Starp diviem laikmetiem

12

Šoreiz, ar ceļa somu rokā izejot no Dakotas uz 72. ielas, es zināju, kur esmu. Es tūlīt pagriezos pa kreisi uz Centrālo parku un pārgāju pāri ielai. Kaut gan parkā nebija redzamas nekādas izmaiņas, es zināju, kurā laikā esmu. Un pēc brīža, kad ar sienu pieblīvēta divu zirgu vilkta ore šķērsoja ielu krusto­jumu tieši man priekšā, es nejutos pārsteigts.

Tomēr man kaut kas uzplaiksnīja atmiņā, un uz stūra es negāju pāri ielai parkā, es pagriezos uz zie­meļiem. Atcerējos milzīgo, tukšo laukumu, uz kuru biju noraudzījies no sava balkona pirms pāris vaka­riem, tumšo tukšumu starp Dakotu un Dabas vēstu­res muzeju, kas atrodas piecus kvartālus tālāk uz ziemeļiem. Tagad es gribēju to apskatīt dienas gaismā, un pēc trīsdesmit sekundēm, ejot gar kvar­tālu, kas atrodas pretim Dakotai, es pēkšņi to ierau­dzīju un apmulsis paliku stāvam, tad sāku smieties.

177

Es nezinu, ko biju gaidījis, — visu ko, tikai ne to, ko ieraudzīju. Vēl aizvien smaidīdams, es izņēmu no savas ceļa somas skiču bloku un uzmetu paviršu, taču

12 -115

pietiekami precīzu un sīku zīmējumu, kuru vēlāk pabeidzu. Tas ir blakus lappusē. To visu es redzēju kādus divpadsmit jardus no ietves pretim Dakotai, liesi uz dienvidiem no 74. ielas tin Sentralpārkvest- strīta stūra, tikai kokiem es piezīmēju dažas lapas, lai tie būtu labāk saskatāmi. Ļaudis, kas dzīvoja šajās acīmredzot pašu celtajās mājelēs un būdās, šeit nodarbojās ar lauksaimniecību. Blakus elegantajai Dakotai viņi aptecēja savu mājas soli, bērni rotaļā­jās, lopiņi ēda, ko nu varēja atrast starp pusizkusušā sniega ielāpiem.

Zīmējot es dzirdēju, kā mauj govis, blēj aitas, kviec cūkas, gāgina zosis, un tai pašā laika arī tālo, pazīs­tamo ainavai nepiemēroto gaisa dzelzceļa klaboņu. Pēc tam es izgāju cauri Centrālajam parkam, devos uz Trešās avēnijas gaisa dzelzceļu un braucu uz pilsētas centru, uz Gremersijparku.

Grcmcrsijparkā 19 stāvēja māja, kuru es biju redzējis jau agrāk. Divdesmitajā gadsimtā tā vēl aizvien stāv savā vietā, un es nejauši garām ejot biju ievērojis to un citas jaukās, vecās savrupmājas ap mazo četrstūraino parku. Cik varēju atcerēties, lā tagad izskatās gluži tāda pati: vienkāršs trīsstāvu nams no brūna smilšakmens ar balti krāsotiem logu rāmjiem, pāris nodeldētiem akmens pakāpieniem un melnām dzelzs margām. Kāda pirmā stāva loga stūrī zili balti maza zīmīte vēstīja: «Istabas un pansija.»

12*

17

Es stāvēju uz ietves, turēdams savu piebāzto ceļa somu, skatījos augšup uz māju un jutos kā cilvēks uz tik augsta tramplīna, kādā vēl neviens nav uzdro­šinājies uzkāpt. Es tagad grasījos uzsākt kaut ko daudz vairāk nekā tikai ar dažiem vārdiem uzrunāt svešu cilvēku, lai pēc tam dotos tālāk. Lai cik piesar­dzīgi, es tomēr taisījos piedalīties šā laika dzīvē. Mil­zīgi uzbudināts un ziņkārīgs es stāvēju, lūkodamies uz zīmīti, taču vel nespēju sadūšoties.

Kaut kas tomēr bija jādara, durvis varēja atvēr­ties, kāds varēja nākt laukā un ieraudzīt mani šeit slaistāmies. Es saņēmos un devos uz priekšu, mudīgi uzgāju pa kāpnēm, un, lai nebulu iespējams vēl ilgāk vilcināties, pastiepos un paspiedu nospodrināto misiņa pogu durvju vidu; iekšpusē spalgi iedžinkstējās zvans, un es izdzirdu soļus. Es biju to izdarījis — ielauzies šai laikā, vai nu tas būtu uz labu vai ļaunu.

Es vēroju, kā durvju rokturis pagriežas, redzēju, ka durvis sakustas, kad tās vēra vaļā, un piespiedu sevi pacelt acis. Durvīs, jautājoši skatīdamās uz mani, stāvēja gadus divdesmit veca meitene, ģērbu­sies pelēkā kokvilnas kleitā, apsējusies garu, zaļu priekšautu; ap galvu virs augstu saņemtajiem matiem viņa kā turbānu bija aptinusi baltu drānu un rokā turēja putekļu lupatu.

— Lūdzu?

Vēlreiz mani pārņēma izbrīna par to, kas notiek, un es stāvēju un blenzu uz meiteni. Viņa savilka pieri grumbās un grasījās vēl ko teikt, bet es atri iesaucos:

— Es meklēju istabu.

Un pansiju? Tas ir viss, ko mēs piedāvājam.

— Jā. Un pansiju. — Es saņēmos, pamāju ar galvu un pasmaidīju.

— Nu, mums divas istabas ir tukšas, — meitene šaubīdamās noteica, it kā nebūtu pārliecināta, vai labāk netaisīties no manis vaļā. — Viena uz ielas pusi ar skatu uz parku par deviņiem dolāriem mēnesī. Otra sētas pusē, tā maksā septiņus dolārus un divdesmit piecus centus. Ieskaitot brokastis un vakariņas.

Es teicu, ka labprāt apskatītu abas. Meitene pakā­pās sāņus un ar rokas mājienu ieaicināja mani hallē, kas bija izlikta ar baltam un melnām flīzēm. Sienas bija tapsētas, un priekšnamā dominēja milzīgs paka­ramais ar lietussargu turētāju; ta vidus daļā atradās trimo. Kad meitene pagriezās, lai aizvērtu durvis, es spogulī uz mirkli ieraudzīju viņas slaido kaklu no mugurpuses un tumšo matu šķipsniņu, kas bija izspraukusies no turbāna. Lai cik sanervozējies es biju, tomēr pasmaidīju. Kad meitenei mati uzsprausti uz augšu, viņas pakausis izskatās tik nevainīgs un jauks! Un es atģidos, ka meitene ir glīta.

Es sekoju viņai uz halles viņu galu un tad pa grīd­segas klātām kāpnēm uz augšu. Meitene satvēra svārkus pie ceļiem, paceldama tos līdz potītēm, un es redzēju, ka viņai kājās ir melnas kurpes ar podzi­ņām un biezas zili balti svītrotas kokvilnas zeķes; kurpju papēži bija jau nedaudz nošķiebušies. Uz mirkli pamanīju viņas stilbus, pilnīgus un apaļus, un, par spīti kurpēm un zeķēm, kas tās kropļoja, atzinu, ka viņai ir ļoti skaistas kājas. Man prātā iešāvās doma: «Viņa ir mirusi! Tu to zini! Mirusi un izgai­susi jau pirms gadu desmitiem.» Es sparīgi sapuri­nāju galvu, cenzdamies aizdzīt šo domu; kāpņu augš­gala meitene pagriezās, ar mājienu uzaicināja, lai eju istabā, un, kad gāju viņai garām, uzsmaidīja man, un es — pavisam tuvu — redzēju, cik meitenes ada dzīva un īsta, — acu kaktiņos vīdēja tikko mānā­mās grumbiņas, un es ieraudzīju acumirklīgu skrop­stu kustību, kad viņa mirkšķināja acis. Viņa tik nepārprotami bija jauna un dzīva, ka mana pirmī­tējā iedoma zaudēja jebkādu nozīmi.

Es stāvēju un apskatīju istabu, un meitene gaidīja, nostājusies iekšpusē tieši pie durvīm. Istaba bija liela un tīra, pa diviem lieliem četrstūrainiem logiem mājas fasadē tajā ieplūda daudz gaismas: Istaba bija mēbelēta vecmodīgi… bet, protams, tā nebija vecmodīga. Koka šūpuļkrēsls, smaga, kokgriezumiem rotata gulta, starp logiem, pārklāts ar zaļu, bark- stainiem pušķiem rotātu galdautu, stāvēja mazs gal­diņš. Mēbeles laikam nebija vecākas ka kādus divpadsmit gadus. Grīdu sedza dažās vietās jau padi- lis zaļi sārts paklājs; tā rakstu pēc patikas varēja uzskatīt vai nu par rožu ziediem, vai par kāpostgal- viņām. Zem viena loga stāvēja ar sarkanu samtu pārvilkts dīvāniņš, pie logiem karājās šur tur jau pielāpīti icstīvināti mežģīņu aizkari; blakus durvīm apzeltītā rāmī karājās gravējums — gans tunikā, kas sniedzās līdz ceļiem, stāvēja aitu barā. Tapetes bija šausminošs brūni zaļš samocītu līkloču mudžek­lis. Tur bija arī tumša koka tualetes galdiņš ar por­celānā rokturiem un balta marmora virsu, uz kura stāvēja bļoda ar krūzi. Meitene stāstīja, ka vannas istaba esot kopēja ar pārējiem pansionāriem un atro­doties lejā aiz halles.

— Man istaba patīk. Ļoti. Ar jūsu atļauju es to noīrēšu, — es teicu.

— Vai jums varbūt ir kādi ieteikumi?

— Man ļoti žēl, bet nav gan. Es tikko ierados Ņu­jorkā un nepazīstu te nevienas dzīvas dvēseles. Iz­ņemot jūs.

Es viņai uzsmaidīju, taču viņa uz manu smaidu neatbildēja. Meitene stāvēja un vilcinājās, un es pie­bildu:

— Taisnību sakot, esmu izbēdzis cietumnieks, cen­tīgs naudas viltotājs un pie izdevības neatsakos arī no kādas slepkavības. Un pilnmēness naktīs es gau­doju. Bet tīrīgs gan es esmu.

— Nu, tādā gadījumā jūs esat gaidīts viesis. — Ta­gad meitene smaidīja. — Kāds ir jusu goda vārds?

— Saimons Morlijs, un es ļoti priecājos ar jums iepazīties.

— Es esmu mis Džūlija Sarbono. — Pēkšņi viņa kļuva atturīga, gandrīz vēsa, tomēr es sapratu, ka mēs esam draugi. — Šī māja pieder manai krustmā­tei, jūs ar viņu iepazīsieties vakariņās, tas mēs ēdam pulksten sešos.

Viņa pagriezās, grasījās aiziet, jau uzlikusi roku uz durvju roktura, lai tas aiz sevis aizvērtu, tad ap­stājās, pagriezās un paskatījās uz mani.

— Tā kā jūs neesat pilsētnieks, atcerieties, ka mums ir gāzes apgaismojums, — viņa ar galvu pa­māja uz apaļajām griestu lampām un uz gāzes radziņu pie sienas virs manas gultas, — nevis pet­rolejas lampas vai sveces. Nekad nemēģiniet liesmu nopūst, — nogrieziet to.

— Es to iegaumēšu.

Džūlija pamāja ar galvu, vēl kādu bridi nopētīja istabu, neatrada vairs nekā, ko piebilst, un grasījās iet projām.

— Mis Šarbono.

Viņa palūkojās atpakaļ, un es mirkli nezināju, ko sacīt, tad uz ātru roku izgudroju:

— Lūdzu, atvainojiet manu nezināšanu. Es pirmo reizi apmeklēju Ņujorku un nezinu, kādas te para­žas …

— Es nedomāju, ka tās ir daudz savādākas kā ci­tur. — Tagad viņa mazliet izsmējīgi pavīpsnāja. — Un jūs neizskatāties pēc tāda, kas ilgi paliks zaļ­knābis …

Viņa izgāja un aizvēra aiz sevis durvis.

Nostājos pie loga un skatījos uz mazo Gremersij- parku, uz tā soliem, krūmiem un sniega klāto zālāju. Es nevarēju atcerēties, kad pēdējo reizi biju redzējis parku, un nespēju pateikt, vai tas izskatās tāds pats; šķita, ka nekas nav mainījies. Ietves un taciņas parkā bija notīrītas, bet sodrēju noraibinātais sniegs sa­mests augstos vaļņos tālāko ielas malu notekās. Es nodomāju, ka šī ir netīra pilsēta, jo sevišķi ziemā, kad desmitiem tūkstošiem kurtuvju, kurās dedzina ogles un malku, piesārņo gaisu ar ogļskābo gāzi. Bet gaiss vismaz nebija radioaktīvs.

Man bija ticis par daudz, es pat īsti nevarēju pa­teikt, kāpēc. Aizgāju no loga, atlaidos garajā vicn- guļamajā gultā, rūpīgi sargādamies, lai neuzliktu kājas uz vienkāršā balta pārklāja. Es aizvēru acis un pēkšņi mani sāpīgāk nekā bērnu sagrāba ilgas pēc mājām. Man iešāvās prāta, ka nepazīstu burtiski ne­viena cilvēka šai pasaulē un ka viss un visi, kurus pazīstu, atrodas bezgala tālu no manis.

Biju nogulējis kādu stundu, varbūt drusku mazāk, kad balsis, durvju virināšana un soļi hallē izrāva mani no miega. Istaba tagad bija tumša, garie logu četrstūri aiz manas gultas kājgaļa mirdzēja no tikko uzsnigušā sniega. Pilnīgi apjauzdams, kur esmu, nolaidu kājas uz grīdas un piegāju pie tualetes gal­diņa, ielēju no krūzes bļodā ūdeni un nomazgājos. Uzvilku tīru kreklu, apsēju kaklasaiti, sasukāju ma­tus un mudīgi devos uz durvīm, uz halli, pie mājas un tās iemītniekiem.

Tievs, jauns cilvēks, kreklā izmeties, nāca no van­nas istabas uz manu pusi, nesdams rokā seklu bļodu ar ūdeni. Viņam bija brūni mati ar šķirtni vienā pusē un bruņas noļukušas ūsas. Ieraudzījis mani, viņš man uzsmaidīja.

— Jūs esat jaunais pansionārs? — jauneklis ap­jautājās. — Es nevaru ar jums sarokoties, — viņš smīnēdams ar zodu norādīja uz bļodu savās rokās, — bet atļaujiet stādīties jums priekšā. Es esmu Fēlikss Grīrs. Šodien ir mana dzimšanas diena. Man paliek divdesmit viens gads.

Es apsveicu viņu un pateicu savu vārdu, un Fē­likss uzstāja, lai es ieeju viņa istabā un apskatu jauno fotoaparātu, kuru vecāki atsūtījuši viņam uz dzimšanas dienu. Tas bija pienācis vakar, un īpašas lampas apgaismojumā, kuru viņš man parādīja (lī­meniska gāzes caurule uz statīva ar caurumiņiem divpadsmit liesmiņām un reflektoru aiz tās), viņš bija nofotografējis visus mājiniekus, bet dienas gais­mā — pat dažas istabas. Es apskatīju viņa fotoapa­rātu — krietnu kasti, kura, ka vērtēju, paņēmis to rokā apskatīt, svēra kādas septiņas astoņas mārci­ņas. Tas bija no pulēta koka, misiņa, stikla un sar­kanas adas, brīnišķīgi skaists, ka es Fēliksam ari pateicu, un, kad pastāstīju, ka es pats ari esmu ķerts uz fotografēšanu, viņš piedāvājās to man kādreiz patapināt. Es atbildēju, ka droši vien turēšu viņu pie vārda. Pēc tam viņš lika man pozēt un nofotogra­fēja mani — ekspozīcijas laiks bija daudz īsāks, nekā biju domājis, tikai pāris sekunžu — un apsolīja man arī veselu komplektu fotogrāfiju. Toreiz es tās nemaz sevišķi negribēju, kaut gan vēlāk biju laimīgs par tam. Es atstāju Fēliksu skalojam filmiņas un, tova­kar atgriežoties savā istabā, atradu veselu komplektu zem durvīm. Tur bija visu mājinieku ģīmetnes, ieskai­tot manējo, un arī daži mājas uzņēmumi.

Nākamajā lappusē redzama Fēliksa paša ģīmetne, ļoti līdzīga, tikai tajā viņš izskatās daudz no­svērtāks. Musu sarunu laikā viņš vienmēr smaidīja un bija priecīgi satraukts. Pie viena paradīšu ari savu ģīmetni, kuru uzņēma Fēlikss, tā ir redzama blakus. Es nezinu, cik liela ir līdzība, bet domāju, ka ar bārdu es tads izskatos; nekad neesmu apgalvojis, ka esmu skaistulis.

Es atstāju Fēliksu un kāpu lejā uz lielo viesistabu, kura ieeja bija no halles. Pie vienas sienas uz metāla plāksnes stāvēja liela, melna krāsns ar niķeļa rotā­jumiem un vizlas lodziņiem, aiz kuriem plīvoja lies­mas. Uz krāsns atradās niķeļa bruņās tērpts pēdu augsts bruņinieks. Piegājis to apskatīt, pasniedzos arī aptaustīt, taču tūlīt atrāvu roku — tas bija karsts. Aiz bīdāmajām durvīm varēja dzirdēt porcelāna un sudraba šķindoņu un balsis; es biju pārliecināts, ka viena no tām ir Džūlijas, otra — kādas vecākas

sievietes balss. Man ienāca prātā, ka viņas laikam klāj galdu, un es ieklepojos.

Durvis atslīdēja vaļā, un ienāca Džūlija. Viņa bija uzvilkusi sarkanbrūnu vilnas kleitu ar baltu apkak­līti un aprocēm; tas bija cits tērps, nevis tas, kurā viņu bija nofotografējis Fēlikss. Tālāk ir viņas ģī­metne. Šovakar viņa matus bija sakārtojusi tā, kā jūs redzat fotogrāfijā — vaļīgi saņēmusi, apklājot ausu augšdaļu, un pakausī savijusi mezglā. Aiz viņas es ieraudzīju pa daļai jau apklātu ovālu galdu; pēc Džū­lijas viesistabā ienāca slaika sieviete vidējos gados. Viņa izskatījās tieši tā kā ģīmentnē 189. lappusē.

— Krustmāt Ada, šis ir Saimons Morlijs, kas iera­dās bez ieteikumiem un bez lielas bagāžas, toties ar saldiem komplimentiem vairumā, un ar tiem šis šķel­mis ir varen devīgs. Misters Morlijs, madame Ilafa.

Smaidīdama par Džūlijas vārdiem, krustmāte pa­liesām taisīja reveransu; es nekad iepriekš neko tādu nebiju redzējis.

— Esat sveicināts, mister Moriij.

Par atbildi es paklanījos, un tas man šķita tik da­biski, it kā es vienmēr būtu tā darījis.

— Sveicināta, madame Hafa. Mis Džūlija jau visu pateica, man tikai jāpiebilst, ka ļoti priecājos dzīvot šeit. Šī ir burvīga istaba.

Klausoties pašam savā runā, man bija jāievelk uz iekšu vaigi, lai mana seja izskatītos nopietna.

— Vai atļausiet man to parādīt jums? — Krustmāte Ada pamāja uz istabu, un es paskatījos apkārt ar patiesu interesi. 190. lappusē redzama daļa istabas; to nofotografēja Fēlikss ar savu dzimšanas dienas aparātu. Tā nepavisam nav visa istaba, bet gan tikai

tās mazākā daļa. Tā bija izklāta grīdsegām, sienas bija tapsētas, un pie logiem inežģiņu aizkarus vel papildināja sarkana samta portjeras, kurām gar malu bija mazi bumbulīši; istaba stavēja divi ar brokātu pārvilkti dīvāni, divi koka un melnas ādas šūpuļ­krēsli, trīs polsteti krēsli un galds; pie sienām karājās bildes zeltītos rāmjos.

Krustmāte Ada devas pie etažeres ar stiklotu priekš­daļu, un es viņai sekoju.

— Seit ir dažas lietiņas, kuras mēs ar misteru Hafu pārvedām mājās 110 ceļojuma pa Eiropu un Svēto Zemi. Sai pudelītē, — viņa parādīja, — ir ūdens no Jordanas upes. Un šos marmora gabaliņus mēs salasījām pie Foruma. — Viņa sniedza man īsu pārskatu par visu, kas atradās plauktiņos: neliels salocīts vēdeklis no Francijas, revolūcijas laika suvc-

nirs; maza, apzeltīta tupelīte, kura atradās ar samtu pārvilkts adatu spilventiņš, to viņa bija nopirkusi Beļģijā; gliemežvāks, kuru viņas vīrs — «mans ne­laiķa laulatais draugs» — bija pacēlis kādas angļu peldvietas pludmalē, kur tic bija apmetušies. Un viņa beidza ar galveno trofeju savā kolekcijā — nobrūnē- jušu, plakani saspiestu pīpeni no Scllija kapa.

Jaunais Fēlikss nolēkšoja lejā pa kāpnēm un ieme­tās istabā. Tagad viņš bija aplicis tīru apkaklīti un kaklasaiti; mugurā viņam bija veste ar zelta pulk­steņa ķēdi, īsi melni svārki un melnbalti rūtotas bik­ses. Ieraudzījis, ka man izrāda istabu, viņš notvēra manu skatienu un piemiedza aci. Pēc tam viņš nosē­dās pie ielas loga un sāka lasīt līdzi atnesto avīzi.

Lejā nokāpa gadus trīsdesmit piecus vecs vīrietis, un krustmāte Ada mūs iepazīstināja; viņa ģīmetne

redzama nākamajā lappusē. Vīrietis bija garš un tievs, viņu sauca Bairons Kītss Dovermens; vi­ņam bija ūsas, kuras galos gluži kā eksplodēdamas pārgāja vaigu bārdā. Mati viņam bija biezi, sarkan­brūni un viļņoti.

Viņš apsveica Grīru dzimšanas dienā, apsēdās un aizņēmās dažas lapas no Fēliksa avīzes, nelikdamies ne zinis par mūsu apgaitu pa istabu. Es apskatīju un apjūsmoju bambusa molbertu, uz kura stāvēja ierāmēta klusā daba ar dažiem augļiem un beigtu trusīti. Krustmāte Ada aizveda mani pie maza galdiņa ar porcelāna menāžu un tad, saņēmusi rokas, atturīgi gaidīja.

Visvērtīgāko viņa bija pataupījusi pašam beigām. Netālu no maza, skaista tumša koka harmonija bija kamīns, un uz tā malas jardu augsta ģipša figūru

grupa, kura droši vien svēra kādas simt mārciņās. Pamatā iekaltais nosaukums vēstīja, ka tā ir «Zīdaiņa svēršana». Bārdains ārsts vizītsvārkos un vecmāte aubītē pārbaudīja skaitļus uz skalas; svaru kausā gulēja dīcošs mazulis. Sīs uzkrītošās ģipša figūru grupas vienā pusē stāvēja stikla kupols, zem kura zēla simetrisks ērmīgu puķu pušķis. Vērīgāk aplū­kojot, izrādījās, ka tās gatavotas no krāsotām spal­vām.

Krustmātei Adai bija jāaiziet, pirms es biju paspē­jis visu apskatīt: vakariņas bija gandrīz gatavas, un Džūlija viņu pasauca. Tomēr atlika vēl milzums lielu, ko redzēt: ģimenes portreti, ierāmētas bildes, milzīga istabas paparde kaktā pie ielas logiem. Es teicu krust­mātei, ka viesistaba man ļoti ļoti patīk, un ta bija patiesība. Manuprāt, tā bija visjaukākā istaba, kādā

es jelkad biju uzturējies. Kad sēdēju un gaidīju va­kariņas, Fēlikss Grīrs man aizdeva daļu savas avīzes; es gan skatījos uz to, taču nelasīju; es atkal un atkal lūkojos apkārt šai pieblīvētajā, interesantajā istabā, klausīdamies, kā krāsnī sprakšķ uguns, uz viena vaiga juzdams siltumu, kas plūda no tās, vērodams, kā vējš šad tad triec sniegu garām ielas logam, un bau­dīju mieru.

Biju apsēdies ar seju pret kāpnēm un gaidīju vīru, kura dēļ biju ieradies; drīz lejā nokāpa Moda Torcnsa un pievienojās mums; viņa bija maza, vienkārša sie­viete ar maigu seju, gadus trīsdesmit piecus veca, ģērbusies zilos sarža svārkos un baltā blūzē, kas bija aizpogāta augstu pie kakla, ap kuru bija važiņa ar mazu zelta pulkstenīti. Es vēlāk uzzināju, ka viņa strādā kādā birojā un ka tā viņa ģērbjas darbā. Bai-

rons Dovermens mūs iepazīstināja, tad Moda nostā­jas pie loga un vēroja vakaru aiz tā; es viņas uz pa­kauša cieši savītajā matu mezgla ieraudzīju iespraustu koka zīmuli. Viņa pieklājīgi apjautājās, vai es nedo­mājot, ka laiks pēdējās dienās esot bijis «briesmīgs», es viņai piekritu un piebildu, ka citu neko jau nevar gaidīt Ņujorkā šai gadalaikā; tad durvīs aiz mums parādījās Džūlija un pateica, ka vakariņas gatavas.

Es biju pārāk satraukts, lai varētu daudz ēst, pārāk labi apzinājos, ka esmu šeit, pie šā galda zem tikko dzirdami sīcošas griestu lustras, un sāku raizēties, jo vīrietis, kuru gaidīju, vēl nebija parādījies. Pie galda mēs sēdējām seši, un viens krēsls stāvēja tukšs; krustmāte Ada, sēdēdama ovālā galda galā, sagrieza tītaru, tad pasniedza katram viņa šķīvi. Kādu brīdi, nomurminājuši pateicību par pasniegtajiem šķīvjiem, mēs klusējām. Es neuzkrītoši palaidu acis apkārt. Pie sienas karājās kāds ducis lielu, ierāmētu bilžu. Viens bija, kā man šķiet, nelaiķa ģimenes galvas por­trets — barga izskata vīrs vidējos gados; pārējie bija melnbalti kokgriezumi — Romas Forums, lauku ai­navas un tamlīdzīgas bildes. Kad visi bija apkalpoti, mēs sākām ēst, un Bairons Dovermens pirmais sāka šķetināt sarunu pavedienu, paziņodams, ka viņš tikko esot izlasījis «Benu Huru»1 . Džūlija un Fēlikss brīnī­jās, ka viņš to neesot izlasījis jau agrāk. Saruna kādu brīdi risinājās par «Benu Huru». Krustmāte Ada pajautāja, vai es zinot šo romānu. Es nekad ne­biju to lasījis, bet biju redzējis pēc tā uzņemto filmu, tāpēc atbildēju piekrītoši, ieminēdamies kaut ko par satraukumu, kuru radīja kaujas ratu sacensības. Bai­rons Dovermens, starp citu, pastāstīja, ka reiz esot redzējis tā autoru ģenerāli Lū Vollesu, kad tas kara

1 «Bens Hurs», populārākais 110 Lu Vollesa (1827—1905), pilsoņu kara ģenerāļa, advokāta un rakstnieka, romāniem.

i;Mir. 193 laikā nometnē netālu no Vašingtonas jājis garām sa­vam pulkam, kurā Dovermens bijis kareivis. Kad es pāri galdam stingi vēros uz šo vēl jauno vīrieti ar sarkanbrūnajiem matiem, kura sejā nebija gandrīz ne grumbiņas, man vajadzēja labu brīdi, lai apjēgtu, ka viņš domājis pilsoņu karu.

— Vai dzirdējāt jaunāko par Gito? — Fēlikss jau­tāja. —• Kāds pa kameras logu esot šāvis uz viņu …

— Par to rakstīja avīzes, — Džūlija piebilda.

— Jā, bet, lūk, kas nebija avīzēs, tikai visu pēcpus­dienu pa pilsētu klīda baumas. Lode esot ietriekusies sienā un saplacināta tā, ka izskatoties tieši kā Gito profils, kad šis nelietis nobijies.

Es uzmanīgi pārlaidu acis ap galdu sēdošajiem, taču tie visi prātīgi māja ar galvām; neviens par šo stāstu pat nepasmaidīja. Tad pamanīju, ka krustmāte Ada man kaut ko jautā; viņa gribēja, zināt manas domas par to, kāds būšot spriedums šai prāvā. Es izlikos, ka domāju un prātoju, pūlēdamies atcerēties to mazumiņu, ko zināju par Gito. Es par viņu neko daudz nebiju lasījis, tomēr atminējos, ka viņu atzina par vainīgu un nāves sodu izpildīja. Teicu krustmātei Adai, ka, ja jau ir skaidrs, ka Gito vainīgs, tad viņu droši vien pakārs.

Saldajā ēdienā mums pasniedza dzimšanas dienas kūku. Fēlikss nopūta svecītes, un tad mēs svinējām dzimšanas dienu! Džūlija un krustmāte palika ēdam­istabā un aizvēra durvis, lai nokoptu galdu. Viesis­tabā Moda Torensa piesēdās pie harmonija un sāka šķirstīt notis. Fēlikss Grīrs un Bairons Dovermens stāvēja viņai aiz muguras, un, kad es ar avīzi rokā apsēdos, viņi pasauca arī mani, un es sapratu, ka ne­kur nevarēšu izbēgt, un pievienojos viņiem.

Pirmo dziesmu «Es vedīšu tevi atkal uz mājām, Ketlīn» es varēju dziedāt līdzi, un, kad bijām to bei­guši, Fēlikss teica:

— Ja tikai Džeiks būtu mājās, mums sanāktu kvartets.

Man radās izdevība pajautāt:

— Kas tas par Džeiku?

Un Fēlikss atbildēja:

—• Džeiks Pikerings, vēl viens mūsu pansionārs.

Tagad es zināju viņa vārdu un jutu, ka esmu ticis jau soli uz priekšu.

Nākamā dziesma bija «Ja es noķertu to vīrieti, kas iemācīja viņu dejot» vai kaut kas tamlīdzīgs. Pēc tam ienāca Džūlija un krustmāte, un mēs visi kopa dziedājām «Mēness gaismā vakarā» un «Ak, šīs zelta tupelītes». Krustmāte Ada turējās vareni, bet Džūlija palaikam mazliet izkrita no takts. Bairons Dovermens ierosināja:

— Dziedāsim «Šūpulis ir tukšs, bērniņš nomiris».

— Ai, nē! — Džūlija iesaucās, tomēr pārējie pa­lika pie sava. Moda sameklēja notis, un mēs visi, lasī­dami vārdus pāri viņas pleciem, dziedājām par mazo nabaga bērniņu, laikam gan vissērīgāko dziesmu, kādu biju dzirdējis visā savā mūžā. Dziesmā bija tā­das rindas kā «Bērniņš ir pie eņģelīšiem mierā mūžī­gajā». Džūlija, paraustījusi plecus, uzsmaidīja man: šķita, ka viņai dziesma liekas smieklīga. Taču, kad Moda beidza un aizgāja no harmonija, sacīdama, ka esot jau gana spēlējusi, viņa bija tuvu asarām, un es atcerējos, ka šis bija laikmets, kad mira daudz bērnu. Var būt, ka viņai šī dziesma kaut ko atgādināja.

— Bairon, — Džūlija jautāja, — vai jūs neaplai­mosiet mūs ar savu burvju mākslu?

Viņš pamāja ar galvu, pa diviem pakāpieniem reizē uzskrēja savā istabā, atgriezās lejā tikpat veikli un pastaigājās pa istabu, vilkdams laukā no mūsu ausīm monētas, lūgdams izvēlēties «jebkuru kārti», īstenībā viņš bija pavisam labs burvju mākslinieks, un visi, arī es, priecājās par viņa priekšnesumiem.

Dovermens beidza uzstāšanos, ielika kāršu kāvu kabatā un apsēdās.

Krustmāte Ada uzsaka:

— Mans tēvocis no Ķīnas atsūtīja man vēdekli, un es vēdinos, lūk, tā …

Viņa sāka kustināt roku zem zoda kā vēdekli, un mēs visi atdarinājām viņu. Sēdēdama pie loga pa labi no krustmātes Adas, Moda Torensa teica:

— Mans tēvocis no Ķīnas atsūtīja vēdekli, un es vēdinos, lūk, tā …

Ar kreiso roku viņa sāka kustināt iedomāto vēdekli pie kreisās auss, un mēs visi darījām to pašu. Pienāca mana kārta, un es sacīju:

— Mans tēvocis no Cehoslovakijas atsūtīja vēdekli, ar kuru es vēdinos šitā …

Es atviezu zobus, it kā turētu vēdekli mutē, un sāku kustināt galvu augšup un lejup, un visi mani at­darināja. Nākamais uzstājās Fēlikss, un viņš rotāju pabeidza ar diviem gluži vienādiem vēdekļiem no Sendviču salām, paceldams abas kājas no grīdas un vēdinādams ar tām. Kopējot šo izdarību, mēs visi vai plīsām aiz smiekliem, un tas bija jocīgi; mēs, atzvē­lušies krēslos, vienlaikus šūpojām galvu, rokas un kājas.

Krustmāte Ada pajautāja:

— Kur ir Cehoslovakija, mister Morlij?

— Hm, man šķiet, kaut kur dienvidos no Vācijas.

Viņa, apmierināta ar manu atbildi, pamāja ar

galvu, un man šķita, ka arī Modai Torensai ar to pie­tiek. Taču abi vīrieši un Džūlija izbrīnā skatījās uz mani. Es atģidos, kas par vainu: Cehoslovakijas vēl nebija un nebūs gadu desmitiem, un es pasmīkņāju, izlikdamies, ka esmu jokojis.

Fēliksa seja bija pietvīkusi, acis mirdzēja; viņa dzimšanas diena bija izdevusies lieliska, un viņš vaicāja:

— Džūlija, kā būtu ar tableaux vivant'?

— Ar mieru. — Lai kas tas ari būtu, viņai ši iedoma patika. — Vai lai es izvēlos pirmā? — Fēlikss piekrītoši pamāja, un Džūlija teica: — Man vajadzēs jūs un Baironu.

Viņi iegāja ēdamistabā un aizbīdīja ciet aiz sevis durvis, bet krustmāte Ada viesistabā nogrieza ļoti zemu lustras gaismu. Pēc tam viņas abas ar Modu smaidīdamas sēdēja pie aizvērtajām ēdamistabas dur­vīm un gaidīja, un, kad viņas palūkojās uz mani, arī es pasmaidīju.

— Gatavs! — Džūlija iesaucās.

Krustmāte Ada, kas bija vistuvāk durvīm, piecēlās unatbīdīja tās vaļā.

Ēdamistabā lampas spoži dega, visi trīs stāvēja pie durvīm, izskatīdamies gandrīz kā silueti uz ska­tuves; viņi bija nostājušies pozās un nekustējās. Bai­rons un Džūlija atradās pretim Fēliksam, kas stā­vēja uz vienas kājas, otru mazliet pacēlis uz augšu. Viena padusē viņš bija iespiedis garu spieķi, kas maz­liet atgādināja kruķi, mute bija pavērta, it ka viņš ko sacītu, acis plati ieplestas.

Džūlija bija atmetusi galvu, mute viņai bija vaļā, acis ieplestas tāpat kā Fēliksam. Arī Bairons, pie­spiedis vienu duri pie pieres, izskatījās bēdu sa­grauzts.

Viņi stāvēja un mazlietiņ līgojās; mēs visi sēdējām un skatījāmies. Tad Moda Torensa ērcīgi teica.

— Ak, es to pazīstu, ļoti labi pazīstu!

Pēkšņi krustmāte Ada triumfējoši iesaucās:

— «Kareivja atgriešanās»!

Tableaux vivant izjuka, dalībnieki sāka čalot un pie­krītoši māja ar galvām.

Pēc tam kad parādīja vēl pāris tableaux vivant — «Ievainoto izlūku» un «Mīlētāju šķiršanos», es sāku saprast, ko mēs darām. Mēs imitējām ģipša figūru grupu pozas; šīs figūras bija izgatavotas tūkstošos. Acīmredzot katrā mājā atradās kāda Rodžersa grupa — «Zīdaiņa svēršana» uz krustmātes Adas ka­mīna malas bija tikai viena no tām, un gandrīz katrs pazina vai visas tās. Es, tāpat kā citi, sēdēju ēdam­istabā, pūlēdamies izlikties, ka mēģinu atcerēties izveidoto pozu nosaukumus. Man pretim sēdēja Moda un. neko nedomādama, skrāpēja savus iniciāļus uz aizsalušās loga rūts. Man iešāvās prātā, ka neesmu redzējis īsti aizsalušu rūti kopš tā laika, kad bērnībā rakstīju uz vectēva fermas aizsalušā loga. Pēdējā tableau Džūlija bija viena no mīlētājiem, kas sēdēja uz sola un izskatījās skumīgi; es ievēroju, ka viņa uz­met man skatienu, un šķita, ka es spēju lasīt viņas domas — biju istabā vienīgais cilvēks, kas nevienu pašu reizi nebija spējis pateikt kādu, kaut vai nepa­reizu nosaukumu.

Pēc tam Džūlija apsēdās pie etažcres un, vēl aiz­vien ziņkārīgi pētīdama mani, teica:

— Varbūt tagad misters Morlijs pakavēs mums laiku? Mēs visi esam vienisprātis, ka tagad ir jūsu kārta.

Pārējie tūlīt piekrita, un es pamāju ar galvu. Man likās, ka Džūlijas balss bija skanējusi mazliet izai­cinoši, it kā viņa teiktu: «Kas esi tu? Parādi sevi!» Un es gribēju to darīt, tikai nevarēju izdomāt, kā, un uz mirkli mani sagrāba bailes. Es atkal paska­tījos uz Džūliju; viņa, mazliet izsmējīgi vīpsnādama, gaidīja.

Es uzsmaidīju viņai un, salicis kopā īkšķus, paceļu rokas ar plaukstām pret viņu, it kā ierāmēdams viņas seju un plecus.

— Nekustieties!

Džūlija sedeja pavisam mierīga, un viņas acīs iezi­bējās interese.

— Pagrieziet mazliet galvu … nē, uz otru, uz eta- žeres pusi.

Džūlija lēni pagrieza galvu, un, kad gaisma no griestu lustras slīpi apspīdēja viņas seju, apgaismo­jot to no sāniem, un viņas profils gaiši iezīmējās uz tumšajām tapetēm, es uzsaucu:

—• Nekustieties un neelpojiet!

Vestes kabatā es biju jau sameklējis savu Dakotas dzīvokļa slēdzeni, pagriezos pret logu, kas atradās man blakus, un sāku skrāpēt plāno, balto ledus kār­tiņu ar tās aso stūri. Es uzskicēju Džūlijas vaigu kaulu apveidu. Paskatījos atpakaļ uz viņu, tad vienā rāvienā ar ašu, skaidru vilcienu iezīmēju žokļa leņķi. Nakts tumsa laukā asi izcēla līnijas uz sarmas, un es zīmēju ātri. Tagad visi bija piecēlušies kājās un cie­ņas pilni stāvēja blakus logam un vēroja manu darbu.

Skice izdevās laba; ne vairāk kā divās minūtēs es biju uztvēris līdzību. Izcilie vaigu kauli, izteiktā žokļu līnija, mazais noteiktais zods — viss bija uzzīmēts ar trim trauksmainām līnijām. Un man pat bija izdevies parādīt precīzu acu slīpumu un tikko jaušamas ēnas zern acīm. Tas viss ar pāris drošiem vilcieniem bija uzzīmēts uz loga rūts. Tāpat arī taisnās uzacis un smalkais, taisnais deguns. Es pamāju ar roku, atbrī­vojot Džūliju, un viņa steigšus pievienojās pārējiem.

Viņai zīmējums nepatika. Viņa to neteica, un, pā­ris mirkļu vilcinājusies, noliecās uz priekšu, lai ap­skatītu attēlu uz loga rūts, un sāka māt ar galvu, pieklājīgi izlikdamās, ka ir iepriecināta un zīmējums viņai patīk. Taču galvas kustības bija pārāk straujas, pie tam viņa neskatījās uz mani, un es zināju, ka vi­ņas acīs slēpjas vilšanās. Arī pārējie tikai nomurmi­nāja pieklājīgu atzinību.

— Kas vainas zīmējumam? — es klusi pajautāju.

— Nekāda! — Viņa paskatījās uz mani, ieplezdama acis, it kā izbrīnījusies par jautājumu. — Tas ir skaists. Es esmu pārsteigta.

Es papurināju galvu. Es lepojos ar savām spējām un gribēju uzzināt patiesību.

— Nē, pasakiet man taisnību. Jūs nevarat mani apmuļķot, jums zīmējums nepatīk.

— Nav tā, ka man nepatiktu, bet… — Viņa iz­slējās un raudzījās grīdā, pielikusi pirkstu pie zoda, it kā būtu iegrimusi pārdomas; viņa bija samulsusi un atkal paskatījās uz zīmējumu, tad no jauna uz mani, un acīs bija nožēla par to, ka viņa sākusi runāt. — Bet kas tas ir? — viņai paspruka, tad viņa stei­dzīgi piemetināja: — Es domāju, ka zīmējums nav pabeigts. Vai tā nav? Es varu redzēt, ka tā ir vai arī varētu būt seja, ja to pabeigtu, bet…

Es, dedzīgi pārtraukdams viņu, ātri māju ar galvu; tagad es sapratu, kur tā vaina. Mūs no bērnības māca saprast, ka melnas līnijas uz balta fona var pa­rādīt dzīva cilvēka seju. Esmu lasījis, ka mežoņi ne­izprotot zīmējumu vai pat fotogrāfiju, iekams tiem neesot izskaidrots, kā to saprast. Un šis zīmējums uz aizsalušā loga — ātrs, suģestīvs fragments, kas ļauj iztēlei to papildināt, bija divdesmitā gadsimta manierē un šai laikā tikpat nesaprotams, it kā būtu šifrēts, kāds tas īstenībā arī bija.

— Nostājieties tieši šeit un nekustieties vēl piecas minūtes, ne vairāk, — es Džūlijai pateicu.

Negaidīdams atbildi, es piesteidzos pie vidējā loga un, strādādams, cik ātri spēju, sāku ar savas slēdze­nes stūri zīmēt ģīmetni tā, kā palaikam joka pēc biju mēģinājis zīmēt nodarbībās ar Martinu Lastfo- gelu. Katra līnija bija savā vietā, nekas netika iz­laists. Es piezīmēju visu rūti — šādam zīmējumam vajadzēja daudz vietas. ī.ogs bija pilnīgi aizsalis, tikai augšējie stūrīši bija bez ledus. Tie pret nakti laukā šķita kā spīdoši, melni spoguļi. Bet, strādā­dams tuvu pie loga, es varēju redzēt laukā laternas, sniega klātās ietves un ielu, neskaidrā melnā Gremer- sijparka krūmus un kokus. Un pēkšņi es ieraudzīju: ņiprā gaitā uz mājas pusi nāca viņš; tas bija pazīs­tamais īsais, korpulentais, kustīgais augums un pa­kausī atstumtais platais cilindrs. Viņu vērodams, es partraucu zīmēšanu, mana roka nekustējās. Tad viņš pagriezās uz mūsu kāpņu pusi, un es viņu vairs ne­redzēju. Paskatījos uz Džūliju un turpināju zīmēt.

Cik vien varēdama, neizkustoties no savas pozas, viņa vēroja, ko daru; tagad, kad paskatījos uz viņu, Džūlija pacēla rokas, mirkli taustījās gar pakausi, tad viņas mati noslīdēja pār pleciem; Džūlija maz­liet pacēla zodu, un acīs viņai uzliesmoja lepnums.

Atlaisti vaļā, viņas mati bija tumši, tumši brūni, brīnišķīgi biezi, gari un spīdoši. Tie bija krāšņi un viņa pati bija skaista. Esmu pārliecināts, ka manas jūtas atspoguļojas sejā, un es nomurmināju:

— Skaisti, skaisti.

Un redzēju, ka viņas lūpas aiz prieka iedrebas un viņa pietvīkst. Tāpēc, ka biju gaidījis, es pirmais izdzirdu kluso troksni, durvīm atveroties un aizve­roties, kamēr citi to pat nepamanīja, un pašķielējis ieraudzīju viņu apstājamies halles durvīs. Tagad, pat nemēģinādams uzzīmēt visu Džūlijas matu krāš­ņumu, tomēr vismaz parādīdams, cik tie gari un smagi, es ātri pabeidzu zīmējumu uz rūts.

Taču šāds zīmējums prasa vairāk laika un arī prak­ses, un manējais, protams, nebija izdevies. Es pakā­pos atpakaļ, un, kamēr es to pētīju kopā ar visiem pārējiem, kas bija sapulcējušies aiz manis, atzinu, ka īstenībā vienīgais, ko varētu teikt par zīmējumu, ir tas, ka tur attēlota meitene — tas bija pietiekami skaidrs —, kura bija skaista un ar gariem matiem. Tā

bija meitene vispār, ne šī viena, īpašā, lai gan kaut kāda neskaidra vispārēja līdzība bija manāma.

Taču Džūlija pētīja to kādas piecas vai sešas se­kundes — tas ir ilgs laiks —, tad neviltotā priekā iesaucās:

— Ai, ģīmetne ir burvīga! — Viņa iepriecināta pie­vērsās man. — Vai es patiešām izskatos tā? Ai, pro­tams, ne! Bet tā ir skaista! Ak dievs, jums ir talants!

Acis viņai mirdzēja, viņa tagad skatījās uz mani ar neviltotu apbrīnu, mazliet pat ar bijību. Un es uz to atsaucos, jūtas manī uzbrāzmoja kā liesma, un es gribēju viņu noskūpstīt; es tik tikko spēju saval­dīties, lai nemestos uz priekšu un neapskautu viņu.

Es redzēju, ka Džūlija pamet acis uz durvīm. Viņa pēkšņi bija ieraudzījusi viņu, un Džūlijas seja uzreiz pietvīka. Taču balss šķita mierīga, izklausījās, ka viņa jūtas pavisam brīvi:

— Džeik, mums ir jauns pansionārs! Pie tam, kā liekas, sevišķi apdāvināts! Nāc paskaties, ko viņš …

— Uzspraud … savus … matus … — Džeiks starp zobiem izgrūda, auksti uzsvērdams katru vārdu.

— Bet, Džeik, mēs …

Viņš klusi atkārtoja:

— Es sacīju … uzspraud matus.

Un Džūlijas rokas ar skubu paklausīgi ķērās pie pakauša.

Es pagriezos uz durvju pusi — to darīja visi; Pi- kerings nāca pie manis, viņa brūnās acis bija bez jebkādas izteiksmes, gluži kā haizivs tukšais un draudīgais skatiens. Viņš apstājās man priekšā, un labu brīdi, kādas trīs vai četras sekundes, mēs stā­vējām, stingi blenzdami viens otrā; istabā valdīja pilnīgs klusums. Es biju kā noburts: šeit bija viņš, cilvēks, kas patiesi bija nosūtījis garo, zilo aploksni.

Tad viņš pēkšņi pasmaidīja, seju apgaismoja drau- dzīgums, acis kļuva sirsnīgas un apsveica mani — tā bija pēkšņa pārvērtība —, un viņš pastiepa roku, lai paspiestu manējo.

— Es esmu Džeikobs Pikerings, pansionārs šai mājā tāpat kā jūs.

Pikerings spēcīgi kratīja manu roku, seja bija draudzīga, un spiediens visu laiku pastiprinājās; es viņam uzsmaidīju tikpat mīlīgi un spiedu viņa roku, cik vien man bija spēka. Mēs abi cīnījāmies šai jau­kajā viesistabā, neviens cits to nezināja; mūsu augš­delmi sāka mazliet drebēt, bet mēs stāvējām un smai­dījām viens otram, kamēr es atbildot pateicu savu vārdu, bet mūsu saspiestās rokas ar baltiem kauli­ņiem lēni kustējās augšup un lejup, it kā mēs būtu aizmirsuši izbeigt šo rokas spiedienu. Tad es stiprāk vairs nespēju spiest, taču viņa rokas spēks turpināja augt, un es jutu. ka manas plaukstas garie kauliņi saspiesti pilnīgi kopā. Mani pirksti viņa dūrē pēkšņi kļuva slābani un bezspēcīgi. Klusi griezdams zobus, es turpināju smaidīt, un zināju, ka man būs jākliedz, tomēr es to negribu un nedarīšu. Tad burtiski acu­mirkli pirms bija salauzis manu roku, viņš pēkšņi atslābināja tvērienu, pēdējo reizi kā spīdzinot ātri saspieda manu roku un, vēl aizvien silti smaidīdams, norādīja ar galvu uz loga rūti ar zīmējumu.

— Jūs esat apdāvināts, mister Morlij. No tiesas apdāvināts. — Viņš pagriezās un ātri piegāja pie loga. — Tomēr ceru, ka neesat saskrāpējis madame Hafas loga stiklu.

Viņš ar vaļēju muti paliecās uz priekšu, tā ka līdz stiklam atlika kāda colla, dziļi ievilka elpu un izpūta to ar visu spēku, un rūts vidū kūstošais aplis ātri vien kļuva tik liels kā šķīvis. Zīmējums, izņemot ārē­jās un tagad nenozīmīgās līnijas, bija pazudis.

— Nē, — viņš noteica, pārbaudījis tīro stiklu, — laimīgā kārtā tas nemaz nav saskrāpēts.

Viņš uzmeta zīmējumam uz otra loga īsti nicīgu skatienu, tad pagriežas ar muguru pret logiem un uzsmaidīja visiem.

— Man tas nepatīk, mister Pikering. Man tas pa­visam nepatīk, — Džūlija teica.

Viņa pagriežas pret mani. Acis viņai dzalkstīja, rokas vēl aizvien bija aizņemtas, uzspraužot matus.

— Varbūt jūs uzzīmēsiet mani vēlreiz, mister Mor­lij? — viņa jautāja. — Uz papīra. Tādu zīmējumu, kuru es varēšu paglabāt. Man ļoti patiktu jums pozēt, vienalga, kad.

Roku biju noslēpis kabatā. Es zināju, ka tā droši vien sāk jau pietūkt un ir sarkana; tā pamatīgi sāpēja.

— Es būšu laimīgs, mis Džūlija. Ļoti, ļoti lai­mīgs. — Es pagriezu galvu ta, lai varētu ieskatīties Pikeringam acīs. — īstenībā es pat pieprasu to.

Pikerings tikai smaidīja — man un visiem citiem.

Varbūt es rīkojos aplam, — viņš teica, mazliet noliekdams galvu izsmējīgā pazemībā. — Dažreiz es … rīkojos pārsteidzīgi. — Tad viņš pacēla galvu, lai paskatītos man tieši acīs. — Kad tas attiecas uz manu saderināto.

Krustmāte Ada, Moda, Bairons un Fēlikss sāka tērzēt, lai noslēptu un aizmirstu nepatīkamo starpga­dījumu. Džūlija izsteidzās ēdamistabā, bet no turie­nes virtuvē sagatavot tēju. Bairons Dovermens stās­tīja kaut ko Pikeringam, un tas viņam atbildēja. Krustmāte Ada pienāca pie manis, un es viņai kaut ko pajautāju par kādu priekšmetu uz etažeres — tievu pudelīti, kas bija aizbāzta ar korķi. Izrādījās, ka tajā ir Sahāras tuksneša smiltis.

Tad mēs dzērām tēju, ko uz lielas koka paplātes ienesa Džūlija. Tēju malkodami, mēs dažas minūtes sarunājāmies, beigdami vakaru šķietami pieklājības normās, kaut gan ne es uzrunāju Pikeringu, ne arī viņš mani; mēs pat nepaskatījāmies viens uz otru. Tad visi paspieda roku Fēliksam, velreiz novēlēdami viņam laimes dzimšanas dienā, un viesības bija bei­gušās.

Augšā savā istabā, pa tumsu atpogādams kreklu un skatīdamies uz tukšo un tumšo Gremersijparku, es apjēdzu, ka Rūbs, Oskars, Dancigers un Esterhāzi, un arī es pats bijām aizmirsuši elementāro patiesību, ka uzturēties kopā ar cilvēkiem nozīmē iejaukties viņu dzīvē. Man šeit vajadzēja būt vienīgi novērotā­jam, man bija stingri piekodināts neiejaukties noti­kumos un, protams, neizraisīt tos. Tomēr es biju izda­rījis pretējo. Grasīdamies vilkt nost kreklu, es apstā­jos un nekustīgi stāvēju, stingi blenzdams lejā uz zirgu piesienamo stabiņu, kas bija klāts ar sniega miciti. Varbūt man vajadzētu lasīties projām, cik airi iespējams. Tad man tūlīt būtu jāsakravājas, janolavas lejā, jāizšinauc laukā un jādodas atpakaļ uz Dakotu, pirms neesmu paspējis nodarīt vel vairāk ļaunuma.

Taču mana apziņa kliedza: «Ceturtdiena! Rīt ir ce­turtdiena!» Rīt «pusvienos», tā bija rakstīts Džeika Pikeringa vēstulē, kuru es biju redzējis, «ierodieties Pilsētas valdes parkā ». Man bija tur jcibut; kaut ka neredzamam, nekur neiejaucoties, bet man tur jābūt. «Tikai vēl vienu dienu, pusi dienas!» es sev iestāstīju. Sīs nedaudzās stundas es noteikti varu būt tikai no­vērotājs, vai tad es to nevaru? Pacēlis roku sniega atstarotajā krēslainajā gaismā, kas ieplūda pa logu, es to apskatīju, tad salīdzināju ar otru, nolicis blakus abas plaukstas. Labā roka bija pietūkuši, un visu četru pirkstu kauliņi stipri sāpēja. Stīvi vērdamies uz roku, es to viegli saliecu, tad mēģināju savilkt dūrē. Es to nevarēju, bet, kad pūlējos to saliekt, man acu priekšā pēkšņi parādījās aina, ka šī dūre ietriecas tieši Pikeringa sejā.

Par to man pašam bija klusu jāpasmejas, un es atkal nolaidu roku. Fakts tomēr palika fakts, ka man nebija nekādas vajadzības nākamajā rītā sastapties ar Pikeringu. Es varēju nogaidīt un iet lejā tikai tad, kad viņš būs izgājis no mājas, un tad es vairs nekad neredzēšu viņa seju. Bet Džūlija … Jā, kā būs ar Džūliju? Pēc pāris mirkļiem es papurināju galvu; es nebiju spējīgs analizēt, vai kaut kādā veidā esmu iejaukts arī viņas dzīvē vai neesmu. Taču arī tam nebija nozīmes; mēs bijām no dažādiem laikmetiem, un es pavisam drīz pametīšu viņas laiku.

Es domāju par Keitu un stāvēju tumsā, pārbaudī­dams savas jūtas pret viņu. Nekas nebija mainījies. Es zināju, ka, tiklīdz būšu atgriezies, gribēšu viņu redzēt, un es jutu zināmu atvieglojumu, pats nezinu kāpēc. Pogādams vaļā kreklu — tam bija aizpogā­jama tikai augšdaļa, apakšdaļa bija vienlaidu - , es aizgāju no loga un apmainīju to pret naktskreklu. Gulēdams gultā, es smaidīju: tā tik bija dieniņai Pēc kādas minūtes es aizmigu, apzinādamies, ka varbūt ir briesmīgi nepareizi palikt šeit, tomēr pārliecināts, ka palikšu: man jāredz, kas notiks Pilsētas valdes parkā 1882. gada 26. janvārī, ceturtdienā, pusvienos — rīt.