Tālā varavīksne

4. NODAĻA

Uz Varavīksnes bija tikai viens kosmo­droms, un šajā kosmodromā stāvēja tikai viens zvaigžņu kuģis — desanta sigma-D- zvaigžņu kuģis «Tariels Otrais». Tas bija redzams iztālēm — septiņdesmit metru aug­stais kupols mirdzēja kā mākonītis virs pla­kanajiem, tumšzaļajiem degvielas staciju jumtiem. Gorbovskis apmeta virs tā divus nedrošus apļus. Nolaisties blakus zvaigžņu kuģim bija grūti: blīvā lokā to ieskāva dažā­das mašīnas. No augšas varēja redzēt ne­veiklos robotus uzpildītājus, kas bija piesū­kušies pie sešiem bāku izciļņiem, rosīgos avā­rijas kiberus, kas aptaustīja katru apšuvuma centimetru, pelēko robotu-māti, kas vadīja kādu duci mazo, veiklo mašīnu-analizatoru. Tā bija pierasta aina, kas iepriecināja saim­nieka aci.

Bet pie kravas lūkas varēja konstatēt visu instrukciju pārkāpšanu. Pastūmušas malā pa­devīgos kosmodroma kiberus, tur bija sastā­jušās daudzas visāda tipa transporta mašī­nas. Tur bija parastās kravas mašīnas, tū­ristu «diližansi», lielie «testudo» un «gepardi» un pat viens «kurmis» — neveikla zemes rak­šanas mašīna, ko izmantoja rūdu šahtās. Tās visas, stumdT d?mas un bīdīdamas cita citu, veica kaut kādus sarežģītus darbus pie lūkas. Nomaļus tieši saulē stāvēja vairāki helikop­teri un mētājās tukšas kastes, ko Gorbovskis bez grūtībām pazina, — tādās pakoja ulmo­tronus. Uz kastēm skumīgi sēdēja kaut kādi cilvēki.

Meklējot nolaišanās vietu, Gorbovskis sāka jau trešo apli, kad pēkšņi pamanīja, ka viņa flaieram pa pēdām seko smags pterokārs, kura vadītājs, līdz jostas vietai izliecies pa atvērtajām durtiņām, r.āda viņam kaut kādas nesaprotamas zīmes. Gorbovskis nosēdināja plaieru starp helikopteriem un kastēm, un tūlīt arī pterokārs ļoti neveikli un smagi no­sēdās. blakus.

— Es aiz jums, — lietišķi uzsauca ptero- kāra vadītājs, izlēkdams no kabīnes.

— Neieteicu, — maigi sacīja Gorbovskis. —. Man nav nekādas daļas gar rindu. Esmu šī zvaigžņu kuģa kapteinis.

Vadītāja sejā parādījās sajūsma.

— Vareni! — viņš pusbalsī iekliedzās, uz­manīgi raudzīdamies apkārt. — Tūlīt mēs šiem nulles lauka fiziķiem parādīsim garu de­gunu. Kā sauc šī kuģa kapteini?

— Gorbovskis, — teica Gorbovskis, viegli paklanīdamies.

— Un stūrmani?

— Valkenšteins.

— Lieliski, — lietišķi noteica pterokāra vadītājs. — Tātad jūs esat Gorbovskis, bet es Valkenšteins. Ejam!

Viņš paņēma Gorbovski zem rokas. Gor­bovskis turējās pretim.

— Klausieties, Gorbovski, mēs ne ar ko ne­riskējam. Šie kuģi man ļoti labi pazīstami. Es pats atbraucu ar desantnieku. Mēs dosi­mies uz noliktavu, paņemsim pa ulmotronam un ieslēgsimies kopkajītē. Kad tas viss būs beidzies, — viņš ar nevērīgu žestu norādīja uz mašīnām, — mēs mierīgi izkāpsim.

— Bet ja nu pēkšņi atnāk īstais stūrmanis?

— īstajam stūrmanim vajadzēs ilgi pierā­dīt, ka viņš ir īstais, — nopietni iebilda vil­tus stūrmanis.

Gorbovskis iesmējās un noteica:

— Ejam.

Viltus stūrmanis pieglauda matus, dziļi ievilka elpu un apņēmīgi devās uz priekšu. Viņi sāka spraukties starp mašīnām. Viltus stūrmanis runāja nepārtraukti — turklāt pēk­šņi sulīgā, iespaidīgā basā.

— Es domāju, — visiem dzirdot viņš teica, — ka difuzoru tīrīšana mūs tikai aizkavēs.

Iesaku vienkārši nomainīt pusi no komplek­tiem un galveno uzmanību pievērst apšuves apskatei. Biedri, pabrauciet savu mašīnu maz­liet sānis! Jūs traucējat… Nu lūk, Valentīn Petrovič, sākot deritrinitāciju .. . Pabrauciet kravas mašīnu atpakaļ, biedri. Nesaprotu, kāpēc jūs grūstāties, ir taču rinda, ir sa­raksts, likums galu galā … Izsūtiet pārstāv­jus … Valentīn Petrovič, nezinu, kā jūs, bet mani pārsteidz šī aborigēnu mežonība. Kaut ko tamlīdzīgu mēs ar jums netikām redzējuši pat Pandoras tahorgu vidū …

— Jums ir pilnīga taisnība, Mark, — Gor­bovskis uzjautrināts teica.

— Ko? Ak tā, pats par sevi saprotams … Drausmīgi tikumi!

Meitene zīda lakatiņā, izbāzusi galvu no kravas mašīnas kabīnes, apjautājās:

— Ja nemaldos, stūrmanis un kapteinis?

— Jā! — izaicinoši atsaucās stūrmanis. — Un kā stūrmanis es ieteiktu jums vēlreiz pārlasīt instrukciju par izkraušanas kārtību.

— Jūs domājat, ka tas būtu nepieciešams?

— Bez šaubām. Jūs gluži veltīgi esat ie­braukusi kravas mašīnu divdesmit metru zonā …

— Vai zināt, draugi, — atskanēja jautra, jauna balss, — šim stūrmanim fantāzija ir trūcīgāka nekā pirmajiem diviem.

— Ko jūs ar to gribat teikt? — apvaino­jies jautāja viltus stūrmanis. Viņa sejā bija kaut kas no viltus Nerona.

— Saprotiet, — meitene lakatiņā iejūtīgi teica, — tur uz tām tukšajām kastēm jau sēž divi stūrmaņi un viens kapteinis, bet tukša­jās kastēs bija iepakoti ulmotroni, kurus aiz­veda bortinženieris — tāda kautra, jauna sie­viete. Viņai patlaban dzenas paka Padomes pilnvarotais…

— Kā jums tas patīk, Valentīn Petrovič? — iekliedzās neīstais stūrmanis. — Ķas par vilt- vāržiem!

— Man ir tāda sajūta, — nopietni teica Gorbovskis, — ka es nenokļūšu uz sava kuģa.

— Pareizi spriežat, — sacīja meitene laka­tiņā. — Un jūs neesat pirmais, kas šodien tā saka.

Stūrmanis grasījās apņēmīgi iet uz priekšu, bet te kravas mašīna no labās puses mazliet pavirzījās uz kreiso, tumši dzeltenais «dili­žanss» pavirzījās mazliet pa labi un tieši ceļā uz lūku, svaidīdami uz visām pusēm zemes pikas, pēkšņi sāka nikni griezties «kurmja» atņirgtie zobi.

— Valentīn Petrovič! — sašutis iekliedzās viltus stūrmanis. — Tādos apstākļos es ne­garantēju zvaigžņu kuģa gatavību startam!

— Veca dziesma! — skumji novilka «dili­žansa» vadītājs.

Skanīgā, jautrā balss sacīja:

— Kas tas par stūrmani! Žāvas nāk no garlaicības. Atcerieties otru stūrmani — tas gan mūs izklaidēja! Kā viņš pacēla kreklu un rādīja meteorītu atstātās rētas.

— Nē, pirmais bija labāks, — pagriezies teica «kurmja» vadītājs.

— Jā, viņš nebija slikts, — piekrita mei­tene lakatiņā. — Kā viņš soļoja starp mašī­nām, turēdams pie acīm fotouzņēmumu, un žēlabaini skaitīja: «Gaļa, māna Gaļa! Kas lai tevi sargā, ja no dzimtās puses tālu esi, dārgā!»

Viltus stūrmanis, nomākts nokāris galvu, knibināja no «kurmja» mirdzošajiem zobiem zemes pikas.

— Nu, bet ko jūs teiksiet? — «diližansa» vadītājs uzrunāja Gorbovski. — Ko jūs visu laiku klusējat? Vajadzētu taču kaut ko teikt… Kaut ko pārliecinošu.

Visi ziņkāri gaidīja.

— Vispār es varētu iekļūt arī pa pasažieru lūku, — domīgi teica Gorbovskis.

Viltus stūrmanis ar cerībām pacēla galvu un paskatījās viņā.

— Nevarētu vis, — pakratīdams galvu, sacīja vadītājs. — Lūka ir aizslēgta no iekš­puses.

Klusuma starplaikā skaidri bija sadzirdama Kaneko balss:

— Es nevaru dot jums desmit komplektus, saprotiet taču, biedri Prozorovski!

— Bet jūs saprotiet mani, biedri Kaneko! Mēs iesniedzām pieprasījumu par desmit komplektiem. Kā lai atgriežos ar sešiem?

Kāds iekrita starpā:

— Ņemiet, Prozorovski, ņemiet… Ņemiet pagaidām sešus … Pie mums četri komplekti pēc nedēļas atbrīvosies, un es jums atsūtīšu.

— Vai jūs apsolat?

Meitene lakatiņā teica:

— Prozorovska vienkārši žēl. Viņam seš­padsmit shēmas bāzējas uz ulmotroniem!

— Jā, nabadzība, — nopūtās «diližansa» vadītājs.

— Bet mums piecas, — bēdīgi noteica vil­tus stūrmanis. — Piecas shēmas un tikai viens ulmotrons. Vai nu viņiem būtu grūti atvest kādus divsimt gabalus.

— Mēs varētu atvest arī divsimt un trīs­simt, — teica Gorbovskis, — bet ulmotroni tagad vajadzīgi visiem. Uz Zemes sāks strā­dāt seši jauni U-konveijeri.

— U-konveijers! — teica meitene lakatiņā. — Viegli pateikt!… Vai jūs stādāties priekšā ulmotronu ražošanas tehnoloģiju?

— Tikai vispārējos vilcienos.

— Sešdesmit kilogrami ultramikroele- mentu… Montāžu vada cilvēks, kļūda ne­drīkst pārsniegt pusmikronu … Bet vai cil­vēks, kas sevi cicnī, strādās par montētāju? Vai jūs strādātu?

— Pieņem brīvprātīgos, — teica Gorbov­skis.

— Ā!… — ar riebumu sacīja «kurmja» vadītājs. — Palīdzības nedēļa fiziķiem!…

— Ko lai dara, Valentīn Petrovič, — kau­nīgi smaidot, teica viltus stūrmanis. — Acīm­redzot mūs nelaidīs arī…

— Mani sauc Leonīds AndrejeviČs, — teica Gorbovskis.

— Bet mani sauc Hanss, — drūmi atzinās

viltus stūrmanis. — Iesim pasēdēt uz kas­tēm. Ja nu pēkšņi kaut kas …

Meitene lakatiņā pamāja viņiem ar roku. Viņi izlauzās no mašīnu mudžekļa un apsē­dās uz kastēm blakus citiem viltus zvaigžņu pilotiem. Viņus sagaidīja līdzjūtīgi smīnīgā klusumā.

Gorbovskis aptaustīja kasti. Plastmasa bija raupja un cieta. Saulē bija karsti. Gor- bovskim te galīgi nebija ko darīt, bet viņam, kā vienmēr, ļoti gribējās iepazīties ar šiem cilvēkiem, uzzināt, kas viņi tādi, kā nokļu­vuši tādā situācijā un vispār — kā te īsti iet. Viņš sabīdīja kopā vairākas kastes, pajau­tāja: «Vai drīkstu atlaisties?», apgūlās, iz­stiepies visā garumā, un ar skavu piestipri­nāja blakus galvai mikrokondicionētāju. Tad viņš ieslēdza atskaņotāju.

— Mani sauc Gorbovskis, — viņš stādījās priekšā. — Leonīds. Es biju šī zvaigžņu kuģa kapteinis.

Es arī biju šī zvaigžņu kuģa kapteinis, — drūmi paziņoja smagnējs, tumšsejains cil­vēks, kas sēdēja pa labi. — Mani sauc Aļpa.

— Bet mani sauc Baņins, — sacīja līdz jostas vietai kails kalsens jauneklis baltā pa­namā. — Es biju un palieku stūrmanis. Vis­maz, kamēr nebūšu saņēmis ulmotronu.

— Hanss, — īsi noteica viltus Valken­šteins, apsēdies zālē tuvāk mikrokondicionē- tājam.

Trešais viltus stūrmanis acīmredzot viņus nedzirdēja. Viņš sēdēja, pagriezis visiem muguru, un, uzlicis bloknotu uz ceļiem, kaut ko rakstīja.

No mašīnu pūļa izbrauca garais «gepards». Pavērās durtiņas, no turienes izlidoja tukšas ulmotronu iepakojuma kastes, un «gepards» aizdrāzās stepē.

— Prozorovskis, — skaudīgi noteica Ba- ņins.

— Jā, — rūgti sacīja Aļpa. — Prozorov- skim nav jāmelo. Lamonduā labā roka. — Viņš dziļi ievilka elpu. — Nekad neesmu me­lojis. Nevaru ciest melošanu. Un tagad man ir ļoti nelāgi ap sirdi.

Baņins dziļdomīgi teica:

— Ja cilvēks sāk melot pret savu gribu, tas nozīmē, ka kaut kur kaut kas vairs nav kārtībā. Sarežģīta pēcdarbība.

— Viss atkarīgs no sistēmas, — teica Hanss. — No sākotnējās nostādnes: vairāk saņem tas, kam labāk iznāk.

— Ierosiniet citu nostādni, — teica Gor­bovskis. — Ja tev nekas neiznāk — še tev ulmotrons. Ja iznāk — sēdi uz kastēm…

— Jā, — teica Aļpa. — Šausmīga izgāša­nās. Vai kādreiz ir dzirdēts par rindām pēc ierīcēm? Vai pēc enerģijas? Iesniedzi piepra­sījumu un dabūji… Tu nekad pat neintere­sējies, no kurienes viss nāk. Tas ir, pats par sevi bija saprotams, ka eksistē daudzi cilvēki, kas ar prieku strādā zinātnes materiālās ap­gādes sfērā. Starp citu, tas patiešām ir ļoti interesants darbs. Es atceros, ka pats, pabei­dzis skolu, ļoti aizrautīgi nodarbojos ar neit-

rīno shēmu montāžas racionalizāciju. Tagad to neviens vairs neatceras, bet kādreiz tā bija ļoti populāra metode — neitrīno analīze. — Viņš izvilka no kabatas nomelnējušu pīpi un ar lēnām, ierastām kustībām to piebāza. Visi ziņkāri vēroja viņu. — Labi zināms, ka iekār­tas izmantotāju un iekārtas ražotāju skait­liskā attiecība kopš tā laika būtiski nav iz­mainījusies. Bet acīmredzot pēkšņi ir kolo­sāli palielinājies pieprasījums. Spriežot pēc visa — es esmu vienkāršs vērotājs —, caur­mēra pētniekam tagad nepieciešams divdes­mit reizes vairāk enerģijas un iekārtu nekā manā laikā. — Viņš dziļi ievilka dūmu, pīpe iešņācās un iesēcās. — Tāds stāvoklis ir iz­skaidrojams. Izsenis uzskata, ka vislielāko vērību pelnījusi tā problēma, kas dod maksi­mālu jauno ideju ražu. Tas ir dabiski, citādi nevar būt. Bet, ja sākotnējā problēma atrodas uz subelektronu līmeņa un prasa, teiksim, vienu iekārtas vienību, tad katra no desmit problēmām, kas atzarojas no galvenās, iegremdējas matērijā vismaz stāvu dziļāk un prasa jau desmitām iekārtas vienību. Pro­blēmu gūzma izraisa pieprasījuma gūzmu. Es nemaz nerunāju par to, ka iekārtas ražotāju intereses ne vienmēr saskan ar patērētāju interesēm.

— Apburtais loks, — teica Baņins. — Mūsu ekonomisti izgāzušies.

— Ekonomisti arī ir pētnieki, — iebilda Aļpa. — Viņiem arī ir darīšana ar problēmu gūzmu. Un ja jau esam'sākuši par to runāt, tad, lūk — interesants paradokss, kas mani pēdējā laikā ļoti saista. Ņemsim nulles T. Jauna, ražīga un ļoti perspektīva problēma. Tā kā tā ir ražīga, Lamonduā ar pilnām tie­sībām tiek nodrošināts ar milzīgu daudzumu materiālu un enerģijas. Lai to saglabātu, Lamonduā ir spiests bez apstājas traukties uz priekšu — straujāk, dziļāk un… šaurākā jomā. Bet jo straujāk un pamatīgāk viņš iedziļinās, jo vairāk vajadzību rodas un jo stiprāk viņš izjūt nepietiekamo apgādi, kamēr beidzot sāk pats sevi bremzēt. Paskatieties uz šo rindu. Četrdesmit cilvēku gaida un tērē dārgo laiku. Trešā daļa Varavīksnes pētnieku tērē laiku, nervu enerģiju un jaunrades tempu! Bet pārējās divas trešdaļas sēž labo­ratorijās, rokas klēpī salikuši, un spēj tagad domāt tikai par vienu: atvedīs vai neatvedis? Vai tā nav sevis bremzēšana? Cenšanās sa­glabāt materiālo resursu pieplūdumu rada sacensību, sacensība izraisa vajadzību nepro­porcionālu pieaugumu, un rezultātā mēs bremzējam paši sevi.

Aļpa apklusa un sāka izdauzīt pīpi. No mašīnu jūkļa, stumdot _tās pa labi un pa kreisi, izlīda «kurmis». Ērmoti augstās kabī­nes logā bija redzams jauna ulmotrona vāks. Braucot garām, vadītājs pamāja ar roku vil­tus zvaigžņu kuģu pilotiem.

— Gribētos gan zināt, kāpēc Pēddziņiem nepieciešami ulmotroni, — nomurmināja Hanss.

Neviens neatbildēja. Visi noraudzījās pakaļ

«kurmim», uz kura sāniem varēja saskatīt Pēddziņu zīmi — melnu septiņstūri uz sar­kana vairodziņa. n,

— Manuprāt, — teica Baņins, — vainīgi tomēr ir ekonomisti. Vajadzēja paredzēt. Va­jadzēja pirms divdesmit gadiem orientēt sko­las tā, lai tagad pietiktu kadru zinātnes mate­riālās apgādes laukā.

— Nezinu, nezinu, — teica AJpa. — Vai tāds process vispār ir plānojams? Mēs maz par to zinām, bet var taču izrādīties, ka līdz­svars starp pētnieku garīgo potenciālu un cilvēces materiālajām iespējām vispār nav reāls. Vienkārši sakot, ideju vienmēr būs krietni vairāk nekā ulmotronu.

— Nu, tas vēl jāpierāda, — teica Baņins.

— Bet es taču neteicu, ka tas ir pierādīts. Tas ir mans pieņēmums.

— Tāds pieņēmums ir kaitīgs, — paziņoja Baņins. Viņš sāka iekaist. — Tāda doma sa­glabā krīzi uz mūžīgiem laikiem! Tas taču ir strupceļš! …

— Kāpēc strupceļš? — klusi teica Gorbov­skis. — Gluži otrādi.

Baņins neklausījās.

— Jāizbeidz krīze! — viņš teica. — Jā­meklē izeja! Un izeja, protams, nav atrodama drūmos pareģojumos!

— Kāpēc drūmos? — jautāja Gorbovskis. Bet viņam atkal nepievērsa uzmanību.

— Atteikties no sadales pamatprincipa ne­drīkst, — sacīja Baņins. — Tas būtu vien­kārši negodīgi attiecībā pret vislabākajiem darbiniekiem. Jūs divdesmit gadus atgremo­siet kādu mazsvarīgu problēmeli, bet enerģi­jas, teiksim, saņemsiet tikpat daudz, cik La­monduā. Tas taču būtu muļķīgi! Tātad tā nav izeja? Nē, nav. Vai jūs pats redzat iz­eju? Jeb aprobežojaties ar vēsu faktu konsta­tēšanu?

— Es esmu vecs zinātnes darbinieks un vecs cilvēks, — teica Aļpa. — Visu mūžu no­darbojos ar fiziku. Tiesa, padarījis esmu^maz, jo esmu vienkāršs pētnieks, bet tas nav gal­venais. Pretēji visām šīm jaunajām teorijām esmu pārliecināts, ka cilvēka dzīves jēga ir pasaules izzināšanā. Un man nudien sāpīgi noskatīties, ka miljardiem cilvēku mūsu laik­metā vairās no zinātnes, meklē savu aicinā­jumu sentimentālajā kontaktā ar dabu, ko viņi sauc par mākslu, viņus apmierina pa­viršā iepazīšanās ar parādībām, ko viņi sauc par estētisko uztveri. Bet man šķiet, ka pati vēsture ir noteikusi cilvēces sadali trīs gru­pās — zinātnes kareivjos, audzinātājos un ārstos, kuri, starp citu, arī ir zinātnes ka­reivji. Patlaban zinātnei ir grūtības materiā­lajā apgādē, bet tajā pašā laikā miljardiem cilvēku zīmē bildītes, rīmē vārdus… vispār rada iespaidus. Bet viņu vidū ir daudz potenciāli lielisku darbinieku. Enerģisku, as­prātīgu, ar neiedomājamām darba spējām.

— Nu, nu, — teica Baņins.

Aļpa neko neatbildēja un sāka piebāzt pīpi.

— Atļaujiet, es turpināšu jūsu domu, — ierunājās Gorbovskis. — Es redzu, jums nav drosmes.

—• Pamēģiniet, — teica Aļpa. . — Derētu visus šos māksliniekus un dzej­niekus sadzīt mācību nometnēs, atņemt vi­ņiem otas un zosu spalvas, piespiest viņus iziet īslaicīgus kursus un likt, lai būvē zināt­nes kareivjiem jaunus U-konveijerus, montē tau traktorus un lej ergohronu prizmas…

— Tas taču ir bleķis! — vīlies teica Ba­ņins.

— Jā, tas ir bleķis, — Aļpa piekrita. — Bet mūsu idejas nav atkarīgas ne no mūsu sim­pātijām, ne antipātijām. Šī ideja man ir bū­tiski pretīga, tā mani pat biedē, bet tā ir ra­dusies … un ne tikai manā galvā vien.

— Tā ir neauglīga ideja, — laiski teica Gorbovskis, raudzīdamies debesīs. — Mēģi­nājums atrisināt pretrunu starp cilvēces ga­rīgo un materiālo potenciālu kopumā. Tā no­ved it kā pie jaunas, bet faktiski vecās un banālās pretrunas starp mehānisko loģiku un morāles un audzināšanas sistēmu. Tādā sa­dursmē mehāniskā loģika vienmēr cietīs ne­veiksmi.

Aļpa pameta ar galvu un ietinās dūmu mākoņos. Hanss domīgi noteica:

— Baiga domiņa. Vai atceraties «desmit zinātnieku projektu»? Kad Padomei ierosi­nāja pārsviest uz zinātnes lauku daļu Pārpil­nības , fonda enerģijas … Tīrās zinātnes vārdā piespiest cilvēci ierobežot elementārās vajadzības. Vai atceraties lozungu: «Zināt­nieki ir gatavi badoties»?

Baņins turpināja:

— Bet Jamakava toreiz piecēlās un teica: «Bet seši miljardi bērnu nav tam gatavi. Nav gatavi tāpat, kā jūs neesat gatavi izstrādāt sociālus projektus.»

— Es arī nevaru ciest šos fanātiķus, — teica Gorbovskis.

— Es nesen izlasīju Lorenča grāmatu, — sacīja Hanss. — «Cilvēki un problēmas» … Vai esat lasījuši?

— Esam, — atbildēja Gorbovskis.

Aļpa noraidoši pakratīja galvu.

—• Laba grāmata, vai ne? Mani tajā pār­steidza viena doma. Tiesa, Lorencs pie tās neapstājās, ierunājās par to tikai garāmejot.

— Nu, nu? — jautāja Baņins.

— Atceros, es veselu nakti par to domāju. Toreiz nepietika aparatūras, gaidījām, kad pievedīs, — parastā nervozēšana, jūs jau zināt. Un tad manī nobrieda šāda doma. Lo­rencs runā par dabisko atlasi zinātnē. Kādi faktori nosaka zinātnes virzienu nozīmīgumu tagad, kad zinātne neietekmē vai gandrīz vairs neietekmē materiālo labklājību?

— Nu, nu? — jautāja Baņins.

— Manī nobrieda šāda doma. Paies zināms laiks, un tie zinātniskie pētījumi, kas izrādī­sies visperspektīvākie, uzsūks visus pētīju­miem vajadzīgos materiālus, kļūs nesamē­rīgi dziļi, bet pārējie virzieni vienkārši paši no sevis iznīks. Un visā zinātnē būs tikai divi trīs virzieni, kur nevienam citam, izņe­mot korifejus, nekas nebūs skaidrs. Vai sa­protat mani?

— E, blēņas! — teica Baņins.

— Kāpēc tad blēņas? — apvainojies jau­tāja Hanss. — Minēšu faktus. Zinātnē pastāv simtiem tūkstošu virzienu. Katrā strādā tūk­stošiem cilvēku. Es personīgi pazīstu četras pētnieku grupas, kas sistemātisku neveik­smju dēļ pametušas darbu un saplūdušas ar citām, veiksmīgākām grupām. Es pats div­reiz tā izdarīju …

Aļpa teica:

— Joks paliek joks, bet ņemiet to pašu La­monduā. Lūk, viņš pa galvu pa kaklu cenšas realizēt nulles T. Nulles T, kā to arī varēja sagaidīt, dod milzumu jaunu atzarojumu. Bet Lamonduā ir spiests nocirst gandrīz visus šos atzarojumus, viņš vienkārši ir spiests tos ignorēt. Tāpēc ka viņam nav nekādu iespēju rūpīgi pārbaudīt katru atzarojumu no tā perspektīvas viedokļa. Vēl vairāk — viņš spiests apzinīgi ignorēt acīm redzami intere­santas un pārsteidzošas lietas. Tā,'piemēram, notika ar Vilni. Tā ir negaidīta, apbrīnojama un, manuprāt, draudīga parādība. Bet, soļojot uz mērķi, Lamonduā pieļāva pat šķelšanos savā nometnē. Viņš sastrīdējās ar Aristoteli, viņš atteicās materiāli nodrošināt Viļņa pēt­niekus. Viņš iet arvien dziļāk, dziļāk, dziļāk, un pētāmā problēma kļūst arvien šaurāka. Vilnis ir palicis viņam tālu aizmugurē. Tas viņam ir tikai traucējums, un viņš negrib par to ne dzirdēt. Bet, starp citu, Vilnis node­dzina sējumus …

Virs kosmodroma iedārdējās vispārējās ap­ziņošanas skaļrunis:

— Uzmanību, Varavīksne! Runā direktors. Izmēģinātāju brigādes vecāko Gabu kopā ar brigādi lūdzu nekavējoties ierasties pie ma­nis.

— Laimīgi cilvēki! — teica Hanss. — Ne­kādi ulmotroni viņiem nav vajadzīgi.

— Viņiem savu rūpju diezgan, — teica Baņins. — Es reiz redzēju, kā viņi trenējas — nu nē, paldies, es labāk būšu viltus stūrma­nis … Bet pēc tam divus gadus sēdēt bez īsta darba un katru dienu dzirdēt: «Vēl maz­liet pacietieties! Varbūt rīt…»

— Es priecājos, ka jūs ierunājāties par to, kas notiek mūsu aizmugurē, — sacīja Gor­bovskis.— Zinātnes «baltie plankumi». Mani arī interesē šis jautājums. Manuprāt, aizmu­gurē mums viss nav kārtībā. Piemēram, Ma- sačūsetsas mašīna. — Aļpa nošūpoja galvu. Gorbovskis pievērsās viņam. — Jums, pro­tams, vajadzētu atcerēties. Tagad tikai retais to atceras. Aizraušanās ar kibernētiku ir pāri.

— Es itin neko nevaru atcerēties par Masa- čūsetsas mašīnu, — teica Baņins. — Nu, nu?

— Tās, ziniet, ir sensenās bažas: mašīna kļuvusi gudrāka par cilvēku un pakļāvusi to … Pirms piecdesmit gadiem Masačūsetsā iedarbināja vissarežģītāko kibernētisko iekārtu, kāda jebkad ir eksistējusi. Sī iekārta

darbojās fenomenāli ātri, tai bija neaptve­rama atmiņa un tamlīdzīgi… Mašīna strā­dāja tieši četras minūtes. To izslēdza, aizce- mentēja visas ieejas un izejas, to atvienoja no enerģijas avota, nomīnēja un apjoza ar dzeloņdrātīm. Ar visīstākajām, sarūsējušām dzeloņdrātīm, gribat — ticiet, gribat — ne.

— Bet kas tad tur īsti notika? — jautāja Baņins.

— Mašīna sāka uzvesties pati pēc sava prāta, — teica Gorbovskis.

— Nesaprotu.

— Es arī nesaprotu, bet viņu tikko paspēja izslēgt.

— Bet vai kāds saprot?

— Es runāju ar vienu no tās radītājiem. Viņš saņēma mani aiz pleca, paskatījās acīs un noteica: «Leonīd, tas bija drausmīgi.»

— Vareni, — teica Hanss.

— Eh, — sacīja Baņins. — Blefs. Mani tas neinteresē.

— Bet mani interesē, — teica Gorbovskis. — Viņu taču var ieslēgt no jauna. Tiesa, Pa­dome aizliegusi to darīt, bet aizliegumu var atcelt. '

Aļpa nomurmināja:

— Katram laikmetam ir savi rēgi un ļaunie 1 burvji.

— Starp citu, par ļaunajiem burvjiem, — turpināja Gorbovskis. — Man tūlīt nāk prātā notikums ar Velna Duci.

Hansam mirdzēja acis.

— Kā tad — notikums ar Velna Duci! —

teica Baņins. — Trīspadsmit fanātiķi… Starp citu, kur viņi ir tagad?

— Pagaidiet, pagaidiet, — sacīja Aļpa. — Vai tie ir tie paši zinātnieki, kas saau­dzēja sevi ar mašīnām? Bet viņi taču gāja bojā!

— Tā runā, — teica Gorbovskis, — bet ne jau tas ir galvenais. Precedents tomēr ir.

— Kas par to? — sacīja Baņins. — Viņus sauc par fanātiķiem, bet viņos, manuprāt, ir kaut kas pievilcīgs. Atbrīvoties no visām vā­jībām, kaislībām, emociju uzliesmojumiem … Kailais saprāts plus neierobežotas iespējas pilnveidot organismu. Pētnieks, kam nav va­jadzīga aparatūra, kas ir pats sev aparāts un pats sev transports. Un nekādu rindu pēc ulmotroniem … Es to lieliski stādos priekšā. Cilvēks flaiers, cilvēks reaktors, cilvēks labo­ratorija. Nesabojājams, nemirstīgs …

— Lūdzu piedošanu, tas nav cilvēks, — no­rūca Aļpa. — Tā ir Masačūsetsas mašīna.

— Bet kā tad viņi aizgāja bojā, ja ir ne­mirstīgi? — jautāja Hanss.

— Paši sevi iznīcināja, — teica Gorbov­skis. — Acīmredzot maz prieka būt cilvēkam laboratorijai.

No mašīnas drūzmas parādījās aiz piepū­les pietvīcis cilvēks ar ulmotrona cilindru uz pleca. Baņins nolēca no kastes un pieskrēja palīgā. Gorbovskis domīgi vēroja, kā ulmo­tronu iekrauj helikopterā. Pietvīkušais žēlo­jās:

— Nepietiek ar to, ka triju vieta iedod vienu. Nepietiek ar to, ka jāzaudē puse die­nas. Tev vēl jāpierāda, ka tev ir tiesības! Tev netic! Jūs varat iedomāties — tev netic! Ne­tic!!!

Kad Baņins atgriezās, Aļpa teica:

— Tas viss izskatās diezgan fantastiski. Ja jūs interesē aizmugure, tad pavērojiet labāk Vilni. Katru nedēļu — kārtējā teleportācija nulles laukā. Un katra teleportācija izraisa Vilni. Lielāku vai mazāku izvirdumu. Bet Vilni pētī diletantiski. Kaut tikai neiznāktu otra Masačūsetsas mašīna, diemžēl — neiz­slēdzama. Kamils — vai jūs pazīstat Ka­milu? — uzskata to par planētas mēroga pa­rādību, bet viņa argumenti ir grūti sapro­tami. Ar viņu ļoti grūti sastrādāt.

— Starp citu, — sacīja ITanss, — vai jūs zināt Kamila viedokli attiecībā uz nākotni? Viņš uzskata, ka mūsdienu aizraušanās ar zinātni ir sava veida pateicība par pārpil­nību, sekas no tiem laikiem, kad spēja lo­ģiski uztvert pasauli bija vienīgā cilvēces cerība. Viņš sacīja: «Emociolisti un lo- ģiķi» — viņš acīmredzot runā par mākslinie­kiem un zinātniekiem — «atsvešinās viens no otra, nesaprot vairs viens otru un nav .vairs vajadzīgi viens otram. Cilvēks pie­dzimst vai nu emociolists vai loģiķis. Tas katram ielikts šūpulī. Un kādreiz cilvēce sa­šķelsies divās sabiedrībās, kas būs tikpat sve­šas viena otrai, cik mēs — leonīdiešiem.»

— E, — Baņins teica. — Nieki. Kas par šķelšanos? Kur tad dēsies caurmēra cilvēks?

Pagava varbūt ari skatās uz Surda jauno gleznu kā auns uz jauniem vārtiem, bet Surds varbūt nesaprot, kāpēc pasaulē ek­sistē Pagava. Tur nav ko strīdēties — viens ir loģiķis, otrs — emociolists. Bet es? Jā, es esmu zinātnes darbinieks. Jā, trīs ceturtdaļas mana laika un trīs ceturtdaļas manu nervu pieder zinātnei. Bet bez mākslas es arī ne­varu iztikt! Te spēlē kāds atskaņotājs, un man ir ļoti patīkami. Es varētu iztikt arī bez atskaņotāja, bet ar to es jūtos daudz labāk… Jājautā, ko tad lai es daru? Plēšos uz pu­sēm, vai?

— Es arī tā nodomāju, — teica Hanss.

— Bet viņš sacīja, ka, pirmkārt, mūslaiku ģēnijs esot nākotnes caurmēra cilvēks, otr­kārt, ka eksistējot nevis viens caurmēra cil­vēks, bet divi — emociolists un loģiķis. Vis­maz es viņu tā sapratu.

— Tu esi kolosāls, — teica Baņins. — Ma­nuprāt, klausoties Kamilā, nevar saprast itin neko.

— Bet varbūt tas bija Kamila kārtējais paradokss, — domīgi noteica Gorbovskis.

— Viņam patīk paradoksi. Starp citu, para­doksam šis prātojums laikam ir pārāk tiešs.'

— Nu, Leonīd Andrejevič, — Hanss teica jautri. — Tomēr ņemiet vērā, ka tas ir nevis Kamila prātojums, bet mans.% Es vakar lie­dagā sauļojos, te pēkšņi uz akmens parādījās Kamils — jūs pazīstat viņa matiieri? — un sāka skaļi domāt, uzrunādams galvenokārt jūras viļņus. Es gulēju un klausījos, bet pēc tam iemigu.

Visi iesmējās.

— Kamils vingrinās, — teica Gorbovskis.

— Es apmēram varu iedomāties, kāpēc vi­ņam bija nepieciešama šī cilvēces sašķelša­nās. Acīmredzot viņu nodarbina jautājums par cilvēka evolūciju un viņš rada modeļus. Iespējams, ka loģiku un emociolistu sintēzē viņš saskata jauno cilvēku, kas vairs nebūs cilvēks.

Aļpa nopūtās un nolika pīpi.

— Problēmas, problēmas… — viņš teica.

— Pretrunas, sintēze, aizmugure, fronte… Bet vai jūs esat ievērojuši, kas šeit sēž? Jūs, jūs… viņš… es… Neveiksminieki. Zināt­nes atstumtie. Zinātne — tā saņem ulmotro­nus.

Viņš gribēja vēl kaut ko teikt, bet skaļru­nis atkal ierēcās:

— Uzmanību, Varavīksne! Runā direktors. Zvaigžņu kuģa «Tariels Otrais» kapteini Lco- .nīd Andrejevič Gorbovski! Planētas enerģēti­kas plānotāj biedri Kaneko! Lūdzu nekavē­joties ierasties pie manis.

No mašīnām tūlīt izliecās vadītāji. Viņu sejās bija lasāma neaprakstāma tīksme. Visi viņi raudzījās uz viltus zvaigžņu pilotiem. Baņins, galvu plecos ievilcis, iepleta rokas. Hanss jautri nokliedza: «Uz mani tas neat­tiecas, es esmu stūrmanis!» Aļpa nokrekšķē- jās un aizsedza seju ar delnu. Gorbovskis steidzīgi piecēlās.

— Man ir laiks, — viņš teica. — Ļoti ne­gribas iet projām. Es tā ari neko nepateicu. Lūk, īsumā mans viedoklis. Nav ko raizēties un lauzīt rokas. Dzīve ir skaista. Starp citu, tieši tāpēc, ka nav gala pretrunām un jau­niem pavērsieniem. Bet, kas attiecas uz neiz­bēgamām nepatikšanām, tad es ļoti cienu Kuprinu, un viņam ir kāds varonis, galīgi nodzēries un nelaimīgs cilvēks. Es atceros no galvas, ko viņš saka. — Viņš noklepojās. — «Ja es pakļūšu zem vilciena un man pār­griezīs vēderu, un manas iekšas sajauksies ar smiltīm un aptīsies ap riteņiem, un ja šajā pēdējā mirklī man jautās: «Nu, vai arī tagad dzīve ir apbrīnojami skaista?» — es patei­cīgā sajūsmā teikšu: «Ak, cik tā ir skais­ta!»» — Gorbovskis apmulsis pasmaidīja un iebāza atskaņotāju kabatā. — Tas tika sa­cīts pirms trim gadsimtiem, kad cilvēce vēl rāpoja. Nečīkstēsim! … Bet kondicionētāju es jums atstāšu — šeit ir ļoti karsts.