Stāsts par īstu cilvēku

1.

Andrejs Degtjarenko un Ļenočka nepārspīlēja, slavēdami savam draugam galvaspilsētas hospitāļa lieliskās īpašības, kur uz Armijas komandiera lūgumu ievietoja Alekseju Meresjevu un pie vienas reizes arī leitnantu Konstantinu Kukuškinu, kuru kopā ar viņu nogādāja Maskavā.

Līdz karam tā bija institūta klīnika, kur ievērojams padomju zinātnieks pētīja jaunas metodes, kā ātri atjaunot cilvēka organismu pēc jebkuras slimības vai traumas. Šai iestādei bija stingri izveidotas tradīcijas un pasaules slava.

Kara laikā zinātnieks pārvērta sava institūta klīniku virsnieku hospitālī. Tāpat kā agrāk slimnieki šeit saņēma visus ārstēšanas veidus, kādi vien tanī laikā progresīvai zinātnei bija pazīstami.

Karš, kas plosījās netālu no galvaspilsētas, izsauca tādu ievainoto pieplūdumu, ka hospitālim vajadzēja četrreiz pavairot gultu skaitu, salīdzinot ar to, kādam tas bija aprēķināts. Visas palīgtelpas — pieņemamās telpas, kur satikās ar apmeklētājiem, lasāmās un kluso spēļu istabas, medicīniskā personālā istabas un kopējās ēdamtelpas tiem, kas izveseļojās — bija pārvērstas palātās. Zinātnieks atdeva ievainotiem pat savu kabinetu, blakus viņa laboratorijai, bet pats kopā ar savām grāmatām un ierastajām lietām pārvācās uz mazu istabiņu, kur agrāk bija dežūrtelpa. Un tomēr dažbrīd vajadzēja gultas novietot gaiteņos.

Baltajās sienās, ko pats arhitekts, likās, bija paredzējis svinīgam medicīnas tempļa klusumam, no visām pusēm atskanēja stiepti vaidi, kunksti, guļošo krākšana, smagi slimo murgi. Šeit stingri ieviesās kara smagā, smacējošā elpa — asiņaino pārsēju, iekaisušo brūču, dzīvi pūstošas cilvēku miesas smakas, kuras nespēja iznīcināt nekāda vēdināšana. Jau sen līdzās ērtām, pēc paša zinātnieka metiem taisītām gultām stāvēja pārvietojamās saliekamās gultas. Trūka trauku. Kopā ar klīnikas skaisto fajansu apgrozībā bija nolietotas alumīnija bļodiņas. Bumba, kas sprāga klīnikas tuvumā, ar sprādziena vilni izspieda lielo itāļu logu stiklus, un tos nācās aizsist ar finieriem. Trūka ūdens, bieži nebija gāzes, un instrumentus vajadzēja vārīt uz vecām spirta lampiņām. Bet ievainotie nāca un nāca… Tos veda arvien vairāk un vairāk — ar lidmašīnām, ar automašīnām, vilcienos. Viņu pieplūdums auga atkarīgi no tā, kā frontē auga mūsu uzbrukuma jauda.

Tomēr hospitāļa personāls — viss, sākot no šefa, nopelniem bagāta zinātnes darbinieka un Augstākās Padomes deputāta, un beidzot ar kuru katru kopēju, garderobisti, šveicariem — visi šie nogurušie, dažreiz neēdušie, no kājām krītošie, vienmēr neizgulējušies ļaudis turpināja fanātiski ieturēt savas iestādes kārtību. Kopējas, kas dažkārt dežūrēja divas un pat trīs maiņas no vietas, izlietoja katru brīvu minūti, lai tīrītu, mazgātu, berztu. Māsas, novājējušas, novecojušas, streipuļodamas aiz noguruma, kā senāk ieradās darbā stīvinātos virsvalkos un tikpat skrupulozi prasīja ārstu rīkojumu izpildīšanu. Ordinātori tāpat kā senāk piesējās ik mazākam traipiņam gultas veļā un ar tīru mutautiņu pārbaudīja sienu, kāpņu margu, durvju rokturu tīrību. Bet pats šefs, milzīgs, sarkansejains vecis ar sirmojošām matu krēpēm virs augstās pieres, ūsains, ar melnu, bagātīgi piesudrabotu zoda bārdiņu, ātrs uz lamāšanos, divreiz dienā, tāpat kā pirms kara, sastīvinātos virsvalkos tērptu ordinātoru un asistentu bara pavadībā noteiktās stundās apstaigāja palātas, skatīja jaunpienākušo diagnozes, konsultēja smagos gadījumus.

Šai karstajā kauju laikā viņam bija visdažādākie pienākumi arī ārpus hospitāļa. Bet viņš vienmēr atrada laiku mīļajam lolojumam, izkārtodams sev stundas uz miega un atpūtas rēķina. Rādams kādu no personāla par nolaidību — un viņš to darīja trokšņaini, kaisli, katrā ziņā pārkāpuma vietā, slimnieku klātbūtnē — viņš vienmēr krekšķēja, ka viņa klīnika, kas priekšzīmīgi tāpat kā agrāk strādā aptumšotā, bumbu jo bieži apmētātā Maskavā — ir viņu atbilde visiem šiem Hitleriem un Gēringiem, un ka viņš negrib dzirdēt nekādu atsaukšanos uz kara grūtībām, ka dīkdieņi un slaisti var lasīties pie visiem velniem, ka tieši tagad, kad ir visādas grūtības, hospitālī jābūt sevišķi stingrai kārtībai. Pats viņš turpināja savus apmeklējumus ar tādu punktualitāti, ka kopējas arvien vēl pēc viņa ierašanās pārbaudīja sienas pulksteņus palātās. Pat gaisa trauksmes neiespaidoja šī cilvēka precizitāti. Laikam tieši tas piespieda personālu darīt brīnumus un pilnīgi neticamos apstākļos uzturēt pirmskara kārtību.

Reiz rīta apstaigas laikā hospitāļa šefs, sauksim viņu par Vasiliju Vasiļjeviču, uzdūrās divām gultām, kas stāvēja blakus trešā stāva kāpņu telpā.

— Kas te par izstādi?— viņš ierēcās un uzmeta ordinātoram no savu pinkaino uzaču apakšas tādu skatu, ka šis lielais, salīkušais, jau pavecais cilvēks ar ļoti cienījamu ārieni izstiepās kā skolnieks.

— Tikai naktī atveda… Lidotāji. Lūk, tas ar gūžas kaula un labās rokas lūzumu. Stāvoklis normāls. Bet tas, — viņš norādīja ar roku uz nenoteikta vecuma, ļoti noliesējušu cilvēku, kas nekustīgi gulēja aizvērtām acīm, — tas ir smags. Sašķaidīti kāju pēdu kauli, abu pēdu gangrēna, bet galvenais — pilnīgs noliesējums. Es, protams, neticu, bet viņu pavadonis, otrā ranga kara ārsts, raksta, ka slimais ar lauztām pēdām it kā vienpadsmit dienas līdis no vācu aizmugures. Tas protams, ir pārspīlējums…

Neklausīdamies ordinātorā, Vasilijs Vasiļjevičs pacēla segu. Aleksejs Meresjevs gulēja uz krūtīm sakrustotām rokām; pēc šīm tumšu ādu pārvilktām rokām, kas spilgti izdalījās uz tīrā krekla un palaga baltuma, varēja pētīt cilvēka kaulu uzbūvi. Profesors rūpīgi apklāja lidotāju ar segu un īdzīgi pārtrauca ordinātoru:

— Kādēļ viņi guļ šeit?

— Gaiteni nav vairs vietas… Jūs paši…

— Ko «jūs paši», «jūs paši»! Bet četrdesmit otrajā?

— Tā jau ir pulkvežu palāta.

— Pulkvežu? — profesors piepeši eksplodēja. — Kāds āksts to izdomājis? Pulkvežu palāta! Aitasgalvas!

— Bet mums taču ir pieteikts atstāt rezervi Padomju Savienības Varoņiem.

— «Varoņiem», «varoņiem»! Šinī karā visi ir varoņi. Bet kādēļ jūs mani mācāt? Kas šeit ir saimnieks? Kam nepatīk mani rīkojumi, var uz pēdām vākties prom. Tūlīt ievietot lidotājus četrdesmit otrajā! Izdomā tikai visādas muļķības: «pulkvežu palāta»!

Viņš gribēja jau aiziet, savas apklusušās svitas pavadīts, bet piepeši atgriezās, noliecās pār Meresjeva gultu un uzlika lidotāja plecam savu apaļo, bezgalīgo dezinfekciju saēsto, aso roku un jautāja:

— Vai taisnība, ka tu divas nedēļas līdi no vācu aizmugures?

— Vai tiešām man ir gangrēna? — bēdīgā balsī izdvesa Meresjevs.

Profesors apsvilināja dusmīgu skatu durvīs apstājušos svītu, ieskatījās lidotājam taisni viņa melnajos, lielajos redzokļos, kuros bija skumjas un uztraukums, un piepeši teica:

— Tādus kā tu, grēks mānīt. Gangrēna. Bet degunu nenokārt! Nedziedināmu slimību pasaulē nav, tāpat kā nav bezizejas stāvokļu. Ievēroji? Nu redz nu.

Un viņš aizgāja, liels, trokšņains, un jau kaut kur no tālienes, no gaiteņa stikla durvju puses bija dzirdama pērkonīga rūkšana.

— Jocīgs vīrs, — teica Meresjevs, smagi lūkodamies viņam nopakaļ.

— Āksts. Redzēji? Mums pielāgojas. Mēs tādus vientiesīšus pazīstam, — atsaucās no savas gultas Kukuškins, greizi smīnēdams. — Tātad mums ir tas gods iekļūt «pulkvežu» palātā.

— Gangrēna, — klusu teica Meresjevs un ar skumjām atkārtoja: — Gangrēna.

2.

Tā saucamā «pulkvežu palāta» atradās otrā stāva koridora galā. Tās logi izgāja uz dienvidiem un rītiem, un tādēļ saule klejoja pa to cauru dienu, pakāpeniski pārvietodamās no vienām gultām uz citām. Tā salīdzinot bija neliela istaba. Spriežot pēc tumšiem, parketā uzglabājušamies plankumiem, šeit līdz karam bija stāvējušas divas gultas, divi galdiņi un apaļš galds vidū. Tagad te bija ievietotas četras gultas. Vienā gulēja ievainotais, viss saitēs, līdzīgs savīstītam jaunpiedzimušam bērnam. Viņš vienmēr gulēja uz muguras un no savu saišu apakšas raudzījās griestos tukšu, sastingušu skatu. Otrā, kurai līdzās gulēja Aleksejs, atradās kustīgs, mazs cilvēks ar krunkotu, bakurētainu zaldāta ģīmi, palsām, tievām ūsiņām, pakalpīgs un runīgs.

Cilvēki hospitālī ātri iepazīstas. Vakarā Aleksejs jau zināja, ka bakurētainais ir sibīrietis, kolhoza priekšsēdētājs, mednieks, bet pēc kara profesijas snaiperis un snaiperis ar lieliem panākumiem. Sākot ar ievērojamo cīņas dienu pie Jeļnas, kad tas Sibīrijas divīzijas sastāvā, kur kopā ar viņu kalpoja viņa divi dēli un znots, uzsāka savas kara gaitas, viņš paspēja, kā pats izteicās, «nokniebt» septiņdesmit vāciešus. Viņš bija Padomju Savienības Varonis, un, kad Aleksejs dzirdēja viņa vārdu, viņš ar interesi aplūkoja snaipera neizskatīgo stāvu. Šis vārds tai laikā bija armijā plaši pazīstams. Lielās avīzes veltīja snaiperim pat ievadrakstus. Visi hospitālī — gan māsas, gan ārsts ordinātors, gan arī pats Vasilijs Vasiļjevičs sauca viņu pagodinoši: Stepans Ivanovičs.

Ceturtais palātas iemītnieks, kas gulēja saitēs, visā dienā neko par sevi nepateica. Viņš vispār neizrunāja neviena vārda, bet Stepans Ivanovičs, kas zināja visu pasaulē, paklusām izstāstīja Aleksejam viņa stāstu. Viņu sauca Grigorijs Gvozdjevs. Viņš bija tanku karaspēka daļu leitenants un arī Padomju Savienības Varonis. Armijā viņš iestājās no tankistu skolas un karoja no pat pirmajām karadienām, piedalīdamies pirmajā kaujā uz robežas kaut kur Brest-Ļitovskas cietokšņa apkaimē. Pazīstamajā tanku kaujā pie Belostokas viņš pazaudēja savu mašīnu. Uz vietas viņš pārsēdās citā tankā, kura komandieris bija kritis, un ar tanku divīzijas paliekām sāka segt karaspēku, kas atkāpās uz Minsku. Kaujā pie Bugas viņš pazaudēja otru mašīnu, tika ievainots, pārsēdās trešajā un, aizvietodams kritušo komandieri, uzņēmās rotas vadību. Tad, atrazdamies vācu aizmugurē, viņš noorganizēja ceļojošu tanku grupu no trim mašīnām un kādu mēnesi klīda pa dziļu vācu aizmuguri, uzbrukdams vezumniekiem un kolonām. Viņš iegādājās degvielas, munīciju un rezerves daļas neseno kauju laukos. Šeit zaļās ieplakās pie lielceļiem, mežos un purvos lielā vairumā bez kādas uzraudzības stāvēja sasistas visādu marku mašīnas.

Viņš bija dzimis Dorogobužas apkaimē. Kad pēc Padomju Informbiroja ziņojumiem, kurus rūpīgi uztvēra tankisti ar komandiera mašīnas radio, Gvozdjevs uzzināja, ka frontes līnija pievirzījusies dzimtajām vietām, viņš neizturēja un kopā ar kareivjiem, kuru tur bija palikuši astoņi cilvēki, sāka caur mežiem doties mājup.

Īsi pirms kara viņam izdevās paciemoties mājās, mazā sādžiņā uz pļavainas līčloču upītes krasta. Viņa māte, lauku skolotāja, bija smagi saslimusi, un tēvs, vecs agronoms, apgabala darba ļaužu deputātu padomes loceklis, izsauca dēlu no armijas.

Gvozdjevs atcerējās zemu koka mājiņu pie skolas, māti, mazu noliesējušu, nevarīgu, uz vecā dīvāna, tēvu veclaicīgos česunčā svārkos, kurš norūpējies kāsēja un plūkāja sirmo bārdiņu, sēdēdams pie slimās galvgaļa, un trīs māsas pusaudzes, mazas, melnīgsnējas, ļoti līdzīgas mātei. Atcerējās lauku feldšeriem Žeņu — slaidu, zilacainu, kas viņu pavadīja ratos līdz pašai stacijai un kurai tas katru dienu solījās rakstīt vēstules. Kā zvērs līzdams pa Baltkrievijas izmīdītiem laukiem, caur nodedzinātām, tukšām sādžām, apiedams pilsētas un vairīdamies no braucamiem ceļiem, viņš bēdīgs prātoja, ko ieraudzīs savā mazajā dzimtajā mājā, vai piederīgiem izdevies aiziet un kas ar tiem noticis, ja viņi nav aizgājuši.

Tas, ko Gvozdjevs ieraudzīja dzimtenē, bija briesmīgāks par visdrūmākajiem paredzējumiem. Viņš neatrada ne mājiņu, ne savējos, ne Žeņu, ne pašu sādžu. No pusjukušas vecenes, kas dziedādama un murminādama kaut ko vārīja krāsnī, vientuļi stāvošā melnas pelnaines vidū, viņš uzzināja, ka tad, kad nākuši iekšā vācieši, skolotājai bijis ļoti slikti un ka agronoms ar meitenēm nedrīkstējis nedz viņu vest, nedz pamest. Vācieši uzzinājuši, ka sādžā atrodas apgabala darba ļaužu deputātu padomes locekļa ģimene. Viņus saķēruši un tai pašā nakti pakāruši bērzā pie mājas, bet māju nodedzinājuši. Žeņu, kura aizsteigusies pie paša galvenā vācu virsnieka lūgt par Gvozdjevu ģimeni, esot ilgi mocījuši, it kā virsniekis viņai uzmācies, un kas tur tad noticis, vecene nezināja, bet tikai meiteni iznesuši no tās mājas, kur dzīvojis virsniekis, otrā dienā beigtu, un divas dienas viņas līķis gulējis pie upes. Bet sādža nodegusi tikai priekš piecām dienām, un vācieši to nodedzinājuši par to, ka kāds naktī pielaidis uguni viņu benzīna tvertnēm, kuras atradās kolhoza zirgu stallī. Vecene aizveda tankistu uz viņa mājas pelnaini un parādīja veco bērzu. Pie resnā zara bērnībā viņam karājās šūpoles. Tagad bērzs bija nokaltis, un svelmes nonāvētajā zarā vējš šūpoja piecus striķa galus. Lūgsnu pie sevis murminādama, vecene aizveda Gvozdjevu uz upi un parādīja to vietu, kur gulēja beigtā meitene, kurai tas apsolījās rakstīt katru dienu, bet vēlāk tomēr ne reizes neatrakstīja. Viņš brīdi pakavējās šalcošos grīšļos, tad apgriezās un gāja uz mežu, kur viņu gaidīja kareivji. Viņš neteica ne vārda, nenobirdināja nevienu asaru.

Jūnija beigās, ģeneraļa Koņeva armijas uzbrukuma laikā Rietumu frontē, Grigorijs Gvozdjevs kopā ar saviem kareivjiem pārgāja vācu fronti. Augustā viņš dabūja jaunu mašīnu, slaveno «T-34», un līdz ziemai paspēja bataljonā iegūt cilvēka slavu, kuram «nav robežu». Par viņu stāstīja, par viņu avīzēs rakstīja lietas, kuras likās neticamas, bet notika patiesībā. Reiz sūtīts izlūkos, viņš savā mašīnā nakti ar pilnu gāzi izrāvās cauri vācu nocietinājumiem, laimīgi šķērsoja mīnu lauku, šaudīdams un sēdams paniku, ielauzās vācu ieņemtajā, no Sarkanās armijas puslokā ielenktajā pilsētiņā un izlauzās pie savējiem pretējā pusē, saceldams vāciešos ne mazumu apjukuma. Citā reizē, darbodamies kustīgā grupā vācu aizmugurē, viņš, izrāvies no aizsargpozīcijas, metās virsū vācu vezumniekiem, šķaidīdams ar kāpurķēdēm zirgus, ratus, vāciešus.

Ziemu nelielas tanku grupas priekšgalā viņš uzbruka nocietinātas sādžas garnizonam pie Rževas, kur atradās pretinieka neliels operatīvais štābs. Vēl pie dzeloņdrāšu žoga, kad tanki šķērsoja aizsargšķēršļu joslu, viņa mašīnu trāpīja ampula ar degošu šķidrumu. Tveicīgi, smacējoši dūmi apņēma tanku, bet viņa apkalpe turpināja cīnīties. Kā milzīga lāpa tanks joņoja pa sādžu, šaudīdams no visiem saviem klāja ieročiem, manevrēdams, panākdams un kāpurķēdēm spiezdams bēgošos vāciešus. Gvozdjevs un apkalpe, ko viņš bija sastādījis no tiem cilvēkiem, kas kopā ar viņu izlauzās no ielenkuma, zināja, ka viņiem jāiet bojā, tvertnei vai munīcijai eksplodējot. Viņi smaka nost dūmos, apdedzinājās pie karstām bruņu platēm, viņu drēbes jau gruzdēja, bet viņi turpināja cīnīties. Smags lādiņš, sprāgdams zem tanka kāpurķēdēm, apgāza tanku, un vai nu no gaisa spiediena sakarā ar sprādzienu, vai arī no saceltām smiltīm un sniega liesma apdzisa. Gvozdjevu izvilka no mašīnas apdegušu. Viņš sēdēja tornī līdzās nosistam strēlniekam, kuru bija aizvietojis.

Jau otru mēnesi tankists atradās uz dzīvības un nāves sliekšņa. Bez cerībām izveseļoties, ne par ko neinteresēdamies un dažreiz pat dienām no vietas neizrunādams neviena vārda.

Ievainoto pasaule bija aprobežota ar viņu hospitāļa palātas sienām. Kaut kur aiz šīm sienām notiek karš, risinās lieli un mazi notikumi, mutuļo kaislības un katra diena atstāj cilvēka dvēselē jaunu vilcienu. «Smago» palātā ārpasaules dzīvi neielaiž, un vētras aiz hospitāļa sienām šeit iekļūst tikai kā tālas, dobjas atbalsis. Palāta gribot negribot dzīvoja ar saviem mazajiem notikumiem. Muša, miegaina un putekļaina, nez no kurienes parādījusies šeit uz saules sasildītā loga stikla — notikums. Jaunas kurpes ar augstiem papēžiem, ko uzāvusi šodien palātas māsa Klaudija Mihailovna, taisīdamās tieši no hospitāļa uz teātri — jaunums. Kompots no žāvētām plūmēm, ko šodien pasniedza trešam ēdienam visiem apnikušā aprikožu ķīseļa vietā — temats sarunām.

Bet tas pastāvīgais, kas aizpildīja «smagajiem» gurdeni kūtrās hospitāļa dienas un saistīja pie sevis viņa domas, bija viņa ievainojums, kas to izrāva no kareivju rindām, no grūtās kara dzīves un iesvieda šurp, šai mīkstajā un ērtajā, bet tūlīt jau arī apnicīgajā gultā. Viņš aizmiga, domādams par šo ievainojumu, pampumu vai lūzumu, redzēja tos sapnī un pamodies tūlīt drudžaini centās uzzināt, vai pampums mazinājies, vai sarkanums nogājis, vai temperatūra kāpusi, vai kritusies… Un tāpat kā nakts klusumā saspringtā dzirde gatava pārspīlēt katru troksni, tā arī šeit šī pastāvīgā koncentrēšanās pie savas kaites padarīja brūces vēl sāpīgākas, piespieda pat visstingrākos un visstiprākās gribas cilvēkus, kas kaujā droši skatījās nāvei acīs, ar bailēm uztvert profesora balsī noskaņas un ar aizturētu elpu lasīt Vasilija Vasiļjeviča sejā viņa domas par slimības gaitu.

Kukuškins daudz un īdzīgi kurnēja. Viņam visu laiku likās, ka šinas nav uzliktas, kā pienākas, ka tās ir par daudz savilktas un ka tādēļ kauli saaugs nepareizi un tos vajadzēs lauzt. Griša Gvozdjevs klusēja, iegrimis grūtsirdīgajā pussnaudā. Bet nebija grūti ievērot, ar kādu satrauktu nepacietību viņš aplūko savu tumši sarkano, ar apdegušas ādas strēmelēm apkārto miesu, kad Klaudija Mihailovna, mainīdama viņam saites, saujām triepa vazelinu uz viņa brūcēm, un kā viņš ausās, kad dzird ārstu sarunu. Stepans Ivanovičs bija vienīgais palātā, kas varēja pārvietoties, tiesa, salīcis kā kruķis un turēdamies pie gultu galiem, vienmēr jocīgi un sirdīgi lamādams «muļķa bumbu», kas viņu bija ķērusi, un kontūzijas izsaukto «trīsreiz nolādēto» radikulītu.

Meresjevs rūpīgi slēpa savus pārdzīvojumus un izlikās, ka viņu neinteresē ārstu sarunas. Bet katru reizi, kad kājas attina elektrizēšanai un viņš redzēja, ka lēni, bet neapstādamies lien uz augšu pa pēdas virsu nodevīgais tumšsarkanais sārtums, viņa acis šausmās ieplētās.

Raksturs viņam kļuva nemierīgs, drūms. Neveikls biedra joks, kroka palagā, vecai kopējai no rokām izkritusi suka izsauca viņā dusmu uzliesmojumu, kuru tas ar pūlēm valdīja. Taisnība, stingri ieturētā, pakāpeniski palielināta teicamā hospitāļa ēdiena deva ātri atjaunoja viņa spēkus, un pārsiešanas laikā vai pie apstarošanas viņa noliesējums vairs neizsauca jauniņo praktikanšu izbiedētos skatus. Bet ar tādu pašu ātrumu, kā uzlabojās viņa organisms, pasliktinājās viņa kājas. Sarkanums jau gāja pāri kāju pēdu virsām un pārņēma potītes. Pirksti bija pilnīgi zaudējuši jutīgumu, viņu durstīja adatām, šīs adatas iegāja miesā, neizsaukdamas sāpes. Uzpampuma tālākvirzību izdevās apturēt kaut kādiem jauniem līdzekļiem ar savādu nosaukumu «blokāde». Bet sāpes pieauga. Tās kļuva pilnīgi neciešamas. Dienu Aleksejs klusi gulēja, iebāzis seju spilvenā. Nakti Klaudija Mihailovna iešļircināja viņam morfiju.

Arvien biežāk un biežāk ārstu sarunās tagad skanēja briesmīgais vārds «amputācija». Vasilijs Vasiļjevičs dažreiz apstājās pie Meresjeva gultas, jautāja:

— Nu, kā, rāpotāj, ļoti sāp? Varbūt nogriezt, ko? Čik — un prom.

Aleksejam pārskrēja aukstas tirpas. Zobus sakodis, lai neiekliegtos, viņš tikai purināja galvu, un profesors sirdīgi murmināja:

— Nu, pacieties, pacieties — tava darīšana. Izmēģināsim vēl šo, — un viņš deva jaunu rīkojumu.

Durvis aiz viņa aizvērās, gaitenī noklusa apstaigas soļi, bet Meresjevs gulēja ar aizvērtām acīm un domāja: «Manas kājas, kājas, kājas!…» Vai tiešām man būs jāpaliek bez kājām, kroplim ar koka stumbeņiem, kā vecajam pārcēlājam tēvocim Arkašam viņa dzimtajā Kamišinā! Lai peldoties, tāpat kā tas, atsprādzētu ujn atstātu krastā koka kājas, bet pats uz rokām kā mērkaķis līstu ūdenī.

Šos pārdzīvojumus padziļināja vēl viens apstāklis. Pirmajā hospitālī pavadītajā dienā viņš izlasīja vēstules no Kamišinas. Mazie mātes trīsstūrīši, tāpat kā vispār visas mātes vēstules, bija īsas, pusi tur aizņēma radu sveicieni un mierinoši apliecinājumi, ka mājā viss, paldies dievam, labi un ka viņš, Aleksejs, var būt mierīgs, un otra puse lūgumi saudzēt sevi, nesaldēties, nelīst tur, kur bīstami, uzmanīties no vācu viltībām, par kurām māte diezgan bija dzirdējusi no kaimiņienēm, neslapināt kājas. Šīs vēstules pēc satura visas bija vienādas, un atšķirība tajās bija tikai tā, ka vienā māte stāstīja, ka palūgusi kaimiņieni lūgt dievu par kareivi Alekseju, kaut pati arī dievam netic, bet tas tomēr katram gadījumam, ja nu uzreiz tur kaut kas ir; citā bažījās par vēcākiem brāļiem, kuri cīnījās kaut kur dienvidos un ilgi neraksta, bet pēdējā — rakstīja, ka redzējusi sapnī, ka Volgas palu laikā sabraukuši pie viņas visi dēli — it kā visi būtu pārnākuši no bagātas zvejas kopā ar nelaiķi tēvu, un viņa visus mielojusi ar mīļāko ģimenes gardumu — zivs pīrāgu — un ka kaimiņienes šo sapni tulkojušas tā: kāds no dēliem katrā ziņā pārbrauks mājā no frontes. Vecā lūdza Alekseju izmēģināt laimi pie priekšniecības, vai viņu neatlaidīs mājā kaut vai uz vienu dienu.

Zilās aploksnēs ar lielu un apaļu, skolniecisku rokrakstu rakstītām adresēm bija vēstules no meitenes, ar kuru Aleksejs kopā mācījās arodskolā. Viņu sauca Olga. Viņa tagad strādāja par tehniķi Kamišinas kokapstrādāšanas rūpnīcā, kur viņš pusaudža gados strādāja par metalvirpotāju. Šī meitene bija ne tikai bērnības draugs. Un viņas vēstules bija neparastas, sevišķas. Ne par velti viņš tās lasīja vairākas reizes, atgriezās pie tām atkal un atkal, meklēdams starp visvienkāršākajām rindiņām kaut kādu citu, ne gluži viņam pašam saprotamu, līksmu, apslēptu jēgu.

Viņa rakstīja, ka rūpju viņai līdz kaklam, ka tagad pat gulēt viņa neiet mājā, lai nezaudētu laiku, bet guļ tepat kantorī, ka tagad savu rūpnīcu Aleksejs droši vien vairs nepazītu un kā viņš būtu pārsteigts un paliktu traks no priekiem, ja varētu iedomāties, ko viņi tagad ražo. Starp citu viņa rakstīja, ka retajās brīvdienās, kuras gadoties ne biežāk kā reizi mēnesī, viņa aizejot pie viņa mātes, ka vecenīte jūtoties ne visai labi, jo no vecākiem brāļiem neesot nekādu ziņu, ka māte dzīvojot diezgan trūcīgi un pēdējā laikā sākusi slimot. Meitene lūdza biežāk un vairāk rakstīt mātei un neuztraukt viņu ar sliktām ziņām, jo viņš tagad viņai ir viss, pat varbūt vienīgais prieks.

Lasot un pārlasot Oļas vēstules, Aleksejs atklāja mātes viltību ar sapni. Viņš saprata, cik ļoti viņu māte gaida, cik lielas cerības viņa uz to liek, un saprata arī, cik šausmīgu sitienu viņš abām sagādās, paziņodams par savu katastrofu. Ilgi viņš domāja, ko viņam iesākt, un viņam pietrūka dūšas aizrakstīt uz mājām taisnību. Viņš nolēma nogaidīt un uzrakstīja abām, ka viņam iet labi, ka viņš pārcelts mierīgākā vietā, un, lai attaisnotu adreses maiņu, paziņoja lielākai ticamībai, ka tagad kalpo aizmugures daļā un pilda speciālus uzdevumus un ka, pēc visa spriežot, viņš šeit paliks ilgāku laiku.

Un nu tagad, kad ārstu sarunās arvien biežāk un biežāk skanēja vārds «amputācija», viņam kļuva baigi. Kā viņš, būdams kroplis, varēs braukt uz Kamišinu! Kā viņš varēs Oļai parādīt savus stumbeņus! Kādu šausmīgu sitienu viņš sagādās savai mātei, kas pazaudējusi frontēs visus savus dēlus un gaida mājās viņu, pēdējo! Lūk, par ko viņš domāja palātas nogurdinoši sērīgajā klusumā, klausīdamies, cik nikni vaid matraču atsperes zem nemierīgā Kukuškina, kā klusi ciezdams nopūšas tankists, kā grabina pirkstiem stiklu trīs līkumos saliektais Stepans Ivanovičs, kurš visu laiku pavada pie loga.

— Amputācija! Nē, tikai to ne! Labāk nāvi… Kāds salts, ass vārds! Amputācija! Bet nē, tas nedrīkst notikt! — domāja Aleksejs. Briesmīgais vārds viņam pat sapnī rādījās tāda kā tērauda, nenoteikta izskata zirnekļa veida, kas viņu plosīja ar asām, daudzposmainām kājām.

3.

Vienu nedēļu četrdesmit otrās palātas iedzīvotāji dzīvoja četratā. Bet reiz atnāca norūpējusies Klaudija Mihailovna ar diviem sanitāriem un paziņoja, ka viņiem būs jāsaspiežas. Stepana Ivanoviča gultu, viņam par lielu prieku, novietoja pie paša loga. Kukuškinu pārnesa uz kaktu, līdzās Stepanam Ivanovičam, bet brīvajā vietā ielika ērtu, zemu gultu ar mīkstu atsperu matraci. Tas saniknoja Kukuškinu. Viņš kļuva bāls, sāka dauzīt dūrēm galdiņu un spiedzošā balsī lamāja gan māsu, gan hospitāli, gan pašu Vasiliju Vasiļjeviču, draudēja nez kam sūdzēties, nez kur rakstīt un bija tā uzbudinājies, ka gandrīz iesvieda Klaudijai Mihailovnai ar krūzīti un varbūt tiešām arī iesviestu, ja Aleksejs, nikni zibsnīdams savām čigāna acīm, viņu neiegrožotu.

Tieši šinī momentā ienesa piekto. Viņš, domājams, bija ļoti smags, jo nestuves brīkšķēja, zemu līgodamās sanitāru soļu taktī. Uz spilvena bezspēcīgi šūpojās ļoti liela, kaili nodzīta galva. Platā, dzeltenā, kā vasku pielietā, pietūkuši seja bija nedzīva. Uz apaļajām, bālajām lūpām bija sastingušas ciešanas.

Jaunievestais, šķita, atradās nesamaņā. Bet tikko nestuves nolika uz grīdas, slimnieks tūlīt atvēra acis, piecēlās uz elkoņa, ziņkārīgi apskatīja palātu, nez kādēļ pamirkšķināja Stepanam Ivanovičam — tā sakot, kā klājas, nekas? — basā nokāsējās. Viņa lielais un svarīgais ķermenis, domājams, bija smagi kontuzēts, un tas sagādāja viņam asas sāpes. Meresjevs, kuram šis lielais, uztūkušais cilvēks pirmajā acu uzmetienā nez kādēļ nelikās simpātisks, ar nepatiku sekoja, kā daži sanitāri, divas kopējas un māsa kopējiem spēkiem ar pūlēm cēla viņu gultā. Viņš redzēja, ka jaunievestā seja pēkšņi nobāla un pārklājās sviedriem, kad neveikli pagrieza viņa lielo, satūkušo, bluķim līdzīgo kāju, ka sāpīga grimasa sašķobīja viņa nobālušās lūpas. Bet viņš tikai sakoda zobus.

Atrazdamies gultā viņš tūlīt gludi noklāja gar segas malu palaga atloku, salika kaudzītēs uz galdiņa viņam līdzi atnestās grāmatas un bloknotus, rūpīgi novietoja apakšējā plauktiņā odekolonu, skujamos rīkus, ziepju trauku un tad ar saimnieka aci rezumēja visas savas pūles, un, uzreiz it kā sajuzdamies mājās, dziļā, dārdošā basā norūca:

— Nu, tagad iepazīsimies. Pulka komisārs Semjons Vorobjovs. Klusas dabas cilvēks, nesmēķētājs. Lūdzu uzņemt sabiedrībā.

Viņš mierīgi, ar ziņkāri apskatīja palātas biedrus, un Meresjevs paspēja uztvert viņa šauro, zeltaino, ļoti aso acu uzmanīgi, rūpīgi pētījošo skatienu.

— Es pie jums ilgi neuzkavēšos. Nezinu, kā citiem, bet man šeit nav ilgi laika gulēt. Mani gaida mani jātnieki. Kad ledus izies, ceļi nožūs — tad aidā, «mēs, sarkanā kavalērija, un par mums — …» Ko? — viņš nobēra, visu istabu piepildīdams sulīgu, jautru basu.

— Mēs visi šeit ilgi neuzkāvēsimies. Ledus sāks iet — un aidā — kājām pa priekšu uz piecdesmito palātu, — atsaucās Kukuškins, strauji pagriezdamies pret sienu.

Piecdesmitās palātas hospitālī nebija. Tā slimnieki savā starpā sauca līķu kambari. Nav domājams, ka komisārs to jau būtu uzzinājis, bet viņš tūdaļ uztvēra joka drūmo saturu, neapvainojās, tikai, izbrīnā paskatījies Kukuškinā, jautāja:

— Cik vecs jūs, dārgais draugs, esat? Eh, bārda, bārda! Ātri jūs tomēr esat novecojušies.

4.

No tā brīža, kad četrdesmit otrā palātā ieradās jaunais slimnieks, kuru visi savā starpā sāka saukt par Komisāru, visa palātas dzīve uzreiz pārvērtās. Šis smagais un nevarīgais cilvēks otrā dienā ar visiem bija iepazinies un, kā vēlāk par viņu izteicās Stepans Ivanovičs, prata tūdaļ «katram pielāgot savu īpašu atslēdziņu».

Ar Stepanu Ivanoviču viņš pēc patikas iztriecās par zirgiem, par medībām, ko tie abi, būdami lieli lietpratēji, ļoti mīlēja. Ar Meresjevu, kuram patika iedziļināties kara būtībā, dedzīgi strīdējās par moderniem aviācijas, tanku, kavalērijas pielietošanas paņēmieniem, pie tam diezgan kaislīgi pierādīja, ka aviācija un tanki — protams, tīri jauka lieta, bet ka arī zirgs sevi, nav pārdzīvojis un vēl parādīs, un ja tagad labi saremontēs kavalērijas daļas un tās pastiprinās ar tehniku un veciem kaujiniekiem — komandieriem, izaudzinās palīgā jaunatni ar plašu skatu un drošu prātu — mūsu jātnieku daļas vēl pārsteigs pasauli. Pat ar kluso tankistu viņš atrada kopēju valodu. Izrādījās, ka divīzija, kuras komisārs viņš bija, cīnījās pie Jarcevas un pēc tam Duhovščinā, piedalīdamās slavenajā jātnieku kontruzbrukumā tanī vietā, kur tankists ar savu grupu izkļuva no ielenkuma. Un komisārs ar aizrautību minēja viņiem abiem zināmus sādžu nosaukumus un stāstīja, kā un tieši kur vāciešiem klājies plāni. Tankists vēl arvienu klusēja, bet nenovērsās, kā tas bija agrāk. Viņa seju pārsēju dēļ nevarēja redzēt, bet, būdams vienisprātis, viņš pamāja ar galvu. Kukuškins turpretim kļuva tūdaļ no ienaidnieka par draugu, tiklīdz komisārs viņam piedāvāja uzspēlēt šahu. Šaha galdiņš atradās pie Kukuškina gultā, bet komisārs spēlēja «akli», gulēdams ar aizvērtām acīm. Viņš sakāva ķildīgo leitnantu driskās un tādējādi pilnīgi samierināja ar sevi.

Ar komisāra parādīšanos četrdesmit otrajā notika kaut kas līdzīgs tam, kas bija rītos, kad kopēja atvēra vēdlodziņu un nospiedošajā slimnīcas klusumā līdzi priecīgam ielas troksnim spēji ieplūda svaigs un mikls agrā Maskavas pavasara gaiss. Komisāram tas neprasīja nekādas pūles. Viņš vienkārši dzīvoja. Dzīvoja kāri un pilnasinīgi, aizmirsdams, vai piespiezdams sevi aizmirst par likstām, kas viņu mocīja.

No rītiem pamodies, viņš uzcēlās sēdus, cilāja rokas uz augšu, uz sāniem, saliecās uz priekšu, izliecās taisns, ritmiski grozīja un locīja galvu — vingroja. Kad bija laiks mazgāties, viņš prasīja pēc iespējas aukstāku ūdeni, ilgi sprausloja un plunčojās bļodā un tad slaucījās dvielī ar tādu azartu, ka viņa uztūkušo miesu pārklāja sārtums un, skatoties viņā,visiem neviļus gribējās darīt to pašu. Atnesa avīzes. Viņš kāri tās izrāva māsai no rokām un balsī steidzīgi lasīja Padomju Informbiroja ziņojumus, un tad jau pamatīgi vienu pēc otras — frontes korespondences. Arī lasīt viņš prata īpaši, tā sakot, aktīvi: te pēkšņi sāka pie sevis atkārtot viņam iepatikušās vietas un vārdoja «pareizi» un kaut ko pasvītroja, te, noskaities iesaucās: «Melo, suns, lieku savu galvu pret alus pudeli, ka frontē nav bijis. Tāds maita! Bet raksta». Reiz sadusmojies uz kaut kādu melīgu korespondentu, viņš uz vietas uzrakstīja avīzes redakcijai niknu atklātni, pierādīdams tai, ka karā tādas lietas nenotiek, nevar notikt, lūgdams apsaukt lielīgo meli. Bet dažreiz, avīzi lasot, viņš kļuva domīgs, atslīga spilvenā un gulēja vaļējām acīm, vai pēkšņi sāka stāstīt interesantu stāstu par saviem jātniekiem, kuri, spriežot pēc viņa vārdiem, bija varoņi un malači visi kā viens. Un tad atkal ķērās pie lasīšanas. Un savādi, ka šīs viņa piezīmes un liriskās atkāpšanās netraucēja klausītājus un nevis novērsa uzmanību, bet gan otrādi, palīdzēja izprast izlasītā nozīmi.

Divas stundas dienā, starp pusdienu un ārstēšanās procedūrām, viņš nodarbojās ar vācu valodu, iegaumēja vārdus, sastādīja teikumus un dažreiz piepeši, iedziļinādamies svešās valodas jēgā, teica:

— Vai jūs zināt, puiši, kā vāciski sauc cāli? Küchelchen. Pamatīgi! Küchelchen — ir kaut kas tāds maziņš, pūkains, maigs. Bet zvaniņš zināt, kā? Glockling. Skanīgs vārds, pareizi?

Reiz Stepans Ivanovičs nenocietās:

— Kam jums, biedri pulka komisar, vajadzīga vācu valoda? Vai jūs tikai velti sevi nenomokāt? Spēkus jums vajadzētu pietaupīt…

Komisārs šķelmīgi paskatījās vecajā zaldātā:

— Eh, bārda, vai tad tā ir dzīve krievu cilvēkam? Un kādā tad valodā es sarunāšos ar vācietēm Berlīnē, kad būsim tur? Vai tu domā, čaldoniski, vai? Ko?

Stepans Ivanovičs, kas sēdēja Komisāra gultā, gribēja laikam prātīgi iebilst, ka frontes līnija pagaidām iet netālu no Maskavas un ka līdz vācietēm nav tik tuvu, bet Komisāra balsī izskanēja tāda jautra pārliecība, ka kareivis tikai nokrekšķējās un lietišķi piebilda:

— Tā jau nu viņš ir, ne jau čaldoniski, protams, bet pietaupīties jums, biedri Komisār, pēc šitādas kontūzijas tomēr vajadzētu.

— Taupīts zirgs pirmais arī krīt no kājām. Neesi dzirdējis? Nav labi, bārda!

Neviens no slimajiem bārdu nenēsāja. Bet Komisārs nez kādēļ visus godināja par «bārdām». Viņam tas iznāca nevis apvainojoši, bet jautri, un visiem no šī jokainā nosaukuma kļuva vieglāk ap sirdi.

Aleksejs caurām dienām pētīja komisāru, pūlēdamies izprast viņa neizsīkstošā dzīvesprieka noslēpumu. Nebija šaubu, viņš ļoti cieta. Tikko viņš aizmiga un pazaudēja paškontroli, viņš tūlīt sāka vaidēt, mētāties, griezt zobus, viņa seja krampjos pārvērtās. Viņš, jādomā, to zināja un centās dienu neaizmigt, atrazdams sev kādu nodarbību. Bet nomodā viņš bija vienmēr mierīgs un izturēts, it kā briesmīgā kaite to nemocītu, nesteigdamies runāja ar ārstiem, jokojās, kad tie viņam taustīja un izmeklēja slimās vietas, un varbūt vienīgi no tā, kā viņa roka tad burzīja palagu, un pēc sviedru pērlītēm, kas izspiedās virs deguna, varēja nojaust, cik grūti viņam nācās savaldīties. Lidotājs nesaprata, kā šis cilvēks spēj apspiest briesmīgās sāpes, kur viņš ņem tik daudz enerģijas, možuma, dzīves prieka. Aleksejam jo sevišķi gribējās viņu izprast tādēļ, ka viņš pats, neskatoties uz palielinātām narkotisko līdzekļu devām, nevarēja vairs naktīs aizmigt un dažreiz līdz rītam gulēja atvērtām acīm, zobiem iekodies segā, lai neievaidētos.

Arvien biežāk, arvien uzstājīgāk apskatēs tagad skanēja nelaimi vēstījošais vārds «amputācija». Juzdams briesmīgās dienas neatvairāmu tuvošanos, Aleksejs nolēma, ka bez kājām nav vērts dzīvot.

5.

Un tā diena atnāca. Apstaigā Vasilijs Vasiļjevičs ilgi taustīja sazilējušās, jau pieskārieniem nejūtīgās kājas, tad strauji izslējās un teica, skatīdamies Meresjevam tieši acīs: «Griezt!» Nobālušais lidotājs nepaspēja neko atbildēt, kad profesors iekaisis piebilda: «Griezt un ne vārda, dzirdi? Citādi nobeigsies. Saprati?»

Viņš izgāja no istabas, uz savu svītu nepaskatījies. Palātā iestājās smags klusums. Meresjevs gulēja pārakmeņojušos seju, valgām acīm. Viņam kā pa miglu rēgojās invalīda pārcēlāja zilie, nejēdzīgie kāju stumbeņi, viņš atkal redzēja, kā tas izģērbies četrrāpus kā mērkaķis, balstīdamies uz rokām, līda pa mitrām smiltīm ūdenī.

— Ļoša, — klusi pasauca Komisārs.

— Ko? — atsaucās Aleksejs tālā, neesošā balsī.

— Tā vajag, Ļoša.

Šinī mirklī Meresjevam likās, ka nevis pārcēlējs, bet viņš pats lien uz stumbeņiem un ka viņa meitene, viņa Oļa, stāv smiltīs raibā, plīvojošā ģērbā, viegla, saulaina, skaista, un, kodīdama lūpas, saspringti raugās viņā. Tā būs! Un viņš sāka klusi, nevaldāmi raudāt, ieracies spilvenā, viss trīsēdams un raustīdamies. Visiem kļuva baigi. Stepans Ivanovičs krekšķinādams izkāpa no gultas, uzvilka virsvalku un, kurpēm švīkādams, turēdamies pie gultas gala, tuvojās Meresjevam. Bet Komisārs deva noliedzošu mājienu: lai tik raud, netraucē.

Un tiešām. Aleksejam kļuva vieglāk. Drīz viņš nomierinājās un sajuta pat apmierinājumu, kādu vienmēr sajūt cilvēks, kad beidzot izlēmis jautājumu, kas to ilgi mocījis. Viņš klusēja līdz pat vakaram, kad pēc viņa atnāca sanitāri, lai nestu uz operācijās zāli. Arī šinī baltajā, apžilbinoši spodrajā istabā viņš neizrunāja nevienu vārdu. Pat tad, kad viņam paziņoja, ka sirds stāvoklis neļauj viņu iemidzināt un ka operāciju vajadzēs izdarīt ar vietējo narkozi, viņš tikai pamāja galvu. Operācijās laikā viņš neizdvesa nevienu vaidu, nevienu kliedzienu. Vasilijs Vasiļjevičs, kurš pats izdarīja šo nesarežģīto amputāciju un kā parasts tādās reizēs nikni bāra māsas un palīgus, vairākkārtīgi lika asistentam paraudzīties, vai slimais nav nomiris zem naža.

Kad zāģēja kaulu, sāpes bija šausmīgas, bet viņš bija pieradis pie ciešanām un pat ne visai saprata, ko pie viņa kājām dara šie ļaudis baltos virsvalkos, ar marles maskām aizklātām sejām.

Viņš atģidās, būdams jau palātā, un pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija Klaudijas Mihailovnas norūpējusies seja. Jocīgi, bet viņš neko neatcerējās un pat brīnījās, kādēļ šai mīļajai, maigajai, gaišmatainajai sievietei tāda uztraukta, vaicājoša seja. Ieraudzījusi, ka viņš atver acis, viņa kļuva priecīga un klusiņām paspieda viņam zem segas roku.

— Kāds jūs dūšīgs! — un tūdaļ ķērās pie pulsa.

«Kādēļ viņa tā?» — Aleksejs juta, ka kājas viņam sāp kaut kur augstāk nekā agrāk un nevis ar tām iepriekšējām karstām, tirdošām, drudžainām sāpēm, bet kaut kā truli un gurdi, it kā tās būtu savilktas augšup ceļgaliem ar auklām. Un piepeši ieraudzīja pēc segas krokojuma, ka viņa ķermenis kļuvis īsāks. Acumirklī iešāvās prātā: baltās zāles spodrība, Vasilija Vasilieviča niknā rūkšana, truls atsitiens emaljētā spainī. «Jau?!» — viņš gurdi pabrīnījās un, pūlēdamies pasmaidīt, teica māsai:

— Esmu laikam kļuvis īsāks.

Smaids iznāca nelabs, līdzīgs grimasei. Klaudija Mihailovna rūpīgi sakārtoja viņam matus.

— Nekas, nekas, balodīt, tagad būs vieglāk.

— Pareizi, ka vieglāk. Par cik kilogramiem?

— Tā nevajag, mīļais, tā nevajag. Bet jūs esat malacis, citi kliedz, citus siksnām piesien un vēl tur, bet jūs neiepīkstējāties… Eh, karš, karš!

Šai brīdī no vakarīgās palātas puskrēslas atskanēja Komisāra dusmīgā balss:

— Kam jūs to aizlūgšanu turat? Pasniedziet, māsiņ, viņam labāk vēstules. Cilvēkam tiešām laime, pat man skaudība: tik daudz vēstuļu uz reizes!

Komisārs nodeva Meresjevam vēstuļu paciņu. Tās bija vēstules no viņa pulka. Datētas tās bija dažādās dienās, bet nez kādēļ atnākušas visas reizē, un, lūk, tagad, gulēdams ar nogrieztām kājām, Aleksejs vienu pēc otras lasīja šos draudzīgos vēstījumus, kas stāstīja par tālo, darba, neērtību un briesmu pilno, neatvairāmi pievilcīgo dzīvi, kura viņam tagad bija neatgriežami zudusi. Viņš baudīja gan lielos jaunumus, gan dārgos sīkumus, par kuriem viņam rakstīja no pulka. Viņam bija vienlīdz interesanti gan tas, ka korpusa politdarbinieks izpļāpājis, it kā pulks stādīts apbalvošanai ar Sarkanā karoga ordeni, ka Ivančuks saņēmis uzreiz divus apbalvojumus, gan tas, ka Jašins medībās nošāvis lapsu, kura nezin kādēļ izrādījusies bez astes, ka Stjopam Rostovam zobu augoņa dēļ izjucis romāns ar māsu Ļenočku. Brīdi domās viņš bija tur, mežu un ezeru vidū paslēptā lidlaukā, kuru lidotāji bieži lamāja viltīgā zemes apakšslāņa dēļ un kurš viņam tagad likās par labāko vietu pasaulē.

Viņš tā aizrāvās ar vēstulēm, ka neievēroja starpību datumos un neievēroja, ka Komisārs pamirkšķināja māsai, ar smaidu pamādams uz viņa pusi un klusi iečukstēdams viņai: «Manas zāles ir daudz labākas nekā visi jūsu lumināli un veronāli.» Aleksejs nekad nedabūja zināt, ka, paredzēdams notikumus, Komisārs slēpa daļu viņa vēstuļu, lai Meresjeva briesmīgajā dienā, pasniedzot lidotājam draudzīgos sveicienus un jaunumus no viņa lidlauka, mīkstinātu smago sitienu. Komisārs bija vecs karavīrs. Viņš pazina šo ātrumā un steigā uzrakstīto papīra lapiņu lielo spēku, kuras frontē dažbrīd ir svarīgākas par zālēm un sausiņiem.

Andreja Degtjarenko vēstulē, parupjā un vienkāršā kā viņš pats, atradās maza zīmīte, klāta sīkiem, cirtainiem burtiņiem un pārplūdināta izsaucamām zīmēm:

«Biedri vecāko leitnanti Nav labi, ka jūs neturat savu vārdu!!! Pulkā jūs ļoti bieži atceras un, es nemeloju, par jums vien tikai runā. Necik ilgi atpakaļ biedrs pulka komandieris ēdnīcā teica, ka Meresjevs Aleksejs, tas tik esot puisis. Jūs tak zināt, ka to viņš runā tikai par pašiem labākajiem. Atgriezieties ātrāk, jūs šeit gaida!!! Lielā Ļoļa no ēdnīcas lūdz jums paziņot, ka tagad viņa bez kaulēšanās došot jums trīs otros, kaut vai arī voentorgs viņu par to atlaistu. Tikai slikti, ka jūs neturat vārdu!!! Citiem jūs tomēr atrakstījāt, bet man nekā neatrakstījāt. Man tas ļoti ķērās pie sirds, tādēļ — nerakstu jums atsevišķu vēstuli, bet jūs atrakstiet, lūdzami, man atsevišķi — kā jums klājas un kā jūtaties!…»

Zem šīs jocīgās zīmītes atradās paraksts Meteoroloģiskais Seržants. Meresjevs pasmaidīja, bet viņa skatiens apstājās pie vārdiem: «Atgriezieties ātrāk, jūs šeit gaida» — kas vēstulē bija pasvītroti. Aleksejs piecēlās sēdus un ar izteiksmi, kāda ir, pārmeklējot kabatas pēc tam, kad noskaidrojies, ka pazudis svarīgs dokuments, drudžaini pārlaida roku tai vietai, kur bija kājas. Roka sataustīja tukšumu. Tikai šai brīdī Aleksejs sajuta visu zaudējuma smagumu. Viņš nekad vairs neatgriezīsies pulkā, aviācijā, vispār frontē. Viņš nekad vairs nepacels gaisā lidmašīnu un nemetīsies gaisa kaujā, nekad! Tagad viņš ir invalīds, kuram atņemts mīļotais darbs, piekalts vienai vietai, slogs mājniekiem, dzīvē lieks. To nevar izlabot, tas ir līdz pat nāvei.

6.

Pēc operācijās ar Alekseju Meresjevu notika pats ļaunākais, kas vien var notikt līdzīgos apstākļos. Viņš noslēdzās pats sevī. Viņš nesūdzējās, neraudāja, nenervozēja. Viņš klusēja.

Veselām dienām viņš nekustīgi gulēja uz muguras, skatījās vienā un tai pašā līkumotā plaisā griestos. Kad biedri ar viņu uzsāka sarunas, viņš atbildēja — un bieži nevietā — «jā» - «nē» un atkal apklusa, vērdamies apsituma tumšajā plaisā, it kā tas būtu kāds tāds hieroglifs, kura atšifrēšanā slēptos viņa glābiņš. Viņš padevīgi izpildīja visus ārstu priekšrakstus, dzēra visu, ko tie parakstīja, gurdi, bez ēstgribas noēda pusdienas un atkal likās guļus uz muguras.

— Ei, bārda, par ko domā? — sauca viņam Komisārs.

Aleksejs pagrieza uz viņa pusi galvu ar tādu izteiksmi, it kā neredzētu viņu.

— Es tev prasu, ko domā.

— Neko.

Palātā gadījās ienākt Vasilijam Vasiļjevičam:

— Nu, rāpotāj, vai dzīvs? Kā klājas? Varonis, varonis, neiepīkstējās. Tagad ticu, ka tu vienpadsmit dienas no vāciešiem rāpus līdi. Es savā mūžā jūsējos esmu tik daudz redzējis, cik tu kartupeļu neesi apēdis, bet tādus kā tu nav gadījies operēt, — profesors saberzēja savas asās, sarkanās rokas ar sublimata saēstiem nagiem. — Ko tu rādi tik nelaipnu seju? Viņu liela, bet viņš nelaipns. Es esmu medicīniskā dienesta ģenerālleitnants. Un pavēlu smaidīt!

Ar pūlēm savilcis lūpas tukšā gumijas smaidā. Meresjevs. domāja: «Ja zinātu, kā viss tas beigsies, vai vērts bija līst? Pistolē taču palika trīs patronas.»

Komisārs izlasīja avīzē korespondenci par interesantu gaisa kauju. Seši mūsu iznīcinātāji, kas uzsākuši cīņu ar divdesmit diviem vāciešiem — nogāzuši astoņus un zaudējuši tikai vienu. Komisārs lasīja šo korespondenci ar tādu aizrautību, it kā panākumus būtu guvuši nevis viņam nepazīstamie lidotāji, bet viņa kavalēristi. Pat Kukuškins iekarsa, kad sākās strīds par to, kā viss tas noticis. Bet Aleksejs klausījās un domāja: «Laimīgie! Lido, cīnās, bet es nekad vairs nevarēšu pacelties gaisā!»

Padomju Informbiroja ziņojumi kļuva arvien lakoniskāki. Pēc visa bija redzams, ka kaut kur Sarkanās Armijas aizmugurē savelkas spēcīga dūre jaunam triecienam. Komisārs un Stepans Ivanovičs rosīgi pārsprieda, kur šo triecienu dos un ko tas nozīmēs vāciešiem. Vēl nesen Aleksejs bija pirmais šādās sarunās. Tagad viņš centās tās nedzirdēt. Arī viņš sajuta, ka briest uzbrukums, viņš juta milzīgu, varbūt izšķirīgu cīņu tuvošanos. Bet doma par to, ka viņa biedri, droši vien arī Kukuškins, kurš ātri atveseļojās, piedalīsies tajos, bet viņa liktenis ir nīkt aizmugurē un ka to nekādi nav iespējams labot, bija viņam tik rūgta, ka tagad, kad Komisārs lasīja avīzes vai uzsāka sarunu par karu, Aleksejs ierakās ar galvu segā un trina vaigu gar spilvenu, lai neko neredzētu un nedzirdētu. Bet galvā nez kādēļ maisījās doma: «Kas dzimis rāpot, tas lidot nevar.»

Klaudija Mihailovna atnesa dažus pūpolu zarus, nezin no kurienes iekļuvušus drūmā, kareivīgā, barikāžu aizsprostotā Maskavā. Katram uz galdiņa viņa ielika glāzē pa zariņam. No sarkanajiem zariņiem ar baltiem, pūkainiem kamoliņiem plūda tāds svaigums, it kā pats pavasaris būtu ienācis četrdesmit otrajā palātā. Visi šai dienā bija priecīgi pacilāti. Pat klusais tankists norūca dažus vārdus caur saviem apsējiem.

Aleksejs gulēja un domāja: «Kamišinā duļķaini strauti skrien gar dubļainām ietvēm pa tīri noskalotiem ielu oļiem, ož pēc atsilušas zemes, svaigas valgmes, zirgu mēsliem. Tieši tādā dienā viņi ar Oļu stāvēja Volgas kraujā, un garām viņiem nepārredzamos upes plašumos svinīgā, cīrulīšu sudraba zvaniņiem skanošajā klusumā cēli, bez trokšņa gāja ledus. Un likās, ka nevis ledus gabali virzās pa straumi, bet viņi ar Oļu bez trokšņa peld pretim mutuļojošai, straujajai upei. Viņi stāvēja klusēdami, un tik daudz laimes tiem šķita priekšā, ka šeit, Volgas plašumos, brīvajā pavasara vējā, viņiem trūka gaisa. Nekā tamlīdzīga tagad nebūs. Oļa novērsīsies no viņa, un ja nenovērsīsies, vai viņš drīkst pieņemt šo upuri, vai viņam tiesības pieļaut, lai viņa, tāda gaiša, skaista, stalta, soļotu viņam blakām, klibiķim uz stumbeņiem!…» Un viņš palūdza māsu novākt no galda pavasara naivo atceri.

Pūpolus aiznesa, bet smagās domas aizdzīt bija grūti: ko teiks Oļa, uzzinājusi, ka viņš palicis bez kājām? Atstās, aizmirsīs, izsvītros no savas dzīves? Visa Alekseja būtne protestēja: nē, viņa nav tāda, viņa neatstās, nenovērsīsies! Un tas pat ir ļaunāk. Viņš iedomājās, kā viņa aiz augstsirdības apprecēsies ar viņu, ar bezkāji, kā viņa tādēļ atmetīs domu par augstāko tehnisko izglītību, iejūgsies darba jūga, lai uzturētu sevi, vīru invalīdu un, kas zina, varbūt arī bērnus.

Vai viņam ir tiesības pieņemt šo upuri? Jo viņa vēl nekādi nav saistījusies, jo viņa ir līgava, nevis sieva. Viņš to mīlēja, mīlēja labi un tādēļ nolēma, ka viņam nav tādu tiesību un ka viņam pašam ir jāpārcērt visi viņus saistošie mezgli, jāpārcērt ar vienu cirtienu, uzreiz, lai viņu atbrīvotu ne tikai no smagās nākotnes, bet arī no svārstīšanās mokām.

Bet tad atnāca vēstules ar zīmogu «Kamišina» un uzreiz pārvilka svītru visiem šiem lēmumiem. Oļas vēstule bija pilna apslēptu rūpju. It kā sajuzdama nelaimi, viņa rakstīja, ka paliks pie viņa vienmēr, lai kas ar viņu notiktu, ka viņas dzīve ir viņā, ka viņa par to domā katru brīvu brīdi un ka šīs domas palīdz viņai pārciest kara dzīves grūtības, bezmiega naktis rūpnīcā, tranšeju un prettanku grāvju rakšanu brīvajās dienās un naktīs un, nav jau ko slēpt, dzīvi pusbadā.

«Tava pēdējā mazā bildīte, kur tu sēdi uz celma ar suni un smaidi, vienmēr atrodas pie manis. Es to ieliku mātes medaljonā un nēsāju uz krūtīm. Kad man ir smagi, atveru un skatos… Un zini, es ticu: kamēr mēs viens otru mīlam, mums ne no kā nav jābaidās.» Viņa vēl rakstīja, ka viņa māte pēdējā laikā esot ļoti norūpējusies par viņu, un atkal prasīja, lai viņš raksta vecītei biežāk un lai neuztrauc ar sliktām ziņām.

Pirmo reizi vēstules no dzimtās pilsētas, no kurām katra viņam agrāk bija laimīgs notikums un ilgi sildīja sirdi grūtajās frontes dienās, neiepriecināja Alekseju. Tās ienesa jaunu sajukumu viņa dvēselē, un šeit tad viņš arī pielaida kļūdu, kura viņam sagādāja vēlāk tik daudz moku: viņš neuzdrošinājās rakstīt uz Kamišinu par to, ka viņam nogrieztas kājas.

Vienīgā, kam viņš pamatīgi uzrakstīja par savu nelaimi un par savām drūmajām domām, bija meitene no meteostacijas. Viņi gandrīz nebija pazīstami, un tādēļ ar viņu viegli bija runāt. Nezinādams pat viņas vārdu, viņš tāpat vien arī adresēja: Lauku pasts, tāda un tāda meteostacija, Meteoroloģiskam Seržantam. Viņš zināja, kā frontē glabā vēstuli, un viņš cerēja, ka agri vai vēlu pat ar šādu jocīgu adresi tā atradīs savu adresātu. Bet tas viņam nebija arī svarīgi. Viņam vienkārši gribējās ar kādu izrunāties.

Bēdīgās pārdomās ritēja Alekseja Meresjeva vienmuļās hospitāļa dienas. Un kaut arī viņa dzelzs organisms viegli pārcieta meistarīgi izdarīto amputāciju un rētas ātri dzija, viņš acīm redzami zaudēja spēkus un, neskatoties uz visiem līdzekļiem, dienu no dienas noliesēja un izkalta visu acu priekšā.

7.

Tai laikā ārā trokšņoja pavasaris. Tas iedrāzās arī šeit, čertdesmit otrā palātā, šinī jodoforma smakas piesātinātajā istabā. Tas iespiedās logos kā vēsa un drēgna kūstošā sniega elpa, kā zvirbuļu satrauktā čivināšana, kā tramvaju jautrie un skaļie brāzieni pagriezienos, kā skanīgs soļu troksnis uz asfalta, bet vakaros kā vienmuļa un maiga harmonikas čīgāšana, dievs zina no kurienes radusies šeit, granītā tērptajā krastā Maskavas centrā. Tas ieskatījās sāņu logā no saules apspīdētā papeles zariņa, uz kura brieda iegareni pumpuri, pārlieti iedzeltenu sveķu. Tas ienāca palātā ar vasaras raibumu zeltītiem plankumiem Klaudijas Mihailovnas bālajā, labsirdīgajā sejā, kas spraucās pasaulē cauri kurai katrai pūderu šķirnei un sagādāja māsiņai ne mazums rūpju. Tas neatlaidīgi atgādināja par sevi priecīgiem un ņirbošiem lielu lāšu atsitieniem uz logu skārda izciļņiem.

Kā vienmēr, pavasaris atkausēja sirdis, modināja ilgas.

— Eh, tagad ar bisi un kaut kur izcirtumā! Kā jums šķiet, Stepan Ivanovič, ko?… Zaru būdā gaismiņā patupēt slēptuvē… Traki jauki!… Rīts, saproti, sārts stingrs un piesalst, bet tu sēdi — ausi piešķiebis — un uzreiz: gl, gl, gl, un spārni fju, fju, fju… un nosēžas virs tevis — aste kā vēdeklis — un otrs, un trešais…

Stepans Ivanovičs ar troksni ievelk gaisu, it kā viņam tiešām siekalas sāktu tecēt, bet Komisārs nemitas:

— Un pēc tam pie ugunskura izklāj telteni, dzer tēju, kas ož pēc dūmiem, un krietnu čarkiņu, lai katrs muskulis siltumu sajustu, ko? Pēc pelnīta darba…

— Ak, nerunājiet, biedri pulka komisār… Bet mūsu pusē šinī laikā, ziniet, ko medī? Jūs neticēsiet — līdakas, dieva vārds, neesat dzirdējuši? Pievilcīga lieta; niekošanās, protams, bet savs labums tāpat. Līdaka, tikko ezeros ledus saplaisā un upītes pārplūst, lien tuvu pie krastiem, viņa nārstojas. Un šīs vajadzības dēļ lien gandrīz vai krastā — zālē, sūnā, kad tikai atkušņa ūdens virsū. Ielien tur, beržas, met ikrus. Tu ej pa krastu, un taisni kā apaļas pagalītes iegrimušas. Bet tā ir viņa — un gāz no bises virsū! Dažkārt pat maisā visu lomu nevar sabāzt! Dieva vārds!… Bet gadās vēl…

Un sākās mednieku atmiņas. Sarunas lēni novirzījās uz frontes lietām, sāka zīlēt, ko pašreiz dara armijā, rotā, vai nav sākušas «raudāt» ziemā celtās zemnīcas un vai nocietinājumi nav sākuši «pludot», un kā pavasarī jūtas vācietis, kas Vakareiropā pieradis staigāt pa asfaltu.

Pēcpusdienas stundā sākās zvirbuļu ēdināšana. Stepans Ivanovičs, kurš vispār neprata sēdēt bez darba un kaut ko vienmēr taisīja savām kalsnajām, nemierīgajām rokām, bija sagudrojis savākt visas no pusdienas palikušās druskas un izmest tās pa vēdlodziņu putniem. Tas kļuva par paradumu. Nesvieda vis vairs druskas, bet atstāja veselus gabalus un tīšām tos drupināja. Tādā kārtā pēc Stepana Ivanoviča izteiciena veselam zvirbuļu baram bija nodrošināta pārtikas apgāde. Visai palātai bija milzīgs prieks skatīties, kā mazie un trokšņainie putni rosīgi strādā ap kādu lielu garozu, spiedz, plēšas un tad, notīrījuši palodzi, atpūšas, sabož spalvas, sēdēdami papeles zarā, un pēkšņi draudzīgi saceļas spārnos un aizlaižas kaut kur savās zvirbuļu darīšanās. Zvirbuļu barošana bija kļuvusi par mīļāko izpriecu. Atsevišķus putnus sāka pazīt, bet dažiem ielika pat vārdus. Sevišķas simpātijās palātā bija ieguvis bezastains, nekaunīgs un manīgs zvirbulis, kurš droši vien bija pazaudējis savu asti sliktās un ķildīgās dabas dēļ. Stepans Ivanovičs viņu nosauca par «Automātistu».

Interesanti, ka tieši nodarbošanās ar šiem skaļajiem putniņiem galīgi atbrīvoja tankistu no viņa nerunīgā stāvokļa. Sākumā viņš kūtri un vienaldzīgi sekoja, kā Stepans Ivanovičs, vidū salīcis, balstīdamies uz kruķiem, ilgi pielaikojās apkures baterijai, lai uzkāptu uz palodzes un aizsniegtu vēdlodziņu. Bet kad nākošā dienā zvirbuļi atlaidās, tankists, viebdamies no sāpēm, pat uzcēlās gultā sēdus, lai labāk redzētu putnu trakulīgo rosmi. Trešajā dienā pusdienas laikā viņš pabāza zem spilvena pamatīgu salda pīrāga gabalu, it kā šī hospitāļa delikatese varētu sevišķi patikt skaļajiem pansionāriem. Reiz «Automātists» neieradās, un Kukuškins paziņoja, ka viņu droši vien apēdis kaķis — un tā viņam arī vajadzējis. Nerunīgais tankists pēkšņi saniknojās un nosauca Kukuškinu par «zobu trinēju». Un kad nākošajā dienā strupastis atkal čiepstēja un kāvās uz palodzes, uzvaroši grozīdams galvu un nekaunīgi zibsnīdams ačelēm, tankists iesmējās, iesmējās pirmo reizi pēc ilgiem mēnešiem.

Nepagāja ilgs laiks, un Gvozdjevs pilnīgi atžirga. Visiem par brīnumu viņš izrādījās jautrs, runīgs un lāga cilvēks. To bija panācis, protams, Komisārs, kurš tiešām bija meistars, kā teica Stepans Ivanovičs, katram cilvēkam pielāgot savu atslēdziņu. Un viņš to panāca, lūk, kā.

Visjautrākais brīdis četrdesmit otrā palātā bija, kad durvīs noslēpumainā izskatā, turēdama rokas aiz muguras, parādījās Klaudija Mihailovna un, pārlaizdama visiem mirdzošu skatienu, teica:

— Kurš no jums šodien dancos?

Tas nozīmēja — bija atnākušas vēstules. Saņēmējam bija kaut nedaudz jāpalēkā gultā, attēlojot deju. Visbiežāk tas bija jādara Komisāram, kurš daždien vienā reizē saņēma kādas desmit vēstules. Viņam rakstīja no divīzijas, no aizmugures, rakstīja kara biedri, komandieri un politdarbinieki, rakstīja kareivji, rakstīja pa paradumam komandieru sievas, prasīdamas, lai viņš «pievelk stingrāk» izlaidušos vīru, rakstīja kritušo biedru atraitnes, lūgdamas dzīvē padomu vai palīdzību lietu kārtošanā, rakstīja pat pioniere no Kazahstānas, kritušā pulka komandiera meita, kuras vārdu Komisārs nekādi nevarēja atcerēties. Visas šīs vēstules viņš lasīja ar interesi, uz visām katrā ziņā atbildēja un tūlīt rakstīja attiecīgai iestādei, lūgdams palīdzēt tāda un tāda komandiera sievai, nikni rāja «izlaidīgos» vīrus, draudēja nama pārvaldniekam, ka pats atbrauks un noraus viņam galvu, ja viņš neiemūrēs krāsni frontinieka, tāda un tāda kaujas komandiera, ģimenei, ņēma uz grauda meiteni no Kazahstānas ar grūto vārdu, kuru nevarēja atcerēties, par divnieku krievu valodā otrā ceturksnī.

Arī Stepans Ivanovičs piekopa dzīvu sarakstīšanos kā ar fronti, tā aizmuguri. Savu dēlu, arī veiklu snaiperi un savas meitas — kolhoza brigadieres — vēstules ar neskaitāmiem sveicieniem no visiem radiem un pazīstamiem, ar paziņojumiem, ka, lai gan kolhozs atkal aizsūtījis cilvēkus uz jaunceltnēm, tomēr tādus un tādus saimniecības plānus tas pārsniedzis par tik un tik procentiem, Stepans Ivanovičs nekavējoties nolasīja ar vislielāko prieku priekšā, un visa palāta, visas kopējas, māsas un pat ordinātors, sauss un žultains cilvēks, bija vienmēr viņa ģimenes lietu kursā.

Pat nelaipnais Kukuškins, kurš, likās, bija naidā ar visu pasauli, saņēma vēstules no mātes kaut kur no Barnaulas. Viņš izrāva māsai vēstuli, nogaidīja, kad cilvēki palātā aizmieg, un lasīja, klusām pie sevis čukstēdams vārdus. Šinī brīdī uz viņa mazās sejas ar asiem, nepatīkamiem vaibstiem parādījās īpaša, viņam neraksturīga, svinīga un klusa izteiksme. Viņš ļoti mīlēja savu māti, vecīti-feldšerieni, bet nez kādēļ kaunējās par šo savu mīlestību un rūpīgi to slēpa.

Vienīgi tankists šajos jautrajos brīžos, kad palātā dzīvi ap mainījās saņemtiem jaunumiem, kļuva vēl drūmāks, pagriezās pret sienu un pārvilka galvai segu: viņam nebija kam rakstīt. Jo vairāk vēstuļu saņēma palāta, jo asāk viņš sajuta savu vientulību. Bet reiz Klaudija Mihailovna atnāca tāda sevišķi priecīgi uztraukta. Pūlēdamās neskatīties Komisārā, viņa steidzīgi prasīja:

— Kurš no jums šodien dancos?

Viņa skatījās uz tankista gultu, un viņas labsirdīgā seja laistīties laistījās platā smaidā. Visi sajuta, ka noticis kaut kas neparasts. Palāta sāka ausīties.

— Leitnant Gvozdjev, dancojiet! Nu, ko jūs vēl gaidāt?

Meresjevs redzēja, kā Gvozdjevs nodrebēja, cik strauji viņš apgriezās, kā iemirdzējās no apsēju apakšas viņa acis. Viņš tūlīt apvaldījās un teica trīcošā balsī, kurai centās piešķirt vienalīdzīgu izteiksmi:

— Kļūda. Šeit būs ieradies vēl kāds Gvozdjevs, — bet viņa acis kāri, ar cerību skatījās uz trim aploksnēm, kuras māsa turēja augsti kā karogu.

— Nē. jums. Redziet: leitnantam Gvozdjevam, G. M., un pat: četrdesmit otrā palātā. Nu?

Saitēm notītā roka kāri izrāvās no segas apakšas. Tā trīsēja, kamēr leitnants, saņēmis aploksni zobos, nepacietīgiem rāvieniem to atplēsa. Viņa acis satraukti spīdēja aiz apsējiem. Tā bija jocīga lieta. Trīs meitenes - draudzenes, viena kursa, vienas universitātes studentes, dažādos rokrakstos, dažādiem vārdiem, rakstīja apmēram vienu un to pašu. Uzzinājušas, ka varonis — tankists Gvozdjevs — guļ ievainots Maskavā, viņas nolēma uzsākt ar viņu sarakstīšanos. Viņas rakstīja, ka, ja viņš, leitnants, neapvainosies par viņu uzbāzību, tad vai viņš tām neuzrakstītu, kā viņam klājas, kā ar veselību, bet viena, kas bija parakstījusies «Aņuta», rakstīja: vai viņa nevar viņam kaut kādi palīdzēt, vai viņam nevajag labu grāmatu, un ja viņam kaut ko vajag, lai viņš nekautrēdamies griežas pie viņas.

Leitnants visu dienu grozīja šīs vēstules, lasīja adreses, pētīja rokrakstus. Protams, viņš zināja par šāda veida sarakstīšanos un pats reiz bija sarakstījies ar nepazīstamu sievieti, kuras laipno zīmīti viņš atrada svētku veltē, saņemtu vilnas cimdu īkšķī. Bet šī sarakstīšanās pati par sevi novīta pēc tam, kad viņa korespondente atsūtīja viņam savu fotogrāfiju ar humoristisku uzrakstu, kur viņa, sieviete jau gados, bija nofotografēta savu četru bērnu pulciņā. Bet šeit bija cita lieta. Gvozdjevu mulsināja un pārsteidza tikai viena lieta, kā visas šīs vēstules atnāca tik pēkšņi un visas reizē, un bija arī nesaprotams, no kurienes universitātes medicīnas fakultates studentes piepeši uzzināja par viņa kara lietām. Visa palāta bija nesaprašanā un visvairāk — Komisārs. Bet Meresjevs uzķēra zīmīgos skatienus, kādiem viņš apmainījās ar Stepanu Ivanoviču un māsu, un saprata, ka tas ir viņa roku darbs.

Lai kā tas bija, bet nākošajā dienā Gvozdjevs no rīta paprasīja Komisāram papīru un, uz savu galvu attinis labās rokas plaukstu, līdz vakaram rakstīja, svītroja, plēsa, atkal rakstīja atbildes savām nepazīstamajām korespondentēm.

Divas meitenes pašas par sevi atkrita, toties gādīgā Aņuta rakstīja par trim. Gvozdjevam bija atklāta daba, un tagad visa palāta zināja, kas notiek medfaka trešajā kursā, cik aizgrābjoša zinātne ir bioloģija un cik garlaicīga organika, kāda simpātiskā balss profesoram un cik viņš jauki pasniedza materiālu, un atkal otrādi, cik garlaicīgi savas lekcijas penterē docents tāds un tāds, cik malkas ielādēts tramvajos kārtējā studentu svētdienas talkā, cik sarežģīta lieta ir reizē mācīties un strādāt evakohospitālī un cik «iedomīga» ir viena studente, neapdāvināta zubriķe un vispār maz simpātiskā persona.

Gvozdjevs ne tikai sāka runāt. Viņš viss it kā atplauka. Viņš sāka ātri atveseļoties.

Kukuškinam noņēma šinas. Stepans Ivanovičs mācījās staigāt bez kruķiem un varēja iet diezgan taisni. Viņš augas dienas tagad pavadīja pie palodzes, vērodams, kas notiek «plašajā pasaulē». Un tikai Komisāram un Meresjevam kļuva ar katru dienu ļaunāk. Sevišķi ātri gāja uz leju ar Komisāru, Viņš vairs nevarēja rītos vingrot. Viņa ķermeni arvien vairāk pārņēma ļaunu vēstījošs dzelteni caurspīdīgs pampums, rokas varēja kustināt tikai ar pūlēm, un tās pat nevarēja noturēt ne zīmuli, ne arī karoti, pusdienas ēdot.

Kopēja rītos nomazgāja un slaucīja viņam seju, baroja no karotes, un varēja just, ka nevis smagās sāpes, bet šī nevarība viņu nospiež un liek zaudēt pašsavaldīšanos. Tomēr arī tā viņš nenokāra galvu. Tikpat dzīves priecīgi rūca dienu viņa bass, tikpat kāri viņš lasīja avīzēs jaunumus un pat turpināja nodarboties ar vācu valodu. Tikai grāmatas viņam vajadzēja novietot uz speciāli konstruētas stiepļu pults, un vecais kareivis, sēdēdams līdzās, pāršķīra viņam lappuses. Rītos, iekams vēl nebija svaigu avīžu, viņš nepacietīgi izjautāja māsu, kādas ir ziņas, ko jaunu vēstījis radio, kāds ir laiks un ko dzird Maskavā. Viņš izlūdzās no Vasilija Vasiļjeviča ievilkt pie viņa gultas radiotranslāciju.

Likās, ka jo nespēcīgāka un nevarīgāka kļūst viņa miesa, jo stūrgalvīgāks un spēcīgāks ir viņa gars. Viņš ar tādu pašu interesi lasīja daudzās vēstules un atbildēja uz tām, diktēdams pēc kārtas gan Kukuškinam, gan Gvozdjevam. Reiz Meresjevu, kas pēc pārsiešanas bija aizmidzis, uzmodināja viņa pērkonīgais bass:

— Ierēdneļi! — viņš dusmīgi dimdēja. Uz stiepļu pultes atradās pelēka divīzijas avīzes lapiņa, kuru, neskatoties uz pavēli «neizplatīt ārpus daļas», kāds no draugiem tam regulāri piesūtīja. — Viņi ir traki palikuši, aizsardzībā sēdēdami. Kravcovs — birokrāts?! Labākais veterinārārsts armijā — birokrāts?!… Griša, raksti, tūlīt uz vietas raksti!

Un viņš nodiktēja Gvozdjevam dusmīgu raportu uz armijas Kara padomes locekļa vārda, lūgdams saukt pie kārtības «skribentus», kuri nepelnīti nolamājuši lādzīgu, centīgu cilvēku. Aizsūtījis ar māsu vēstules, viņš ilgi un sulīgi rāja «pļāpas», un bija savādi klausīties šajos lietišķās kaislības pilnajos vārdos no cilvēka mutes, kurš pat nespēja galvu uz spilvena pagrozīt.

Tās pašas dienas vakarā notika vēl ievērojamāks gadījums. Krēslas stundā, kad uguni vēl nededzināja un palātas kaktos mīksti sāka sabiezēt ēnas, Stepans Ivanovičs sēdēja uz palodzes un domīgs raudzījās uz krastmalu. Upē cirta ledu. Vairākas sievas brezenta priekšautos cirta to ar vergām šaurās strēmelēs gar āliņģa tumšo kvadrātu, tad ar vienu diviem cirtieniem saskaldīja strēmeles iegarenos gabalos, ķērās pie ķekšiem un pa laipām vilka šos gabalus no ūdens laukā. Ledus gabali gulēja rindās: no apakšas zaļi caurspīdīgi, no augšas — dzeltenīgi irdeni. Pa ceļu gar krastmalu uz ledus ciršanas vietu stiepās viens otram piesietu iejūgu virkne. Vecs vīrelis zaķenē, vatētās biksēs un ar jostu savilktā vamzī, aiz kuras rēgojās cirvis, pie apaušiem veda āliņģim klāt zirgus, un sievietes ķekšiem vēla ledus gabalus ragavās.

Saimnieciskais Stepans Ivanovičs nolēma, ka tie ir kolhoznieki, kas strādā, bet lieta organizēta nemākulīgi. Par daudz cilvēku tur drūzmējās, viens otru traucēdami. Viņa saimnieciskajā galvā jau bija nobriedis plāns. Domās viņš tos visus sadalīja grupās, pa trīs katrā, tieši tik daudz, lai visi kopējiem spēkiem varētu izvilkt bez pūlēm uz ledus šos nošķeltos gabalus. Katrai grupai domās viņš nodalīja sevišķu vietu, un viņš tiem nemaksātu vis kopā, bet katrai grupai par iegūto ledus gabalu skaitu. Bet tur tam apaļiem vaigiem meitietim viņš ieteiktu uzsākt sacensību starp trijniekiem. — Viņš tā bija aizrāvies ar šiem saviem saimnieciskajiem prātojumiem, ka uzreiz neievēroja, ka viens no zirgiem piegājis āliņģim tik tuvu, ka viņa pakaļējās kājas pēkšņi slīdēja un viņš atradās ūdenī. Ragavas turēja zirgu virspusē, bet straume to vilka zem ledus. Vīrelis ar cirvi nesaprašanā skraidelēja apkārt gan ķerdamies pie ragavu balzieniem, gan raustīdams zirgu aiz apaušiem.

— Zirgs slīkst, — pilnā balsī iesaucās Stepans Ivanovičs.

Komisārs ar neticamu piepūli, viss zaļš no sāpēm, piecēlās uz elkoņa un, piespiedies ar krūtīm palodzei, pieplaka stiklam.

— Malkas gabals!… — viņš čukstēja. — Kā viņš nesaprot? Dzeņaukšas… Vajag pārcirst dzeņaukšas, zirgs pats izrāpsies… Ak, nobendēs lopiņu!

Stepans Ivanovičs smagi kāpa uz palodzes. Zirgs slīka. Duļķains vilnis tam dažbrīd jau vēlās pāri, bet viņš vēl izmisīgi cīnījās, izlēca no ūdens un sāka skrāpēt ledu ar priekškāju pakaviem.

— Cērt pušu dzeņaukšas! — pilnā balsī ierēcās Komisārs, it kā vecais tur uz upes varētu viņu dzirdēt.

— Ei, dārgais, cērt dzeņaukšas! Cirvis aiz jostas, cērt dzeņaukšas, cērt! — salicis rokas ruporā, raidīja laukā pa logu Stepans Ivanovičs.

Večuks izdzirda šo kā no debesīm nākošo padomu. Viņš izrāva cirvi un diviem vēzieniem pārcirta dzeņaukšas. No iejūga atbrīvotais zirgs tūlīt izlēca uz ledus un, apstājies pie āliņģa, smagi elsoja spīdīgiem sāniem un skurinājās kā suns.

— Ko tas nozīmē? — šinī momentā atskanēja palātā.

Vasilijs Vasiļjevičs neaizpogātā virsvalkā un bez parastās savas baltās cepurītes stāvēja durvīs. Viņš sāka nikni ārdīties, piespert kājām, negribēdams klausīties nekādas ierunas. Viņš «draudēja aiztriekt pie velna neprātīgo palātu» un aizgāja lamādamies un smagi elsodams, šķita, tā arī nesapratis notikuma jēgu. Pēc minūtes palātā ieskrēja Klaudija Mihailovna, sanervozējusies, saraudātām acīm. Vasilijs Vasiļjevičs viņu nupat bija briesmīgi izbāris, bet viņa ieraudzīja uz spilvena zaļo, nedzīvo Komisāra seju ar aizvērtām acīm un metās pie viņa.

Vakarā viņam kļuva slikti. Šļircināja kamparu, deva skābekli. Viņš ilgi nenāca pie samaņas. Atžilbis, Komisārs tūlīt mēģināja uzsmaidīt pie viņa stāvošai Klaudijai Mihailovnai ar skābekļa spilvenu rokās un pajokot:

— Neuztraucieties, māsiņ. Es pat no pekles atgriezīšos, lai jums atnestu līdzekli, ar kuru velni nodzen vasaras raibumus.

Bija neizsakāmi sāpīgi vērot, kā, nikni, smagā cīņā pretodamies slimībai, dienu no dienas aizvien vairāk zaudē spēkus šis lielais, spēcīgais cilvēks.

8.

Ar katru dienu kļuva sliktāks arī Aleksejs. Savā kārtējā vēstulē Meteoroloģiskam seržantam, vienīgam, kam viņš uzticēja šīs savas bēdas, ka viņš laikam gan no šejienes neaizies, ka tas pat ir labāk, jo lidotājs bez kājām — tikpat kā putns bez spārniem, kurš dzirdēt un knābāt vēl var, bet lidot — nekad, ka viņš negrib palikt par putnu bez spārniem un ka ir sagatavojies mierīgi saņemt vissliktākās beigas, lai tikai ātrāk tās nāktu. Tā rakstīt, protams, bija cietsirdīgi: sarakstīšanās gaitā meitene atzinās, ka sen jau nav vienaldzīga pret biedru vecāko leitnantu, bet ka neparko nebūtu viņam atzinusies, ja viņam nebūtu notikusi šī nelaime.

— Grib precēties, vīrieši tagad cenā. Kas viņai kājas, kad tikai lielāks atestats, — dzēlīgi komentēja sev uzticamais Kukuškins.

Bet Aleksejs atcerējās viņam piespiedušos bālo meitenes seju brīdī, kad nāve karājās virs viņu galvām. Viņš zināja, ka tas nav tā. Zināja arī, ka meitenei smagi lasīt viņa skumjās atzīšanās. Neuzzinājis pat, kā Meteoroloģisko seržantu sauc, viņš turpināja tai uzticēt savas bēdīgās domas.

Visiem Komisārs prata «pielāgot atslēdziņu», bet Aleksejs Meresjevs viņam nepakļāvās. Pašā pirmajā dienā pēc Meresjeva operācijās palātā parādījās grāmata «Kā rūdījās tērauds». To lasīja priekšā. Aleksejs saprata, kam adresēta šī lasīšana, bet tā viņam bija visai mazs mierinājums. Pāvelu Korčaginu viņš cienīja no pat bērnības. Tas bija viens no viņa mīļākajiem varoņiem. «Bet Korčagins jau nebija lidotājs, — domāja tagad Aleksejs, — vai tad viņš zināja, ko nozīmē «saslimt ar gaisa slimību»? Ostrovskis savas grāmatas rakstīja gultā un nevis tādā laikā, kad visi vīrieši un daudzas dzimtenes sievietes karo, kad pat puņķaini puikas, stāvēdami uz kastēm, jo ir augumā par maziem darbam pie mašīnu galda, ražo lādiņus.»

Īsi sakot, grāmatai šinī gadījumā nebija panākumu. Tad Komisārs uzsāka aplinkus gājienu. Kā neviļus viņš izstāstīja par citu cilvēku, kurš ar paralizētām kājām varēja izpildīt lielu sabiedrisku darbu. Stepans Ivanovičs, kas interesējās par visu pasaulē, brīnīdamies nopūtās un pats atcerējās, ka viņu pusē esot bezrocis ārsts, vislabākais dakteris visā rajonā, un uz zirga jājot un medībās ejot, un turklāt tik labi ar vienu roku ar bisi rīkojoties, ka vāveri nošaujot ar skrots trāpījumu acī. Te Komisārs ieminējās par nelaiķi profesoru Viljamsu, kuru personīgi pazinis vēl no MTS darba. Šis cilvēks, pa pusei paralizēts, kuram darbojās tikai viena roka, turpināja vadīt institūtu un vadīja liela mēroga darbus. Meresjevs klausījās un smīnēja: domāt, runāt, rakstīt, komandēt, ārstēt var arī pilnīgi bez kājām, bet viņš taču ir lidotājs, lidotājs pēc nodarbošanās, lidotājs no pašas bērnības, no tās pirmās dienas, kad viņš, sargādams bahču, kur starp apvītušām lapām uz sausās saplaisājušās zemes gulēja milzīgas, strīpotas visā Volgas apkaimē slaveno arbūzu bumbas, izdzirda un tad ieraudzīja mazu sudraba spāri saulē mirdzošiem dubultspārniem, kas lēni aizpeldēja augstu virs putekļainās stepes kaut kur Staļingradas virzienā.

— Viņš jau nav lidotājs, šis jūsu cilvēks, — teica Aleksejs un pagriezās pret sienu.

Bet Komisārs nemeta pie malas savus mēģinājumus viņu «atmūķēt». Reiz, atrazdamies parastajā vienaldzīga sastinguma stāvoklī, Aleksejs izdzirda Komisāra basu:

— Ļoša, paskaties: te par tevi rakstīts. — Stepans Ivanovičs jau nesa Meresjevam žurnālu. Nelielais raksts bija ar zīmuli apvilkts. Aleksejs ātri pārlaida acis atzīmētam, bet savu uzvārdu neatrada. Tas bija neliels raksts par krievu lidotājiem pirmā kara laikā. No žurnālā lappuses Aleksejā raudzījās nepazīstama jauna virsnieka seja ar mazām ūsiņām, īlenveidīgi saskrullētām, ar baltu kokardi uz pilota cepures, uzmauktas uz pašas auss.

— Lasi, lasi, taisni tev, — uzstājās Komisārs.

Meresjevs izlasīja. Rakstā gāja runa par krievu kara lidotāju poručiku Valerijanu Arkadjeviču Karpoviču. Lidojumā virs ienaidnieka pozīcijām poručiku Karpoviču ievainoja kājā ar vācu sprāgstošo dum-dum lodi. Ar sašķaidītu kāju viņam ar savu «Farmani» izdevās pārkļūt frontes līnijai un nolaisties pie savējiem. Pēdu viņam nogrieza, bet jaunais virsniekis negribēja aiziet no armijas. Viņš pats izgudroja protēzes konstrukciju, viņš ilgi un neatlaidīgi nodarbojās ar vingrošanu, trenējās un, pateicoties tam, kara beigās atgriezās armijā Viņš strādāja kā inspektors kara pilotu skolā un pat, kā rakstā bija teikts, «dažreiz riskēja pacelties gaisā savā aeroplānā». Viņu apbalvoja ar virsnieku Georgija ordeni, un viņš ar panākamiem dienēja krievu kara aviācijā, līdz beidzot kādā katastrofā gāja bojā.

Meresjevs šo piezīmi izlasīja vienu, otru, trešu reizi. No uzņēmuma raudzījās mazliet saspringti, bet visumā braši jauns, kalsnējs poručiks nogurušu, enerģisku seju. Visa palāta klusēdama vēroja Alekseju. Viņš pabraucīja matus un, nenovērsdams no raksta acis, ar roku sataustīja uz galdiņa zīmuli un rakstu rūpīgi un akurāti apvilka.

— Izlasīji? — viltīgi jautāja Komisārs; Aleksejs klusēja, vēl vienmēr acīm lasīdams rindas. — Ko nu tu teiksi?

— Bet viņam trūka tikai vienas pēdas.

— Toties tu esi padomju cilvēks.

— Viņš lidoja uz «Farmaņa». Vai tad tā ir lidmašīna? Tas ir grāmatplaukts. Kas tad ar tādu ko nelidot? Tur ir tāda vadība, ka nevajag ne izveicības, ne ātruma.

— Toties tu esi padomju cilvēks! — uzstājās Komisārs.

— Padomju cilvēks, — automātiski atkārtoja Aleksejs, arvien vēl nenovērsdams acis no nelielā raksta. Tad viņa bālajā sejā atplaiksnījās tāds kā iekšējs sārtums, un viņš visiem pārlaida apbrīnojami priecīgu skatienu.

Naktī Aleksejs pabāza žurnālu zem spilvena, kā bērnībā, uztrausies naktsguļai uz lāvas pie griestiem, kur viņš gulēja kopā ar brāļiem, tāpat tika bāzis zem spilvena ķēmīgu strupausi lāci, ko māte tam bija uzšuvusi no vecas plīša jakas. Un, to atcerēdamies, viņš iesmējās, iesmējās tik skaļi, ka noskanēja visa palāta.

Nakti viņš neaizvēra acis. Palāta gulēja smagā miegā. Čīkstinādams atsperes, savā gultā grozījās Gvozdjevs. Svilpdams tā, ka, likās, viņam satrūks visas iekšas, krāca Stepans Ivanovičs. Dažreiz grozīdamies, klusi, caur zobiem ievaidējās Komisārs. Bet Aleksejs neko nedzirdēja. Viņš lāgu lāgiem vilka ārā žurnālu un naktslampas gaismā skatījās poručika smaidošajā sejā. «Tev bija grūti, bet tu tomēr spēji, — viņš domāja. — Man ir desmit reižu grūtāk, bet tu redzēsi, es arī neatpalikšu.»

Nakts vidū Komisārs piepeši apklusa. Aleksejs piecēlās sēdus un ieraudzīja, ka viņš guļ bāls, mierīgs un, šķita, vairs neelpo. Lidotājs paķēra zvaniņu un izmisīgi to purināja. Atskrēja Klaudija Mihailovna kailu galvu, sagulētu seju un izirušu matu pīni. Pēc dažām minūtēm izsauca ordinātoru. Taustīja pulsu, šļircināja kamparu, bāza mutē skābekļa cauruli. Šī rosīšanās turpinājās kādu stundu un dažbrīd likās bez panākumiem. Beidzot Komisārs atvēra acis, nespēcīgi, tik tikko manāmi pasmaidīja Klaudijai Mihailovnai un klusi teica:

— Piedodiet — es jūs uztraucu, bet nevajadzīgi. Līdz ellei tikpat netiku un ziedi vasaras raibumiem nedabūju. Tā kā jums, mīļā, vajadzēs lepoties tāpat ar visiem vasaras raibumiem, neko nevar darīt.

No šī joka visiem kļuva vieglāk ap sirdi. Stiprs tomēr ir šis ozols, varbūt pārlaidīs arī šo vētru. Ordinators aizgāja, viņa kurpju troksnis lēnām izdzisa koridora galā, izklīda kopējas, un tikai Klaudija Mihailovna palika, sāniski piesēdusi uz Komisāra gultas malas. Slimnieki iemiga, bet Meresjevs gulēja aizvērtām acīm, domādams par protēzēm, kuras varētu piestiprināt lidmašīnas kāju pedāļiem kaut vai ar siksnām. Viņš atcerējās, ka reiz, vēl aeroklubā, viņš dzirdēja no instruktora, veca lidotāja vēl no pilsoņu kara laikiem, ka viens īskājis pilots sējis koka zoles pie pedāļiem.

— Es, brālīt, no tevis neatpalikšu, — viņš pārliecināja Karpoviču. — «Tomēr lidošu un lidošu!» — skanēja un dziedāja Aleksejam smadzenēs, aizdzenot miegu. Viņš gulēja klusi, aizvēris acis. Raugoties no sāniem, varēja domāt, ka viņš cieši guļ, sapnī smaidīdams.

Un te viņš izdzirda sarunu, kuru pēc tam ne reizi vien atcerējās grūtos dzīves brīžos.

— Kādēļ, kādēļ jūs tā? Tas tak ir šausmīgi — smieties, jokoties, kad tādas sāpes. Man sirds sastingst, kad es domāju, cik ļoti jums sāp. Kādēļ jūs atsacījāties no atsevišķas palātas?

Likās, ka to nerunā vis palātas māsa Klaudija Mihailovna, glīta, mīļa, bet kaut kāda par daudz garīga. Runāja sieviete, kaisla, protestējoša. Viņas balsī skanēja sāpes, varbūt kaut kas vairāk. Meresjevs atvēra acis. Ar drāniņu aizēnotās naktslampiņas gaismā viņš redzēja uz spilvena bālo, uztūkušo Komisāra seju ar klusi un glāstoši mirdzošām acīm un māsas maigo, sievišķīgo profilu. Gaisma, kas krita no muguras, padarīja viņas gaišos matus kā starojošus, un Meresjevs, apzinādamies, ka dara slikti, nevarēja novērst no viņas acis.

— Ai, ai, ai, māšelīte… Asariņas, ko tu teiksi! Varbūt bromu ieņemsim? — kā mazai meitenei teica viņai Komisārs.

— Atkal smejaties. Nu kas jūs esat par cilvēku? Jo tas taču ir ārprāts, saprotiet, ārprāts, smieties, kad jāraud, mierināt citus, kad pašu plēš gabalos. Labais jūs mans, labais! Jūs nedrīkstiet, dzirdiet, nedrīkstiet tā izturēties pret sevi!

Viņa ilgi nedzirdami raudāja, noliekusi galvu. Bet Komisārs skatījās uz vājiņiem, zem virsvalka drebošiem pleciem ar skumju, glāstošu skatienu:

— Par vēlu, par vēlu, mīļā. Personīgās lietās es vienmēr nejauki esmu nokavējies, aiz nevaļas, aiz darba, un tagad, liekas, esmu nokavējies pavisam.

Komisārs nopūtās. Māsa izslējās taisna un asaru pilnām acīm alkstošās gaidās paskatījās viņā. Viņš pasmaidīja, vēl nopūtās un savā parastajā, labsirdīgajā un mazliet zobgalīgajā tonī turpināja:

— Klausieties, gudriniece, stāstā. Man iešāvās prātā. Tas bija sen, vēl pilsoņu kara laikā, Turkestanā. Jā. Kāda jātnieku nodaļa tā bija aizrāvusies ar basmaču vajāšanu un iekļuvusi tādā tuksnesī, ka zirgi — bet zirgi bija no Krievijas, smiltīs neieraduši — sāka nobeigties. Un mēs pēkšņi palikām par kājniekiem. Jā. Un tad komandieris nolēma: nastas pamest un, līdzņemot tikai ieročus, doties uz lielo pilsētu. Bet līdz tai bija 160 kilometru. Vai nojaušat, gudriniece? Ejam dienu, ejam otru, ejam trešo. Saule svilina — karsē. Nav ko dzert. Mutē sāka āda plaisāt, bet gaisā karstas smiltis, zobos čirkst, acīs grauž, rīklē spriežas, īsi — spēka vairāk nav. Cilvēks nokrīt uz buruna, iebāž seju zemē un guļ. Komisārs mums bija Volodins, Jakovs Pavlovičs. No izskata nevarīgs inteliģentiņš — pēc nodarbības vēsturnieks. Bet stingrs boļševiks. Šķita, viņam pirmajam vajadzēja gar zemi gāzties, bet viņš iet un visu laiku ļaudis uzmundrina: jo neesot tālu un drīz būšot galā, un draud ar pistoli tiem, kas gulstās: celies, nošaušu!

Ceturtajā dienā, kad līdz pilsētai vairs tikai piecpadsmit kilometru palika, cilvēki pilnīgi bija zaudējuši spēkus. Mēs grīļojamies, ejam kā piedzēruši, un soļu sliede aiz muguras nevienāda, kā ievainotam zvēram. Un pēkšņi mūsu komisārs uzsāk dziesmu. Balss viņam slikta, neskanīga, un dziesma, ko viņš uzsāka, tīrā blēņu ziņģe, veca zaldātu dziesma: «Čubariki, čubčiki» — atbalstīja, rāva līdzi. Es nokomandēju: «Ierindā stāt!» — noskaitīju soli, un ticiet vai ne — bija vieglāk iet.

Pēc šīs dziesmas uzrāvām otru, tad trešo. Saprotiet, māšelīt, sausām, sasprēgājušām mutēm un tādā karstumā! Visas dziesmas ceļā izdziedājām, kādas vien zinājām, bet galā nokļuvām, un neviena smiltīs neatstājām… Redziet, kā iznāk!

— Bet komisārs? — iejautājās Klaudija Mihailovna.

— Vai komisārs? Dzīvs un pie veselības vēl šobaltdien. Viņš ir profesors, arheologs. Kaut kādas tur aizvēsturiskās mītnes no zemes rok laukā. Tiesa gan: balsi viņš pēc tam pazaudēja. Vienmēr aizsmacis. Bet priekš kam viņam balss? Viņš jau nav Ļemeševs… Bet nu pietiks pasaciņu, ejiet, gudriniece, dodu jums savu jātnieka vārdu, šodien vairs nemirt.

Meresjevs aizmiga beidzot dziļā un atspirdzinošā miegā. Sapnī viņš redzēja smilšaino tuksnesi, kuru viņš nekad dzīvē nebija redzējis, asiņojošās, saplaisājušās mutes, no kurām plūst dziesmu skaņas, un šo pašu Volodinu, kurš sapnī nez kādēļ līdzinājās komisaram Vorobjovam.

Aleksejs atmodās vēlu, kad saules zaķīši jau gulēja palātas vidū, kas nozīmēja pusdienas laiku — un pamodās ar sajūtu, ka noticis kaut kas priecīgs. Sapnis? Kāds sapnis… Viņa skats apstājās pie žurnālā, ko miegā cieši bija saspiedusi viņa roka. Poručiks Karpovičs tikpat stīvi un braši smaidīja no pazīstamās lappuses. Meresjevs rūpīgi izgludināja žurnālu un pamirkšķināja viņam.

Jau nomazgāts un sasukāts, Komisārs ar smaidu sekoja Aleksejam.

— Ko tu ar viņu samirkšķinies? — viņš apmierināti jautāja.

— Lidosim, — atteica Aleksejs.

— Bet kā? Viņam taču trūka tikai vienas kājas, bet tev nav abu.

— Bet es toties esmu padomju cilvēks! — atsaucās Aleksejs.

Viņš šos divus vārdus izrunāja tā, it kā tie viņam garantētu, ka viņš noteikti pārspēs poručiku Karpoviču un lidos.

Brokastīs viņš noēda visu, ko atnesa kopēja, brīnīdamies paskatījās tukšajos šķīvjos un palūdza vēl: viņš bija uzbudinātā stāvoklī, dziedāja, mēģināja svilpot, balsī sarunājās pats ar sevi. Profesora apstaigas laikā, izmantodams Vasilija Vasiļjeviča labvēlību, viņš no tā neatlaidās ar jautājumiem, kas jādara, lai ātrāk izveseļotos. Uzzinājis, ka vajadzīgs vairāk ēst un gulēt, viņš paprasīja pusdienā divus otros ēdienus un ar pūlēm noēda ceturto kotleti, kas tam spriedās rīklē. Dienā tomēr gulēt viņš nevarēja, kaut arī nogulēja aizvērtām acīm pusotras stundas.

Laime vienmēr ir egoiste. Mocīdams profesoru ar jautājumiem, Aleksejs neievēroja to, ko bija ievērojusi visa palāta. Vasilijs Vasiļjevičs akurāti ieradās vizītē kā vienmēr, kad saules stars, kas dienas laikā pārstaigāja grīdu pāri visai palātai, pieskārās noberztam parketa dēlītim. Viņš ārīgi bija tikpat uzmanīgs, bet visi ievēroja kaut kādu iekšēju, viņam pilnīgi nepiedienīgu izklaidību. Viņš nebārās, nešņāca savus parastos sālītos vārdiņus, un viņa sarkano, iekaisušo acu kaktiņos nepārtraukti trīsēja dzīsliņas. Vakarā viņš atnāca sakrities, manāmi novecojis. Klusā balsī sarāja kopēju, kas bija aizmirsusi lupatu uz durvju roktura, paskatījās Komisāra temperatūras tabulā, deva attiecībā uz viņu citu rīkojumu un klusēdams gāja prom, savas arī apjukušās, klusējošās svītas pavadīts, — gāja, paklupa uz sliekšņa un būtu nokritis, ja viņu nesatvertu zem rokām. Šim smagajam, piesmakušajam, trokšņainajam, mutīgajam vīram galīgi nepiestāvēja pieklājība un klusēšana. Četrdesmit otrās palātas iemītnieki to pavadīja pārsteigtiem skatieniem. Visiem, kuri bija paspējuši iemīļot šo lielo un labsirdīgo cilvēku, kļuva tā savādi ap sirdi.

Nākošajā rītā viss noskaidrojās: rietumu frontē bija kritis Vasilija Vasiļjeviča vienīgais dēls, arī Vasilijs Vasiļjevičs, arī ārsts, jauns, daudzsološs zinātnieks, tēva lepnums un prieks. Noteiktās stundās viss hospitālis, elpu aizturēdams, gaidīja, ieradīsies vai neieradīsies profesors savā tradicionalajā apstaigā. Četrdesmit otrajā saspringti sekoja lēnai, gandrīz nemanāmai saules staru kustībai uz grīdas. Beidzot saules stars pieskārās noberztajam parketa dēlītim. Visi saskatījās: — neatnāks. Bet tieši šinī brīdī atskanēja gaitenī pazīstamie smagie soļi un lielās svītas kāju troksnis. Profesors izskatījās pat mazliet labāk nekā vakar. Tiesa, viņa acis bija sarkanas, plaksti un deguns uztūkuši, kā tas ir pie stiprām iesnām, viņa pilnīgās, raupjās rokas redzami trīcēja, kad viņš ņēma no Komisāra galda viņa temperatūras tabulu. Bet viņš kā senāk bija enerģijas pilns, lietišķs, pazudusi bija tikai viņa trokšņainā rāšanās.

It kā sarunājuši, ievainotie un slimie, viens par otru centās viņu iepriecināt. Visi šinī dienā jutās labāk. Pat vissmagākie ne par ko nesūdzējās un atrada, ka viņu stāvoklis uzlabojies. Un visi, varbūt pat ar pārlieku centību, cildināja hospitāļa kārtību un dažādo ārstēšanas paņēmienu taisni brīnišķīgo iedarbību. Tā bija draudzīga saime, kopēju lielu bēdu vienota.

Vasilijs Vasiļjevičs, apstaigādams palātas, brīnījās, kādēļ šodien viņam no rīta tādi panākumi ārstēšanā.

Vai viņš brīnījās? Varbūt viņš bija atklājis šo kluso, naivo sazvērestību, un, ja bija atklājis, varbūt viņam vieglāk kļuva nest savu lielo, nedziedējamo brūci.

9.

Pie loga, kas vērās uz rītiem, papeles zars jau izdzina bāli dzeltenas, lipīgas lapiņas, no tām izlīda pūkainas, sarkanas skariņas, līdzīgas trekniem kāpuriem. Rītos šīs lapiņas mirdzēja saulē un likās izgrieztas no komprešu papīra. Tās stipri un skāņi smaržoja rūgtu, svaigu smaržu, un to aromāts, ieplūzdams pa atvērtiem vēdlodziņiem, pārspēja hospitāļa smakas.

Zvirbuļi, Stepana Ivanoviča iebaroti, bija kļuvuši galīgi nekaunīgi. «Automātists» sakarā ar pavasari bija ticis pie jaunas astes un kļuva vēl nekaunīgāks un ķildīgāks. Rītos putni sarīkoja uz logu izciļņiem tik trokšņainu koncertu, ka kopēja, kas uzposa palātu, neizturēja un rādamās kāpa uz loga un, izliekusies pa vēdlodziņu, ar lupatu tos aizdzina prom.

Ledus Maskavas upē izgāja. Pačalojusi, upe nomierinājās, atkal iegūlās krastos, padevīgi atvēlēdama savu spēcīgo muguru kuģiem, liellaivām, upju tramvajiem, kuri šajās smagajās dienās aizstāja galvaspilsētas paputējušo transportu. Par spīti Kukuškina drūmajam pareģojumam nevienu plūdi no četrdesmit otrās neaizskaloja. Visiem, izņemot Komisāru, ar veselību gāja labi, un to vien dzirdēja runājam, kā par izrakstīšanos.

Pirmais atstāja palātu Stepans Ivanovičs. Dienu iepriekš viņš staigāja apkārt pa hospitāli satraukts, no prieka pacilātā garastāvoklī. Viņš nevarēja nosēdēt uz vietas. Izstaigājis šurpu turpu gaiteni, viņš atgriezās palātā, apsēdās pie loga, sāka kaut ko taisīt no maizes mīkstuma, bet tūdaļ nometa un atkal metās prom. Tikai pret vakaru, krēslas stundā, viņš norima, nosēdās uz loga un nogrima dziļās domās, pūzdams un stenēdams. Tas bija pārsiešanas laiks: palātā bija palikuši trīs — Komisārs, kas klusuciešot sekoja Stepanam Ivanovičam acīm, un Meresjevs, kurš centās par katru cenu iemigt.

Bija klusi. Piepeši Komisārs tik tikko dzirdami ierunājās, pagriezis galvu uz Stepana Ivanoviča pusi — viņa siluets iezīmējās vakara blāzmas apzeltītajā logā:

— … Uz laukiem tagad krēsla, visur miers. Smaržo pēc atkusušas zemes, nogulējušamies mēsliem, dūmiem. Govs kūtī mīņā pakaišus, uztraucas: viņai laiks atnesties. Pavasaris… Nez, vai sievieši paspējuši uz lauka mēslus izārdīt? Un sēklas un iejūgi — nez vai kārtībā?…

Meresjevam likās, ka Stepans Ivanovičs nevis ar izbrīnu, bet bailēm paskatījās smaidošajā Komisārā:

— Jūs laikam esat burvis, biedri pulka komisar, svešas domas spējat uzminēt. Jā-ā-ā, sievieši, viņas, protams, ir darbīgas, tas tiesa, tomēr sievieši, jupis viņu zina, kā viņas tur bez mums… Tiešām…

Brīdi iestājās klusums. Upē iesvilpās kuģis, un tā kliedziens jautri noskanēja pār ūdeni, atbalsodamies granīta krastos.

— Ko tu domā: karš drīz beigsies? — jautāja Stepans Ivanovičs gandrīz čukstus. — Ap siena laiku nebeigsies?

— Tev kāda bēda? Tavs gads nav iesaukts, tu esi brīvprātīgais, diezgan esi karojis. Prasies — atlaidīs, varēsi sieviešus komandēt, aizmugurē arī saprātīgs cilvēks vajadzīgs, ko? Kā tu domā, bārda?

Komisārs laipnu smaidu skatījās vecajā karavīrā. Tas nolēca no loga satraukts un dzīvs:

— Laidīs vaļā? Ko? Man arī tā liekas, ka vajadzētu. Pašreiz prātoju, vai nederētu iesniegt komisijai. Un taisnība, trīs karus — imperiālistisko nokaroju, pilsoņu taisīju cauri, arī no šī esmu nobaudījis. Varbūt, ka pietiks, ko? Ko tu man ieteic, biedri pulka komisar?

— Tad tikai raksti augšā ziņojumu: atlaidiet pie sieviešiem uz aizmuguri, un lai citi mani no vāciešiem sargā, — nenocieties iesaucās Meresjevs no savas gultas.

Stepans Ivanovičs vainīgs paskatījās viņā, bet Komisārs dusmīgi saviebās.

— Ko tev ieteikt, Stepan Ivanovič, pajautā savai sirdij, viņa tev ir krievu sirds, viņa tev pateiks.

Nākošajā dienā Stepans Ivanovičs izrakstījās. Pārģērbies savās kara drēbēs, viņš atnāca uz palātu atvadīties. Mazs augumā, no daudzkārtējas mazgāšanas izbalējušā vecā kara blūzē, cieši sajoztā un tā pieglaustā, ka uz tās neredzēja nevienu krociņu, viņš šķita par gadiem pieciem jaunāks. Uz krūtīm viņam laistījās ar krītu noberzta, apbrīnojami spoža Varoņa Zvaigzne, Ļeņina ordenis, medaļa «Par drošsirdību» un blakus tiem Georgija zaldāta krusts vecā, noziestā lentītē, kas bija kļuvusi jau tumša.

Virsvalku viņš bija uzsviedis uz pleciem kā telteni. Atvērdamies virsvalks neslēpa viņa kareivisko varenību. Un Stepans Ivanovičs viss, no veco kirzādas zābaku galiem līdz tievajām ūsām, kuras tas bija iesmērējis un braši kā īleniņus saskrullējis uz augšu, atgādināja drošsirdīgu Krievijas karavīru no pirmā imperiālistiskā kara, kādu to tēloja uz ziemassvētku pastkartītēm.

Kareivis piegāja katram palātas biedram un atvadījās, saukdams dienesta pakāpē un sasizdams kopā papēžus ar tādu centību, ka uz viņu bija jautri noraudzīties.

— Atļaujiet atvadīties, biedri pulka komisar, — viņš sevišķā labpatikā noskaldīja pie pēdējās gultas.

— Sveiki, Stjopa. Laimīgi, — un Komisārs, pārvarēdams sāpes, pastiepās viņam pretī.

Kareivis nokrita ceļos, apkampa viņa lielo galvu, un viņi pēc krievu paraduma sabučojās trīsreiz krustiski.

— Veseļojies, Semjon Vasiļjevič, lai dievs tev dod veselību un ilgu mūžu, tu zelta cilvēks! Tēvs mūs tā nežēloja, mūžam neaizmirsīšu, — aizkustināts murmināja kareivis.

— Ejiet, ejiet, Stepan Ivanovič, viņu nedrīkst uztraukt, — atkārtoja Klaudija Mihailovna, raustīdama kareivi pie rokas.

— Arī jums, māsiņ, paldies par laipnību un jūsu rūpēm, — svinīgi griezās pie viņas Stepans Ivanovičs un paklanījās viņai līdz pašai zemei. — Mūsu padomju eņģelis — tā jūs esat.

Pavisam nokaunējies, nezinādams, ko vēl teikt, viņš sāka atkāpties uz durvju pusi.

— Bet uz kurieni tad tev rakstīt, uz Sibīriju, vai? — ar smaidu jautāja Komisārs.

— Ko tur nu runāt, biedri pulka komisar! Vai nu nezināms, kur zaldātam karā raksta, — kautrīgi atbildēja Stepans Ivanovičs un, vēlreiz zemu paklanījies, šoreiz jau visiem, nozuda aiz durvīm.

Un palātā uzreiz kļuva klusi un tukši. Tad sāka runāt par saviem pulkiem, par saviem biedriem, par lieliem kara nodomiem, kas visus gaidīja. Visi atveseļojās, un tagad tie bija nevis sapņi, bet lietišķas sarunas. Kukuškins jau staigāja pa gaiteņiem, piesiedamies māsām, zobodamies par ievainotiem, un jau bija paspējis sanaidoties ar daudziem staigājošiem slimniekiem. Tankists arī cēlās no gultas un, apstādamies pie gaiteņa spoguļa, ilgiem laikiem aplūkoja savu seju, kaklu, plecus, jau atbrīvotus no saitēm un aizdzīstošus. Jo dzīvāka kļuva viņa sarakstīšanās ar Aņutu, jo vairāk viņš iedziļinājās viņas universitātes lietās, jo uztrauktāks viņš aplūkoja savu deguma izķēmoto seju. Krēslā vai pustumšā istabā tā bija glīta, pat, varētu teikt, skaista: smalki zīmēta, augstu pieri, mazu, mazliet kuprotu degunu, ar melnām, īsām ūsiņām, uzaudzētām hospitālī, ar stūrgalvīgu svaigo, jauneklīgo lūpu izteiksmi, bet spilgtā gaismā kļuva redzams, ka āda bija pārklāta rētām un ap muti savilkta. Kad viņš uztraucās vai atgriezās, izsautējies ūdens peldē, šīs rētas viņu izķēmoja galīgi, un, redzot sevi spogulī šādā reizē, Gvozdjevam gribējās raudāt.

— Nu ko tu skābsti? Par kinoaktieri vai gribi kļūt? Ja viņa, tavējā, ir īsta, tad viņu tas nenobaidīs, bet ja nobaidīs — tātad muļķe, lai viņa iet pie visiem kaķiem. Laimīgu ceļu, gan atradīsi īsto, — mierināja Meresjevs.

— Visi sievieši — mēsli, — piebilda Kukuškins.

— Arī jūsu māte? — jautāja Komisārs; Kukuškinu, vienīgo visā palātā, viņš godināja ar «jūs».

Grūti pat pateikt, kādu iespaidu šis mierīgais jautājums atstāja uz leitnantu. Kukuškins pietrūkās gultā, acis viņam niknumā iezibējās, un viņš nobālēja tā, ka viņa seja kļuva baltāka par palagu.

— Nu redziet, tātad pasaulē ir arī labas, — samierinoši teica Komisārs. — Kādēļ Grišam lai neveicas? Dzīvē, puiši, tā arī notiek: ko meklē, to atrod.

Vārdu sakot, visa palāta gāja uz augšu. Tikai Komisāram kļuva arvien sliktāk. Viņš dzīvoja no morfija, no kampara un no tā dažreiz veselām dienām nemierīgi raustījās gultā narkotiska pusmiega stāvoklī. Pēc Stepana Ivanoviča aiziešanas viņš kaut kā sevišķi sabruka. Meresjevs palūdza savu gultu piestumt tuvāk Komisāram, lai palīdzētu viņam vajadzības brīdī. Viņu arvien vairāk un vairāk pievilka šis cilvēks.

Aleksejs saprata, ka dzīve bez kājām būs nesalīdzināmi grūtāka un sarežģītāka nekā pārējiem ļaudīm, un viņu instinktivi vilka pie cilvēka, kurš, neskatoties ne uz ko, prata pa īstam dzīvot un, neskatoties uz savu nevarību, kā magnēts pievilka sev cilvēkus. Tagad Komisārs arvien retāk un retāk atbrīvojās no smaga nemaņas stāvokļa, bet atjēdzies viņš bija tas pats agrākais.

Reiz vēlu vakarā, kad hospitālis apklusa un telpās iestājās smags klusums, kuru pārtrauca tikai dobjie vaidi, krācieni un murgi, tik tikko sadzirdami no palātām gaitenī atskanēja pazīstamie smagie, skaļie soļi. Meresjevs caur stikla durvīm redzēja visā garumā ar aptumšotām spuldzēm vāji apgaismoto gaiteni ar dežūrējošo māsu, kura sēdēja tālajā galā pie galdiņa un adīja nebeidzamu jaku. Gaiteņa galā parādījās lielais Vasilija Vasiļjeviča augums. Viņš gāja lēni, rokas aizlicis aiz muguras. Māsa gribēja uzlēkt, kad viņš tuvojās, bet viņš nelaipni tai pameta ar roku. Virsvalks tam bija vaļā, cepurītes galvā nebija, biezo, sirmo matu šķipsnas nokarājās viņam uz pieres.

— Vasja nāk, — pačukstēja Meresjevs Komisāram, kuram viņš nupat bija atstāstījis savus īpašās konstrukcijas protēzēs projektus.

Vasilijs Vasiļjevičs it kā paklupa un apstājās, pieturēdamies ar roku pie sienas, kaut ko murminādams zem deguna, tad atstūmās no sienas un ienāca četrdesmit otrajā. Viņš apstājās palātas vidū un sāka berzēt pieri, pūlēdamies kaut ko atcerēties. No viņa oda pēc spirta.

— Apsēdieties, Vasilij Vasiļjevič, svētīsim krēslas stundu, — ieteica Komisārs.

Nedrošu soli, vilkdams kājas, profesors piegāja viņa gultai, nosēdās tā, ka iegrimušās atsperes nokrakšķēja, paberzēja ar rokām deniņus. Viņš arī agrāk ne reizi vien uzkavējās pie Komisāra, lai apmainītos dažām domām par kara gaitu. Viņš manāmi atšķīra Komisāru slimnieku vidū, un šinī nakts vizītē nebija, patiesību sakot, nekā savāda. Bet Meresjevs nez kādēļ juta, ka starp šiem diviem cilvēkiem var notikt kāda sevišķa saruna, kur nevajadzīgs trešais. Aizvēris acis, viņš izlikās, ka guļ.

— Šodien divdesmit devītais aprīlis. Viņam dzimšanas diena. Viņam palika — nē, vajadzēja palikt trīsdesmit sešiem gadiem, — klusu teica profesors.

Ar neticamu piepūli Komisārs atbrīvoja no segas apakšas milzīgu, sapampušu roku un uzlika to Vasilija Vasiļjeviča rokai. Un notika neticamais: profesors sāka raudāt. Bija neizturami redzēt, ka raud šis lielais, stiprais gribas cilvēks. Aleksejs neviļus ierāva plecos galvu un pārvilka pāri segu.

— Pirms aizbraukšanas uz turieni viņš atnāca pie manis. Viņš teica, ka ierakstījies tautas sardzes pulkā, un jautāja, kam nodot lietas. Viņš strādāja šeit pie manis. Biju tā pārsteigts, ka pat sabļāvu uz viņu. Es nesapratu, kādēļ medicīnas kandidātam, apdāvinātam zinātniekam jāķeras pie šautenes. Bet viņš teica, es atceros to vārds vārdā, viņš man teica: «Tēt, ir brīži, kad medicīnas kandidātam ir jāņem rokā šautene». Viņš tā teica un atkal jautāja: kam nodot lietas? Man vajadzēja tik noņemt telefona klausuli — un nekas, nekas nenotiktu, saprotiet, nekas! Viņš taču vadījia pie manis nodaļu, viņš strādāja kara hospitālī… Tā ir?

Vasilijs Vasiļjevičs apklusa. Bija dzirdams, kā viņš smagi un aizsmacis elpo.

— … Nevajag, balodīt, ko jūs, ko jūs, noņemiet savu roku, es zinu, cik jums grūti kustēties… Jā, un es domāju visu nakti, ko iesākt. Jūs saprotat, man bija zināms, ka vēl vienam ģenerālim bija dēls virsniekis, un viņš krita pirmajās kara dienās. Un jūs zināt, ko izdarīja šis tēvs: viņš aizsūtīja uz fronti savu otro dēlu, aizsūtīja kā lidotāju iznīcinātāju — visbīstamākā militārā specialitātē. Es toreiz domāju par šo cilvēku, man kļuva kauns no savām domām, un es nepazvanīju pa tālruni…

— Un tagad jūs nožēlojat?

— Nē. Vai tad to sauc nožēlošana? Es eju un domāju: vai tiešām esmu sava vienīgā dēla slepkava? Viņš taču tagad varētu būt šeit, ar mani, un mēs abi ar viņu strādātu valstij ļoti derīgu darbu. Jo tas tak bija īsts talants — dzīvs, drošs, straujš. Viņš varēja kļūt par padomju medicīnas lepnumu… Ja es toreiz būtu pazvanījis!

— Jūs nožēlojat, ka nepazvanījāt?

— Ko jūs teicāt? Ak, jā… Nezinu, nezinu.

— Ja tagad viss atkārtotos no jauna, jūs darītu citādāk?

Iestājās klusums. Varēja dzirdēt gulētāju mierīgo elpošanu.

Ritmiski šūpojās gulta, — acīm redzot profesors savās smagajās pārdomās šūpojās šurpu turpu, — un tvaika apkures baterijās dobji guldza ūdens.

— Nu, kā tad būtu? — jautāja Komisārs, un viņa balsī bija sajūtams bezgalīgs siltums.

— Nezinu… Uz jūsu jautājumu tūlīt neatbildēsi. Nezinu, bet, liekas, ja viss atkārtotos no gala, es rīkotos tāpat. Es neesmu labāks, bet arī ne sliktāks kā citi tēvi… Kāda tā ir briesmīga lieta — karš…

— Un ticiet, citiem tēviem, saņemot šausmīgo ziņu, nebija vieglāk kā jums. Nē, nebija vieglāk.

Vasilijs Vasiļjevičs ilgi sēdēja klusēdams. Ko viņš domāja, kādas domas lodāja šais nepanesamajās minūtēs zem viņa augstās, krunkainās pieres?

— Jā, jums taisnība, viņam nebija vieglāk, un tomēr viņš sūtīja otru… Paldies, balodīt, paldies, mīļais! Eh! Ko tur runāt…

Viņš piecēlās, pakavējās pie gultas, rūpīgi nolika vietā un apklāja Komisāra roku, aizbāza viņam segu un klusēdams izgāja no palātas.

Bet nakti Komisāram kļuva slikti. Nesamaņā viņš te sāka mētāties pa gultu, zobus griezdams un balsī vaidēdams, te pēkšņi apklusdams izstiepās, un visiem likās, ka tās ir beigas. Viņam bija tik slikti, ka Vasilijs Vasiļjevičs, kurš no dēla nāves dienas bija pārbraucis no lielā, tukšā dzīvokļa uz hospitāli, kur viņš tagad gulēja uz ar vaskadrānu apvilktas kušetes, deva rīkojumu viņu nodalīt no pārējiem ar aizslietni, ko parasti darīja, kā tas bija zināms, pirms tam, kad slimo pārcēla uz «piecdesmito palātu».

Pēc tam kad ar kampara un morfija palīdzību pulss noregulējās un dežūrējošais ārsts un Vasilijs Vasiļjevičs devās mazliet nosnausties, izmantojot nakts pārpalikumu, aiz aizslietņa palika tikai Klaudija Mihailovna, satraukta un noraudājusies. Meresjevs arī negulēja, ar šausmām domādams: «Vai tiešām tās ir beigas?» Bet Komisārs vēl arvien mocījās. Viņš svaidījās un savos murgos līdz ar vaidiem stūrgalvīgi, aizsmacis izrunāja kādu vārdu, un Meresjevam likās, ka viņš prasa:

— Dzert, dzert, nu dzert tak!

Klaudija Mihailovna iznāca no turienes un trīcošām rokām ielēja glāzē ūdeni.

Bet slimais ūdeni negribēja, glāze velti dauzījās gar viņa zobiem, ūdens izšļakstēja uz spilvena, bet Komisārs neatlaidīgi gan lūgdams, gan prasīdams, gan pavēlēdams atkārtoja vienu un to pašu vārdu. Un pēkšņi Meresjevs saprata, ka šis vārds nav «dzert», bet «dzīvot», ka šinī saucienā neapzinīgi saceļas pret nāvi visa šī varenā cilvēka būtne.

Tad Komisārs apklusa un atvēra acis.

— Paldies dievam, — čukstēja Klaudija Mihailovna un atvieglota sāka satīt aizslietni.

— Nevajag, lai paliek, — viņu apstādināja Komisāra balss. — Nevajag, māšelīt, tā mums mājīgāk, un raudāt nevajag, arī bez jums pasaulē par daudz mitruma… Nu, ko jūs, padomju eņģeli!… Cik žēl, ka eņģeļus, pat tādus kā jūs, satiek tikai uz sliekšņa… turp.

10.

Dīvainu stāvokli pārdzīvoja Aleksejs.

No tā laika, kopš viņš noticēja, ka treniņa ceļā var iemācīties lidot un atkal kļūt par pilnvērtīgu lidotāju, viņu pārņēma dzīvotgribas un darbošanās slāpes.

Tagad viņam bija dzīves mērķis: atgriezties pie iznīcinātāja profesijas. Ar to pašu fanātisko stūrgalvību, ar kādu viņš, zaudējis kājas, rāpās pie savējiem, viņš traucās arī uz šo savu mērķi. Jau agrā jaunībā, pieradis apzinīgi pieiet savai dzīvei, viņš vispirms pareizi izdomāja, kas viņam jādara, lai sasniegtu to cik iespējams ātri, nezaudētu velti dārgo laiku. Un iznāca, ka vispirms viņam ir jo ātri jāatveseļojas, jāatgūst badošanās laikā zaudētā veselība un spēki, un tādēļ vairāk jāēd un jāguļ; otrkārt, jāatjauno lidotāja kaujas spējas un šim nolūkam jāattīsta sevi fiziski ar gultas slimniekam pieejamiem fiziskiem vingrinājumiem; treškārt, un tas bija pats galvenākais un grūtākais, attīstīt līdz ceļiem nogrieztās kājas, lai tās saglabātu spēku un veiklību, un tad, kad būs protēzes, iemācīties ar tām veikt lidmašīnas vadīšanai visas nepieciešamās kustības.

Pat iešana cilvēkam bez kājām nav viegla lieta. Meresjevs turpretī bija nodomājis vadīt lidmašīnu un tieši iznīcinātāju. Un šim nolūkam gaisa kaujas brīžos, kur viss aprēķināts sekundes simtdaļās un kustību saskaņotībai jāpaceļas līdz neierobežota refleksa pakāpei, kājām ir jāprot izdarīt ne mazāk precīzu, prasmīgu, bet galvenais — ātru darbu kā rokām. Vajadzēja sevi tā ietrenēt, lai nogriezto kāju galos piestiprinātie koka un ādas gabali izdarītu šo smalko darbu gluži kā dzīvs organisms.

Jebkuram cilvēkam, kas pazīst pilotāžas tehniku, tas liktos neticami. Bet Aleksejs tagad ticēja, ka tas ir cilvēka iespēju robežās, un ja tā, tad viņš, Meresjevs, katrā ziņā to sasniegs. Un, lūk, Aleksejs ķērās pie sava plāna realizēšanas. Ar pedantismu, kas pārsteidza viņu pašu, viņš ņēmās izpildīt ieteiktās procedūras un izdzēra noteikto zāļu daudzumu. Viņš daudz ēda, vienmēr prasīja papilddevu, kaut dažreiz viņam arī nebija apetītes. Lai kas arī notika, viņš piespieda sevi nogulēt noteikto stundu skaitu un pat izstrādāja paradumu gulēt pēc pusdienas, kuram ilgi pretojās viņa rosīgā un kustīgā daba.

Piespiest sevi ēst, gulēt, dzert zāles nav grūti. Ar vingrošanu bija ļaunāk. Parastā sistēma, pēc kuras Meresjevs senāk veica rīta rosmi, cilvēkam bez kājām, piesaistītam pie gultas, nederēja.

Viņš izdomāja savu: veselām stundām saliecās, atliecās, grozīja galvu ar tādu azartu, ka krakšķēja mugurkaula skriemeļi. Palātas biedri labsirdīgi smējās par viņu. Kukuškins par viņu zobojās, saukdams par brāļiem Znamenskiem vai par Ladumegu, vai kādu citu slavenu skrējēju vārdā. Viņš nevarēja ciest šo vingrošanu, kuru viņš uzskatīja par hospitāļu stulbuma paraugu, un parasti, tiklīdz Aleksejs pie tās ķērās, metās prom gaitenī, kurnēdams un dusmodamies.

Kad no kājām noņēma saites un Aleksejs ieguva gultas robežās lielāku kustēšanās iespēju, viņš sāka veikt sarežģītākus vingrinājumus. Pabāzis kāju stumbeņus zem kājgaļa, atbalstījies ar rokām sānos, viņš lēni saliecās un atliecās, ar katru reizi palēninādams tempu un palielinādams savu «klanīšanos» skaitu. Tad viņš izstrādāja vingrinājumu sēriju kājām. Nogūlies uz muguras, viņš pamīšus gan salieca tās, vilkdams sev klāt, gan atlieca, grūzdams uz priekšu. Kad viņš pirmo reizi to izdarīja, tad uzreiz saprata, kādas milzu un varbūt pat nepārvaramas grūtības viņu sagaidīja. Līdz ceļgaliem nogrieztos stumbeņos vingrinājumi izsauca asas sāpes. Kustības bija nedrošas un kļūdainas. Tās bija grūti aprēķināmas, kā, teiksim, grūti lidot ar lidmašīnu, kurai ir sabojāts spārns vai aste. Neviļus salīdzinādams sevi ar lidmašīnu, Meresjevs saprata, ka ideāli aprēķinātā cilvēka ķermeņa konstrukcija viņā nojaukta, un kaut gan ķermenis vēl dzīvs un spēcīgs, bet tas nekad vairs neiegūs seno, no pat bērnības izstrādāto kustību harmoniju.

Kāju vingrinājumi sagādāja asas sāpes, bet Meresjevs ar katru dienu tos paildzināja, salīdzinot ar iepriekšējo, par vienu minūti. Tās bija briesmīgas minūtes, kad asaras pašas plūda no acīm un vajadzēja līdz asinīm kost lūpās, lai apvaldītu neviļu vaidu. Bet viņš piespieda sevi izdarīt vingrinājumus, sākumā reizi, tad divas reizes dienā, ar katru reizi palielinādams to ilgumu. Pēc katra tāda vingrinājuma viņš bezspēcīgi nokrita uz spilvena, domādams, vai viņš spēs tos atkal atkārtot. Bet pienāca noliktais laiks, un viņš atkal ķērās pie sava. Vakarā viņš aptaustīja gūžu muskuļus, ceļus un priecīgs sajuta zem rokas nevis ļenganu gaļu un taukus, kā tas bija sākumā, bet senāko, spriego muskuli.

Kājas aizņēma Meresjevam visu laiku. Dažbrīd aizmirsies, viņš sajuta sāpes pēdā, mainīja stāvokli, un tikai tad nonāca līdz viņa apziņai, ka pēdas nav. Kaut kādas nervu anomālijas dēļ nogrieztās daļas vēl ilgi dzīvoja it kā kopā ar ķermeni, pēkšņi sāka niezēt, tirpt, uz sliktu laiku pat sāpēt. Viņš tik daudz domāja par kājām, ka redzēja sevi sapnī veselu, steidzīgu. Vai nu trauksmes brīdī viņš skrien cik jaudas uz lidmašīnu, pilnā gaitā uzlec lidmašīnas spārnam, sēžas kabīnē un mēģina ar kājām stūres, kamēr Jura noņem motoram pārvalku. Vai kopā ar Oļu, saķērušies rokās, skrien, cik kājas nes, pa ziedošu stepi, skrien basām kājām, sajuzdami ilgstošos valgās un siltās zemes pieskārienus. Cik tas labi, un cik smagi pēc tam, atmostoties, ieraudzīt sevi bez kājām.

Pēc tādiem sapņiem Aleksejs jutās nomākts. Viņam sāka likties, ka viņš sevi velti moka, ka viņš nekad nelidos, tāpat kā neskraidīs basām kājām ar mīļoto meiteni no Kamišinas, kura kļuva viņam jo tuvāka, jo iekārotāka, jo ilgāks un ilgāks laiks viņus šķīra.

Attiecības ar Oļu neiepriecināja Alekseju. Gandrīz katru nedēļu Klaudija Mihailovna lika viņam «dejot», t.i. lēkāt gultā, sitot plaukstās, lai dabūtu no viņas aploksni, ar apaļu, rūpīgu skolniecisku rokrakstu rakstītu adresi. Šīs vēstules kļuva aizvien plašākas, aizvien siltākas, it kā īsā, jauneklīgā, kara pārtrauktā mīla kļūtu Oļai arvien vairāk nobriedusi. Ar satrauktām skumjām viņš lasīja šīs rindas, zinādams, ka viņam nav tiesību atbildēt viņai ar to pašu.

Skolas biedri, kas kopā mācījās fabriku rūpnīcu arodskolā, kas pastāvēja pie kokapstrādāšanas uzņēmuma Kamišinas pilsētā, un no pat bērnības sajuzdami viens pret otru romantiskas simpātijās, kuras tie, atdarinādami pieaugušos, sauca par mīlestību, izšķīrās pēc tam uz sešiem, septiņiem gadiem. Sākumā meitene aizbrauca mācīties mehānikas tehnikumā. Tad, kad viņa atgriezās un sāka strādāt kā mehāniķe rūpnīcā, Aleksejs vairs nedzīvoja pilsētā. Viņš mācījās lidotāju skolā. Viņi satikās atkal īsi pirms kara. Ne viņš, ne viņa nemeklēja šo satikšanos un varbūt pat neatcerējās viens otru — pārāk daudz ūdeņu bija aiztecējis šai laikā. Bet reiz kādā pavasara vakarā Aleksejs gāja pa pilsētiņas ielu, pavadīdams kaut kur savu māti, un viņi sastapa meiteni, kurai viņš pat nepiegrieza vērību, ievērodams vienīgi viņas slaidās kājas.

— Kādēļ tu nesveicināji, vai esi aizmirsis? Tā taču ir Oļa, — un māte nosauca meitenes uzvārdu.

Aleksejs apgriezās, meitene arī apgriezās un skatījās viņiem nopakaļ. Viņu skati sastapās, un viņš juta, ka sirds spēji ietrīsas. Atstājis māti, viņš skriešus panāca meiteni, kas stāvēja uz ietves zem kailas papelītes.

— Tu? — izbrīnījies teica viņš, raudzīdamies viņā tādām acīm, it kā viņa priekšā atrastos kaut kāds aizjūras brīnums, nezin kā iekļuvis šai klusajā, vakarīgajā, pavasara dubļu pilnajā ielā.

— Aļoša? — tikpat izbrīnījusies un pat neuzticīgi jautāja viņa.

Viņi skatījās viens otrā pirmo reizi pēc sešiem vai septiņiem, šķiršanās gadiem. Alekseja priekšā stāvēja miniatūra meitene, slaida, vingra, apaļu un jauku zēna seju, tikko jaužami nobārstītu virs deguna zeltītiem vasaras raibumiņiem. Meitene raudzījās viņā ar lielām, pelēkām, mirdzošām acīm, mazliet uzrāvusi maigi iezīmētās uzacis ar otiņām galos Šajā vieglajā, svaigajā, daiļajā meitenē bija ļoti maz no tā apaļīgā, sārtā un diezgan robustā pusaudža, stingrā kā sēnīte — baraviciņa, kas lepni staigāja nošmulētos tēva darba svārkos ar uzrotītām piedurknēm, kāda viņa bija viņu pēdējās satikšanās gadā rūpnīcas skolā.

Aizmirsis māti, Aleksejs sajūsmas pilns skatījās viņā, un tam likās, ka viņš visus šos sešus vai septiņus gadus nav viņu aizmirsis un ir sapņojis par šo satikšanos.

— Lūk, kāda tu tagad esi! — viņš beidzot teica.

— Kāda? — viņa jautāja skanīgā kakla balsī, arī pavisam citādā nekā skolā.

No stūra izspruka vējiņš, pažūžoja papelītes kailajos zaros. Paraustīja meitenei svārkus, kas apņēma viņas slaidās kājas. Vienkāršu, dabisku, graciozu kustību viņa pieglauda svārkus un smiedamās pietupās.

— Lūk, kāda! — atkārtoja Aleksejs, vairs neslēpdams savu sajūsmu.

— Bet kāda tad īsti? — smējās viņa.

Noraudzījusies jauniešos, māte sēri pasmaidīja un gāja savu ceļu. Bet viņi vēl vienmēr stāvēja, apbrīnodami viens otru un neļaudami viens otram runāt, pārtraukdami sevi izsaucieniem: «bet atceries», «bet zini», «kur tagad…», «bet kas tagad…»

Viņi ilgi tā stāvēja, iekāms Oļa neparādīja uz tuvējo mājeļu logiem, aiz kuru rūtīm starp ģerānijām un eglītēm spīdēja ziņkārīgas sejas.

— Tev ir laiks? Iesim uz Volgu, — viņa teica, un, saķērušies rokās, kā viņi, pat pusaudži būdami, nedarīja, aizmirsuši visu pasauli, gāja uz krauju, augstu pauguru, kas stāvus pacēlās virs pašas upes un no kurienes atvērās klajš skats uz plaši pārplūdušo Volgu ar cēli peldošiem ledus gabaliem.

No tā laika māte maz redzēja savu mīluli. Pieticīgs līdz šim apģērbā, viņš pēkšņi sāka gludināt sev bikses, tīrīt ar krītu formas svārku pogas, izņēma no čemodānā cepuri ar baltu virsu un lidotāju parādes kokardi, divreiz dienā dzina savus cietos sarus, bet vakaros, pagrozījies pie spoguļa, devās uz rūpnīcu pretī Oļai, kas nāca no darba. Arī pa dienām viņš kaut kur pazuda, bija izklaidīgs, nevietā atbildēja uz jautājumiem. Vecītes mātes instinkts visu saprata. Saprata un neņēma ļaunā: vecais nokalst, jaunais aug un zaļo.

Jaunie ļaudis nekad nerunāja par savu mīlestību. Ikreiz, atgriezdamies no pastaigas gar vakara saulē mirdzošo, kluso Volgu vai no gājiena caur pilsētai visapkārt iekārtotām bahčām, kur uz melnās un biezās kā darva zemes jau gulēja resnas stīgas ar tumšzaļām, pleznainām lapām, skaitīdams rūkošās atvaļinājuma dienas, Aleksejs deva sev vārdu izskaidroties ar Oļu. Pienāca jauns vakars. Viņš to sastapa pie rūpnīcas, pavadīja līdz divstāvu koka namiņam, kur viņai bija maza istabiņa, tīra un gaiša kā lidmašīnas kabīne. Pacietīgi gaidīja, kamēr viņa pārģērbjas, aizslēpusies aiz drēbju skapja durvīm, un centās neskatīties uz no turienes zibošiem kailiem elkoņiem, pleciem, kājām. Tad viņa gāja mazgāties un atgriezās svaiga, ar slapjiem matiem, vienmēr vienā un tai pašā baltā zīda blūzītē, kuru tā nēsāja darbdienās.

Un viņi gāja uz kino, uz cirku vai dārzu. Kurp — Aleksejam bija vienalga. Viņš neskatījās ekrānā, arēnā, staigājošā pūlī. Viņš skatījās viņā un domāja: «Lūk, tagad katrā ziņā, noteikti, katrā ziņā izskaidrošos ar viņu ceļā uz māju.» Bet ceļš beidzās, un viņam pietrūka drosmes. Reiz svētdienā viņi nolēma braukt uz pļavām aiz Volgas. Viņš ieradās pie viņas savās labākajās biksēs un blūzē ar vaļēju kaklu, kura pēc viņa mātes izteicieniem ļoti piestāvēja viņa melnīgsnējai sejai ar enerģiskiem vaigu kauliem. Viņa jau bija gatava. Iespieda viņam rokā kaut kādu sainīti, ietītu salvetē, un viņi gāja uz upi. Vecais bezkājis pārcēlājs, pirmā pasaules kara invalīds, zēnu mīlulis, kurš savā laikā mācīja Aleksejam zvejot grunduļus, klaudzinādams ar savām koka kājām, atstūma smago, no daudzo roku pieskārieniem spīdošo laivu un īsiem vēzieniem sāka airēt. Sīkiem grūdieniem šķērsojot straumi, laiva peldēja pretī lēzenam, spilgti zaļam krastam. Meitene sēdēja laivas priekšgalā domīga, vilkdama roku pa ūdeni.

— Tēvoci Arkaša, tu mūs neatceries? — jautāja Aleksejs.

Pārcēlājs vienaldzīgi paraudzījās jaunajās sejās.

— Neatceros, — viņš teica.

— Nu kā tad ne, esmu Aļoška Meresjevs, tu mani uz strēles mācīji grunduļus ar žebērkli durt.

— Var jau būt, ka arī mācīju, daudz te man to palaidņu ir nācis, vai visus var atcerēties.

Laiva pagāja garām laipām, pie kurām stāvēja vēderains kuteris ar lepnu uzrakstu «Aurora» uz aplupušiem sāniem, un sulīgu čirkstienu iešķēlās krasta rupjajā smiltī.

— Tagad mana vieta ir te, neesmu no pilsētas komunālās saimniecības, bet pats no sevis, privātīpašnieks, tā teikt, — paskaidroja tēvocis Arkaša, iekāpdams ūdenī ar savām koka kājām un grūzdams laivu malā; koka kājas grima smiltīs, un laiva padevās grūti. — Vajadzēs jums lēkt tāpat, — flegmātiski teica pārcēlājs.

— Cik tev jāmaksā? — jautāja Aleksejs.

— Dod, cik nav žēl. Jums vairāk pienāktos, jo redz, cik jūs esat laimīgi. Tikai nevaru jūs atcerēties, nevaru atcerēties.

Lēkdami no laivas, viņi saslapēja kājas, un Oļa ieteica tās noaut. Viņi noāva apavus. No kāju pieskārieniem valganai, siltai upes smiltij viņi sajutās tik brīvi un priecīgi, ka iegribējās skriet, kūleņot, velties zālē kā kazlēniem.

— Ķer! — kliedza Oļa un, ātri ātri ņirbinādama savām nodegušajām, vingrajām kājiņām, devās pāri smilšainam sēklim lēzena līča krastā, ziedošo pļavu smaragda zaļumā.

Aleksejs skrēja cik jaudas, redzēdams sev priekšā tikai viņas vieglā, ziedainā tērpa raibo plankumu. Viņš skrēja, sajuzdams, kā puķes un skābeņu slotiņas sāpīgi pēra viņa basās kājas, kā silti un maigi grima zem viņa pēdām valganā, saules sasildītā zeme. Aleksejam likās, ka viņam ļoti svarīgi panākt Oļu, ka no tā daudz kas atkarīgs viņu nākošajā dzīvē, ka droši vien tagad šeit, šinī ziedošajā, reibinoši smaržojošajā pļavā viņš viegli pateiks viņai visu, ko līdz šim neiedrošinājās pateikt. Bet tikko viņš to gribēja panākt un izstiepa rokas, meitene spēji pagriezās un, kā kaķe izvairīdamās un bārstīdama skanīgos smieklus, skrēja citā virzienā.

Viņa bija stūrgalvīga un negribēja padoties. Viņš to tā arī nenoķēra. Viņa pati pagriezās no pļavas uz krastu un metās zeltainās, karstās smiltīs, visa sasarkusi, vaļēju muti; augsti un bieži cilājās viņas krūtis, kāri ieelpodamas gaisu; viņa smējās. Ziedošā pļavā starp baltām pīpeņu zvaigznītēm viņš to nofotografēja.

Tad viņi peldējās, un viņš padevīgi gāja krasta krūmos un aizgriezās prom, kad viņa pārģērbās un izgrieza slapjo peldkostīmu.

Kad viņa to pasauca, viņš to ieraudzīja sēdošu smiltīs ar apakšā parautām nodegušām kājām, vienā pašā plānā un vieglā tērpā, spurainu dvieli aptītu galvu. Izklājusi zālē tīru galdautiņu, nostiprinājusi tā stūrus ar akmentiņiem, viņa sakārtoja uz tā sainīša saturu. Viņi ēda pusdienās salātus, aukstu zivi, rūpīgi iesaiņotu sviesta papīrā; bija pat pašas gatavoti cepumi. Oļa pat sāli nebija aizmirsusi, arī sinepes, kas atradās uz galdauta mazos krēma trauciņos. Bija kaut kas ļoti mīļš un aizkustinošs šīs vieglās un skaidrās meitenes nopietnajā un prasmīgajā rosmē gar galdautu. Aleksejs nolēma: nav vairs ko gaidīt. Pietiks. Šodien vakarā viņš ar to izskaidrosies. Viņš viņu pārliecinās, viņš tai pierādīs, ka viņai katrā ziņā jākļūst par viņa sievu.

Pavalstījuši es krastmalā, vēlreiz izpeldējušies un nolēmuši vakarā satikties pie viņas, viņi noguruši un laimīgi lēnām gāja uz pārceltuvi. Nez kādēļ nebija ne kutera, ne laivas. Viņš ilgi, līdz aizsmakumam sauca tēvoci Arkašu. Saule jau grima stepē. Tumšsārtie staru kūļi, slīdēdami pāri klinšu kraujas smailēm pretējā krastā, zeltīja pilsētiņas namu jumtus, putekļiem klātos, apklusušos kokus, asiņaini mirdzēja logu rūtis. Vasaras vakars bija tveicīgs un kluss. Kaut kas pilsētā bija noticis. Ielās, parasti klusās ap šo laiku, redzēja daudz cilvēku, aizbrauca divas smagās mašīnas, pieblīvētas ļaudīm, aizsoļoja ierindā neliela grupa.

— Vai tēvocis Arkaša tik tiešām būtu piedzēries? — sprieda Aleksejs. — Bet ja nu vajadzēs pārnakšņot šeit?

— Ar tevi man ne no kā nav bail, — viņa teica, raudzīdamās viņā savām lielajām, mirdzošajām acīm.

Viņš to ieskāva rokās un noskūpstīja pirmo un vienīgo reizi. Uz upes jau dobji klaudzēja duļļi. No pretējā krasta nāca ļaudīm pārpildīta laiva. Tagad viņi nelaipni skatījās šai laivā, kas viņiem tuvojās, bet nez kādēļ padevīgi gāja tai pretī, it kā paredzēdami, ko tā tiem ved.

Cilvēki klusēdami lēca no laivas krastā. Visi bija svētdienas drēbēs, bet sejas tiem bija norūpējušās un apmākušās. Klusu ciezdami pa laipām gāja pārītim garām nopietni, steidzīgi vīrieši un uztrauktas, noraudājušās sievietes. Neko nesaprazdami, jaunieši ielēca laivā, un tēvocis Arkaša, neskatīdamies viņu laimīgajās sejās, teica:

— Karš… Šodien bija radio, biedrs Molotovs runāja.

— Karš? Ar ko? — Aleksejs pat palēcās uz soliņa.

— Atkal ar viņu, nolādēto vācieti, ar ko tad citu, — dusmīgi cilādams irkļus un strauji cirzdams ar tiem ūdeni, atbildēja tēvocis Arkaša. —: Jau ļaudis kara komisariātos ierodas… Mobilizācijā.

Tieši no pastaigas, neiegriezies mājā, Aleksejs iegriezās kara komisariatā. Ar nakts vilcienu, kas gāja 12.40, viņš brauca pēc piederības uz savu lidotāju nodaļu, tik tikko paspējis ieskriet mājā pēc čemodānā un pat neatvadījies no Oļas.

Viņi sarakstījās reti, bet ne tādēļ, ka viņu simpātijās būtu kļuvušas vēsākas un viņi sāktu aizmirst viens otru. Nē, viņas vēstules, kas bija rakstītas apaļā, skolnieciskā rokrakstā, viņš gaidīja nepacietīgi, nēsāja tās kabatā un, palikdams viens, pārlasīja tās atkal un atkal. Tās viņš spieda pie krūtīm un tajās raudzījās sava meža ceļojuma baigajās dienās. Bet jauniešu attiecības pārtrūka tik spēji un tādā nenoteiktā stadijā, ka šinīs vēstulēs viņi viens otru uzrunāja kā veci, labi paziņas, kā draugi, baiļodamies piejaukt tur kaut ko lielāku, kas tā arī palika neizteikts.

Un, lūk, tagad Aleksejs, nokļuvis hospitālī, neizpratnē, kas auga no dienas dienā, ievēroja, ka Oļa pati gāja viņam pretī, ka nekautrēdamās viņa tagad vēstulēs runāja par savām ilgām, nožēloja, ka toreiz tēvocis Arkaša atbraucis pēc viņiem nelaikā, lūdza, kas ar viņu arī gadītos, lai viņš zina, ka ir viens cilvēks, kuram viņš var uzticēties, lai, atrazdamies svešās zemēs, viņš zinātu, ka viņam ir vieta, kur viņš var kā savējais atgriezties no kara. Likās, ka rakstīja kāda jauna, cita Oļa. Kad viņš raudzījās viņas uzņēmumā, viņam vienmēr bija licies: tikko uzpūtīs vējš, viņa aizlaidīsies ar savu ziedaino tērpu, kā aizlido ienākušos pieneņu sēklu izpletnīši. Bet šīs vēstules rakstīja sieviete — laba, mīloša, kas ilgojas un gaida savu mīļoto. Tas viņu iepriecināja, bet arī skumdināja, iepriecināja pret paša gribu, bet skumdināja tādēļ, ka Aleksejs domāja — ka viņam nav tiesību uz tādu mīlestību, ka viņš nav pelnījis tādu vaļsirdību. Jo viņam taču nebija spēka viņai uzrakstīt īstā laikā, ka viņš nav tas čiganmelnais, spēcīgais jauneklis, bet invalīds bez kājām, līdzīgs tēvocim Arkašam. Neiedrošinādamies uzrakstīt tai taisnību, baidīdamies apbēdināt slimo māti, viņš tagad bija spiests mānīt vēstulēs Oļu, ar katru dienu vairāk un vairāk sapīdamies šais melos.

Lūk, kādēļ vēstules no Kamišinas izsauca viņā vispretrunīgākās jūtas: prieku un bēdas, cerību un bažas, tās viņu reizē iedvesmoja un mocīja. Reiz samelojies, viņš bija spiests liekuļot tālāk, bet melot viņš nemācēja, un tādēļ viņa atbildes Oļai bija īsas un sausas.

Vieglāk bija rakstīt Meteoroloģiskam seržantam. Tā bija maz sarežģīta, bet pašaizliedzīga, godīga dvēsele. Izmisuma brīdī, pēc operācijās, juzdams nepieciešamību izliet kādam savas bēdas, Aleksejs uzrakstīja viņai garu un drūmu vēstuli. Viņš saņēma drīzu atbildi burtnīcas apmēros, rakstītu skaistinātiem burtiem un kā kliņģeri ķimenēm nobērtu izsaucējiem un izdaiļotu asaru traipiem. Meitene rakstīja, ka, ja nebūtu kara disciplinas, viņa tūlīt visu pamestu un brauktu pie viņa, lai koptu viņu un dalītos bēdās. Viņa lūdza biežāk rakstīt. Un juceklīgajā vēstulē bija tik daudz naivitates un bērnišķīgu jūtu, ka Aleksejs kļuva bēdīgs un lamāja sevi par to, ka tad, kad šī meitene pasniedza viņam Oļas vēstules, viņš, atbildot uz viņas jautājumu, nosauca Oļu par savu precēto māsu. Tādu cilvēku nedrīkstēja mānīt. Viņš godīgi aizrakstīja viņai par Kamišinā dzīvojošo līgavu un par to, ka neiedrošinājās ziņot mātei un Oļai par savu nelaimi.

Meteoroloģiskā seržanta atbilde, ņemot vērā toreizējos laikus, pienāca neticami ātri. Meitene rakstīja, ka sūta vēstuli ar kādu viņu pulkā iegriezušos majoru, kara korespondentu, kurš amizējies ar viņu un kuram viņa, protams, nepiegriezusi nekādu vērību, kaut viņš arī esot jautrs un interesants. Pēc vēstules varēja spriest, ka viņa ir noskumusi un apvainota, grib savaldīties, grib, bet nevar. Pārmezdama Aleksejam, ka viņš toreiz neteicis viņai taisnību, viņa lūdza Alekseju uzskatīt to par savu draugu. Vēstules beigās nevis ar tinti, bet ar zīmuli bija pierakstīts, lai viņš, «biedrs vecākais leitnants», zina, ka viņa ir drošs draugs, un ja tā no Kamišinas viņam kļūst neuzticīga (jo viņa zina, kā sievietes uzvedas tur, «aizmugurē») vai vairāk neraksta, vai nobaidīsies viņa kroplības, lai viņš tad neaizmirst Meteoroloģisko seržantu, bet tikai lai raksta viņai tīru taisnību. Kopā ar vēstuli Aleksejam pasniedza rūpīgi iešūtu sainīti. Tajā bija vairāki no izpletņu zīda izšūti mutes lakatiņi ar viņa iniciāļiem, tabakas maks, uz kura bija attēlots lidojošs aeroplāns. suka, odekolons «Magnolija» un gabals tualetes ziepju. Aleksejs zināja, cik dārgas bija meitenēm-kareivjiem visas šīs lietiņas tajos grūtajos laikos. Zināja, ka ziepes vai odekolonu, nokļuvušus pie viņām kādā svētku sūtījumā, viņas glabā parasti kā svētus amuletus, kas atgādina senāko civilo dzīvi. Viņš zināja vērtību šīm balvām, un viņam bija priecīgi un neveikli, kad viņš tās izvietoja uz sava galdiņa.

Tagad, kad viņš ar visu viņam piemītošo enerģiju trenēja sakropļotās kājas, cerēdams atgūt iespēju lidot un karot, viņš sajuta sevī nepatīkamu divkosību. Viņu ļoti mocīja tas, ka viņš bija spiests melot un neizteikt visu vēstulēs Oļai, jūtas pret kuru nostiprinājās katru dienu, un būt vaļsirdīgs ar meiteni, kuras vārdu viņš pat nezināja.

Bet viņš deva sev svinīgu solījumu, ka, tiklīdz viņš realizēs savu sapni, atgriezīsies ierindā, atjaunos savas darba spējas, viņš atkal runās ar Oļu par mīlestību. Ar vēl jo lielāku fanātismu viņš tiecās uz šo savu mērķi.

11.

Komisārs nomira pirmajā maijā.

Tas notika kaut kā nemanīti. Vēl rītā, nomazgāts un sasukāts, viņš līdz apnikumam izjautāja frizieri, kas viņu skuva, vai ārā labs laiks, kāda šodien kā pie svētku dienas izskatās Maskava, nopriecājās, ka uz ielām sākuši nojaukt barikādes, nožēloja, ka šādā, tik spožā, raženā pavasara dienā nebūs demonstrācijas, pazobojās par Klaudiju Mihailovnu, kura uz svētkiem ķērusies pie jauna varonīga mēģinājuma aizpūderēt ar pūderi savus vasaras raibumus. Likās, viņam kļuva labāk, un visiem radās cerība: varbūt viņa veselība sāk uzlaboties.

Jau sen, no tā laika, kad viņš zaudēja spēju lasīt avīzes, viņa gultai pievienoja radiopārraides austiņas. Gvozdjevs, kurš mazliet saprata radiotehniku, kaut kā tās rekonstruēja, un tagad tās kliedza un dziedāja, ka visa palāta skanēja. Pulksten deviņos diktors, kura balsi tajās dienās klausījās un pazina visa pasaule, sāka lasīt Augstākā Virspavēlnieka pavēli: visi sastinga, baidīdamies izlaist kaut vārdu, un izstiepuši galvas divu melno, pie sienas piekārto ripuļu virzienā. Jau atskanēja vārdi: «Mūžīga slava varoņiem, kritušiem kaujās par mūsu Dzimteni» un kaujas devize: «Nāve vācu iebrucējiem!» — bet palātā vēl valdīja saspīlēts klusums.

— Izskaidrojiet man tādu lietu, biedri pulka komisār. Pavēlē teikts… — iesāka Kukuškins un pēkšņi šausmās iekliedzās:

— Biedri komisār!

Visi atskatījās. Komisārs gulēja gultā, taisns, izstiepies, nopietns, acīm nekustīgi vērstām kaut kur vienā punktā griestos, bet viņa sejā, sakritušā un bālā, bija sastingusi svinīga, mierīga un diža izteiksme.

— Nomiris! — iekliedzās Kukuškins, nokrizdams ceļos pie viņa gultas. — No-mi-ris!

Skraidīja iekšā un ārā apjukušās kopējas, sev vietu neatrada māsa. Pogādams pa ceļam virsvalku, iedrāzās ordinātors. Nepiegriežot viņam vērību, kā bērns ieracies ar galvu segā, trīsošiem pleciem un ķermeni, trokšņaini elsodams, uz nelaiķa krūtīm skaļi raudāja leitnants Konstantīns Kukuškins, ķildīgais un nesaticīgais cilvēks.

Šīs dienas vakarā pustukšajā četrdesmit otrajā ienesa jaunu slimnieku. Tas bija lidotājs iznīcinātājs majors Stručkovs Pāvels Ivanovičs, no galvaspilsētas gaisa aizsardzības divīzijas. Uz svētkiem vācieši bija nolēmuši izdarīt Maskavai lielu uzlidojumu. Viņu vienības, kas virzījās vairākiem ešeloniem, aizturēja un pēc sīvas kaujas sakāva kaut kur Podsoļņečnajas rajonā, un tikai viens «junkerss» izlauzās cauri aizsardzības lokam un, uzņemdams augstumu, turpināja ceļu uz galvaspilsētu. Viņa apkalpe, liekas, bija nolēmusi par katru cenu izpildīt uzdevumu, lai aptumšotu svētkus. Viņam pakaļ, ievērojis to vēl gaisa kaujas burzmā, tad arī dzinās Stručkovs. Viņš lidoja uz lieliskas padomju mašīnas — uz tādas, ar kādām toreiz sāka apgādāt iznīcinātāju aviāciju. Viņš panāca vācieti augstu, sešus kilometrus virs zemes, jau virs Maskavas apkārtnes vasarnīcu rajona, prata veikli piekļūt viņa astei un, notvēris ienaidnieku tēmēklī, nospieda sprūdu. Nospieda un brīnījās, nedzirdēdams pazīstamos tarkšķus. Iedarbes mehānisms nedarbojās.

Vācietis atradās mazliet priekšā. Stručkovs sekoja tam, turēdamies neskaramā zonā, viņa astes ķīļa aizsegts no diviem ložmetējiem, kuri sargāja bumbvedēju no muguras. Skaidrajā maija dienas rītā Maskava jau neskaidri iznira pie apvāršņa dūmakā tītu pelēku milzeņu kaudzes veidā. Un Stručkovs izšķīrās. Atsprādzēja siksnas, atvēra vāku un pats viss kaut kā sarāvās, sasprindzis muskuļus, it kā gatavodamies klupt virsū vācietim. Precīzi pielāgojis savas mašīnas gaitu bumbvedēja gaitai, viņš notēmēja. Vienu mirkli viņi karājās gaisā blakus, viens aiz otra, it kā neredzamu pavedienu sasaistīti. Stručkovs skaidri redzēja aiz «junkersa» caurspīdīgā vāka vācieša torņa strēlnieka acis, kurš sekoja katram viņa manevram un gaidīja, kad kaut viens gabals no viņa spārna izkļūs no neskaramās zonas. Viņš redzēja, ka uztraukumā vācietis norāva sev pilota cepuri, un pat atšķīra viņa matu krāsu, gaiši brūnus un garus, kas grīstēm krita uz pieres. Melnie, divkāršotie lielkalibru ložmetēju snuķi nenovērsdamies skatījās uz Stručkova pusi un kustējās kā dzīvi, uzglūnot. Vienu mirkli Stručkovs jutās kā neapbruņots cilvēks, pret kuru zaglis vērsis pistoli. Un tad viņš darīja to, ko tādos gadījumos dara drošsirdīgi neapbruņoti ļaudis. Viņš pats metās virsū zaglim, bet nevis ar dūrēm, kā to būtu darījis uz zemes, viņš dzina savu lidmašīnu, tēmēdams sava propellera spožo apli vācieša astē. Viņš pat nedzirdēja lūzuma troksni. Nākošajā mirklī, briesmīga grūdiena izsviests, viņš juta, ka kūleņo gaisā. Zeme pazibēja viņam virs galvas un, nostājusies uz vietas, svilpdama metās tam pretī, spilgti zaļa un mirdzoša. Tad viņš parāva izpletņa auklu. Bet ātrāk nekā viņš bez samaņas iekārās virvēs, viņš pa acu galam paspēja ievērot, kā līdzās viņam, riņķodams kā kļava lapa rudens vēja norauta, aizsteigdamies garām, triecās lejā cigarveidīgais junkersa rumpis ar nocirstu asti. Stručkovs, kas bezspēcīgi karājās virvēs, stipri sadauzījās pret nama jumtu un bez samaņas nokrita Maskavas priekšpilsētas svētku ielā, kuras iedzīvotāji no zemes vēroja viņa lielisko tarānu. Viņi to satvēra, aiznesa uz tuvāko māju. Apkārtējās ielas tūlīt pieplūdināja tik liela cilvēku drūzma, ka izsauktais ārsts tik tikko izspraucās līdz ieejai. No sitiena pret jumtu lidotājam izrādījās bojāti ceļgalu skriemeļi.

Ziņu par majora Stručkova varoņdarbu radio nekavējoties pārraidīja speciālā «Pēdējo ziņu» izlaidumā. Maskavas Padomes priekšsēdētājs pats viņu pavadīja uz labāko galvaspilsētas hospitāli. Un kad Stručkovu atveda palātā, aiz viņa kopējas ienesa puķes, sainīšus ar augļiem, konfekšu kārbas — pateicīgo maskaviešu veltes.

Tas bija jautrs, sabiedrisks cilvēks. Gandrīz vai uz sliekšņa viņš izjautāja slimniekus, kā šeit «attiecībā uz māgā likšanu», vai stingrs režīms, vai glītas māsiņas. Un kamēr viņu pārsēja, paspēja izstāstīt Klaudijai Mihailovnai smieklīgu anekdotu ar mūžīgo tematu par Vojentorgu un izteikt diezgan brīvu komplimentu viņas ārienei; Kad māsa izgāja, Stručkovs no muguras tai pamirkšķināja.

— Pievilcīga. Stingra? Droši vien tur jūs lielā bardzībā. Nekas, neraustieties. Jums taču taktiku mācīja, vai nē? Nepieejamu sieviešu nav, tāpat kā nav neieņemamu cietokšņu, — un viņš smējās dārdoši skaļi.

Viņš uzvedās hospitālī kā vecs iedzīvotājs, it kā šeit būtu nodzīvojis jau kādu gadu. Visus palātā viņš tūdaļ sāka uzrunāt ar «tu», un kad viņam ievajadzējās izšņaukt degunu, viņš bez kādām ceremonijām paņēma no Meresjeva galdiņa izpletņa zīda muteslakatiņu, ko Meteoroloģiskais seržants tik rūpīgi bijā izšuvis.

— No simpātijās? — viņš pamirkšķināja Aleksejam un pabāza lakatiņu sev zem spilvena. — Tev, draugs, pietiks, un, ja nepietiks — simpātijā izžūs vēl — viņai tas tikai jo patīkamāk.

Neskatoties uz sārtumu, kas spiedās cauri viņa nodegušajiem vaigiem, viņš nebija vairs jauns. Deniņos pie acīm kā zosu pēdiņas staroja dziļas rievas, un no visa varēja nojaust vecu zaldātu, kas pieradis uzskatīt par māju to vietu, kur stāv viņa soma, kur uz mazgājamā galda atrodas viņa ziepes un zobu suka. Ar viņu kopā palātā ienāca daudz jautra trokšņa, un viņš izdarīja to tā, ka neviens viņam neņēma ļaunā, un visiem likās, viņi pazīst lidotāju jau kopš sendienām. Jaunais biedrs visiem bija pa prātam, tikai Meresjevam nepatika majora acīm redzamās simpātijās pret sieviešu kārtu, ko viņš arī neslēpa un par ko labprāt plaši izrunājās.

Nākošajā dienā glabāja Komisāru. Meresjevs. Kukuškins, Gvozdjevs sēdēja uz loga sētas pusē, kad smags artilērijas zirgu iejūgs ievilka sētā lielgabala platformu, kad, taurēm saulē mirdzot, salasījās kara orķestris un ierindas gājienā ieradās karaspēka daļa. Ienāca Klaudija Mihailovna un nodzina slimniekus no loga. Viņa kā vienmēr bija klusa un enerģiska, bet Meresjevs juta, ka balss viņai citāda, trīs, apraujas un ka pat biezā pūdera kārta nespēj noslēpt viņas saraudātās acis Viņa atnāca izmērīt jaunajam temperatūru. Šinī brīdī orķestris uzsāka sēru maršu. Māsa nobāla, termometrs izkrita viņai no rokām, un spodrās dzīvsudraba lāsītes izšķīda pa parketa grīdu. Aizsegusi rokām seju, Klaudija Mihailovna izskrēja no palātas.

— Kas viņai notika? Vai viņas mīļo?… — Stručkovs pamāja ar galvu uz loga pusi, no kurienes plūda sērā muziķa.

Neviens nekā neatbildēja.

Izkārušies pa logu, visi skatījās uz ielu, kurp no vārtiem lēni uz lafetes izpeldēja sarkans zārks. Zaļumos, puķēs gulēja Komisāra ķermenis. Aiz viņa uz spilveniem nesa ordeņus — vienu, divus, piecus, astoņus. Noliektām galvām gāja kaut kādi ģenerāļi. Starp viņiem arī ģeneraļa mētelī, bet nez kādēļ bez cepures, gāja Vasilijs Vasiļjevičs

Aiz muguras, atstatus no visiem, pa priekšu lēni soļojošiem kareivjiem, kailu galvu, savā baltajā virsvalciņā, droši vien neko sev priekšā neredzēdama, gāja Klaudija Mihailovna. Vārtos kāds uzmeta viņai uz pleciem mēteli. Viņa turpināja iet, mētelis noslīdēja no pleciem un nokrita, un kareivji soļoja tālāk, saskaldīdami rindu divās daļās, to apejot.

— Puiši, ko glabā? — jautāja majors. Arī viņš pūlējās pievirzīties logam, bet viņa kājas, iespiestas šinās un ieliktas ģipsī, viņu traucēja, un viņš nevarēja pastiepties.

Procesija attālinājās. Jau no tālienes, jau dobji plūda virs upes, atbalsodamās mūros, sērās, svinīgās skaņas. Jau iznāca no vārtiem kliba sētniece un saslaucīja uz liekšķeres zirgu mēslus, jau viņa aizvēra ar troksni metāla vārtus, bet četrdesmit otrās iemītnieki vēl arvien stāvēja pie loga, pavadot Komisāru viņa pēdējā gaitā.

— Ko tad īsti glabā? Ei! Ko jūs visi kā no koka? — nepacietīgi prasīja majors, vēl arvien neatmetis cerības aizstiepties līdz palodzei.

Klusu, dobju, it kā asaru māktu balsi viņam beidzot atbildēja Konstantins Kukuškins: — īstu cilvēku glabā.

Un Meresjevs iegaumēja šo frāzi: īstu cilvēku. Labāku vārdu Komisāram tiešām neizdomāsi. Un šinī mirklī Aleksejs ļoti vēlējās kļūt par īstu cilvēku, tādu pašu kā to, ko tagad aizveda pēdējā gaitā.

12.

Līdz ar Komisāra nāvi pārmainījās visa četrdesmit otrās palātas dzīves kārtība.

Nebija neviena, kas ar sirsnīgu vārdu pārtrauktu drūmo klusumu, kāds dažkārt iestājas hospitāļu palātās, kad nesarunājoties visi piepeši ieslīgst bēdīgās pārdomās un visus pārņem skumjas. Nebija neviena, kas ar joku uzmundrināta grūtsirdīgo Gvozdjevu, dotu padomu Meresjevam, veikli un bez ļaunuma apvaldītu īdzīgo Kukuškinu. Nebija centra, kas apvienotu un saliedētu šos dažādo raksturu cilvēkus.

Bet tagad tam vairs nebija tik liela nozīme. Ārstēšana un laiks panāca savu. Visi ātri atveseļojās, un jo tuvāk nāca izrakstāmā diena, jo mazāk tie domāja par savām kaitēm. Sapņoja par to, kas viņus gaida ārpus palātas sienām, kā viņus saņems viņu daļās, kādi uzdevumi tos sagaida. Viņiem visiem, kuri bija sailgojušies pēc ierastās kara dzīves, rokas niezēja, gribējās ātrāk nokļūt frontē, kad sāksies jaunais uzbrukums, par kuru vēl nerakstīja un pat nerunāja, bet kurš bija sajūtams gaisā, un to līdzīgi draudošam pērkona negaisam vēstīja pēkšņs klusums visās frontēs.

Atgriezties no hospitāļa pie kaujas uzdevumiem karavīram ir parasta lieta. Tikai Aleksejam Meresjevam tā bija problēma: vai viņš spēs atvietot ar mākslu un treniņu kāju trūkumu, vai viņš atkal sēdīsies iznīcinātāja kabīnē? Ar jo lielāku un lielāku neatlaidību viņš tiecās uz iecerēto mērķi. Pakāpeniski pavairodams minūtes, viņš kāju treniņa un vingrošanas laiku palielināja līdz divām stundām rītā un vakarā. Bet arī tas viņam likās maz. Viņš sāka nodarboties ar vingrošanu pēc pusdienas. Majors Stručkovs, kas sāniski novēroja viņu ar jautrām, izsmejošām acīm, katru reizi paziņoja:

— Un tagad, pilsoņi, jūs redzēsiet dabas mīklu: lielais šamanis Aleksejs Meresjevs, nepārspēts Sibīrijas mežos, uzstājas ar savu repertuāru.

Tiešām, vingrinājumos, kurus ar tādu neatlaidību veica Aleksejs, bija kaut kas fanātisks, kas viņu padarīja līdzīgu šamanim.

Skatīties uz viņa bezgalīgo šūpošanos, vienmērīgajiem pagriezieniem, uz kakla un roku vingrinājumiem, kurus viņš izdarīja neatlaidīgi ar pulksteņa svārstekļa metodiskumu, bija grūti, un viņa staigājošie biedri šinī laikā gāja pastaigāties gaitenī, bet pie gultas piekaltais Stručkovs ierakās ar galvu segā un pūlējās aizmigt. Neviens palātā, protams, neticēja iespējai lidot bez kājām, bet biedra neatlaidību visi cienīja, slēpdami to aiz jokiem un pat dievinādami viņu.

Plaisas majora Stručkova ceļgalu skriemeļos izrādījās nopietnākas. Tās aizdzija lēni, kājas vēl bija šinās, un kaut arī nebija nekādu šaubu par viņa izveseļošanos, majors nepiekusa visādās variacijās lamāt «nolādētos skriemeļus», kuri viņam sagādājuši tik daudz nepatikšanu. Šī viņa rūkšana sāka pāriet niknuma lēkmēs. Kaut kāda nieka dēļ viņš eksplodēja un sāka lamāt visu un visus. Šādā brīdī likās, ka viņš var iesist tam, kas mēģinās viņu mierināt. Klusībā vienodamies, biedri atstāja viņu tad mierā, ļaudami viņam, kā viņš pats teica, «izšaut visas patronas» un nogaidīdami, kamēr viņa dzīvesprieks ņems virsroku pār satrakotajiem un kara sabojātajiem nerviem.

Šo savu pieaugošo nepacietību Stručkovs izskaidroja ar to, ka viņam nebija iespējams smēķēt pat paslepšus atejas vietā, un vēl ar to, ka nevarēja satikties kaut vai gaitenī ar sarkanmataino māsiņu no operācijas zāles, ar kuru viņš esot jau it kā samirkšķinājies, kad viņu nesuši uz pārsiešanu.

Var jau būt, ka daļa taisnības viņam bija, bet Meresjevs ievēroja, ka niknuma uzliesmojumi majoru satricināja pēc tam, kad viņš logā redzēja pār Maskavu lidojošus aeroplānus un no radio vai avīzēm uzzināja par jaunu, interesantu gaisa kauju, par kāda pazīstama lidotāja sekmēm. Tas arī pašu Meresjevu padarīja nepacietīgi satrauktu. Bet viņš prata savaldīties un tagad, salīdzinot sevi ar Stručkovu, iekšēji gavilēja. Viņam likās, ka viņš kaut nedaudz sācis tuvoties viņa izvēlētam «īstā cilvēka» paraugam.

Majors Stručkovs bija sev uzticīgs, daudz ēda, sulīgi smējās par vismazāko nieku, mīlēja runāt par sievietēm un vienlaicīgi šķita sieviešu cienītājs un sieviešu ienaidnieks. Sevišķi nikns nez kādēļ viņš bija uz aizmugures sievietēm.

Meresjevs nevarēja ciest šo Stručkova izrunāšanos. Klausoties Stručkovā, viņš nevilšus visu laiku redzēja sev priekšā Oļu un smieklīgo mazo kareivi no meteostacijas — meiteni, kura, kā runāja pulkā, ar šautenes resgali izsviedusi no savas būdas un karstumā tik tikko nenošāvusi par daudz uzņēmīgo lidlauka apkalpes bataljona staršinu, un Aleksejam likās, kā tieši viņas aprunā majors Stručkovs. Reiz, satrauktu pieri noklausījies majora kārtējo stāstu, kuru tas nobeidza ar sentenci par to, ka «viņas visas ir tādas» un ar katru var saprasties «viens un divi», Meresjevs neizturēja.

— Ar katru? — viņš jautāja, zobus sakodis, tā ka vaigu kauli nobāla.

— Ar katru! — bezrūpīgi atsaucās majors.

Palātā ienāca Klaudija Mihailovna un brīnījās par smago sasprindzinājumu, kuru tā ieraudzīja slimnieku sejās.

— Kas noticis? — viņa jautāja, neapzinīgu kustību sakārtodama zem galvas segas matu cirtu.

— Tērzējam par dzīvi, māsiņ, tāds mums tagad veču darbs — tērzēt, — viss laistīdamies priekā, viņai uzsmaidīja majors.

— Un arī ar šo? — ļauni vaicāja Meresjevs, kad māsa izgāja.

— Vai tad viņa no citas mīklas, vai?

— Klaudiju Mihailovnu lieciet mierā! — stingri teica Gvozdjevs. — Viens vecs vīrs šeit pie mums viņu nosauca par «padomju eņģeli».

— Kas grib derēt? Nu?

— Derēt!? — iesaucās Meresjevs, nikni zibsnīdams čigana acīm. — Uz ko tad tu gribi derēt?

— Kaut vai uz pistoles lodi, kā senāk derēja virsnieki: uzvinnēsi tu — šauj mani, uzvinnēšu es — šaušu tevi, — smiedamies un cenzdamies visu pārvērst jokā, teica Stručkovs.

— Derēt? Uz to? Vai tu esi aizmirsis, ka esi padomju komandieris? Ja tev taisnība, spļauj man ģīmī, — Aleksejs ļauni pašķielēja uz Stručkovu. — Bet skaties, ka tikai es tev neiespļauju.

— Negribi derēt — nevajag. Kas tur ko trakot. Liela lieta!… Es jums, puiši, pierādīšu, ka nav vērts viņas dēļ trakot.

No šīs dienas Stručkovs sāka parādīt Klaudijai Mihailovnai lielu uzmanību. Uzjautrināja viņu ar anekdotiem, kurus viņš sevišķi prata stāstīt. Pārkāpdams nerakstītu likumu, kuram sekojot, lidotāji ne visai labprāt klāsta nepiederīgām personām savus kara piedzīvojumus, viņš stāstīja dažādus notikumus no savas tiešām lielās un interesantās dzīves un pat nopūzdamies ieminējās par kādām tur savām ģimenes klizmām, par dziļo vientulību, kaut gan palātā zināja, ka viņš ir neprecējies un ka nekādu sevišķu klizmu viņam nav.

Klaudija Mihailovna, taisnība, nepievērsdama viņam kaut kādu sevišķu uzmanību, dažreiz apsēdās pie viņa uz gultas malas, klausīdamās viņa kaujas piedzīvojumos, un tad kā aizmirsdamies viņš ņēma viņas roku, un viņa to neatrāva. Meresjevā brieda smags niknums. Stručkova uzvešanās uztrauca visu palātu. Bet tas izturējās tā, it kā ar viņu tiešām būtu noslēgtas derības. Stručkovu nopietni brīdināja, lai viņš atmet savu necienīgo spēli. Palāta gatavojās nopietni iejaukties šai lietā, kad piepeši notikumi ieguva pavisam citu virzienu. Reiz vakarā savas dežūras laikā Klaudija Mihailovna ienāca četrdesmit otrajā bez vajadzības, vienkārši patērzēt. Majors uzsāka kādu stāstu, viņa apsēdās pie viņa gultas. Kas notika, neviens neredzēja. Visi atskatījās, izdzirduši, cik spēji viņa uzlēca. Dusmās uz pieres savilktām tumšām uzacīm, ar mainīgu sārtumu, kas klāja viņas vaigus, viņa skatījās uz sakaunējušos un pat izbijušos Stručkovu:

— Biedri major, ja jūs nebūtu slims un es žēlsirdīgā māsa, es jums tagad dotu pa ģīmi.

— Ak, ko jūs, Klaudija Mihailovna, es tiešām negribēju… Un kas tur nu sevišķs, liela muiža…

— Ak liela muiža? — viņa skatījās viņā nevis ar naidu, bet — nicināšanu. — Labi, tad mums nav ko runāt. Dzirdiet! Un te jūsu biedru klātbūtnē es lūdzu uz priekšu griezties pie manis tikai lietā, kad jums būs nepieciešama ārstnieciska palīdzība. Labu nakti, biedri.

Viņa aizgāja viņai neparasti smagā gaitā, laikam no visa spēka gribēdama izlikties mierīga.

Brīdi visi palātā klusēja. Tad atskanēja gavilējoši ļaunie Alekseja smiekli, un visi uzbruka majoram:

— Ko, dabūji?

Meresjevs spulgojošām acīm pieklājīgi apvaicājās:

— Atļausiet tūlīt spļaut, biedri major, vai nogaidīt?

Stručkovs sēdēja domīgs. Tomēr viņš nepadevās un teica, gan ne visai pārliecinoši:

— M-jā, uzbrukums atsists. Nu, nekas, atkārtosim.

Līdz pat naktij viņš gulēja klusēdams, klusiņām kaut ko svilpodams un dažreiz balsī atbildēdams uz dažām savām domām: «M-jā.»

Drīz pēc šī gadījuma izrakstījās Konstantins Kukuškins. Viņš izrakstījās bez jebkādiem pārdzīvojumiem, uz atvadīšanos paziņodams, ka medicīna viņam apnikusi līdz kaklam. Viņš atvadījās nevīžīgi un visu laiku piekodināja Meresjevam un māsai, ka, ja būs vēstules no mātes, katrā ziņā pārsūtīt viņam uz pulku un šīs vēstules glabāt un nenomētāt.

— Tu atraksti, kā iekārtosies, kā sagaidīja, — atvadoties teica Meresjevs.

— Kas man ko rakstīt? Kāda tev gar mani darīšana? Ne es tev rakstīšu, ne par velti papīru tērēšu, tik un tā neatbildēsi.

— Kā zini.

Šo teicienu Kukuškins, jādomā, vairs nedzirdēja. Atpakaļ nepagriezies, viņš gāja jau no palātas laukā. Tāpat neatskatīdamies viņš izgāja pa hospitāļa durvīm, pagāja kādu gabaliņu gar krastmalu un pazuda aiz stūra, kaut labi zināja, ka pēc hospitālī ieturētā paraduma šinī brīdī visa palāta skatās logos, pavadīdama biedru.

Taču viņš tomēr atrakstīja Aleksejam un atrakstīja diezgan drīz. Vēstule bija pasausa, lietišķa. Par sevi viņš paziņoja tikai, ka pulkā, liekas, par viņu priecājušies, kaut gan turpat piebilda, ka pēdējās kaujās bijuši lieli zaudējumi un te priecājas par katru vairāk vai mazāk piedzīvojušāku cilvēku. Bija uzskaitījis kritušo un ievainoto biedru vārdus un rakstīja, ka Meresjevu vēl arvien atceras, ka pulka komandieris, kuram tagad piešķirta apakšpulkveža pakāpe, uzzinājis par Alekseja sasniegumiem vingrošanā un par viņa nodomu atgriezties aviācijā, teicis: «Meresjevs atgriezīsies. Ja viņš reiz nolēmis — tad savu sasniegs» — un ka štāba priekšnieks atbildējis: nevarot tomēr aptvert neaptveramo, un komandieris uz to atbildējis, ka tādiem, kā Meresjevs nekā neaptverama neesot. Aleksejam par brīnumu bija arī rindiņas par Meteoroloģisko seržantu. Kukuškins rakstīja, ka šitais seržants viņam tā uzplijies ar jautājumiem, ka viņam, Kukuškinam, cits nekas neatlicies kā nokomandēt tam: uz kreiso apkārt griezties, marš… Vēstules beigās Kukuškins rakstīja, ka jau pirmajā dienā pēc ierašanās daļā ir izdarījis divus izlidojumus, ka kājas esot pilnīgi veselas un ka tuvākās dienās pulks pārsēdīšoties jaunās lidmašīnās «La-5», kuras drīz pienākšot un par kurām Andrejs Degtjarenko, kurš lidoja tās pieņemot, teicis, ka, salīdzinot ar tām, visas vācu marku mašīnas ir šķirsti un grabažas.

13.

Iestājās agra vasara. Četrdesmit otrajā palātā tā ielūkojās ar to pašu papeles zaru, kura lapas bija kļuvušas cietas un spīdīgas. Tās brāzmaini šalca, it kā sačukstēdamās, un pret vakaru zaudēja spodrumu no saceltiem ielas putekļiem. Sarkanās skariņas zaros sen jau bija pārvērtušās zaļu, spoža krellīšu virtnītēs, un tagad krellītes plīsa, un no tām līda vieglas pūkas. Pusdienā, viskarstākā laikā, šīs vieglās papeļu pūkas lidoja pa visu Maskavu, tās ielidoja palātas vaļējos logos kā cēli, sārti kamoliņi, mētājās padurvēs un stūros, kur tos sadzina siltie caurvējiņi.

Bija vēss, dzeltens un mirdzošs vasaras rīts, kad Klaudija Mihailovna svinīgi ieveda palātā padzīvojušu cilvēciņu, ar aukliņu sasietās dzelzs acenēs, pat jaunais, no pārlieka stīvinājuma uzpūstais virsvalks nevarēja noslēpt veca meistara ārieni. Viņš atnesa kaut ko baltā lupatā ievīstītu un, nolicis pie Meresjeva gultas, uzmanīgi un cienīgi kā vecs triku rādītājs sāka attīt sainīšus. Zem rokām viņam gurkstēja āda, un palāta pildījās patīkamu un asu miecvielu skāņo smaku.

Vecā vīra sainī atradās jaunu, dzeltenu, čīkstošu protēžu pāris, ļoti veikli konstruētu un pielāgotu izmēram. Protēzes — tas bija vai pats galvenais meistara lepnums — bija ieautas jaunos, dzeltenos armijas parauga zābakos. Zābaki piegūla protēzei tik labi, ka radās dzīvu apautu kāju iespaids.

— Galošas uzvilkt — un kaut vai pie laulībām, — teica meistars, tīksminādamies pāri brillēm par savu roku darbu. — Pats Vasilijs Vasiļjevičs man pieteica: iztaisi, Zujev, viņš teica, tādas protēzes, lai būtu labākas par kājām. Un te nu, lūdzu, skatieties, Zujevs iztaisījis kā ķeizaram. Tās varētu pats augstais imperators nēsāt.

Meresjevam sirds skumjās sažņaudzās, redzot šīs savas mākslīgās kājas, sažņaudzās, sastinga, bet kāre ātrāk pamēģināt protēzes un iet, iet patstāvīgi, pārvarēja visu pārējo. Viņš izbāza no segas apakšas savus stumbeņus un sāka steidzināt veco vīru ar pielaikošanu. Bet vecajam protēžu meistaram, kurš pēc viņa paša vārdiem vēl «miera laikos» taisījis protēzi kādam jāšanas sacīkstēs kāju salauzušam «lielam kņazam», tāda steiga nepatika. Viņš bija ļoti lepns ar savu ražoiumu un gribēja pēc iespējas ilgāk novilcināt pasniegšanas prieku.

Viņš noslaucīja protēzes piedurknē; ar nagu nokasīja no ādas plankumiņu, noslaucīja ar sniegbaltā virsvalka malu, tad nolika protēzēs uz grīdas, nesteigdamies satina lupatu un noglabāja to kabatā.

— Nu, vecais, sāksim, vai, — steidzināja viņu Meresjevs, sēdēdams uz gultas un šūpodams kājas.

Tagad viņš lūkojās uz kailajām, nogrieztajām kājām ar sveša cilvēka acīm un bija ar tām apmierināts. Tās bija spēcīgas, stiegrainas, un nevis tauki, kas vienmēr notiek piespiestā nekustībā, bet stingri muskuļi zvilnēja zem tumšās ādas, it kā tie nebūtu vis stumbeņi, bet pilnvērtīgas daudz un ātri staigājoša cilvēka kājas.

— Kas par sāksim, sāksim?… Kā vējš skrien, kā miets atduras, — rūca vecais. — Man Vasilijs Vasiļjevičs teica — pacenties, Zujev, viņš teica, ar šitām protēzēm leitnants bez kājām lidot taisās. Kas man, es varu, es — lūdzami — ņemiet. Ar tādām protēzēm ne tikai staigāt, bet var arī uz vellapēdas braukt ar jaunkundzēm papiljonu uzdancot. Tas tikai ir darbiņš!

Viņš iebāza Alekseja labās kājas stumbeni villainā, mīkstā protēzēs lizdā un stingri aptvēra kāju piestiprināmām siksnām. Atgājis nost, patīksminājās, paklakšķināja mēli.

— Jauks apaviņš!… Nespiež? Redz nu, labāka meistara par Zujevu, var teikt, nav visā Maskavā. Zujevs — zelta rokas.

Un veikli uzlika otru protēzi un, tikko bija paspējis aiztaisīt siksnas, kad Meresjevs negaidīti stipru, lokanu kustību nolēca no gultas. Atskanēja dobjš troksnis Meresjevs iekliedzās no sāpēm un turpat pie gultas nogāzās visā augumā.

Vecajam meistaram no brīnumiem acenes uzlīda uz pieres. Viņš nebija gaidījis no sava pasūtītāja tādu steigu. Meresjevs gulēja uz grīdas nevarīgs, pārsteigts, plati ieplētis savas mākslīgās, zābakos ieautās kājas. Viņa acīs bija apjukums, apvainojums, bailes. Vai tiešām viņš sevi piekrāpis?

Rokas sasitusi, Klaudija Mihailovna metās pie viņa. Kopā ar veco meistaru viņi piecēla Alekseju un apsēdināja gultā. Viņš sēdēja nospiests, nolaidies, ar skumju sejas izteiksmi.

— E-e-e, mīļo cilvēk, tā neklājas, pavisam neklājas, — rūca meistars. — Paskat tikai, kā nolēca, it kā patiesībā viņam dzīvas kājas būtu pielikuši. Bet degunu nenokar, mīļais draugs, tikai tagad tev jāzina viena lieta — sākt visu no gala. Tagad aizmirsti, ka esi karotājs, tagad tu esi mazs bērns, solīti pa solītim, solīti pa solītim mācies staigāt, sākumā ar kruķīšiem, tad gar sienām, beidzot ar spieķīti. Un arī ne uzreiz, bet pamazītiņām, bet viņš — te nu bija!…. Kājas jau ir labas, bet tomēr nav paša. Tādas, mīļais draugs, kā tētis un māmuļa tev pagatavoja, neviens tev vairs neiztaisīs…

No kļūmīgā lēciena kājas smagi sūrstēja. Bet Meresjevs uztiepās, ka tūdaļ nekavējoties jāiemēģina protēzes. Viņam atnesa vieglus alumīnija kruķus. Viņš atbalstījās ar tiem grīdā, iespiedis padusēs spilventiņus, un tagad lēnām, uzmanīgi nolaidās no gultas un piecēlās kājās. Un tiešām viņš tagad izskatījās pēc mazbērna, kurš nemāk staigāt, bet instinktivi nojauž, ka iet viņš var, un baidās atiet no viņa glābējas un balstītājas pie sienas. Kā mazbērnu, kuru māte un vecāmāte raida pirmajā ceļojumā zem padusēm paliktu dvieli, Meresjevu no divām pusēm rūpīgi pieturēja Klaudija Mihailovna un vecais protezists. Pastāvējis uz vietas, sajuzdams neierastas asas sāpes protēžu piestiprinājuma vietās, Meresjevs nedroši pārlika vispirms vienu, pēc tam otru kruķi, pārcēla uz tiem ķermeņa smagumu un pierāva sākumā vienu, tad otru kāju. Stingri un gurkstoši iečīkstējās āda, atskanēja divi smagi piesitieni grīdai: bum, bum.

— Lai tev klātos laimīgi, laimīgi, — murmināja vecais meistars.

Meresjevs spēra vēl dažus uzmanīgus soļus, un šie pirmie soļi ar protēzēm nācās viņam tik grūti, ka pēc tam, kad bija aizgājis līdz durvīm un atpakaļ, viņam bija tāda sajūta, ka būtu klavieres uzstiepis piektajā stāvā. Nokļuvis līdz gultai, viņš iekrita tajā uz krūtīm, viss sviedros, bezspēcīgs apgriezties pat uz muguras.

— Nu, kādas ir protēzes? Skat nu, un pateicies dievam, ka pasaulē dzīvo meistars Zujevs, — pēc veca cilvēka paraduma lielījās protēzists, uzmanīgi attaisīdams siksnas, atbrīvodams jau mazliet notirpušās un satūkušās, nepieradušās Alekseja kājas. — Ar tādām ne tikai kā lidot, bet līdz pašam debesu tēvam var aizlaisties. Tas tikai ir darbiņš!

— Paldies, paldies, vecais, darbs kārtīgs, — murmināja Aleksejs.

Meistars klusēdams pamīdījās, it kā neiedrošinādamies pats prasīt, vai arī, otrādi, pats gaidīdams jautājumu.

— Nu sveiki, kad jau tā. Laimīgi ienēsāt, — viņš teica, mazliet vīlies, un lēnām virzījās uz durvju pusi.

— Ei meistar, — pasauca viņu Stručkovs, — šeit būs, iedzer uz tām «ķeizara» protēzēm, — un viņš iebāza vecajam rokās lielu kredītzīmju žūksni.

— Nu paldies, paldies, — šitādā reizē kā nu lai neiedzer, — viņš solīdi noglabāja naudu kaut kur pakaļējā kabatā, kādēļ atsvieda virsvalku ar tādu žestu, it kā tas būtu amatnieka priekšauts. — Paldies jums, iedzersim, bet protēzes — lai tev veselība — pēc labākās sirdsapziņas. Man Vasilijs Vasiļjevičs saka: vajadzīgas sevišķas, Zujev, ka lai nebūtu jākaunas. Bet pats par sevi, vai tad no Zujeva darba ir kādreiz jākaunas? Jūs pie reizes Vasilijam Vasiļjevičam, tā teikt, nododiet raportu, sak, esat ar darbu apmierināti.

Un vecais aizgāja klanīdamies, kaut ko murminādams. Bet Meresjevs gulēja, aplūkodams pie gultas nosviestās šīs savas jaunās kājas, un jo vairāk viņš tajās skatījās, jo vairāk tās viņam iepatikās gan ar savu asprātīgo konstrukciju, gan ar meistarīgo izstrādājumu un vieglumu: uz vellapēdas braukt, papiljonu uzdancot un lidmašīnā aizlidot pie paša debesu tēva. «Panākšu, visu panākšu, noteikti panākšu», viņš domāja.

Šai dienā Oļai tika nosūtīta plaša un priecīga vēstule, kurā viņš ziņoja: viņa lidmašīnu pieņemšanas darbs tuvojas beigām, un viņš cer, ka priekšniecība nāks viņam pretī un varbūt rudenī, bet visvēlākais ziemu komandēs viņu uz fronti, uz pulku, kur biedri viņu nav aizmirsuši un gaida, prom no šī apnicīgā darba garlaicīgajā aizmugurē. Šī bija viņa pirmā priecīgā vēstule pēc katastrofas dienas, pirmā, kurā viņš rakstīja līgavai, ka visu laiku domā un ilgojas pēc viņas un, tiesa, gan ļoti kautri, izteikdams loloto domu, ka varbūt viņi sastapsies pēc kara un, ja viņa nepārmainīs savas domas, dzīvos kopā. Viņš vairākas reizes izlasīja vēstuli un tad nopūzdamies rūpīgi sašvīkoja pēdējās rindas.

Toties Meteoroloģiskajam seržantam tika nosūtīta jokiem pilna un jautra vēstule ar šīs dienas spilgtu aprakstu, ar protēžu attēlojumu, kādas pats visaugstākais imperators nav nēsājis, ar sevis paša aprakstu uz protēzēm, kā viņš sper savus pirmos soļus, un par veco pļāpu — meistaru, ar stāstu par savām cerībām uz vellapēdas braukt un papiljonu uzdancot un aizlidot līdz pat debesīm. «Tātad gaidiet mani tur pulkā, neaizmirstiet un sakiet komandantam, lai jaunajā vietā man katrā ziņā telpas atstāj,» rakstīja Meresjevs un šķielēja uz grīdu. Protēzes gulēja tā, ka šķita, it kā kāds būtu noslēpies zem gultas un tur guļ, plaši izstiepis jaunos, dzeltenos zābakos ieautās kājas. Aleksejs atskatījās, pārliecinājās, ka neviens viņam neseko, un maigi paglāstīja auksto, gurkstošo ādu.

Un vēl vienā vietā tai dienā karsti debatēja par četrdesmit otrās palātas «ķeizariskajām protēzēm»: Maskavas universitātes medicīnas fakultates trešajā kursā. Visa sieviešu daļa, kas tais laikos sastādīja lielum lielu šī kursa vairumu, no Aņutas vārdiem bija labi informēta par četrdesmit otrās palātas lietām. Aņuta bija ļoti lepna uz savu korespondentu, un, ak vai, leitnanta Gvozdjeva vēstules, kuras pavisam nebija domātas plašai publikācijai, tika lasītas priekšā izvilkumu veidā, bet dažreiz arī visā pilnībā, izņemot sevišķi intīmās vietas, un to, jāpiezīmē, paplašinoties vēstuļu apmaiņai, kļuva arvien vairāk un vairāk.

Viss trešais kurss ar Aņutu priekšgalā simpatizēja varonīgajam Grišam Gvozdjevam, nemīlēja ķildīgo Kukuškinu, atrada ka padomju snaiperis Stepans Ivanovičs ir kaut kā līdzīgs Tolstoja Platonam Karatajevam, dievināja Meresjeva nesalaužamo garu un kā savas personīgas bēdas uzņēma Komisāra nāvi, kuru pēc Gvozdjeva jūsmīgām atsauksmēm visas bija iecienījušas un pa īstam iemīlējušas. Daudzas nevarēja novaldīt asaras, kad lasīja vēstuli par to, ka aizgājis no dzīves šis lielais un nemierīgais cilvēks.

Arvien biežāk apmainījās vēstules starp hospitāli un universitāti. Jaunieši neapmierinājās ar pastu, kas tajās dienās strādāja par daudz gausi. Gvozdjevs reiz bija citējis vēstulē Komisāra vārdus, ka vēstules tagad atnākot līdz adresātam ar tādu pašu ātrumu kā tālo zvaigžņu gaisma. Korespondents varot izdzist, bet viņa vēstules vēl ilgi klīzdamas pastāstot adresātam par sen nomiruša cilvēka dzīvi. Rosīgā un uzņēmīgā Aņuta sāka meklēt pilnīgākus pasta satiksmes līdzekļus un tos atrada jau gados vecākas māsas personā, kura strādāja divās vietās — universitātes klīnikā un Vasilija Vasiļjeviča hospitālī.

No tā laika universitātē uzzināja četrdesmit otrās palātas notikumus otrā, visvēlākais trešajā dienā un varēja ātri uz tiem reaģēt. Sakarā ar «ķeizariskajām» protēzēm ēdamistabā iesākās strīds, vai Meresjevs varēs vai nevarēs lidot. Strīds jauneklīgs, karsts, kur abas puses vienlīdz simpatizēja lidotājam. Ņemot vērā iznīcinātāja sarežģīto vadīšanu, pesimisti teica: nē. Optimisti uzskatīja, ka cilvēkam, kurš, bēgdams no ienaidniekiem, pusmēnesi līšus līdis cauri mežu biezokņiem un veicis nez cik kilometrus, nav nekā neiespējama. Savu argumentu apstiprinājumam optimisti atcerējās piemērus no vēstures un grāmatām.

Šais strīdos Aņuta nepiedalījās. Viņai nepazīstama lidotāja protēzes ne visai interesēja. Retajos brīvos brīžos viņa pārdomāja savas attiecības ar Grišu Gvozdjevu, kuras, kā viņai likās, kļuva arvien sarežģītākas. Sākumā, uzzinājusi par komandierivaroni ar tādu traģisku biogrāfiju, viņa tam uzrakstīja vēstuli, nesavtīgas vēlēšanās dzīta kaut kā mīkstināt viņa bēdas. Tad, līdz ar viņu neklātienes pazīšanās nostiprināšanos, Tēvijas kara abstraktās varoņa figūras vietā stājās īsts, dzīvs jaunietis, un šis jaunietis arvien vairāk un vairāk viņu interesēja. Viņa ievēroja, ka kļūst nemierīga un skumst, kad no viņa nav vēstuļu. Šis jaunais viņu iepriecināja un baidīja. Vai tā ir — mīla? Vai var iemīlēt cilvēku tikai pēc vēstulēm, ne reizi to neredzot, nedzirdot viņa balsi? Līdztekus tam, ka tankista vēstulēs arvien vairāk radās tādu vietu, kuras nevarēja lasīt kursa biedrenēm, un pēc tam, kad pats Gvozdjevs viņai reiz atzinās, ka tās pašas jūtas, kā viņš izteicās, «neklātienes mīlestības» jūtas, pārņēmušas arī viņu, Aņuta pārliecinājās, ka viņa ir iemīlējusies un iemīlējusies nevis bērnišķīgi, kā tas gadījās skolā, bet pa īstam. Viņai likās, ka viņas dzīve zaudēs jēgu, ja šīs vēstules, kuras viņa tagad gaidīja ar tādu nepacietību, vairs nenāks.

Tā, neredzējuši viens otru, viņi atklāja viens otram mīlestību. Pēc tam ar Gvozdjevu notika savādas lietas. Viņa vēstules kļuva nervozas, svaidīgas, pilnas minējumu. Tad, saņēmis dūšu, viņš tai uzrakstīja, ka nav labi, ka viņi atklājuši mīlestību, viens otru neredzējuši, ka viņa, jādomā, nezina, cik ļoti sakropļojis viņu apdegums, ka viņš ne druskas nelīdzinās tai vecajai fotogrāfijai, kuru tai nosūtījis. Viņš to negrib mānīt un lūdz nerakstīt vairs par jūtām, iekāms viņa neredzēs savām acīm, ar ko viņai darīšana.

Meitene sākumā sadusmojās, tad nobaidījās. Izņēma no kabatas fotogrāfiju. Tajā raudzījās smalka, jauneklīga seja ar spītīgiem vaigu kauliem, skaistu, taisnu degunu, mazām ūsiņām un daiļi veidotu muti. «Bet tagad? Kāds esi tu tagad, mans mīļais, nelaimīgais?» — viņa čukstēja, lūkodamās attēlā. Kā mediķe viņa zināja, ka deguma brūces slikti dzīst un atstāj dziļas, neizdzēšamas pēdas. Nez kādēļ viņai uz mirkli iešāvās prātā cilvēka galvas atveids pēc ādas tuberkulozes anatomiskajā muzejā. Seja kā uzarta zilām vagām un nelīdzenumiem, nevienādām, izēstām lūpām, ar uzaču paliekām un sarkaniem, kailiem plakstiņiem. Un ja nu viņš ir tāds? Meiteni pārņēma šausmas, viņa pat nobālēja, bet turpat domās sevi norāja. Un kas tad pavisam, ja arī tā! Viņš cīnījās ar ienaidniekiem degošā tankā, viņš aizstāvēja viņas brīvību, viņas tiesības mācīties, viņas godu un dzīvību. Viņš ir varonis, viņš tik daudz reizes ir riskējis karā un tiecas atpakaļ, lai atkal cīnītos un atkal riskētu ar dzīvību. Bet viņa? Ko viņa darījusi kara labā? Rakusi ierakumus, dežūrējusi uz jumta, strādā tagad evakhospitālī? Vai tas salīdzināms ar to, ko viņš darījis?! «Es pati esmu viņa necienīga šo šaubu dēļ!» — viņa kliedza pati uz sevi, nevilšus aizdzenot briesmīgo brūču sakropļotās sejas parādību.

Viņa uzrakstīja tam vēstuli, vismaigāko, visgarāko visā viņu sarakstīšanās laikā. Par šīm viņas svārstībām Gvozdjevs, saprotams, neko neuzzināja. Saņēmis pēc savām šaubām labu vēstuli, viņš to ilgi lasīja un pārlasīja, pastāstīja par to arī Stručkovam, uz ko tas, labvēlīgi noklausījies, atbildēja:

— Nebaidies tankist, sakāmvārds skan, neskati vīru no cepures, — tas kad bija teikts? Redzi nu. Bet pašreiz, brālīt, pavisam liels vīriešu trūkums.

Šī vaļsirdība, protams, Gvozdjevu nenomierināja. Līdz ar viņa izrakstīšanās laika tuvošanos viņš arvien biežāk skatījās spogulī, gan sevi aplūkodams no tālienes, tā sakot, garām slīdošu, paviršu skatienu, gan pievirzīdams savu sakropļoto seju stiklam un stundām gludinādams rētas un nelīdzenumus.

Uz viņa lūgumu Klaudija Mihailovna tam nopirka pūderi un sejas krēmu. Viņš tūdaļ pārliecinājās, ka viņa rētu vietas nekāda kosmētika neaizklāj. Tomēr nakti, kad visi gulēja, viņš paklusām aizgāja uz atejas vietu un tur ilgi masēja tumšsārtās brūču vietas, uzbēra pūderi un atkal masēja un tad cerību pilns skatījās spogulī. Pa gabalu viņš izskatījās pavisam labi, spēcīgs, platiem pleciem, šaurām gūžām, taisnām, slaidām, stiegrainām kājām. Bet tuvumā! Sarkani nelīdzenumi uz vaigiem un zoda, rētainā, savilktā āda viņu grūda izmisumā. Viņš ar bailēm domāja: bet kā viņa to uzlūkos? Piepeši šausmas viņu sagrābs, piepeši paskatīsies viņā, apgriezīsies un aizies, paraustījusi plecus. Bet kas būtu visšausmīgākais, patērzēs ar viņu pieklājības pēc kādu stundu — otru un tad pateiks kaut ko tādu oficiāli vēsu — un sveiki. Gvozdjevs uztraucās, kļuva bāls no apvainojuma, it kā viss tas būtu jau noticis.

Tad viņš izrāva no kabatas fotogrāfiju un pētījoši skatījās apaļā meitenē ar augstu pieri, mīkstiem, ne visai bieziem, kupliem, atpakaļ atsukātiem matiem, paresnu, uzrautu, patiesi krievisku deguntiņu un maigām, bērnišķīgām lūpām. Uz virsējās lūpas bija tikko manāma tumša dzimumzīmīte. Mazliet uz āru izspiestās acis, jādomā, pelēkas vai zilas, skatījās viņā no šīs vienkāršās, mīļās sejas atklāti un godīgi.

«Kāda tu tomēr esi? Nu pasaki: nenobīsies, neaizbēgsi? Vai tev pietiks sirds siltuma neievērot manu neglītumu?» viņš it kā jautāja viņai, pētījoši skatīdamies portrejā.

Tai laikā garām viņam pa gaiteni, klabinādams ar kruķiem un čīkstinādams protēzēm, turp un atpakaļ metodiski, nenoguris kustējās vecākais leitnants Meresjevs. Nogāja reizi, divas, desmit, piecpadsmit, divdesmit reizes. Viņš soļoja pēc kādas savas programmas — rītā un vakarā, nosprauzdams sev uzdevumu un ar katru dienu sev pagarinādams ceļu.

«Jauks puisis! — domāja par viņu Gvozdjevs. — Neatlaidīgs, stūrgalvīgs. Kāds milzīgs gribas spēks cilvēkam! Nedēļas laikā iemācījies ātri un veikli staigāt ar kruķiem. Bet citiem ar to paiet mēneši. Vakar atteicās no nestuvēm, un pats aizgāja uz pārsienamo istabu pa kāpnēm augšā. Un aizgāja, un uzkāpa. Asaras tek pa seju, bet viņš kāpj. Un pat sakliedza sanitārei, kas gribēja viņam palīdzēt. Un cik viņš bija laimīgs, kad saviem spēkiem uzkāpa līdz augšējai kāpņu telpai! It kā būtu uzkāpis Elbrusā.»

Gvozdjevs atvirzījās no spoguļa un pavadīja acīm Meresjevu, kurš ātri cilāja kājas un kruķus. «Kā sukā! Kāda viņam jauka un simpātiskā seja! Mazā rētiņa pāri uzacij ne druskas to nebojā, pat piedod tādu kā svarīgumu. Ja viņam, Gvozdjevam, tagad būtu tāda seja! Kas kājas, kājas nevar redzēt, iet un lidot viņš, protams, iemācīsies. Bet seja, kur tu liksies ar tādu kāli, uz kura piedzēruši velni pa nakti būtu it kā zirņus kūluši?!»

… Aleksejs Meresjevs, kurš saziņā ar vakara uzdevumu soļoja pa gaiteni jau divdesmit trešo reizi, ar visu savu nogurušo, samocīto ķermeni juta, cik gurni piekusuši un kā tie tvīkst, kā sūrst kruķu nospiestās paduses. Iedams garām Gvozdjevam, viņš pašķielēja uz sienas spoguļa priekšā stāvošā tankista pusi: «Jocīgs cilvēks, nu ko viņš moka savu nabaga fizionomiju! Kinozvaigzne no viņa tagad, protams, vairs neiznāks, bet tankists — lūdzu, cik uziet. Liela nelaime — seja, ja tikai galva būtu vesela, un rokas un kājas. Jā, ja kājas, īstas kājas, bet ne šādi te stumbeņi, kuri sāp un tvīkst, it kā protēzes būtu nevis no ādas taisītas, bet no nokaitētas dzelzs.»

Tuk, tuk. Čirk, čirk. Tuk, tuk. Čirk, čirk.

Zobus sakodis un asaras valdīdams, kuras gribot negribot asas sāpes spieda ārā no acīm, vecākais leitnants Meresjevs ar lielām grūtībām veica savu divdesmit devīto gājienu pa gaiteni, pabeidzis dienas uzdevumu.

14.

Grigorijs Gvozdjevs atstāja hospitāli jūnija vidū.

Dienu vai divas agrāk viņi no sirds izrunājās ar Alekseju, un abi iekšēji pat bija priecīgi, ka viņi ir bēdu biedri un ka viņiem abiem ir vienlīdz sarežģīts personīgo lietu stāvoklis. Kā tas tādos gadījumos notiek, viņi abi vaļsirdīgi uzticēja viens otram savas bažas un izstāstīja visu, ko katram no viņiem bija divkārt grūti nest sevī, jo lepnums neļāva dalīties ar kādu savās šaubās. Parādīja viens otram meiteņu ģīmetnes.

Aleksejam bija pamatīgi nobružāta un izbalējusi amatiera fotogrāfijā. Viņš pats nofotografēja Oļu tajā skaidrajā, spožajā jūnija dienā, kad viņi basām kājām skraidīja pa silto zāli Pievolgas ziedošajā stepē. Sīka kā meitenīte savā raibajā ģērbā viņa sēdēja, pavilkuši apakšā basās kājas, izjukušu puķu pušķi klēpī, zālē ziedošās pīpenēs, pati balta, tīra kā pīpene rīta rasā. Kārtodama ziedus, viņa bija pašķiebusi galvu, un acis tai bija platas, platas it kā pirmo reizi viņa būtu ieraudzījusi pasaules krāšņumu.

Palūkojies fotogrāfijā, tankists paziņoja, ka tāda meitene nepametīs nelaimē. Un ja pametīs — pie velna: tas nozīmē, ka āriene viņai ir maldinoša, un tad tā arī vajag, pat vēl labāk, jo tad viņa ir maita, un vai tad ar maitu var saistīt savu dzīvi.

Aleksejam Aņutas seja arī patika, pats to neievērodams, viņš izteica Gvozdjevam ar saviem vārdiem to pašu, ko nupat dzirdēja no viņa. Šī vienkāršā saruna, protams, viņu personīgās lietās nekādu skaidrību neienesa, bet abiem kļuva vieglāk, it kā būtu pārtrūcis smags, ieildzis augonis. Viņi nolēma, ka Gvozdjevs, iziedams no hospitāļa, kopā ar Aņutu, kura pa tālruni bija apsolījusies atnākt viņam pretī, paies garām palātas logiem, un Aleksejs tūdaļ uzrakstīs vēstulē tankistam savus iespaidus. Gvozdjevs no savas puses apsolījās uzrakstīt draugam, kā Aņuta viņu saņems, kā izturēsies pret viņa sakropļoto seju. Meresjevs tūdaļ zīlēja: ja Grišam viss būs labi, viņš nekavējoties pastāstīs Oļai vēstulē visu par sevi, piekodinādams neapbēdināt māti, kura arvien vēl bija vārga un tik tikko cēlās no gultas.

Lūk, kādēļ viņi abi bija vienlīdz uztraukti, gaidīdami tankista izrakstīšanos. Bija tik uztraukti, ka nevarēja cauru nakti gulēt, un naktī abi paklusām izlīda gaitenī — Gvozdjevs, lai vēlreiz pamasētu rētas pie spoguļa, bet Meresjevs, aptinis kruķu galus ar lupatām, vēlreiz patrenēties iešanā.

Pulksten desmitos Klaudija Mihailovna, šķelmīgi smaidīdama, paziņoja Gvozdjevam, ka viņam atnākuši nakaļ. Kā vēja trenkts, viņš bija laukā no gultas. Nosarcis tik stipri, ka rētas viņa sejā kļuva vēl redzamākas, viņš ātri sāka saiņot lietas.

— Jauka meitene, tāda nopietna, — smaidīdama teica māsa, raudzīdamās, cik briesmīgi ātri Gvozdjevs pošas.

Gvozdjevs viss laistījās.

— Nopietni? Jums viņa patika? Vai nav taisnība, jauka? — viņš bija tik uztraukts, ka aizskrēja, aizmirsis atvadīties.

— Puišelis! — noburkšķēja majors Stručkovs. — Tādus uz mušu ķer.

Pēdējās dienās ar šo bezrūpīgo cilvēku kaut kas nebija kārtībā. Viņš kļuva nerunīgs, bieži bez iemesla saniknojās un, varēdams tagad celties gultā sēdus, caurām dienām raudzījās logā, iespiedis dūres vaigos, neatbildēdams uz jautājumiem.

Visa palāta — gan sadrūmušais majors, gan Meresjevs un divi jaunie — izliecās pa logu, gaidīdami biedru uz ielas. Bija silts. Debesīs, ātri mainīdami veidu, slīdēja mīksti, pūkaini mākoņi ar mirdzošām zelta malām. Pār upi šinī momentā steidzīgi pārskrēja pelēks, irdens mākonītis, izklaidīgi mētādams pa ceļam lielas, retas, saulē mirdzošas lietus lāses. Krastmalas granīts no tā spīdēja kā spodrināts, asfaltu klāja tumši marmorēti plankumi, un tik jauki plūda no tā tveicīga valgme, ka gribējās iekārties logā un pabāzt galvu zem šī glāstošā lietutiņa.

— Nāk, — pačukstēja Meresjevs.

Smagās ozola parādes durvis lēni atvērās. Pa tām iznāca divi: apaļa meitene bez cepures, vienkāršu matu sukājumu, baltā blūzītē un tumšos svārkos un jauns karavīrs, kurā pat Aleksejs uzreiz nepazina tankistu. Rokā karavīrs nesa čemodānu, uz rokas šineli, un viņš gāja tik viegli un elastīgi, droši, ka bija prieks raudzīties viņā. Jādomā, izmēģinādams savus spēkus, priecādamies par iespēju plaši kustēties, viņš pat nenoskrēja, bet kaut kā veikli noslīdēja pa parades durvju kāpnēm, paņēma savu ceļa biedreni zem rokas, un viņi gāja gar krastmalu, tuvodamies palātas logam, apbirdami retām un lielām zelta lietus lāsēm.

Aleksejs skatījās uz viņiem, un viņa sirds pielija ar prieku: iznācis labi — ne par velti viņai tāda atklāta, vienkārša un mīļa seja. Tāda nenovērsīsies. Tā ir, tādas nenovēršas no cilvēka nelaimē.

Viņi tuvojās logam, apstājās, paceldami galvas. Jaunieši stāvēja pie lietus nospodrinātām krastmalas granīta margām uz slīpo, mirdzošo līniju fona, ko radīja lēni krītošās lāses. Un te Aleksejs ievēroja, ka tankistam sejā apjukums un saspringts nemiers un ka viņa Aņuta, tikpat jauka arī īstenībā kā fotogrāfijā, ir par kaut ko nobažījusies, nokautrējusies, ka viņas roka neguļ cieši tankista rokā un viņas kustības satrauktas un nedrošas, it kā viņa būtu gatava izraut savu roku un aizbēgt.

Pavicinājis ar rokām, saspringti smaidīdams, pārītis sāka iet gar krastmalu un drīz nozuda aiz stūra. Palātā visi klusēdami izklīda pa savām vietām.

— Bet Gvozdjevam lietas nav skaistas, — piezīmēja majors un, izdzirdis gaitenī Klaudijas Mihailovnas soļu troksni, nodrebēja un strauji pagriezās pret logu.

Pārējo dienas daļu Aleksejs jutās nemierīgs. Vakarā viņš pat ar iešanu nenodarbojās, pats pirmais aizgāja gulēt, bet vēl ilgi pēc tam, kad palāta bija aizmigusi, nervozi čīkstēja viņa gultas atsperes.

Nākošajā rītā viņš jau uz sliekšņa jautāja māsai, vai viņam nav nodota vēstule. Vēstules nebija. Viņš gausi nomazgājās, gausi paēda. Bet ar iešanu viņš nodarbojās vairāk nekā parasts un, uzlikdams sev sodu par vakarējo vājību, izdarīja piecpadsmit liekus gājienus uz vakar neizpildītās normas rēķina. Šis necerētais panākums piespieda viņu aizmirst visas rūpes. Viņš pierādīja, ka var kustēties ar kruķiem pietiekami brīvi, ne pārāk nogurdinādamies. Ja piecdesmit gaiteņa metrus pareizina ar četrdesmit pieci pēc gājienu skaita, tad iznāk divi tūkstoši divi simti desmit metru vai divi ar ceturtdaļu kilometru. Tik daudz apmēram bija no virsnieku ēdnīcas līdz lidlaukam. Viņš domās redzēja šo neaizmirstamo ceļu, kurš gāja gar vecas baznīcas drupām, gar nodedzinātas skolas ķieģeļu kubu, kas sērīgi raudzījās uz ceļa ar tukšo logu melnām acīm, caur mežiņu, kur slēpās egļu skujām noklāti benzīnvedēji, garām komandpunkta zemnīcām, garām mazai dēļu būdai, kur pār kartēm un shēmām būrās Meteoroloģiskais seržants. Nav maz. dieva vārds, nav maz.

Meresjevs nolēma palielināt dienas uzdevumu līdz četrdesmit sešiem gājieniem, pa divdesmit trīs rītos un vakaros, bet rīt ar svaigiem spēkiem pamēģināt iet bez kruķiem. Tas viņu uzreiz atrāva nemitīgām domām, pacēla viņam garastāvokli, noskaņoja lietišķi. Vakarā viņš uzsāka savus ceļojumus ar tādu pacilātību, ka gandrīz neievēroja, ka pārsniedzis jau trīsdesmit gājienus. Šinī momentā garderobiste viņu apturēja, parādījusies ar vēstuli. Viņš paņēma mazo aploksnīti, adresētu «vecākam leitnantam Meresjevam personīgi». Vārds «personīgi» bija pasvītrots, un tas Aleksejam nepatika. Uz vēstules virs adreses arī bija uzrakstīts un pasvītrots: «Tikai adresātam».

Piespiedies palodzei, Aleksejs atvēra aploksni, un līdztekus tam, kā viņš virzījās uz priekšu plašā vēstījuma lasīšanā, ko Gvozdjevs naktī stacijā bija uzrakstījis, drūmāka un drūmāka kļuva viņa seja. Gvozdjevs rakstīja, ka Aņuta izrādījusies taisni tāda, kādu viņš to iedomājies, ka skaistākas par viņu varbūt nav Maskavā, ka viņa to saņēmusi kā mīļu tuvinieku un vēl vairāk tam iepatikusies.

«… Bet tas, ko mēs ar tevi runājām, tas viss tā arī notika. Viņa ir laba. Viņa man neko neteica un pat neko nelika manīt. Viss, kā pienākas. Bet es taču neesmu akls, redzu, viņai bail no mana nolādētā ģīmja. Viss liekas labi, bet pēkšņi paskatos, vēroju: skatās manī, kā kauns viņai, kā bailes, kā žēl manis, vai… Atvilka mani uz universitāti. Labāk nebūtu turp gājis. Apstāja mani studentes, skatās… Tu vari iedomāties, viņas, izrādās, mani visas pazīst. Aņuta viņām par mums visu stāstījusi… Un es redzu, ka viņa tajās skatās, kā ko nogrēkojusi, sak, atvainojiet, ka tādu briesmoni atvedu. Bet galvenais, Aļoša, ka viņa pat manīt neliek, rūpējas par mani, laipna un visu laiku runā un runā, it kā baidīdamās klusēt. Tad aizgājām pie viņas. Viņa dzīvo viena, vecāki evakuējušies, ģimene, var redzēt, cienījama. Cienāja ar tēju, bet pati tikai skatās tējkannā manā atspulgā un atkārtoti nopūšas. īsi, jūtu: nevaru, pie velna! Es viņai tieši arī pateicu: tā un tā. «Es redzu, mana āriene jums nepatīk. Ko tur var darīt, pareizi saprotu un ļaunā neņemu.» Viņai asaras acīs, bet es saku: «Neraudiet, jūs esat laba meitene, jūs katrs iemīlēs, kādēļ sev dzīvi bojāt.» Tad es viņai teicu: «Tagad jūs mani redzējāt, kāds esmu skaistulis, un padomājiet labi, bet es braukšu uz daļu, adresi atsūtīšu. Ja nebūsiet pārdomājusi, atrakstiet.» Un teicu viņai: «Nerīkojieties pret savu gribu, te es esmu — te neesmu: karš.» Viņa, protams: «Nē, nē, ko jūs» — raud. Tanī brīdī pieteica kaut kādu muļķīgu gaisa trauksmi, viņa aizgāja, bet es pa to starpu aizbēgu — tieši uz virsnieku pulku. Uz karstām pēdām dabūju komandējumu. Viss labi, norīkojums kabatā, braucu. Tikai, Aļoša, vēl vairāk esmu viņā iemīlējies, un kā es bez viņas tālāk dzīvošu — nezinu.»

Aleksejs lasīja drauga vēstuli, un viņam likās, ka viņš ielūkojas savā nākotnē. Lūk, tieši tā droši vien notiks arī ar viņu. Oļa neatstums, nenovērsīsies, viņa gluži tāpat gribēs ziedoties, smaidīs caur asarām, glāstīs, apspiezdama sevī nepatiku.

— Nē, nē, nevajag. Nevajag, — balsī teica Aleksejs.

Viņš ātri aizkliboja līdz palātai, sēdās pie galda un vienā rāvienā uzrakstīja Oļai vēstuli, īsu, auksti lietišķu. Viņš neuzdrošinājās rakstīt taisnību, — kādēļ — māte ir slima, vai vērts tai uzkraut vēl vienas bēdas. Viņš uzrakstīja Oļai, ka daudz domājis par viņu attiecībām, ka droši vien viņai smagi gaidīt. Cik ilgi vēl var vilkties karš? Bet gadi iet, jaunība paiet. Karš turpretī — ir tāda lieta, ka gaidas var būt veltas. Viņš var pēkšņi krist, un viņa paliks atraitne, pat nebijusi sieva, vai vēl sliktāk: viņu var sakropļot, un viņai būs jāprecas ar invalīdu. Kādēļ? Lai viņa nepalaiž garām jaunību un drīzāk viņu aizmirst. Viņa var tam neatbildēt, viņš neņems ļaunā. Viņš to saprot, kaut arī tas ir ļoti grūti. Tā būs labāk. Vēstule dedzināja rokas. Nepārlasījis viņš to ielika aploksnē, ātri aizkliboja līdz zilai pasta kastītei, kas karājās gaitenī aiz mirdzošā «titāna» ar vārītu ūdeni.

Atgriezies palātā, viņš atkal apsēdās pie galda. Kam lai stāsta savas bēdas? Mātei nevar. Gvozdjevam? Viņš, protams, saprastu, bet kur gan viņš pašreiz atrodas, meklē viņu tagad frontes, ceļu bezgalīgā daudzuma juceklī. Uz pulku? Bet vai viņiem, laimīgajiem, kas aizņemti ar parastām frontes lietām, laiks domāt par viņu! Meteoroloģiskam seržantam? Lūk, kam. Un viņš sāka rakstīt, un rakstīt bija viegli, tikpat viegli kā raudāt uz drauga pleca. Bet pēkšņi pārtrauca pusteikumā, nogrima domās, nikni saburzīja, saplēsa uzrakstīto.

— Nav moku dziļāku par vārda mokām, — vīpsnādams noritēja Stručkovs.

Viņš sēdēja gultā ar Gvozdjeva vēstuli rokā, kuru tas, jādomā, kā parasts sevišķi nekautrēdamies, bija paņēmis no Alekseja galdiņa un izlasījis.

— Kas šodien visiem noticis?… Arī Gvozdjevs, ak, joku pēteris! Meita pavaibstījusies, liela nelaime!… Psiholoģijā iekritis, īsts brālis Karamazovs… Vai nedusmo, ka izlasīju? Kādi mums, frontiniekiem, var būt noslēpumi?

Aleksejs nedusmojās. Viņš domāja: varbūt rīt sagaidīt pastnieku un dabūt no viņa vēstuli atpakaļ?

Šai naktī Aleksejs gulēja nemierīgi. Sapnī viņš redzēja sniega vāliem aizputinātu lidlauku un nepazīstamas konstrukcijas lidmašīnu «La-5» ar putnu pirkstiem kāju vietā; kabīnē it kā kāptu tehniķis Jura, kāpa un runāja, ka Aleksejs savu tiesu ir nolidojis, tagad viņa kārta lidot; tad atkal vectēvs Mihaila baltā kreklā un slapjās apakšbiksēs it kā pērtu Alekseju ar slotu uz salmiem un visu laiku smejas: pirms kāzām arī pirtī nopērt nav grēks. Un tad pret pašu rītu viņš redzēja Oļu. Viņa sēdēja uz apgāztas laivas, ielaidusi ūdenī savas nodegušās un spēcīgās kājiņas, viegla, slaida, visa tāda mirdzoša. Viņa it kā aizsegusi acis ar roku pret sauli, smiedamās aicināja viņu pie sevis, un viņš it kā peldētu uz viņu, bet straume, spēcīga un mutuļojoša, vilktu to prom no krasta, no meitenes. Viņš arvien spēcīgāk strādāja ar rokām, kājām, visiem muskuļiem un peldēja viņai tuvāk un tuvāk, un jau redzēja, kā vējš purina viņas matu šķipsnas, kā ūdens lāses zvīļo uz viņas kāju nodegušās ādas.

Šinī vietā viņš arī pamodās, priecīgs, apskaidrots. Pamodās un ilgi gulēja aizvērtām acīm, pūlēdamies atkal aizmigt un sapņot tālāk jauko sapni. Bet tas izdodas tikai bērnībā. Trauslās, iedegušās meitenes sapņu tēls kaut kā uzreiz ienesa visā skaidrību. Nedomāt daudz, nenolaist dūšu, neķēmoties, kā majors teica, pakaļ Dostojevska varoņiem, bet peldēt viņai pretī, peldēt pret straumi, peldēt uz priekšu, lai ko tas arī maksātu, pieliekot visus spēkus — un aizsniegt viņu. Bet vēstule? Viņš gribēja iet uz kastīti un gaidīt pastnieku, bet atmeta ar roku: lai iet savu ceļu. Patiesu mīlestību tāda vēstule nesabaidīs. Tagad, ticēdams, ka mīlestība ir īsta, ka viņu gaida jautru un skumju, veselu un slimu — visādu, viņš sajuta lielu spēka pieplūdumu.

No rīta viņš pamēģināja iet bez kruķiem, uzmanīgi nokāpa zemē no gultas. Piecēlās. Pastāvēja, izplētis kājas, un, līdzsvaru meklēdams, bezspēcīgi māja ar rokām. Tad, pieturēdamies ar rokām pie sienas, lika soli. Iegurkstējās protēzes āda. Ķermeni vilka uz sāniem, bet viņš ar rokām panāca līdzsvaru. Lika otru soli, vēl arvienu neatiedams no sienas. Viņš nekad nebūtu domājis, ka iet ir tik grūti. Bērnībā, zēna gados, viņš mācījās iet ar koka kājām. Uzkāpj uz kāpšļiem, atgrūžas no sienas ar muguru — soli, divus, trīs, neatturami sveras uz sāniem, un viņš nolec, bet koka kājas nogāžas putekļainā maurā, kurš klāj nomales ielu. Bet uz koka kājām vieglāk, no tām var nolēkt. No protēzēm nenolēksi. Un kad, sperot trešo soli, viņš sazvēlās uz sāniem un kāja pagriezās, viņš smagi ar seju nokrita uz grīdas.

Mācībām viņš bija izvēlējies pārsienamās stundas, kad palātas iemītniekus aiznesa uz ārstēšanas kabinetiem. Viņš nevienu nesauca sev palīgā, pielīda sienai, lēni, tai pieturēdamies, piecēlās kājās, pataustīja nodauzītos sānus, apskatīja zilumu elkonī, kurš sāka jau sārtot, un, zobus sakodis, spēra atkal soli uz priekšu, atgājis no sienas. Tagad noslēpums viņam, liekas, bija rokā. Viņa no daļām pagatavotās kājas atšķīrās no parastajām vispirms ar elastības trūkumu. Viņš nezināja to īpašības un nebija izstrādājis sev paradumus — sava veida refleksus, lai mainītu kāju stāvokli ejot, pārceltu smagumu no papēža uz pēdu, sperot soli, un atkal pārceltu ķermeņa smagumu uz nākošās kājas papēdi. Un beidzot likt pēdas nevis paralēli, bet zem leņķa, ar purniem uz āru, kas pie kustēšanās piedod lielāku stabilitati.

Viss tas nonāk līdz cilvēkam agrā bērnībā, kad viņš, mātes uzmanīts, sper pirmos neveiklos solīšus ar mīkstām, īsām kājiņām. Šie paradumi iespiežas atmiņā uz visu dzīvi, kļūst par dabisku impulsu. Bet kad cilvēks uzliek protēzes un viņa organisma dabiskās attiecības mainās, šis bērnībā iegūtais impulss nepalīdz, bet, gluži pretēji, traucē kustības. Izstrādājot jaunus paradumus, vienmēr nākas to pārvarēt. Daudzi, kas pazaudējuši kājas un kuriem nav stipras gribas, līdz vecumam nevar vairs piesavināties bērnībā mums tik viegli iegūstamo mākslu staigāt.

Meresjevs bija no laba materiāla gatavots. Viņš prata panākt savu. Mācīdamies no kļūdām, viņš atkal atstūmās no sienas un, pagriezdams mākslīgās kājas purngalu uz āru, nostājās uz papēža, tad pārcēla ķermeņa smagumu uz pirkstgaliem. Protēzes dusmīgi iečīkstējās. Tanī brīdī, kad smagums pārcēlās uz pirkstgaliem, viņš atrāva grīdai otru kāju un spēra to uz papēža. Papēdis smagi atsitās pie grīdas. Tagad, balansēdamies ar rokām, viņš stāvēja istabas vidū, neiedrošinādamies spert nākošo soli. Stāvēja un grīļojās, visu laiku zaudēdams līdzsvaru un juzdams, ka auksti sviedri klāj pieri.

Šādā veidā viņu atrada Vasilijs Vasiļjevičs. Viņš pastāvēja durvīs, novēroja Meresjevu, pienāca klāt un paņēma viņu zem padusēm.

— Bravo, rāpotāj! Bet kādēļ viens, bez māsas, bez sanitāra? Lielībnieks tāds… Nu, nekas, katrā lietā svarīgs pirmais solis, tagad pats grūtākais veikts.

Pēdējā laikā Vasilijs Vasiļjevičs bija iecelts par ļoti augstas medicīniskas iestādes priekšnieku. Darbs bija liels, atņēma daudz laika. No hospitāļa vajadzēja atvadīties. Arvien vēl vecais vīrs skaitījās par tā šefu, un kaut gan saimniekoja tajā jau citi, viņš katru dienu apmeklēja palātas, kad bija laiks, apstaigāja slimniekus, konsultēja. Tikai uz visiem laikiem pēc dēla nāves viņš bija zaudējis savu jautro un rosīgo ķildīgumu, nevienam virsū vairs nekliedza, nelietoja neatļautus vārdus, un tie, kas viņu pazina tuvu, saskatīja te ātras novecošanās pazīmes.

— Nu, Meresjev, mācīsimies kopā. Bet jūs ejiet tikai prom, ejiet, te nav cirks, nav ko skatīties… Nobeidziet apstaigas bez manis, — viņš uzkliedza pavadoņiem. — Bet nu, balodīt, sāksim vēl reizi! Turieties vien, turieties droši pie manis. Kas tur ko kautrēties! Turieties, es esmu ģenerālis, mani ir jāklausa. Nu, divi, tā. Tagad uz labo. Labi. Kreiso. Pamatīgi!

Ievērojamais mediķis priecīgi berzēja rokas, it kā, mācīdams cilvēku staigāt, viņš izdarītu nezcik svarīgu medicīnisku eksperimentu. Bet tāda nu reiz bija viņa rakstura īpašība — aizrauties ar visu, pie kā viņš arī ķertos, un ielikt tajā visu savu lielo, enerģisko dvēseli. Viņš piespieda Meresjevam šķērsot visu palātu, un kad tas, pilnīgi nomocīts, atkrita uz krēsla, viņš nolika savu krēslu līdzās tam.

— Nu, un kā ar lidošanu — lidosim? Redz nu. Tagad, mīļais, ir tāds karš, cilvēki ar norautu roku ved rotu uzbrukumā, nāvīgi ievainotie no ložmetējiem šauj, dotus krūtīm aizsedz… Tikai mirušie nekaro, — vecais vīrs sadrūma, nopūtās. — Jā, arī tie karo, ar savu slavu. Jā… Nu, sāksim, jauno cilvēk.

Kad Meresjevs atpūtās pēc otra gājiena pa palātu, profesors piepeši norādīja uz Gvozdjeva gultu:

— Bet šis tankists? Izveseļojās, izrakstījās?

Meresjevs teica, ka atspirdzis, aizbraucis karot, tikai viena nelaime — seju, sevišķi apakšējo daļu, apdegums nelabojami sakropļojis.

— Jau atrakstīja? Jau vilšanās, meitenes nemīl? Tad ieteiciet viņam ūsas un bārdu. Nopietni. Vēl iegūs oriģināļa slavu, tāds meitenēm pilnīgi var iepatikties!

Durvīs iespraucās aizelsusies māsa un paziņoja, ka zvana no Komisāru Padomes. Vasilijs Vasiļjevičs smagi piecēlās no krēsla, un pēc tā, kā viņš atspiedās uz ceļiem ar savām apaļām, zilām, raupjām rokām, cik smagi viņš atlieca muguru, kļuva sevišķi redzams, cik ļoti tas sakrities pēdējās nedēļās. Jau durvīs, viņš apgriezās un jautri uzsauca:

— Katrā ziņā uzrakstiet šim, kā viņu sauc, jūsu draugam, ka es viņam bārdu parakstīju. Pārbaudīts līdzeklis. Milzu panākumi pie dāmām!

Bet vakarā vecais slimnīcas apkalpotājs atnesa Meresjevam spieķi, greznu, senlaicīgu melnkoka spieķi ar ērtu ziloņkaula rokturi un ar kaut kādām uzkaltām monogramām.

— No profesora, no Vasilija Vasiļjeviča: savu personīgo jums dāvina. Jums lika ar spieķīti staigāt.

Bija garlaicīgi hospitālī šinī vasaras vakarā. Un uz četrdesmit otro sāka plūst ekskursijas. Kaimiņi pa labi, pa kreisi, pat no augšas, nāca aplūkot profesora dāvanu. Spieķis tiešām bija lielisks.

15.

Klusums pirms negaisa frontē ievilkās. Informācijās atzīmēja vietējas nozīmes kaujas, izlūku darbību. Ievainoto bija maz, priekšniecība četrdesmit otrā palātā atstāja tikai divas gultas — pa labi Meresjevam, pa kreisi pie loga. kas izgāja uz krastmalu, majoram Stručkovam.

Izlūku darbībai Meresjevs un Stručkovs bija piedzīvojuši karavīri, un viņi zināja: jo garāka šī pauze, jo ilgstošāks šis saspīlētais klusums, jo stiprāks un spēcīgāks būs negaiss.

Reiz informācijā parādījās ziņojums, ka kaut kur dienvidu frontē Padomju Savienības varonis snaiperis Stepans Ivuškins iznīcinājis divdesmit piecus vāciešus, viņa kopējais iznīcināto ienaidnieku skaits sniedzas pie divi simtiem. Atnīca vēstule no Gvozdjeva, viņš nerakstīja ne, kur viņi atrodas, ne, ko viņš dara, bet pastāstīja, ka nokļuvis sava vecā komandiera Pāvela Aleksejeviča Rotmistrova saimniecībā, ka ar dzīvi apmierināts, rakstīja, ka tur ir daudz saldo ķiršu, ka viņi visi ar tiem pārēdoties, un lūdza Alekseju, ja viņš saņems šo vēstuli, aizrakstīt pāris vārdus Aņutai. Arī viņš tai rakstot, bet kas zinot, vai viņš saņemšot vēstules, jo viņš visu laiku atrodoties pārgājienos un dzīves vieta vienmēr mainoties.

Militārām cilvēkam pat no šīm divām ziņām par draugiem bija skaidrs, ka kara pērkoņi graus kaut kur dienvidos. Protams, Aleksejs aizrakstīja Aņutai, arī Gvozdjevam viņš aizsūtīja profesora ieteikumu par bārdu, bet viņš zināja, ka Gvozdjevs tagad atrodas tai pirmskauju kara drudzī, kurš ir tik grūts un tai pašā laikā tik dārgs katram karavīram, un ka Gvozdjevs tagad nedomā par bārdu un varbūt arī par Aņutu.

Četrdesmit otrajā notika vēl viens priecīgs atgadījums. Publicēja pavēli, ar kuru majoram Stručkovam, Pāvelam Ivanovičam, piešķīra Padomju Savienības Varoņa nosaukumu. Bet arī šis lielais prieks ne visai ilgi uzmundrināja majoru. Viņš joprojām bija saīdzis. Viņu nospieda tas, ka šo «velna skriemeļu» dēļ viņam jāguļ tik karstā darba laikā. Sliktai omai bija arī cits cēlonis, kuru viņš rūpīgi slēpa un kurš Aleksejam atklājās pilnīgi nejauši.

Tagad, kad Meresjevs visus savus gribas spēkus virzīja uz vienu — iemācīties iet, — viņš ne visai labi ievēroja, kas notiek ap viņu. Viņš savu dienu bija ieplānojis pēc stingra grafika. Trīs stundas dienā — stundu rītā, pusdienā, vakarā — viņš atradās uz protēzēm, staigādams pa gaiteni. Sākumā slimos nervozēja figūra zilā virsvalkā, bezgalīgi, ar pendeļa metodiskumu slīdoša gar palātu durvīm, un protēžu vienmērīgie klaudzieni, kas nospiedoši atbalsojās gaiteņu plašumā. Vēlāk pie viņa tā pierada, ka nevarēja pat iedomāties noteiktas dienas stundas bez šī uz priekšu un atpakaļ soļojošā stāva, un kad Meresjevs reiz saslima ar gripu, no kaimiņu palātām četrdesmit otrajā ieradās sūtņi uzzināt, kas noticis ar bezkāji leitnantu.

Rītos Aleksejs piekopa rīta rosmi un tad, sēdēdams uz krēsla, trenēja kājas lidmašīnas vadīšanai. Dažreiz viņš vingroja līdz nemaņai, līdz ausīs sāka zvanīt, acīs rādīties mirdzoši zaļi loki un grīda sāka griezties zem kājām. Tad viņš gāja pie mazgājamā galda, slapināja galvu, pēc tam gulēja, lai drīzāk atgūtu skaidru apziņu un nepalaistu garām pastaigas un vingrošanas stundu.

Šoreiz, nostaigājies līdz reibonim, viņš, neredzēdams neko savā priekšā, sataustīja durvis un klusi ielikās savā gultā. Tikai tad līdz viņa apziņai nonāca balsis — mierīgā, mazliet izsmejošā — Klaudijas Mihailovnas un straujā, aizvainotā — majora Stručkova. Viņi abi bija tā aizrāvušies ar sarunu, ka neievēroja, kā ienāca Meresjevs.

— Jums mani ir jāsaprot, es runāju nopietni. Vai jums ir gar to visu kāda daļa? Vai jūs esat sieviete vai ne?

— Sieviete, protams, es esmu, tikai man gar visu to nav nekādas daļas, un nopietni runāt par šo tematu jūs nevarat. Bet arī šī jūsu nopietnība man nav vajadzīga.

Stručkovs zaudēja pašsavaldīšanos. Asi, it kā saukādamies ar lamu vārdiem, viņš kliedza, ka visa palāta skanēja:

— Bet es taču jūs mīlu, velns lai parauj! Vajag būt nevis sievietei, bet apšu koka bluķim, lai to neredzētu. Nu saprotat? — un viņš novērsās un sāka bungot ar pirkstiem pa logu.

Klaudija Mihailovna klusu gāja uz durvīm, nedzirdamu, uzmanīgu piedzīvojušas māsas soli.

— Pagaidiet, kur jūs iesiet? Nu, ko jūs man atbildēsiet?

— Te nav laiks un vieta par to runāt. Es esmu darbā.

— Ko jūs izvairāties, tā jūs mani pa dzīsliņai vien plucināt! Atbildiet, — majora balsī bija smeldze.

Klaudija Mihailovna durvīs apstājās. Viņas slaidais augums skaidri iezīmējās gaiteņa tumšajā fonā. Meresjevam pat prātā neienāca, ka šī klusā un vairs ne tik jaunā māsa var būt tik sievišķīgi stipra un pievilcīga. Viņa stāvēja atmestu galvu un it kā no pjedestālā raudzījās majorā.

— Labi, es jums atbildēšu. Es jūs nemīlu un, domājams, nekad nevarētu iemīlēt.

Viņa aizgāja. Majors metās gultā un pabāza galvu zem spilvena. Meresjevam kļuva saprotamas visas Stručkova savādības pēdējās dienās, viņa uzbudinājums, nervozitāte, kad istabā ienāca māsa, spējās pārejas no jautrības uz traku dusmu uzliesmojumiem.

Viņš, iespējams, tiešām cieta. Aleksejam bija viņa žēl, un tai pašā laikā viņš bija priecīgs. Kad majors piecēlās no gultas, Aleksejs nenoturējās no prieka pajokot:

— Ko, atļausiet spļaut, biedri major?

Ja viņš zinātu, kas notiks, viņš nekad, pat joka pēc, nebūtu neko teicis. Majors pieskrēja viņa gultai un izmisušā balsī iekliedzās:

— Spļauj! Nu spļauj, un pareizi vien darīsi. Tā man vajag. Negribi? Bet ko es tagad iesākšu? Nu ko, pamāci — tu taču dzirdēji…

Viņš apsēdās uz gultas un sagrīļojās, satvēris galvu rokām:

— Tu droši vien domā — viegla izprieca. Viegla! Es to domāju visā nopietnībā, es taču viņu, zosi, bildināju!

Vakarā Klaudija Mihailovna ienāca palātā ar rīkojumiem. Viņa kā parasts bija klusa, mīļa, pacietīga, likās, ka no viņas visas strāvo miers. Arī majoram viņa pasmaidīja, bet paskatījās viņā ar zināmu izbrīnu un bažām. Stručkovs sēdēja pie loga, dusmīgi košļādams nagus. Kad Klaudijas Mihailovnas soļi attālinādamies klaudzēja gaitenī, viņš to pavadīja ar dusmīgu un apbrīnošanas pilnu skatienu:

— «Padomju eņģelis»… Nu kāds muļķis viņu tā nosaucis, tas taču ir pats nelabais virsvalkā!…

Ienāca māsa no kancelejas, izkaltusi, padzīvojusi sieviete.

— Vai Meresjevs, Aleksejs ir staigājošais? — viņa apjautājās.

— Skraidošais, — atrūca Stručkovs.

— Neesmu šurp atnākusi jokus dzīt, — stingri piezīmēja māsa. — Meresjevu, Alekseju, vecāko leitnantu, sauc pie tālruņa.

— Jaunkundze? — atdzīvojās majors, pamirkšķinādams uz dusmīgās māsas pusi.

— Neesmu viņai pasē skatījusies, — tā atcirta, stalti izpeldēdama no palātas.

Meresjevs nolēca no gultas. Mundri klabinādams spieķi, viņš aizsteidzās māsai pa priekšu un tiešām skrēja pa gaiteni. Viņš jau kādu mēnesi gaidīja atbildi no Oļas, un viņam prātā ienāca traka doma: ja nu tā ir viņa? Tas nevarēja būt: šādā laikā atbraukt no Staļingradas apkārtnes uz Maskavu! Un kā viņa arī būtu varējusi viņu atrast šeit, hospitālī, kad viņš tai rakstīja, ka strādā aizmugures organizācijā un nevis pašā Maskavā, bet — priekšpilsētā. Bet šinī mirklī Meresjevs ticēja brīnumam un, pats to pat neievērodams, skrēja pirmo reizi pa īstam, skrēja uz protēzēm, dažbrīd atbalstīdamies uz spieķa, grīļodamies no vieniem sāniem uz otriem, un protēzes klaudzēja: skrip, skrip, skrip…

Tālruņa klausulē skanēja patīkama krūšu balss, bet pilnīgi sveša. Viņam jautāja, vai viņš ir vecākais leitnants Aleksejs Petrovičs Meresjevs no četrdesmit otrās palātas. Dusmīgi un asi, it kā šinī jautājumā slēptos viņam kaut kas apvainojošs, viņš iekliedza klausulē:

— Jā!

Balss klausulē uz mirkli aprāvās. Tad ar jūtamu sasprindzinājumu vēsi atvainojās par traucēšanu.

— Runā Anna Gribova. Esmu jūsu drauga leitnanta Gvozdjeva paziņa, jūs mani nepazīstat, — ar zināmu piepūli teica meitene, acīm redzami nelaipnās atbildes apvainota.

Bet Meresjevs, saķēris abām rokām klausuli, kliedza no visa spēka:

— Jūs esat Aņuta? Vai tā pati? Nē, es jūs ļoti labi pazīstu, ļoti labi. Griša man…

— Kur viņš atrodas, kas ir ar viņu? Viņš tik pēkšņi pazuda. Es izgāju no istabas trauksmes dēļ. Es esmu sānitarais postenis. Atgriežos — nav neviena, ne zīmītes, ne adreses. Es nekā nesaprotu, kur viņš ir, kādēļ pazuda, kas ar viņu noticis… Aļoša, dārgais, jūs mani atvainojiet, ka es jūs tā saucu, arī es jūs pazīstu un esmu ļoti uztraukta, kur viņš ir un kādēļ tik pēkšņi…

Aleksejam kļuva silti ap sirdi. Viņš bija priecīgs par draugu. Tātad šis savādnieks ir maldījies, pāršāvis ar uzmanīšanos pār strīpu. Tiešām brālis Karamazovs. Tātad īstas meitenes nebaidās no karavīra kropļojumiem. Tātad arī viņš var cerēt, ka arī viņu tikpat satraukti meklēs. Viss tas ātri joņoja viņa galvā, tai pašā laikā, kad viņš aizraudamies kliedza klausulē:

— Aņuta! Viss kārtībā, Aņuta! Nejauks pārpratums. Viņš ir dzīvs, vesels un karo. Jā, jā. Lauku pasts 42531-V. Viņš audzē bārdu, dieva vārds, brīnišķīga bārda, kā… kā… kā… partizānam. Tā viņam ļoti piestāv.

Bārda Aņutai nepatika. Tā viņai šķita nevajadzīga. Vēl vairāk iepriecināts, Meresjevs paziņoja, ka tādā gadījumā Griša to vienā rāvienā nodzīs pie visiem velniem, kaut gan visi uzskata, ka bārda viņam ļoti piestāv.

Beidzot viņi nokāra klausules kā draugi, norunājuši, ka pirms izrakstīšanās Meresjevs viņai katrā ziņā piezvanīs. Atgriežoties palātā, Aleksejs atcerējās, ka ceļā uz tālruni viņš bija skrējis, mēģināja skriet — neiznāca. No spējiem protēžu piesitieniem pret grīdu asas kā strāva sāpes caururba visu viņa miesu. Nu, nekas, ja ne šodien — rītu, ja ne rītu — parīt viņš skries, velns lai parauj. Viss būs labi! Viņš nešaubījās, ka atkal sāks skriet un lidot un karot, un tā kā viņam patika zvēresti, viņš sev nozvērējās — ka pēc pirmās gaisa kaujas, pēc pirmā notriektā vācieša viņš uzrakstīs Oļai par visu. Lai notiek kas notikdams.