārziņā, viņi izdzirda lakstīgalu. Tā bailīgi iedziedājās un apklusa. Paraudzījušies viens otrā, viņi domāja, ka tas viņiem tikai licies. Bet lakstīgala iedziedājās vēl un vēl reizi un sadūšojusies laida vaļā garus treļļus. Cieši piespiedušies viens otram, viņi klausījās tās dziesmu — vieni zem mēnesnīcas dusošās pilsētas nomalē, naktssarga tālā tarkšķa pavadījumā. Cik viņi bija pateicīgi šim putnam, kurš taisni kā viņiem uzdziedāja tādā negaidītā un nemājīgā vietā! Viņi to nosauca par «savu lakstīgalu », un tad ne vienu vien reizi gāja to klausīties, iekāms karš tos izšķīra.

Un, lūk, tagad Kurskas lakstīgalas trakuļoja mežā. Aleksejs, kuram rīt kaujā bija jātur eksāmens nevis komisijas priekšā, bet pašas nāves vaiga priekšā, nevarēja aizmigt, klausoties lakstīgalu sasaukšanos. Un viņš domāja nevis par rītdienu, nevis par nākošo cīņu, nevis par iespējamo nāvi, bet par tālo lakstīgalu, kura dziedāja viņiem reiz Kamišinas nomalē, par «viņu» lakstīgalu, par Oļu, par dzimto pilsētu.

Debesis austrumos jau bālēja. Lakstīgalu pogošanu pakāpeniski atkal nomāca kanonāde. Saule lēni cēlās pār kaujas lauku, liela, tumši sarkana, tikko pārvarēdama šāvienu un sprādzienu biezos dūmus.

4.

Kauja Kurskas lokā gāja plašumā. Vāciešu iepriekšējie plāni — īsā, varenā tanku triecienā, pārraujot mūsu nocietinājumus dienvidos un ziemeļos no Kurskas, saspiest knaibles un, ielencot visu Padomju Armijas Kurskas grupējumu, sarīkot tur «vācu Staļingradu» — tūlīt izjuka, pateicoties varonīgai aizsardzībai. Vācu virspavēlniecībai jau pirmajās dienās kļuva skaidrs, ka aizsardzību viņi nepārraus un, ja tas arī izdotos, viņu zaudējumi būtu tik lieli, ka knaibles tie saspiest vairs nespētu. Bet apstāties bija par vēlu. Par daudz dažādu cerību — stratēģisku, taktisku, politisku — Hitleram saistījās ar šo operāciju. Lavīna sāka velties. Tā gāzās tagad no kalna lejup, arvien palielinādamās apjomā, ieraudama un aizraudama līdz visu, kas gadījās ceļā, un tiem, kas to bija iekustinājuši, nebija spēka to apturēt. Vācu uz priekšu virzīšanos mērīja kilometriem, zaudējumus — divīzijām un korpusiem, simtiem tanku un dižgabalu, tūkstošiem mašīnu. Uzbrūkošās armijas pagura noasiņodamas. Vācu štābs to saprata, bet viņam vairs nebija iespējas apturēt notikumus, un viņš bija spiests sviest arvien jaunas un jaunas rezerves iekarsušās kaujas versmē.

Padomju Virspavēlniecība vācu triecienus atsita ar līnijdaļām, kas šeit ieņēma aizsargpozīcijas. Novērodama vācu niknuma pieaugumu, tā savas rezerves turēja dziļumā, nogaidīdama, kamēr apsīks ienaidnieka trieciena inerce. Kā vēlāk uzzināja Meresjevs, viņu pulkam vajadzēja segt armiju, kura bija koncentrēta nevis aizsardzībai, bet tieši prettriecienam. Tādēļ kaujas pirmajā etapā kā tankisti, tā arī ar viņiem saistītie lidotāji-iznīcinātāji bija tikai lielās cīņas vērotāji. Kad ienaidnieks visiem saviem spēkiem bija iesaistījies cīņā, gatavību Nr. 2 lidlaukā atcēla. Apkalpēm atļāva gulēt zemnīcās un pat naktī izģērbties. Meresjevs un Petrovs pārkārtoja savu mājokli. Viņi izsvieda kinoskaistuļu pastkartes un svešu peizāžu uzņēmumus, noplēsa vācu papi un papīrus, izdaiļoja sienas ar skujām, svaigiem bērziņiem, un viņu zemes ala vairs nečirkstēja no birstošām smiltīm.

Reiz no rīta, kad spoži saules stari jau krita caur neaizsegto durvju aizkaru uz skujām klātās grīdas, bet abi draugi vēl staipījās sienās ietaisītās guļvietās-nišās, augšā pa celiņu nodimdēja steidzīgi soļi un atskanēja frontē maģiskais vārds: «Pastnieks!»

Abi reizē nosvieda segu, bet kamēr Meresjevs piesprādzēja protēzes, Petrovs paspēja notvert pastnieku un atgriezās, svinīgi nesdams Aleksejam divas vēstules. Tās bija vēstules no mātes un Oļas. Aleksejs izrāva vēstules no drauga rokām, bet šinī brīdī atskanēja bieži sitieni pa sliedi. Apkalpes sauca pie mašīnām.

Meresjevs iebāza vēstules kabatā un, acumirklī aizmirsis par tām, skriešus devās pakaļ Petrovam pa mežā iemīto taku, kura veda uz lidmašīnu atrašanās vietu. Viņš skrēja diezgan ātri, balstīdamies uz spieķa un tikai mazliet šūpodamies. Kad viņš piesteidzās lidmašīnai, motors jau bija atbrīvots no pārklāja, bortmehāniķis, bakurētains un jautra izskata puisis, rosījās pie propellera.

— Kontakts.

— Ir kontakts.

Motors ierūcās. Meresjevs paraudzījās «sešniekā», kurā lidoja eskadriļas komandieris. Kapteinis Česlovs izstūma savu mašīnu uz lauka. Lūk, viņš kabīnē pacēla roku. Tas nozīmēja: «Uzmanību!» Motori rūca. Vējā baloja pie zemes piespiestā zāle, sēru bērzu zaļās šķipsnas plivinājās gaisa virpuļos un drebēja, gatavas atrauties kopā ar zariem no kokiem.

Vēl ceļā kāds lidotājs, kas panāca Alekseju, paspēja viņam uzsaukt, ka tanki pāriet uzbrukumā. Pret neauglīgā piepūlē pagurušiem vāciešiem virzījās visa mežā sakoncentrētā armija. Tātad lidotājiem tagad vajadzēs segt tanku pāreju pār sagrautiem un artilērijas savandītiem ienaidnieka nocietinājumiem un tīrīt un sargāt gaisu virs uzbrūkošajiem tankistiem. Sargāt gaisu? Vienalga. Tādā saspringtā kaujā arī tas nevarēja būt mazvērtīgs izlidojums. Kaut kur tur, gaisā, agri vai vēlu būs jāsastopas ar ienaidnieku. Lūk, viņa, spēku pārbaude, lūk, kur Meresjevs pierādīs, ka viņš nav sliktāks par kuru katru citu lidotāju, ka viņš ir sasniedzis savu.

Aleksejs uztraucās. Bet tās nebija bailes no nāves. Tā pat nebija briesmu sajūta, kas piemīt arī visdrošsirdīgākajiem, aukstasinīgākajiem cilvēkiem. Viņam rūpēja cits: vai ieročmeistari ir pārbaudījuši ložmetējus un lielgabalus, kaut megafons nesabojātos jaunā, kaujā nepārbaudītā pilota cepurē; kaut Petrovs turētos cieši klāt, kaut viņš pārāk neaizrautos, ja būs nepieciešams uzsākt cīniņu; kur spieķis, vai tikai Vasilija Vasiļjeviča balva nav pazudusi; un pat — ka tikai kāds nenočieptu zemnīcā grāmatu — romānu, kuru tas vakar izlasīja līdz visinteresantākai vietai un steigā aizmirsa uz galda. Viņš atcerējās, ka neatvadījās no Petrova, un jau no kabīnes pamāja viņam ar roku, bet tas neredzēja. Pavadoņa seja pilota cepures ādas ietvarā dega sārtiem plankumiem. Viņš nepacietīgi sekoja komandiera paceltajai rokai. Lūk, roka nolaidās. Kabīnes aizvērās.

Mašīnu trijnieks startējot iesprauslojās, sakustējās, ieskrējās, aiz tā devās otrs un sāka jau kustēties trešais. Lūk, pirmās lidmašīnas ienira debesīs. Aiz tām ieskrienas Meresjeva posms. Jau apakšā no vieniem sāniem uz otriem līgojas plakanā zeme. Neizlaizdams no redzes pirmo trijnieku, Aleksejs pielāgo tam savu posmu, bet aiz viņiem, turoties cieši klāt, nāk trešais.

Lūk, arī priekšējās pozīcijas. Rētaina, sprādzieniem izkropļota zeme, kas no augšas atgādina putekļainu ceļu, kuru klāj pirmās, bagātīgās lietus gāzes šaltis. Savandītas, izartas tranšeju ieejas, no maziem blindažu un ugunspunktu paugurīšiem slienas augšup baļķi un ķieģeļi. Dzeltenas dzirkstis iedegas un dziest pa visu saplosīto ieleju. Tās ir lielās kaujas ugunis. Cik rotaļīgs, mazs un savāds tas viss izliekas no augšas! Negribas ticēt, ka tur lejā viss deg, rēc, līgojas līdz pamatiem un ka nāve staigā pa brūcēm klāto zemi, dūmos un kvēpos savācot bagātīgu ražu.

Viņi pārlidoja priekšējām pozīcijām, izveidoja pusloku virs ienaidnieka aizmugures, atkal pārlidoja kaujas līniju. Neviens uz tiem nešauj. Zeme pārāk aizņemta savām smagajām zemes lietām, lai piegrieztu vērību deviņiem maziem lidaparatiņiem, kas līkumoja virs tās. Bet kur tad tankisti? Aha! Lūk viņi. Meresjevs ieraudzīja, ka no spilgtā birztalu zaļuma cits pakaļ citam izlīda uz lauka tanki, kas no augšas izskatās kā neveiklas, pelēkas vabolītes. Pēc brīža to izbira jau daudz, bet arvien jauni un jauni līda no kūsājošā zaļuma, stiepās pa ceļiem, meklēja ceļu caur ieplakām. Lūk, pirmie jau uzskrēja kalniņā, tuvojās šāviņu uzartai zemei. Sarkanas liesmiņas sāka lidot no to smeceriem. Pat bērnu, pat nervozu sievieti nesabiedētu šis milzu tanku uzbrukums, šis spējais simtiem mašīnu uzbrukums vācu nocietinājumu paliekām, ja viņi to novērotu no gaisa, kā to novēroja Meresjevs. Šai brīdī cauri trokšņiem, kas piepildīja pilota cepures radio austiņas, viņš izdzirda piesmakušo un pat tagad gurdo kapteiņa Česlova balsi:

— Uzmanību! Esmu — Leopards trīs, esmu Leopards trīs No labās puses vīžnieki, vīžnieki!

Kaut kur priekšā Aleksejs ieraudzīja komandiera lidmašīnas svītriņu. Svītriņa šūpojās. Tas nozīmēja: dari to pašu, ko es.

Meresjevs pārraidīja šo komandu savam posmam. Viņš paskatījās apkārt: pavadonis lidoja viņam līdzās, gandrīz neatraudamies. Malacis!

— Turies, vecīt! — uzkliedza viņam Meresjevs.

— Turos! — atskanēja no haosa, sprakšķiem un trokšņiem.

— Esmu Leopards trīs, esmu — Leopards trīs. Man pakaļ! — atskanēja megafonā.

Ienaidnieks bija tuvu. Mazliet zemāk, vāciešu iemīļotā ierindā — divkāršā zosu gājienā — lidoja vienmotorīgie pikētāji «Ju 87». Tiem bija neievelkamā šasija. Šīs šasijas lidojot karājās pie apakšas. Riteņus sargāja iegareni aizsargi. Šķita, ka no mašīnas vēdera karājas laukā vīzēs ieautas kājas. Tādēļ lidotāju aprindās visās frontēs viņus arī nokristīja par «vīžniekiem». Slavenie pikētāji, kas bija ieguvuši sev tādu briesmīgu slavu cīņās virs Polijas, Francijas, Holandes, Dānijas, Beļģijas un Dienvidslāvijas — vācu jaunums, par kuru kara sākumā visas pasaules prese stāstīja tik daudz briesmīgu lietu — ātri novecojās virs Padomju Savienības plašumiem. Padomju lidotāji neskaitāmās kaujās sataustīja to vājās vietas, un «vīžnieku» padomju asi nevērtēja par dievs zina kādu bagātu ieguvumu, bet kaut ko līdzīgu medņiem vai zaķiem, kuri neprasa no mednieka sevišķu meistarību.

Kapteinis Česlovs veda savu eskadriļu nevis pret ienaidnieku, bet kaut kur apgājienā. Meresjevs nolēma, ka uzmanīgais kapteinis dodas «saules pusē», lai pēc tam, aizmaskējies tās mirdzošajo staros, kļūdams neredzams, piezagtos ienaidniekam cieši klāt un kluptu tam pēkšņi virsū. Aleksejs pasmīnēja: vai pārāk liels gods netiek parādīts «vīžniekiem» — izdarot tādu sarežģītu manevru. Kaut gan uzmanība nav par ļaunu. Viņš atkal atskatījās: Petrovs lidoja no muguras. Viņu varēja labi saredzēt uz baltā mākoņa fona.

Tagad ienaidnieku pikētāju ierinda lidoja pa labi no viņiem. Vācieši lidoja skaisti, vienmērīgi, it kā savienoti savā starpā neredzamām saitēm. Viņu mašīnu plāksnes žilbinoši laistījās, no augšpuses saules apgaismotas.

— … Leopards trīs. Uzbrukums! — iesitās Meresjevam ausīs komandiera teikuma daļa.

Viņš redzēja, ka pa labi no augšas, it kā trakā ātrumā slīdot lejā no ledus kalna, ienaidnieku ierindas flangā drāzās Česlovs un viņa pavadītājs. Pelēki trašu pavedieni ķēra tuvāko «vīžnieku», tas pēkšņi pazuda, un Česlovs ar pavadītāju un trešais no viņa posma ieņēma atbrīvojušos telpu un pazuda aiz vācu rindas. Vācu pikētāju rinda tūlīt saslēdzās aiz viņiem. «Vīžnieki» turpināja ceļu ideālā kārtībā.

Paziņojis savu signālu, Aleksejs gribēja izsaukt: «Uzbrukums!», bet aiz uztraukuma no kakla izrāvās tikai svilpojoši: «A-a-a» Viņš jau metās lejā, neko neredzēdams, izņemot cēli peldošo ienaidnieku ierindu. Viņš sev izvēlējās to pašu vācieti, kurš ieņēma Česlova nogāztās lidmašīnas vietu. Ausīs Aleksejam zvanīja, sirds bija gatava izlēkt pa muti. Viņš uztvēra lidmašīnu tēmēkļa zirnekļtīkla krustiņā un drāzās uz to, turēdams abus lielos pirkstus uz gašetēm. It kā pūkainas, pelēkas virves pazibēja no viņa pa labi. Aha! Šauj. Garām. Atkal un jau tuvāk. Vesels. Bet Petrovs? Arī vesels. Viņš pa labi. Pagriežas nost. Malacis puika! «Vīžnieka» pelēkais sāns palielinās krustiņā. Pirksti jūt sprūda auksto alumīniju. Vēl tikai mazliet.

Lūk, kad Aleksejs ar gavilēm sajuta pilnīgu saplūšanu ar savu mašīnu! Viņš sajuta motoru, it kā tas pukstētu viņa krūtīs, ar visu savu būtni viņš sajuta spārnus, astes stūres, un pat nekustīgās mākslīgās kājas, viņam šķita, ir kļuvušas jutīgas un netraucēja šo viņa savienošanos ar mašīnu ellišķīgi straujā kustībā. Izslīdēja, bet atkal tika uztverts tēmēkļa krustiņā slaidais, nolaizītais «vācieša» rumpis. Drāzdamies tieši uz viņu, Meresjevs nospieda sprūdu. Viņš nedzirdēja šāvienus, bet zināja, ka ir trāpījis, un neapstādamies turpināja drāzties virsū ienaidnieka lidmašīnai, zinādams, ka tā nogāzīsies, iekāms viņš paspēs ar to sadurties. Atraudamies tēmēklim, Aleksejs sev par brīnumu ieraudzīja, ka līdzās nogāzās vēl otra. Vai tiešām viņš gadījuma dēļ nogāzis arī vēl to? Nē. Tas ir Petrovs. Viņš gāja pa labi. Tas ir viņa darbs. Malacis jaunais! Par jaunā drauga veiksmi Aleksejs nopriecājās vēl vairāk nekā par savējo. Otrs posms ieslīdēja vācu rindas robā. Bet tur jau sākās sajukums. Otrais vācu vilnis, kurā atradās, jādomā, mazāk piedzīvojuši lidotāji, jau izklīda un pazaudēja ierindu. Česlova posma lidmašīnas drāzās starp šiem izklīstošajiem «vīžniekiem», iztīrīdamas debesis un piespiezdamās ienaidnieku ātrumā iztukšot savas bumbu kasetes pašiem uz saviem ierakumiem. Lai piespiestu vāciešus apmētāt bumbām pašiem savus ierakumus, šai apstāklī tad arī slēpās kapteiņa Česlova labi izdomātais pasākums. Novietošanās «saules pusē» šeit spēlēja blakus lomu.

Bet vācu pirmā gājiena ierinda atkal saslēdzās. «Vīžnieki» turpināja ceļu uz tanku pārrāvuma vietu. Trešā posma uzbrukumam nebija panākumu. Vācieši nepazaudēja nevienu mašīnu, bet viens iznīcinātājs pazuda, ienaidnieka strēlnieka trāpīts. Česlovs nolēma riskēt, uzbrūkot no apakšas. Aleksejs domās viņam piekrita. Viņam pašam gribējās «ietriekties» ienaidniekam vēderā, izmantojot «La-5» brīnišķīgās kaujas īpašības stateniskā manevrā. Pirmais posms jau traucās augšup, un trašu dūmainie pavedieni pacēlās gaisā kā asas strūklakas šļāces. Divi vācieši tūdaļ izkrita no ierindas. Viens no tiem, jādomā, pāršķelts pušu, pēkšņi izjuka gaisā. Viņa aste gandrīz skāra Meresjeva mašīnas motoru.

— Seko! — uzsauca Meresjevs, pārlaizdams acis pakļautā siluetam, un pavilka rokturi uz sevi.

Zeme saslējās stāvus un apgāzās. Kā ar smagu sitienu viņu iespieda sēdeklī un piespieda tam klāt. Viņš sajuta asins garšu mutē un uz lūpām, acīs pazibēja sarkans šķidrauts. Mašīna, nostājusies gandrīz stāvus, traucās augšup. Gulēdams sēdekļa atzveltnī, Aleksejs vienu mirkli ieraudzīja krustiņā «vīžnieka» plankumaino vēderu, smieklīgās vīzes, kas sedza biezos riteņus, un pat lidlauka dubļu pikas, tiem pielipušas.

Viņš nospieda abas gašetes. Kur viņš trāpīja: vai tvertnē, motorā vai bumbu kasetēs — viņš neaptvēra, bet vācietis tūdaļ pazuda sprādziena pelēkrudā mākonī.

Meresjeva mašīnu pasvieda sāņus, un tā padrāzās garām uguns pikai. Ievadījis mašīnu līmeniskā lidojumā, Aleksejs aplūkoja debesis. Pakļautais lidoja viņam pa labi, karādamies bezgalīgajā debesu zilgmē virs mākoņu slāņa, kas atgādināja baltas ziepju putas. Apkārt bija klaji, tikai pie paša apvāršņa pret tālo mākoņu fonu bija redzamas uz dažādām pusēm izklīstošo «vīžnieku» svītriņas. Aleksejs paraudzījās pulkstenī un pabrīnījās. Viņam likās, ka kauja ilgusi vismaz pusstundu un benzīnam jābūt pie beigām. Pulkstenis rādīja, ka viss aizņēmis trīs un pus minūtes.

— Dzīvs? — viņš jautāja, pamezdams acis uz pavadītāju, kurš bija pārlīdis labajā pusē un lidoja Jīdzās.

No skaņu drūzmas viņš izdzirda tālu, sajūsminātu balsi:

— Dzīvs… Zeme… Uz zemes…

Lejā, sagrautā, saplosītā ielejā, vairākās vietās dega melni kūpoši benzīna sārti. To smagie dūmi pacēlās kā stabi bezvēja gaisā. Bet Aleksejs skatījās nevis uz šiem degošajiem ienaidnieka lidmašīnu līķiem. Viņš skatījās pelēcīgi zaļajās vabolītēs, kas jau plaši bija izklīdušas pa visu lauku. Pa divām ielejām viņi tuvojās ienaidnieka pozīcijām, pirmie jau līda pāri tranšejām. Izsviezdami no saviem smeceriem sarkanas liesmiņas jau viņpus vācu nocietinājumu līnijas, viņi līda arvien tālāk un tālāk, kaut gan tiem aiz muguras uzliesmoja šāvieni un staipījās vācu artilērijas dūmu svītras.

Meresjevs saprata, ko nozīmē simtiem šo vabolīšu sagrauto ienaidnieka pozīciju dziļumā.

Bija noticis tas, par ko nākošajā dienā padomju tauta un visa brīvību mīlošā pasaule gavilēdama lasīja visās avīzēs. Vienā no Kurskas kaujas iecirkņiem pēc spēcīgas artilērijas uguns, kas ilga divas stundas, armija bija pārrāvusi vācu aizsargpozīcijas un visiem spēkiem iegājusi pārrāvumā, iztīrīdama ceļu uzbrukumā pārgājušajam padomju karaspēkam.

No deviņām kapteiņa Česlova eskadriļas mašīnām šai dienā lidlaukā neatgriezās divas. Kaujā bija notriekti deviņi «vīžnieki». Deviņi - divi — bez ierunām labs rēķins, ja runa ir par mašīnām. Bet divu biedru zaudējums aptumšoja uzvaras prieku. Izlēkdami no lidmašīnām, lidotāji netrokšņoja, nekliedza, nežestikulēja, dedzīgi apspriezdami sadursmes peripētijas, un atkal pārdzīvodami pārlaistās briesmas, kā tas bija vienmēr pēc sekmīgas kaujas. Drūmi viņi pienāca pie štāba priekšnieka, skopi un īsi ziņoja par rezultātiem un izklīda, neskatīdamies viens otrā.

Aleksejs pulkā bija jauns cilvēks. Kritušos viņš nepazina pat pēc izskata. Bet viņš padevās vispārējam noskaņojumam. Viņa dzīvē bija noticis vissvarīgākais un lielākais notikums, pēc kura tas tiecās ar visu savu gribu, visiem saviem dvēseles spēkiem — notikums, kurš izlēma visu viņa tālāko dzīvi, atkal atgrieza viņu veselu, pilnvērtīgu cilvēku rindās. Cik reižu hospitāļa gultā un pēc tam, mācoties staigāt, dejot, atjaunot neatlaidīgā treniņā pazaudētos pilotāžas paņēmienus, viņš sapņoja par šo dienu. Un, lūk, tagad, kad šī diena ir iestājusies, kad nogāzti divi vācieši un viņš atkal ir pilnvērtīgs loceklis iznīcinātāju saimē, viņš tāpat kā visi piegāja štāba priekšniekam, nosauca savu upuru skaitu, sīkāk noskaidroja apstākļus un, uzteicis pavadītāju, atgāja sāņus, bērza paēnā, domādams par tiem, kas šodien neatgriezās.

Tikai Petrovs skraidīja pa lidlauku bez lidotāja cepures, ar plīvojošiem, gaišiem matiem un, ņemdams aiz rokas visus, kas viņam pagadījās ceļā, iesāka stāstīt:

— … un, lūk, es redzu: viņš līdzās, ar roku var aizsniegt. Tu tikai klausies… un redzu: vecākais leitnants tēmē vadošajam. Es paķēru tēmēklī nākošo. Gāžu virsū!

Viņš piesteidzās Meresjevam, nolikās pie viņa kājām mīkstā, zālainā sūnā, izstiepās, bet nevarēja izturēt šo mierīgo pozu un tūlīt atkal uzlēca kājās.

— Bet kādas jūs virāžas šodien veicāt! Prieks! Pat acīs satumsa… Jūs zināt, kā es viņu šodien noliku! Paklausieties. Lūk… Lidoju aiz jums un redzu: viņš līdzās, ar roku aizsniedzams, lūk, kā jūs tagad stāvat…

— Pagaidi, vecīt, — viņu pārtrauca Aleksejs un iesita sev pa kabatu. — … vēstules, vēstules, kur es tās liku?

Viņš atcerējās par vēstulēm, kuras saņēma šodien un nepaspēja izlasīt. Neatradis tās kabatās, viņš nosvīda aukstiem sviedriem. Tad, sataustījis zem krekla uz krūtīm čaukstošās aploksnes, atvieglots uzelpoja. Izvilka Oļas vēstuli, nosēdās zem bērza, neklausīdamies savā sajūsminātajā draugā, un sāka uzmanīgi noplēst aploksnei papīra strēmelīti.

Šai brīdī ar troksni noblīkšķēja raķešu pistole. Sarkana, dzirkstoša čūska apjoza debesis virs lidlauka un nodzisa, atstādama pelēku, lēni izgaistošu sliedi. Lidotāji uzlēca kājās. Ejot Aleksejs iebāza aploksni azotē. Viņš nepaspēja izlasīt pat rindiņu. Atvērdams vēstuli, viņš tajā sataustīja bez pastpapīra vēl kaut ko cietu. Lidodams posma priekšgalā pa jau zināmo ceļu, viņš reižu reizēm pataustīja ar roku aploksni. Kas tajā atradās?

Gvardes iznīcinātāju aviopulkam, kurā tagad kalpoja Aleksejs, tanku armijas pārrāvuma diena bija karstu kauju dienu sākums. Virs pārrāvuma vietas eskadriļas nomainīja cita citu. Tikko paspēja iziet no kaujas un nosēsties viena, tās vietā pacēlās cita, bet pie nosēdušamies jau joņoja benzīnvedēji. Benzīns bagātīgā straumē plūda iztukšotajās tvertnēs. Virs karstajiem motoriem kā virs lauka pēc silta vasaras lietus viļņojās virmojošs gaiss. Lidotāji neatstāja kabīnes. Pat pusdienas viņiem atnesa šeit alumīnija katliņos. Bet neviens neēda. Ne tas šai dienā nodarbināja prātu. Kumoss spriedās rīklē. Kad kapteiņa Česlova eskadriļa par jaunu nosēdās un mašīnas, iestūmušās mežiņā, sāka uzņemt degvielu, Meresjevs sēdēja smaidīdams kabīnē, sajuzdams patīkama noguruma smeldzi, nepacietīgi skatīdamies debesīs un šad tad uzkliegdams degvielu iepildītājiem. Viņu atkal un atkal vilka cīņā — pārbaudīt sevi. Viņš bieži taustīja azotē čaukstošās aploksnes, bet tādos apstākļos vēstules lasīt negribējās. Tikai vakarā, kad krēsla droši klāja uzbrukuma rajonu, apkalpes atlaida mājās. Meresjevs gāja uz «kurmju pilsētiņu», kur viņš dzīvoja, nevis pa tuvo meža ceļu, pa kuru gāja parasti, bet pa apkārtceļu, cauri ar nezāli pieaugušam laukam. Viņam gribējās koncentrēties, atpūsties no trokšņa un rūkoņas, no visiem raibajiem šīs bezgalīgās dienas iespaidiem.

Vakars bija skaidrs, smaržīgs un tik kluss, ka tagad jau attālinošās kanonādes troksnis šķita nevis kaujas troksnis, bet gan pamalē rūcoša pērkona negaisa dārdi.

Ceļš gāja pa kādreizēju rudzu lauku. Tās pašas iesarkanās nezāles, kuras parastajā cilvēku pasaulē nedroši izbāž tievus asniņus kaut kur aizmirstos pagalmu stūros un pie akmeņu kaudzēm, sakrautām laukmalēs, tur, kur reti ieskatās saimnieka acs, stāvēja tagad kā biezs mūris, milzīgas, nekaunīgas, spēcīgas, aprokot zem sevis zemi, ko daudzu paaudžu darba rūķu sviedri padarījuši auglīgu. Un tikai vietumis kā sīkas zālītes, nezāļu pilnīgi nomāktas, slējās augšup izsējušos rudzu panīkušās, retās vārpiņas. Nekaunīgās nezāles uzsūca sevī visas zemes sulas, aprija visus saules starus, tās atņēma rudziem barību, gaismu, un šīs vārpiņas nokalta vēl pirms ziedēšanas, neienākdamās graudos.

Un Meresjevs domāja: arī vācieši, lūk, tāpat gribēja iesakņoties mūsu laukā, uzsūkt mūsu sulas, pacelties uz mūsu bagātībām nekaunīgi un briesmīgi, aizsegt sauli, bet lielo, strādīgo, vareno tautu izspiest no viņas tīrumiem, no viņas pilsētām, atņemt tai visu, izsūkt, nomākt, kā nezāles ir nomākušas šīs panīkušās vārpiņas, kuras jau pazaudējušas pat spēcīgās, skaistās labības ārējo formu. Sajutis puiciskas spīts pieplūdumu, Aleksejs sāka pērt ar spieķi pa iesarkanām, dūmainām, smagām nezāļu galviņām, priecādamies, ka veselām saujām slīgst gar zemi aizlaustie, nekaunīgie stiebri. Pa viņa seju tecēja sviedri, bet viņš vēl arvienu pēra un pēra rudzu aizēnotājas nezāles, ar prieku sajuzdams nogurušajā ķermenī cīņas un kustības izjūtu.

Pēkšņi aiz muguras iesprauslojās «vilītis» un riepām iekaucoties apstājās uz ceļa. Neatskatīdamies Meresjevs saprata, ka pulka komandieris viņu panācis un sastapis pie tādas bērnišķīgas nodarbošanās. Aleksejs tik spēji nosarka, ka pat ausis iekvēlojās, un izlikdamies, ka viņš mašīnu nav pamanījis, sāka ar spieķi urbināt zemi.

— Kapājam? Laba nodarbe. Es visu lidlauku apbraukāju: kur mūsu varonis, kur palicis varonis? Bet redz, kur viņš, lūdzu: ar nezālēm cīnās.

Pulkvedis izlēca no «vilīša». Viņš pats teicami vadīja mašīnu, un viņam patika brīvos brīžos nodarboties ar to, tāpat kā viņam pašam patika vest savu pulku grūtos uzdevumos un tad vakaros kopā ar tehniķiem rakņāties eļļainajos motoros. Viņš parasti staigāja zilā kombinezonā un tikai pēc valdonīgajām rievām viņa kalsnajā sejā un pēc jaunās, švītīgās vasaras cepures viņu varēja atšķirt no notraipītās bortmehāniķu saimes.

Viņš saķēra aiz pleciem Meresjevu, kurš vēl arvien samulsis urbināja ar spieķi zemi.

— Bet nu ļaujiet uz jums paskatīties. Velns jūs zina, nekas sevišķs. Tagad var atzīties: kad jūs atsūtīja, neticēju, par spīti visam, ko par jums runāja armijā, neticēju, ka izturēsiet kauju, un vēl kā… Lūk, viņa, māmuļa Krievija! Apsveicu. Apsveicu un noliecu galvu. Jums uz «kurmju pilsētiņu»? Sēstieties, pa ceļam aizvedīšu.

«Vilītis» strauji sakustējās un joņoja pa lauku ceļu, pilnā gaitā pagriezienos izdarīdams ārprātīgas virāžas.

— Varbūt jums kaut ko vajag? Varbūt kādas grūtības? Prasiet, nekautrējieties, jums ir tiesības, — jautāja komandieris, veikli vadīdams mašīnu tieši caur ataugu, bez ceļa, starp zemnīcu «kurmju rakumu» uzkalniņiem, kā lidotāji bija nosaukuši savu apakšzemes pilsētiņu.

— Nekā, nevajag, biedri pulkvedi. Esmu tāds pats kā visi. Labāk būtu aizmirsuši, ka man nav kāju.

— Nu pareizi. Kura ir jūsējā? Šī? — Pulkvedis strauji nobremzēja pie pašas zemnīcas ieejas. Meresjevs tik tikko paspēja izkāpt, kad «vilītis», rūkdams un zarus brīkšķinādams, jau pazuda mežā, ložņādams starp bērziem un ozoliem.

Aleksejs negāja zemnīcā. Viņš nogūlās zem bērza uz vēsās, villainās, sēņu smaržu piesātinātās sūnas un uzmanīgi izņēma no aploksnes Oļas vēstules lapu. Kaut kāda fotogrāfijā izslīdēja no rokām un nokrita zālē. Aleksejs to paķēra. Sirds sāka sist strauji un bieži.

No fotogrāfijās raudzījās pazīstama un tai pašā laikā līdz nepazīšanai jauna seja. Viņa bija nofotografējusies karavīru formā. Blūze, portupejas siksna, Sarkanās Zvaigznes ordenis, pat gvardes nozīme un sapiera-teicamnieka nozīme — viss tas viņai ļoti piestāvēja. Viņa izskatījās pēc vāja, glīta zēna, ietērpta virsnieka formā. Tikai šim zēnam bija nogurusi seja, un viņa acis, lielas, apaļas, starojošas, skatījās ar jauneklei nepiemītošu asumu.

Aleksejs ilgi raudzījās šais acīs. Dvēsele pildījās neapzinīgu, saldu smeldzi, kādu izjūt, vakaros klausoties tikko sadzirdamas, tālas, mīļotas dziesmas skaņas. Viņš sameklēja kabatā Oļas agrāko fotogrāfiju, kur viņa bija nofotografēta raibā tērpā, ziedošas pļavas pīpeņu ziedu — zvaigznīšu bagātībā. Un savādi: meitene karavīru blūzē ar nogurušām acīm, kādu viņš nekad nebija redzējis, bija viņam tuvāka un dārgāka par to, kādu viņš to pazina. Fotogrāfijās otrā pusē bija uzrakstīts: «Neaizmirsti.»

Vēstule bija īsa un dzīvespriecīga. Meitene jau komandēja sapieru vadu. Tikai viņas vads tagad nekaroja. Tas bija nodarbināts mierīgā darbā. Tas atjaunoja Staļingradu. Oļa maz rakstīja par sevi, bet aizrautīgi stāstīja par lielo pilsētu, par tās drupām, kas atdzīvojas, par to, ka šeit sabraukušas no visas zemes sievietes, jaunietes, pusaudži un, dzīvodami pēc kara palikušos pagrabos, dotos, blindažās un bunkuros, dzelzceļu vagonos, saplākšņu barakās, zemnīcās, ceļ un atjauno pilsētu. Viņiem teikts, ka katrs celtnieks, kas labi pastrādās, saņems vēlāk dzīvokli atjaunotajā Staļingradā. Labi vien iznāks, lai Aleksejs zina, ka viņiem būs kur atpūsties pēc kara.

Kā jau vasarā, ātri satumsa. Pēdējās rindiņas Aleksejs izlasīja, apgaismodams vēstuli ar kabatas spuldzi. Pabeidzis viņš vēlreiz apgaismoja fotogrāfiju. Stingri un godīgi raudzījās zēnakareivja acis. Mīļā, mīļā, tev nav viegli… Tevi karš nav saudzējis, bet arī nav salauzis. Tu gaidi? Gaidi, gaidi. Tu mīli, jā? Mīli, mīli, dārgā! Un pēkšņi Aleksejam kļuva kauns, ka viņš, lūk, jau pusotra gada viņai, Staļingradas cīnītājai, slēpj savu nelaimi. Viņš gribēja jau tūdaļ nokāpt zemnīcā, lai godīgi un atklāti uzrakstītu viņai par visu — lai izlemj un jo ātrāk, jo labāk. Abiem būs vieglāk, kad viss būs zināms.

Pēc šodienas notikumiem viņš varēja runāt ar viņu kā līdzīgs. Viņš ne tikai lido, viņš karo. Viņš nosolījās sev, deva zvērestu visu tai izstāstīt — vai nu kad viņa cerības sabruks, vai kad cīņā viņš kļūs līdzvērtīgs citiem. Tagad viņš to ir sasniedzis. Divas viņa nogāztās lidmašīnas nokrita visu acu priekšā. Dežurējošais to ierakstīja šodien kaujas žurnālā. Par to ziņoja uz divīziju, uz armiju un Maskavu.

Tas viss tā ir, zvērests izpildīts, var rakstīt. Bet ja ņem lietu stingri, vai tad «vīžnieki» iznīcinātājam ir kāds pretinieks? Jo labs mednieks, piemēram, nelielīsies, ka viņš nošāvis, nu, teiksim, zaķi, lai pierādītu savu mednieka māku.

Mežā sabiezēja silta, mikla nakts. Tagad, kad kaujas troksnis bija pavirzījies uz dienvidiem un jau tālo ugunsgrēku blāzmas bija tikko saredzamas aiz zaru tīkliņa, skaidri varēja sadzirdēt visus vasarīgā, smaržīgā, ziedošā meža trokšņus — skaļo, ka vai ausis plīst pušu, sienāžu sisināšanu mežmalā, simtiem varžu rīkļskanīgos kurkstienus tuvējā purvā, griezes skaļos griezienus, visu pārskanošo, visu pārplūdinošo lakstīgalu dziedāšanu, kas valdīt valdīja miklajā pustumsā.

Balti mēness plankumi pamīšus ar melnām ēnām lodāja pa zāli pie Alekseja kājām, kurš arvien vēl sēdēja zem bērza mīkstajā, tagad jau mitrajā sūnā. Viņš atkal izvilka no kabatas fotogrāfiju, uzlika to uz ceļiem un, skatīdamies tajā, mēness apgaismotā, nogrima domās. Virs galvas skaidrās, tumšzilās debesīs cits pakaļ citam devās uz dienvidiem tumši, mazi nakts bumbvedēju silueti. Viņu motori dobji rūca, bet pat šī kara balss šķita tagad še mežā, pilnā mēness gaismas un lakstīgalu dziedāšanas, kā maijvaboļu mierīgā dūkšana. Aleksejs nopūtās, noglabāja fotogrāfiju blūzes kabatā, vingri uzlēca kājās, nokratīdams sev šīs nakts teiksmaino burvību, un, zarus brīkšķinādams, steidzīgi nokāpa savā zemnīcā, kur jau saldi un aizgūtnēm krāca viņa pavadītājs, izlaidies kā teiksmu milzis šaurajā zaldāta gultā.

5.

Apkalpes uzcēla pirms gaismas. Armijas štābs bija saņēmis izlūkošanas informāciju, kurā bija teikts, ka padomju tanku pārrāvuma rajonā vakar ieradusies liela vācu lidotāju vienība. Virszemes novērošanas rezultāti, kurus apstiprināja aģentūras ziņojumi, deva iespēju taisīt secinājumu, ka vācu virspavēlniecība, novērtēdama briesmas, kādas radījis padomju tanku pārrāvums pie pašas Kurskas loka pamatnes, ir izsaukusi uz šejieni «Richthofen» gaisa divīziju, sakomplektētu no labākajiem Vācijas asiem. Šī divīzija pēdējo reizi tika sakauta virs Staļingradas un atkal atjaunota kaut kur dziļā vācu aizmugurē. Pulku brīdināja, ka domātais ienaidnieks ir skaitliski liels, apgādāts ar modernākajām lidmašīnām «Focke-Wulf-190» un ļoti pieredzes bagāts. Bija pavēlēts uzmanīties, rūpīgi nosegt otrus kustīgo daļu ešelonus, kuri naktī bija sākuši virzīties, sekodami pārrāvējiem tankiem.

«Richthofen»! Piedzīvojuši lidotāji labi pazina šīs Hermaņa Gēringa sevišķā gādībā atrodošās divīzijas nosaukumu. Vācieši svieda to visur tur, kur viņiem klājās grūti. Šīs divīzijas apkalpes, daļa no kurām strādāja pirātu darbus vēl virs republikāniskās Spanijas, cīnījās prasmīgi, nikni un skaitījās par visbīstamākajiem pretiniekiem…

— Nez kādi tur «richthofeni», stāsta, pie mums atlidojuši. Vajadzētu mums ar tiem sastapties. Eh, sadotu mēs viņiem pirti, šiem pašiem «richthofeniem»! — uzstājās Petrovs ēdnīcā, steidzīgi notiesādams savas brokastis un raudzīdamies atvērtajā logā, aiz kura oficiante Raja sakārtoja no lauku puķu kaudzes pušķus un tos ievietoja ar krītu noberztās lādiņu čaulās.

Šī kareivīgā tirāde par «richthofeniem» bija adresēta, protams, ne tik daudz Aleksejam, kurš jau pabeidza dzert savu kafiju, cik jaunavai, kas darbojās gar puķēm un reižu reizēm pameta greizus skatus sārtajam, iznesīgajam Petrovam.

Meresjevs ar labsirdīgu smaidu novēroja viņus. Bet kad runa bija par darbu, viņš nemīlēja jokus un tukšas runas.

— «Richthofen» nav nez kāds. «Richthofen» — tas nozīmē: skaties ar abām acīm, ja negribi šodien sadegt nezālēs. Neguli uz ausīm, sakarus nezaudē. «Richthofen» — tie, brālīt, ir tādi zvēri, ka tu pat muti neesi paspējis atvērt, bet viņi jau tevi tur zobos…

Līdz ar gaismu pacēlās gaisā pirmā eskadriļa paša pulkveža vadībā. Kamēr tā veica kaujas uzdevumus, sagatavojās izlidojumam otra divpadsmit iznīcinātāju grupa. Tā bija jāvada gvardes majoram Padomju Savienības Varonim Fedotovam, vispieredzējušākam lidotājam pulkā. Mašīnas bija gatavas, lidotāji sēdēja kabīnēs. Motori klusu strādāja ar mazu gāzi, un tāpēc mežmalā virpuļoja brāzmains vējiņš, līdzīgs tam, kāds noslauka zemi un sapurina kokus pirms negaisa, kad jau sāk krist iztvīkušā zemē pirmās lielās, smagās lietus lāses.

Sēdēdams kabīnē, Aleksejs sekoja tam, kā stateniski, it kā noslīdēdamas no debesīm, sēdās pirmās grupas lidmašīnas. Nevilšus, pats to nevēlēdamies, viņš tās skaitīja un sāka uztraukties, kad laiks starp divu mašīnu nosēšanos ievilkās. Bet, lūk, nosēdās pēdējā. Visas: Aleksejam kļuva vieglāk ap sirdi.

Nepaspēja pēdējā mašīna nobraukt malā, kad atrāvās zemei majora Fedotova «vieninieks». Pāros iespurdza debesīs iznīcinātāji. Lūk, tie jau sakārtojušies virs meža. Pašūpojis spārniem, Fedotovs uzņēma kursu. Lidoja zemu, uzmanīgi, turēdamies vakardienas pārrāvuma joslā. Tagad jau nevis no liela augstuma, nevis tālākā plānā, kas visam piešķir neīstu, rotaļīgu veidu, bet tuvu joņoja zeme zem Alekseja lidmašīnas. Kas vakar viņam no augšas izlikās kā kāda rotaļa, šodien izvērsās kā milzīgs, nepārredzams kaujas lauks. Traki joņoja zem spārna šāviņu un bumbu uzartie, grāvjiem un tranšejām sarakātie tīrumi, pļavas, ataugas, pazibēja pa lauku izkaisītie līķi, apkalpes pamestie un vientuļi, un veselām baterijām stāvošie lielgabali, pazibēja sasistie tanki un garas kaudzes sakropļotas dzelzs un koka tur, kur artilērija bija pārsteigusi kolonas. Paslīdēja garām liels, bet artilērijas pilnīgi līdz ar zemi nopļauts mežs. No augšas tas izskatījās pēc lauka, kuru nomīņājis milzu ganāmpulks. Viss tas drāzās ar kinematogrāfa lentes ātrumu, un, šķita, šai lentei nav gala.

Viss runāja par kaujas neatlaidību un izlieto asiņu daudzumu, par milzu zaudējumiem, par šeit iegūtās uzvaras dižumu.

Tanku kāpurķēžu dubultās sliedes krustām šķērsām bija izvagojušas visu plašo apkārtni. Tās veda tālāk un tālāk vācu pozīciju dziļumā.

Šo sliežu bija daudz. Acs skatīja tās visur līdz pat apvārsnim, it kā tieši uz dienvidiem taisni pāri tīrumiem, nevērodams ceļu, būtu devies milzīgs teiksmainu zvēru bars. Un nopakaļus aizgājušiem tankiem pa ceļiem, pamezdami aiz sevis no tālienes redzamas zilpelēkas putekļu grīstes, virzījās un, kā gaisā šķita, ļoti lēni virzījās bezgalīgās virknēs motorizētā artilērija, benzīna cisternas, remontdarbnīcu milzu furgoni, traktoru vilktas brezentu klātās mašīnas, un kad iznīcinātāji uzņēma augstumu, tas viss atgādināja skudru kustību pa skudru celiņiem pavasaros.

Iznīcinātāji, slīdēdami kā caur mākoņiem šais augsti bezvējā pacēlušajās putekļu grīstēs, nokļuva gar kolonām līdz priekšējiem «vilīšiem», kuros, jādomā, brauca tanku priekšniecība. Debesis aiz kolonām bija brīvas, bet kaut kur tālē pie miglainās apvāršņa malas varēja saskatīt kaujas nevienādos dūmu mākonīšus. Grupa pagriezās atpakaļ un sakārtojās čūskveidīgi, locīdamās dziļajās debesīs. Šai brīdī pie paša apvāršņa Aleksejs ievēroja vispirms vienu, tad veselu spietu zemu virs zemes lidojošu svītriņu. Vācieši! Arī viņi lidoja, piespiedušies zemei, un nepārprotami virzījās uz putekļu grīstēm, kas bija tālu saredzamas virs stepju zāles klātajiem laukiem. Aleksejs instinktīvi atskatījās. Viņa pakļautais nāca no mugures, ieturēdams īsāko distanci.

Lidotājs sasprindza dzirdi un kaut kur no tālienes izdzirda balsi:

— Esmu — Kaija 2, Fedotovs, esmu Kaija 2, Fedotovs. Uzmanību! Man pakaļ.

Tāda jau reiz ir gaisa disciplina, kur lidotāja nervi ir saspīlēti līdz pēdīgam, ka viņš izpilda sava komandiera nodomus dažreiz pat ātrāk, iekāms tas paspēj pabeigt pavēles vārdus. Kamēr kaut kur tālumā caur troksni un šņākoņu skanēja jaunās komandas vārdi, visa grupa pāros, bet ievērojot kopēju, slēgtu ierindu, jau pagriezās vāciešiem ceļā. Viss saasinājās līdz beidzamam — redze, dzirde, domas. Aleksejs neko neredz, izņemot šīs ātri acu priekšā izaugošās lidmašīnas, neko nedzird, izņemot troksni un sprakšķus pilota cepures austiņās, no kurienes jāatskan pavēlei. Pavēles vietā viņš skaidri izdzirda balsi, kas satraukti runāja svešā valodā:

— Achtung! Achtung!… «La-fünf». Achtung! — sauca, jādomā, vācu zemes ziņotājs, brīdinādams savas lidmašīnas no briesmām.

Ievērojamā vācu aviodivīzija pēc sava paraduma ar ērtībām ir pārklājusi kaujas lauku ar ziņotāju un novērotāju tīklu, naktī kopā ar radiopārraidītājiem jau laikus nosviestiem ar izpletņiem iespējamā gaisa sadursmju rajonā.

Un jau mazāk skaidri cita balss, aizsmakusi un dusmīga, norūca vāciski:

— O, Donnerwetter! Links «La-fünf»! Links «La-fünf»!…

Šai balsī cauri neapmierinātībai bija sadzirdams vāji slēpts uztraukums.

— «Richthofens», bet no «lavočnikiem» bail, — ļaunā priekā caur zobiem noteica Meresjevs, raudzīdamies viņiem tuvojošamies ienaidnieka ierindā un sajuzdams visā saspringtajā ķermenī jautru gaišību, aizraujošu sajūsmu, no kuras mati sacēlās uz galvas.

Viņš ieraudzīja ienaidnieku. Tie bija iznīcinātāji-triecnieki «Focke-Wulf-190», spēcīgas, izvairīgas mašīnas, kas tikko bija toreiz parādījušās apbruņojumā un jau padomju lidotāju nosauktas par «fokiem».

Skaitliski viņu bija apmēram divtik. Tās lidoja tai pat stingrajā ierindā, kādas bija raksturīgas «Richthofena» divīzijas daļām, gāja kāpņveidīgi, pa pāriem, novietotiem tā, ka katra nākošā sargāja iepriekšējās asti. Izmantodams priekšrocību augstumā, Fedotovs veda savu grupu uzbrukumā. Aleksejs domās sev jau izvēlējās pretinieku un, nezaudējot pārējos no redzes, drāzās uz to, pūlēdamies to paturēt tēmēkļa krustiņā. Bet kāds aizsteidzās Fedotovam priekšā. Kāda grupa uz «jakiem» bija pielidojusi no otras puses un strauji uzbruka vāciešiem no augšas — un tik veiksmīgi, ka uzreiz sajauca viņu ierindu. Gaisā sākās sajukums. Abas ierindas sašķēlās atsevišķos cīnītāju pāros un četrniekos. Iznīcinātāji centās aizkrustot ienaidniekam ceļu pelēkām ložu trašu līnijām, nokļūt viens otram astē, uzbrukt no sāniem.

Pārnieki riņķoja, dzīdamies viens otram pakaļ, un gaisā izveidojās sarežģīta riņķa deja.

Tikai pieredzējusi acs varēja orientēties šai jūklī, gluži tāpat kā tikai pieradusi auss varēja atšķirt atsevišķus trokšņus, kuri iekļuva caur uztvērēja austiņām pilota ausīs. Kas tikai šinī mirklī neskanēja eterī: uzbrukumā dodošos aizsmakusi, sulīgā lamāšanās un sašautā šausmu kliedziens, un uzvarētāja līksmes sauciens, un ievainotā vaids, un straujā virāžā saspringtā lidotāja zobu griezieni, un smagas elpošanas krācieni. Kāds kaujas skurbumā bļāva dziesmu svešā mēlē, kāds ievaidējās kā bērns, teica «māt», kāds, jādomā, spiezdams gašetes, ļauni vārdoja: «Še tev, še, še, še!»

Iecerētais upuris izslīdēja no Meresjeva tēmēkļa. Tā vietā viņš virs sevis ieraudzīja «jaku», kura astē stingri bija ieķēries taisnspārnainais, cigarveidīgais «foks». No «foka» spārniem jau stiepās uz «jaku» divas paralēlas trašu svītras. Tās skāra viņa asti. Meresjevs stāvus kā svece metās augšup palīgā. Kaut kādu īsu sekundes daļu virs viņa pazibēja tumšā ēna, un viņš centās šai ēnai ietriekt garu kārtu no visiem saviem ieročiem. Viņš neredzēja, kas notika ar «foku». Viņš redzēja tikai, ka «jaks» ar bojātu asti lidoja tālāk jau viens. Meresjevs atskatījās, vai tikai burzmā nav pazudis pakļautais. Nē, viņš lidoja gandrīz blakus.

— Turies klāt, vecīt, — caur zobiem teica Aleksejs.

Ausīs zvanīja, sprakstēja, dziedāja, skanēja divās valodās gaviļu un šausmu kliedzieni, krācieni, zobu griezieni, lamas, smagas elsas. Šķita pēc šīm skaņām, ka cīnās nevis iznīcinātāji augstu virs zemes, šķita, ka ienaidnieki saķērušies dūru cīniņā un krākdami un elsdami, saspringdami visus spēkus, valstās pa zemi. Meresjevs skatījās gaisā, iecerēdams sev pretinieku, un pēkšņi sajuta, ka muguru pārņem aukstums un pakausī saceļas mati. Mazliet zemāk viņš ieraudzīja «La-5» un tam no augšas uzbrūkošo «foku». Viņš neievēroja padomju lidmašīnas numuru, bet saprata, sajuta, ka tas ir Petrovs. «FockeWulfs» metās tieši uz viņu, pilnā spēkā šaudams no visiem saviem ieročiem. Petrovam atlikās dzīvot dažas sekundes daļas. Tas notika par daudz tuvu, un Aleksejs nevarēja mesties draugam palīgā, ievērojot gaisa kaujas noteikumus. Nebija ne laika, ne. vietas izvērsties. Biedra dzīve, kas atradās uz kārts, spieda Meresjevu doties riskā. Viņš svieda savu mašīnu stateniski lejā, spiezdams gāzes sviru. Lidmašīna, sava svara rauta, pareizāk, ar inerci un pilnu motora jaudu, visa drebēdama no neparastās saspringtības, krita kā akmens, nē, nevis kā akmens, bet kā raķete, tieši uz strupspārnainā «foka» rumpja, apvīdama to ar ložu trašu pavedieniem. Juzdams, ka no šī ellišķīgā ātruma, no straujās krišanas, apziņa zūd, Meresjevs drāzās bezdibenī un tikko ievēroja aizplīvurotām, asinīm pieplūdušām acīm, ka kaut kur pie paša viņa propellera «foka» ietinās sprādziena dūmu mākonī. Bet Petrovs? Viņš kaut kur bija pazudis. Kur viņš ir? Notriekts? Izlēcis? Aizlidojis?

Debesis visapkārt bija tīras, un kaut kur no tālienes, no jau neredzamas lidmašīnas apklusušajā ēterī skanēja balss:

— Esmu Kaija 2, Fedotovs, esmu Kaija 2, Fedotovs. Kārtoties, kārtoties aiz manis. Uz māju. Esmu Kaija 2.

Jādomā. Fedotovs veda grupu prom.

Pēc tam, kad Meresjevs, ticis galā ar «Focke-Wulfu», izveda savu lidmašīnu no trakā stateniskā pikējuma, ar kādu pat piedzīvojis lidotājs var riskēt tikai reizi dzīvē, viņš, aizgūtnēm un smagi elpodams, baudīja iestājušos mieru, sajuzdams seceno briesmu prieku, uzvaras prieku. Viņš paraudzījās kompasā, lai noteiktu atpakaļ ceļu, un sadrūma, ievērojis, ka benzīna palicis maz un nez vai pietiks līdz lidlaukam. Bet kaut ko daudz briesmīgāku nekā benzometru ar rādītāju tuvu nullei, viņš ieraudzīja sekojošā momentā. No pinkainām vālaina mākoņa šķipsnām tieši uz viņu metās diezin no kurienes cēlies «Focke-Wulf-190». Domāt nebija laika, paslēpties — vietas.

Ienaidnieki strauji metās viens uz otru.

6.

Gaisa kaujas trokšņus, kura notika virs ceļiem, pa kuriem virzījās uzbrūkošās armijas aizmugures spēki, dzirdēja ne tikai cīņas lidmašīnu kabīnēs atrodošies tās dalībnieki.

Caur spēcīgu vadības radiouztvērēju lidlaukā tos klausījās arī iznīcinātāju gvardes pulka pulkvedis Ivanovs. Pats piedzīvojis ass, viņš pēc eterī skanošiem trokšņiem saprata, ka kauja ir karsta, ka ienaidnieks ir stiprs un neatlaidīgs un negrib atdot debesis. Ziņas par to, ka Fedotovs izcīna karstu cīņu virs ceļiem, ātri aplidoja lidlauku. Visi, kas varēja, pulcējās mazā klajumā un satraukti skatījās uz dienvidiem, no kurienes vajadzēja atgriezties lidmašīnām.

Ārsti virsvalkos, vēl pilnām mutēm, izskrēja no ēdamtelpām. Sanitārās mašīnas ar milzīgiem sarkaniem krustiem uz karoseriju jumtiem kā ziloņi izlīda no krūmiem un sakārtojās braucienam, rūcinot strādājošos motorus.

Vispirms no koka galotņu sienas iznira, neizveidojot apli, nolaidās un sāka skriet pa plašo lauku pirmais pāris — Padomju Savienības Varoņa Fedotova «vieninieks» un viņa pavadītāju divnieks.

Aiz viņa tūdaļ nosēdās otrs pāris. Gaisā virs meža turpināja dūkt pārbraucēju lidmašīnu motori.

— Septītā, astotā, devītā, desmitā, — skaitīja balsī lidlaukā stāvošie un arvien lielākā un lielākā saspringtībā skatījās debesīs.

Nosēdušās lidmašīnas atstāja lauku, piestūmušās saviem kaponieriem, un šeit apklusa. Bet divu mašīnu nebija.

Gaidītāju pūlī iestājās klusums. Nospiedoši lēni pagāja minūte.

— Meresjevs un Petrovs, — klusi teica kāds.

Pēkšņi kāda sievietes balss priecīgi iespiedzās pār visu lidlauku:

— Lido.

Atskanēja motora rūkoņa. No bērzu galotnēm, gandrīz skārdama tās, nolaistām pēdām, izlidoja «divpadsmitais». Lidmašīna bija sakropļota, astei izrauts gabals, kreisā spārna aizlauztais gals karājās, vilkdamies virvē. Mašīna kaut kā savādi pieskārās zemei, augsti palēcās, atkal pieskārās, atkal palēcās. Tā viņa lēkāja līdz pat lidlauka malai un pēkšņi sastinga, pacēlusi asti. Sanitārās mašīnas ar uz kāpšļiem stāvošajiem ārstiem, vairāki «vilīši» un viss gaidītāju bars metās pie tās. No kabīnes neviens nepiecēlās.

Atvēra vairogu. Iespiests sēdeklī, asiņu peļķē peldēja Petrova ķermenis.

Galva bezspēcīgi nokarājās uz krūtīm. Seja bija aizklāta garām, slapjām gaišo matu šķipsnām. Ārsti un māsas atsprādzēja siksnas, noņēma asiņaino, šķembas sakapāto izpletņa somu un uzmanīgi izcēla laukā pamirušo ķermeni. Lidotājam bija sašautas kājas, ievainota roka. Tumši plankumi ātri izplūda pa zilo kombinezonu.

Petrovu turpat uz ātru roku pārsēja, novietoja nestuvēs un sāka jau iecelt mašīnā. Bet te viņš atvēra acis. Viņš kaut ko čukstēja, bet tik vāji, ka nevarēja sadzirdēt. Pulkvedis pieliecās viņam.

— Kur ir Meresjevs? — jautāja ievainotais.

— Vēl nav nosēdies.

Nestuves atkal pacēla, bet ievainotais enerģiski purināja galvu un pat izdarīja kustības, pūlēdamies no tām nolēkt:

— Mierā, nenest prom, es negribu! Es gaidīšu Meresjevu. Viņš man izglāba dzīvību.

Lidotājs tik enerģiski protestēja, draudēja noraut apsējus, ka pulkvedis atmeta ar roku un izrunāja caur zobiem, novērsdamies:

— Labi, atstājiet. Lai. Degvielu Meresjevam nav vairāk kā vienai minūtei. Nenomirs.

Pulkvedis sekoja, kā viņa sekunžu mērītājā pulsējot kustējās pa apli sarkanais sekunžu rādītājs. Visi skatījās uz zilpelēko mežu, no kura smailēm vajadzēja parādīties pēdējai lidmašīnai. Dzirde bija saspringta. Bet, izņemot tālo kanonādes troksni un dzeņa sitienus, kurš sīksti kala tepat tuvumā, nekas nebija dzirdams.

Cik ilgi dažreiz velkas minūte!

7.

Ienaidnieki drāzās viens otram pretim ar pilnu gāzi.

«Lavočkins 5» un «Focke-Wulf-190» bija ātrās lidmašīnas. Ienaidnieki tuvojās ar ātrumu, kas pārsniedza skaņas ātrumu.

Aleksejs Meresjevs un viņam nepazīstams vācu ass no slavenās «Richthofen» divīzijas devās frontālā uzbrukumā. Frontālais uzbrukums aviācijā turpinās īsus mirkļus, kuros pats veiklākais cilvēks nespēj uztīt papirosu. Bet šie mirkļi prasa no lidotāja tādu nervu saspīlējumu, tādu visu garīgo spēku saspringtību, kādas virszemes cīņā pietiktu veselai cīņu dienai.

Iedomājieties divas ātrās lidmašīnas, kas drāžas tieši viena uz otru pilnā kaujas ātrumā. Ienaidnieka lidmašīna aug acu priekšā. Lūk, tā pazibēja visās detaļās, redzamas tās plāksnes, propellera spožais aplis, melnie lielgabalu punkti. Vēl mirklis — un lidmašīnas sadursies un izšķīdīs tādās driskās, pēc kurām nevarēs pazīt ne mašīnu, ne cilvēku. Šinī momentā pārbauda ne tikai pilota gribu, bet visus viņa garīgos spēkus. Tas, kas ir mazdūšīgs, kas neiztur ārkārtējo nervu saspīlējumu, kas nejūtas spējīgs mirt par godu Dzimtenei, tas instinktīvi paraus rokturi uz sevi, lai pārlēktu viņu apņemošajam nāves viesulim, un nākošajā mirklī gāzīsies zemē ar pāršķeltu vēderu vai norautu spārnu. Glābiņa viņam nav. Piedzīvojuši lidotāji to teicami zina, un tikai visdrošākie iet frontālā uzbrukumā.

Ienaidnieki neprātīgi joņoja viens uz otru.

Aleksejs saprata, ka viņam pretim stājas nevis zeņķis no tā saucamā Gēringa iesaukuma, steidzīgi apmācīts lidot pēc saīsinātās programas un sviests cīņā, lai aizbāztu caurumu, kas radies vācu aviācijai Austrumu frontē lielo zaudējumu rezultātā.

Meresjevam pretim lidoja «Richthofena» ass, kuram uz lidmašīnas droši vien bija attēlots ne viens vien lidmašīnas siluets, kas apzīmēja gūtās uzvaras. Tas nenošaus buku, neizvairīsies, neizbēgs no kaujas.

— Turies, «Richthofen»! — norūca caur zobiem Aleksejs un, līdz asinīm sakodis lūpu, sarāvies ciešā muskuļu kamolā, iezīdās acīm mērķī, ar visu savu gribas spēku piespiezdams sevi neaizvērt acis viņam uzbrūkošās ienaidnieka mašīnas priekšā.

Viņš bija tik saspringts, ka viņam likās, ka aiz sava propellera gaišā pusapļa viņš redz ienaidnieka mašīnas caurspīdīgo vairogu un caur to — divas saspringti viņā raugošās cilvēka acis. Tikai acis, degošas trakā ienaidā. Tas bija rēgs, nervu saspīlējuma izsaukts. Bet Aleksejs skaidri tās redzēja. «Viss? — nodomāja Aleksejs, vēl ciešāk savilkdams spraigā kamolā visus savus muskuļus. — Viss!» Skatīdamies uz priekšu, viņš lidoja pretim pieaugošajam viesulim. Nē, arī vācietis nedos ceļu. Viss. Viņš sagatavojās acumirklīgai nāvei. Un pēkšņi kaut kur, kā viņam likās, izstieptas rokas atstatumā no viņa lidmašīnas, vācietis neizturēja, parāvās augšup, un kad priekšā kā zibens uzliesmojums pazibēja zilais vēders, Aleksejs, nospiedis uzreiz visus sprūdus, pāršķēla to ar trim uguns šaltīm. Aleksejs tūdaļ pārmeta nāves cilpu un, kad zeme viņam joņoja virs galvas, ieraudzīja uz tās fona lēni un bezspēcīgi šūpojošos lidmašīnu. Traks prieks uzliesmoja viņā. Viņš iekliedzās:

— Oļa! — aizmirsis par visu, un, izrakstīdams gaisā šaurus lokus, pavadot vācieti viņa pēdējā gaitā līdz pašai brūnsārtai, nezāļainajai zemei, kamēr vācietis ietriecās tajā, sacēlis veselu melnu dūmu stabu.

Tikai tad Meresjeva nervu saspīlējums pārgāja, sastingušie muskuļi atslāba, viņš sajuta milzīgu nogurumu, un viņa skats tūdaļ apstājās pie benzometra ciparnīcas. Rādītājs lēkāja pie pašas nulles.

Benzīna bija palicis kādām trim minūtēm, labi, ja četrām; līdz lidlaukam vajadzēja lidot vismaz desmit minūtes. Ja vēl nevajadzētu tērēt laiku augstuma uzņemšanai. Ak, šīs no notriektā «foka» pavadības līdz zemei!… «Puika, muļķis!» — viņš sevi lamāja.

Smadzenes strādāja asi un skaidri, kā tas vienmēr ir bīstamos brīžos ar drošiem, aukstasinīgiem cilvēkiem. Vispirms jāuzņem maksimālais augstums. Bet nevis apļiem, nē: uzņemt, vienlaicīgi tuvojoties lidlaukam. Labi.

Ievadījis lidmašīnu vajadzīgā kursā un redzēdams, ka zeme sāk attālināties un pakāpeniski ietīties pie apvāršņa dūmakā, viņš savus aprēķinus turpināja jau mierīgāk. Uz degvielām nav ko cerēt. Pat tad, ja benzometrs mazliet kļūdās, benzīna tomēr nepietiks. Nosēsties ceļā? Kur? Viņš domās atcerējās visu īso ceļu. Birztalas, purvaini krūmāji, pauguraini lauki ilglaicīgu nocietinājumu joslā, visi sarakāti krustām un šķērsām, no vietas izvagoti krāteriem, apvīti dzeloņstieplēm.

Nē, sēsties — tā ir nāve.

Lēkt ar izpletni? To var. Kaut vai tūlīt! Atvērt vāku, virāža, rokturi paraut uz sevi — rāviens un viss. Bet lidmašīna — šis brīnumainais, veiklais, izveicīgais putns! Viņas kaujas īpašības šai dienā trīskārtīgi viņam glābušas dzīvību. Atstāt viņu, sadauzīt, pārvērst alumīnija drisku kaudzē! Atbildība? Nē, par atbildību viņš nebaidījās. Šādā stāvoklī pat pienācās lēkt ar izpletni. Mašīna šinī mirklī viņam likās kā skaista, spēcīga, augstsirdīga un uzticīga dzīva būtne, kuru pamest nozīmētu no viņa puses zemisku nodevību. Un vēl — no pašiem pirmajiem kauju izlidojumiem atgriezties bez mašīnas, slaistīties rezervē, gaidot jaunu, atkal dīkdieņot tādā karstā laikā, kad frontē jau dzimst mūsu lielā uzvara! Tādās dienās blandīties bez darba…

— Tā tik vēl trūka! — skaļi noteica Aleksejs, it kā dusmīgu prātu noraidīdams viņam ieteiktu priekšlikumu.

Lidot, kamēr apstāsies motors. Un tad? Tad redzēs.

Un viņš lidoja, no triju, tad četru tūkstošu metru augstuma pētīdams apkārtni, cenzdamies ieraudzīt kaut kur nelielu klajumu. Pie apvāršņa jau neskaidri zilgmēja mežs, aiz kura bija lidlauks. Līdz tam bija palicis kilometru piecpadsmit. Benzometra rādītājs vairs nelēkā, tas mierīgi guļ pie ierobežotājas skrūvītes. Bet motors vēl strādā. Ar ko tas strādā? Vēl, vēl, augstāk…. Tā!

Piepeši vienmērīgā rūkoņa, kuru lidotāja auss pat neievēro, kā vesels cilvēks neievēro savas sirds pukstienus, pārgāja citā tonī. Aleksejs to tūlīt uztvēra. Mežs skaidri saredzams, līdz tam kilometri septiņi, virs tā trīs — četri. Nav daudz. Bet motora režīms jau ļaunu vēstīdams, ir mainījies. Lidotājs to jūt ar visu savu ķermeni, it kā nevis motors, bet viņš pats sācis aizelsties. Un pēkšņi šis briesmīgais — «čik, čik, čik», kas tieši kā skaudras sāpes atbalsojas visā viņa ķermenī…

Nē, nekas. Atkal strādā vienmērīgi. Strādā, strādā, urā! Strādā! Bet mežs, lūk, tas jau ir klāt, mežs: jau no augšienes redzamas bērzu galotnes, zaļas, cirtainas putas, kas kustas zem saules. Mežs. Tagad jau ir gluži neiespējami nosēsties kaut kur, izņemot savu lidlauku. Ceļi nogriezti. Uz priekšu, uz priekšu! Cik, čik, čik!

Atkal iedūcās. Vai ilgi? Apakšā mežs. Smiltīs vijas ceļš, taisns, vienmērīgs kā šķirtne pulka komandiera matos. Tagad līdz lidlaukam ir kādi trīs kilometri. Tas atrodas tur, aiz zobotās maliņas, kuru Aleksejs, liekas, pat jau redz.

Čik, čik, čik, čik! Un pēkšņi kļuva klusi, tik klusi, ka dzirdams, kā vējā dūc takelaža. Viss? Meresjevs sajuta, ka viņu visu pārņem aukstums. Lēkt? Nē, vēl mazliet… Viņš ievadīja lidmašīnu slīpā lejupgaitā un sāka nolaisties no gaisa kalna, cenzdamies to padarīt pēc iespējas slīpāku un tai pašā laikā neļaudams mašīnai iekļūt grīstē.

Cik briesmīgs ir gaisā šis absolūtais klusums! Tāds, ka var dzirdēt, kā sprakst atdziestošais motors, kā asins pulsē deniņos un trokšņo ausīs no ātrā augstuma zaudējuma. Un cik ātri pretim skrien zeme, it kā to vilktu klāt lidmašīnai liels magnēts.

Lūk, viņa, mežmala. Lūk, pazibēja tālumā smaragdzaļais lidlauka ielāpiņš. Vēlu? Apstājies puspagriezienā, karājās propellers. Cik briesmīgi to redzēt gaisā. Mežs jau tuvu. Beigas? Vai tiešām viņa tā ir neuzzinās, kas ar viņu noticis, kādu necilvēcīgi grūtu ceļu viņš nogājis pa šiem astoņpadsmit mēnešiem, ka viņš tomēr sasniedzis savu, kļuvis īsts, jā, īsts cilvēks, lai tik muļķīgi nosistos tūlīt, tiklīdz tas piepildījies?

Lēkt? Par vēlu! Mežs joņo, un tā galotnes trakā viesulī saplūst nepārtrauktās zaļās svītrās.

Viņš jau kaut kur ir redzējis kaut ko līdzīgu. Kur? Ak, toreiz pavasarī tai briesmīgajā katastrofā. Toreiz gluži tāpat drāzās zem spārniem šīs zaļās svītras. Pēdējā piepūle — rokturi uz sevi… Nē, nieki. Beigas?

8.

No asins zaudējuma Petrovam šņāca ausīs. Viss — gan lidlauks, gan pazīstamās sejas, ir zeltotie vakara mākoņi — piepeši sāka līgoties, griezties apkārt, izplūst. Viņš pagrozīja sašauto kāju, un skaudras sāpes viņu atgrieza īstenībā.

— Nav atlidojis?

— Vēl nav. Nerunājiet, — viņam atbildēja.

Vai tiešām viņš, Aleksejs Meresjevs, kurš šodien kā pats spārnotais dievs neizprotamā kārtā atradās pie vācieša tai pašā mirklī, kad Petrovam šķita visam beigas, guļ kaut kur tur, uz šīs briesmīgās, noskalpētās un šāviņu saraustītās zemes kā bezveida apdedzis gaļas gabals? Un nekad vecākais seržants Petrovs vairs neredzēs sava vadītāja melnās, mazliet trakulīgās, labsirdīgās, zobgalīgās acis?

Pulka komandieris nolaida blūzes piedurkni. Pulkstenis vairs nebija vajadzīgs. Abām rokām saglaudis šķirtni gludi sasukātajos matos, komandieris teica kaut kādā kokainā balsī:

— Tagad viss.

— Un nekādas cerības? — kāds jautāja.

— Viss. Benzīns cauri. Varbūt kaut kur nosēdies vai izlēcis… Ei, nesiet nestuves!

Komandieris aizgriezās un sāka kaut ko svilpot, bezdievīgi jaukdams meldiju. Petrovs atkal sajuta kaklā drebošu kamolu, tik karstu un spiedīgu, ka varēja nosmakt. Atskanēja savāda, kāsējoša skaņa. Cilvēki, kas vēl arvien klusu ciezdami stāvēja lidlaukā, pagriezās un tūdaļ aizgriezās: ievainotais lidotājs uz nestuvēm raudāja.

— Tak nesiet viņu, velns lai parauj! — uzkliedza komandieris svešādā balsī un ātri gāja prom, vairīdamies pūļa un mirkšķinādams ar acīm kā no asa vēja.

Cilvēki sāka lēni izklīst pa lauku. Un tieši šai momentā pilnīgi bez trokšņa, kā ēna skardama koku galotnes, no mežmalas izlēca lidmašīna. Kā spoks tā pārslīdēja galvām, zemei un, itin kā tās pievilkta, reizē pieskārās zālei ar visiem trim riteņiem. Atskanēja dobja skaņa, oļu čirksti un zāles švīkoņa — tik neparasta tādēļ, ka lidotāji to nekad nedzird strādājošā motora rūkoņas dēļ. Tas viss notika tik negaidīti, ka neviens pat nesaprata, kas tieši noticis, kaut gan notikums pats pār sevi bija visparastākais: nosēdusies bija lidmašīna, un tieši «vienpadsmitā», tieši tā pati, kuru visi tā gaidīja.

— Viņš! — kāds iesaucās tik necilvēcīgā un nedabiskā balsī, ka visi tūlīt atžirga no sastinguma.

Lidmašīna jau bija pabeigusi skrējienu un, bremzēm iečīkstoties, apstājās pašā lidlauka malā pie sprogainiem baltsvārču bērziņiem, apgaismotiem dzeltensārtiem vakara saules stariem.

No kabīnes atkal neviens nepiecēlās. Cilvēki skrēja uz mašīnu, cik vien jaudāja, bez elpas, jauzdami ļaunu. Pulka komandieris pieskrēja pirmais, viegli uzlēca spārnam un, atvēris vāku, ieskatījās kabīnē. Aleksejs Meresjevs sēdēja bez cepures, bāls kā mākonis un smaidīja zaļganām lūpām, kurās nebija ne asins lāsītes. No apakšējās pārkostās lūpas pār zodu tecēja divas asins strūkliņas.

— Dzīvs? Ievainots?

Ar vāju smaidu viņš skatījās pulkvedī nāvīgi nogurušām acīm.

— Nē, vesels. Traki pārbijos. Kādus sešus kilometrus braucu ar neko.

Lidotāji trokšņoja, apsveica, spieda rokas. Aleksejs smaidīja:

— Brālīši, spārnus nenolauziet. Vai tā drīkst? Skaties tik, kā apsēduši… Es tūlīt izlīdīšu.

Šai brīdī viņš izdzirda kaut kur no apakšas, viņpus šīm pār viņu noliekušamies galvām, pazīstamu, bet tik vāju balsi, it kā tā skanētu kaut kur no lielas tālienes:

— Aļoša, Aļoša!

Meresjevs uzreiz atdzīvojās. Viņš uzlēca kājās, atbalstījās uz rokām un izsvieda no kabīnes savas smagās kājas un, tikko kādu nepagrūdis, atradās zemē. Petrova seja saplūda ar spilvenu. Iekritušajās, satumsušajās acīs bija sastingušas divas lielas asaras.

— Vecīt! Tu esi dzīvs?… Ak tu velna zeņķis!

Lidotājs smagi nokrita uz ceļiem nestuvju priekšā, apkampa nevarīgi gulošā biedra galvu, ieraudzījās viņa zilajās, moku pilnajās un tai pašā laikā laimē starojošās acīs:

— Dzīvs?

— Paldies, Aļoša, tu mani izglābi. Tu esi tāds, Aļoša, tāds…

— Tak nesiet to ievainoto, velns jūs būtu parāvis, ieplētuši mutes! — kaut kur līdzās nodārdēja pulkveža balss.

Pulka komandieris stāvēja blakus, mazs, dzīvs, šūpodamies uz stingrajām kājām, ieautām piegulošos, spīdīgos zābakos, kas bija redzami zem zilā kombinezona biksēm.

— Vecāko leitnant Meresjev, ziņojiet par lidojumu. Nogāzti ir?

—Tieši tā, biedri pulkvedi. Divi «foke-vulfi».

Apstākļi?

— Viens stateniskā uzbrukumā. Petrovam astē karājās. Otrs frontālā uzbrukumā kilometrus trīs uz ziemeļiem no vispārējās sadursmes.

— Zinu. Ārzemēs novērotājs nupat ziņoja… Paldies.

— Kalpoju… — gribēja pēc noteikumiem «noskaldīt» Aleksejs, bet komandieris, kuram vienmēr bija tik lielas prasības, kurš dievināja reglamentus, pārtrauca viņu ikdienišķā balsī:

— Nu, nu teicami! Rīt pieņemsiet eskadriļu… Trešās ekadriļas komandieris neatgriezās šodien bazē…

Uz komandpunktu viņi devās kājām.

Tā kā izlidojumi šai dienā bija pabeigti, viss pūlis gāja tiem nopakaļ. Komandpunkta zaļais uzkalniņš jau bija tuvu, kad no turienes izskrēja viņiem pretim dežūrējošais virsnieks.

Ieskrējienā viņš apstājās komandiera priekšā, kailu galvu, priecīgs, un jau atvēra muti, lai kaut ko izkliegtu. Pulkvedis viņu pārtrauca sausā, skarbā balsī:

— Kādēļ bez cepures? Vai jūs kāds skolnieks brīvstundā?

— Biedri pulkvedi, atļausiet ziņot, — izstiepies un tik tikko atgūdams elpu, izgrūda uztrauktais leitnants…

— Nu?

— Mūsu kaimiņš, «jaku» pulka komandieris, lūdz jūs pie tālruņa.

— Kaimiņš? Nu, un tad?…

Pulkvedis veikli noskrēja pa kāpnēm.

— Tur par tevi… gribēja stāstīt Aleksejam dežūrējošais, bet no lejas atskanēja komandiera skarbā balss.

— Meresjevu pie manis!

Kad Meresjevs sastinga viņam līdzās, izstiepis rokas gar sāniem, pulkvedis, aizspiedis ar plaukstām klausuli, uzbruka viņam:

— Ko jūs ar mani jokus dzenat? Kaimiņš zvana un jautā: «Kas no tavējiem uz «vienpadsmitnieka» lido?» Es saku: «Meresjevs, vecākais leitnants.» Viņš saka: «Cik tu viņam šodien notriektus ierakstīji?» Atbildu: «Divus». Viņš saka: «Pieraksti viņam vēl vienu: viņš šodien man no astes «foke-vulfu» atāķēja. Es, — viņš teica, — pats redzēju, kā tas zemē iedūrās». Nu? Bet jūs kādēļ ciešat klusu? — pulkvedis nomācies skatījās Aleksejā, un bija grūti saprast, vai viņš joko vai nopietni dusmojas: — Tā bija?… Nu. paskaidrojiet paši, te, lūk. Allo, tu klausies? Vecākais leitnants Meresjevs pie tālruņa. Nododu klausuli.

Pie auss ierūcās nepazīstams, aizsmacis bass:

— Nu paldies, vecāko leitnant. Tas bija meistartrieciens. Visu cienību, izglābi mani. Jā. Es līdz pat zemei viņu pavadīju un redzēju, kā viņš iedūrās zemē… Degvīnu baudi? Atbrauc uz manu KP, no manas puses litrs. Nu pateicos, spiežu piecus. Turpmākas sekmes!

Meresjevs nolika klausuli. Viņš bija tik ļoti noguris no visa pārdzīvotā, ka viņš tik tikko turējās kājās. Viņš tagad domāja tikai par to, kā ātrāk tikt līdz «kurmju pilsētiņai», līdz savai zemnīcai, nosviest protēzes un izstiepties guļvietā. Neveikli pamīņājies pie tālruņa, viņš sāka lēni iet uz durvīm.

— Jūs kurp? — pulka komandieris stājās viņam ceļā; viņš paņēma Meresjeva roku un cieši, līdz sāpēm to saspieda savā mazajā rokā. — Nu, ko jums lai pasaka? Malacis! Esmu lepns, ka man tādi ļaudis… Nu ko vēl? Paldies… Un jūsu draugs Petrovs, vai tad slikts? Un pārējie… Eh, ar tādiem ļaudīm karu nevar zaudēt.

Viņš vēlreiz līdz sāpēm saspieda Meresjeva roku.

Atgriezies savā zemnīcā jau naktī, Meresjevs nevarēja aizmigt. Viņš grozīja spilvenu no vienas puses uz otru, skaitīja līdz tūkstotim un atpakaļ, atcerējās savus paziņas, kuru uzvārdi sākas ar burtu «A», tad — ar burtu «B» un tā tālāk, nenovērsdamies skatījās nespodrajā paštaisītās lampas liesmā, bet visi šie simtkārt pārbaudītie pašiemidzināšanas līdzekļi šodien nederēja. Tikko Aleksejs aizvēra acis, viņam rēgojās gan skaidrāk, gan izpeldēdami kā no miglas pazīstami tēli: norūpējies raudzījās viņā caur savām sudrabotajām matu šķipsnām vectēvs Miehaila; labsirdīgi mirkšķināja savas «govs» skropstas Andrejs Degtjarenko; kādu rādams, dusmīgi kratīja savas iesirmās krēpes Vasilijs Vasiļjevičs; smaidīja ar visām savām zaldāta krunciņām vecais snaiperis; no baltā spilvena fona skatījās Aleksejā savām gudrajām, caururbjoši zobgalīgajām, visu sapratējām acīm komisārā Vorobjova vaska seja; zibēja, plandīdamies vējā, Zinočkas ugunīgie mati; smaidīja, līdzjūtīgi un saprotoši mirkšķinaja acīm mazais, dzīvais instruktors Naumovs.

Cik daudz jauku, draudzīgu seju raudzījās, smaidīja no tumsas, modinot atmiņas, piepildot ar siltumu jau tā pārpildīto sirdi. Bet, lūk, starp šīm draudzīgajām sejām ieradās un tūdaļ tās aizsedza Oļas seja, kalsnā pusaudža seja, virsnieka blūzē, ar lielām, nogurušām acīm. Aleksejs to ieraudzīja tik skaidri un noteikti, it kā meitene tiešām stāvētu viņa priekšā — kādu viņš to nekad nebija redzējis. Šis iedomu tēls bija tik reāls, ka viņš pat piecēlās sēdus.

Kāds te varēja būt miegs! Sajutis prieka pilnu enerģijas paisumu, Aleksejs uzlēca kājās, iededzināja «staļingradieti», izrāva no burtnīcas lapu un, noasinājis gar zoli zīmuļa galu, sāka rakstīt.

«Mana dārgā! — viņš rakstīja nesalasāmi, tikko spēdams pierakstīt ātri skrejošo domu. — Es šodien notriecu trīs vāciešus. Bet ne tas ir galvenais. Daži mani biedri to tagad dara gandrīz ik dienas. Es nebūtu tev ar to lielījies. Mana dārgā, tālā, mīļotā! Šodien es gribu, man ir tiesības šodien tev izstāstīt visu, kas ar mani notika pirms astoņpadsmit mēnešiem un ko es tev, piedod man, slēpu. Bet, lūk, šodien beidzot nolēmu…»

Aleksejs domāja. Aiz dēļiem, ar kuriem bija apšūta zemnīca, birdinādamas sausās smiltis, pīkstēja peles. Pa neaizvērto izeju līdz ar svaigu, miklu bērzu un ziedošu zāļu smaržu plūda mazliet apslāpēta trakulīga lakstīgalu pogošana. Kaut kur netālu aiz gravas, droši vien pie virsnieku ēdnīcas teltīm, vīrieša un sievietes balsis saskanīgi un domīgi dziedāja «Sērmūkslīti». Atstatuma klusināta, melodija ieguva naktī sevišķu, maigu daiļumu, modināja krūtīs priecīgu smeldzi — gaidu smeldzi, cerību smeldzi.

Attālie dobjie kanonādes grāvieni, tik tikko sadzirdami šai lauku lidlaukā, kas pēkšņi atradās dziļā aizmugurē, nenomāca ne šo melodiju, ne lakstīgalu pogošanu, ne kluso, aijājošo nakts meža šalkoņu.