Tālā varavīksne

7. NODAĻA

Roberts atskatījās pār plecu. Atskaitot bāl­ganas debesis un zaļos laukus, nekas cits ne­bija vairs samanāms. «Šodien es jau divas reizes esmu bēdzis no tā,» viņš nodomāja. «Laikam neiztiks arī bez trešās.»

— Kas nu būs? — viņš jautāja.

Patriks izstiepa biezās lūpas.

— Slikti būs. Vilnim ir milzīgs inerces krājums.

— Vai tu mēģināji aprēķināt?

— Jā.

— Nu?

Patriks smagi nopūtās un neko neatbildēja. Savilcis uzacis, Roberts skatījās taisni uz priekšu. Tad viņš ieslēdza flaiera rāciju un noskaņoja to uz Pilsētiņas vilni. Viņš atkār­toja izsaukumu vairākas reizes, bet Pilsē­tiņa neatsaucās. «Nav ko uztraukties,» viņš nodomāja. «Vasaras svētki un tamlīdzīgi. Cik savādi, ka viņi vēl neko nezina. Lai nezina arī. Zināšu tikai es.» Viņš atkal jautāja:

— Kurp mēs lidojam?

— Tu jau reiz jautāji.

— Ak, jā … Patrik, draudziņ, vai tev katrā ziņā jātiek uz šiem Strautiem?

— Protams. Kur tad citur?

Roberts atkrita sēdekli.

— Jā, — viņš teica. — Velti tu paliki.

— Kādā ziņā «velti»?

— Vai tu vari ātrāk?

— Varu …

— Bet vēl ātrāk?

Patriks klusēja. Motors gārdza, aizrīda­mies ar gaisu.

— Mēs mūžīgi steidzamies, — nomurmi­nāja Patriks. — Vienmēr mūs kaut kas vai kāds dzen uz priekšu. Ātrāk, vēl ātrāk… Bet vai ne^ar vēl ātrāk? Var, mēs atbildam. Lūdzu!… Nav laika pavērties apkārt, nav laika apdomāt. Nav laika izprast — kāpēc un vai ir vērts? Un tad parādās Vilnis. Un mēs atkal steidzamies.

— Piedod vairāk degvielas, — teica Ro­berts. Viņš domāja pavisam par ko citu. — Un turies vairāk pa labi.

Patriks apklusa. Zem viņiem slīdēja bries­tošas labības zaļās druvas, retas, baltas si­noptisko staciju mājiņas. Varēja redzēt lopu barus, ko tieši pār druvām dzina uz dienvi­diem. Kibergani no augšas izskatījās pēc sīkām, mirdzošām zvaigznītēm. Tas viss ta­gad nebija vairs vajadzīgs.

— Vai tu neesi dzirdējis kaut ko par «Bultu»? — jautāja Roberts.

— Nē. «Bulta» ir tālu. Nepaspēs. Nedomā par to, Robi!

— Par ko tad lai es domāju? — nomurmi­nāja Roberts.

— Ne par ko. Apsēdies ērtāk un lūkojies visapkārt. Nezinu, kā tu, bet es gan neko no Visa tā agrāk neesmu redzējis. Manuprāt, es nekad agrāk nebiju pat ievērojis, ka druva, vējam pūšot, met zaļu vilni … Vilni! Tfu! Zini, kad es to pirmoreiz ieraudzīju? Zini? Kad aiz «haribdas» dzelzs vairoga vēroju stepi. Skatījos un skatījos uz to melno sienu un pēkšņi ieraudzīju stepi, un sapratu, ka visam beigas. Un man kļuva drausmīgi žēl visa tā. Bet susliki skatījās uz Vilni un nekā nesaprata … Un zini, ko es atklāju, Robi? Kaut kur mēs esam pārrēķinājušies.

Roberts klusēja. «Par vēlu tu atjēdzies,» viņš nodomāja. «Būtu skatījies agrāk, kaut vai pa logu.»

Apakšā peldēja garām balti ēku taisnstūri, betonēti laukumi, energoantenu svītrainie torņi — tā bija viena no daudzajām ziemeļu joslas enerģētiskajām stacijām.

— Laidies zemē, — teica Roberts.

— Kur?

— Tajā laukumā. Redzi? Kur stāv pterokāri.

Patriks paskatījās pāri bortam.

— Tiešām, — viņš teica. — Bet kam tas vajadzīgs?

— Paņemsi sev pterokāru, bet man atdosi flaieru.

— Kas tev padomā? — jautāja Patriks.

— Tālāk lidosi viens. Man Strautos nav ko meklēt. Laidies zemē.

Patriks paklausīgi laidās lejā. Flaieru viņš tomēr vadīja riebīgi. Roberts apskatīja lau­kumu.

— Lieliska organizācija, — viņš izsmējīgi nomurmināja. — Mēs tur visu pametam, cits citu spiežam vai nost, bet šeit — diviem dežu­rantiem trīs pterokāri.

Flaiers neveikli nosēdās starp pterokāriem. Roberts iekoda mēlē.

— Eh! — viņš teica. — Nu, rāpies, rāpies laukā!

Patriks lēnām un negribīgi nošļūca no sē­dekļa.

— Robi, — viņš nedroši teica, — varbūt tā nav mana darīšana, bet tomēr — kas tev padomā?

Roberts neveikli pārsēdās viņa vietā.

— Nebīsties, nekas briesmīgs. Vai tiksi galā ar pterokāru?

Patriks stāvēja, rokas nolaidis, un viņa sejā bija žēla izteiksme. — Robi, — viņš sacīja.

— Apdomā labi. Virs Viļņa ir simt kilometru augsta plazmas barjera. Tu pāri netiksi.

Roberts izbrīnā pavēras viņā.

— Viņš jau sen ir pagalam, — teica Pat­riks. — Pirmo reizi tu vēl varēji kļūdīties, bet tagad tur taču pāri gājis Vilnis.

— Par ko tu runā? — jautāja Roberts.

— Es netaisos lēkt pāri Vilnim, lai tas ir no­lādēts! Man padomā kaut kas svarīgāks. Pa­liec sveiks. Pasaki Maļajevam, ka es neat- griezīšos. Sveiki, Patrik!

— Sveiki! — atteica Patriks.

— Tā tu arī nepateici, vai tiksi galā ar pterokāru vai ne.

— Tikšu, — skumji noteica Patriks. — Pte­rokāru es pazīstu labi. Eh, Robi! …

Roberts strauji parāva uz savu pusi vadī­bas sviru, un, kad viņš pēc piecām minūtēm atskatījās, energostacija jau bija pazudusi aiz apvāršņa. Līdz Pilsētiņai bija divas stun­das ko lidot. Pārbaudījis degvielas krājumus un ieklausījies dzinējā, Roberts pārslēdza uz visekonomiskāko režīmu un ieslēdza kiber- pilotu. Tad viņš no jauna mēģināja izsaukt Pilsētiņu. Pilsētiņa klusēja. Roberts gribēja rāciju jau izslēgt, bet padomājis noregulēja to uz pašnoskaņošanos.

— … devītās klases skolnieks Asmodejs Barro ekskursijas laikā atradis pārakmeņo­jušos organismus, kas atgādina jūras ežus. Atraduma vieta ir diezgan tālu no piekras­tes…

— … apspriede pie direktora. Te klīst kaut kādas savādas baumas. Runā, ka Vilnis sa­sniedzis Grīnfīldu. Vai man neatgriezties bāzē? Manuprāt, patlaban nav laika domāt par ulmotroniem.

— … uzvest saviem spēkiem neizdosies. Mums nav Otello. Atklāti runājot, ideja uz­vest Šekspīru man šķiet absurda. Nedomāju, ka mēs esam spējīgi atrast jaunu interpre­tāciju, bet gaidīt, kamēr …

— … Vitja, kā tu dzirdi mani? Vitja, ap­brīnojams jaunums! Bulits atšifrējis šo gēnu.

Paņem papīru un raksti. Seši… Vien­padsmit… Vienpadsmit, kad tev saka…

— Uzmanību, Varavīksne! Visu ekspedīciju priekšnieki! Sākt evakuāciju! īpaši sekot, lai visi transporta lidaparāti, kuru celtspēja nav mazāka kā «Medūzas» klasei, tiktu nogādāti Galvaspilsētā.

- … neliela zila kotedžiņa pašā krastā. Šeit ļoti svaigs gaiss, lieliska saule. Es ne­kad neesmu mīlējusi Galvaspilsētu un nekad neesmu sapratusi, kāpēc tā uzcelta tieši uz ekvatora. Ko? Nu protams, šausmīgi tvei­cīgi…

— … Soijer! Soijer! Te Kaneko. Nekavējo­ties maini kursu. Mākslinieki jau atrasti. Dodies uz dienvidiem. Sameklē trešo helikop­teru. Trešais helikopters nav ieradies …

— Uzmanību, izmēģinātāji! Šodien pulk­sten četrpadsmitos notiks cilvēka ārpusplāna teleportācija uz Zemi. Lūdzu ierasties insti­tūtā ne vēlāk kā pulksten trīspadsmitos …

— … Neko nesaprotu. Nekā nevaru sazi­nāties ar direktoru. Visi kanāli aizņemti. Vai tu nezini, kas notiek?

— ĀdolI! Ādolf! Es tevi lūdzu, atsaucies! Lūdzu, atgriezies nekavējoties! Ir vēl iespēja tikt zvaigžņu kuģī! … (Balss skanēja arvien klusāk, bet Roberts noregulēja rāciju.) Šaus­mīga katastrofa! Nez kāpēc par to nekā ne­ziņo, bet man-teica, ka Varavīksnei esot bei­gas. Atgriezies nekavējoties! Es gribu būt kopā ar tevi…

Roberts palaida vaļa rācijas regulešanas pogu.

— … ka vienmer … pie Veselovska. Nē, Siņicina lasa jaunos dzejoļus. Pēc manām domām — interesanti. Man liekas, ka tev pa­tiks. Protams, nav jau nekāds šedevrs, to­mēr …

— … kāpēc, es visu lieliski saprotu. Bet padomā pats. «Tariels Otrais» ir desanta zvaigžņu kuģis. Vai tu mēģināji aplēst, cik cilvēku tas var uzņemt? Nē, es palikšu tepat. Vera arī nolēmusi palikt. Vai tad nav vien­alga, kur …

— Pēddziņi, Pēddziņi! Sapulcēšanās vieta — Galvaspilsēta. Visi uz Galvaspil­sētu! Paņemiet līdzi «kurmjus», raksim pa­tvertni. Varbūt paspēsim …

— … «Tariels», jūs sakāt? Protams, ka pa­zīstu, Gorbovskis. Jā, celtspēja viņam, diem­žēl, neliela. Nu ko … Es ierosinu apmēram šādu sarakstu: no diskrētniekiem — Pagavu, no viļņniekiern — Aristoteli, varbūt Maļa­jevu, no barjeristiem es ieteiktu Forsteru … Un kas par to, ka viņš ir vecs? Viņš ir dižs! Jums, draudziņ, ir četrdesmit gadu, un jūs, kā redzu, slikti izprotat sirmgalvja psiholo­ģiju. Tik vien atlicis, ko dzīvot, kā tie pieci, desmit gadi, bet tos pašus neļauj …

— Gaba! Gaba! Vai dzirdēji par teleportā- ciju nulles laukā? Ko? Aizņemts? Tu gan esi dīvains … Es lidoju uz institūtu. Kāpēc es­mu kļuvis traks? Zinu to visu, zinu … Tieši tagad! Bet ja nu pēkšņi iznāks? Paliec sveiks!

To, kas no manis paliks pāri, pameklē kaut kur ap Procionu …

— Atkal fiziķi kaut ko uzspridzinājuši Zie- mejpolā. Derētu aizlidot un paskatīties, bet šeit ieradīsies kaut kāds helikopters un mūs visus aicina uz Galvaspilsētu. Ak, jūs arī? Dīvaini!… Nu, tur satiksimies.

Roberts izslēdza raidstaciju. «Tariels Ot­rais», desantnieks …

Viņš pārņēma vadību un līdz pēdējai iespē­jai palielināja motora apgriezienus. Druvas lejā bija beigušās, sākās tropu mežu josla. Raibajā, dzeltenīgi zaļajā jūklī neko neva­rēja saskatīt, bet Roberts zināja, ka tur, mil­zīgo koku paēnā, stiepjas taisnas šosejas un pa šīm šosejām uz rietumiem droši vien jau joņo mašīnas ar bēgļiem. Gandrīz pie paša apvāršņa uz dienvidrietumiem aizlidoja vai­rāki smagi kravas helikopteri. Tie pazuda no redzesloka, un Roberts atkal palika viens. Viņš izvilka radiofonu un uzgrieza Patrika numuru. Patriks ilgi neatsaucās. Beidzot at­skanēja vina balss:

— Hallo?

— Patrik, tas esmu es, Skļarovs. Patrik, kas jauns ar Vilni?

— Tas pats vien, Robi. Puškina Krasts pārplūdis. Aodzora nodegusi. Ribačjes ciems deg patlaban. Dažas «haribdas» palikušas veselas, tās tagad buksē uz Galvaspilsētu. Kur tu esi?

— Tas nav svarīgi, — Roberts teica. — Cik tālu Vilnis ir no Pilsētiņas?

— No Pilsētiņas? Kam tev Pilsētiņa? Līdz Pilsētiņai vēl tālu. Paklausies, Robi, ja pa­liksi dzīvs, steidzīgi lido uz Galvaspilsētu. Mēs visi būsim tur pēc pusstundas. — Viņš pēkšņi noirgojās. — Maļajevu mēģināja iesē­dināt zvaigžņu kuģī. 2ēl, ka tevis nebija. Viņš pārsita Hasanam degunu. Bet Pagava kaut kur noslēpies.

— Vai tevi nemēģināja iesēdināt?

— Nu kāpēc tu tā, Robi?

— Labi, piedod. Tātad no Pilsētiņas Vilnis vēl ir tālu?

— Ne jau nu visai… Stundu pusotras …

— Paldies, Patrik. Uz redzēšanos!

Roberts no jauna mēģināja nodibināt saka­rus ar Taņu, šoreiz pa radiofonu. Viņš gai­dīja piecas minūtes. Taņa neatbildēja …

Pilsētiņa bija tukša. Stikla guļamtelpās, dārzos, raibajās kotedžās — visur valdīja klusums. Seit nebija tā paniskā haosa, kādu Grīnfīldā bija pametuši nulles lauka fiziķi. Smilšainie celiņi bija rūpīgi uzslaucīti, sko­las soli dārzā stāvēja, kā vienmēr, līdzenās rindās, gultas bija akurāti uzklātas. Tikai uz celiņa Taņas kotedžas priekšā gulēja aiz­mirsta lelle. Blakus lellei sēdēja lielacains, pūkains pieradināts kāmis. Viņš cītīgi apos­tīja lelli un labsirdīgā ziņkārē vēroja Ro­bertu.

Roberts iegāja Taņas istabā. Šeit, kā vien­mēr, bija tīrs, gaišs un labi smaržoja. Uz galda gulēja atvērta burtnīca, pār krēsla at­

zveltni nokarājās liels, pūkains dvielis. Ro­berts pataustīja — dvielis bija vēl mitrs.

Roberts pastāvēja pie galda, tad viņa ska­tiens izklaidīgi noslīdēja pār burtnīcu. Viņš divreiz izlasīja savu vārdu, iekams tas no­kļuva līdz viņa apziņai. Vārds bija uzrak­stīts lieliem drukātiem burtiem.

«ROBIK! Mūs ar steigu evakuē uz Gal­vaspilsētu. Meklē mani Galvaspilsētā. Katrā ziņā sameklē! Mums vēl nav nekas teikts, bet šķiet, ka tuvojas kaut kas drausmīgs. Tu man esi vajadzīgs, Robik. Sameklē mani. Tava T.»

Roberts izrāva lapiņu, četrkārt salocīja un iebāza kabatā. Viņš pēdējo reizi pārlaida ska­tienu Taņas istabai, atvēra sienas skapi, pieskārās viņas kleitām, atkal aizvēra skapi un izgāja no kotedžas.

No Taņas kotedžas bija labi saskatāma jūra — mierīga, sabiezējušai zaļai eļļai lī­dzīga. Desmitiem taciņu veda caur zāli uz dzelteno liedagu, kur bija izsvaidīti atpūtas krēsli un guļamās lāviņas. Vairākas laivas ar ķīli uz augšu gulēja pie paša ūdens. Bet apvārsnis ziemeļu pusē dega neciešami spil­gtos saules zibšņos. Roberts ātri piegāja pie flaiera. Viņš pārkāpa pāri bortam, apstājās un no jauna atskatījās uz jūru. Un pēkšņi viņš saprata: tā nebija saule, tā bija Viļņa kore.

Viņš gurdi atlaidās sēdeklī un iedarbināja flaieru. «Tas pats notiek arī dienvidos,» viņš nodomāja. «Tas piespiež mūs atkāpties gan

ziemeļos, gan dienvidos. Slazds. Koridors starp divām nāvēm.» Flaiers atkal- joņoja pār tropu mežu. «Cik vēl atlicis?» viņš do­māja. «Stundas divas, trīs? Divas vietas zvaigžņu kuģī vai desmit?»

Mežs zem flaiera pēkšņi izbeidzās, un plaša klajuma vidū Roberts ieraudzīja lielu pasa­žieru aerobusu, ap kuru stāvēja ļaužu pūlis. Viņš automātiski nobremzēja un sāka laisties lejā. Acīmredzot aerobuss bija avarējis un visi šie cilvēki — savādi, cik viņi maziņi, — gaidīja, kamēr pilots izlabos bojājumu. Viņš ieraudzīja pilotu — milzīgu, melnādainu cil­vēku, kas vandījās pa motoru. Tad viņš sa­prata, ka tie ir bērni, un tajā pašā brīdī ieraudzīja Taņu. Viņa stāvēja blakus pilotam un saņēma no tā kaut kādas detaļas.

Flaiers krišus nokrita soļus desmit no aerobusa, un visi tūlīt pagriezās pret to. Bet Roberts redzēja tikai Taņu, viņas brīnum­jauko, izmocīto seju, smalkās rokas, kuras spieda pie krūtīm netīros dzelžus, un izbrīnā ieplestās acis.

— Tas esmu es, — Roberts teica. — Kas noticis, Taņa?

Taņa klusēdama raudzījās viņā, tad viņš paskatījās uz melnādaino cilvēku un pazina Gabu. Gaba plati pasmaidīja un iesaucās:

— Ā, Roberts! Nāc palīgā! Taņa ir lieliska meitene, bet viņai nekad nav bijis darīšanu ar aerobusu. Man arī ne! Visu laiku noslāpst motors.

Bērni — astoņgadīgi zēni un meitenes — aplūkoja Robertu ar interesi. Roberts pie­gāja pie aerobusa un, garām ejot, maigi pie­skāries ar vaigu Taņas "matiem, ieskatījās motorā. Gaba uzsita viņam pa muguru. Viņi labi pazina viens otru. Viņi lieliski saderē­jās — Roberts un desmit izmisīgas garlaicī­bas nomocītie teleportācijas nulles laukā iz­mēģinātāji, kuri jau divus gadus sēdēja bez darba pēc neveiksmīgā eksperimenta ar suni Fimku.

Tas, ko Roberts ieraudzīja motorā, uz mir­kli aizsita viņam elpu. Jā, Gabam acīmre­dzot tiešām nekad nav bijusi darīšana ar aerobusiem. Nekā nevarēja darīt — nebija degvielas. Gaba pilnīgi veltīgi bija izārdījis gandrīz visu motoru. Tā gadās. Tas gadās pat vispieredzējušākajiem vadītājiem: aero­busos reti izbeidzas degviela. Roberts slepus paskatījās uz Taņu. Viņa arvien vēl spieda pie krūtīm netīros, eļļainos eksplozijas cilin­drus un gaidīja.

— Tātad? — mundri jautāja Gaba. — Vai mēs pareizi esam izlēmuši par šo te sviru, nezinu, kā to sauc?

— Viss var būt, — teica Roberts. Viņš sa­tvēra sviru un paraustīja to. — Vai kāds zina, ka jūs šeit esat iestrēguši?

— Es paziņoju, — atbildēja Gaba. — Bet viņiem tur nepietiek mašīnu. Vai tu zini noti­kumu ar embriodīgļiem?

— Nu, nu, — Roberts teica, bezmerķīgi, bet ļoti akurāti tīrot degvielas padeves sviras gropi. Viņš noliecās, lai nebūtu saskatāma viņa seja.

— Bija vajadzīgs transports. Kaneko sāka audzēt «medūzas», bet izrādījās, ka tās ir ne­vis «medūzas», bet kibernētiskās virtuves. Sagādes kļūda, vai ne? — Gaba iesmējās. — Kā tev patīk?

— Jāsmejas gribot negribot, — Roberts iz­grūda caur zobiem.

Viņš pacēla galvu un palūkojās debesīs. Viņš ieraudzīja tukšu bālganu zilgmi, bet zie­meļos virs tālo koku galotnēm žilbinoši spil­gto Viļņa kori. Tad viņš lēni nolaida motora vāku, nomurmināja: «Tā-ā … paskatīsi­mies!» — un apgāja apkārt aerobusam no otras puses, kur neviena nebija. Tur viņš pie­tupēs, atspiedis pieri pret spīdoši nopulēto apšuvumu. Otrpus aerobusam Gaba maigā, dārdošā balsī iedziedājās:

One is none, two is some, Three is a many, four is a penny, Five is a little hundred .. .[3]

Atvēris acis, Roberts ieraudzīja zālē viņa dejojošo ēnu — ēnu no paceltajām rokām un izplestajiem pirkstiem. Gaba izklaidēja bēr­nus. Roberts izslējās un, atvēris durvis, iekāpa aerobusā. Vadītāja krēslā, sēdēja zēns, no visa spēka ieķēries vadības kloķos. Viņš grozīja tos visneiedomājamākos virzienos un visu laiku svilpoja un dūca.

— Pielūko, ka nenorauj, — Roberts teica.

Zēns nepievērsa viņam uzmanību.

Roberts gribēja ieslēgt SOS antenu, bet

ieraudzīja, ka antena jau ieslēgta. Tad viņš atkal pārlaida skatienu debesīm. Cauri luk­tura spektrolītam debesis šķita maigi zilas, un tās bija pilnīgi tukšas. «Jāizlemj,» viņš nodomāja. Viņš pašķielēja uz zēnu. Zēns aiz­rautīgi attēloja vētras kaucienus.

— Panāc šurp, Robi, — teica Gaba. Viņš stāvēja pie durvīm.

Roberts izkāpa.

— Piever durvis, — sacīja Gaba.

Bija dzirdams, kā otrpus aerobusam Taņa kaut ko stāsta bērniem un kā zēns pilota krēslā svilpo un dūc.

— Kad tas būs šeit? — Gaba jautāja.

— Pēc pusstundas.

— Kas noticis ar motoru?

— Nav degvielas.

Gabas seja kļuva pelēka.

— Kāpēc? — viņš muļķīgi jautāja. Roberts klusēja. — Un tavā flaierā?

— Tādam čemodānam tur nepietiks pat piecām minūtēm.

Gaba ar dūri iebelza sev pa pieri un apsē­dās zālē.

— Tu esi mehāniķis, — viņš aizsmacis teica. — Izdomā kaut ko.

Roberts atspiedās pret aerobusu.

— Vai atceries pasaciņu par vilku, kazu un kāpostiem? Šeit ir divpadsmit bērnu, sie­viete un mēs abi. Sieviete, kuru es mīlu vairāk

par visiem cilvēkiem pasaulē. Sieviete, kuru es izglābšu, lai tas maksātu ko maksādams. Tā. Flaiers ir divvietīgs.

Gaba pameta ar galvu.

— Saprotu. Par to nav nemaz ko runāt, protams. Lai Taņa kāpj flaierā un ņem līdzi tik daudz bērnu, cik iet iekšā …

— Nē, — teica Roberts.

— Kāpēc ne? Pēc divām stundām yiņi būs Galvaspilsētā.

— Nē, — Roberts atkārtoja. — Tas viņu neglābs. Vilnis sasniegs Galvaspilsētu pēc trim stundām. Tur gaida zvaigžņu kuģis. Taņai jālido projām ar to. Nerunā man pretī! — viņš kā ārprātā čukstēja. — Ir iespē­jami tikai divi varianti: vai nu ar Taņu li­doju es, vai ar Taņu lido tu. Bet tad tu ap­zvērēsi pie visa, kas tev svēts, ka Taņa lidos projām ar šo zvaigžņu kuģi! Izvēlies.

— Tu esi jucis! — Gaba iesaucās. Viņš lēni piecēlās no zāles. — Tie ir bērni! Atjē­dzies! …

— Bet tie, kas paliks te, tie nav bērni? Kurš izvēlēsies tos trīs, kas lidos uz Galvas­pilsētu un uz Zemi? Tu? Ej izvēlies!

Gaba bez skaņas vārstīja muti. Roberts paskatījās uz ziemeļiem. Vilnis bija jau labi redzams. Mirdzošā josla cēlās aizvien aug­stāk, velkot līdzi smago, melno aizkaru.

— Nu? — teica Roberts. — Zvērēsi?

Gaba lēni pašūpoja galvu.

— Tad paliec sveiks, — teica Roberts.

Viņš paspēra soli uz priekšu, bet Gaba no­stājās viņam ceļā.

— Bērni! — viņš teica gandrīz bez ska­ņas.

Roberts abām rokām satvēra viņu aiz jakas atlokiem un piebāza seju cieši klāt viņa sejai.

— Taņa! — viņš izdvesa.

Vairākas sekundes viņi klusēdami raudzī­jās viens otram acīs.

— Viņa tevi ienīdīs, — Gaba klusi no­teica.

Roberts palaida viņu vaļā un iesmējās.

— Pēc trim stundām arī es miršu, — viņš teica. — Man būs vienalga. Paliec sveiks, Gaba.

Viņi šķīrās.

— Viņa nelidos tev līdzi, — Gaba nosauca viņam pakaļ.

Roberts neatbildēja. «Es pats to zinu,» viņš nodomāja. Viņš apgāja apkārt aerobusam un lieliem lēcieniem metās pie flaiera. Viņš re­dzēja sev pievērsto Taņas seju, ap viņu stā­vošo bērnu smaidošās sejiņas un jautri pa­māja ar roku, sajuzdams stipras sāpes sejas muskuļos, kas bija krampjaini savilkti bez­rūpīgā smaidā. Viņš pieskrēja pie flaiera, ieskatījās tajā, tad izslējās un uzsauca:

— Taņuška, nāc palīgā!

Šajā pašā mirklī aiz aerobusa parādījās Gaba. Viņš lēkšoja četrrāpus.

— Ē, ko jūs te garlaikojaties? — viņš ierē­cās. — Kas noķers Širhanu, vareno džungļu tīģeri?!

Viņš gari norēcās un, piespēris ar kāju, aizjoņoja četrrāpus uz mežu. Vairākas sekun­des bērni, mutes pavēruši, skatījās viņā, tad kāds jautri iespiedzās, kāds kareivīgi ieauro­jās un viss bariņš aizdrāzās paka Gabam, kurš rūkdams glūnēja, paslēpies aiz kokiem.

.Atskatījusies Taņa pienāca pie Roberta un izbrīnā pasmaidīja.

— Cik savādi, — viņa sacīja, — it kā ne­būtu nekādas katastrofas.

Roberts arvien vēl raudzījās turp, kur bija nozudis Gaba. Redzēt nevienu vairs nevarēja, bet smiekli un spiedzieni, krūmu brīkšķēšana un Sirhana draudīgie rēcieni no krūmiem bija skaidri sadzirdami.

— Cik savādi tu smaidi, Robik, — Taņa teica.

— Tas Gaba gan ir jokupēteris! — Roberts sacīja un tūdaļ nožēloja — vajadzēja klusēt. Balss neklausīja.

— Kas noticis, Robi? — Taņa tūlīt jau­tāja.

Viņš neviļus palūkojās pāri viņas galvai. Viņa arī atgriezās un paskatījusies izbīlī pie­spiedās tam klāt.

— Kas tas ir? — viņa jautāja.

Vilnis jau sniedzās līdz Saulei.

— Jāsteidzas, — Roberts teica. — Kāp kabīnē un pacel sēdekli.

Viņa veikli ielēca kabīnē, un tad viņš ar milzīgu lēcienu sekoja Taņai, ar labo roku apskāva viņas plecus un saspieda tā, lai viņa nevarētu pakustēties, un bez ieskrējiena uzrāva flaieru gaisā.

— Robi! — Taņa nočukstēja. — Ko tu dari, Robi?!…

Viņš neskatījās viņā. Viņš spieda no flaiera visu, ko vien varēja. Un tikai ar pašu acs kaktiņu viņš ieraudzīja lejā pļavu, vientuļu aerobusu un mazu sejiņu, kas ziņkārīgi vērās no vadītāja kabīnes.