Starp diviem laikmetiem

2

Sestdienas rītā mēs ar Keitiju uz visu dienu aiz­braucām uz Konektikutu. Vēl aizvien pieturējās skaidrs, saulains laiks; es nevarēju atcerēties tik ieilgušu rudeni. Mēs negribējām skaisto laiku izniekot, tāpēc braucām ar Keitijas veco mašīnu. Tas bija arhaisks modelis ar kāpšļiem, nolaižamu jumtu un uz priekšu izvirzītu radiatoru. Kaut gan Ņujorkā īste­nībā mašīnu nevar atļauties, Keitijai tā pieder tikai tāpēc, ka, nelikumīgi pārbraucot pāri ietvei, to var iespiest šaurā spraugā blakus viņas veikalam. Kad mašīna ir tur, jāiekāpj un jāizkāpj pāri tās pakaļga­lam, taču tā ietaupās īre par garāžu un Keitija var automobili paturēt.

Keitijai pieder mazs antīku priekšmetu veikaliņš Trešajā avēnijā 40. ielas tuvumā. Viņas audžu vecāki — Keitija bijusi divus gadus veca, kad tikusi adoptēta, — pirms diviem gadiem abi nomiruši. Tie bijuši cilvēki jau gados, vecāki, neka būtu bijuši Kei- tns īstie vecāki. Tad viņa no Vcstčesteras pārcēlusies uz Ņujorku, strādājusi par stenogrāfisti. Darbs viņai neesot paticis, un gadu vēlāk, saņēmusi mantojumā pāris tūkstošu dolāru, viņa atvērusi šo veikaliņu. Tas nīkuļoja. Viņa sāka pārdot arī apsveikumu kartītes un ierīkoja nelielu maksas bibliotēku, tas tomēr neko nelīdzja, un mēs abi zinājām, ka pavasarī, kad izbeigsies īres līgums, viņai veikals būs jālikvidē.

Man bija žēl abu, gan Keitas, gan veikala, jo man tur patika. Es ar prieku rakņājos pa veikalu, atklājot kaut ko agrāk vēl neredzētu: varbūt zem letes kādu kastīti ar vecām politiskas kampaņas emblēmām vai arī ko jaunu, ko Keita tikko nopirkusi, piemēram, kādu admirāļa cepuri, kuru es varēju pielaikot. Un vienmēr, kad man atlika laiks vai kad, tā kā šorīt, vajadzēja gaidīt Keitu, es parasti nosēdos pie viena no viņas stereoskopiem, paņēmu vienu vai vairākas kastītes ar vecām bildītēm, galvenokārt Ņujorkas ainavām. Jo vecas fotogrāfijas man vienmēr šķitušas kā brīnums; to izskaidrot nav viegli. Varbūt jūs paši saprotat, ko es domāju. Es domāju to izbrīnu, kas mani pārņem, skatoties uz dīvaino apģērbu un zudušo ainavu, zinot, ka tas, ko redzu, kādreiz patiesi ir eksistējis. Ka šie ļaudis patiesi reiz ir dzīvojuši un smaidījuši fotoaparātam. Jūs būtu varējis ieiet šai ainavā, pieskarties šiem cilvēkiem, sarunāties ar viņiem. Jūs patiesi būtu varējis ieiet ērmotajā, vecmo­dīgajā mājā un redzēt, kas ir iekšpusē aiz durvīm, bet tagad vairs nekad to nevarēsiet.

— Ka tu vari tik ilgi nosēdēt, gandrīz nepakustē­damies, — Keita man ne vienreiz vien jautāja, •— un skatīties uz vienu un to pašu bildi?

Tas bija viens iemesls, kāpēc man palika veikals. Otrs — tas man bija palīdzējis iepazīties ar Keitu; tā ir vienīgā reize mana mūžā, kad man pietika dūšas izrīkoties tā kā toreiz.

Kādas reklāmas zīmēšanai man vajadzēja īpašu antīku galda lampu, un es aizgāju uz Kcitas veikalu un apstājos, lai ieskatītos skatlogā tieši tad, kad viņa no tā ņēma kaut ko laukā. Es palūkojos uz viņu. Viņa ir glīta meitene ar tādiem tumši brūniem vara krāsas matiem, kuriem tikai mazdrusciņ pietrūkst, lai tie būtu sarkani, un gaišiem teterraibumiņiem uz sejas. Acis, kā tas bieži piederas tādiem matiem, ir brūnas. Taču mani saistīja viņas seja, es domāju — sejas izteiksme. Tā ir seja, par kuru jau pirmaja acumirklī ir skaidrs, ka tā pieder sevišķi piemīlīgai būtnei, tas ir viss. Man viņa iepatikās uzreiz gan kā cilvēks, gan kā glīta meitene. Un es esmu pārliecināts, ka tikai tāpēc, līdzko viņa uz mani paskatījās, man pietika dūšas — pirms vē! nebiju paspējis atcerēties, ka man tās nav, — ar saliektiem pirkstiem pieskarties lūpām un cauri stiklam pamest viņai gaisa skūpstu, tai pašā mirklī aizsedzot acis. Viņa smaidīja, un, iekams es paspēju zaudēt šo jauno, man neparasto drosmi, es iegāju veikalā, pārliecināts, ka izdomāšu, ko teikt. Tā arī notika; sacīju, ka meklēju jaunu Napoleona cepuri, jo veco man atņēma. Viņa atkal pasmaidīja, kas pierāda, cik laipna viņa ir. Mēs brīdi patērzējām. Tā kā tobrīd viņa nevarēja atstāt veikalu un iedzert kopā ar mani tasi kafijas, cs ierados atkal nākamajā dienā, un mēs gājām kopā paēst pusdienas.

Es nestāstīšu visu, kas būtu sakāms par Keitu un mani. Esmu lasījis šādus pilnīgi izsmeļošus un deta­lizētus aprakstus, kuros nekas nav izlaists, un, ja tie ir labi, man tie patīk. Dažreiz es no tiem uzzinu šo to par cilvēkiem, gandrīz tāpat kā no tiešas pieredzes, un tas patiesi ir labi. Taču mans raksturs ir savādāks, tas ir viss. Es negribu un nevaru par sevi atklāt pil­nīgi visu. Man patīk tādus aprakstus lasīt, taču ne­patīk rakstīt. Katrā ziņā es nenoslēpju neko unikālu. Ja jums šad un tad šķiet, ka varat lasīt starp rindām, jums var būt taisnība un var arī nebūt. Tomēr es nerakstīšu par Keitu un sevi visu, ko varbūt varētu.

Neticu, ka tai nedēļas nogalē es būtu sevišķi daudz domājis par Rūbu un viņa priekšlikumu. Tomēr pirm­dienas pēcpusdienā divos trīsdesmit es pabeidzu savu pēdējo «jūs būsiet piemīlīgāka» skici, iegāju Frenka Depa kabinetā, noliku to uz viņa galda, pagriezos un grasījos jau aiziet, taču neizdarīju tā, man pavērās mute, un es dzirdēju pats sevi uzsakām darbu. Teicu Frenkam, ka esmu ietaupījis drusku naudas un, ka­mēr vēl nav par vēlu, kādu laiciņu pamēģināšu, vai nevaru kļūt par nopietnu mākslinieku. Tie bija meli, tomēr kaut kas tāds, par ko bieži biju domājis.

Tu gribi gleznot? -— Frcnks jautāja, atzvēlies krēslā.

— Nē. Gandrīz visa mūslaiku glezniecība ir ab­strakta un bezpriekšmetiska.

— Vai tad tu esi antiabstrakcionists, vai?

— Nē. īstenībā es pat esmu tāds kā Mondriāna[1]cienītājs, kaut gan domāju, ka viņš gleznoja, kamēr iegleznojās strupceļā. Taču mans talants, ja man tāds vispār ir, piemērots tikai priekšmetiskai mākslai, tāpēc es zīmēšu.

Frenks izskatījās noskumis un pamāja ar galvu. Kaut ko tādu viņš pats būtu gribējis darīt, taču viņam divi bērni mācījās vidusskolā, pēc tam tie būs jāsūta universitātē. Frenks teica, ja es steidzoties, tad varot aiziet tūlīt, līdzko pabeidzot iesāktos darbus, un ka viņš pirms šķiršanās gribot man izmaksāt kādu lāsīti. Es viņam pateicos, juzdamies draņķīgi melu dēļ, un liftā nobraucu lejā uz vestibilu, kur atrodas telefona automātu būdiņas. Tur es uzgriezu Rūba iedoto numuru.

Bija ilgi jāgaida, kamēr viņš pienāca pie tālruņa. Pirms tam man vajadzēja runāt ar diviem cilvēkiem, vispirms ar kādu sievieti, pēc tam vīrieti, tad bija jāgaida veselas divas minūtes, un operators piepra­sīja papildmaksu. Beidzot Rūbs atbildēja, un es teicu:

— Es piezvanīju, lai pateiktu: ja es to darīšu, man vajadzēs par to pastāstīt Ketrinai.

Iestājās diezgan ilgs klusums. Tad Rūbs teica:

— Nu, jums nebūs daudz ko stāstīt, pirms nebū­sim skaidrībā, ka jūs esat derīgs. Ja izrādīsies, ka ne, mēs pateiksim jums paldies par pūlēm, un tad jums nebūs nekā, ko viņai stāstīt. Vai varam tā vie­noties?

— Aha.

— Ja jūs izlemsiet pievienoties Projektam un zinā­siet, ko mēs darām… — Viņš brīdi vilcinājās. — Nu, man šķiet, tad jums viņai būs jāpastāsta. Mums ir divi precējušies puiši, un viņu sievas zina. Mēs viņas nozvērinām klusēt un ceram, ka viņas nepļāpās.

— Okei. Kas notiktu, ja viņai paspruktu mēle, Rūb? Vai arī man? Prasu to tikai aiz ziņkārības.

— Maskējies vīrs cieši piegulošā melnā tērpā nolaidīsies pa skursteni pie jums un izšaus uz jums saindētu bultu, kas jūs paralizēs. Tad mēs iespundē­sim jūs cieši noslēgtā caurspīdīgā plastmasas bluķī unļ uzglabāsim līdz 2001. gadam. Dieva dēļ, nekas nenotiks. Vai jūs domājat, ka kāds no CIP[2] vai citas tamlīdzīgas iestādes jūs noslepkavos, vai? Viss, ko mēs varam darīt, ir censties atrast cilvēkus, kuriem, mūsuprāt, varam uzticēties. Un zināt — mēs esam Ketrinu redzējuši un ļoti diskrēti, kā pieklājas, ap­vaicājušies par viņu. No jums abiem es vairāk uzticos Ketrinai. Cik es saprotu, tad jūs pievienosieties mums?

— Jā.

Labi, pirmajā brīvajā diena, kad varat, atnaciet pie mums ap deviņiem no rīta. — Un viņš pateica adresi.

Un tā trīs dienas vēlāk, ceturtdienas rītā mazliet pēc deviņiem, pārāk satraukts, lai brauktu ar takso­metru, es kājām gāju pa lietu — labais laiks acīm­redzot bija beidzies — un pēc Rūba iedotās adreses meklēju vajadzīgo māju. Es samulsu vairāk un vai- rāk; es atrados augšējā Vestsaidā, rajonā ar mazām fabrikām, mašīnu tirgotavām, vairumtirdzniecības veikaliem, grāmatsietuvēm. Visām ielām abās pusēs cieši cita pie citas stāvēja automašīnas ar labās puses riteņiem uzbrauktas uz ietves malas. Ietves bija piemētātas ar slapjiem papīriem, salauzītām apelsīnu dzēriena kārbām, sadauzītiem stikliem; neredzēja neviena kājāmgājēja. Meklēdams uzdoto adresi, devos uz rietumiem, aizvien tuvāk un tuvāk upei. Pagāju garām Baza Benistera neona reklāmu ražošanas uz­ņēmumam, kurš atradās netīrā mājā ar baltiem ģipša rotājumiem; logi bija piekrauti ar papes kārbām. Bla­kus mitinājās brā|u Fioru veikals «Jaunumi vairumā»; durvis bija aizslēgtas ar priekškaramo atslēgu, pie ieejas gulēja sadauzīta vīna pudele. Pāri ielai aiz stiepļu žoga klusas un pamestas lietū gulēja simtiem klučos sapresētu un sarūsējušu automašīnu.

Es sāku prātot, vai neesmu izjokots un Rūbs Prins nav … kas? Varbūt aktieris, kas angažēts, tai ievili­nātu mani kādā veikli izdomātā jokā? Tas nelikās ticami, tomēr numuram, ja tāds vispār bija, vajadzēja būt nākamajā kvartālā, bet es redzēju, ka to visu aiz­ņem viena pati liela sešus stāvus augsta sodrējos nomelnējusi ēka, virs kuras slējās laika gaitā cietis koka ūdenstornis; uz platas balti izbalojušas svītras tieši zem jumta izlasīju: «Brāļi Bīkiji. Pārvadājumi un uzglabāšana, 555—8811.» Tikai paskatījies vien uz uzrakstu, varēju pateikt, ka izkārtne tur stāvējusi jau gadiem ilgi.

Sienas bija bez logiem, tikai vienā stūrī tieši priekšā pāri ielai pirmajā stāvā bija divas lielas vit­rīnas, uz kurām ar zeltītiem burtiem bija uzrakstīts: «Brāļi Bīkiji.» Nelielajā kantorī aiz logiem viņpus letes pie galda sēdēja meitene un darbojās ar elek­trisko aritmometru. Augstu uz sienas man pretim taisnstūra paneli uz ķieģeļiem bija uzkrāsots: «Vietē­jie un tālie pārvadājumi; uzglabāšana — mūsu spe­cialitāte. Apvienoto auto pārvadājumu līniju aģenti.» Uz ielas pie metāla vārtiņiem stāvēja zaļš furgons ar uzrakstu «Brāļi Bīkiji. Pārvadājumi un uzglabāšana». Divi vīri baltos kombinezonos svieda mašīnā aiz- sargpārklāju kaudzes.

Nekas cits neatlika, bija vien jāiet uz šo ēku, taču biju pārliecināts, ka numurs pie kantora durvīm nebūs tas, kuru man iedeva Rūbs, un tā arī bija. Noso­ļoju lietu veselu kvartālu garām laika gaita cietušai ķieģeļu sienai. Starp to un ietvi šaurā cieši noblietētas zemes strēmelītē auga kādu pēdu augsts izpūris un nekopts dzīvžogs. Mazajos, stīvajos zaros uzķērušās, karājās celofāna skrandas, uz sienām ar krāsu bija ii/smidzināti neķītri vardi, un es sāku prātot, vai man pietiks dūšas palūgt Frenkam, lai pieņem mani atpa­kaļ darbā.

Kvartāla galā ēkā bija parastas koka durvis ar iiosubējušu metāla rokturi un atslēgu. Pelēkā krasa bija saplaisājusi un atlupusi, vietām atklājot kailu koku; durvis izskatījās aizslēgtas. Taču uz mit­rajiem ķieģeļiem virs tām ar šablonu bija uzkrāsots lifilt.s numurs, kas bija tik izbalējis, ka to tik tikko VfirHfi salasīt un tas bija Rūba iedotais numurs. Es pieklauvēju pie durvīm. Klusums, tikai ceturtdienas rīta dārdoņa pilsētā cēlas līdz debesīm, un man aiz muguras uz mašīnu jumtiem un pārklājiem čabēja lietus. Es neticēju, ka uz manu klauvēšanu kāds atbildēs vai pat ka otrpus durvīm vispār ir kāds, kas to dzirdētu.

Tomēr tur kāds bija. Rokturis noklabēja, pagriezās, durvis atvērās, un pa tām paskatījās jauns, melnma­tains puisis baltā kombinezonā; uz viņa krūšu kaba­tiņas ar sarkanu diegu bija izšūts: «Dons»; rokā viņš turēja «Sports Illustrated» numuru.

Sveiki, sveiki, nāciet tik iekšā! te nu gan laiciņš!

Es viņam garām iegāju iekšā. Kad jauneklis aiz­vēra durvis, es uz viņa muguras izlasīju uzrakstu ar sarkaniem bloka burtiem: «Brāļi Bīkiji, transport- strādnieks.»

Mēs atradāmies kantorī, kurš bija bez logiem un nebija lielāks par desmit kvadrātpēdām; to apgais­moja dienasgaismas spuldzes. Istabiņā bija rakstām­galds, grozāmais krēsls un pāris dzeltenu ozolkoka krēslu, no kuriem lielākā daļa lakas bija nolupusi. Pie sienas karājās brāļu Bīkiju firmas kalendārs un daudz ierāmētu fotogrāfiju ar smaidošiem vīriem, kas pozēja pie Bīkiju furgoniem.

— Ar ko varu pakalpot? — jautāja jauneklis kom­binezonā, nosēzdamies aiz sava rakstāmgalda. — Pārvadājums? Uzglabāšana?

Teicu, ka esmu ieradies sastapties ar Rūbu Prīnu, un gandrīz gaidīju, ka viņš rādīs stulbu seju, tomēr viņš pajautāja manu vārdu, uzgrieza kādu numuru, ar zodu norādīdams man uz drēbju pakaramo pie sie­nas.

— Pakariniet mēteli un cepuri, — viņš teica man, pēc tam aparātā: — Misters Morlijs pie mistera Prīna.

Noklausījies atbildi, viņš noteica: — Labi, — un nolika klausuli. — Prīns būs lejā pēc minūtes; jūtie­ties kā mājās.

Atgāzies grozāmajā krēslā, viņš atkal sāka lasīt žurnālu.

Es sēdēju, cenzdamies iedomāties, kas tagad notiks, taču man nekas neienāca prātā, un es notvēru sevi pētām ierāmētās fotogrāfijas; uz vienas ar baltu tinti bija uzrakstīts «Komanda 1921», tajā bija redzams Bīkiju furgons, veca kravas mašīna, kuras riteņiem bija metāla spieķi un lietas gumijas riepas; pusei komandas locekļu bija garas ūsas.

No manis pa labi noklabēja durvis, kas bija ierī­kotas vienlaidus ar sienu. Kad tās atsprāga vaļā, es paskatījos un ieraudzīju, ka šai pusē tām nav roktura. Rūbs stāvēja, ar kāju pieturēdams durvis aiz sevis vaļā. Viņam mugurā bija tīras audekla bikses un balts krekls ar īsātn piedurknēm un atpogātu apkaklīti. Rūba delmi bija noauguši ar cirtainām, sarkanām spalvām un tik resni kā mani bicepsi, pie tam mus­kuļaināki.

— Redzams, atradāt gan mūs. — Viņš pastiepa roku. — Sveiks, Saj. Priecājos jūs redzēt.

— Pateicos. Jā, atradu. Par spīti maskējumam.

Ak, īstenībā mēs nemaz neesam maskējušies.

Viņš paaicināja mani līdzi un ļāva durvīm aiz mums aizcirsties; tās klusi, dobji nobūkšķēja, un es nopratu, ka tās ir no krāsota metāla. Mēs stāvējām mazā gaitenītī ar cementa grīdu, to vāji apgaismoja kaila spuldze stiepļu režģī pie griestiem. Mums pre- lim atradās divas ar zaļu emalju klātas lifta dur­vis, un Rūbs pasniedzās man garām, lai piespiestu pogu.

īstenībā eka ir tada pati, kada bijusi gadiem ilgi; no ārpuses. Vel pirms desmit mēnešiem tajā at­radās īsts parvadājumu un uzglabāšanas uzņēmums. Mēs to nopirkām un kādā norobežotā ēkas daļā vēl aizvien pa druskai nodarbojamies ar pārvadāšanu un uzglabāšanu; ar to pietiek, lai saglabātu fasādi.

Durvis atslīdēja vaļā, mēs iekāpām liftā, un Rūbs piespieda pogu ar ciparu 6. Vēl otra poga ar sala- sāmu apzīmējumu bija 1. Pārējās bija aizlīmētas ar nosmulētu lenti.

— Vecākos darbiniekus aizlaida pensijā, citus pamazām nomainīja ar mūsu cilvēkiem. Es tiku pie­ņemts par transportstrādnieku un mēnesi nostrādāju pa īstam. Sitas sasodītais darbs mani gandrīz vai noveda kapā. — Rūbs smaidīja jauko, sirsnīgo smaidu, uz kuru nevarēja neatbildēt. —• Tagad mēs maksu par pakalpojumiem prasām nedaudz, tikai mazliet par augstu, un visi pasūtījumi parasti nonāk pie konkurentiem. Kaut gan mēs izskatāmies tikpat nodarbināti kā vienmēr. Faktiski esam arī. Mēs pat iegādājāmies vēl divus jaunus furgonus. No šejienes mūsu pašu furgonos ir aizvests ellīgi daudz mate­riālu — patiesība visa ēkas iekšpuse. Un man šķiet, ka mēs ievedām pat vel vairak materiālu.

Zaļās durvis atslīdēja vaļā, un mēs izkāpām kan­toru stāvā.

Varēja saost, ka viss te ir glužt jauns; izskatījās kā visās modernās kantoru ēkās — pulēti, ar vinīlu izklāti gaiteņi zem veselas logu rindas jumtā; bēša krāsas sienas, ar šablonu uzkrāsotas melnas bultas, kas norādīja uz biroju numuriem; šļūteņu rituļi aiz stikla; numurētas durvis vienā līmenī ar sienu, bla­kus tām pie sienas piestiprinātas melnbaltas plasti­kāta plāksnītes ar vārdu. Kad mēs gājām garām dur­vīm, es paskatījos uz plāksnītēm, lai rastu kādu atminējumu, bet tur bija tikai uzvārdi, kas man neko neizteica: «V. V. O'Nīls», «V. Zaljans», «Mis K. Vīča» …

Rubs pamāja uz kādām durvīm tieši priekša; plast­masas plāksnīte blakus tām vēstīja: Personāls.

— Vispirms mums jātiek cauri šite: anketas, ap­drošināšana, nodokļi, atvilkumi. Pat mēs no visa tā nespējam izbēgt.

Viņš atvēra durvis, ar roku norādīdams, lai eju pir­mais, un mēs iegājām mazā priekštelpā. Pusi no tās aizņēma, rakstāmgalds, pie kura sēdēja meitene un klabināja rakstāmmašīnu.

— Roze, tas ir Saimons Morlijs, jauns darbinieks. Saj, iepazīstieties ar Rozi Makabi.

Mēs sasveicinājāmies.

— - Cik daudz laika jums vajadzēs, Roze? Pusstun­du?

Meitene atteica, ka kādas divdesmit minūtes; Rubs pasacīja, ka vēlāk atnākšot man pakaļ, un aizgāja.

— Ienāciet, ludzu, šeit, mister Morlij.

Meitene atvēra durvis un ieveda mani parastā ka- hiiietā. Tas izskatījas tukšs; gaisma krita tikai no loga griestos.

- Lūdzu, apsēdieties.

Aizgāju pie rakstāmgalda un apsēdos grozāmajā Krēslā.

Anketām vajadzētu būt šeit.

Meitene atvēra kādu atvilktni un izņēma žūksnīti — kādas sešas vai astoņas dažāda lieluma un dažādas krasas kopā saspraustas veidlapas. Viņa noņēma saspraudi un izklāja anketas zem manas galda lam­pas, ar otru roku ieslēgdama gaismu.

Te tās visas ir. Izpildiet tās, mister Morlij, vis­pirms šo garo.

Viņa pasniedza man lodīšu pildspalvu.

Tas neprasīs daudz laika, ja jums ir kādi jau- tajurni, pasauciet mani.

Viņa painaja uz mazo galdiņu blakus manam krēs­lam; tu virsa bija klāta ar sarežģītu intarsiju un apmēram kvadiātpedu liela; uz tas tieši pietika vietas baltam telefona aparatam. Meitene uzsmaidīja man un Izgāja, aizverot durvis.

Ar lodīšu pildspalvu rokā es sēdēju un kādu brīdi apskatīju istabu. Pie pretējās sienas stāvēja zaļš aktu skapis; pie sienas man aiz muguras bija spogulis; pie sienas pa labi no manis durvju tuvumā karājās ierāmēts akvarelis, kurā bija attēlots slēgts tilts; akvarelis nebija slikts, taču gleznots diezgan parastā manierē. Vairak nekā cita istaba nebija, un es paska­tījos zemāk, uz papīriem, kas bija izklāti zem galda lampas; tur bija nodokļu blanka, hospitalizācijas anketa un citas tamlīdzīgas veidlapas. Es pievilku tuvāk garo anketu ar uzrakstu «Kadru uzskaites lapa» un sāku to izpildīt. Prātodams, vai kāds kādreiz vispār arī iemet acis šais papīros, es pirmajās ailēs ierakstīju savu vārdu un dzimšanas vietu: «Gerija

Indiānas štatā»; dzimšanas datums: «1942. gada 11. marts». Sāka zvanīt telefons uz mazā galdiņa pie mana elkoņa, es pagriezu krēslu, pacēlu klausuli, un īsti ledains aukstums noskrēja man pa muguru, jo telefons bija zaļš. Es biju pilnīgi pārliecināts, ka pir­mīt tas bija balts, bet tagad tas bija zaļš.

— Halo? — es teicu klausulē.

— Misters Prīns atnācis pēc jums. Vai jūs drīz būsiet beidzis?

— Beidzis? Es tikko sāku.

Brīdi valdīja klusums.

— Tikko sākat? Mister Morlij, jūs pildāt veidlapas jau, — atkal brīdi klusums, it kā viņa skatītos pulk­stenī, — vairāk nekā divdesmit minūtes.

Nezināju, ko atbildēt.

— Jūs esat kļūdījusies, mis Makabi, es tikko sāku.

Viņas balsī jautās apslēpts aizvainojums:

— Lūdzu, pabeidziet pēc iespējas ātrāk, mister Morlij. Misteram Prīnam jābūt pie direktora.

Viņa pārtrauca sarunu, un es lēnām noliku klausuli. Vai iespējams, ka es būtu aizsapņojies veselas div­desmit minūtes? Es atkal pievērsos veidlapai, kuru biju sācis izpildīt, tad patiesās bailēs pielēcu stāvus, mans krēsls paslīdēja atpakaļ un ar blīkšķi atsitās pret sienu. Anketā zem mana vārda, dzimšanas vietas un dzimšanas laika bija ierakstīts mana tēva vārds «Ērls Gevins Morlijs»; viņa dzimšanas vieta un dzim­šanas laiks «Mansi Indiānas štatā 1908. gadā», ma­nas mātes meitas vārds «Stronga», mani vaļasprieki «zīmēšana» un «fotografēšana» un pilnīga manu darba gaitu vēsture, sākot ar «Nefu un Kārteru» Bu- falo. Arī pārējās anketas t bija izpildītas, pie tam visas, tāpat kā šī, nepārprotami manā rokrakstā. Ne­bija iespējams, ka es, pats to nezinot, bulu tās izpildī­jis, taču izpildītas tās bija. Nebija arī iespējams, ka būtu aizritējušas jau divdesmit minūtes, bet tā tas

bija. Un baltais telefona aparats — es atkal paskatī­jos uz to — vēl aizvien bija zaļš. Mati man uz pakauša iekņudējās, it kā gribētu slieties stāvus, un vēderu ka dure sažņaudza bailes.

Tad beidzu baidīties. Šīs veidlapas es nebiju iz­pildījis, to es zināju. Es šai telpā nebiju uzturējies ilgāk par trim vai četrām minūtēm, arī to es zināju. Es stāvēju un, piemiedzis acis, stingi skatījos pari rakstāmgaldam un domāju, tad pēkšņi mans skatiens krita uz akvareli pie sienas. Slēgtais tilts bija pazu­dis, tagad tā vietā bija ar priedēm apaudzis un sniega klāts kalns. Es skaļi iesmējos, bailes acumirklī sarā- vās un pagaisa. Atveras durvis, un ienāca Rūbs Prīns.

Vai pabeidzāt visu? Kas par lietu?

Pie joda, Rūb, kādu velnu jūs te dzenat?

Es stāvēju smīnēdams, kamēr viņš pienāca pie galda.

Kapec man jāiedomājas, ka esmu uzturējies šeit divdesmit minūtes?

liet j 11 s bijāt šeit divdesmit minūtes.

Un ta bilde pie sienas, — es norādīju uz akva­reli, pārvērtas no tilta par kalnu?

Akvarelis? — Rubs stavēja pie rakstāmgalda un samulsis pagriezās, lai paskatītos uz to. — Uz la allaž ir bijis kalns.

Un telefona aparāts vienmēr ir bijis zaļš, Rūb?

Viņš paskatījās uz to.

Jā, laikam gan, cik varu atcerēties.

Vel aizvien smīnēdams, es lēni papurināju galvu.

Tā taču nav taisnība, Rūb; es šeit esmu ilgākais piecas minūtes.

Es norādīju uz papīriem uz rakstāmgalda.

Un es nekad neesmu izpildījis šīs veidlapas, lai cik Iīd/,īgs ari šis rokraksts būtu manējam.

Kadu brīdi Rubs stāvēja un pāri galdam skatījās ii/, mani; viņa acis izskatījās norūpējušās.

— Un ja nu cs jums zvēru, Saj, ka jūs to darījāt? Un ka jūs šeit esat, — viņš paskatījās pulkstenī, — gandrīz divdesmit piecas minūtes.

— Tad jus melotu.

— Un ja to apzvēr ari Roze?

Es tikai papurināju galvu. Pēkšņi es notupos bla­kus mazajam telefona galdiņam un paskatījos zem ta. Tur karājās baltais telefona aparāts, un galdam apakšā piestiprinātā platā U veida vara lente neļāva nokrist klausulei uz grīdas; blakus atradās maza metāla kastīte, no kuras divas stieplītes iesniedzās galda kājas iekšpusē. Es piespiedu galda virsu tuvu malai, un panelis ar intarsijām apsviedās, baltais telefona aparāts bija atkal uz galda, bet zaļais — nozudis zem tā. Kad es pacēlu acis uz Rūbu, viņš smaidīja un pār plecu māja kādam aiz kabineta durvīm.

Ienāca vīrietis kreklā. Viņš bija jauns, tumšma­tains, ar apcirptām ūsiņām un ļoti apmierināts skatī­jās uz mani. Kad viņš pienāca pie mums, Rubs sacīja:

— Doktors Oskars Rosofs. Saimons Morlijs.

Mēs nobērām parastās pieklājības frāzes, un

Rosofs pārliecās pāri galdam; es pacēlu roku, lai paspiestu viņējo, taču viņš vis nesaņēma manu roku, bet ar īkšķi un rādītājpirkstu aptvēra manu locītavu.

Pēc brīža doktors teica:

— Pulss gandrīz normāls un aizvien vēl pamazām nomierinās.

Viņš palaida vaļā manu rokas locītavu un stāvēja, laimīgi uzsmaidīdams man.

Kā jūs zinājāt? Kas jums pačukstēja? — viņš jautāja.

Durvīs stāvēja Roze un smaidīdama novēroja mus.

— Neviens man neko priekšā nepateica, bet tas taču ir neiespējami. Es zināju, ka neesmu izpildījis veidlapas un neesmu šeit uzturējies divdesmit minūtes.

Kad pamāju uz akvareli, man atkal bija jāpa­smaida.

— Un es zināju, ka pirms dažām minūtēm tas muļ­ķīgais kalns vēl bija tilts.

Es vēl nebiju beidzis, kad Rosofs jau nomurmināja:

— Introspektīva psihe. — Tad viņš teica Rūbam: - Ļoti laba reakcija.

Doktors atkal pievērsās man: - Jums var likties nesvarīgi, taču varu apliecināt, ka daudzi cilvēki izdarās pavisam aplami. Viens pie- leca kājās un metās laukā pa durvīm; mums viņš vestibilā bija jānoķer un viss viņam jāizskaidro.

— Lieliski, es priecājos, ka izturēju šo mēģinā­jumu.

Es jutos tik laimīgs kā puišelis, kas tikko bez kļū­dām uzrakstījis pareizrakstības uzdevumu, taču cen­tos to neizrādīt.

Mēs visus faktus jau zinājām. Speciālistam rok­rakstu viltošanā vajadzēja četras stundas, lai ar sim- patētisko tinti izpildītu veidlapas. Visus, izņemot tikai trīs pirmos jautājumus garajā anketā, tos mēs atstājām jums. Galda lampā ir ievietots mazs infra­sarkano staru avots, tie padara tinti redzamu dažu sekunžu laikā. Roze jūs novēroja spogulī, kas atro­das aiz jums. No viņas darba vietas uz turieni ved mazs gaitenītis. Līdzko jūs izpildījāt pirmos trīs jau­tājumus, viņa jums piezvanīja un ieslēdza infrasar­kano starojumu. Pa to laiku, kamēr bijāt pievērsies telefonam, — hey, prestox — kad jūs atkal paskatījā­ties uz veidlapām, tās visas bija izpildītas.

— Un akvarelis?

Rūbs paraustīja plecus.

— Sienā aiz rāmja un stikla ir caurums. Kamēr kandidāts raksta, es tikai izrauju laukā tiltu un iestumju tā vieta kalnu.

— Nu, jus jau sitat pušu vislabākos burvju māk­sliniekus, bet kada tam jēga?

Lai redzētu, kā jūs reaģējat, kad notiek neti­camas lietas, Rosofs paskaidroja. — Daži cilvēki nespēj to pārdzīvot. Viņi vienmēr izturas, kā ieraduši, paļaudamies, ka visam mūžīgi jābūt tā kā vienmēr. Un, kad pēkšņi tā vairs nav, viņi zaudē pašsavaldī­šanos un nespēj tikt gala ar notikumiem. īstenībā viņu jutekļi kapitulē. Te, pie šī galda, viņi zaudē galīgi. Dons, tas, kas tagad strādā lejā, ir viens no tiem; mums vajadzēja viņam iedot nomierinošu tab­leti vēl pēc tam, kad bijām izskaidrojuši, kā viss noti­cis. Taču jūs vadāties pēc savas iekšējās izjūtas, nevis pēc ārējiem apstākļiem. Jūs zināt to, ko jūs zināt. Ienāciet tagad manā kabinetā iedzert kafiju. Arī ko stiprāku, ja vēlaties. Jūs to esat nopelnījis.

Rosofa kabinets atradās tai gaitenī, pa kuru mēs ar Rūbu bijām nākuši; uz durvīm bija uzrakstīts «Lazarete». Kad Rosofs attaisīja durvis, lai ielaistu mūs ar Rūbu pirmos, telpa man atgādināja hospitāli un es ievēroju, ka durvis ir platākas nekā parasti. Mēs izgājām cauri lielai telpai, kuru apgaismoja tikai logs griestos. Istabā atradās rakstāmgalds, gar sienu stāvēja rinda pītu krēslu, vel bija fluoroskops, redzes pārbaudes tabula un kaut kāda ierīce, kas izskatījās pēc rentgena aparāta.

Es apsolu, ka turpmāk nekādu triku vairs nebūs. Sitas bija pirmais un vienīgais, — Rūbs apgal­voja.

— Es to nemaz neņemu galvā.

Mes iegājām mazā pieņemšanas telpā, medmāsa baltā uzsvārci stāvēja pie aktu skapja un, šķirstīdama ātršuvējus augšējā atvilktne un turēdama zobos lodisn pildspalvu, uzsmaidīja mums kā spēdama. Kad nirs gājām viņai garām, Rūbs izlikās, ka grasās lizšaiil viņai pa pēcpusi; viņa notēloja, ka notic, un pabēga mums no ceļa. Masa bija liela auguma, glīta, labsirdīga izskata sieviete tuvu četrdesmitiem, ar stipri sirmiem matiem.

Cukuru? Krējumu? — jautāja doktors, ienācis kabineta un piegājis pie zema žurnālu galdiņa, uz kura slavēja karsta paplāte ar kafijkannu. — Ceru, ka neko no piesolīta nevēlaties, jo nav ne viena, ne ol ra.

Man šķiet, ka dzeršu melnu, — Rūbs teica, apsēzdamies mīksta krēslā. — Ka jūs, Saj?

Ari man melna būs laba diezgan. es apsēdos uz zaļa, ar ādu apvilkta krēsla un paskatījos apkart. Telpa bija liela, četrstūraina; die­nasgaisma ieplūda pa diviem lieliem logiem griestos, hlalm man lulit iepatikās, un es tajā jutos ērti. Grīda b!|.i l/klala ai pelēku paklāju, bet sienas nolīmētas iii tapetēm priecīga sarkani zaļa raksta. Istabas vienā gala, apkrauts ar gramatu un papīru kaudzēm, stā­vēja doktora rakstāmgalds. Otra atradās grāmat­plaukti, kas sniedzās no grīdas līdz griestiem; Rosofs, sniegdams man kafiju, pamanīja, ka metu ncis uz tiem.

Ja jus interesē, ejiet paskatieties, — viņš teica, līs piecēlos un, malkodams kafiju, kas nebija visai laba, piegāju pie plauktiem.

biju gaidījis, ka ieraudzīšu grāmatas par medicīnu, daudzas arī bija tādas, taču sešas vai astoņas pēdas plaukta aizņēma literatūra par vēsturi: mācību gra- iiialas, rokasgrāmatas, biogrāfijas, dažādas grama- Ijis par visiem vēstures periodiem, valsts darbinie­kiem un vēsturiskām personām, kādas vien var iedo­māties. Tur bija arī laikam kādi divi simti romānu; pcc iesējumiem spriežot, daži bija sevišķi veci, un neviens no virsrakstiem man nebija pazīstams. Ejot atpakaļ pie sava krēsla un dzerot kafiju, es pametu acis uz ierāmētajiem diplomiem un fotogrāfijām, kas klāja gandrīz visu sienu aiz zaļā ādas dīvāna. Es noskaidroju, ka Rosofs ir beidzis Džona Hopkina medicīnas skolu un ir medicīnas zinātņu doktors un psihologs, ka viņam ir jautra izskata sieva, divas skolas vecuma meitenes un suns.

— Tie visi pieder man, it sevišķi jau suns, — dok­tors piezīmēja, pamanījis, ka apskatu fotogrāfiju.

Mēs dzērām kafiju un gausi pļāpājām vēl kādas piecas minūtes. Tad Rūbs nolika savu tasi uz mazā galdiņa blakus krēslam.

— Paldies, Oskar, kafija bija šausmīga. Saj, kad doktors būs beidzis jūs pārbaudīt, es atnākšu pēc jums un mēs abi aiziesim pie direktora.

Rūbs aizgāja. Rosofs piedāvāja man vēl kafiju, taču es atteicos.

— Okei. Atlikuši vēl daži testi, un es lūgšu jūs tūlīt ķerties pie tiem, — viņš teica. — Esmu pārlieci­nāts, ka lielākā daļa ir jums zināma. Es lūgšu jūs apskatīt dažus Roršaha[3] traipus un pastāstīt, kādas piedauzīgas domas iešaujas jums prātā, tos aplūko­jot. Ja šo pārbaudi izturēsiet, paskatīsimies, cik labi jūs protat melot. Bez iepriekšēja brīdinājuma es palūgšu jūs izlikties par to, kas neesat, piemēram, par advokātu, turklāt atbildēt kādiem trim četriem pratinātājiem, kuriem būs aizdomas, ka jūs izlicka- ties. Jūs varētu arī mēģināt noliegt, ka esat māksli­nieks, vai arī apgalvot, ka neesat nekad bijis Ņujorkā, sarunājoties ar vairākiem svešiem cilvē­kiem — tie visi būs no Projekta 1111 mēģinās jūs pie­ķert. Vai jums gadījumā nav ienācis prātā, ka mēs visi varētu but āksti un ka jus varētu būt iekūlies milzīgā stulbeņu midzenī?

— Tāpēc jau es atnācu pie jums.

Labi, acīmredzot jūs esat tāds tips, kāds mums vajadzīgs.

Man Rosofs patika; ja viņš bija gribējis panākt, lai cs jutos brīvi, tad viņam tas bija izdevies.

Vai jus kādreiz esat hipnotizēts?

Nē, nekad.

Vai jums ir kādi iebildumi pret hipnozi? Es ceru, ka ne, — viņš steigšus piebilda. — Tas ir ļoti svarīgi. Vispirms mums jābūt pārliecinātiem, ka jus pakļaujaties hipnozei, un to var noskaidrot, tikai izmēģinot.

Brīdi vilcinājos, tad paraustīju plecus.

Man šķiet, ja kāds ir kompetents …

Es esmu kompetents. Un es jūs hipnotizēšu. Ja jus piekrītat.

— Okei. Esmu ar jums jau tiktai sapinies, ka nebūtu nekādas jēgas tadeļ vien atteikties.

Rosofs piecēlās, piegāja pie rakstāmgalda un paņēma dzeltenu koka zīmuli. Viņš atkal apsēdās, pievilkdams krēslu tuvāk manējam — tikai kāda jarda attālumā — un mēs sēdējam aci pret aci.

Aiz noasinātā gala turēdams zīmuli man priekšā, viņš teica:

— Mēs izlietosim kādu priekšmetu. Šis pats būs labs, bet noderētu arī jebkurš cits, tam nav jābūt spī­došam. Tikai, ludzu, neskatieties uz zīmuli pārāk intensīvi. Un, ja jums gribas samirkšķināt vai novērst acis, dariet to. Svarīgs tikai viens: ja jūs būsiet sasprindzis un pretosieties, es nevarēšu jūs hipnotizēt. Man vajadzīga jūsu piekrišana ne tikai vārdos vien jums jāpiekrīt ar visu savu būtni. Un pilnīgi. Un visu laiku. Vismaz nemēģiniet cīnīties pret hipnozi, nepretojieties tai. Vai jums ir pavisam ērti? Pamājiet tikai ar galvu, ja ta ir.

Es pamaju ar galvu.

— Lieliski. Ja jus sava prāta sajūtat kaut kadu pretestību, ļaujiet tai izgaist. Tikai sēdiet un vērojiet, ka ta kust un aizplūst. Starp citu, atbrīvojiet musku­ļus; es vēlos, lai jus justos pavisam ērti. Un ne par ko neuztraucieties. Es dažreiz nodarbojos ar pašhip- nozi, tas ir ļoti viegli, jūs arī to iemācīsieties. Četras piecas minūtes pašhipnozes var būt ļoti atsvaidzino­šas; īstenībā tas nenozīmē neko citu ka tikai pakļaut savu prātu pašsuģestijai. Es tā varu izārstēt galvas sāpes, kas radušās aiz pārpūles. Es nekad nelietoju zāles. Man šķiet, jūs jūtat, kā tas atslabina. Vai ta nav patīkami atpūsties? Palīdz labak neka malks viskija, labāk neka kokteilis. — Viņš nolaida zīmuli uz leju.

Es jums pastāstīšu, cik brīnišķīgi atbrīvots jus īstenība esat. Paskatieties, ka jusu laba roka guļ uz krēsla paroča. Tā ir tik pilnīgi atslābināta kā vēl nekad jusu mūžā, pat miegā ne. Jūs pat nespējat to pacelt. Muskuļi ir pilnīgi atbrīvoti, tie atsakas darbo­ties. Es skaitīšu līdz trīs, tad mēģiniet roku pacelt. Jus to nespēsiet. Viens. Divi. Trīs.

Mana roka nekustējās. Pieliecies tuvāk, pievērsis skatienu svārku piedurknei, es blenzu uz savu roku, pavēlēju tai kustēties. Taču roka gulēja pilnīgi mie­rīgi; pēc manas mēmās pavēles ta bija tikpat nekus­tīga ka doktora rakstāmgalds.

Lieliski, nemaz neuztraucieties: jus pēc savas gribas pakļavaties manai hipnotiskajai suģestijai, pie tam paveicāt to ļoti labi. Tagad es dažas minūtes parunāšos ar jums. Starp citu, jūsu roka ir pilnīgi brīva un tagad atkal var kustēties.

Es pacēlu roku, saliecu to, sažņaudzu dūre un atkal atslābināju pirkstus, it ka ta bulu notirpusi. Tad es aizvēlos mīkstajā adas krēsla, juzdamies ērti un apmierinats; nespēju atcereties, ka kādreiz agrak hūtu ta juties.

Sava ziņa prata darbība ir salikts process. Dažādas smadzeņu daļas veic dažādas funkcijas. Ja kāda noteikta smadzeņu daļa atsakās darboties, pie­mēram, nelaimes gadījumā, var zust spēja runāt. Tad jāmācās atkal viss no paša iesākuma, trenējot kādu citu smadzeņu daļu. Mēs tapat varam rīkoties ar atmiņu. Atmiņas var izslēgt. Tā izdzēst, it ka tas nekad nebūtu bijušas. Ja tas notiek plaša apjoma, mēs saucam to par amnēziju. Tūlīt mēs izslēgsim tikai sīku daļiņu no jūsu atmiņas. Kad es ar zīmuli piesitīšu pie krēsla paroča, jūs aizmirsīsiet ta cilvēka vardu, kurš jūs atveda pie mums. Uz laiku tas būs izgaisis no jūsu atmiņas ta, it kā jūs to nekad nebūtu zinājis.

Viņš piesita ar zīmuli pa sava krēsla ādas paroci; troksnis bija ļoti niecīgs, tomēr es to dzirdēju.

Vai atceraties cilvēku, kas vispirms runāja ar jums un tad pamudināja jus ierasties šeit? Un kas tikko dzēra kafiju kopa ar mums? Vai varat iztēloties viņa seju? Jā.

Starp citu, ka viņš bija ģērbies?

Audekla bikses, balta kreklā ar īsām piedur­knēm, kājās mīkstas brūnas kurpes.

Vai jūs varat uzzīmēt vina seju?

Noteikti.

Okei, kā viņu sauc?

Man nekas neienāca prata. Es saspringti domāju. Pie sevis uzskaitīju uzvārdus: Smits, Džonss, pazīs­tamu cilvēku vārdus, vārdus, kurus biju lasījis vai dzirdējis. Neviens no tiem itin neko nenozīmēja; es vienkārši nezināju viņa uzvārdu.

Vai jus saprotat, kāpēc jūs to nevarat atcerē­ties? Tāpēc, ka atrodaties hipnotiskā suģestijā.

— Jā, saprotu.

— Nu, pamēģiniet, vai varat no tās atbrīvoties. Jūs šo uzvārdu šodien vairākas reizes izrunājāt un dzir­dējāt. Nu, kāds tad ir viņa uzvārds?

Es aiz piepūles aizvēru acis. Es rakņājos savā atmiņā, par visu vari cenzdamies atcerēties šo vārdu, bet nekādi nevarēju. Bija tā, it kā man prasītu, kā sauc kādu svešinieku uz ielas.

— Kad es atkal piesitīšu ar zīmuli pie krēsla, jūs uzvārdu atcerēsieties. — Un, piesitis ar zīmuli pie paroča ādas, Rosofs jautāja: — ka viņu sauc?

— Rūbins Prīns.

— Labi. Kad es sasitīšu plaukstas, jus pilnīgi atbrīvosieties no hipnozes. Pēc tam nebūs nekādas pēchipnozes sajūtas. Viss hipnozes iespaids būs izgaisis.

Viņš sasila plaukstas, ne skaļi, bet ar asu, dobju plaukšķi.

— Vai jūtaties labi?

— Aha. Lieliski.

— Skaisti. Seanss beidzies. Jūs bijāt lielisks, pirm­klasīgs medijs. Man ir nojauta, ka jūs derēsiet. Nākamreiz es varbūt likšu jums riet kā ronim un ēst dzīvas zivis.

Tad es apskatīju Roršaha traipus un pastāstīju, kādas domas tic manī izraisa. Skatījos bildes, izskaid­roju tās, dažas uzzīmēju. Piedalījos īsā testa «Patie­sība un meli». Ierakstīju teikumos izlaistus vārdus. Stāstīju par sevi un atbildēju uz jautājumiem. Ar aiz­sietam acīm ņēmu priekšmetus, aprakstīju to izmērus un veidu un dažreiz arī, kā tos lieto. Beidzot Rosofs teica:

Pieliek. Pārpārēm pietiek. Parasti es ar testiem noņēmos vairākas dienas, dažreiz nedēļu, bet… nolādēts, mēs nemaz neesam tik pārliecināti par to, ko te darām, lai es spētu izlikties, ka pavisam precīzi varu noteikt, kādam jābūt cilvēkam, lai paveiktu to, kas patiesība ir neiespējams. Alan ir spēcīga nojauta, ka jūs derēsiet, un neviens tests nepiespiedīs mani mainīt savas domas. Protams, visi testi tas apstip­rina. Cik es varēju noskaidrot, tad jus varat pamē­ģināt.

Viņš paskatījās uz aizvērtajām kabineta durvīm un ieklausījās. Varēja dzirdēt, ka vīrieša balss kaut ko dudina, tad iesmejas sieviete, un Rosofs uzsauca:

— Rūb, lieciet mieru Elisei un nāciet šurp!

Durvis atvērās, un ienāca ļoti garš, tievs vecāks

vīrietis, un Rosofs ar skubu piecēlās.

— Es nu tā kā nebūtu Rubs, — vīrietis teica, — un man ar nožēlu jāatzīstas, ka Elisei es ne pirkstiņu nepiedūru.

— Bija gluži otrādi, — medmāsa iesaucās, pasniegdamas kabineta pēc durvju roktura, un smai­dīdama aizvēra durvis.

Rosofs mūs iepazīstināja. Tas bija doktors E. E. Dancigers, Projekta direktors. Mēs sarokoja­mies. Viņa roka, liela, spalvām apaugusi, ar paplaši­nātām vēnām, pilnīgi apslēpa manējo, tik milzīga ta bija, un viņa acis lūkojās manī satrauktas un apbu­rošas, cenzdamās vienā skatienā uzzināt visu par mani.

Viņš kā bēršus nobēra:

— Kā viņš tika gala ar testiem?

Un, kamēr Rosofs viņam to skaidroja, bija mana reize nopētīt doktoru Dancigeru.

Viņš bija vīrs, kurš, kaut redzēts tikai reizi, neiz­dzēšami paliek atmiņā. Man šķita, ka viņš ir gadus sešdesmit piecus vai sešdesmit sešus vecs; seja bija vienās grumbās; vaigu līnijas izskatījās ka trīs izliek­tas iekavas, kas stiepās no mutes kaktiņiem uz augšu līdz vaigu kauliem; kad viņš smaidīja, tās kļuva vēl dziļākas. Pakausis viņam bija pliks un dzeltenbrūns, galvvirsa nosēta vasaras raibumiem, taču sānos atli­kušie mati bija vel melni, iespējams, ka krāsoti. Dok­tors laikam bija kadas sešas pēdas un piecas collas garš, varbūt pat garaks; tievs un izstīdzējis, platiem, bet nolaideniem pleciem. Viņš bija aplicis vieglprā­tīgu zili punktotu taurentiņu, uzvalks bija vecmo­dīgs — dzeltenbrūns, ar divrindu pogām; svārki bija vaļa, zem tiem bija pavilkts brūns adīts svīteris ar pogām. Lai gan krietni pari sešdesmitiem, Dancigers izskatījās spēcīgs, vīrišķīgs un nobriedis; man bija nojauta, ka viņam nebūtu nekādu iebildumu maķenīt piedurties Elisei, un dievs vien zina, var būt, ka viņai nebūtu nekas pret to iebilstams.

Dancigers klusām pajautaja Rosofani:

— Jus sakal — ja?

Un, kad Rosofs piekrītoši oalocija galvu, viņš pie­bilda:

— Tad ari es saku ja. Es pārbaudīju visu, kas mums par viņu zināms, un rādās, ka viņš bus īstais.

Doktors Dancigers pagriežas un dažas sekundes mani mierīgi un pētoši aplūkoja. Pa to laiku kabineta bija ienācis Rubs un klusi aizvēra aiz sevis durvis. Es no Dancigera skatiena saku mazliet mulst, tad viņš pēkšņi pasmīnēja.

Viss kartībā! — viņš iesaucas. Un tagad jus gribēsiet zināt, kur īsti esat iekūlies. Nu, vispirms Rubs jums to parādīs, un tad es mēģināšu pastāstīt.

Dancigers satvēra žaketes atlokus savas lielajās, mūsainajas dūrēs un atkal saka skatīties uz mani, mazliet smaidīdams un lēni madams ar galvu, it ka piekrītot, un es jutu, ka priecājos par to vairak, nekā butu varējis iedomāties.

Es vadu šo pasakumu, Dancigers turpināja.

Faktiski es to uzsaku, liet tagad es apskaužu jūs.

Esmu sešdesmit astoņus gadus vecs, un pirms diviem gadiem, kad sapratu, ka šis Projekts īstenosies, cs pirmo reizi mūžā sāku rūpēties par savu veselību. Es atteicos no smēķēšanas, kaut gan nekad nebiju iedo­mājies, ka to varēšu vai pat tikai sevišķi gribēšu, bet tomēr atteicos. — Viņš pasita knipi.— Lūk, tā! Man grūti nesmēķēt. Viņa roka atkal satvēra žaketes atloku. — Tomēr es nesākšu no jauna smēķēt. Es dzeru mēreni, īstenībā tikai zāļu tiesu. Kādreiz cs pie gadījuma dzēru daudz. Un tadi gadījumi trāpījās bieži, jo man patika iedzert. Bet tagad vairs ne; bez tam es vēl ievēroju diētu. Kāpēc visas šīs blēņas? — Viņš pacēla uz augšu roku ar izstieptu rādītājpirkstu.

Es vēlos dzīvot un vadīt šo Projektu tik ilgi, cik vien spēšu. Mana dzīve ir bijusi interesanta, tā mani nav piekrāpusi; esmu piedalījies divos karos, dzīvojis piecās valstīs, man bijušas divas sievas, daudz draugu, gan vīriešu, gan sieviešu, un reiz es četrus gadus biju pat bagāts. Bērnu gan man nav, taču nedrīkst jau gribēt visu. — Doktors Dancigers atkal paskatījās uz mani, viņa acis cs redzēju draudzību un skaudību; rokas turējās pie atlokiem. — Bet, ja šim Projektam bus panākumi, tad tas būs visievēro­jamākais, ko kāds mirstīgais jelkad ir paveicis. Un es atteikšos no visa, apmierināšos ar diētu, ēdīšu kaut vai zaļus rāceņus un zirgābolus, lai tikai varētu iegūt kādu lieku gadu vai pat tikai mēnesi dzīves. Nav īpaši svarīgi, cik prātīgi cilvēks dzīvo, lai gan manā vecuma atlikušās dienas ir jau skaitītas. Bet jums? Jums ir divdesmit astoņi?

Es piekrītoši pamāju ar galvu.

Nu, jus esat par četrdesmit gadiem jaunāks, un, ja cs varētu jums tos nozagt, es darītu to ar prieku un bez sirdsapziņas pārmetumiem. Es apskaužu jūs pat par šo dienu. Vai esat kādreiz patapinājis kādam grāmatu, kas jums milzīgi patikusi, un izjutis skaudību, ka viņš to lasīs pirmo reizi, bet jums šis p; edzīvojums ir jau garām?

— Jā, ser. «Heklberiju Finu».

— Nu, luk, ta cs apskaužu jūs par to dienu, kas tagad gaida jus. Vediet viņu, Rūb. Ir tik daudz, ko viņam parādīt, un tagad mums ir jāsteidzas.

Viņš pacēla roku un paskatījās uz pulksteni.

— Pusdienas laika atvediet viņu uz kafejnīcu.