Zādzība

I CELIENS

Dzīvojamā istaba senatora Calmersa mājā. Pulkstenis ir četri pēc pusdienas. Istaba mēbelēta pēc pašreizējās mo­des. Pa kreisi priekšplānā uzklāts tējas galds. Nav vienīgi tējkannas. Durvis, kas ved uz viesistabu, pa labi skatuves dziļumā. Sānos, pa labi "Un pa kreisi, — durvis uz citām

istabām.

Pa labi krēslos zviln Čalmerss un Habards.

Habards (bridi klusējis, domīgi). Nesaprotu, kāpēc tas vecais kraķis Elsvorts tā sadumpojies.

Čalmerss. Saskaities. Uzskata, ka atstāts tukšā. Nav viņam ļāvuši izspiest no Tarifa komisijas tik, cik viņš gribējis. Turklāt šī ir viņa pēdējā sesija. Viņš paziņojis, ka aizejot atpūtā.

Habards (nicīgi nosprauslojies, atdarina večuka patē­tisko runu). «Rezolūcija sakarā ar pētījumiem, kas veikti, lai noskaidrotu iemeslus lielajai dzīves dārdzībai!» Un to esot ierosinājis senators Elsvorts, saki nu viens cil­vēks! Ak tu, vecais āzis! … Un ko jūs grasāties darīt, Calmers?

Čalmerss. Viss jau ir izdarīts.

Habards. Vai tiešām?

Čalmerss (ūsas plucinādams). Rezolūciju nodeva komi­sijai, kura kontrolē un uzskaita senāta izdevumus …

Habards (atzinīgi atņirdzis zobus). … un kuras priekš­sēdētājs ir senators Čalmerss! Nabaga vecais Elsvorts! Tas nu izmests kā zivs uz sauszemes! Un iebilst neko nevar — projektu virza tālāk.

Čalmerss. Kad pienāks kārta šim likumprojektam, Els- vorta jau sen vairs nebūs senātā. Un senators Hodžs, pieklājības pēc kādu laiciņu nogaidījis, ierosinās citu re­zolūciju, kas prasīs pētīt augstās cenas … Kaut ko līdzīgu Elsvorta rezolūcijai, bet ne gluži to pašu.

Eīabards (mādams ar galvu un aizsteigdamies priekšā). Un to nosūtīs Finansu komitejai, un no turienes tā div­desmit četru stundu laikā atgriezīsies atpakaļ izpildei.

Čalmerss. Starp citu, žurnālam Cartmright's, liekas, ap­nicis atklāt mūsu sabiedrības augoņus.

Habards. Kad tad Cartwright's ar to nodarbojies? Ja arī tas kādu atmaskoja, tad tikai sīkos uzņēmējus, kas tajā neievietoja sludinājumus.

Čalmerss. Jā, žurnāls prot veikli slēpt savas reakcio­nārās simpātijas.

Siabards. Tagad tas šīs simpātijas slēps vēl veiklāk. Es esmu kļuvis par uzņēmuma līdzdalībnieku. Nu man pieder akciju kontrolpakete. 9

Čalmerss. Tāpēc es manu, ka pēdējā laikā mazliet mai­nījies žurnāla tonis.

Habards (pamāj ar galvu). Tomēr augoņus mēs jopro­jām atsedzam. Ievietojam lielisku rakstu sēriju, ka ļoti veciem nabadzīgiem cilvēkiem jānodrošina labāki sanitārie apstākļi. Un drīz sāksim publicēt «Barbarisko Venecuēlu» un sīki apgaismosim, cik draņķīgi tiek vadīta šīs tumšās zemes politika.

Čalmerss '(piekrizdams māj ar galvu. Bridi klusē). Jā, par Noksu … Tieši tādēļ es jūs ataicināju šurp. Viņš ga­tavojas rīt uzstāties kongresā. Beidzot šis putniņš būs mums rokās.

Habards. Esmu lietas kursā. Viss ies, kā smērēts. Mani puiši gan lāgā nezina, kas un kā, bet vajadzīgos norā­dījumus viņi ir saņēmuši. Rīt šai laikā telegrammas lidos kā putni.

Čalmerss (cieti un asi). Nokss jāpadara par apsmieklu visai zemei, ar smiekliem viņš jāpataisa nekaitīgs!

Habards. Mūsu dižajai amerikāņu tautai tīk pasmieties. Nu viņa drauģeļi Rietumos dabūs pakasīt pakaušus. Mazo avīžeļu redaktori tak dievināja šo Noksu. Lai nu tagad pazviedz par viņu!

Čalmerss. Un ko jūs pats domājat darīt?

Habards. Mans raksts, ko publicēs Cartwright's, ir sa­cerēts. Tipogrāfija gaida. Rakstu aiztelegrafēšu rīt uz karstām pēdām. Paklausieties …

Čalmerss (pēc brītiņa). Nu?

Habards. Bet vai nav bīstami ļaut viņam runāt?

Čalmerss. Nevaram nekā darīt. Mums nav kur pieķer­ties. Dienu un nakti mūsu cilvēki sekoja viņam pa pēdām.

Ne privātajā, ne sabiedriskajā dzīvē — neviena traipiņa. Bet nu mēs šo zivtiņu noķersim! Pats liktenis nodod Noksu mūsu rokās. Sī runa iedragās viņa reputāciju vai­rāk nekā …

Habards (pārtraukdams). …ducis ārlaulības bērnu. (Abi smejas.) Neaizmirstiet: ar Noksu lēnām pār tiltu! Vai esat pārliecināts, ka viņš kādam neuztaisīs zilu aci? Vai viņam patiešām nav ar ko runu pamatot?

Čalmerss. Varat būt mierīgs.

Habards. Bet dažkārt tak var izmanīties savākt faktus.

Čalmerss (noteikti). Noksam ir vienīgi aizdomas, no­jausmas un pilnīgi no gaisa grābtas dzeltenās preses tenkas. (Ienāk sulainis, pārlaiž skatienu galdam, sāk kār­tot traukus. Čalmerss klusina balsi.) Visas apsūdzības pavērsīsies pret viņu pašu. Par viņu smiesies. Viņa runa izklausīsies pēc svētdienas pielikuma preses pīles. (Pa­lūkojas uz sulaini.) Tūdaļ citi nāks tēju dzert. Pazūdam no šejienes, kamēr nav par vēlu! (Sulainis iziet.) Iesim uz bibliotēku un iemetīsim pa kokteilītim!

Habards (ar ļaunu prieku, klusi). Nu beidzot Ali-baba dabūs, ko pelnījis.

Čalmerss. Ali-baba?

Habards. Tā jūsu sieva sauc šo pašu Noksu.

Čalmerss. Jums taisnība, biju pavisam piemirsis. Ko tur — lai tik lien cilpā, mūsu darbiņš — piespēlet vi­ņam virvi …

Habards (klusinājis balsi, draudzīgi pārmezdams). Starp citu, senator, mazs brīdinājums. Netaisiet Ņujorkā tādu troksni! Turienes redakcijas trin mēles par kādu dāmu — nesauksim viņu vārdā… Mēs, protams, pūla­mies valodas apklusināt. Tomēr jābūt uzmanīgākam. Ja to uzodīs Gērsts, tad gānīs kongresu pa visām avīzēm. (Čalmerss klausās sarunu biedrā, arvien vairāk skaizda­mies; viņš grasās jau atbildēt, bet atskan balsis, un istabā ienāk misis Stārkvedera un Koni ja. A^isis Stārkvedera ir pusnemaņā, Konija turpretī spirgta, jautra, staro smaidā.)

Misis Stārkvedera (ar atvieglojumu, lūdzošā balsi). Tom! Mans dievs… (Čalmerss saņem viņu aiz rokas, aizbildnieciski mierinādams.)

Konija (ar pāri plūstošu enerģiju). Tom, svētās šaus­mas! Padomā tikai! Vai zini, kāpēc māmiņa uztraucas? Mēs uzbraucām virsū bērnu ratiņiem. Bet mūsu šoferis it nemaz nav vainīgs. Šī muļķa sieviete grūdās pāri ielai tieši tai brīdī, kad mēs braucām ap stūri. Mēs viņu skā­rām tikai ar mašīnas sānu. Bērnam, par laimi, nekas ne­notika — tas vienīgi izvēlās no rateļiem uz ietves. Vai, cik tas bija jocīgi-! (Ierauga Iiabardu.) Ā, tas esat jūs, mister ITabard! Sveicināts! (Paiet viņam preti un sasvei­cinās.)

Misis Stārkvedera (nevarīgi atskatās, meklēdama krēslu. Čalmerss mierinādams apsēdina viņu). Šausmīgi! Mazais tak varēja aiziet bojā! Un tad vēl apgalvo, ka šīs sievie­tes savus bērnus mīlot!

Konija (Čalmersam). Vai tēva vēl nav? Mums taču vajadzēja braukt šurp pēc viņa. Un kur Grēta?

Misis Stārkvedera (ieraudzījusi Habardu, tikko dzir­dami)„ Ak, arī jūs, mister Habard, esat te! (Habards pie­iet viņai klāt, paspiež roku.) Nekādi nespēju pierast pie mūsdienu dzīves kņadas… Visi tik briesmīgi steidzas. Automobiļi tak ir sātana izgudrojums! Kad es biju mei­tene, dzīvojām pieklājīgi un solīdi. Varēja atņemt elpu un padomāt. Tagad turpretī vairs nekam nav laika. Nekādi nevaru saprast, kā Entonijs nezaudē galvu. Bet viņš gan ir apbrīnojams cilvēks.

Habards. Esmu pārliecināts, ka misters Stārkvedcrs ne reizi mūžā nav zaudējis galvu.

Čalmerss. Ja nu vienīgi tad, kad lakstojās ap jums, māmiņ.

Misis Stārkvedera (ar rūgtumu). Nu, to es neteiktu vis.

Konija (tīši lietišķā toni). Tēvs droši vien apspriedās ar saviem kompanjoniem, pēc tam atdeva lietu izskatīša­nai juristiem. Kad tie viņam ziņoja, ka nav atraduši mā­miņā ne mazākās vainas, viņš paskatījās piezīmju grā­matiņā, kad viņam būs pusstunda brīva laika, un viņu bildināja. (Visi smejas.) Bet, atzīdamies mīlestībā, vismaz divas reizes palūkojās pulkstenī.

Misis Stārkvedera. Nu, toreiz Entonijs vēl tik aizņemts nebija.

Habards. Jā, toreiz viņš vēl neturēja rokās Savienoto Valstu stūri.

Misis Stārkvedera. Nezinu, ko īsti viņš tur rokās, bet brīva laika viņam nav ne mirkli: darbs, politika — tīrais neprāts! Neprāts, darbs un politika… (Apklust, lai ievilktu elpu, un ierauga apklāto tējas galdu.) Tēja! Es labprāt kādu tasīti izdzertu. Konij, es iedzeršu tēju, un, ja papiņš neatbrauks, mēs posīsimies mājup. (Čalmersam.) Kur Tomijs?

Čalmerss. Devās ar Mārgaretu pabraukāties. (Paskatās uz galdu un tad pulksteni.) Viņai vajadzētu būt atpakaļ.

Konija. Māmiņ, neaizsēdies tikai pārāk ilgi! Man vēl jāpārģērbjas.

Čalmerss. Ak jā, jāiet taču uz šīm pusdienām! (Nožā­vājas.) Kā man gribētos šodien paslinkot!

Konija (Habardam). Turcijas pilnvarotais lietvedis… Nekādi nevaru atcerēties, kā viņu sauc! Tāds jocīgs, taisni šausmas! Šodien viņš rīko pusdienas par godu Lielbritā­nijas sūtnim.

Misis Stārkvedera (pieceļas no krēsla un ieklausās). Ilau, kur Tomijs! (Arā dzird Mārgaretas Calmersas smiek­lus un Tomija gaviles. Viņa kaut ko atrunājas, bet dē­lēns neatlaižas. Atgriezdamies no pastaigas, vēl nenovil- kuši mēteļus, uz sliekšņa parādās Mārgareta un Tomijs, Viņi saķērušies rokās un pārējos nepamana.)

Tomijs (smiedamies). Nu, māmiņ!

Mārgareta (ari smejas, bet purina galvu). Nē, nē!

Tomijs. Vispirms …

Mārgareta. Nē, nē! Skrej pie Lindas, puisīt! Parunāsim par to citreiz!

(Tomijs pamana, ka istabā ir ari citi. Paliecies uz priekšu, viņš ierauga misis Stārkvedera, atbrīvojas no mātes un metas klāt vecmāmiņai.)

Tomijs (kas acīmredzot mii vecmāmiņu). Vecmāmiņl (Apķeras viņai ap kaklu un noskūpsta. Mārgareta no­skūpsta Ķoniju, sasveicinās ar citiem, vēsi pasniedz roku Habardam.) •

A^ārgareta (Čalmersam). Ja jau nu tu esi te, Tom, tad, lūdzu, nekur nepazūdi! (Apsveicinās ar māti.)

Misis Stārkvedera (noraizējusies apskata Tomiju, pa­griezusi viņa seju pret gaismu). Mārgaret, bērniņš ir drusku novājējis.

Mārgareta. Tieši otrādi, māt.

Misis Stārkvedera (Čalmersam). Kā tev šķiet, Tom?

Konija (sānis Habardam). Māmiņa vienmēr raizējas par Tomija veselību.

Habards. Manuprāt, viņš ir dūšīgs puišelis.

Tomijs (tēvam). Es esmu īsts indiānis! Vai ne, tēt?

Čalmerss (ar pārliecību). Visdrosmīgākais indiānis visā

ciltī! (Durvis parādās Linda. Viņa acīmredzot meklē To- miju. Čalmerss viņu ierauga.) Re, kur tevi meklē Linda, veco drošsirdi!

Mārgareta. Linda, aizvediet zēnu uz bērnistabu! Skrej, Tomij!

Tomijs. Ejam, vecmāmiņ! Es tev kaut ko parādīšu. (Velk viņu aiz rokas uz durvju pusi, viņa gan protestē, bet, juzdamās ļoti iepriecināta, ļauj zēnam to darīt. Uz sliekšņa Tomijs apgriežas, pastiepj vienu roku Lindai, palūkojas atpakaļ uz māti. Šķelmīgi.) Māmiņ, kad viņi aizies, vai paspēlēsim izlūkus?

Mārgareta (pieiet Tomijam klāt un noliekusies apskauj viņu). Nē, mīlulīt. Šodien man jābrauc uz šīm pretīgajām pusdienām. Bet rīt mēs katrā ziņā parotaļāsimies. (To­mijs apbēdināts grasās uzmest lūpu.) Nu gan es savu mazo indiānīti vairs nepazīstu!

Habards. Indiāņi nekad nav untumaini, Tomij.

Tomijs (aizmirsis apbēdinājumu). Nu labi, māmiņ. Spē­lēsimies rītu … ja tu šodien nevari. (Mārgareta viņu no­skūpsta. Tomijs, vezdams aiz rokas misis Stārkvederu un Lindu, aiziet.)

Čalmerss (dod zīmi Habardam un, iedams uz durvīm labajā pusē, klusi saka). Iemetīsim tomēr pa glāzei! (Ha­bards atstāj Koniju un grasās sekot Čalmersam.)

Konija (pārmezdama). Nu-u, ja jūs taisāties mukt, tad es arī nepalikšu!

Mārgareta. Tom, neaizej! Kuru katru mirkli atbrauks tēvs.

Konija. Un tad ģimene būs pilnā sastāvā.

Čalmerss. Mums ar misteru Habardu šis tas jāapspriež. Mēs drfz atgriezīsimies. (Abi aiziet.)

Mārgareta (pēkšņā jūtu uzplūdumā apskauj Koniju, noskūpsta viņu, tai pašā laikā grasidamās iet). Man arī jāiet pārģērbties. Pasēdi te, dārgā! Tūlīt sāks pulcēties viesi. (Dziras aiziet.)

Konija. Grētiņ! (Mārgareta tūlīt apstājas un smaidot gaida. Konija vilcinās.) Man ar tevi jāparunā. Vai tu nedusmosies? (Mārgareta smaidīdama papurina galvu.) Protams, es nedomāju neko ļaunu, bet… es gribēju tevi brīdināt. ..

Mārgareta (viegli aizkaitināta). Ja tas attiecas uz Tomu, tad vari neturpināt. Tu pati zini, ka viņš dažreiz neuzve­das tā, kā vajadzētu … Viņa dēkas man jau sen vien­

aldzīgas, tāpēc nav ko pūlēties. (Konija klusē, un Mār­gareta kļūst ziņkārīga.) Nu?

Konija. Par Tomu te nav runa… (Bridi klusē.) Tas attiecas uz tevi.

Mārgareta. Uz mani?

Konija. Nezinu, kā lai iesāku …

Mārgareta. Ķeries tūlīt vērsim pie ragiem!

Konija. Tas viss, protams, ir muļķības, bet māte ner­vozē. Tu zini, cik viņa ir vecmodīga. Un arī mūsu … tas ir, tēva un Toma … stāvoklis sabiedrībā … Tu satiecies ar šo cilvēku, kas ir tēva un Toma ienaidnieks. Viņš tak tos paļā bez apstājas… Rīt viņš gatavojas uzstāties kongresā ar vienu no savām drausmīgajām runām. Tu neesi lasījusi vakara laikrakstus. Viņš visiem mums un mūsu draugiem met sejā briesmīgus apvainojumus.

Mārgareta. Ak tu domā misteru Noksu? Bet, Konij, dārgā, viņš taču nevienam nedara ne mazākā ļaunuma!

Konija (nikni). Ak tu tā domā? Pirms dažām dienām viņš tēti gandrīz vai atklāti nolamāja par zagli!

Mārgareta. Ko tu saki? Neesmu dzirdējusi. Kad tas bija?

Konija. Biržas karaļi esot zaudējuši jebkuru sirdsap­ziņu un krituši tik zemu, ka gatavi nolaupīt nabagiem pēdējo maizes garoziņu, — tie ir viņa vārdi!

Mārgareta. Bet kāds tam sakars ar tēti?

Konija. To taču viņš, protams, zīmē uz tēti.

Mārgareta. Ei nu, muļķīt! Tētis nu gan zags maizes garozas! Ja tur nebūs simt vai vismaz piecdesmit miljonu dolāru, viņš necels ne pirkstu.

Konija. Kad jūs sastopaties sabiedrībā, tu mūždien ar viņu tā auklējies. Pieņemšanā pie Dagdeiliem viņš veselu pusstundu tupēja tev blakus. Tu viņu uzņem savā mājā, Toma mājā, lai gan šis Nokss viņu nīst! (Viņu sarunas laikā durvis skatuves dziļumā parādās Entonijs Stārkve- ders. Viņa seja ir drūma, piere saraukta, itin kā viņš iedams joprojām lemtu valsts likteņus. Ieraudzījis meitas, Stārkveders apstājas un, māsām nemanot, ieklausās sa­runā.)

Mārgareta. Kur tu to ķēri, Konij? Viņš nevienu nenīst. Viņš ir vispatiesākais, vistīrākais, vistaisnīgākais cilvēks no visiem, ko es pazīstu.

Konija (neklausīdamās). Viņš ir nemiera cēlējs, viņš musina tautu, viņš ir pļāpa un demagogs! …

Mārgareta (pārmezdama). Kāpēc tu atkārto citu vār­dus? Kas tev to iestāstījis? Droši vien tēvs? Kāpēc jūs tā runājat par nabaga jauko Ali-babu?

Stārkveders (iekāsējas, lai paziņotu par savu ierašanos). Khm …

Konija un Mārgareta (pēkšņi apgriežas un ierauga tēvu). Tēt! (Abas pieiet pie tēva un sasveicinās.)

Stārkveders (lietišķi, kā cilvēks, kas pieradis taupīt laiku). Pateicos, pateicos! Jūtos lieliski. Kas tas par Ali- babu? Kāds Ali-baba? (Mārgareta., pa pusei pārmetot, pa pusei uzjautrināta skatās uz Koniju.)

Konija. Misters Hauerds Nokss.

Stārkveders. Kāpēc Ali-baba?

Mārgareta. Es viņu tā esmu iekrustījusi. Ali-baba četr­desmit laupītāju alā. Vai atceries «Tūkstots un vienu nakti»?

Stārkveders (stingri). Es jau sen taisos ar tevi parunāt par šo cilvēku. Kopš tu esi precējusies, es nejaucos nedz tavā personiskajā dzīvē, nedz Toma saimniecībā. Taču tava izturēšanās pret Noksu… Stāsta, ka tu pieņemot viņu pat savā mājā …

Mārgareta (viņu pārtraukdama). Arī šodien viņš būs te. Es viņu gaidu. (Konija neapmierināta sagrozās.)

Stārkveders (mierīgi turpinādams). Manai meitai un senatora Calmersa sievai nepieklājas pieņemt šo cilvēku. Atkārtoju: kopš tu izgāji pie vīra, neesmu jaucies tavā dzīvē. Taču te ir runa nevis par personisku, bet par poli­tisku jautājumu. Nokss ir musinātājs, viņš ir mūsu šķiras ienaidnieks. Kāpēc tev viņš vajadzīgs?

Mārgareta. Tāpēc, ka viņš man patīk. Tāpēc, ka es le­pojos, ka varu tādu cilvēku saukt par savu draugu. Tā­pēc, ka es gribētu, kaut pasaulē tādu būtu daudz vairāk! Tāpēc, ka es saskatu viņā tikai labas un cildenas īpašī­bas. Turklāt — vai gan nav jocīgi vērot, kā viens vienīgs kārtīgs cilvēks var sacelt kājās visus jūsu rūpniecības magnātus, cilvēku likteņu lēmējus? Vai tad viņš tevī ne­rada apjukumu, tēvs? Atzīsties, ka rada, — vai ne? Tūlīt viņš atnāks — un tu dabūsi apjukt vēl vairāk. Kāpēc? Jautājums nav personisks, bet politisks, vai ne? Un skar ne vien mani, bet arī tevi.

Stārkveders. Nokss ir bīstams tips, un es nevēlos, lai maniem ģimenes locekļiem būtu ar viņu kādas darīšanas. Viņš nav džentlmenis.

Mārgareta. Ja par džentlmeni uzskata tikai tādu cil­vēku, kam ir nauda… Nokss sev ceļu izlauzis ar paša rokām …

Konija (viņu pārtraukdama). Tavs Nokss apgalvo, ka nauda esot zādzība, vismaz ja tā piederot bagātajiem.

Stārkveders. Viņš ir neaptēsts nejēga.

Mārgareta. Cik zinu, Nokss beidzis Oregonas universi­tāti.

Stārkveders (nicigi). Universitāti, kas domāta lopu dzi­nējiem … Bet par to nav runas. Viņš ir demagogs. Viņš kurina pūlī zemiskas kaislības.

Mārgareta. Kādas zemiskas kaislības? Par ko tu runā? Viņš prasa aizliegt bērnu darbu un negrib, lai jūs tik plēsonīgi izlaupītu mūsu mežus un ogļu slāņus.

Stārkveders (nepacietīgi). Tu nekā nesaproti. Kad es saku: Nokss ir bīstams tips, — es ar to domāju, ka viņš grib satricināt visus mūsu dzīves pamatus, viņš draud mums — šīs valsts radītājiem un balstiem, tās labklājības ķīlai. (Konija, nojauzdama, ka tuvojas negaiss, pamet abus un aiziet uz istabas otru galu.)

Mārgareta. Kas tas ir — «mums»: vai rūpniecības pīlā­riem, baņķieriem un monopolistiem?

Stārkveders. Kaut vai tā. Sauc, kā gribi! Ja mūsu ne­būtu, valsts aizietu bojā, nokļuvusi tādu neliešu ķetnās, kāds ir tavs Nokss.

Mārgareta (pārmezdama). Kādas tev tiesības saukt viņu par nelieti?

Stārkveders. Viņš ir sentimentāls sapņotājs, plānprā­tīgs gaisa piļu cēlājs. Saklausījies tādu zeļļu gvelztās muļķības, pūlis ķeras pie nažiem un bumbām.

Mārgareta. Ja arī viņa domas par politiku un rūpnie­cības attīstību atšķiras no tavējām, viņš tomēr ir labs cilvēks. Un tikai dievs vien zina cik reti tagad var sa­stapt labu cilvēku!

Stārkveders. Mani neinteresē nedz viņa morāle, nedz rīcības iemesli. Viņš ir neprātis. Pēc sava rakstura viņš tiešām nav ļaundaris, to es atzīstu. Bet tieši t apec viņš nodara vēl vairāk ļaunuma.

Mārgareta. Kad es domāju, kāda nabadzība valda mums visapkārt… Nokss vēlas, lai tās nebūtu, un tāpēc dara nevis ļaunumu, bet labumu. Savu dzīvi viņš ziedo citiem. Tāpēc viņš ir nabags. Toties tavus miljonus nevar ne

saskaitīt. Kur nu! Tu taču vienmēr esi domājis tikai par

sevi.

Stārkveders. Es arī ziedoju savu dzīvi citiem. Es dodu cilvēkiem maizi un darbu. Un apzinos, ka, pārvaldīdams bagātības, es uzņemos milzu atbildību.

Alārgareta. Bet bērni, kas gurst zem fabrikas darbu smaguma? Saki man, bagātību pārvaldniek, — vai tiešām arī tas ir nepieciešams? Kā man par viņiem sāp sirds! Kā man vienmēr gribējies izdarīt kaut ko viņu labā, pār­veidot viņu dzīvi, lai viņi varētu rotaļāties, nevis strādāt! Kas jums devis tiesības laupīt viņiem bērnību? Viņu bēr­nību jūs esat pārkaluši skanošā naudas gabalā. Hauerds Nokss man patīk tāpēc, ka viņš zādzību nosauc tās īstajā vārdā. Viņš mēģina kaut ko darīt šo bērnu labā. Bet tu? Ko tu?

Stārkveders. Jūtelība. Tukša jūtelība. Ko tu sajēdz? Jau­tājums ir pārāk sarežģīts sieviešu prātiņam. Tu saproti vienīgi jūtas. Un šis Nokss — tāpat. Deviņdesmit miljo­nus ļaužu nevar vadīt, balstoties uz jūtām vai abstraktiem jēdzieniem par tiesībām un taisnīgumu.

Mārgareta. Bet kas tad mums atliks, ja jūs atteiksities no tiesībām un taisnīguma?

Stārkveders. Mēs dzīyojam praktiskā pasaulē, un tā jā­vada praktiskiem cilvēkiem, domātājiem, nevis melšām, kam franču enciklopēdistu un dumpinieku vecmodīgās blē­ņas izmežģījušas smadzenes. (Mārgareta kļūst nepacie­tīga. Sadursme ar tēvu nav viņas drosmi jūtami mazinā­jusi, bet viņai gribas drīzāk pārģērbties.) Neaizmirsti, meit, ka es neesmu izlasījis mazāk grāmatu kā tavs lopu dzinējs no Oregonas! Studenta gados arī es aizrāvos ar teorijām par vispārēju labklājību un taisnīgumu. Man bija gan savas gaisa pilis, gan sapņi. Tad es nezināju, cik vārga un neizturīga ir cilvēka miesa. Tagad es ska­tos uz dzīvi saprātīgāk. Taču ir cilvēki, kuri nekad ne­kļūst saprātīgāki. Tā noticis ar Noksu. Viņš joprojām ir sapņotājs, turklāt bīstams sapņotājs! (Bridi klusē, vēl cie­šāk sakniebis plānās lūpas.) Taču šoreiz viņam būs beigas!

Mārgareta. Kā tā?

Stārkveders. Rit Nokss teiks kongresā runu; viņam pra­sīs, lai viņš sniedz dokumentālus pierādījumus saviem sensacionālajiem apvainojumiem, kurus viņš vērš pret val­dību un mums, valsts bagātību pārvaldītājiem. Nekādu pierādījumu viņam, protams, nav, un tauta smiesies. Un tas nozīmē mistera Ali-babas un viņa sapņu politisko nāvi.

Mārgareta. Tie ir skaisti sapņi… Ja pasaulē būtu vai­rāk tādu kā Nokss, šie sapņi piepildītos. Galu galā pa­saule ir sapņotāju rokudarbs, un tikai viņi vien ir ne­mirstīgi. Varbūt tu kādreiz sapratīsi, ka sapņotāju nav tik viegli iznīcināt. Piedod, es nevaru ilgāk turpināt mūsu strīdu, man beidzot jāpārģērbjas. (Konijai.) Sagaidi, dārgā, viesus! Es tūlīt atgriezīšos. (Ienāk Džūliuss Rat- lends. Mārgareta sasveicinās ar viņu.) Jums vajadzēs mani atvainot, es jūs uz īsu brītiņu pametīšu.

Ratlends (sveicinādamies ar citiem). Te droši vien no­tiek ģimenes padomes sēde.

Mārgareta (iedama projām). Nē, te strīdas par sapņiem un sapņotājiem. Esiet manā vietā to aizstāvis!

Ratlends (palocīdamies). Labprāt. Sapņotāji ir mūsu dzīves patiesie cēlāji. Bet… par kādu sapni un kādu sapņotāju bija runa?

Mārgareta (durvis). Par sociālo taisnīgumu, godīgu rīcību un vienlīdzību visiem. Un sapņotājs ir misters Nokss.

Ratlends (nepārprotami aizkaitināts. Mārgareta apmie­rināta vēro viņu). Nokss! Viņš zaimo. Viņš nievā baz­nīcu! Apsmej manu misiju! Viņš …

Konija (viņu pārtraukdama). Viņš apgalvo, ka garīdz­nieki apzogot dievu. Es pati dzirdēju viņu sakām, ka vie­nīgais īstais kristietis jau sen esot sists krustā.

Mārgareta. Viņš tikai atkārtoja Nīčes vārdus.

Stārkveders (Ratlendam, apmierināti smīkņādams). Trā­pīgi gan viņš jums uzknābis!

Ratlends (valdīdams dusmas). Ser, Nīče ir dieva zai­motājs. Ikviens, kas lasa Nīči vai citē viņu, arī ir dieva zaimotājs. Vai Amerikai, ja pie mums modē tādas ķe­cerības!

Mārgareta (smiedamās viņu pārtrauc). Atstāju strīda izšķiršanu jums, bruņinieka kungs! Neaizmirstiet — jūs solījāt aizstāvēt arī sapņus, ne sapņotājus vien! (Iziet.)

Ratlends (galvu'šūpodams). Nesaprotu, kas notiek ar tagadējo paaudzi. Piemēram, jūsu vecākā meita … Agrāk viņa man bija uzticama palīdze visos mazajos žēlsirdības darbos.

Stārkveders. Vai viņa tos aizmirsusi?

Konija. Tagad viņa domā tikai par strādnieku rajoniem un bērnudārziem.

Ratlends (kā nelaimi vēstīdams). Visā vainojami tādi filozofi kā Nlče. Un tie, kas viņus lasa, — tādi kā Nokss.

(Ienāk senators Dausets un misis Dauseta. Konija iet vi­ņiem pretī, viņi sasveicinās. Misis Dausetu Ratlends pa­zīst. Konija iepazīstina viņu ar senatoru Dausetu. Pa to laiku Stārkveders, nepievērsdams nevienam uzmanību, iekārtojas atzveltni priekšplānā pa labi, izņem no svārku iekškabatas piezīmju grāmatiņu un sāk to pētīt. Dausets un Ratlends apsēžas skatuves dziļumā pa kreisi, Konija un misis Dauseta — pie tējas galda. Konija pazvana.)

Misis Dauseta (balsi klusinājusi un ar acīm zlmigi no­rādīdama uz Stārkvederu). Vai tas ir jūsu tēvs? Jau sen sapņoju ar viņu iepazīties.

Konija (pusbalsī). Viņam ir savas dīvainības. Neap­vainojieties, ka viņš te šodien nepievērš nevienam uzma­nību! Viņš spēj pat aiziet neatvadījies.

Misis Dauseta (līdzjūtīgi). Kā nu ne, viņam tak galva pilna ar diženiem nodomiem! Viņš ir apbrīnojams cilvēks! Vīrs teic, ka viņš esot mūslaiku diženākais cilvēks, daudz varenāks par duci prezidentu, Anglijas karali un vācu ķeizaru, kopā ņemot.

(Ienāk sulainis ar tējkannu. Konija pilda tasītes. Dzirda­mas stereotipas frāzes: «Vai divus gabaliņus?» — «Vienu, lūdzu.» — «Ar citronu?» — utt. Ratlends un Dausets pie­nāk pie tējas galda. Palūkojusies uz tēvu, Konija, mazliet šaubīdamās, piepilda ari viņa tasīti un uzliek uz šķīvīša cepumus. To visu viņa nodod Dausetam, kas bez lielas sajūsmas paņem tasi un škiviti.)

Konija. Senator, lūdzu, aiznesiet tēvam! (Stārkveders līdz cēliena beigām uzvedas kā augstāka būtne vai kro­nēts karalis. Viņš pasauc kairu, kas viņam vajadzīgs, tas nāk un iet, klausīdams viņa gribai. Lai kur Stārkveders atrastos, viņš arvien, varbūt pats to neapzinādamies, ir stāvokļa noteicējs. Visi to atzīst: sak, viņš patiešām ir dižens virs un dzimis pavēlnieks. Vienīgi Mārgareta no viņa nebaidās, tomēr ari viņa atļauj tēvam izturēties vi­ņas viesistabā, kā tam tik. Dausets iet pāri skatuvei ar tasi vienā rokā un cepumu škiviti — otrā. Sākumā Stārk­veders viņu nepamana. Konija abus vēro.) Tēt, dzer teju … (Nākamās ainas laikā Dausets, stāvēdams pie Stārkvedera, nevarīgi tur rokās tējas tasi un cepumu ški­viti. Ratlends pa tam pie galda saņem savu tējas tasi un pļāpā ar dāmām.)

Stārkveders (paskatās uz Koniju, tad uz tasīti, neno­teikti norūc — tas nozīmē noraidījumu. Pamanījis Dau­setu, palūkojas viņam sejā, tūlīt aizver piezīmju grāma­tiņu, vajadzīgajā lappusē iebāzis pirkstu). Ā, tas esat jūs!

Dausets (pūlēdamies neizrādīt apmulsumu). Ļoti prie­cājos, mister Stārkveder. Negaidīju, ka jūs te sastapšu… Nedomāju, ka jums patīk arī pasaulīgi uzjautrināties, no sirds priecājos …

Stārkveders (valdonīgi un asi). Kāpēc jūs neieradāties šorīt no rīta?

Dausets. Biju sasirdzis … gulēju gultā …

Stārkveders. Tas nav nekāds attaisnojums, ser. Kad jūs izsauc, jums jāierodas! Skaidrs? … Likumprojekts atdots atpakaļ komisijai. Kāpēc tas atdots atpakaļ komisijai? Jūs teicāt Doblmenam, ka parūpēsities, lai viss būtu kārtībā.

Dausets. Notika kļūda. Tā dažkārt gadās.

Stārkveders. Kas tai komisijai noticis? Vai jums- vairs senātā nav ietekmes? Ja nav, tad sakiet to skaidri un gaiši, — es atradīšu citu, kam tā ir.

Dausets (sašutis). Man nepatīk, ka ar mani tā runā, mister Stārkveder. Man arī ir sava pašcieņa … (Stārkve­ders neticīgi norūc.) Esmu kārtīgs cilvēks … (Stārkve­ders atkal ierūcas.) Man ir savs noteikts stāvoklis štatā. Jūs piemirstat, ser, ka sava štata administrācijā es ieņemu visai ievērojamu vietu.

Stārkveders (aprauj viņu tik asi, ka Dausetam izkrīt no rokas tase). Nedomājiet man rādīt zobus! Jūsu štatā noteicējs esmu es. Mana roka jūs cēlusi, no manas rokas jūs varat krist. (Dausets satrūkstas: viņš to nav zinājis. Cenzdamies slēpt apjukumu, viņš noliecas, lai salasītu lauskas.) Atstājiet tās mierā! Es ar jums runāju. (Dau­sets aši izslienas. Konija, kas visu redzējusi, pazvana.) Es nopirku jūsu štata administrāciju un samaksāju par to skaidrā naudā. Jūs esat gluži vienkārši kustams īpa­šums, ko es šai darījumā ieguvu kā piedevu. Jūs kļuvāt par senatoru, lai klausītu manām pavēlēm. Skaidrs? Vai skaidrs, es prasu.

Dausets (satriekts). Skaidrs ..,

Stārkveders Likumprojekts jāizgāž.

Dausets. Klausos, ser!

Stārkveders. Tas jāizgāž klusām, lai avīzes nesaceļ troksni. (Dausets pamāj ar galvu.) Varat iet! (Dausets nomākts dodas pie citiem, kas sēž ap tējas galdu. No la­bās puses smiedamies ienāk Čalmerss ar Habardu un ierauga Stārkvederu. Reibums abiem mirkli izgaist. Stārk­veders tik tikko atbild uz Habarda palocišanos.) Panāc šurp, Tom! (Habards saprot mājienu un dodas pie tējas galda. Ienāk sulainis. Konija norāda uz saplēsto tasi. Ka­mēr sulainis vāc kopā lauskas, Stārkveders klusē, jopro­jām pētīdams piezīmju grāmatiņu. Čalmerss stāv viņa priekšā, juzdamies mazliet neveikli un gaidīdams, ko sie­vastēvs sacīs. Pie tējas galda šķind trauki. Habards sa­sveicinās ar pārējiem un vai nu saņem, vai noraida tējas tasi. Salasījis lauskas, sulainis aiziet.)

Stārkveders (aizver piezīmju grāmatiņu, iebāzis vaja­dzīgajā vietā pirkstu, un pievērš Čalmersam caururbigu skatienu). Tom, tev mīlas romāns Ņujorkā jāizbeidz. Skaidrs?

Čalmerss (satrūkdamies). Kas jums tādas pasakas stās­tījis? Vai Habards?

Stārkveders. Kam man Habards? Es ziņas saņemu no saviem avotiem.

Čalmerss. Vai vērts runāt par tādām blēņām?

Stārkveders. Blēņām? Es zinu visus sīkumus. Ja gribi, varu tos tev atstāstīt. Tas jāizbeidz! Es i nedomāju ielais­ties ar tevi strīdā.

Čalmerss. Nemaz nenojautu… ka esmu bijis tik neuz­manīgs.

Stārkveders. Cilvēks ar tavu stāvokli nedrīkst būt neuzmanīgs. Uz mūsu pleciem gulstas dižens un svēts pienākums — atbildība par deviņdesmit miljonu cilvēku likteņiem. Vajag tik mums paslīdēt kājai, un viņi būs pa­zuduši. Jau tā viņu dvēseles medī tumsoņi demagogi. Ja tie uzvarēs, šie ļaudis ies bojā, mūsu zeme ies bojā, civi­lizācija ies bojā. Es nevēlos atgriezties viduslaikos!

Čalmerss. Nemaz nedomāju, ka tas ir tik nopietni.

Stārkveders (paraustīdams plecus un uzraukdams uz­acis). Nav nekāds brīnums. Tu taču esi tikai viens no ma­šīnas ritentiņiem. Es un vēl daži cilvēki — mēs esam pati mašīna. Taču tu esi mums vajadzīgs ritentiņš, un mēs negribētu tevi zaudēt.

Čalmerss. Zaudēt? Mani?

Stārkveders. Man vajag tikai pakustināt pirkstu, un tu būsi pagalam. Tu esi saimnieks savā štatā. Lieliski. To­mēr neaizmirsti: ja es iegribēšu, rit pat nopirkšu visu tavu štatu. Un tev vairs nebūs uz ko balstīties. Tev ir grūti pārveidot savu raksturu, bet atceries jel, cik diženi ir mūsu uzdevumi. Un esi uzmanīgs, ļoti uzmanīgs! Mēs esam spiesti izmantot arī vāja rakstura cilvēkus. Taču tu tikai to vien dari kā izdabā savām miesas kārībām. Tu dzer. Kaut gan tev nav stipra sirds. Es saņemu ziņojumus no tava ārsta. Lai nu kā, nenostādi sevi muļķīgā stāvoklī! Neaizmirsti — tu esi precējies ar manu meitu. Viņa ir stipra rakstura sieviete un dara mums abiem godu. Es nepieļaušu, ka tu viņu apkauno.

Čalmerss. Labi. Būšu uzmanīgs. Bet, ja nu jūs ierunā­jāties par… savu meitu, es gribētu šo sarunu turpināt. (Bridi klusē. Stārkveders neizrāda ne mazāko nemieru.) Mārgareta draudzējas ar Noksu. Viņš nāk šurp, uz mūsu māju. Viņi ir pilnīgi nešķirami.

Stārkveders. Jā?

Čalmerss (steidzīgi). Man, protams, nav pret viņu ne mazāko aizdomu. Taču jūs piekritīsit, ka jūsu meitai un manai sievai neklājas pastāvīgi tikties ar šo kauslīgo anarhistu, kas nemitīgi uzbrūk mums un visam, ko mēs pārstāvam.

Stārkveders. Es par šo tematu sāku ar viņu runāt, bet mūs pārtrauca. (Domādams sarauc uzacis.) Tu esi viņas vīrs. Kāpēc tu nesauc viņu pie kārtības? (Pa durvīm, kas atrodas skatuves dziļumā, ienāk misis Stārkvedera. Viņa palokās viesiem un, ieraudzījusi vīru, tuvojas Stārk- vederam.)

Čalmerss. To nu var gan saukt pie kārtības! Raksturiņš viņai… līdzīgs jūsējam. Turklāt es baidos, ka viņa kaut ko jauš par manām … nerātnībām.

Stārkveders (zobgalīgi). Par nevainīgajām nerātnībām? (Čalmerss grib atbildēt, bet ierauga misis Stārkvederu.)

Misis Stārkvedera (sapikušā, aizvainotā balsi). Ak, re, kur tu esi, Entonijj Laikam atkal runā par politiku. Tikko es izdzeršu tasi tējas, mums jābrauc. Tomijs neizskatās ta, ka es gribētu. Mārgareta viņu mīl, bet ir nolaidīga. (Stārkveders atkal sāk pētīt piezīmju grāmatiņu.) Ne­zinu, ar ko tas viss beigsies, ja mātes vairs neprot audzi­nāt bērnus. Mārgareta metusies uz bērnudārziem un rūpējas par visiem citiem bērniem, vienīgi savu pašas dēlu aizmirst. Būtu jel tikpat uzcītīgi apmeklējusi baznīcu! Misteru Ratlendu viņas izturēšanās joti apbēdina. Es gribēju ar viņu parunāt.. . bet labāk to izdari tu, Entonij! Mani viņa nekad nav lāgā klausījusi. Viņa visu mūžu allaž darījusi tā, kā gribējusi. Atsitusies tevī. Manā laikā bērni klausīja vecākus. Visā vainīgi šie tempi. Nekam nepietiek laika. Man arī — jāiedzer tēja un jāskrien prom. Konija tik tikko paspēs pārģērbties. (Dodas pie tējas galda; Konija piepilda viņas tasīti.)

Stārkveders (atrāvies no piezīmju grāmatiņas, vēršas pie Calmersa, kas joprojām gaida viņa rīkojumus). Pa­gaidām viss, Tom.

(Čalmerss dodas pie galda, taču šai bridi ārā atskan bal­sis. Ienāk Mārgareta kopā ar Peru sūtņa sievu Doloresu Ortegu un Japānas sūtniecības sekretāru Macu Sakari, kurus sastapusi vestibilā. Čalmerss pagriežas un iet vi­ņiem pretī. Viņš sasveicinās ar Doloresu Ortegu kā ar senu paziņu. Viņu iepazīstina ar Sakari. Mārgareta sa­sveicinās ar visiem viesiem pēc kārtas un, aizstājusi Ko­niju pie galdcu, turpina tējas liešanu. Sakari pieiet pie Mārgaretas. Pārējie pamazām sadalās trijās grupās: Čal­merss ar Doloresu Orļegu; Ratlends, Dausets un misis Stārkvedera; Konija, misis Dauseta un Habards. Čalmerss pasniedz tēju Doloresai Ortegai; Sakari, gaidīdams savu tasi, pļāpā ar Mārgareta.)

Mārgareta (pasniegdama tasi Sakari). Tā kā neērti piedāvāt jums šo šķidrumu. Atzīstieties — droši vien mūsu tējas uzliešanas paņēmiens jums šķiet barbarisks?

Sakari (klanīdamies). Jā, jūsu amerikāņu tēja, tāpat kā tēja pie angļiem, pavisam nav tāda kā mūsu tēja. Bet cilvēks pie visa kā pierod. Amerikāņu tējas mācību ga­dus es izgāju sen, kad studēju Jēlā. Sākumā šis dzēriens mani mulsināja. Bet tikai sākumā. Tagad … es nudien domāju … kā lai to saka … ka sāku ar jūsu tēju aprast.

Mārgareta. Jūs esat ļoti iecietīgs pret mūsu trūkumiem.

Sakari (klanīdamies). Gluži pretēji. Es visiem spēkiem cenšos nesaskatīt jūsu lieliskajā zemē nekādus trūkumus.

Mārgareta (smiedamās). Jūs esat nelabojami pieklā­jīgs, mister Sakari.

(Parādās Nokss. Brītiņu svārstīdamies, paliek stāvot uz sliekšņa, tad dodas pie Mārgaretas.)

Sakari (ieraudzījis Noksu, lūkojas, kurai viesu grupai piebiedroties). Ja atļausit, es jūs atstāšu, lai nobaudītu šo… kā lai to saka… tēju.,.. (Paklanās un piebiedro­jas Konijai, misis Dausetai un Habardam.)

Nokss (sasveicinādamies ar Mārgaretu un tiem, kas sēž viņai blakus. Viņa kustības ir mazliet neveiklas, redzams, ka te viņš jūtas neomulīgi. Mārgaretai). Nezinu, kādēļ atnācu. Man taču te nav ko darīt. Pie jums viss šķiet tik dīvains.

Alārgareta (ieliedama viņam lēju, bezrūpīgi). Kāpēc? Ja jūs esat Ali-baba, kur gan citur ir jūsu vieta, ja ne četrdesmit laupītāju alā? Bet jūsu pulkstenis un naudas maks te, nudien, ir drošībā … (Nokss neapmierināts sa­grozās; viņu nepatīkami aizskārusi Mārgaretas vieglprā­tīgā balss noskaņa.) Nu, nerauciet pieri! Reiz pa ilgiem laikiem taču jāatpūšas. (Norāda uz Stārkvederu.) Re, kur sēž tumsas valdnieks, tas pūķis, kuru jūs pūlaties nonā­vēt. (Nokss skatās uz Stārkvederu. Mārgaretas vārdi viņā acīmredzot izraisījuši izbrīnu.) Cilvēks, kas tur savās rokās apdrošināšanas sabiedrības, trestus un bankas, me­talurģijas un tēraudliešanas monopolus, ogļraktuves un kuģu būvētavas, cilvēks, kurš ir varenāks par Rotšildiem, cilvēks, kurš izgāzis jūsu likumprojektu par bērnu darbu un nožņaudz ikvienu brīvības asnu, ko jūs aizstāvat. Vārdu sakot, tas ir mans tēvs.

Nokss (vērīgi aplūkodams Stārkvederu). Man vajadzēja viņu pazīt no fotogrāfijām. Bet kāpēc jūs tā par viņu runājat?

Mārgareta. Tāpēc, ka tā ir patiesība. (Nokss klusē.) Vai tad tā nav? (Smejas.) Varat neatbildēt. Jūs zināt, ka tā ir patiesība — rūgta, bet patiesība. Turpinot četrdesmit laupītāju alas apskati, jūs ieraudzīsit misteru Habardu — mūsu bagātnieku uzticamo spalvas varoni.

Nokss (ar riebumu). Es viņu pazīstu. Sākumā viņš sa­cerēja rakstus pret Standard Oil kompāniju, izlikdamies, ka viņus atmasko, bet velak, vienojies par cenu, kļuva viņu domu biedrs. Tagad viņš, kopš žurnāls Cartmrighfs kļuvis klaji reakcionārs, ir tur pats galvenais skribents. Viņa iekšējā seja nerada ne mazākās šaubas. Es, nudien, droši vien esmu Ali-baba un nesaprotu, kādēļ te atrodos!

Mārgareta. Jūs, ser, atrodaties te tāpēc, ka man tā iegribējās.

Nokss. Mums abiem ir daudz kas kopējs.

Mārgareta. Nākotne.

Nokss (lūkodamies viņā ar kvēlu skatienu, nopietni). Lāgiem man kļūst baismi, jo iemesli man šķiet daudz tu­vāki tagadnei. (Mārgareta mazliet nobīstas, bet nespēj slēpt_prieku.) Protams, es nebaidos par sevi.

Mārgareta (steidzīgi). Neskatieties manī tā! Jūsu acis liesmo. Dažs labs var to pārprast.

Nokss (samulsis). Piedodiet… es nemaz nemanīju, ka … skatos uz jums citādi, nekā man …

Mārgareta. Vai zināt, kāpēc jūs te atrodaties? Tāpēc, ka es pēc jums aizsūtīju.

Nokss (dedzīgi). Es nāktu, vienalga, kad jūs pēc manis sūtītu, un ietu, vienalga, kurp jūs mani sūtītu.

Mārgareta (pārmezdama). Pag, pag… Gribu parunāt par jūsu rītdienas runu. Ap to visur trin mēles — kurn, šņāc, pareģo ko nelāgu. Es zinu, cik jūs esat aizņemts, un man nevajadzēja jūs saukt šurp. Bet man nebija citas izejas, es ļoti raizējos.

Nokss (iepriecināts). Cik dīvaini, ka jūs esat tāda, dzī­vodama visu šo cilvēku vidū, ka jūs domājat par vienkāršo ļaužu likteni!

Mārgareta (kritiski). Es patiešām izskatos pēc savas nometnes nodevējas. Bet, kā tēvs pirms brītiņa teica, man tāpat bija savi sapņn Bērnībā lasīju grāmatas par tais­nīgu pasaules iekārtojumu: Platona «Republiku», Mora «Utopiju» … (Nokss klausās viņu alkanā uzmanībā, viņa acis staro.) Sapņoju, ka arī es spēšu kaut mazliet tuvināt laiku, kad visi cilvēki dzīvos godīgi un pēc labākās sirds­apziņas. Svēti apņēmos ziedoties cīņai par cilvēces laimi. Mans varonis bija Linkolns, un viņš palicis mans varonis arī šobaltdien. Bet ko es, meitene, spēju izdarīt? No dzī­ves mani norobežoja tūkstošiem sabiedrisku normu, tūk­stošiem aizspriedumu. Vajadzēja man tikai pavērt muti un ierunāties par to, kas man nedeva miera, kad jau visi par mani smējās. Ko man bija darīt? Es taču biju tikai sie­viete. Man nebija balsstiesību, man vajadzēja klusēt. Un sēdēt, rokas klēpī salikušai. Rīkoties varēja tikai gudrie un diženie vīrieši. Viņi balsoja, teica runas, pārvaldīja valsti. Sievietes vieta bija pie mājas pavarda, viņai vaja­dzēja aprūpēt kādu no šiem diženajiem vīriešiem, kas veica visus šos diženos darbus.

Nokss. Tātad jūs saprotat, kāpēc es prasu sievietes līdztiesību!

Mārgareta. Bet es šo to mācījos — vai arī domāju, ka mācos. Es agri uzzināju, kas ir vara. Manam tēvam bija vara. Viņš taču ir magnāts — tā laikam dēvē tādus cil­vēkus? Man arī bija vajadzīga vara. Bet kā to iegūt? Es taču esmu tikai sieviete. Es atkal sāku sapņot — mazliet citādi. Varbūt šo varu man dos vīrs? Zinot šo sapni, jūs zināsit, kas es esmu un par ko es esmu kļuvusi. Es sasta­pos ar cilvēku, kas kļuva par manu vīru. Viņš šķita skaidrs un spēcīgs, viņš bija teicams sportists, cilvēks, kam patika būt svaigā gaisā, bagātnieks un politisks dar­binieks ar lielu nākotni. Tēvs apsolīja — ja es kļūšot Cal­mersa sieva, viņš pataisīšot viņu par štata saimnieku, gu­bernatoru un sūtīšot uz Savienoto Valstu senātu. Tas ir viss.

Nokss. Tā? Kas notika tālāk?

Mārgareta. Tālāk? Es kļuvu viņa sieva. Un sapratu, ka vara atrodas daudz spēcīgāku ļaužu rokās, nekā es biju domājusi. Viņi atņēma man vīru un padarīja to par mana tēva politisko rokaspuisi. Turpretī man, tāpat kā agrāk, nebija nekādas varas. Es neko nespēju darīt. Es biju cie­tusi neveiksmi. Tad es nodomāju: nākotne pieder bērniem. Vismaz šai jomā man palīdzēs tas, ka esmu sieviete! Esmu taču māte. Varu dot pasaulei krietnu un veselīgu dēlu, izaudzināt tīru, cēlu cilvēku ar siltu sirdi. Ja es to paveikšu, viņš spēs īstenot manu sapņu viņš padarīs pa­sauli tīrāku un visus cilvēkus, kas tajā dzīvo, — laimī­gākus. Es nolēmu priekšzīmīgi pildīt mātes pienākumus. Tieši tāpēc es atteicos no baznīcas sīkajiem žēlsirdības darbiņiem, sāku iekārtot bērnudārzus un cīnīties par strād­nieku'dzīves apstākļu uzlabošanu, par īres reformu, lai palīdzētu mazajiem puisēniem un meitenēm, kas ierodas pasaulē, neko nezinādami, un kas var savu nākotni gan padarīt gaišu,,gan aptumšot.

Nokss. Jūs esat brīnišķīga sieviete! Tāpēc arī es tik paklausīgi nāku, kad jūs mani saucat.

Mārgareta. Un beidzot es sastapu jūs. Jūs bijāt brīniš­ķīgs. Manās acīs jūs bijāt bruņinieks, kas cīnās ar vēj­dzirnavām, neprātīgs sapņotājs, kas devies kaujā pret mantīgo un dižciltīgo varu un tic, ka no nākotnes būs iespējams atkarot laimi un īstenot to tagadnē. Es nešau­bījos, ka jūs pazudinās. Bet jūs joprojām dzīvojat un varonīgi cīnāties! Un jūsu rītdienas runa …

Čalmerss (kas ar Doloresas Ortegas tasīti rokā pienācis viņiem klāt). Labdien, mister Noks! Jā, šī runa … (Viņi paspiež viens otram roku.) Tasīti tējas, Mārgaret! Misis Ortegai. Divus gabaliņus cukura, lūdzu! (Mārgareta ielej tēju.) Neko citu nedzird kā vienīgi valodas par šo runu. Jūs laikam grasāties mums rīt sakurināt īstu pirti?

Nokss (smaidīdams). Ne karstāku, kā esat pelnījuši.

Čalmerss. Jūs gribat teikt patiesību, vienīgi patiesību, neko citu kā patiesību?

Nokss. Tieši tā.

Čalmerss (paņemdams no Mārgaretas tasīti). Ticiet man — mēs neesam tik ļauni, kā liekas! Ikvienu jautā­jumu var apskatīt no dažādiem viedokļiem. Mēs taču, tā­pat kā jūs, valstij gribam vienīgi labu. Un joprojām ceram atrast ar jums kopēju valodu. (Nokss ironiski pavīpsnā un papurina galvu.)

Mārgareta. Tom, vajag runāt patiesību! Tu ceri pavi­sam ko citu. Tu ceri apgriezt viņam sprandu.

Čalmerss (drūmi pasmīnēdams). Nu, ja mēs kopēju va­lodu neatradīsim … (Grasīdamies iet, Noksam.) Jums va­rētu būt liela nākotne. Savienībā ar mums. Turpretī, uz­stādamies pret mums, jūs nepanāksit neko — itin neko. (Atgriežas pie Doloresas Ortegas.)

Mārgareta (satraukta). Nu, redzat! Tāpēc es arī raizē­jos … Un aizsūtīju pēc jums. Toms — pat tas neslēpj, ka viņi samals miltos ikvienu, kas viņiem pretosies. Jūsu runa ir viņiem bīstama. Jūs zināt, ar kādu dzelzs roku viņi valda kongresā, cik viegli viņiem aizbāzt muti tā­dam kā jūs. Un tomēr viņi dod jums iespēju runāt. Kā­pēc? Kādā nolūkā?

Nokss (paļāvīgi smaidīdams). Es viņu plānus saprotu. Viņi zina, kādos nodarījumos es gatavojos viņus apvai­not, un domā, ka es teikšu musinošu runu, bet pierādījumu man nebūs nekādu. Viņi centīsies padarīt mani par ap­smieklu. Telegrāfa aģentūras, Vašingtonas korespon­denti — viss sagatavots, lai rīt par mani ņirgtu visās ma­lās. Taču viņi velti cer, ka es esmu tik nevarīgs, man ir …

Mārgareta. Pierādījumi?

Nokss. Jā.

Mārgareta. Vai tie ir jums klāt?

Nokss. Tos man atnesīs vakarā — tur būs dokumenti, dokumentu fotogrāfijas, rakstveida liecības …

Mārgareta. Cietiet klusu! Esiet piesardzīgs! Dieva dēļ, esiet piesardzīgs!…

Misis Dauseta (griezdamās pie Mārgaretas). Misis Cal­mersa, glābiet mani! (Norāda uz Sakari.) Misters Sakari par mani smejas.

Mārgareta. Tam nu gan es neticu!

Misis Dauseta. Godavārds! Viņš bija tik pārdrošs, ka …

Čalmerss (ķircinādams misis Dausetu). Pārdrošs!… Sakari, to nu es no jums negaidīju!

Sakari. Cienītajai kundzei labpatīk jokot.

Misis Dauseta. Viņš bija tik pārdrošs, ka jautāja, kā­pēc pie mums esot tik augstas cenas_. Misters Dausets ap­galvo: dzīve pie mums maksājot dārgi tāpēc, ka cilvēki izdodot pārāk daudz naudas.

Sakari. Kāda apbrīnojama zeme! Cilvēki te ir nabadzīgi tāpēc, ka viņiem ir pārāk daudz naudas.

Čalmerss. Vai tad cenas nav cēlušās tāpēc, ka apgro­zībā ir pārāk daudz zelta?

Misis Dauseta. Misters Sakari pats izteica tādu domu, taču, tikko es piekritu, viņš tūlīt ņēmās to apstrīdēt. Mis­ters Sakari izturas pret mani taisni briesmīgi!

Ratlends (iekāsējas, glaimīgi). Viss ļaunums slēpjas žūpībā. Žūpība grauj mūsu rūpniecību, mūsu valsts in­stitūtus, mūsu ticību dievam, vārdu sakot, pilnīgi visu. Ar katru gadu strādnieki dzer arvien vairāk. Darba spē­jas, dabiski, pazeminās, ražošanas izmaksas paaugstinās. Tāpēc arī ceļas cenas.

Dausets. Daļēji, daļēji. Izteiksimies precīzāk. Cenas ir augstas arī tāpēc, ka strādnieki nav pietiekami taupīgi. Ja viņi krātu naudu, kā dara Francijas zemnieki, mēs varētu vairāk preču pārdot pasaules tirgū un gūtu lielāku peļņu.

Sakari (palokās). Paldies. Tātad, jo vairāk jūs taupīsit, jo lielākas būs jūsu iespējas uzkrāt, un, jo vairāk jūs uzkrāsit, jo vairāk varēsit pārdot, bet, jo vairāk pārdosit, jo labāka būs jums dzīve?

Dausets. Pilnīgi pareizi.

Sakari. Un, jo mazāk jūs pārdodat, jo sliktāka jums ir dzīve?

Dausets. Nu, kā tad!

Sakari. Tātad, ja tauta būs taupīga un pirks mazāk, iestāsies nabadzība?

Dausets (acīmredzami apjucis). Khm … ē … acīmre­dzot …

Sakari. Tātad šķiet, ka cilvēkiem patlaban ir slikta dzīve tāpēc, ka viņi taupa, nevis tāpēc, ka viņi būtu iz­šķērdīgi? (Dausets ir galīgi samulsis un cieš klusu.)

Misis Dauseta (komiskā izmisumā paceļ rokas pret de­besim). Varbūt misters Nokss mums paskaidros, kāpēc viss ir tik dārgs. (Stārkveders aizsit piezīmju grāmatiņu un ieklausās sarunā. Nokss smaida, bet nesaka ne vārda.)

Doloresa Ortega. Lūdzu, lūdzu, mister Noks! Es mirstu aiz ziņkāres — kāpēc cenas visu laiku ceļas? Šķiet, šo­rīt atkal cēlušās gaļas cenas. (Nokss šaubās un jautādams lūkojas Mārgareta.)

Habards. Esmu pārliecināts, ka misters Nokss mums šo neizprotamo problēmu izskaidros.

Čalmerss. Vai tiešām jūs, bezbailīgais kongresa tribūn, te, draugu pulkā, esat zaudējis drosmi?

Nokss (atvairīdams sitienu). Necerēju, ka jums tīk ap­spriest šādas problēmas.

Stārkveders (asi un valdonīgi). Kāds ir iemesls cenu pieaugumam?

Nokss (ari asi un noteikti). Zādzība. (Sis vārds uz vi­siem iedarbojas kā bumbas sprādziens, taču, būdami labi audzināti cilvēki, viņi par atbildi pieklājīgi pasmaida.)

Doloresa Ortega. Kāds romantisks izskaidrojums! Tātad, ja jums kas pieder, jūs esat to nozadzis?

Nokss. Ne gluži, bet apmēram tā. Ņemsim, piemēram, automobiļus. Šogad, pērkot automobiļus, izdots piecsimt miljonu dolāru. Bet no kurienes nākusi šī nauda? To sa­pelnījuši raktuvju un lietuvju strādnieki, šuvējas, kas lej sviedrus darbnīcās un pamazām kļūst aklas, pārdevējas, kas saņem četrus piecus dolārus nedēļā, bērni rūpnīcās un austuvēs. Un tā nu viss, ko jūs izdodat par automobi­ļiem, ir nozagts tiem, kas pūlas vaiga sviedros.

Misis Stārkvedera. Es tak allaž sacīju, ka visa vaina slēpjas automobiļos!

Doloresa Ortega. Bet, mister Noks, man arī ir mašīna!

Nokss. Tā prasījusi krietni daudz darba. Vai jūsējo?

Doloresa Ortega. Pasarg dievs, protams, nē! Es to no­pirku … un par to samaksāju.

Nokss. Tad jūs droši vien strādājāt ko citu? Un sava darba produktu pēc tam apmainījāt pret automobili? (Visi klusē.) Ķāpēc jūs klusējat? Tādā gadījumā man jāuz­skata, ka jums pieder automašīna, kuru izgatavojušas citu rokas un par kuru jūs neesat atdevusi ne kripatiņu sava darba. Redzat, to es dēvēju par zādzību. Jūs to dēvējat par īpašuma tiesībām. Tomēr tā ir zādzība.

Stārkveders (aizsteigdamies priekšā Doloresai Ortegai, kas grasās atbildēt). Vai tiešām jums nav tik daudz prāta, lai apskatītu šo jautājumu plašākā mērogā? Kāds te sakars ar zagtiem automobiļiem? Es esmu darījumu cilvēks. Automobiļus es nezogu.

Nokss (pasmaidīdams). Ne jau nu, burtiski, automobi­ļus, tie ir pārāk sīki. Jūsu operācijas ir krietni vien pla­šākas.

Stārkveders. Vai es zogu?

Nokss (paraustīdams plecus). Un kā vēl!

Stārkveders. Es esmu tāds pats kā zināmais džentlme­nis no Misūri. Jums būs jāpierāda, ka jums taisnība!

Nokss. Es savukārt esmu kā vīrs no Teksasas. Man va­jadzīgi taustāmi fakti.

Stārkveders. Es tūlīt pārceļos uz Teksasu. Pierādiet man ar taustāmiem faktiem, ka es esmu plaša mēroga zaglis!

Nokss. Pacentīšos. Jūs esat liels finansists, monopolists, magnāts. Vai atļausit minēt dažus skaitļus?

Stārkveders. Miniet!

Nokss. Jūsu rīcībā ir deviņi miljardi dolāru, kas iegul­dīti dzelzceļos, divi miljardi — rūpniecības uzņēmumos, miljards — apdrošināšanas sabiedrībās, vēl miljards — bankās un apmēram divi miljardi — citās kredītiestādēs. Es nesaku, ka visa šī nauda pieder jums, bet jūs ar to varat neierobežoti rīkoties. Vairāk neko jums arī neva­jag. Rīkodamies ar lauvas tiesu no Savienoto Valstu ka­pitāla, jūs zināt, ka pārējie kapitālisti paklausīgi sekos jūsu pēdās. Dažos pēdējos gados amerikāņu rūpniecības pamatkapitāls viltus ceļā uzpūsts par papildu summu — septiņdesmit miljardiem dolāru. Bet tā taču ir tīrā fikcija, tā ir miglas pūšana acīs! Jūs, monopolists, zināt, kas ir miglas pūšana. Es nosaucu septiņdesmit miljardu lielu skaitli. Var būt, ka tur ir četrdesmit vai astoņdesmit… vārdu sakot, daudz! Bet ko nozīmē visa šī miglas pūšana, kuras cena ir septiņdesmit miljardu dolāru? Piecus pro­centus gadā — trīs ar pusi miljarda peļņas, kā arī to, ka patērētājs šogad un ik gadus maksā par precēm trīs ar pusi miljarda dolārus vairāk, nekā tās īstenībā ir vēr­tas. Bet patērētājs — tas ir strādnieks. Tieši tāpēc es to, ko jūs darāt, saucu par zādzību. Tāpēc arī ceļas cenas. Kas pūš miglu acīs? Kas par to ņem naudu? Es vai jūs?

Stārkveders. Bet vai tad par pārvaldīšanu man nenā­kas atlīdzība?

Nokss. Protams, jūs varat nosaukt to par atlīdzību, no tā būtība nemainās.

Stārkveders. Bet vai tad es netaisu divus dolārus tur, kur agrāk bija viens? Vai tas neceļ ļaužu labklājību?

Nokss. Vai tad tas nav ikviena pienākums pret savu tuvāko?

Stārkveders. Jūs esat nepraktisks sapņotājs, nekas vai­rāk. (Atgriežas pie savas piezīmju grāmatiņas.)

Ratlends (mezdamies palīgā). Un es? Vai es arī zogu, mister Noks? … Jums jāzina: par to, ka sludinu dieva vārdu, es saņemu algu.

Nokss. Algu jums maksā no zagtas naudas. Vai gribat zināt, kas jums maksā? Ne jau jūsu draudzes locekļi, nē! Jums maksā bērni, kas strādā fabrikās. Jums maksā visi citi — visi vergi, kas pieķēdēti pie fabrikas riteņa. Tie maksā jums algu!

Ratlends. Bet es to nopelnu.

Nokss. Un viņi maksā.

Misis Dauseta. Jūs taču esat anarhists, mister Noks! Jūs esat vēl sliktāks par misteru Sakari. (Izliekas, itin kā drebētu no bailēm.)

Čalmerss (Noksam). Droši vien jūs to visu atkārtosit rītdienas runā?

Doloresa Ortega (sit plaukstas). Viņš mēģina! Viņš grib redzēt, kā runa uz mums iedarbosies!

Sakari. Piedodiet, bet kā, pēc jūsu domām, šo … zā­dzību varētu novērst? (Stārkveders atkal aizsit bloknotu un ieklausās Noksa vārdos.)

Nokss. Ļoti vienkārši. Nomainot valsts mašīnu, kas vada deviņdesmit miljonu amerikāņu dzīvi.

Sakari. Es domāju … Jēlas universitātē man mācīja, ka jūsu valsts mašīna esot lieliska, vārda pilnā nozīmē lieliska.

Nokss. Tā jau sen pārdzīvojusi savu mūžu. Tā vairs nav derīga, tā jāizmet lūžņos. Tā nav tautas kalps, tā ir kļuvusi par tautas tirānu. Un mēs visi — par vergiem. To savā varā sagrābusi politisku blēžu un liekuļu banda.

Pār mums no pašas augšas līdz apakšai valda krāpnieki. Mēs dzīvojam zagļu valstībā.

Habards. Kāda tauta, tāda tās valdība. Katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā pelnījusi. Ja tauta būtu labāka, arī tās valdība būtu labāka. (Stārkveders piekrizdams māj ar galvu.)

Nokss. Tie ir meli! Amerikas Savienoto Valstu tauta ir pelnījusi labāku valdību. Mūsu tauta ir daudz labāka par saviem pašreizējiem valdoņiem, kas dzenas tikai pec pašu labuma un rūpējas vienīgi par savām interesēm. Intere­santi zināt, mister Sakari, vai esat dzirdējis stāstu par četriem dūžiem.

Sakari. Diemžēl ne.

Nokss. Bet vai pokeru spēlēt protat?

Sakari. Kā ne, tā ir brīnišķīga spēle! Iemācījos to… tanī pašā Jēlas universitātē. Tas man izmaksāja visai dārgi.

Nokss. Sī anekdote man atgādina mūsu blēdīgos poli­tiskos darbiniekus. Sirdsapziņu viņi jau sen aizmirsuši. Viņiem zādzība ir pilnīgi likumīgs darījums. Viņi uz­skata, ka bankas turētājam ir tiesības iedalīt sev labākas kārtis. Lai dala! Kādreiz dalīs vini un — dabūs savu daļu!

Doloresa Ortega. Bet kur palika jūsu anekdote, mister Noks? Es arī spēlēju pokeru.

Nokss. Tas notika Nevadā, zelta meklētāju ciematā. Kāds zaļknābis vēroja pokera spēli. Stāvēdams aiz ban­kas turētāja, viņš ieraudzīja, kā tas izvelk no piedurknes un iedala sev četrus dūžus. Zaļknābis piegāja pie spēl­maņa, kas sēdēja pretī bankas turētājam. «Paklausieties», viņš čukstēja, «es redzēju, kā bankas turētājs izvelk no piedurknes četrus dūžus.» — «Nu, un tad?» spēlmanis atvaicāja, brīdi pavēries viņā. «Es tikai gribēju jūs brīdi­nāt,» zaļknābis paskaidroja. «Domāju, ka jums tas jā­zina. Saprotiet jel, es redzēju, ka viņš izvelk no piedur­knes četrus dūžus.» — «Paklau, puis,» sacīja spēlmanis. «Nebāz degunu citu darīšanās! Tu no šīs spēles ne velna nesaproti. Patlaban kārtis dala viņš. Nu, bet pēc tam da­līšu es …» (Visi smejas.)

Mārgareta (pieceldamās kājās). Pietiek runāt par po­litiku! Doloresa, pastāstiet mums labāk par savu jauno automobili!

Nokss (it kā pēkšņi atcerēdamies). Man laiks iet. (Ķlusi Mārgaretai.) Vai man patiešām visiem jādod roka?

Mārgareta (noliegdama purina galvu, klusi). Ak jūs, mans mījais Ali-baba!

Nokss (drūmi). Šķiet, ka iznāca muļķīgi.

Mārgareta (nopietni). Gluži pretēji — lieliski. Es ar jums lepojos! (Nokss atvadās no Mārgaretas.)

Sakari (pieceldamies, pieiedams pie Mārgaretas). Diem­žēl arī man jūs jāatstāj. Tie bija brīnišķīgi brīži, misis Calmersa. Ikviena pateicība par tiem šķiet pārāk maza. (Paspiež viņai roku. Abi ar Noksu iziet. Sai mirkli ienāk Sulainis, pienes Stārkvederam uz paplātes telegrammu. Mārgareta apsēžas pie Doloresas Ortegas un Calmersa un turpina ar viņiem sarunu par automašīnām.)

Stārkveders (lasīdams telegrammu). Pie velna!

Sulainis. Piedodiet — ko jūs teicāt, ser? …

Stārkveders. Pasauciet senatoru Calmersu un misteru Habardu!

Sulainis. Klausos, ser! (Dodas pie Calmersa un ITa- barda. Tie abi steidzīgi pieiet pie Stārkvedera un, kājās stāvēdami, gaida, kamēr viņš pārlasa telegrammu. Pa to laiku Mārgareta apstaigā viesus, savāc tos vienā grupā un pati apsēžas tā, lai varētu novērot tēvu. Sulainis pa­liek viņas tuvumā, gaidīdams pavēles.)

Stārkveders (pieceldamies kājās). Doblmens licis atgā­dāt man šo telegrammu. Tā ir no Ņujorkas, no Martino. Noticis kas nelāgs. Kāds rakņājies pa maniem dokumen­tiem un vēstulēm. Uzpirkta uzticības persona: stenogrā- fjste. Vai atceries, Tom, tāda nenosakāma vecuma dāma? (Sulainim, kas grasās iet.) Ei, sulain! (Sulainis pienāk atkal klāt.) Piezvaniet Doblmenam! Lai tūlīt ierodas šeit!

Sulainis (apjucis). Piedodiet, ser, — kam?

Stārkveders (aizkaitināts). Manam sekretāram. Uz māju. Doblmenam." Lai nekavējoties brauc šurp! (Sulai­nis iziet.)

Čalmerss. Kā uzdevumā izdarīta šī zādzība? (Stārkve­ders parausta plecus.)

Habards. Droši vien te darbojas kāds šantāžists. Mē­ģinās izspiest no jums naudu …

Čalmerss. Bet ja nu …

Stārkveders (nepacietīgi). Kas?

Čalmerss. Ja nu Nokss izmanto šos dokumentus savai rītdienas runai? (Klusums. Stārkveders un Habards klu­sēdami skatās viens uz otru.)

Misis Stārkvedera (piecēlusies). Entonij, mums jāsāk iet! Vai tu brauksi? Konijai vēl jāpārģērbjas.

Stārkveders. Es nebraukšu. Jūs abas ar Koniju varat ņemt mašīnu.

Misis Stārkvedera. Neaizmirsti, ka mēs esam uzaicināti uz pusdienām!

Stārkveders (neslēpdams apnikumu). Vai es kādreiz ko aizmirstu?

(Ienāk sulainis, pieiet pie Stārkvedera un gaida, kamēr misis Stārkvedera beigs runāt. Stārkveders nesatricināmā mierā pacietīgi uzklausa sievu.)

Misis Stārkvedera. Ak, šī mūžīgā politika! Par ko te visu laiku runāja? Par augstām cenām, blēdībām un zag­šanu; par zagšanu, blēdībām un augstām cenām. Šaus­mīgi! Kad es biju jauna, mēs nu gan par tādām lietām nerunājām. Ejam, Konij!

Misis Dauseta (pieceldamās un skatīdamās uz Dau­setu). Man šķiet, ka mums arī laiks iet. (Mārgareta at­vadās no viesiem. Misis Stārkvedera aiziet ar Koniju, Dausets kopā ar misis Dausetu. Nepievērsdams sievai uz­manību, Stārkveders, viņai neatbildējis, pagriežas un jau­tājot skatās uz ienākušo sulainī.)

Sulainis. Misters Doblmens ir jau ceļā uz šejieni, ser.

Stārkveders. Tikko viņš atbrauc, tūlīt vediet pie manis!

Sulainis. Klausos, ser! (Aiziet.)

(Mārgareta, Doloresa Ortega un Ratlends joprojām sēž pie tējas galda. Mārgareta atkal ielej tēju Ratlendam. Laiku pa laikam viņa paskatās uz satraukto grupu ista­bas otrā galā. Stārkveders, saraucis uzacis, kaut ko prāto.

Arī Habards iegrimis nemierīgās domās.)

Čalmerss. Ja es būtu pārliecināts, ka dokumenti ir pie Noksa, es ķertos viņam pie rīkles un piespiestu tos atdot.

Stārkveders. Nemels blēņas, Tom! Stāvoklis ir pārāk nopietns.

Habards. Bet Noksam nav naudas. Un mistera Stārk­vedera stenogrāfiste nemaksā lēti.

Stārkveders. Šai afērā iejaukts vēl kāds. (Steidzīgi ienāk Doblmens. Viņš ir loti uzbudināts, bet prot savaldīties.)

Doblmens (Stārkvederam). Vai saņēmāt telegrammu, ser? (Stārkveders paloka galvu.) Es saistījos ar Ņujorku, izrunājos ar Martino un tūlīt izbraucu, lai ziņotu jums.

Stārkveders. Ko Martino teica?

Doblmens. Jūsu arhīva apskate liecinot, ka viss esot pilnīgā kārtībā.

Stārkveders Paldies dievam!

(Kamēr Doblmens runā, Ratlends ardievojas no Mārga­retas un Doloresas Ortegas un iziet ārā. Pēc mirk(a pie­ceļas ari Mārgareta un Doloresa un dodas uz durvīm. Viņas pamet ziņkārus skatienus uz vīriešiem, taču nolemj tos netraucēt. Doloresa Ortega iziet. Mārgareta uz bridi apstājas durvis, pamet pēdējo bažīgo skatienu uz vīrie­šiem un arī iziet.)

Doblmens. Diemžēl patiesībā tā nav. Stenogrāfiste mis Stendiša atzinusies, ka pakāpeniski ņēmusi no vākiem pa divām trim vēstulēm un dokumentiem un iznesusi no kantora. Daudzi no tiem nofotografēti un atlikti atpakaļ. Taču vissvarīgākie dokumenti aizstāti ar lieliskām kopi­jām. Martino saka, ka pati stenogrāfiste tagad nezinot, kuri dokumenti esot īstie, kuri — kopijas.

Habards. Noksam ar.to nav nekāda sakara.

Stārkveders. Bet ko Martinovs teica — kā labā tad mis Stendiša strādājusi?

Doblmens. Gērsta laikrakstu koncernam.

(Visas sejas pauž nemieru.)

Stārkveders. Gērstam? (Iegrimst domās.)

Habards. Nu, tas nav nekas briesmīgs. Kas ticēs kār­tējam bulvāru preses saceltajam troksnim? Dokumenti var būt nez cik īsti — ja tos publicē dzeltenā prese, tiem neviens neticēs.

Stārkveders. Viņš pratīs rīkoties gudrāk. Viņš tos, pro­tams, izmantos savos laikrakstos, bet tikai pēc tam, kad Nokss būs izlietojis tos savā runā. Ak tu, viltīgā lapsa! Izvēlējies īsto veidu un laiku, kad dot triecienu man, val­dībai, visam citam. Gērsts paliek Gērsts. Apelēs pie gale­rijām. Nokss to nolasīs no kongresa tribīnes tieši tagad, kad mums jāizdabū cauri vairāki svarīgi likumprojekti. (Doblmenam.) Vai Martino jums teica, kādi dokumenti nozagti?

Doblmens (ielūkodamies piezīmju grāmatiņā). Precīzi

nekas nav zināms… Bet viņš runāja par saraksti ar Gudjīra sabiedrību (Stārkvedera sejas izteiksme liecina, cik ši ziņa nopietna.), par Kaledonijas vēstulēm, par korespondenci «Melnais jātnieks», tāpat minēja (atkal ielūkojas bloknotā) Estonberija un Gluca vēstulēs, ka arī ne mazumu citu.

Stārkveders. Šausmīgi!… (Savaldās.) Pateicos, Dobl- men! Brauciet tūlīt atpakaļ! Piezvaniet vēlreiz uz Ņu­jorku! Lai ziņo sīkāk! Es drīz būšu mājās. Vai jus gaida mašīna?

Doblmens. Taksometrs, ser.

Stārkveders. Brauciet un — nevienam ne vārda!

(Doblmens iziet.)

Čalmerss. Nezinu, cik svarīgas šīs vēstules, bet acīm­redzot stāvoklis nopietns.

Stārkveders (nikni). Nopietns! Tāds skandāls vēl nav pieredzēts visā mūsu zemes vēsturē! Uz kārts likts sim­tiem miljonu dolāru. Bet tas vēl nav nekas: apdraudēta ir visa mūsu varenība. Pūlis — tumša ļaužu masa — var sacelties un sagraut visu, ko es esmu darījis viņu labā. Ak, šie stulbeņi, šie stulbeņi!

Habards (faunu paredzēdams, šūpo galvu). Briesmīgi domāt, kāda vētra sacelsies, ja Nokss runās un minēs pierādījumus!

Čalmerss. Nepatīkams notikums! Ļaudis jau tā ir sa­traukti. Viņu nemieru pastāvīgi kurina radikālā prese, mu­sinošie žurnāli un demagogi vēl paskubina. Mēs sēžam uz pulvera mucas, vajadzīga tikai dzirkstele.

Stārkveders. Un izrādās, ka Nokss gan ir varbūt sap­ņotājs, bet nav muļķis. Viltīgs nelietis. Un prot cīnīties. Ne velti viņš nāk no Rietumiem, veco pionieru pēctecis. Viņa tēvs vēršu pajūgā šķērsojis tuksnesi un sasniedzis Oregonu. Sis zellis māk īstajā brīdī izspēlēt trumpi, tur­klāt liktenis iedevis viņam rokās veselu kaudzi trumpju!

Čalmerss. Jā, tāda ķeza jums nekad nav gadījusies!

Stārkveders. Es allaž esmu stāvējis pāri visiem šiem mēsliem — tīrs un skaidrs, un nepieejams. Bet šis te — tas nu ir par daudz! Tā ir tā dzirkstele. Tagad dievs vien zina kā viss beigsies.

Čalmerss. Tā vien skaties, ka nekrīt valdība.

Stārkveders (trakā niknumā). Un tad pie varas nāks jauna partija — demagogu partija. Tā pieprasīs dzelzceļu

un sakaru līdzekļu nacionalizāciju un progresīvo nodokli — tas ir, privātā kapitāla faktisku konfiskāciju.

Čalmerss. Un radikālie likumprojekti? Tie tūlīt birs kā no pilnības raga — likumi, kas aizliegs bērnu darbu, kas uzliks uzņēmējiem visu atbildību, kas iecels valsts kontroli pār Aļaskas ogļraktuvēm, kas paredzēs iejaukša­nos mūsu Meksikas darījumos… Un kas notiks ar jūsu enerģētikas koncernu, ko jūs ar tādām pūlēm tikāt ra­dījuši?!

Stārkveders. Es to nepieļaušu! Tas būs neiedomājams posts. Tas nozīmē, ka viss kapitālistiskās attīstības pro­cess tiks aizkavēts un apturēts. Mums vajadzēs atkāpties par desmit gadiem atpakaļ. Būs jāstrādā, muguras neat­liecot, lai panāktu nokavēto. Runa ir ne tikai par likum­projektiem, kuri mums traucēs. Nevar pieļaut, lai pūļa netīrās rokas skartu valdības sviras. Tā tak ir anarhija! Posts un bojā eja visiem šiem muļķa aklajiem darba lo­piem, kas paši savām rokām ir ar mieru sagraut savu labklājību.

(No kreisās puses ieskrien Tomijs. No kāda bēgot, viņš dziras drāzties, pāri skatuvei, bet, ieraudzījis citus, klu­siņām palien zem tējas galda.)

Čalmerss. Tātad dokumenti tagad ir pie Noksa.

Stārkveders. Uzdevums ir tikai viens — tie jādabū at­pakaļ. (Viņš jautādams lūkojas abos vīros. Istabā ienāk arī Mārgareta: viņa ir piesarkusi un līksma, jo spēlējusi ar Tomiju sunišus. Ieraudzījusi sarunā iegrimušos vīrie­šus, viņa saraujas un spēji apstājas pie tējas galda, at­balstījusies uz tā ar rokām. Vīrieši viņu nepamana.)

Habards. To atstājiet manā ziņā!

Stārkveders. Nezaudējiet laiku! Jūsu rīcībā ir divdesmit stundas, pēc tam jau viņš teiks savu runu. Vispirms mē­ģiniet vienoties … Piedāvājiet viņam atkāpšanās naudu, jebkuru summu! Es jūs pilnvaroju tā rīkoties. Vajag tak būt kādai cenai, par kuru viņu var nopirkt.

Habards. Bet ja nu nav?

Stārkveders. Tad dabūjiet dokumentus ar citiem līdzek­ļiem!

Habards (vilcinādamies). Ko jūs ar to domājat? …

Stārkveders. Vai nu man jums jāskaidro? Taču, lai būtu kā būdams, manu vārdu tur nedrīkst iejaukt! Skaidrs?

Habards. Pilnīgi.

Margareta (izlikdamas, ka tikko ienākusi, jautri). Kas te notiek? Vai sazvērestība?

(Visi tris vīrieši saraujas.)

Čalmerss. Mēs vienojāmies, kā cenas pacelt vēl augstāk.

Habards. Un kā nospert pēc iespējas vairāk automobiļu.

Stārkveders (nepievērsdams uzmanību Mārgaretai, do­das uz durvīm skatuves labajā pusē). Es aizeju, Habard, netērējiet laiku! Tom, nāc man līdzi!

(Visi dodas uz izeju.)

Čalmerss. Mājās?

Stārkveders. Jā, mums daudz darba.

Čalmerss. Tad es vispirms pārģērbšos un tūlīt jums sekošu. (Mārgaretai.) Vai tu paķersi mani pa ceļam uz pusdienām?

(Mārgareta paloka galvu. Stārkveders aiziet, neteicis ne vārda. Habards atvadās no Mārgaretas, Čalmerss viņam seko. Mārgareta paliek stāvam, piespiedusi vienu roku pie krūtīm, ar otru atbalstījusies pret galdu. Viņa domā, kāds sakars dzirdētajam ar Noksu, un secina, ka Noksam draud briesmas. Sarūgtinātais Tomijs, kas velti gaidījis, ka māte viņu meklēs, izrāpjas no pagaldes un satver Mārgaretas roku. Viņa nepievērš dēlēnam uzmanību.)

Tomijs (sērīgi). Māmiņ, vai tev negribas vairs rotaļā­ties? (Mārgareta neatbild.) Es biju tik labs indiānis …

Mārgareta (pēkšņi atgūstas un satraukta piekjauj To- miju. Viņas izsaucienā skan raizes, bailes un mīlestība pret dēlēnu). Ai, Tomij! Tomij!

Priekškars.