Starp diviem laikmetiem

13

No rīta es brokastoju viens, visi citi pansionāri bija aizgājuši. Es biju gulējis gultā, klausīdamies, kā viņi iet uz halli, pēc tam lejā pa kāpnēm, visi gandrīz reizē, tikai dažas minūtes cits pēc cita. Pēc tam es apģērbos, nosēdos pie loga un nogaidīju, kamēr re­dzēju, ka arī Pikerings patiešām aiziet.

Iegājis viesistabā, cs pamanīju, ka tā ir iztīrīta un putekļi noslaucīti; pametis acis uz logiem, redzēju, ka tie ir pavisam dzidri un tīri; ledus un zīmējumi bija noslaucīti vai nomazgāti. Pa stiklu uz augšu sāka līst jauna ledus kārtiņa. Iedams uz ēdamistabu, atkal sāku prātot, vai es būtu varējis izvairīties no pagā­jušās nakts starpgadījuma. Nē, un tagad dienas gaismā es secināju, ka nebija nemaz tik ļauni, kā biju iedomājies. Vīrietis, kas ir tik greizsirdīgs, ka viņu var satracināt nejauši sastapts svešinieks, droši vien bija tā izdarījies jau ne reizi vien un arī turp­māk izrīkosies tāpat. Es īstenībā nemaz nebiju iejau­cies pagātnē; ja nebūtu pa kājām gadījies tieši es, kaut kas tamlīdzīgs katrā ziņā būtu noticis agrāk vai vēlāk ar kādu citu.

Es apsēdos pie lielā ēdamistabas galda, un krust­māte Ada, kas, man šķiet, bija gaidījusi mani, ienāca no virtuves. Viņa apsveicinājās ar mani ļoti mīļi un sirsnīgi, apjautādamās, kā es esot gulējis un vai esot apmierināts ar istabu. Tad, vēl aizvien smaidīdama un baidīdamās mani apvainot, viņa pateica, ka šis esot vienīgais rīts, kad es varot dabūt brokastis pēc astoņiem; es atbildēju, ka vai nu nākšu agrāk, vai arī iztikšu bez brokastīm.

Krustmāte Ada pasniedza man ceptu cūkgaļu, cep­tas olas, grauzdētas maizītes ar trim dažādiem ievā­rījumiem, kafiju un «Times» rīta izdevumu.

Atšķīris «Times», sāku ēst. Mani saistīja raksts ar nosaukumu «Arhibīskapa Persela parādi». Nezināmu iemeslu dēļ — likās, ka rakstu drukā turpināju­mos — arhibīskapam Perselam bija pieci tūkstoši kreditoru, kuri apgalvoja, ka viņš tiem esot parādā četrus miljonus dolāru. Esot izredzes apmierināt kreditoru prasības, ja zināms skaits «dievnamu tiks… pārdoti tam, kas vairāk solīs». Kardināls Makloskijs šķita pagalam samulsis, nemaz nerunājot par draudzēm, un «Tirnes» rakstīja: «Lieta tagad ir sagatavota iztiesāšanai un būs viena no visintere­santākajām prāvām amerikāņu jurisprudences vēs­tulē», un es arī domāju gluži tāpat.

Ēzdams grauzdēto maizi un piedzerdams kafiju, lasīju kāda Makrīrija sludinājumu par «vakartēr­piem piemērotiem vuāla audumiem dažādos krāsu toņos: baltā, krēma, gaiši zilā, ziloņkaula un sārtā»; lejā nonāca Džūlija un, ejot cauri ēdamistabai uz virtuvi, novēlēja man labrītu, un, kad viņa ienesa savas brokastis, man bija laiks viņu apskatīt. Mati Džūlijai šodien bija sapīti galvasvidū saspraustā va­ļīgā bizē, un man likās, ka viņa ir pat mazliet uzkrā- sojusies vai vismaz pūderējusies. Pamanīju, ka viņa saģērbusies iziešanai: mugurā viņai bija brīnišķīga violeta samta kleita, svārki priekšpusē bija sarafeti un tieši zem jostas vietas rotāti ar gaiši violetu lenti, kura droši vien bija kādas astoņas collas plata. Un vēl kleitai bija turnīra.

Varbūt izklausās, ka kleita bija smieklīga, bet tāda tā nebija; jāatzīst, ka Džūlija izskatījās neatvairāma, un, kad viņa nosēdusies paņēma savu salveti un uz­smaidīja man, es jutu, ka man aizraujas elpa un kar­stas tirpas noskrien pa visu augumu, un var jau būt, ka vakar vakarā Džeiks Pikerings nemaz tik traki nebija kļūdījies. Es varēju pasmaidīt par sevi, bet tikai tad, ja skatījos uz šīs meitenes pievilcību no akadēmiskā viedokļa, norobežojot viņu no sevis un atceroties, ka manai sajūsmai nav nekādas nozī­mes— pēc pāris stundām es būšu jau projām.

— Es skatos, ka jūs pētāt sludinājumu lappusi, — Džūlija uzsāka sarunu.

Biju izlēmis, ka būs labāk, ja aizlasīšos no mājas uz visu priekšpusdienu, tāpēc, tikai lai kaut ko atbil­dētu, atteicu:

— Jā, man būtu jāiegādājas šis tas no apģērba.

Viņa pasmaidīja.

—• A! Tad jau jus būsiet īsts švīts! Es jau pama­nīju, ka līdzi paņēmis jūs daudz vis neesat.

Es nespēju novaldīties, neatbildējis:

— Lielākā daļa manu drēbju šeit izskatītos diez­gan ērmotas. Varbūt jūs varat ieteikt man kādu labu veikalu?

Ar grauzdēto maizīti rokā Džūlija piecēlās, pār­nāca galda manā pusē un sāka šķirstīt avīzi, vērīgi pētīdama sludinājumus; es pa to laiku atgāžos krēslā un vēroju viņu. Džūlija kustējās graciozi, pirksti veikli un akurāti šķirstīja avīzi.

Visi sludinājumi bija vienslejīgi un parastajā sa­likumā.

209

— Lūk, — Džūlija teica, ar pirkstgalu pieskarda­mās vienam no sludinājumiem, — pie Meikija pārdod dažādus vīriešu apģērbus. Jūs varat iet arī pie Rodžera Pīta.

M <115

Viņa pagriezās, lai paskatītos uz mani; brīdi mūsu sejas bija tik tuvu, ka tas šķīra tikai pāris collu, un Džūlija steigšus izslējās taisni.

— Viņiem ir pavisam jauns un liels veikals, — viņa piemetināja, dodamās atpakaļ uz savu vietu pie galda, — tur jūs droši vien dabūsiet visu nepiecie­šamo.

Viņas balsī ieskanējās vēsa, noraidoša nots, un man šķita, ka saprotu, kāpēc: vīrieša apģērbs bija pārāk intīms temats, lai par to ilgstoši sarunātos.

— Okei, es pamēģināšu pie Rodžera Pīta.

Kā es biju pamanījis vakar vakarā, jau toreiz lie­toja teicienu «okei». Es paņēmu savu tasi, lai iz­dzertu pēdējo kafijas malku un izbeigtu sarunu par šo tematu.

Kad pacēlu tasi, Džūlija ieraudzīja manu roku. Šo­rīt tā vairs nebija tik sarkana, bet pie pirkstu kauli­ņiem tā bija saspiesta zili melna un sapampusi vēl vairāk nekā vakar vakarā. Džūlija skatījās uz roku, taču neteica ne vārda, man šķita, ka viņa zina vai vismaz ir uzminējusi iemeslu. Var būt, ka Pikerings tāpat bija uzvedies jau arī agrāk. Džūlijas seja pie­tvīka. Vienu mirkli nezināju kāpēc, tad pamanīju viņas acis: Džūlija bija saniknota.

— Vai jūs zināt, kur atrodas Rodžera Pīta vei­kals? — viņa pavisam mierīgi pajautāja.

Varēju tikai atbildēt, ka man nav ne jausmas.

— Tas atrodas uz Brodveja un Prinsstrīta stūra, pretim Metropolitēna viesnīcai, bet, ja jūs nekad ag­rāk neesat bijis Ņujorkā, nevarat arī zināt, kur tas ir.

Tas bija taisnība, vismaz es nezināju, kur atrodas Prinsstrīta, un, protams, nekad nebiju dzirdējis par Metropolitēna viesnīcu. Es papurināju galvu. Džūlija piecēlās.

— Labi, man jāiet uz Dāmu Jūdzi, — viņa teica, — un es jūs aizvedīšu.

Es saku strauji purināt galvu, meklējot iemeslu, lai varētu atteikties, un viņa brīdi vēroja mani, tad klusi pajautāja:

— Vai jūs raizējaties Džeika dēļ?

— Nē, Džeiks man nerūp, bet viņš apgalvoja, ka jus esot viņa saderinātā.

— Ja. — Džūlija ar sastingušu skatienu vērās man garām. — To pašu viņš ir sacījis arī agrāk. — Viņa atkal paskatījās uz mani. — Bet es viņam pateicu, ka nebūšu neviena vīrieša saderinātā, iekams pati to neapliecināšu. Un to es vēl neesmu darījusi. — Viņa piegāja pie skapja gaitenī. — Vai jūs nāksiet?

Apzinājos, ka neatteikšos, lai viņa nedomātu, ka esmu nobijies no Džeika. Un, ja es grasos piekrist, tad tam jāskan pārliecinoši.

— Dieva vārds, iešu, — es teicu tādā stilā, kādā ne vienu reizi vien biju dzirdējis runājam vakar va­karā, un gāju augšā pēc cepures un mēteļa. Savā is­tabā es no ceļa somas izņēmu mazo zīmēšanas blo­ciņu un paris zīmuļu — vienu cietu, otru mīkstu. Tualetes galdiņa spogulī es ieraudzīju pats savas kustības un ātri palūkojos uz seju. Tā izskatījās ap­mierināta un satraukta, jūtas ignorēja loģiku; es pa­raustīju plecus — notikumi bija mani satvēruši un nesa uz priekšu, un, ja es nekā nevarēju glābt, tad vismaz vajadzēja izbaudīt tos.

Džūlija mani gaidīja hallē puķēm rotātā mazā ce­purītē, kas bija sasieta zem zoda, tumši zaļā mētelī ar apmetni, uz vienas rokas uzmaukusi niecīgu melnu kažokādas uzrocīti. Izdzirdusi manus soļus, Džūlija pavērās uz augšu un pasmaidīja, izskatīdamās ļoti skaista, un es varēju tikai pavīpsnāt un nogrozīt galvu.

ii*

211

Lai dievs mums piedod, ko gan Ņujorka pa šiem gadiem ir zaudējusi! Mēs gājām uz ziemeļiem, uz 23. ielu. Džūlija bija dedzīga 1111 satraukta, viņa

gatavojās parādīt man pilsētu, un tas viņai sagādāja prieku. Es jutos aizkustināts, jo Džūlija izskatījās tik nevainīga. Pie 23. ielas mēs nogriezāmies uz rietu­miem, uz Medisonskvēru un devāmies uz Brodveja un Piektās avēnijas stūri, kur, kā Džūlija teica, sā­koties Dāmu Jūdze. Pēkšņi es iesaucos: — Ai! — Tā bija nevilša prieka izpausme par ieraudzīto. Džūlija pagrieza galvu, lai ieskatītos man seja, smaidīdama par sasniegto efektu.

Kad dzīvoju un strādāju Ņujorkā, Mcdisonskvērs man nozīmēja ļoti maz: saules izdedzināts, ar rūs­ganu zālīti apaudzis tukšums, parka soli un takas vasarā bija pamesti, tikai pusdienas laikā parkā sa- lasījas biroju darbinieki un nomākti tur iebaudīja no papīra maisiņiem izkravāto lenču, citā laikā parks bija pavisam vientuļš, tur manīja tikai dažus vārgus vecīšus un vecītes. Ziemā parks bija vēl netīrāks, tukšāks un pavisam pamests. Un, vienalga, kāds ga­dalaiks bija, naktīs cilvēki gluži automātiski no tā izvairījās tāpat kā no visiem citiem Ņujorkas par­kiem. Ja nu vienīgi parks sagādaja atvieglojuma sa­jūtu kā tukša vieta tur, kur visapkārt jūdzēm tālu starp augstu celtņu sienām stiepās ielas tik šauras kā gaiteņi. Šķita, ka tam nav nekādas citas vērtības vai nozīmes, tā bija garlaicīga vieta, tur nebija neka iepriecinoša.

Bet, ieraugot skvēru tagad, es aiz prieka iesau­cos — tas bija dzīvs un jautrības pilns. Zem ziemīga- jiem kokiem un vēl degošajām laternām draiskojās neskaitāmi bērni: meitenes cepurītēs, pār kurām bija pārsietas šalles; zēni mazās, taisnstūrainās aitādas cepurītēs ar ausu sildītājiem; meitenes un zēni vil­nainās skotu cepurītēs ar pušķiem, rūtainam lentēm un aukliņām uz muguras; zēni miniatūros uzvalciņos ar garām biksēm, aptinusies biezus, siltus kaklautus; meitenes garos, pinkainos kažociņos. Kājās visiem bija vai nu puszābaki, vai kurpes ar podziņām, dau­dzām meitenēm bija spilgti svītrotas zeķes, dažām arī mazi uzrocīši. Tie bija ērmoti ziemas ģērbi, to­mēr tos valkāja bērni, kas skraidīja pa sniegu, krita, pikojās, vilka cits citu augstās koka kamaniņās, kuru slieces graciozi izliecās uz augšu un beidzās ar orna- mentālu putna galvu; citi, nometušies uz vēdera, vi­zinājās zemās kamaniņās ar koka sliecēm. Pa celi­ņiem pastaigājās auklītes, ģērbušās gluži kā žēlsir­dīgās māsas, un stūma zīdaiņus ratiņos ar lieliem riteņiem, kuriem bija koka spieķi. Un pieaugušie lē­nām pastaigājās, tikai pastaigājās pa Medisonskvēru; sniegs un ziema sagādāja viņiem prieku, un šķita, ka būt ārā ir jau izprieca pati par sevi. Suņi, dzestraja gaisā un sniegā uzbudinājušies, rēja, plosījās, valstī­jās un slējās pakaļkājās. Un visapkārt šim dzīvajam, kustīgajam skvēram visspožākajā parādē, kādu vien var iedomāties, ripoja ekipāžas.

Karietes nebija tikai melnā krāsā vien. Bija arī brīnišķīgas tumši sarkanbrūnas, sulīgi olīvzaļas; vienas karietes korpuss bija krāšņā kanārijdzcltenā krāsā, bet riteņi un spārni spīdoši melni. Lielākā daļa kariešu bija slēgtas, tomēr bija arī vaļējas, un Džū­lija man pastāstīja, kā sauc dažas no tām: Viktorija, lando, puskariete, faetons, vieglā kariete. Kučieri bija tērpušies livrejās, viņu cilindros rotājās gaismas atspīdums, nospodrināti zābaki un baltas bikses rēgo­jās zem mēteļiem ar sudraba pogām; dažiem mēteļu krāsa bija saskaņota ar karietes krāsu. Ne vienai vien karietei aizmugurē sēdēja sulainis, dažām pat divi, sakrustojuši rokas diženā laiskumā.

Un slaidi un brīnišķīgi zirgi dižajās, to iejūgi un spoži nosukātie ķermeņi spīdēja, galvas bija augstu izslietas, krēpes sapītas, kājas tie cēla līdz krūtīm; daudzi zirgu pāri bija saskaņotas krāsas — melni, brūni, pelēki, balti. Un karietēs sedeja dāmas, kas prata ieturēt stilu, visgreznākās un visaizraujošākās sievietes, kādas biju redzējis. Vispirms karietēs aplai­dušas pāris apļu ap skvēru, — tā stāstīja Džūlija, — dāmas braucot iepirkties Dāmu Jūdzē — Brodvejā.

Mēs piegājām tuvāk, un es aiz prieka sāku smaidīt, redzēdams sievietes, kuras itin nemaz nelīdzinājās tām, kas, vairīdamās no skatieniem, sēž savilkušās un noslēpušās, gandrīz vai pazudušas dziļajos dārgo, garlaicīgo automašīnu sēdekļos, kuras vada vienkārši ģērbušies šoferi. Sīs dāmas sēdēja izslējušās un uz priekšu paliekušās, smaidīdamas un izrādīdamas sevi aiz vizošajiem stikliem, un izskatījās karaliskas un pašapmierinātas. Neko līdzīgu es Ņujorkā nekad ne­biju redzējis. Es uzsmaidīju Džūlijai un teicu:

— Tā ir Parīze!

Džūlija smaidīja, un viņas sejā atspoguļojās mans satraukums, tomēr viņa pakratīja galvu.

■— Nē, tā nav Parīze, — viņa lepni sacīja, — ta ir Ņujorka.

— Cik gara ir Dāmu Jūdze?

— Līdz 8. ielai. — Tad viņa noskandēja: — No Astotās uz leju vīri rauš, no Astotās uz augšu sievas šķiež. Tā dzīvo šai lielajā pilsētā no 8. ielas uz augšu un no 8. ielas uz leju!

Un man gribējās viņu noskūpstīt. Dubultajā ka­riešu rindā pavērās sprauga, es saķēru Džūliju aiz rokas, un mēs metāmies pāri Medisona avēnijai uz Medisonskvēru. Starp it kā uzzīmētajiem koku za­riem es tālu pāri skvēram uz ziemeļiem ieraudzīju kaut ko redzētu, bet varbūt man tikai tā likās. Kāda celtne, nē, īstenībā tā nebija celtne, tas bija kas cits, gandrīz pazīstams. Mēs sākām iet pa kājceliņu, kas aizvijās uz ziemeļrietumiem, un es, acis piemiedzis, grozīju galvu no vienas puses uz otru, pūlēdamies sa­prast, ko īsti redzu starp kokiem un kustīgajiem cil­vēkiem uz takas mums priekšā.

tad bijām pārskrējuši pāri ielai, es paturēju Džū­lijas roku savējā. Es apstājos tik strauji, ka parāvu viņu aiz rokas, apgriezdams ar seju pret sevi. Es stāvēju pārsteigts un nekustīgs, stīvi blenzdams pāri skvēram. Tagad es apjēdzu, ko redzu, bet — tas ne­bija iespējams.

Tas, ko es redzēju aiz takas, cilvēkiem, soliem, sniega un vēl aizvien degošajām laternām, nevarēja atrasties tur, un tomēr tas stāvēja tur. Un es pagrie­zos pret Džūliju ar vaļēju muti, pacēlis roku, lai no­rādītu uz to.

— Tā ir roka, — es stulbi iesaucos, un kāds vīrie­tis pagriezās, lai mani apskatītu, kad es gandrīz kliegšus iekliedzos: — Mans dievs, tā ir Brīvības sta­tujas rokat

Es novērsos no Džūlijas un atkal stingi skatījos pāri skvēram.

Mani nebūtu pārsteidzis pat tas, ja pa to brīdi, kamēr skatījos sānis, roka būtu izgaisusi, taču tā vēl aizvien bija turpat, neiespējami, taču roka bija tur. Medisonskvēra rietumu malā stāvēja Brīvības statu­jas izstieptā labā roka un turēja aizdegto brīvības lāpu augstu pāri visapkārt augošajiem kokiem.

Es nespēju tam ticēt. Es steidzos, cik ātri spēju, gandrīz vai skrēju. Biju paņēmis Džūliju zem rokas, un viņa, manas spēcīgās ziņkāres samulsināta, turē­jās man blakus. Mēs bijām jau klāt pie rokas un ap­stājāmies, es atmetu galvu atpakaļ, lai varētu saska­tīt milzīgo roku tur augšā; tā izauga no taisnstūraina akmens pamata. Es nekad nebiju iedomājies, ka tā ir tik liela; roka bija gigantiska, apakšdelms bija mil­zīgs un beidzās ar dūrē samiegtu labo plaukstu; nagi bija tik lieli kā vēstuļpapīra lapa, un milzīgā vara lāpa, kuru bija satvērusi šī roka, bija trīsstāvu mājas augstumā. Tālu augšā, noliekušies pār izrotātajām margām, kas lāpas augšgalā aptvēra liesmas pamatu, stāvēja cilvēki un skatījās leja uz mums.

— Brīvības statuja, — es čukstēju Džūlijai, kas skeptiski smīnēja. — Brīvības statujas roka!

— Ja! — Samulsusi un uzjautrināta viņa mani iz­smēja. — Tā jau labu laiku kā atvesta uz šejieni no Simtgadu atceres dienas izstādes Filadelfijā.[12] — Viņa vienaldzīgi paskatījās uz augšu. — Visu sta­tuju kaut kad uzstādīšot ostā, — viņa bez intereses piebilda. — Ja tikai kādreiz varēs izlemt, kur. Un ja izdosies savākt pietiekami daudz naudas. Šķiet, ne­vienam negribas par to maksāt; daži saka, ka statuju nekad neuzstādīšot.

— Nu, es gan paredzu, ka uzstādīs! — es sacīju varen enerģiski un pārgalvīgi. — Un es teiktu, ka īstā vieta tai būtu Bedlo salā.

Es atkal iepriecināts apskatīju roku; šī nebija tā novecojusī un nosūbējusī zaļā, kuru biju paradis re­dzēt. Roka bija jauna, varš vēl bija vara krāsā un tik tikko sāka zaudēt spīdumu; palsā ziemas saule atmirdzēja no pirkstu kauliņiem, izrotāto margu aug­šējās malas un no viena lāpas sāna.

Mēs uzkāpām augšā rokā pa mazām vītņkāpnēm iekšpusē, spraukdamies garām cilvēkiem, kas nāca lejup, un izgājām uz apaļas platformas, kas aptvēra lāpas pamatni. Es skatījos pāri Medisonskvēram, šim brīnumainajam, priecīgajam, ziemīgajam skvēram, skatījos pāri ūsainā, milzīgā satiksmes policista ķive­rei uz vēl neesošās Flatiron Building pusi; skatījos lejā uz šauro Piekto avēniju, uz svešum svešo Brod- vēju, un pēkšņi man bija jāpiever acis, jo tajās sūr­stēja patiesas asaras aiz gandrīz neapvaldamā satraukuma par to, ka atrodos šeit.

Dāmu Jūdze bija gara, kvartāls aiz kvartāla. Pie milzīgo, mirdzošo veikalu ieejām drūzmējās sievie­tes •— gan tādas, kādas bijām redzējuši skvērā, gan arī vēl daudzas citas — gan bagātas, gan nabagas, gan jaunas, gan vecas. Skatlogi bija zemi —to apakš­mala tikai kādu pēdu virs zemes, daudzus līdz pusei aizsargāja nospodrināti misiņa stieņi, un tāda pie­sardzība bija vietā. Sievietes pie dažiem skatlogiem stavēja cieši cita pie citas, apskatot izstādītās preces, un, līdzko viena aizgāja, kāda cita jau parasti gaidīja aiz tās, lai iesprauktos atbrīvotajā vietā.

Satiksme uz ielas bija fantastiska, mēs gājām lē­nām — burzmā vienīgi tā varēja tikt uz priekšu. Zēni cīnījās pret gājēju drūzmu kā zivis pret straumi, iespiezdami rokā katram, kas ņēma pretim, reklāmas lapiņas; vīrieši un sievietes, lēni pastaigādamies vai stāvēdami pie kādām durvīm, pārdeva visu, ko vien var iedomāties, un vēl krietni daudz ko tādu, ko ne­maz nevar iedomāties. Redzēto daļēji ilustrē pēc pastaigas uzmestās skices.

Kad devāmies pāri ielai uz Jūnjonskvēra pusi, tā ziemeļu galā bija novietojies «vāciešu pūtēju orķes­tris» — kā to dēvēja Džūlija —, kurā bija pieci muzi­kanti. Viņi spēlēja labi, patiešām labi, un, kad gājām viņiem garām, pārējie apklusa un tikai trompetists uzstājās ar veselu virkni solo trilleru, un tie skanēja lieliski. Es iemetu vairākas monētas filca cepurē, kas ar dibenu uz leju gulēja pie muzikantu kājām.

Džūlija ziņkārīgi paskatījās uz mani un jautāja:

— Kā jūs zinājāt, kas tas ir?

— Ko zināju?

— Ka tā ir Brīvības statujas roka.

Mirkli nezināju, ko atbildēt. Ka es varēju to zināt?

— Es redzēju tas fotogrāfiju.

Vina manu atbildi neapšaubīja.

— 'Kur?

Nu, kur gan es būtu varējis to redzēt?

— Kādā «Frank Leslie's Illustrated Newspaper». Es tikai nezināju, ka tā ir šeit, Ņujorkā.

Viņa pamāja ar galvu un savilka pieri grumbās.

— Fotogrāfiju?

— Jā, protams. Esmu pārliecināts, ka gravējums bija izgatavots tieši pēc fotogrāfijas.

Džūlija apmierināta palocīja galvu. Es iesaucos:

— Paskatieties!

Es gan gluži labi nezināju, uz ko īsti viņai vaja­dzētu skatīties, taču sarunas temats bija mainīts. Es ieraudzīju nelielu cilvēku pūlīti pie kāda veikala loga un ar roku norādīju uz to. Mēs piegājām klāt; tā bija

fotogrāfa Saronija darbnīca. Ziņkārīgie skatījās uz izstādītajām fotogrāfijām; tur bija aktieri un aktri­ses kostīmos, daži triko tērpos, politikāņi ar gariem matiem un bārdām, rakstnieki, dzejnieki, pilsoņu kara ģenerāļi. Bet mazais ļaužu pūlītis — daži gāja pro­jām, citi nāca klāt — skatījās uz visievērojamāko izstādīto fotogrāfiju, palielinātu un uz molberta no­vietotu uzņēmumu, kura priekšā stāvēja vāze ar pīpenēm.

Seja bija redzēta, es biju pārliecināts, ka pazīstu to: jauns vīrietis kailu galvu, mati sniedzās līdz pleciem, sejā tikko jaušams smaids; mugurā viņam bija garš, melns ziemas mētelis ar milzīgu šalles veida apkakli un pēdu platam kažokādas aprocēm; rokā viņš turēja baltu cimdu pāri.

— Oskars Vailds! — es iesaucos, un Džūlija un vēl paris cilvēku paskatījās uz mani ar nožēlu. Kad mēs gājām projām, Džūlija pašapmierināti noteica:

— Zināt, es noklausījos viņa priekšlasījumu.

— Kādu priekšlasījumu?

— Jus gan esat dumikis; manuprāt, visi to zina. Vailda priekšlasījumu Cikeringholā pirms pāris nedēļām.

_— Oskars Vailds uzstājās šeit ar priekšlasījumu? Jus viņu dzirdējāt? Jus patiešām bijāt tur? Ko viņš stāstīja?

— Ak, viņš runāja par angļu renesansi. Droši vien es neklausījos tik uzmanīgi, kā vajadzēja. Džeiku kāds bija aizkaitinājis, un es biju nikna, ka viņš ir aizkaitināts. Kad parādījās Oskars Vailds, gandrīz visi smējās. Un Džeiks tikpat skaļi kā citi.

— Par ko?

— Par to, ka Vailds bija ģērbies: frakā, biksēs līdz ceļiem, kurpēs ar pušķī sasietām lentēm. Un rokā vi­ņam bija balti ādas cimdi. Vaildam ir (oli liela seja.

— Bet ko viņš stāstīja? Jūs taču kaut ko atcera­ties?

— Nu… viņš runāja par Baironu, Kītsu, Selliju, par prerafaelītiem. Un viņš teica: «Viena no angļu izglītības pamatprasībām ir neko nezināt par šiem dižgariem.» Un visi smējās. Manuprāt, viņam tas pa­tika, jo viņš vēl piebilda: «Trīs lietas angļu publika nekad nepiedod: jaunību, talantu un dedzību.» Un tad viņam skaļi aplaudēja, bet viņš turpināja: «Iz­smiekls ir vienīgais pagodinājums, kuru viduvējība veltī ģēnijam.»

— Jūs dzirdējāt, ka viņš to teica? — Es smaidīju un nogrozīju galvu. — Jūs patiešām dzirdējāt, ka Oskars Vailds to pateica?

— Protams, — viņa nevērīgi atbildēja.

Viņa skatījas uz vecu vīru, kas stāvēja blakus stikla kastei, kura bija uzlikta uz mucas ietves malā.

Vecajam bija bieza, balta bārda, koka kāja, galvā virsnieka cepure ar šauru nagu, tās treses bija jau nosūbējušas zaļganas. Kad gājām tuvāk, varējām re­dzei drānas viļņu jūra zem stikla kuģi ar uzvilktām

burām. Uz kastes virsas ar roku bija uzrakstīts: «Tas viss ir veca nabaga jūrnieka roku darbs.»

Mēs apstājāmies paskatīties, un vecais vīrs sāka griezt koka rokturi kastes sānos, kuģis sāka mētāties vijņos, kas šūpojās gan uz augšu, gan leju, gan uz priekšu, gan atpakaļ. Vecītis pacietīgi skatījās kaut kur projām, lai neliktos, ka viņš ubago, taču uzrak­stam blakus atradās koka kaste ar spraugu, un es iemetu tajā ceturtdaļdolāru un jutu, ka Džūlijas roka manējā strauji saraujas. Kad gājām projām, viņa aiz­kaitināta čukstēja:

— Stāsta, ka viņam Bruklinā piederot vesels kvar­tāls lepnu māju!

Pie Blīkerstrīta Džūlija pagāja ietves malā pie la­ternas staba un parādīja man jaunu māju pāris kvar­tālu uz priekšu — tas esot Rodžera Pīta veikals. Viņa teica, ka šeit viņa mani pametīšot un iešot atpakaļ iepirkties. Es nebiju pārliecināts, vai man jāpaspiež viņai roka vai ne, tomēr pastiepu to uz priekšu, un viņa ielika tajā savējo.

— Džūlija, tā bija viena no jaukākajām pastaigam manā mūžā.

Džūlija pasmaidīja, jo tas varēja izklausīties mil­zīgi pārspīlēti, un atbildēja, ka arī viņai pastaiga sagādājusi prieku. Kaut kas šā brīža šķietamajā inti­mitātē man pēkšņi iedvesa drosmi, un es teicu:

— Jūs taču no tiesas nedomājat precēties ar Džeiku?

Viņa paskatījās uz mani.

— Un kādēļ ne?

Droši vien viņa patiešām mani nesaprata, taču es nespēju tam ticēt.

— Kāpēc … viņš ir jums daudz par vecu. Un pārāk resns, pārak neglīts. Un vispār jocīgs, Džūlija!

Pēc ilgāka klusuma brīža viņa sacīja:

225

— Jūs pats esat jocīgs. Džeiks ir izskatīgs vīrietis.

II) 4113

Un nemaz nav par vecu. Un viņš būs ļoti gādīgs. — Viņa uzlika roku uz manējās un pasmaidīja. — Sie­vietei šādas lietas jāprot novērtēt, jūs dumiķi. Labāk būt praktiskai nekā vecmeitai.

Viņa aši apgriezās un aizsoļoja pa Brodveju.

Es paliku stāvam un noskatījos viņai pakaļ. Es tagad redzēju viņu pēdējo reizi; vēl gan būs jāatva­dās, vienalga, kāda iedomāta iegansta dēļ. Kādreiz man likās, ka meitene ar turnīru manās acīs būtu smieklīga, taču Džūlija tāda nebija — viņa izskatījās brīnišķīgi, un es apjēdzu, ka arī visu pārējo nepār­traukti garām ejošo cilvēku apģērbi, pat spīdīgie zīda cilindri man liekas jau pavisam aprasti.

Džūlija bija gandrīz pazudusi, vēl reizi pazibēja viņas violetie svārki, tad viņas vairs nebija. Un es gāju projām.

Līdz Pilsētas valdes parkam bija vairāk nekā des­mit kvartālu, es gāju kājām, tomēr ierados tur pā­rāk agri. Sāka pūst viegls vējiņš, kļuva par aukstu, lai sēdētu parkā un gaidītu. Katrā ziņā nedrīkstēju riskēt, ka Pikerings varētu mani šeit ieraudzīt. To­mēr kādu brīdi pastāvēju pie mazā parka un skatījos uz Pilsētas valdi un Tiesas namu aiz tā, brīnīdamies, ka tie izskatās gandrīz tādi paši, kādus es tos atcerē­jos. Cik varēju atminēties, viss parks izskatījās tieši tāds pats kā manā laikā; es izņēmu savu skiču bloku, iegāju parkā un uzzīmēju Pilsētas valdi un Tiesas namu, kājceliņus, solus un ziemīgos kokus, lai vēlāk varētu salīdzināt. Brīdi apskatīju savu zīmējumu, un tas tikpat labi varētu būt zīmēts divdesmita gadsimta otrā pusē.

Bet tad es uzzīmēju pāris steidzīgu gājēju, dažus pajūgus: karieti, virkni puskariešu, kas gaidīja uz Brodveja stūra, milzīgu zaļi dzeltenu pasta furgonu, kuru uz Pasta kantori vilka četri zirgi. Es skatījos pāri parkam uz Sentrstrītu un atcerējos, kāds tas

izskatījās, kad redzēju to pēdējo reizi, tas ir, kāds tas izskatīsies, kad tagadējos pajūgus no ielām padzīs automobiļi. Un es savā skicē iezīmēju arī tos: vieglās automašīnas, milzīgos dīzeļautobusus, gigantiskās kravas mašīnas, kas pieblīvēs šo un visas citas Ņujor­kas ielas; es tos uzzīmēju tā, lai izskatītos, ka tie, braucot vienā virzienā, ne tikai dzenas pakaļ pajū­giem, bet tā, it kā padzītu tos no ainavas.

Devos uz priekšu; šis bija veikalu un biroju rajons, kurā bijām bijuši kopā ar Keitu. Es šķērsoju ielu un gāju gar gigantiskā, jokainā Pasta kantora rietumu pusi un atģidos paskatīties uz milzīgo vimpeli ar uz­rakstu «Pasta kantoris». Tas stīvi plīvoja tieši virs kupola. Taisni priekšā Ennstrīta otrā pusē pamanīju, ka visi garāmgājēji skatās uz kaut ko, kas atgādināja septiņas pēdas augstu, ārkārtīgi šauru sargbūdiņu ar smailu jumtu. Tā stāvēja ielas malā pie kādas aptie­kas, ko sauca par HuānuVs Pharmacg. Ejot garam būdiņai, arī es ieskatījos iekšā. Tur karājās milzum liels termometrs, lielākais, kādu biju redzējis, un būdiņa to aizsargāja no vēja. Temperatūra bija 19°, un es priecājos, uzzinājis, kada ir temperatūra, inte- resedamies par laika apstākļiem daudz vairāk nekā agrāk.

ir

227

Dienas gaismā es labāk pamanīju to, ko mēs ar Keitu nebijām redzējuši tumsā — neticamo telegrāfa vadu pārbagātību. Es kā tāds lauķis nogāju kādu puskvartālu, blenzdams pelēkajās ziemas debesīs, kas burtiski bija simtiem un simtiem melnu telegrāfa vadu aptumšotas. Tie stiepās abās ielas pusēs un pāri tai veseliem kūļiem, dažviet pat vairāki duči vadu; tas bija pārsteidzošs mudžeklis. Ik pēc pāris jardiem 110 ietves spraucās laukā koka telegrāfa stabi, daži no tiem — es apstājos un saskaitīju — ar kādiem četrpadsmit šķērskokiem, kas gandrīz vai pazuda vados; es pamanīju, ka katrs stabs apzīmēts ar

kādas konkurējošas sabiedrības nosaukumu, kura bija to tur novietojusi.

Satiksme bija milzīgi dzīva, pajūgi drāzās pa ielu, dārdēdami un rībēdami uz bruģa akmeņiem, un man iešāvās prātā, ka šis nu gan nav nekāds platais ceļš; īstenībā tā bija šaura iela. Uz ietvēm drūzmējās gā­jēji, galvenokārt vīrieši. Vai tagad bija daudz vairāk tuklu un pat resnu vīriešu nekā divdesmitā gadsimta nogalē? Man šķiet, ka bija. Dučiem zēnu — kāpēc viņi nebija skolā? — izsūtāmo formas tērpos drāzās cauri drūzmai. Manuprāt, toreiz viņi bija telefona aizvieto­tāji. Vietām manīja arī zēnus, kas nebija daudz ve­cāki un stiepa audekla maisus, kā šķiet, ar īstu naudu; es dzirdēju, ka tajos šķind monētas. Redzēju arī mazākus zēnus, dažiem nebija vairāk par sešiem septiņiem gadiem, viņi visi bija ģērbušies burtiski skrandās, ar sen nemazgātām, netīrām sejām un ro­kām. Daži pārdeva avīzes. Es redzēju visas rīta avī­zes — «Herald», «Times», «Tribune», «Sun» — un pirmos pēcpusdienas laikrakstus «Daily Graphic», «Staatszeitung», «Telegram», «Express», «Post», «Brooklyn Times», «Brooklyn Eagle» un vēl citus, ku­rus nevaru vairs atcerēties. Visās avīzēs bija milzu virsraksti par spriedumu Gito prāvā, un es dzirdēju garāmgājējus jo bieži pieminam šo vārdu. Citi mazi puišeļi spodrināja kurpes un zābakus, viņiem bija pārnēsājamas kastes, kuras tie siksnā pārmeta pār pleciem. Pat sešgadīgo zēnu sejas bija vērīgas un zi­nošas, viltīgas un modras. Manuprāt, tādām arī tām bija jābūt, ja puikas šovakar gribēja paēst. Vairāki vīrieši pēkšņi apstājās uz ietves, nogāja malā, izvilka savus pulksteņus un stāvēja, galvas atgāzuši, skatī­damies uz augšu pāri ielai, visu laiku turēdami pulk­steņus rokā. Kamēr es stāvēju un brīnījos, ietves malā salasījās vēl vairāk vīriešu un arī izvilka pulk­steņus no vestes kabatām. Un nepagāja ne minūte, kad vairākos Brodveja kvartālos ielas malā stāvēja simtiem vīriešu, skatīdamies gan uz saviem atvērta­jiem pulksteņiem, gan uz kādas mājas jumtu, kura šeit bija viena no augstākajām.

Jumtu sedza dakstiņi, un uz tā bija daudzi un da­žādi tornīši ar logiem; centrā augstāk par visiem pacēlās izrotāts četrstūrains tornis. Ap tā pamatni bija iežogots laukumiņš. Uz torņa sienas aplī bija uzkrāsots uzraksts «Rietumu apvienotā telegrāfa sa­biedrība», un tagad es ieraudzīju, ka krietni daudz vadu, kas stiepjas pāri ielai, sākas uz šā jumta. No torņa jumta slējās karoga masts ar strauji plīvojošu Amerikas karogu; karogkāta augšdaļā, tieši zem ka­roga, es ievēroju spilgti sarkanu, lielu bumbu. Bumba acīmredzot bija ar tukšu vidu kā taukos vārīts pīrā­dziņš; tā aptvēra karoga mastu, un to varēja saredzēt jūdzēm tālu no visām pusēm.

Es nezināju, kas noliek, tomēr izņēmu arī savu pulk­steni; tas radīja bez divām minūtēm divpadsmit. Es stāvēju tāpat kā simtiem citu vīriešu abās Brodveja pusēs. Piepeši visi reizē iemurminājās, sarkanā bumba nokrita visā karoga kāta garumā līdz pama­tam, un vīrietis man blakus nodudināja: «Tieši div­padsmit.» Viņš rūpīgi nostādīja savu pulksteni, es darīju to pašu, pabīdīdams minūšu rādītāju uz priekšu. Visapkārt dzirdēju noklikstam zelta pulk­steņu vāciņus, kad tos aizsita ciet. Simtiem vīriešu ietves malā pagriezās un atkal saplūda kopā ar gā­jēju straumi; es aiz prieka smaidīju. Kaut kas šai ma­zajā ceremonijā, kas uz mirkli apvienoja simtiem cilvēku, man vareni patika.

Tiklīdz pulkstenis bija nositis pusdienas stundu, kaut kur aiz manis sāka skanēt mūzika — zvanu spēle, un es pazinu melodiju «Mūžības klints». Es pagriezos atpakaļ un pasmaidīju — tūlīt biju ierau­dzījis, no kurienes nāk skaņas — no Trīsvienības baznīcas. Tās zvani dzidri skanēja ziemas gaisā, un es steidzos pie tās. Pārdesmit soļu aiz baznīcas, atspiedies ar muguru pret telegrāfa stabu, nomaļus no gājēju straumes, es atri uzskicēju zīmējumu, kuru pabeidzu daudz vēlāk. Es jau agrāk biju zīmējis Trīs­vienības baznīcu, taču šoreiz — neticami — tās tor­nis pret debesīm melnēja augstāks par visu, kas atradās tam apkārt. Es pabeidzu skici, pierakstīdams malā piezīmes, lai vēlāk zīmējumu varētu pabeigt, pēc tam stāvēju un aplūkoju to; kāds izsūtāmais zēns zila formas tērpā ar misiņa pogām uz mirkli apstā­jās, pavēroja zīmējumu, pameta man ar galvu un aiz­steidzās. Blakus ir pabeigtais zīmējums, tas ir pilnīgi precīzs, tikai es kokiem piezīmēju lapas, lai skaidrak parādītu vecos, jaukos kokus. Šis ir Brodvejs, pa kuru gāju: pa kreisi vidū jūs redzat Western Union Build- ing ar karogmastu, pa kuru tikko bija noslīdējusi bumba, kas pavēstīja, ka ir tieši dienas vidus.

Iedams atpakaļ un apskatīdams savu uzmetumu, es izjutu kārdinājumu apstāties un piezīmēt klāt milzī­gos, spocīgos torņus, kuri kādā dienā aplenks Trīsvie­nību no visām pusēm, aprakdami tās torni kā aizas dibenā. Bet es gāju pašlaik garām baznīcas ieejai, un četri vai pieci vīrieši, kas slaistījās uz ielas pie tās, novērtēja mani pareizi un cits caur citu sauca:

— Uzkāpiet torņa smailē, ser! Augstākais punkts pilsētā! Vislieliskākais skats uz pilsētu!

Man vēl bija atlicis tik daudz laika, un es pamāju ar galvu vienam, kuram, pēc izskata spriežot, visvai- rak vajadzēja naudu.

Iekšpusē viņš veda mani augšup pa stāvām, bez­galīgām akmens vītņkāpnēm, garām zvaniķa telpai un zvaniem, kuri dimdēja tā, ka kurls varēja palikt un vairs nevarēja atšķirt atsevišķas notis. Beidzot mēs bijām augšā uz laukumiņa ar koka grīdu un vai­rākiem šauriem vaļējiem logiem.

Debesis bija tēraudpelēkas, gaiss ļoti dzidrs, viss iezīmējās asi un skaidri. Pāri zemajiem jumtiem varēju redzēt abas upes, ūdens — sevišķi Hudzonā — virmoja sīkos vilnīšos kā pelēks izliets svins. No manis pa kreisi gar Sautstrītu virknējās simtiem un atkal simtiem mastu; es vēroju prāmjus, kuru lielie rati kūla ūdeni; es skatījos uz baznīcu torņu smai­lēm, kas visās malās sniedzās tālu pāri jumtiem; es redzēju pārsteidzoši daudz koku, sevišķi rietumos, un atkal iedomājos Parīzi. Un es skatījos lejā uz ietvēm un gājēju galvām Brodvejā, uz mazajiem aplīšiem, kas bija cilindru virsas un blāvi vizēja skaidrajā zie­mas gaismā. No pretējā loga es redzēju pilsētas augšdaļu un — pāri Pasta kantora jumtam — Pilsē­tas valdes parku. Aiz tā, tālāk uz austrumiem, asi izceldamies pret ziemas debesīm, slējās kaltu akmeņu torņi; tie turēja milzīgi resnās troses, pie kurām karā­sies Bruklinas tilta braucamā daļa; es varēju redzēt strādniekus rosāmies uz pagaidu dēļu seguma, kas šur tur stiepās pāri lieliem, vaļējiem nepabeigtās brauktuves tukšumiem, zem kuriem tālu lejā skaidri varēja saskatīt upi.

Skats uz pilsētu bija lielisks un, protams, tūris­tiem tas pats, kas tālā nākotnē būs no Empire State Building. Taču es nodomāju, ka šai salīdzinājumā nav nekā smieklīga; šis bija augstākais punkts pil­sētā tieši tagad, kaut arī nākotnē tas pazudīs starp neiedomājami augstākām celtnēm. Un, ja kādu dienu man būs jāuzkāpj vairāk nekā deviņdesmit stāvu, lai ieraudzītu drūmu, smoga sapostītu Ņujorku šīs skaidri iezīmētās zemākās un daudz patīkamākās pil­sētas vietā, kurš tad smiesies pēdējais? Es gribēju uzzīmēt šo skatu, taču vajadzētu stundas, lai to tikai uzskicētu, un man bija jāsteidzas. Lejā es aplaimoju savu pavadoni ar ceturtdaļdolāru un tad ar skubu steidzos atpakaļ uz Pilsētas valdes parku.