Starp diviem laikmetiem

9

Es paskatījos uz Keitu, viņa smaidīja; tad pagrie­zos, lai palūkotos uz dienvidiem, uz pazīstamo garo Piekto avēniju, un man vēlreiz uzmācās vājums.

Gandrīz visi vai nu īstenībā, vai filmā ir redzējuši lielisko, mirdzošo Piekto avēniju visā tās garumā, platum platu ielu ar milzīgiem metāla, stikla un ak­mens torņiem gar abām malām: zaigojošo Corning Glass Building ar veseliem akriem stikla sienu; vareno Tishman Building ar alumīnija sienām; Rockefeller Center milzīgo akmens masīvu, Svētā Patrika kated- rali ar abiem gluži vienādajiem torņiem, kurus it kā piespiež pie zemes visapkārt stāvošās milzu celtnes. Un mirdzošos universālveikalus: Sakšu, Tifaniju, Džensenu; lielo, veco netīri balto bibliotēku uz 42. ie­las stūra ar akmens lauvām pie galvenās ieejas plato kāpņu abās pusēs. Tie laikam ir visslavenākie kvar­tāli visā pasaulē, un vēl tālāk aiz tiem, ja gaiss ga­dās tik brīnumdzidrs, ka var tiktāl saredzēt, uz šīs pārsteidzošās ielas pie 34. ielas stāv neticami augstā Empire State Building. Tāds skats — asfalts un akmens, metāla un stikla torņi, kas iesniedzas debesīs, — rēgojās man, kad pagriezos, lai paskatītos uz šo ielu.

Pazudis! Viss pazudis! Šī iela bija maza! Šaura! Bruģēta ar apaļiem akmeņiem! Ar savrupmājām un kokiem abās malās. Pavērtām mutēm mēs blenzām uz veselu rindu brūnu smilšakmens māju un citām, kas bija celtas no ķieģeļiem un akmens, uz kokiem un iežogotiem sniega klātiem mauriņiem māju priekšā. Un visā šīs mierīgās ielas garumā augstākās celtnes, kuras varēju ieraudzīt, bija baznīcu tievie torņi, un virs tiem nebija vairs nekā cita kā tikai pelēkas zie­mas debesis. Grabēdams uz bruģakmeņiem no sniega kailajos laukumos, pa šo ērmoto, mazo Piekto avēniju mums tuvojās vēl viens zirgu vilkts omnibuss. Šai brīdī tas bija vienīgais satiksmes līdzeklis pa vairā­kiem kvartāliem.

Keita satvēra manu roku un čukstēja:

— Viesnīca «Plaza» ir puzudusi.

Viņa rādīja ar pirkstu, un es pagriezos, lai pāri 59. ielai paskatītos uz vietu, kur vajadzētu atrasties «Plazai»; tur bija tikai tukšs laukums, it kā viesnīca būtu izdzēsta no ainavas. Mēs nedrīkstējām tā domāt: nekas nebija pazudis, tas tikai vēl nebija uzcelts. Bet laukums tieši blakus Piektajai avēnijai viņpus ielas, mazais skvēriņš ar strūklaku vidū — tas stāvēja savā vietā. Strūklaka pa ziemu nedarbojās. Es ar elkoni piebikstīju Keitai.

— Paskaties! Ekipāžas!

Gar 59. ielas malu blakus parkam rindā stāvēja kāds pusducis ekipāžu ar zirgiem un gaidīja brau­cējus. Un arī tagad tur vēl aizvien stāv ekipāžas.

Mēs izdzirdām troksni un apsviedāmies apkārt. Ietves malā gandrīz blakus mums bija apstājies mazs koka omnibuss ar nosmulētām laternām, un, kad mēs piegājām tam tuvāk, degunā iesitās asa petrolejas smaka. Durvis bija aizmugurē virs izbīdīta koka

К) 415

kāpšļa, un, atverot tās un palaižot Keitu pirmo, es uzmetu acis kučierim, taču neredzēju neko citu kā tikai segās ievīstītu stāvu uz augstas bukas zem liela lietussarga. Es sekoju Keitai, dzirdēju, kā groži nopliukšķ pret zirgu mugurām, omnibuss palēcās uz priekšu un atrāvās no ietves malas. Iepriekšējā lap­pusē ir mans zīmējums pēc atmiņas; tas attēlo brīdi, kad sākām kratīties pa Piekto avēniju 1882. gada 23. janvāra pēcpusdienā.

Nelielā omnibusa iekšpusē visā garumā zem logiem stiepās divi soli, un, kamēr es aizgāju pie skārda kas­tes ar uzrakstu «Braukšanas maksa 5 centi», Keita apsēdās pie pakaļējām durvīm. Sameklējis divas mo­nētas, es iemetu tās kastē un pamanīju jumtā sprau­gu, pa kuru kučieris varēja novērot, vai es to izdaru.

Un tad mēs sēdējām — citu braucēju nebija — un, galvas grozīdami, centāmies reizē redzēt šīs svešās, mazās ielas abas puses.

— Šī nav Piektā avēnija, šī nevar būt Piektā avē­nija, — es puspajokam teicu.

Keita ar roku kaut ko rādīja. Garām logam, kas atradās mums pretim, ietves malā aizslīdēja neliela laterna: četras horizontālas krāsaina stikla plāksnes veidoja lēzenu, kastei līdzīgu rāmi, un uz plāksnes, kas atradās mūsu pusē, bija uzkrāsots uzraksts «Piektā avēnija».

Ne visai skaļi ieskanējās gongs, zvana mēlīte tikko pieskārās tam, un pagriezies es ieraudzīju, ka priekšā no 55. ielas Piektajā avēnijā iegriežas tumši zaļš vieg­lais furgons un dodas uz dienvidiem. Drīz vien tas, šķērsojot ietvi un sniega klātu mauru, iegriezās pa labi iebrauktuvē, un mēs varējām redzēt braucēja profilu. Viņam bija varenas ūsas un galvā zila žokejcepure ar taisnu, pilnīgi plakanu nagu; zaļā furgona sānos es ieraudzīju vara gongu, kura skaņu biju pirmīt iz- dzirdis; uz furgona sāniem bija uzraksts ar zelta bur­

tiem «Svētā Lūkasa slimnīca». Furgons apstājās līku­motajā braucamajā ceļā. Ēka — tagad mēs to ierau­dzījām — bija mums pilnīgi sveša, tā bija liela, ar plašu sānu piebūvi, kas pletās gar Piekto avēniju. Tas, ka slimnīca atrodas šeit, Piektajā avēnijā, man šķita ērmots skats, un es iedomāju cilvēku uz nestu­vēm, par kuru rūpēsies garos brunčos ģērbušās māsas un bārdaini ārsti. Klusītēm, lai neizdzird kučieris, es to pačukstēju Keitai. Viņa cieši piekļāvās man un čukstēja:

— Ārsti un māsas, kuri nekad nav dzirdējuši vār­dus «penicilīns», «antibiotikas» vai «sulfamīdi».

Es sāku prātot, vai tagad slimnīcās vispār ir kādi anestēzijas līdzekļi; nevarēju atcerēties, vai Mārtiņš Lāstfogels kādreiz tos bija pieminējis.

Uz Piektās avēnijas un 53. ielas dienvidrietumu stūra es kādā logā ieraudzīju uzrakstu «Alena Dod- svērta deju skola», pēc tam mūsu logam garām pa­slīdēja divi veci draugi. Vispirms uz 52. ielas dien­vidrietumu stūra viena no Wanderbili Mansioti; es tik tikko vēl varu atcerēties, ka bērnībā, ciemojoties Ņu­jorkā kopā ar tēvu, kādu pusstundu stāvēju un ska­tījos, kā veco ēku pamazām noplēš, lai rastos vieta, kur uzcelt Crowell-Collier Building. Toreiz tā bija veca, plankumaina, netīra un nolietojusies, bet tagad tā šeit stāvēja jauna — mirdzoša pils no tīra, balta kaļķakmens. Ielas otrā pusē atradās Katoļu bāriņu patversme, un nākamajā kvartālā mēs uz mirkli ieraudzījām kādu patiesi vecu draugu. Kad tuvojā­mies tam, mēs smaidījām, un Keita čukstēja:

— Esmu tik laimīga, tik atvieglota, to ieraugot.

Es piekrizdams pametu ar galvu.

— Paskaties tikai uz to, — es teicu. — Gandrīz vai esmu ar mieru tūlīt pāriet katoļticībā.

10*

117

Jo tur stāvēja vecais, labais draugs — Svētā Pat- rika katedrāle un izskatījās milzīga, augstāka par

visu, kas atradās tās tuvumā, taču neizmainījusies. Nē, kaut kas tomēr bija mainījies. Kas īsti bija savā­dāks? Es piespiedu seju pie stikla, lai varētu paska­tīties uz augšu, un abi torņi — protams, tie nebija pazuduši — tie tikai vēl nebija uzcelti.

Pamanīju, ka omnibuss apstājies un durvis ir vaļā. Iekāpa vīrietis, iemeta skārda kastē naudu par brau­cienu un apsēdās ejas otrā pusē mums iepretim, nejauši uzmezdams mums nevērīgu skatienu. Kad noplīkšķēja groži un mēs atkal sākām braukt, viņš pārlika vienu kāju pār otru un sagriezās sāniski, lai varētu skatīties laukā pa logu. Un es, sasprindzis, satraukts, gandrīz iebiedēts, sēdēju un paslepus vēroju viņu — pašu pirmo dzīvo cilvēku 1882. gadā.

Un savā ziņā tas bija visspēcīgākais pārdzīvojums manā mūžā — skatīties uz šo parasto cilvēku, kuru es nekad pēc tam vairs netiku redzējis. Viņš sēdēja, izklaidīgi lūkodamies laukā pa logu; galvā viņam bija augsts melns katliņš, mugurā — nodilis, īss, melns mētelis; zaļi balti svītrotais krekls bija bez apkaklītes, pie kakla sastiprināts ar bronzas podziņu; vīrietim varēja būt gadu sešdesmit, un viņš bija gludi skuvies.

Es zinu, tas izklausās pavisam aplami, taču tieši pāri pretim ejai sēdošā vīrieša sejas krāsa mani apbūra. Tā nebija brūni balta, nekustīga seja kā vecās fotogrāfijās. Kamēr es vēroju vīrieti, viņa sārtā mēle pieskārās sasprēgājušajām lūpām, acis mirkšķi- nājās, un tieši aiz viņa garām slīdēja fons — ķieģeļu un akmens mājas. Man vēl tagad acu priekšā stāv šī seja uz lēni garām slīdoša fona, un es dzirdu ar dzelzi apkaltos riteņus skaļi dārdam uz cieti noblie- tētā sniega un kailajiem bruģakmeņiem. Tā bija seja, kādas es biju pētījis vecās sēpijas fotogrāfijās, bet šā vīra mati zem cepures malas bija melni, ar sirmām šķipsnām; acis bija spoži zilas; ausis, deguns, vaigi un skūtais zods bija sasārtuši no sala; grumbainā piere bija bāli balta. Vīrietim nepiemita nekas ievēro­jams; viņš izskatījās noguris, izskatījās skumjš, izskatījās nogarlaikojies. Taču viņš bija dzīvs un šķita diezgan veselīgs, vēl spēka un spara pilns, var­būt viņam būs jānodzīvo vēl daudz gadu. Es pagrie­zos pret Keitu un, ar muti gandrīz skardams viņas ausi, čukstēju:

— Kad šis vīrs bija zēns, Endrū Džeksons[9] bija prezidents. Viņš droši vien var atcerēties Savienotās Valstis, kas — ak Jēzus! — lielākoties vēl bija neiz­pētītas un mežonīgas.

Vīrietis bija dzīvs cilvēks, kas elpoja un kuram galvā mājoja atmiņas; es sēdēju un kā uz brīnumu blenzu uz viņa krūtīm, kas elpojot cēlās un plaka.

Netālu no 49. ielas stūra mūsu logiem garām aiz­slīdēja «Reverenda un misis S. H. Gārdneru internāts un skola jaunām lēdijām un jauniem džentlmeņiem»; pie nama brūnās akmens fasādes netālu no 59. ielas nospodrināta misiņa plāksnīte vēstīja: «Piektā avē­nija, 603. numurs.» Līdzko bijām pārbraukuši pāri 48. ielai, Keita izdvesa:

— Tas ir tur: pieci — astoņdesmit — deviņi.

Es nesapratu, ko viņa domā, un viņa čukstēja:

— Kārmodija māja!

Es apsviedos apkārt savā sēdeklī, lai redzētu to. Tā bija brīnišķīga: liela, skaista un samērīgi brūna akmens savrupmāja ar pasakaini izrotātu bronzas žogu ap to un nelieliem maura laukumiņiem.

Mēs bijām tai jau gandrīz garām un, skatīdamies atpakaļ, lauzījām galvu, vai Endrū Kārmodijs — tagad vēl dzīvs, — paies vēl daudzi gadi, pirms viņš nošausies Džilisā Montānas štatā, — pašlaik ir mājās.

Kad braucām tuvāk pilsētas centram, kas bija laužu pilns, ielas kļuva aizvien dzīvākas un dzīvākas. Cilvēki soļoja pa ietvēm, šķērsoja ielas. Un es lūko­jos laukā uz viņiem sākumā ar bijību, pēc tam ieprie­cināts — uz bārdainiem vīriešiem, kas soļoja, spieķī­šus vicinādami, spožiem cilindriem galvā vai arī tādās kažokādas cepurēs kā manējā, vai arī ar tādiem katliņiem galvā kā vīram, kas sēdēja mums pretim, uz jaunākiem vīriešiem ļoti lēzenos katliņos ar sekliem dibeniem. Gandrīz visiem mugurā bija mēteļi līdz potītēm vai arī īsi mēteļi; šķita, ka puse vīriešu nēsā pensnejus, un vecākie vīrieši, tie, kas val­kāja cilindrus, sastopot paziņas, sveicināja tos, pie­metot spieķīša rokturi pie cilindra malas. Sievietes bija apsējušas ap galvu šalles vai arī nēsāja cepures, kas ar lentēm bija sasietas zem zoda; mugurā tām bija īsas, augumam piegulošas ziemas jakas vai apmetņi; dažas bija apsējušas kašnē un sasprau­dušas tās ar brošu; dažām bija uzroči, dažām cimdi; visām kājās bija kurpes ar podziņām, kuras gan pazibēja, gan atkal pazuda zem garajiem svārkiem.

Jā, tie bija viņi, cilvēki no nedzīvajiem kokgriezu­miem, tikai… šie kustējās. Plīvojošie mēteļi un tērpi, kurus nēsāja cilvēki uz ietvēm un tie, kas šķērsoja ielu mums priekšā, bija šūti no nesen krāsotas drā­nas — sarkanbrūni, pudeļzaļi, zili, spilgti brūni, neiz- balējuši melni, un es redzēju gaismēnu rotaļu, drā­nām noplandot. Redzēju viņu apavu ādu un uzmauk­tās galošas, kas atstāja pēdas šķīdoņa dubļos ielu krustojumos, un viņu elpu, kas mirkli bija saskatāma, kad izplūda ziemas gaisā. Un cauri drebošajam, gra­bošajam omnibusa loga stiklam mēs saklausījām viņu mundrās balsis un dzirdējām kādu meiteni skaļi iesmejamies. Redzot viņu ziemas gaisā piesārtušās sejas, man aiz prieka gribējās iekliegties.

Pa diviem kvartāliem omnibusā jau bija sakāpis kāds ducis cilvēku; viens no tiem, kas valkāja cilin­dru un pensneju, un vēl citi; kaut kur pie četrdesmi­tajām ielām mēs piestājāmies ietves malā, omnibusā iekāpa sieviete un pagāja mums garām pie braukša­nas maksas kastes; viņas garie svārki aizskāra mūsu kājas. Galvā viņai bija ar ziediem izrotāta filca cepure, mugurā vienkāršs melns mētelis, ap kaklu apmesta gara bāli zaļa kašnē; viņas kleitas mala, kas tik tikko pavīdēja zem mēteļa, bija spilgti pur- pursarkana. Sievietei bija gadu trīsdesmit, un, kad viņa pa šauro eju pagāja mums garām, man viņa likās skaista. Bet tad viņas iemestā monēta nošķin- dēja kastē, sieviete pagriezās — mēs ar Keitu sēdē­jām pie pakaļējām durvīm — un apsēdās priekšā. Šo

zīmējumu es uzmetu pēc atmiņas. Tagad skaidri redzēju sievietes seju un ātri novērsu acis, lai viņu neaizvainotu, jo viņas seja bija neskaitāmu baku rētu izvagota, un es atcerējos, ka bakas vēl aizvien ir parasta slimība. Neviens cits nepievērsa sievietei ne mazāko uzmanību.

Mēs pabraucām garām Vindzoras un Servudas viesnīcai, un tad kaut kam, ko sauca par Veco vītolu kotedžu, kā varēja spriest pēc izkārtnes ar gotu bur­tiem; tā stiepās visā ēkas platumā tieši virs durvīm. Tā bija koloniju laika[10] stilā celta koka māja ar logu aizvirtņiem, plašu verandu un nelielām koka kāpnēm, tādām kā pie lauku veikaliem. Mājas priekšā uz iet­ves auga liels koks, gājēji meta ap to līkumu, un, ja Veco vītolu kotedža nestāvēja šeit vēl no tā laika, kad Amerika bija kolonija, tad ēka vismaz izskatījās tieši tāda. No tās pa labi uz šīs pārsteidzošās Piektās avēnijas atradās Henrija Taisona tirdzniecības nams, acīmredzot gaļas veikals.

Keita pieskārās man pie rokas, un es pagriezos. Viņa, pieri savilkusi, skurināja galvu.

— Saj, man pietiek. Esmu redzējusi pārāk daudz. Es gribētu … kaut kur nolīst un aizvērt acis.

— Es zinu, es zinu, ko tu domā.

Omnibuss pieturēja ielas malā, es pamāju Keitai, un mēs izkāpām tieši priekšā kādai divriteņu ekipā­žai, kas stāvēja pie ielas stūra. Es atvēru ekipāžas durvis un palīdzēju Keitai iekāpt. Nosēzdamies bla­kus Keitai, es paskatījos uz viņu; viņa bija atmetusi galvu un aizvērusi acis. Kučieris sēdēja ekipāžas aiz­mugurē uz augstas bukas, no kuras varēja redzēt pāri jumtam; tad es virs galvas izdzirdēju troksni un, palūkojies uz augšu, ieraudzīju aizslīdam kādu paneli un atklājam jumtā rnazu vaļēju četrstūri. Pēc brīža tajā parādījās viena acs, puse no otras, no sala sarkans deguns un lielas, noļukušas ūsas.

— Uz Galveno pastu, — es teicu, tad izņēmu pulk­steni un piespiedu podziņu; vāciņš atsprāga vaļā un atklāja ciparnīcu. Bija gandrīz pieci. — Vai jūs varat aizvest mūs pusstundā?

— Es nezinu, — kučieris saērcināts teica, uzpliuk­šķinādams zirgam un satverdams grožus. Mēs izbraucām ielas vidū. — Tagad tik daudz braucēju — pie tam dienu no dienas kļūst ļaunāk —, ka es neko nevaru zināt. Pamēģināšu taisni pa Piekto avēniju līdz skvēram; šai laikā tur vēl nevarētu izskatīties pārāk ļauni. Tad pāri Brodvejam, izvairoties no nolā­dētā gaisa dzelzceļa. Piedodiet, mem.

Arī es atslēju galvu un aizvēru acis; šimbrīžam es biju redzējis pārāk daudz, gandrīz vairāk, nekā spēju panest. Taču, kad panelis jumtā aizvērās, es pasmai­dīju: lai arī daudz kas bija citāds, Ņujorka tomēr palika Ņujorka.