Stāsts par īstu cilvēku

PĒCVĀRDS

Tais dienās, kad Orlas kauja tuvojās savam uzvarošajam noslēgumam un priekšējie pulki, kas uzbruka no ziemeļiem, jau paziņoja, ka viņi no Krasnogoras augstienes redz degošu pilsētu, Brjanskas frontes štābam ienāca ziņojums, ka tajā rajonā darbojošies gvardes iznīcinātāju pulka lidotāji deviņās pēdējās dienās notriekuši četrdesmit septiņas ienaidnieka lidmašīnas. Turpretim viņi bija zaudējuši piecas mašīnas un tikai trīs cilvēkus, jo divi notriektie izlēkuši izpletņos un kājām ieradušies savos pulkos. Pat tajās Sarkanās Armijas brāzmainajās uzbrukuma dienās tāda uzvara bija ārkārtēja. Sakaru lidmašīnā es izlidoju uz šo pulku ar nodomu uzrakstīt «Pravdai» par gvardu lidotāju varoņdarbiem.

Pulka lidlauks bija novietots parastās zemnieku ganībās, kurās kaut kā bija nolīdzināti ciņi un kurmju rakumi. Kā medņu cāļu perējums lidmašīnas slēpās jaunas bērzu birztalas malā. Īsi sakot, — tas bija parastais šo brāzmaino kara dienu lauku lidlauks.

Mēs nosēdāmies tajā pievakarē, kad pulks taisījās beigt garo, darbīgo dienu. Pie Orlas vācieši gaisā bija sevišķi aktīvi. Iznīcinātājiem šai dienā kopsummā nācās veikt septiņus kaujas izlidojumus. Jau saulei rietot, pēdējie posmi atgriezās no astotā izlidojuma. Pulka komandieris, mazs, cieši sajoztu vidukli, nodedzis, ātrs cilvēks jaunā, zilā kombinezonā, ar ideālu matu šķirtni, godīgi atzinās, ka neko sakarīgu šodien izstāstīt nav spējīgs, ka viņš no pulksten sešiem rītā atrodas lidlaukā, pats trīs reizes pacēlies gaisā un tagad aiz noguruma tikko turas kājās. Un arī pārējiem komandieriem šai dienā nebija laika avīžu intervijām. Es sapratu, ka vajadzēs pagaidīt līdz rītam, un arī atgriezties bija tik un tā vēls. Saule jau gulēja bērzu galotnēs, apliedama tās ar savu staru izkausēto zeltu.

Sēdās pēdējās mašīnas. Neizslēgdamas motorus, tās uzsāktā gājienā piestūmās tieši birztalai. Bortmehāniķi ar rokām tās izgrozīja. Tikai, kad lidmašīnas jau stāvēja zaļā, velēnām klātā kaponiera zemes pakalniņā, no kabīnēm līda laukā bāli, noguruši lidotāji.

Pēdējā atlidoja trešās eskadriļas komandiera lidmašīna. Atvērās caurspīdīgais kabīnes vāks. Vispirms no turienes izlidoja un nokrita zemē liels melnkoka spieķis, no vienas vietas nosēts zelta monogramām. Tad nodedzis, platsejains, tumšmatains cilvēks ātri pacēlās uz spēcīgām, stiprām rokām, veikli pārsvieda savu ķermeni malai, nolaidās uz spārna un pēc tam smagi nokapā zemē. Kāds man teica, ka tas ir pulka labākais lidotājs. Lai netērētu velti vakaru, es nolēmu tūdaļ parunāt ar viņu. Labi atceros, kā, jautri skatīdamies tieši sejā dzīvām, melnām acīm, kurās neapdzēsta zēniska draiskulība savādi apvienojās ar pieredzējuša, daudz pārdzīvojuša cilvēka gurdumu, viņš teica smaidīdams:

— Apžēlojieties, goda vārds, no kājām gāžos. Seši kaujas izlidojumi. Ausīs rūc. Jūs paēdāt? Nē? Nu, tad labi, iesim uz ēdnīcu, vakariņosim kopā. Mums par nogāztu lidmašīnu vakariņās divsimt gramu degvīna dod. Man šodien pienākas četri simti. Taisni diviem pietiks. Nu, kas ir, iesim? Pir galda tad arī patērzēsim, ja jums tāda nepacietība.

Biju ar mieru. Jo man ļoti iepatikās šis atklātais, jautrais cilvēks. Mēs devāmies pa taku, kuru lidotāji bija ieminuši taisnā virzienā cauri birzij. Jaunais paziņa gāja ātri, reizēm noliecās, lai ejot norautu melleni un nobraucītu baltsārto brūkleņogu ķekaru, kuru viņš tūlīt bēra mutē. Jādomā, ka viņš bija šodien ļoti noguris, jo gāja smagi. Bet uz sava savādā spieķa viņš nebalstījās. Tas viņam karājās elkonī, un tikai reizēm viņš to ņēma rokā, lai notriektu mušmiri, vai iesistu pa kazu rožu sārtajām slotiņām. Kad mēs, pāriedami gravu, pacēlāmies stāvā, slīdošā mālainā nogāzē, lidotājs kāpa lēni, palīdzēdams sev ar to, ka ar rokām turējās pie krūmiem. Bet uz spieķa viņš tā arī nebalstījās.

Toties ēdnīcā nogurumu viņam kā ar roku atņēma. Viņš nosēdās pie loga, caur kuru varēja saskatīt vēsu, sarkanu saules rietu, kas pēc lidotāju pazīmēm vēstīja rītdien vēju, kāri, ar troksni izdzēra lielu ūdens krūzi, pajokojās ar glītu, sprogainu oficianti par kaut kādu savu hospitālī atrodošos paziņu, kura dēļ viņa it kā visiem pārsālot viras. Viņš ēda garšīgi, daudz, spēcīgiem zobiem grauza auna ribas, ka skraukšķēja vien. Jokojās pāri galdam ar biedriem, izjautāja mani par Maskavas jaunumiem, interesējās par literatūras novitātēm un uzvedumiem Maskavas teātros, kur viņš pēc viņa vārdiem diemžēl ne reizes neesot bijis. Kad mēs notiesājām trešo ēdienu — melleņu ķīseli, kuru šeit nez kādēļ sauca par «negaisa mākoņiem» — viņš jautāja:

— Jūs, taisnību sakot, kur nakšņosiet? Nekur? Nu, tad labi, nakšņojiet manā zemnīcā, — viņš brīdi sadrūma un dobji paskaidroja: — Mans kaimiņš šodien neatgriezās no uzdevuma… Tātad guļvieta ir. Tīra veļa atradīsies, iesim.

Viņš acīm redzot bija no tiem, kam patīk ļaudis, kam neatvairāmi velk patērzēt ar svaigu cilvēku un katrā ziņā izjautāt viņam visu, ko tas zina. Es piekritu. Mēs nokāpām gravā, kuras abās nogāzēs, smaržojošās pēc satrūdējušām lapām un sēņu valgmes, avenāju, lakaču un kazu rožu biezokņos bija saraktas zemnīcas.

Kad kvēpainās liesmas svītriņa iedegās paštaisītā lampā — «staļingradietē» — un apgaismoja zemnīcu, tā izrādījās diezgan plaša, mājīga, apdzīvota. Mālaino sienu nišās uz matracēm, pagatavotām no smaržīga, svaiga siena piebāztām teltenēm, bija iekārtotas divas akurātas guļvietas. Svaigi bērziņi ar vēl nenovītušām lapām stāvēja stūros, kā paskaidroja lidotājs, «smaržai». Virs gultām zemē bija izrakti līdzeni iedobumi, tur uz avīžu paklājiem stāvēja kaudzītēs grāmatas, mazgāšanās un skūšanās piederumi. Vienas gultas galvgalī neskaidri bija redzamas divas fotogrāfijās paštaisītos, asprātīgi izveidotos ietvaros no caurspīdīga pleksistikla. Tādus ietvariņus klusuma dienās lielā skaitā laika kavēklim pagatavoja no ienaidnieka lidmašīnu paliekām dažādi pulka meistari. uz galda stāvēja ar dadžu lapu pārklāts kareivja katliņš, pilns smaržīgām meža avenēm. No avenēm, no svaigajiem bērziņiem, no siena, no egļu zariņiem, ar kuriem bija klāta grīda, nāca tāda jautra, spēcinoša, dzīves priecīga smarža, bet zemnīcā valdija tāds jauks, mikls vēsums, tik iemidzinoši sisināja gravā sienāži, ka, uzreiz sajuzdami visā ķermenī patīkamu nogurumu, mēs ar saimnieku nolēmām atlikt līdz rītam gan sarunas, gan avenes, kuras jau taisījāmies tiesāt.

Lidotājs izgāja laukā, un varēja dzirdēt, kā viņš trokšņaini tīra zobus, aplaistās ar aukstu ūdeni, krekšķinādams un sprauslodams tā, ka viss mežs skanēja. Viņš atgriezās jautrs un svaigs, ar ūdens lāsēm uzacīs un matos, iespieda lampā dziļāk degli un sāka izģērbties. Kaut kas smagi nogāzās uz grīdas. Es pagriezu galvu un ieraudzīju tādu lietu, kurai pats neticēju. Viņš nometa uz grīdas savas kājas. Lidotājs bez kājām! Lidotājs iznicinātājs! Lidotājs, kurš tikai nule bija veicis sešus kaujas izlidojumus, notriecis divas lidmašīnas! Tas izlikās pilnīgi neticami.

Bet viņa kājas, pareizāk, protēzes, veikli ietērptas karavīra zābakos, gulēja uz grīdas. To gali slēpās zem guļvietas, un izskatījās, ka tās ir tur paslēpušās cilvēka kājas. Jādomā, mans skatiens šinī brīdī bija ļoti samulsis, jo saimnieks, paskatījies manī, jautāja ar viltīgu, apmierinātu smaidu:

— Tiešām, jūs agrāk neievērojāt?

— Pat prātā nebūtu ienācis.

— Tad labi! Tad paldies! Es tikai brīnos, kā jums neviens nebija pastāstījis. Mums pulkā ir tikpat daudz asu, cik zvaniķu. Kā viņi varēja palaist garām jaunu cilvēku un vēl no «Pravdas», nepalielījušies ar tādu brīnumu?

— Bet tā ir neredzēta lieta. Tas taču ir tāds varoņdarbs, ka velns lai parauj: cīnīties bez kājām uz iznīcinātāja! Aviācijas vēsture, cik man zināms, neko līdzīgu nezina.

Lidotājs jautri iesvilpās:

— Aviācijas vēsture… Tā daudz ko nezināja… bet uzzināja no padomju lidotājiem šinī karā. Bet kas tur par labumu? Varat ticēt, ka es ar lielāku prieku lidotu ar īstām, nevis ar šīm te kājām. Bet ko darīsi? Tādi ir apstākļi, — lidotājs nopūtās, — tomēr, ja gribētu būt precīzs, līdzīgus piemērus aviācijas vēsture zina.

Parakājies planšetē, viņš izņēma no turienes žurnālā izgriezumu, pilnīgi nobružātu, locījumu vietās saplīsušu un rūpīgi pielīmētu celofānā lapai. Tur bija runa par lidotāju, kurš lidojis bez pēdas.

— Bet viņam tomēr viena kāja bija vesela? Un turklāt viņš nebija iznīcinātājs.

— Toties es esmu padomju lidotājs. Tikai nedomājiet, ka es lielos, tie nav mani vārdi. Tos man reiz teica kāds ļoti labs, īsts, — viņš sevišķi pasvītroja vārdu «īsts», — cilvēks… Viņš tagad ir miris…

Platajā, enerģiskajā lidotāja sejā parādījās maigas, labas skumjas, acis iemirdzējās silti un skaidri, seja kļuva uzreiz jaunāka par gadiem desmit, kļuva gandrīz jauneklīga, un es ar izbrīnu pārliecinājos, ka manam saimniekam, kurš pirms brīža likās cilvēks vidējos gados, diezin vai bija pat divdesmit trīs gadi.

— Es neciešu, kad sāk izjautāt, kas un kad, un kur… Bet, lūk, tagad viss nāk atmiņā… Jūs esat svešs cilvēks, rīt atvadīsimies un vairāk droši vien neredzēsimies… Gribat, es jums izstāstīšu visu to stāstu par manām kājām?

Viņš apsēdās uz gultas, uzvilka segu līdz zodam un sāka stāstīt. Viņš it kā domāja balsī, pilnīgi aizmirsis sarunu biedru, bet runāja interesanti, tēlaini. Viņā bija nojaužams ass prāts, teicama atmiņa un plaša, laba sirds. Tūlīt nopratis, ka dzirdēšu kaut ko ievērojamu, nebijušu, ko pēcāk nekad vairs varbūt nedabūšu zināt, es paņēmu no galda skolas burtnīcu ar uzrakstu «Trešās eskadriļas kaujas izlidojumu dienasgrāmata» un sāku atzīmēt viņa stāstu.

Nakts nemanot līda pāri mežam. Sprakšķēja, sīca galdā paštaisītā lampa. Daudz neuzmanīgu nakts tauriņu, apsvilinājuši pelēkos spārniņus, gulēja tai visapkārt. Sākumā ar nakts vēsumu līdz mums atlidoja ermoņikas čīgāšana. Tad ermoņika apklusa, un tikai nakts meža trokšņi, ezergaiļa spalgie brēcieni, ūpja tālie vaidi, varžu griezīgā kurkstēšana tuvējā purvelī un sienāžu čīgāšana pavadīja aizsmakušās, domīgās balss vienmērīgo skaņu.

Šī cilvēka apbrīnojamais dzīves stāsts mani tā aizrāvā, ka es to centos pierakstīt, cik iespējams, sīkāk. Pierakstīju vienu burtnīcu, atradu plauktiņā otru, pierakstīju arī to un neievēroju, ka debesis bija sākušas bālēt zemes ieejas šaurajā spraugā. Aleksejs Meresjevs savā stāstā bija nonācis līdz tai dienai, kad, notriecis trīs vācu «Richthofen» gaisa divīzijas lidmašīnas, viņš atkal sajutās pilntiesīgs un pilnvērtīgs lidotājs.

— Eh, mēs ar jums nopļāpājām, bet man no rīta jālido, — viņš sevi pārtrauca teikuma vidū. — Es jums laikam pilnu galvu piestāstīju? Bet tagad — gulēt.

— Bet kā tad Oļa? Ko viņa jums atbildēja? — es pajautāju, bet tūdaļ attapos: — Kaut gan, atvainojiet, varbūt šis jautājums jums nepatīkams, tad neatbildiet, lūdzu.

— Nē, kādēļ, — viņš pasmaidīja. — Mēs ar viņu abi esam lieli savādnieki. Redziet, izrādījās, viņa visu zināja. Mans draugs Andrejs Degtjarenko, es jums par viņu stāstīju, viņš tūdaļ viņai aizrakstījis, vispirms par katastrofu un tad kā man kājas noņēmuši. Bet viņa, redzēdama, ka es nez kādēļ slēpju, bija nolēmusi, ka man par to ir smagi runāt, un visu laiku izlikās, it kā neko nezin. Un iznāca — mēs abi esam viens otru mānījuši, diezin kādēļ. Gribat viņu redzēt?

Viņš pagarināja lampā degli un piecēla to no fotogrāfijām asprātīgi izveidotajos ietvaros no pleksistikla, kas karājās virs viņa galvgaļa; vienā, amatiera uzņēmumā, gandrīz pilnīgi izbalējušā un nobružātā, ar pūlēm varēja saredzēt meiteni, bezrūpīgi smaidošu, vasarīgas pļavas ziedos. No otras — stingri raudzījās kalsnā, sasprindzinātā, gudrā tās pašas meitenes seja jaunākā tehniķa — leitnanta formā. Viņa bija tik maza, ka kara formā atgādināja jauku pusaudža zēnu, tikai šim pusaudzim bija nogurušas un ne jauneklīgi saprotošas acis.

— Jums viņa patīk?

— Ļoti, — atbildēju gluži sirsnīgi.

— Un man arī, — viņš labsirdīgi pasmaidīja.

— Nu, un Stručkovs, kur viņš tagad atrodas?

— Nezinu. Pēdējo vēstuli no viņa saņēmu ziemā no Veļikije Lukiem.

— Bet tankists, kā taču viņu sauca?

— Griša Gvozdjevs? Viņš tagad ir majors. Piedalījies slavenajā cīņā pie Prohorovkas un vēlāk tanku pārrāvumā Kurskas lokā. Līdzās kāvāmies un nesatikāmies. Tanku pulku komandē. Tagad nez kādēļ klusē. Nu, nekas, atradīsies, ja būsim dzīvi. Un kādēļ lai mēs nedzīvotu? Nu, gulēt, gulēt: jau rīts.

Viņš uzpūta lampas liesmai. Iestājās puskrēsla, jau atšķaidīta palsu, apmākušos ausmu, iedžinkstējās odi, kuri manuprāt bija jaukā meža mājokļa vienīgā neērtība.

— Man ļoti gribētos par jums uzrakstīt «Pravdā».

— Labs ir, rakstiet, — bez sevišķas sajūsmas piekrita lidotājs un jau pilnīgi miegainā balsī piemetināja: — Bet varbūt nav vērts? Dabūs rokā Gēbelss, izpūtīs pa pasauli: sak, krieviem bezkāji karo, vēl kaut ko pieliks… Fašisti uz tādām lietām ir meistari.

Pēc mirkļa viņš jau sulīgi krāca. Es nevarēju gulēt. Necerētā atzīšanās mani satricināja ar savu vienkāršību un dižumu. Viss tas varētu izlikties par jauku pasaku, ja pats varonis negulētu tepat līdzās un ja viņa protēzes nemētātos uz grīdas, mitras no rasas un skaidri saredzamas topošās dienas bālganajā gaismā.

No tā laika es neesmu sastapis Alekseju Meresjevu, bet visur, lai kur mani arī mētāja kara liktenis, es vadāju līdz divas skolas burtnīcas, kurās es vēl pie Orlas biju ierakstījis šī lidotāja neparasto odiseju. Cik reižu kara laikā un vēlāk, klejodams pa atbrīvotās Eiropas zemēm, es netiku ķēries pie apraksta par viņu un katru reizi atlicis darbu, tādēļ ka viss, ko izdevās uzrakstīt, šķita tikai kā viņa dzīves bāla ēna.

Bet, lūk, Nirnbergā es piedalījos Starptautiskā Kara Tribunālā sēdē. Tuvojās nobeigumam Hermaņa Gēringa pratināšana. Saļimis zem dokumentālo apvainojumu smaguma, piespiests pie sienas no padomju prokurora jautājumiem, «otrais Vācijas naci» nelabprāt, caur zobiem stāstīja tiesai par to, kā kaujās virs manas dzimtenes neaptveramajiem plašumiem zem Padomju Armijas sitieniem šķīda un sabruka fašisma milzu armija, kura līdz tam laikam nepazina sakāves. Attaisnodamies Gērings pacēla pret debesīm savas nespodrās, gaišzilās acis: tāda bija augstākās varas griba.

— Vai atzīstiet, ka nodevīgi uzbrukdami Padomju Savienībai, kā rezultātā Vācija izrādījās sakauta, jūs izdarījāt lielāko noziegumu? — jautāja Gēringam padomju prokurors Romāns Rudenko.

— Tas nav noziegums, tā ir liktenīga kļūda. — dobji atbildēja Gērings, drūmi nolaizdams acis — Es varu atzīt tikai, ka mēs rīkojāmies neapdomīgi, tādēļ ka, kā tas noskaidrojās kara gaitā, mēs daudz ko nezinājām, bet daudz kas mums nevarēja pat prātā ienākt. Galvenais, mēs nezinājām un nesapratām padomju krievus. Viņi ir un paliks mīkla. Nekāda, pat vislabākā aģentūra nespēj izdibināt Padomju patieso kara potenciālu. Es nerunāju par lielgabalu, lidmašīnu un tanku skaitu. To mēs apmēram zinājām. Es nerunāju par rūpniecības jaudu un mobilitāti. Es runāju par cilvēkiem, bet krievu cilvēks vienmēr ir bijis mīkla ārzemniekam. Arī Napoleons viņu nesaprata. Mēs tikai atkārtojām Napoleona kļūdu.

Mēs ar lepnumu noklausījāmies šo piespiesto «atzīšanos», par «mīklaino krievu cilvēku», par mūsu Dzimtenes «neizdibināmo kara potenciālu», Varēja ticēt, ka padomju cilvēks, kura spējas, talanti, pašuzupurēšanās un vīrestība tā pārsteidza visu pasauli kara laikā, visiem šiem gēringiem tiešām bija un palika liktenīga mīkla. Un kā gan viņi arī būtu varējuši, šie «vācu kungu rases» nožēlojamās «teorijas» izgudrotāji, saprast cilvēka dvēseli un spēka, kas izaudzis sociālismā zemē! Un es pēkšņi atcerējos Alekseju Meresjevu. Viņa pusaizmirstais tēls spilgti un nešķirami nostājās manā priekšā šeit, šinī stingrajā, ar ozolkoku apšūtajā zālē. Un gribējās šeit pat Nirnbergā, šinī pilsētā, kura bija fašisma šūpulis, pastāstīt par vienu no miljoniem vienkāršu padomju cilvēku, kas sakāva Keiteļa armijas, Gēringa gaisa floti, kas gremdēja jūras dibenā Redera kuģus un kas ar saviem spēcīgiem sitieniem sagrāva Hitlera laupītāju valsti.

Skolas burtnīcas dzeltenos vākos, vienā no kurām ar Meresjeva rokrakstu bija ierakstīts: «Trešās eskadriļas kaujas izlido jumu dienas grāmata», — kopā ar mani bija atceļojušas Nirnbergā. Atgriezies mājās no Tribunālā sēdes, es sāku izskatīt vecās piezīmes un par jaunu sēdos pie darba, cenzdamies patiesīgi izstāstīt par Alekseju Meresjevu visu, ko zināju no viņa vārdiem.

Daudz ko savā laikā nepaspēju pierakstīt, daudz kas pa šiem četriem gadiem bija atmiņā izdzisis. Daudz Aleksejs Meresjevs savas kautrības dēļ atstāja neizstāstītu. Vajadzēja piedomāt, papildināt. Atmiņā izdzisuši viņa draugu portreti, par kuriem viņš silti un spilgti stāstīja tai naktī. Viņus vajadzēja radīt par jaunu. Tā kā man nebija šeit iespējas stingri turēties pie faktiem, es mazliet sagrozīju varoņa uzvārdu un devu jaunus vārdus tiem, kas viņu pavadīja, kas viņam palīdzēja viņa varoņdarba grūtajā ceļā. Lai viņi man neņem ļaunā, ja pazīs sevi stāstā.

Es nosaucu grāmatu: «Stāsts par īstu cilvēku», — tādēļ ka Aleksejs Meresjevs tiešām ir īsts padomju cilvēks, kuru nekad nebija sapratis un arī nesaprata līdz pat savai kauna pilnajai nāvei Hermanis Gērings, kuru nesaprot līdz šim laikam arī visi tie, kam tieksmes aizmirst vēstures mācību, kuri arī tagad vēl klusībā sapņo staigāt Napoleona un Hitlera ceļu.

Tā radās šis stāsts par patiesu padomju cilvēku.

Борис Полевой

ПОВЕСТЬ О НАСТОЯЩЕМ ЧЕЛОВЕКЕ

Boriss Poļevojs

STĀSRTS PAR ĪSTU CILVĒKU

Tulkojusi Marianna Ozoliņa

M. Karpenko ilustrācijas

Noskanējis grāmatu Imants Ločmelis

1947. gadā ar PSRS Ministru Padomes lēmumu par šo grāmatu autoram piešķirta Staļina prēmija.