Tālā varavīksne

8. NODAĻA

Dienas svelme jau sāka mazināties, kad pēdējie pterokāri pārkrauti un pārpildīti, ša­sijas lauzdami, nolaidās ielās, kas atradās blakus laukumam Padomes ēkas priekšā. Tagad šajā plašajā laukumā bija sapulcēju­šies gandrīz visi planētas iedzīvotāji.

No ziemeļiem un dienvidiem pilsētā lēni vilkās iekšā kroplīgo zemesracēju «kurmju» žvadzošās kolonas ar Pēddziņu pazīšanas zīmēm un celtnieku enerģētiķu dzeltenajiem zibeņiem. Tās apstājās laukuma vidū un pēc īsas apspriedes, kur runāja tikai divi cil­vēki .— katrs trīs minūtes pusbalsī —, sāka rakt dziļu šahtu — patvertni. «Kurmji» ap­dullinoši dārdēja, uzlaužot betona segumu, bet pēc tam cits pēc cita, ērmīgi izliekušies, pazuda zemē. Apkārt šahtai izauga sasmalci­nātas zemes riņķveida kalns, bet laukums pieplūda ar denaturēta bazalta nepatīkamo, skābo smaku, kas neizzuda.

Nulles lauka fiziķi aizpildīja tukšos teātra stāvus iepretim Padomes ēkai. Visu dienu viņi bija atkāpušies, aizsargājot ar «haribdu» avārijas vienībām katru novērošanas punktu, katru tālās kontroles staciju, glābdami, cik vien varēja, iekārtas un zinātnisko dokumen­tāciju, katru mirkli riskējot ar dzīvību, kamēr Lamonduā un direktora kategoriskā pavēle tos atsaukusi uz Galvaspilsētu. Viņus varēja pazīt pēc satrauktā, izaicinoši vainīgā iz­skata, pēc nedabiski skaļajām balsīm, pēc asprātībām, kuru sāls slēpās īpašos apstāk­ļos un par kurām neviens nesmējās, pēc ner­vozajiem, skaļajiem smiekliem. Tagad viņi Aristoteļa un Pagavas vadībā atlasīja un pārfotografēja uz mikrofilmām visvērtīgākos materiālus, lai evakuētu tos no planētas.

Liela mehāniķu un meteorologu grupa ap­metās pilsētas nomalē un sāka celt konvei­jeru cehus, lai būvētu nelielas raķetes. Bija nodomāts piekraut šīs raķetes ar svarīgāka­jiem dokumentiem un izsūtīt ārpus atmosfē­ras robežām mākslīgo pavadoņu veidā, lai vēlāk tos pievāktu un nogādātu uz Zemes. Raķetniekiem pievienojās daļa autsaideru — tādi, kas instinktīvi juta, ka nevar sēdēt, ro­kas klēpī salikuši, tādi, kas tiešām spēja un gribēja palīdzēt, un tādi, kas patiesi ticēja nepieciešamībai glābt svarīgāko dokumentā­ciju.

Bet uz laukuma, kas mudžēja no «gepar- diem», «medūzām», «degunradžiem», «dili­žansiem», «kurmjiem» un «grifiem», bija pa­licis vēl ļoti daudz ļaužu. Šeit atradās bio­logi un planetologi, kuru darbam šajās pēdē­jās stundās nebija nekādas nozīmes, autsai­deri — mākslinieki un aktieri — kas bija apjukuši no negaidītajiem notikumiem, sanik­noti, apmulsuši un nezināja, ko iesākt, kurp iet un kam izteikt pretenzijas. Kaut kādi ļoti savaldīgi un mierīgi cilvēki, sapulcējušies bariņos starp mašīnām, nesteigdamies saru­nājās par visdažādākajām tēmām. Un vēl kaut kādi cilvēki, kas, klusēdami un galvas nokāruši, sēdēja kabīnēs vai spiedās pie ēku sienām.

Planēta bija kļuvusi tukša. Visi iedzīvo­tāji — katrs cilvēks bija izsaukts, izvests, noķerts visattālākajos un mežonīgākajos stū­ros un atvests uz Galvaspilsētu. Galvaspil­sēta atradās uz ekvatora, un tagad visi pla­nētas ziemeļu un dienvidu platuma grādi bija tukši. Tur bija palikuši tikai nedaudzi, paziņodami, ka viņiem esot vienalga, bez tam virs tropu mežiem bija pazudis aerobuss ar bērniem un audzinātāju kopā ar smago «grifu», ko izsūtīja viņus meklēt.

Ēkā ar sidrabaino smaili pēdējās stundās nepārtraukti apspriedās Varavīksnes Pa­dome. Laiku pa laikam vispārējās translāci­jas reproduktors direktora vai Kaneko balsī nosauca visnegaidītāko cilvēku vārdus. Viņi skrēja uz Padomes ēku, pazuda aiz durvīm, pēc tam izskrēja ārā, kāpa pterokāros vai flaieros un devās prom no pilsētas. Daudzi no tiem, kuriem nebija, ko darīt, pavadīja viņus ar skaudīgiem skatieniem. Nebija zi­nāms, par kādiem jautājumiem Padomē ap­spriežas, bet vispārējās translācijas reproduk- tori galveno bija jau norēkuši: katastrofas draudi ir pilnīgi reāli; Padomes rīcībā ir ti­kai viens desanta zvaigžņu kuģis ar nelielu celtspēju; bērnu Pilsētiņa evakuēta, un bērni izvietoti pilsētas parkā audzinātāju un ārstu uzraudzībā; zvaigžņu kuģis «Bulta» nepār­traukti uztur sakarus ar Varavīksni un tuvo­jas tai, bet pienāks ne ātrāk kā pēc desmit stundām. Trīs reizes stundā Padomes dežu­rants informēja laukumu par Viļņa frontu stā­vokli. Reproduktors dārdēja: «Uzmanību, Va­ravīksne! Pārraidām informāciju …» Un tad laukums apklusa, un visi kāri klausījās, īgni atskatīdamies uz šahtu, no kurienes nāca «kur­mju» dobjā rūkoņa. Vilnis kustējās dīvaini. Tā* paātrinājums te palielinājās — un tad ļaudis sadrūma, nolaida acis —, te samazi­nājās —'un tad sejas kļuva gaišākas un parā­dījās nedroši smaidi. Bet Vilnis kustējās uz priekšu, dega sējumi un meži, liesmoja at­stātie ciemi.

Oficiālās informācijas bija ļoti maz — var­būt tāpēc, ka nebija neviena, kas ar to no­darbotos, un nebija arī laika —, un, kā pa­rasti tādos gadījumos, par informācijas gal­veno avotu kļuva baumas.

Pēddziņi un celtnieki arvien dziļāk ierakās zemē, un notrieptie, nogurušie ļaudis, kas pa­rādījās no šahtas, priecīgi spīdinādami zo­bus, sauca, ka viņiem vēl nepieciešamas divas trīs stundas un viņi būs pabeiguši dziļu un pietiekami lielu patvertni visiem. Uz viņiem skatījās ar zināmām cerībām, un šīs cerības vairoja neatlaidīgās baumas par aprēķiniem, ko izdarījis Etjēns Lamonduā, Pagava un kaut kāds Patriks. Saskaņā ar šiem aprēķi­niem ziemeļu un dienvidu Vilnis, sastapušies uz ekvatora, «savstarpēji enerģētiski izlādē­sies un deritrinitēsies», aprijot lielu dau­dzumu enerģijas. Runāja, ka pēc tam uz Varavīksnes uzkritīs apmēram pusotru metru biezs sniegs.

Runāja arī, ka pirms pusstundas Diskrētās telpas institūtā, kura baltās, aklās sienas no laukuma varēja ieraudzīt kurš katrs, beidzot izdevies realizēt veiksmīgu cilvēka nulles transportēšanu uz Saules sistēmu un pat no­sauca vārdā lidotāju, kas pirmais pasaulē esot kļuvis par nulles lauka lidotāju un šo­brīd it kā dzīvs .un vesels atrodoties uz Plu- tona.

Stāstīja par signāliem, kas saņemti no ra­joniem dienvidu Viļņa aizmugurē. Signāli bijuši stipri izkropļoti, bet tos izdevies dešifrēt, un tad it kā esot izrādījies, ka vairāki cil­vēki, kas brīvprātīgi palikuši kādā no energo- stacijām, kam gājis pāri Vilnis, esot dzīvi un jūtoties apmierinoši, un tas liecinot par to, ka P Vilnis atšķirībā no agrāk pazīstama­jiem Viļņa tipiem nerada reālas dzīvības briesmas. Nosauca pat šo laimīgo vārdus, un atradās ļaudis, kas pazina viņus personiski. To apstiprinot, atkārtoja kāda aculiecinieka

, stāstu par to, kā slavenais Kamils degošā pterokārā izlēcis no Viļņa un aizjoņojis ga­rām kā drausmīga komēta, kaut ko klieg­dams un vicinādams ar roku.

Plaši izplatījās baumas par to, ka kāds vecs zvaigžņu pilots, kas patlaban strādājot šahtā, it kā teicis apmēram tā: «Es pazīstu «Bultas» komandieri jau simt gadus. Ja viņš saka, ka būs ne ātrāk kā pēc desmit stun­dām, tad tas nozīmē, ka viņš būs ne vēlāk kā pēc trim. Un nav ko klausīt Padomi. Tur sēž diletanti, kam nav ne jausmas, kas ir mūs­dienu zvaigžņu kuģis un uz ko tas spējīgs pieredzējušās rokās.»

Pasaule pēkšņi bija pazaudējusi vienkār­šību un skaidrību. Kļuva grūti atšķirt patie­sību no nepatiesības. Visgodīgākais cilvēks, ko jūs esat pazinis kopš bērnu dienām, va­rēja ar mierīgu sirdi samelot, lai jūs uzmun­drinātu un nomierinātu, bet pēc divdesmit minūtēm jūs redzējāt viņu jau skumji salī­kušu zem bezjēdzīgajām baumām par to, ka Vilnis, lūk, dzīvībai gan bīstams neesot, bet nelabojami kropļojot psihi, atsviežot to atpa­kaļ alu cilvēka līmenī.

Ļaudis laukumā redzēja, ka Padomes ēkā ieiet spēcīga, gara auguma sieviete ar sarau­dātu seju, vezdama pie rokas gadus piecus vecu zēnu sarkanās bikšelēs. Daudzi viņu pa­zina — tā bija Zeņa Vjazaņicina, Varavīk­snes direktora sieva. Viņa iznāca ļoti drīz Kaneko pavadībā, kurš pieklājīgi, bet cieši turēja viņu zem elkoņa. Viņa vairs nerau­

dāja, bet viņas sejā bija tik nikna apņēmība, ka ļaudis pārbijušies kāpās atpakaļ, dodot viņai ceļu. Zēns mierīgi grauza cepumu.

Tiem, kas bija aizņemti, bija daudz vieg­lāk. Tāpēc liela grupa mākslinieku, rakst­nieku un aktieru, izstrīdējušies līdz aizsma­kumam, beidzot galīgi izlēma un devās uz pilsētas nomali pie raķetniekiem. Diez vai viņi spēja nopietni palīdzēt, tomēr viņi bija pārliecināti, ka viņiem atradīs darbu. Daži no viņiem nolaidās šahtā, kur darbs ritēja jau horizontālās ejās. Bet daži pieredzējuši piloti, iekāpa pterokāros un aizjoņoja uz zie­meļiem un dienvidiem, lai pievienotos Pado­mes novērotājiem, kas jau vairākas stundas spēlēja sunīšus ar nāvi.

Palikušie redzēja, ka Padomes ēkas parā­des durvju priekšā nolaižas apsvilis, apdau­zīts flaiers, viss vienos plankumos un ielieku­mos. No tā ar grūtībām izkāpa divi cilvēki, pastāvēja kādu mirkli uz drebošām kājām un devās uz durvīm, viens otru balstīdami. Viņu sejas bija dzeltenas, uztūkušas, un vi­ņos tikai ar grūtībām varēja sazīmēt jauno fiziķi Kārli Hofmani un nulles lauka izmēģi­nātāju Timotiju Soijeru, pazīstamo bandžo spēles meistaru. Soijers tikai mētāja galvu un īdēja, bet Hofmanis, kādu brīdi izdevis vienīgi sēcošas skaņas, ne visai saprotami pastāstīja, ka viņi nupat mēģinājuši pārlidot pāri Vilnim, piekļuvuši tam divdesmit kilo­metru attālumā, bet tad Timām noticis kaut kas nelabs ar acīm un nācies atgriezties.

Izrādījās, ka Padomē bija radusies ideja pār­sviest iedzīvotājus viņpus Viļņa. Soijers un Hofmanis lidojuši izlūkos. Un tūlīt kāds pa­stāstīja, ka divi pētnieki centušies panirt zem Viļņa atklātā jūrā pētniecības nolūkiem do­mātā batiskafā, bet līdz šim vēl neesot atgriezusies un nekas par viņiem neesot zināms.

Ap šo laiku laukumā bija palikuši kādi div­simt cilvēki — mazāk nekā puse no Vara­vīksnes pieaugušajiem iedzīvotājiem. Ļaudis centās turēties pulciņos. Viņi nesteidzīgi sa­runājās, nenovēršot acis no Padomes logiem. Laukumā palika kluss: «kurmji» atradās jau dziļi pazemē, un viņu rēkoņa bija tikko dzir­dama. Sarunas nebija nekādas jautrās.

— Atkal man sabojāts atvaļinājums. Šo­reiz, šķiet, uz ilgu laiku.

— Patvertnes, pazeme … pagrīde … At­kal uzbrūk melna siena un ļaudis aiziet pa­grīdē.

— Zēl, ka nav noskaņojuma gleznot. Ska­tieties, cik skaista ir Padomes ēka. Kāds krāsu dziļums. Es ar lielāko prieku to glez­notu … un atveidotu šo sasprindzinājumu un gaidas, bet… Nevaru. Slikta dūša.

— Tomēr savādi. Šķiet, mēs neēsam ievēlē­juši slepenu Padomi. Tipiski priesteru niķi. Ieslēgties kabinetā un pārspriest planētas lik­teni … Galu galā man jau nav tik svarīgi, par ko viņi tur runā, tomēr tas ir nepieklā­jīgi … '

— Man ļoti nepatīk Anaņjevs. Papriecajie-

ties, jau divas stundas viņš sēž viens pats, ne ar vienu nerunā, bet visu laiku tikai asina nazīti… Iešu ar viņu parunāt. Nāciet man līdzi, gribat?

— Aodzora nodegusi… Mana Aodzora. Es viņu cēlu. Tagad būs jāceļ no jauna … Bet pēc tam viņi atkal nodedzinās.

— Man viņu žēl. Lūk, mēs abi sēžam, un, goda vārds, es ne no kā nebīstos! Bet Matvejs Sergejevičs nevar pabūt ar sievu pat pēdējās stundās. Nejēdzīgi. Kāpēc?

— Es te sēžu un pļāpāju, jo uzskatu, ka vienīgā iespēja ir zvaigžņu kuģis, bet viss pārējais — čiks, mētāšanās, pašdarbība.

— Kāpēc es uz šejieni atlidoju? Kas man kaitēja uz Zemes? Varavīksne, Varavīksne, kā tu mums esi nodarījusi pāri!

Šajā brīdī vispārējās translācijas repro- duktors norēca:

— Uzmanību, Varavīksne! Runā Padome! Tiek sasaukta planētas iedzīvotāju kopsa­pulce! Sapulce notiks Padomes laukumā un sāksies pēc piecpadsmit minūtēm. Atkār­toju …

Spiezdamies caur pūli uz Padomes ēku, Gorbovskis atklāja, ka ir neparasti populārs. Viņa priekšā cilvēki pašķīrās, norādīja uz viņu ar acīm un pat ar pirkstiem, ar viņu sa­sveicinājās, viņam jautāja: «Nu, kas jauns, Leonīd Andrejevič?» Viņam aiz muguras pusbalsī nosauca viņa vārdu, uzskaitīja tās

zvaigznes un planētas, ar kurām viņam biju­šas darīšanas, kā arī kuģus, kurus viņš ko­mandējis. Gorbovskis, kas jau sen bija atra­dinājies no šādas popularitātes, klanījās uz visām pusēm, sveicināja ar paceltu roku, smaidīja, atbildēja: «Pagaidām viss ir kār­tībā,» — un domāja: «Lai man tagad ne­stāsta, ka plašas masas vairs neinteresējas par kosmiskajiem lidojumiem.» Tajā pašā laikā viņš gandrīz fiziski izjuta drausmīgu nervu sasprindzinājumu, kas valdīja lau­kumā. Tas atgādināja pēdējās minūtes pirms ļoti grūta un atbildīga pārbaudījuma. Sa­sprindzinājums pārņēma arī viņu. Smaidī­dams un atjokodamies viņš centās noteikt šī pūļa noskaņojumu un kolektīvo domu un mi­nēja, ko tas sacīs, kad viņš būs paziņojis savu lēmumu. «Ticu jums,» viņš neatlaidīgi domāja. «Ticu, lai tur vai kas, ticu. Ticu jums, izbiedētie, cerības zaudējušie fanātiķi, kas gatavi uz visu. Cilvēki!»

Pie pašām durvīm viņu panāca un apstā­dināja nepazīstams cilvēks šahtinieka darba tērpā.

— Leonīd Andrejevič, — viņš teica un no­rūpējies pasmaidīja. — Acumirkli. Burtiski acumirkli.

— Lūdzu, lūdzu, — Gorbovskis atteica.

Cilvēks steidzīgi rakņājās pa kabatām.

— Kad būsiet nonākuši uz Zemes, — viņš teica, — izpildiet manu lūgumu … Kur tad tas pazudis? … Nedomāju, ka tas jūs pārāk apgrūtinās. Aha, te būs, atradu … — Viņš izvilka uz pusēm pārlocītu aploksni. — Ad­rese ir, drukātiem burtiem … Lūdzu, nosū­tiet.

Gorbovskis pamaja ar galvu.

— Es varu arī ar rakstītiem, — viņš sir­snīgi sacīja un paņēma aploksni.

— Rokraksts ir drausmīgs. Pats nevaru iz­lasīt, bet tagad rakstīju steigā… — Viņš apklusa, tad sniedza roku. — Laimīgu ceļu! Jau iepriekš saku jums paldies.

— Kā ar jūsu šahtu? — Gorbovskis jau­tāja.

— Lieliski, — cilvēks atbildēja. — Par mums neuztraucieties.

Gorbovskis iegāja Padomes ēkā un, kāp­dams augšup, apdomāja, kā sākt uzrunu Pa­domei. Pirmā frāze nekādi nepadevās. Viņš nebija nokļuvis līdz otram stāvam, kad ieraudzīja Padomes locekļus kāpjam lejā viņam pretim. Pa priekšu, vilkdams pirkstu gar margām, lēni soļoja Lamonduā, pilnīgi mierīgs un pat mazliet izklaidīgs. Ieraugot Gorbovski, viņš savādi, mulsi pasmaidīja un tūdaļ novērsās. Gorbovskis palaida viņu ga­rām. Aiz Lamonduā nāca direktors, pietvī­cis un nikns. Viņš izgrūda: «Vai esi ga­tavs?» — un, atbildi nesagaidījis, pagaja garām. Viņam sekoja pārējie Padomes lo­cekļi, kurus Gorbovskis nepazina. Viņi skaļi un rosmīgi apsprieda jautājumū par to, kā iekārtot ieeju pazemes patvertnē, un šajā skaļumā un rosmē skaidri bija samanāma iz­likšanās, un varēja redzēt, ka viņu domas

aizņem pavisam kas cits. Bet pēdējais — zināmā attālumā no pārējiem — kāpa lejā Staņislavs Pišta, tāds pats plecīgs, tumši iededzis un kupliem matiem kā pirms divdes­mit pieciem gadiem, kad viņš komandēja «Saulespuķi» un kopā ar Gorbovski triecienā ieņēma Aklo Plankumu.

— Re! — sacīja Gorbovskis.

— Oho! — sacīja Staņislavs Pišta.

— Ko tu šeit dari?

— Lamājos ar fiziķiem.

— Malacis, — teica Gorbovskis. — Es darīšu tāpat. Bet pagaidām pasaki, kas te vada bērnu koloniju?

— Es, — atbildēja Pišta. Gorbovskis neuzticīgi palūkojās viņā.

— Es, es! — Pišta pavīpsnāja. — Neiz­skatās? Tūlīt tu pārliecināsies. Uz laukuma. Kad ies vaļā ķīviņš. Varu tev galvot, ka tā būs absolūti nepedagoģiska aina.

Viņi lēnām kāpa lejup.

— Lai tik ķīvējas, — sacīja Gorbovskis.

— Tas uz tevi neattiecas. Kur ir bērni?

— Parkā.

— Ļoti labi. Dodies turp, un — dzirdi? — lai bērni nekavējoties kāpj «Tarielā». Tur tevi gaida Marks un Persijs. Mazbērnu novietne jau ir kuģi. Dodies ātri.

— Tu esi malacis, — teica Pišta.

— Kā tad citādi? — teica Gorbovskis.

— Bet tagad — skrien!

Pišta uzsita viņam pa plecu un gāzelēda­mies noskrēja pa kāpnēm. Gorbovskis izgāja

ārā pēc viņa. Viņš ieraudzīja simtiem seju, kas skatījās viņā, un sadzirdēja megafonā dārdošo Matveja balsi:

— …un faktiski mēs tagad izlemjam, kas ir visdārgākais gan visai cilvēcei, gan mums — daļai no cilvēces. Pirmais runās bērnu kolonijas vadītājs biedrs Staņislavs Pišta.

— Viņš aizgāja, — teica Gorbovskis.

Direktors atskatījās.

— Kā tā — aizgāja? — viņš čukstus no­prasīja. — Uz kurieni?

Laukumā bija ļoti klusi.

— Tad atļaujiet man, — teica Lamonduā. Viņš paņēma megafonu.

Gorbovskis redzēja, ka viņa smalkie, bal­tie pirksti cieši aptver krampjaini savilktos, resnos Matveja pirkstus. Direktors neatdeva megafonu uzreiz.

— Mēs visi zinām, kas ir Varavīksne, — Lamonduā sāka. — Varavīksne ir planēta, ko kolonizējusi zinātne un kas domāta fizi­kas eksperimentiem. So eksperimentu rezul­tātus gaida visa cilvēce. Katrs, kas atbrauc uz Varavīksni un dzīvo šeit, zina, uz kurieni viņš ir atbraucis un kur dzīvo. — Lamonduā runāja asi un pārliecināti. Viņš tagad bija ļoti skaists — bāls, taisni izslējies, sasprin- dzis kā stīga. — Mēs visi esam zinātnes ka­reivji. Mēs esam atdevuši zinātnei visu savu mūžu. Mēs esam atdevuši tai visu savu mī­lestību un visu labāko, kas mūsos ir. Un tas, ko mēs esam radījuši, būtībā vairs nepieder mums. Tas pieder zinātnei un visiem divdes­mit miljardiem Zemes iedzīvotāju, kas izkai­sīti izplatījumā. Sarunas par morālām tēmām vienmēr ir ļoti smagas un nepatīkamas. Un pārāk bieži šajās sarunās saprātu un loģiku traucē mūsu tīri emocionālais «gribu» vai «negribu», «patīk» vai «nepatīk». Bet eksistē objektīvs likums, kas virza cilvēces attīstību. Tas nav atkarīgs no mūsu emocijām. Un tas skan: cilvēcei ir jāizzina. Tas ir vissvarīgā­kais — zināšanu cīņa pret nezināšanu. Un ja mēs gribam, lai mūsu rīcība, vadoties pēc šī likuma, neliktos nejēdzīga, mums tas jā­ievēro arī tad, ja jāatkāpjas no dažām iedzim­tām vai ieaudzinātām idejām. — Lamonduā apklusa un atpogāja krekla apkaklīti. — Vis­vērtīgākais uz Varavīksnes ir mūsu darbs. Trīsdesmit gadus mēs esam pētījuši diskrēto telpu. Mēs esam šeit savākuši labākos Zemes nulles lauka fiziķus. Idejas, ko radījis mūsu darbs, patlaban vēl tikai apgūst, tik dziļas, perspektīvas un bieži vien arī paradoksālas tās ir. Es nekļūdīšos, ja sacīšu, ka tikai šeit, uz Varavīksnes, eksistē ļaudis, kas ir telpas jaunas izpratnes nesēji, un ka tikai uz Vara­vīksnes ir eksperimentālais materiāls, kas dos iespēju šo jēdzienu nopamatot teorētiski. Bet pat mēs, speciālisti, nespējam šodien pa­teikt, kādu gigantisku, nepārredzamu varu pār pasauli cilvēcei dos mūsu jaunā teorija. Zinātne tiktu atsviesta ne par trīsdesmit gadiem, bet par simt, divsimt, trīssimt ga­diem …

Lamonduā apklusa, viņa seja pārklājās sarkaniem plankumiem, pleci saguma. Pilsētā valdīja nāves klusums.

— Ļoti gribas dzīvot, — Lamonduā pēkšņi sacīja. — Un bērni … Man ir divi, zēns un meitene; viņi ir tur, parkā … Nezinu. Izle- miet.

Viņš nolaida megafonu un palika stāvot pūļa priekšā nošļucis, novecojis un nožēlo­jams.

Pūlis klusēja. Klusēja nulles lauka fiziķi, kas stāvēja pirmajās rindās, šie nelaimīgie jaunās telpas izpratnes nesēji, vienīgie visā izplatījumā. Klusēja gleznotāji, rakstnieki un aktieri, kas labi zināja, ko nozīmē trīsdesmit gadu darbs, un kas pārāk labi zināja, ka ne­vienu šedevru nevar atkārtot. Stāvēdami uz izraktās zemes kaudzēm, klusēja celtnieki, kuri trīsdesmit gadus bija nostrādājuši plecu pie pleca ar nuiles lauka fiziķiem un nulles lauka fiziķu labā. Klusēja Padomes locekļi — cilvēki, kurus uzskatīja par visgudrākajiem, vispiedzīvojušākajiem, vislabākajiem un no kuriem pirmām kārtām bija atkarīgs tas, kam vajadzēja notikt.

Gorbovskis redzēja simtiem seju — jaunu un vecu, vīriešu un sieviešu, un tās visas vi­ņam tagad šķita vienādas, neparasti līdzīgas Lamonduā sejai. Viņš skaidri stādījās priekšā, par ko viņi domā. Ļoti gribas dzīvot: jauna­jam — tāpēc, ka tik maz ir dzīvots, veca­jam — tāpēc, ka tik maz atlicis dzīvot. Ar šo domu vēl var tikt galā: gribasspēka pie­pūle — un doma ir iedzīta dvēseles dziļumā, novākta no ceļa. Kas to nespēj, tas vispār vairs nedomā, jo visa viņa enerģija nepiecie­šama tam, lai neizpaustu nāves bailes. Bet pārējie… Ļoti žēl paveiktā. Ļoti žēl, neiz­turami žēl bērnu. Un ne tikai vienkārši žēl — šeit ir daudz cilvēku, kam bērni ir vienal­dzīgi, bet liekas nelietīgi domāt par kaut ko citu. Vajag izlemt. Ak, cik tas ir grūti — iz­lemt! Jāizšķiras un jāpasaka skaļi, visiem dzirdot, par ko tu esi izšķīries. Un līdz ar to jāuzņemas gigantiska atbildība, neparasti smaga atbildība sirdsapziņas priekšā, lai at­likušās trīs dzīves stundas justos cilvēcīgi, nemocītos nepanesamā kaunā un lai pēdējais elpas vilciens nebūtu jāiztērē kliedzienam: «Muļķis! Nelietis!», kas domāts pašam sev. «Žēlsirdība,» Gorbovskis nodomāja.

Viņš piegāja pie Lamonduā un paņēma no viņa megafonu. Likās, ka Lamonduā to pat nav pamanījis.

— Redziet, — Gorbovskis izjusti sacīja megafonā, — baidos, ka šeit noticis pārpra­tums. Biedrs Lamonduā lika priekšā izlemt, bet, saprotiet, būtībā nav ko izlemt. Viss jau ir izlemts. Mazbērnu novietnes un mātes ar jaunpiedzimušajiem jau atrodas zvaigžņu kuģī. (Pūlis trokšņaini nopūtās.) Pārējie bērni patlaban kāpj kuģī. Es domāju, ka ievie­tosim visus. Pat nedomāju, bet esmu pārlie­cināts. Piedodiet, bet es izlēmu viens pats. Man uz to ir tiesības. Man pat ir neapstrīda­mas tiesības likvidēt visus mēģinājumus, kas traucētu realizēt manu lēmumu. Bet šīs tie­sības, manuprāt, nebūs vajadzīgas. Visumā biedrs Lamonduā izteica interesantas domas. Es labprāt pastrīdētos ar viņu, bet man jā­iet. Biedri vecāki, ieeja kosmodromā ir pil­nīgi brīva. Tiesa, piedodiet, zvaigžņu kuģī iekāpt nevajag.

— Tas arī ir viss, — kāds pūlī skaļi no­teica. Un pareizi. Ogļrači, sekojiet man!

Pūlis sāka trokšņot un sakustējās. Gaisā pacēlās vairāki pterokāri.

— Kas nosaka mūsu lēmumu? — jautāja Gorbovskis. — Visvērtīgākais, kas mums ir — tā ir nākotne …

— Tās mums nav, — pūlī noteica kāda barga balss.

— Gluži otrādi — ir! Mūsu nākotne ir bērni. Vai nav tiesa, ļoti svaiga doma! Un vispār jābūt taisnīgiem. Dzīve ir skaista, un mēs visi to jau zinām. Bet bērni to vēl ne­zina. Cik mīlestības viņus vēl gaida! Es ne­maz nerunāju par nulles lauka problēmām. (Pūlī sāka aplaudēt.) Bet tagad es iešu.

Gorbovskis atdeva megafonu kādam Pado­mes loceklim un piegāja pie Matvej&s Mat­vejs vairākas reizes uzsita viņam pa muguru. Viņi skatījās izklīstošajā pūlī, sejas, kas bija atdzīvojušās un pēkšņi kļuvušas ļoti dažādas, un Gorbovskis nopūzdamies nomurmināja:

— Tomēr jocīgi. Lūk, mēs pilnveidojamies, pilnveidojamies, kļūstam labāki, gudrāki, lab­sirdīgāki, bet cik gan patīkami, ja kāds cits izlemj mūsu vietā …