Tālā varavīksne

10. NODAĻA

Galvaspilsētas nomalē Gorbovskis palūdza pieturēt. Diksons nobremzēja un nogaidot pa­skatījās viņā.

— Es iešu kājām, — sacīja Gorbovskis.

Viņš izkāpa. Tūliņ aiz viņa izkāpa arī Marks un, roku izstiepis, piepalīdzēja Alai Postiševai. Visu ceļu no kosmodroma šis pā­ris bija klusējis aizmugures sēdeklī. Viņi cieši kā bērni bija sadevušies rokās, un Aļa,

acis aizvērusi, bija ar seju piespiedusies Marka plecam.

— Iesim kopā, Persij, —■ sacīja Gorbov­skis. — Lasīsim puķītes, karsti arī vairs nav. Un jūsu sirdij tas būs ļoti-noderīgi.

Diksons papurināja pinkaino galvu.

— Nē, Leonīd, — viņš sacīja. — Labāk at­vadīsimies. Es braukšu.

Saule karājās virs paša apvāršņa. Bija vēss. Saule spīdēja it kā koridorā ar melnām sienām: abi Viļņi — ziemeļu un dienvidu — jau bija pacēlušies augstu pār apvārsni.

— Rau, pa šo koridoru, — sacīja Diksons. — Kurp deguns rādīs. Sveiks, Leonīd, sveiks, Mark. Paliec sveika arī tu, meitenīt. Ejiet… Bet vispirms es pēdējo reizi mēģināšu uzmi­nēt, ko jūs tagad darīsiet. Patlaban tas ir sevišķi vienkārši.

— Jā, vienkārši, — sacīja Marks. — Sveiks, Persij. Ejam, mazais.

Uzsmaidījis viņš paskatījās Gorbovski, ap­skāva Aļu, un viņi aizgāja stepē. Gorbovskis un Diksons noskatījās viņiem pakaļ.

— Tā kā par vēlu, — sacīja Diksons.

— Jā, — piekrita Gorbovskis. — Un tomēr es viņus apskaužu.

— Jums patīk apskaust. Jūs vienmēr ap­skaužat ar baudu, Leonīd. Es arī apskaužu. Apskaužu, ka pēdējā brīdī kāds par viņu domās, bet par mani… un arī pār jums, Leonīd, — neviens.

" — Vai gribat, lai es par jums domāju? — nopietni vaicāja Gorbovskis.

— Nē, nav vērts. — Diksons, piemiedzis acis, paskatījās uz zemu noslīdējušo sauli. — Jā, — viņš sacīja. — Šoreiz laikam neiz- ķepurosimies. Sveiki, Leonīd!

Viņš pamāja ar galvu un aizbrauca, bet Gorbovskis nesteigdamies sāka soļot pa šo­seju līdz ar citiem ļaudīm, kas tāpat nesteig­damies vilkās uz pilsētu. Pirmo reizi šai ju­ceklīgajā, saspringtajā un briesmīgajā dienā viņš jutās viegli un mierīgi. Ne par vienu vairs nevajadzēja rūpēties, nevajadzēja neko izlemt, visi rīkojās neatkarīgi, un arī viņš bija kļuvis pilnīgi neatkarīgs. Tik neatkarīgs viņš nekad vēl savu mūžu nebija bijis.

Vakars bija jauks, un, ja pa labi un pa kreisi nebūtu melno, zilajās debesīs lēni au­gošo sienu, tas būtu vienkārši burvīgs: kluss, dzidrs, pavēss, slīpu, rožainu saulstaru caur­austs. Uz šosejas ļaužu palika arvien mazāk. Daudzi, tāpat kā Valkenšteins ,un Aļa, aiz­gāja stepē, citi palika turpat ceļmalā.

Pilsētā gar galvenās ielas malām stāvēja daudzkrāsainas gleznas, kuras mākslinieki bija izlikuši apskatei pēdējo reizi — pret ko­kiem, māju sienām, pret viļņvadiem, kas stie­pās šķērsām pāri ceļam, pret augstsprieguma līnijas stabiem. Pie gleznām stāvēja cilvēki, kaut ko atcerējās, klusi priecājās, kāds — ir nu gan nevaldāms — iesāka strīdu, bet jauka, tieviņa sieviete rūgti raudāja, skaļi atkārto­dama: «2ēl, vai, cik žēl!» Gorbovskim ienāca prātā, ka viņš kaut kur ir šo sievieti redzē­jis, bet tā arī viņš nespēja atcerēties, kur.

Skanēja nepazīstama mūzika: vasaras ka­fejnīcā blakus Padomes ēkai mazs, vārgs cil­vēciņš neparasti kaisli un temperamentīgi spēlēja koncerta horeolu, un pie galdiņiem sēdošie nekustēdamies klausījās viņā; daudzi sēdēja uz kāpnītēm vai tieši kafejnīcas zā­lājā, bet pie horeolas bija pieslieta liela kar­tona lapa, uz kuras greiziem burtiem bija uz­rakstīts: «Tālā Varavīksne. Dziesma. Nepab.».

Apkārt šahtai bija daudz ļaužu, un visi bija aizņemti. Blāvi laistījās milzīgais, vēl nepa­beigtais ieejas kesona kupols. No teātra ēkas vilkās nulles lauka fiziķu ķēdīte, kas stiepa vākus, tīstokļus, kārbu kaudzes. Gorbovskis pēkšņi atcerējās vākus, ko viņam bija iedevis Maļajevs. Viņš mēģināja atcerēties, kur tos licis. Liekas, atstāju vadības kabīnē. Bet var­būt priekštelpā? Nevajag atcerēties. Nav sva­rīgi. Jābūt pavisam bezrūpīgam. Dīvaini, vai tad fiziķi vēl cer? Protams, uz brīnumu jau var cerēt vienmēr. Taču jocīgi, ka šoreiz uz brīnumu cer paši skeptiskākie un loģiskākie planētas ļaudis.

Pie Padomes nama sienas- blakus parādes durvīm, kājas izstiepis, sēdēja akls cilvēks ar apsaitētu seju, ģērbies saplēstā pilota kombinezonā. Viņam uz ceļiem gulēja mir­dzošs, niķelēts bandžo. Galvu atmetis, aklais klausījās dziesmu «Tālā Varavīksne».

Aiz kupola parādījās viltus stūrmanis Hanss ar milzīgu saini uz pleca. Ieraudzījis Gorbovski, viņš uzsmaidīja un garām iedams sacīja: «Ā, kapteini Kā ar jūsu ulmotroniem?

Vai dabūjāt? Bet mēs, rau, glabājam arhī­vus. Ļoti nogurdinoši. Cik traka diena …» Laikam tas uz Varavīksnes bija vienīgais cil­vēks, kas tā arī neuzzināja, ka Gorbovskis ir īstais «Tariela» kapteinis.

No Padomes loga Gorbovski uzrunāja Mat­vejs.

— «Tariels» jau orbītā! — viņš iesaucās.

— Tikko atsveicinājās. Tur viss kārtībā.

— Nāc lejā, — aicināja Gorbovskis.

— Iesim kopā.

Matvejs papurināja galvu.

— Nē, draudziņ, — viņš sacīja. — Man ir milzums darīšanu, bet laika maz … — Viņš apklusa, pēc tam apjucis piebilda: — Vai zini, kur atradās 2eņa?

— Varu iedomāties, — sacīja Gorbovskis.

— Kāpēc tu to darīji? — jautāja Matvejs.

— Es neesmu neko darījis, goda vārds, — sacīja Gorbovskis.

Matvejs pārmetoši pakratīja galvu un pa­zuda istabā, bet Gorbovskis soļoja tālāk.

Viņš iznāca jūras krastā, lieliskajā, zeltai- ^ najā pludmalē ar raibiem saulessargiem un ērtiem atpūtas krēsliem, ar kuteriem un lai­vām, kas stāvēja sarindojušās pie pazema­jiem steķiem. Viņš atlaidās kādā krēslā, ar baudu izstiepa kājas, sakrustoja rokas uz vēdera un raudzījās uz rietumiem, uz asins- sārto rietošo sauli. Pa labi un pa kreisi mā­cās virsū samta melnas sienas, viņš centās neievērot tās.

«Tagad man vajadzētu startēt uz Lalandu,»

viņš snauzdams domāja. «Mēs trijatā sēdētu vadības kabīnē, un es viņiem stāstītu, cik varena planēta ir Varavīksne un kā es to krustām šķērsām izbraukāju pa vienu dienu. Persijs Diksons klusētu, tīdams ap pirkstu bārdu, bet Marks sūkstītos, ka viss jau re­dzēts, ka visur garlaicīgi un vienādi. Bet rīt k ap šo laiku mēs izietu no deritrinitācijas …»

Viņam garām, galvu nokārusi, pagāja tā skaistā meitene ar sirmumu zeltainajos ma­tos, kura kosmodromā tik savlaicīgi bija pār­traukusi viņa nepatīkamo sarunu ar Skļa- rovu. Viņa gāja gar pašu ūdens malu, un viņas seja vairs neizskatījās pārakmeņoju- sies, tā vienkārši bija bezgala nogurusi. So­ļus piecdesmit tālāk viņa apstājās, pastāvēja, vērdamās jūrā, apsēdās smiltīs, atspiezdama zodu pret ceļiem. Tūlīt pat Gorbovskim pie auss kāds smagi nopūtās, un pašķielējis Gor­bovskis ieraudzīja Skļarovu. Arī Skļarovs skatījās uz meiteni.

— Nekam nav jēgas, — viņš sacīja ne vi­sai skaļi. — Esmu dzīvojis garlaicīgu, neva­jadzīgu dzīvi! Un pats sliktākais pataupīts pēdējai dienai…

— Draudziņ — sacīja Gorbovskis, — kas tad pēdējā dienā var būt labs?

— Jūs vēl nezināt…

— Zinu, — sacīja Gorbovskis. — Visu zinu …

— Visu jūs nevarat zināt… Es taču dzirdu, kā jūs ar mani runājat.

— Kā?

— Kā ar parastu cilvēku. Bet es esmu gļē­vulis un noziedznieks.

— Nu. Robert, — teica Gorbovskis. — Kas tad jūs par gļēvuli un noziedznieku?

— Esmu gļēvulis un noziedznieks, — spī­tīgi atkārtoja Roberts. — Es droši vien esmu pat sliktāks, jo uzskatu, ka esmu visu darī­jis parei/i.

— Zaķpastalu un noziedznieku nemēdz būt, — sacīja Gorbovskis. — Es drīzāk noti­cēšu, ka cilvēks spējīgs augšāmcelties, nekā izdarīt noziegumu.

— Nevajag mani mierināt. Es jau teicu, ka jūs nezināt visu.

Gorbovskim laiski pagrieza pret viņu galvu.

— Robert, — viņš sacīja, — netērējiet vel­tīgi laiku. Ejiet pie viņas. Apsēdieties lī­dzās … Man ir ļoti ērti gulēt, bet, ja vēla­ties, es jums palīdzēšu …

— Viss iznāk ne tā. kā gribētos, — sku­mīgi sacīja Roberts. — Es biju pārliecināts, ka izglābšu viņu. Man likās, ka esmu gatavs uz visu. Bet izrādījās, ka uz visu gatavs es neesmu … Es iešu … — viņš pēkšņi sacīja.

Gorbovskis noskatījās, kā viņš aizsolo, — sākumā apņēmīgi un pašpārliecināti, bet pēc tam arvien lēnāk un lēnāk, kā viņš tomēr pie­iet klāt meitenei un apsēžas blakus, un viņa neatvirzās.

Kādu laiku Gorbovskis vēroja viņus, mēģi­nādams noskaidrot, vai apskauž tos vai ne, bet tad iesnaudās pa īstam. V; ņu pamodināja auksts pieskāriens. Viņš pavēra vienu aci un ieraudzīja Kamilu, viņa mūžīgo, ērmīgo ķi­veri, viņa mūžam skābo un saīgušo seju un apa|ās, nemirkšķinošās acis.

— Es zināju, ka jūs esat šeit, Leonīd, — pavēstīja Kamils. — Es jūs meklēju.

— Sveiki, Kamil, — nomurmināja Gorbov­skis. — Droši vien tas ir ļoti garlaicīgi — zināt visu …

Kamils pievilka tuvāk krēslu un apsēdās līdzās tāda cilvēka pozā, kam pārlauzts mu­gurkauls.

— Ir vēl garlaicīgākas lietas, — viņš sa­cīja. — Man viss apnicis. Tā bija milzīga kļūda.

— Kā klājas viņpasaulē? — jautāja Gor­bovskis.

— Tur ir tumšs, — sacīja Kamils. Viņš apklusa. — Šodien es trīskārt nomiru un trīs­kārt atdzīvojos. Katru reizi ļoti sāpēja.

— Trīskārt, — atkārtoja Gorbovskis.

— Rekords. — Viņš paskatijas Kamilā.

— Kamil, sakiet taisnību. Es nekādi nevaru saprast. Jūs esat cilvēks? Nekautrējieties. Es vairs nevienam nepaspēšu izstāstīt.

Kamils padomāja.

— Nezinu, — viņš sacīja. — Es esmu pēdējais no Velna Duča. Eksperiments neiz­devās. Stāvokļa «gribi, bet nevari» vietā — «vari, bet negribi». Neizturami skumīgi ir varēt un negribēt.

Gorbovskis klausījās, aizvēris acis.

— Jā, es saprotu, — viņš noteica. — Varēt un negribēt — tas nak no mašīnas. Bet sku­mīgi — no cilvēka.

— Neko jūs nesaprotat, — sacīja Kamils. — Reizēm jūs mīlat pasapņot par patriarhu prāta spēku, kam nav ne vēlmju, ne jūtu, pat ne sajūtu. Saprāts bez miesas. Daltoniskas smadzenes. Varenais Loģiķis. Loģiskās meto­des prasa absolūtu koncentrāciju. Lai kaut ko paveiktu zinātnē, nepieciešams dienu un nakti par to vien domāt, par to vien lasīt, par to vien runāt…. Bet ko lai dara ar savu psihisko prizmu? Ar iedzimto spēju just? Va­jag taču mīlēt, vajag lasīt par mīlu, vajadzīgi zaļi pakalni, mūzika, gleznas, neapmierinā­tība, bailes, skaudība … Jūs mēģināt sevi ierobežot un zaudējat klēpi laimes. Un jūs lieliski apzināties, ka zaudējat, Un tad, lai iznīdētu sevī šo apziņu un izbeigtu mokošo sašķeltību, jūs izkastrējat sevi. Jūs iznīdējat sevī visu cilvēka emocionālo pusi un atstājat vienu vienīgu reakciju uz apkārtējo pasauli — šaubas. «Apšaubi!» — Kamils apklusa. — Un tad jūs gaida vientulība. — Viņš baismīgi skumji skatījās uz vakarīgo jūru, atdziestošo pludmali, uz tukšajiem gujamkrēsliem, kas meta dīvainu, trīskāršu ēnu. — Vientu­lība … — viņš atkārtoja. — Cilvēki, jūs vienmēr pamētāt mani. Es allaž biju lieks, uzbāzīgs un nesaprotams dīvainis. Ari tagad jūs aiziesiet. Bet es palikšu viens. Šonakt es atdzīvošos ceturto reizi, viens uz mirušas, pelniem un sniegu klātas planētas …

Pēkšņi liedagā atskanēja troksnis. Stig- daml smiltīs, uz jūru soļoja izmēģinātāji — astoņi izmēģinātāji, astoņi neizdevušies nul­les lauka lidotāji. Septiņi nesa uz pleciem astoto — aklu, ar apsaitētu seju. Aklais, galvu atmetis, spēlēja bandžo, un visi dzie­dāja:

Bridī, kad tev bija grūti, Bēda sniedzās jau līdz krūtīm, Teici: — Neapstāt! Redzi gaišu debessmalu, Mākoņspraugā saules salu? Ceļu turpināt!

Neskatīdamies, viņi iebrida jūrā līdz jos­tas vietai, līdz krūtīm, bet tad sāka peldēt, sekodami rietošajai saulei, turot uz mugu­rām aklo biedru. Pa labi no viņiem gandrīz līdz pašam zenītam melnoja siena, un pa kreisi gandrīz līdz pašam zenītam melnoja siena, un bija palikusi tikai šaura, tumšzila debesu sprauga, sarkana" saule un kausēta zelta celiņš, pa kuru viņi peldēja, un drīz viņus vairs nemaz nevarēja saredzēt drebo­šajos mirguļos, un bija dzirdams tikai ban­džo un dziesma:

… Redzi gaišu debessmalu, Mākoņspraugā saules salu? Ceļu turpināt!

СтрVга^^кий Аркадий Натанович Стругацкий Борис Натанович ДАЛЕКАЯ РАДУГА Москва, «Молодая гвардия», 1964

Издательство «Зинатне» На латышском языке

Arkādijs Strugackis, Boriss Strugackis TĀLĀ VARAVĪKSNE

Redaktors O. Jansons. Māksi, redaktors G. Krutojs. Tehn. redaktore M. Ķairiša. Korektore L. Brahmane. Nodota salikšanai 1969. g. 25. novembrī. Parakstīta iespiešanai 1970. g. 10. februārī. Tipogr. papīrs Nr. 2, formāts 70x 90'/32- 5,87 fiz. iespiedi.; 6,87 uzsk. iespiedi.; 6,72 izdevn 1. Metiens 30 000 eks. Maksā 20 kap. Izdevniecība «Zinātne» Rīgā. Tur- geņeva ielā 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Pre­ses komitejas 6. tipogrāfijā Rīgā, Gorkija ielā 6 Pašūt. Nr. 2731.

Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes 1969. gada 30. jan­vāra lēmumu