Zādzība

III CĒLIENS

Bibliotēka, kura, Entonijam Stārkvederam iebraucot Va­šingtonā, kalpo par kaut ko līdzīgu kabinetam. Pa labi divas durvis, pa kreisi dziļumā tumša niša bez portje­rām. Kreisajā sienā logi. Starp tiem — rakstāmgalds. Pie tā krēsls. Uz rakstāmgalda tālrunis un liels portfelis. Gar visu dibensienu smagnēji, vecmodīgi grāmalskapji ar stikla durvīm: augšmalā izcilnis, kas veido itin kā dzegu. Skatuves dziļumā, kaktā, — aizslietnis. Starp skapjiem un nišu augstu pie sienas karājas liels Ābrama Linkolna portrets vai gravīra. Istaba mēbelēta mazliet vecmodīgā vienkāršībā un izskatās vēsa un drūma.

Pulkstenis ir pusdesmit no rīta nākamajā dienā pēc iepriekšējā cēliena notikumiem.

Pie rakstāmgalda sēž Stārkveders, viņam blakus pa labi stāv Doblmens.

Stārkveders. Labi, parakstīšos. Kaut arī labuma no šī žurnāliņa nekāda lielā nav.

Doblmens (atzīmēdams bloknotā). Klausos, ser. Divi tūkstoši. (Skatīdamies ierakstos.) Parakstīšanās laiks iz­beidzas arī Vandervotera žurnālam.

Stārkveders. Cik?

Doblmens. Pagājušajā gadā jūs ziedojāt piecpadsmit tūkstošus.

Stārkveders. Tas ir par daudz. Cik maksā parakstīša­nās parastajiem mirstīgajiem?

Doblmens. Vienu dolāru gadā.

Stārkveders (noteikti papurina galvu). Tad tas ir pā­rāk daudz.

Doblmens. Profesora Vandervotera lekcijas allaž ir no­derīgas. Viņš pastāvīgi lasa lekcijas kursos, un viņa runai Nacionālās pilsoņu federācijas kongresā bija plaša atbalss.

Stārkveders (šaubīdamies, bet gandrīz jau piekriz­dams). Skaidrs… (Doblmens jau sācis rakstīt. Pēkšņi Stārkveders atceras.) Nedošu! Avīzēs par šo profesoru rakstīja kaut ko nelāgu. Liekas, viņš ir šķīries no sievas? Viņa labā slava vairs tik laba vis nav.

Doblmens. Sieva viņu atstāja, ser.

Stārkveders. Kāda tur starpība? Svarīgi ir, ka tagad viņš man vairs nav tik noderīgs. Pārsūtiet viņam tikai desmit tūkstošus! Citreiz būs apdomīgāks.

Doblmens. Labi, ser.

Stārkveders. Neaizmirstiet uzrakstīt pārvedumu par div­desmit tūkstošiem žurnālam Cartwright's Kā parasti.

Doblmens (vilcinādamies). Viņi prasa vairāk. Palie­lināts žurnāla apjoms, mainījies akcionāru sastāvs, re­dakcijas aparāts un tā tālāk.

Stārkveders. Vai žurnāla līdzstrādnieks ir Habards?

Doblmens. Jā, ser. Klīst baumas, ka viņš esot viens no galvenajiem īpašniekiem.

Stārkveders. Spējīgs cilvēks. Un ļoti noderīgs. Cik vini lūdz?

Doblmens. Viņi apgalvo, ka jūsu pasūtīto rakstu cikls, kurā atmaskots jūsu konkurents Netinens, izmaksājis divpadsmit tūkstošus, tāpēc, ievērojot milzu pūles, ko viņi pieliekot un esot ar mieru pielikt arī turpmāk, lai jums pakalpotu, piecdesmittūkstoš dolāru …

Stārkveders (strupi). Pārvcdiet! Cik es šogad ziedoju Hanoveras universitātei?

Doblmens. Septiņus … deviņus miljonus, ja pieskaita arī jauno bibliotēku.

Stārkveders (nopūzdamies). Izglītība izmaksā krietnu naudu. Kas vēl?

Doblmens (skatīdamies pierakstos). Pēdējais jautājums, ser, — misters Ratlends, tas ir, viņa baznīca un teolo­ģijas koledža. Viņš teica, ka esot ar jums jau runājis. Viņš ļoti grib zināt, kā jūs izlemsit.

Stārkveders. Gauži neatlaidīgs. Piecdesmit tūkstoši baz­nīcai un simt tūkstoši semināram … sakiet vaļsirdīgi — vai viņš ir to vērts?

Doblmens. Baznīca ļoti stipri ietekmē sabiedrisko domu, un misters Ratlends ir brīnišķīgs runātājs. (Pašķirsta bloknotu un izvelk no tā avīžu izgriezumu.) Pirms divām nedēļām viņš savā sprediķī teicis: «Dievs misteram Stārk- vederam piešķīris tādu pašu naudas taisīšanas talantu, kādu viņš citiem cilvēkiem piešķir zinātnes, literatūras vai mākslas jomā.»

Stārkveders (apmierināts). Nav slikti.

Doblmens (izvelk no bloknota citu avīžu izgriezumu). Un te ir citāts no pagājušās svētdienas sprediķa: «Pa­teiksimies radītājam, ka viņš dāvājis tādas milzu bagā­tības cilvēkam, kurš ziedo tās cilvēku cilts progresam. Patiesi — šis cilvēks dzīvo saskaņā ar vārdiem: «Mīles­tība uz Jēzu Kristu rāda man ceļu.»»

Stārkveders (domīgi). Doblmen, mani nolūki ir bijuši labi. Tie ir labi. Tie vienmēr būs labi. Esmu viens no tiem nedaudzajiem, kurus tā kunga viedība pilnvarojusi pārvaldīt tautas bagātības. Dievs parādījis man lielu uz­ticību, un es, par spīti visiem ļaunprātīgajiem zaimiem, pūlēšos to attaisnot. (Citā — lietiskā balsī.) Labi. Lai misters Ratlends saņem summu, ko viņš lūdz!

Doblmens. Ļoti labi, ser. Es viņam piezvanīšu. Viņš nepacietīgi kāro uzzināt jūsu lēmumu. (Dodamies uz dur­vīm.) Vai aizsūtīt visiem čekus, ser, kā parasti?

Stārkveders. Visiem, tikai Ratlendam ne. Tam es pats izrakstīšu čeku. Pārējos nosūtiet pa parastajiem kanā­liem. Uz Ņujorku mēs izbraucam ar vilcienu, kas atiet divos desmit. Vai viss gatavs?

Doblmens (rādīdams uz portfeli). Viss, tikai jūsu port­felis, ser…

Stārkveders. To es sakravāšu pats. (Doblmens iet uz durvīm, taču Stārkveders, ieskatījies bloknotā, uzsauc vi­ņam.) Doblmen!

Doblmens (apstādamies). Jā, ser?

Stārkveders. Misis Calmersa ir te, vai ne?

Doblmens. Jā, ser. Viņa ar dēlu tikko kā atbrauca. Viņi ir pie misis Stārkvederas.

Stārkveders. Pasakiet, lūdzu, viņai, ka viņa man vaja­dzīga!

Doblmens. Klausos, ser! (Iziet ārā.)

(Istabmeita ienes uz paplātes vizītkarti.)

Stārkveders (palūkojas virzitkartē). Ievediet iekšā!

(Istabmeita iziet un ielaiž Habardu. Stārkveders pa to laiku pēti savu piezīmju grāmatiņu.)

Stārkveders (pa pusei piecēlies no krēsla, neparasti sir­snīgi spiež Habardam roku un aicina viņu apsēsties). Jūs izdarījāt man apbrīnojamu pakalpojumu. Jūsu vakardie­nas telefona zvans sagādāja man ļoti lielu atvieglojumu. Kur tie ir?

Habards (izvilkdams no kabatas dokumentu sainīti un pasniegdams Stārkvederam). Te ir — sveiki un veseli. Man laimējās.

Stārkveders (atver sainīti un izskata dokumentus). Nav ko būt pieticīgam, mister Habard! Te ir bijis kas vairāk par laimīgu gadījumu … Es to sauktu drīzāk par izmaņu… Krietnu izmaņu… Laika taču bija ļoti maz… Jums vajadzēja apsvērt… un rīkoties… tik steidzīgi rīkoties, ka tur ar laimi vien nepietika. (Habards pakla­nās, Stārkveders satin atkal dokumentus sainīti.) Kā no- pratīsit, esmu par šo pakalpojumu pateicīgs. Grasos pa­augstināt parakstīšanās summu uz jūsu žurnālu līdz piec­desmit tūkstošiem dolāru un pavēlēšu Doblmenam izsniegt jums pateicības apliecinājumu, kas būs taustāmāks par tukšiem vārdiem. (Habards atkal palokās.) Vai jūs… iepazināties ar šiem dokumentiem?

Habards. Pavirši, ser. Tie patiešām ir ļoti svarīgi. Noksa nodomi ir izjaukti. Bez šiem papīriem viņa šodie­nas runa pārvērtīsies par īstu farsu. Glabājiet tos, ser! (Norāda uz dokumentiem, ko Stārkveders joprojām tur rokās.) Gērstam ir garas rokas.

Stārkveders. Es tām esmu par tālu. Turklāt es šodien braucu uz Ņujorku un ņemu dokumentus līdzi. Jūs mani atvainosit, mister Habard … (Liek portfeli papīrus, at­stājot Habarda atnestos dokumentus pēdējos.) Man vēl daudz darīšanu …

Habards (saprazdams mājienu). Skaidrs. Arī man laiks iet. Man norunāta tikšanās klubā.

Stārkveders (joprojām šķirodams papīrus, atliek sāņus kārtīgā kaudzītē vairākus aktu vākus un kantora grā­matas). Es gribētu ar jums vēl parunāt. Iegriezieties pie manis, kad nākamo reizi būsit Ņujorkā! Es patlaban ap­sveru, vai man nenopirkt žurnālu «Partenons». Man ne­patīk, ko viņi tur raksta. Vai jūs neuzņemsities vadīt pirkšanas sarunas? Es gribētu uzdot jums arī šādus tā­dus citus svarīgus darbus. Visu labu, mister Habard! Mēs drīz redzēsimies Ņujorkā.

(Sniedz viņam roku. Habards dodas uz durvīm, kas at­rodas skatuves dziļumā labajā pusē, un uz sliekšņa sa­duras ar Mārgaretu. Nakamās ainas laikā Stārkveders jo­projām kravā portfeli dokumentus.)

Habards. Labdien, misis Calmersa! (Sniedz roku, ko Mārgareta vēsi paspiež, tik tikko noliekdama galvu. Viņa grib paiet garām.) Nav ko celt degunu gaisā, misis Cal­mersa!

Mārgareta (neizpratnē paskatās viņā, it kā lai pārlie­cinātos, vai viņš nav dzēris). Es jūs nesaprotu.

Habards. Jūs vienmēr esat izturējusies pret mani kā pret tukšu gaisu, bet nu tie laiki pagājuši. Nav ko tēlot svēto! Kādu brīdi es tiešām tam ticēju un jutos melns un mazs. Tagad es esmu gudrāks. Jauku rotaļu jūs esat uz­sākusi … Nemaz jūs neesat labāka par citām. Jūs tīri labi zināt, kur bijāt vakar vakarā. Redzat, es arī to zinu.

Mārgareta. Jūs esat nekaunīgs.

Habards (tiepīgi). Es zinu, kur jūs vakar vakarā bijāt. Misters Nokss arī to zina. Bet jūsu vīrs — tas nu gan vēl ne.

Mārgareta. Spiegs! (Norādīdama uz tēvu.) Droši vien viņam jūs jau paziņojāt?

Habards. Kāpēc?

Mārgareta. Jūs taču esat viņa dienestā.

Habards. Nomierinieties, vēl ne. Bet iesaku jums iztu­rēties pret mani … laipnāk. (Mārgareta klusēdama ieiet istabā. Habards, nikni nolūkojies viņai pakaļ, iziet ārā.)

Stārkveders (liek dokumentus portfeli un tad aizslēdz to. Uz galda paliek kārtīga kantora grāmatu un papīru kaudzīte). Labrīt, Mārgareta! Atsaucu tevi šurp tāpēc, ka mēs neesam pabeiguši vakardienas sarunu. Sēdies! (Mārgareta pievelk krēslu pie galda un apsēžas.) Tu arvien esi bijusi grūti audzināma, Mārgaret. Tev bijis sievietei nepiedienīgs gribasspēks. Es esmu darījis tavā labā visu, ko spēju. Tavas laulības ar Tomu izrādījās ļoti veiksmīga apvienība. Tomam ir nākotne, viņš ir no lieliskas ģimenes, džentlmenis un teicama partija.

Mārgareta (viņu pārtraukdama, rūgti). Vai tu tā domā? Vai gan tu, izprecinādams meitu, domāji par viņu? Es zinu, kā tu skaties uz mums, sievietēm. Vai tevi kādreiz interesējis, ko izjūtam mēs: māte, Konija, es? Tev sva­rīgi ir tikai savi biznesa apsvērumi. Tev laikam šķiet, ka sievietēm nav dvēseles. Ja runa ir par Tomu, tad tev tais­nība: viņš tev ir noderigs. Viņam patiešām piemīt viss, uz ko tu cerēji, kad izdevi mani viņam par sievu. Viņš ir piekāpīgs, tev nebija grūti pārvērst viņu par paklau­sīgu ieroci. Viņš veiksmīgi kārto visādas politiskas ma­hinācijas un izdabū cauri jums vajadzīgos likumus. Tu nemaz nepadomāji, vai viņš būs labs vīrs tavai meitai, ko tu īsti nekad neesi pazinis. Tu atdevi… tu pārdevi savu meitu viņam tāpēc, ka viņš bija vajadzīgs tev (histē­riski iesmejas) … un tavam kapitālam.

Stārkveders (asi). Mārgareta! Tev nav tiesību tā ru­nāt! (Maigāk.) Tu joprojām esi tāda pati tiepša. Jopro­jām tu centies izdabūt cauri savu gribu …

Mārgareta. Ak dievs, kaut man tas kādreiz būtu iz­devies!

Stārkveders (skarbi). Tavi spriedelējumi mani neinte­resē. Par to nav runas. Es aizsūtīju pēc tevis tādēļ, lai pārtrauktu tavu pazīšanos ar šo Noksu — fantastu, šar- latanu un nelieti…

Mārgareta. Nav ko viņu paļāt!

Stārkveders. Es prasu, lai tu vairs ar šo tipu nesatik­tos! Vai dzirdi? Reizi par visām reizēm.

Mārgareta (mierīgi). Mēs ar misteru Noksu paši no­lēmām vairs nesatikties. Šaubos, vai es viņu vēl kādreiz redzēšu. Vismaz manā mājā ne. Vai tas tevi apmierina?

Stārkveders. Pilnīgi. Man, protams, nekad nav bijušas aizdomas, ka tu dari ko nelāgu … " " :

Mārgareta (mierīgi). Cik slikti tu pazīsti sievietes! Tev šķiet, ka mēs esam lelles, ka mums nav ne sirds, ne alku, ne tiesību patstāvīgi rīkoties, ka mēs pilnīgi esam tās cietsirdīgās, puritāniskās morāles varā, kas pirms gadsimta izveidojusies Jaunajā Anglijā!

Stārkveders (saausīdamies). Tu gribi teikt, ka tu ar šo cilvēku …

Alārgareta. Es nekā tamlīdzīga teikt negribu. Es gribu tev atgādināt, ka esmu Toma sieva un Tomija māte. Tu neesi spējīgs saprast ne manas, ne kādas citas sievietes jūtas un nekad nesapratīsi to, ko es tev varētu pa­teikt! …

Stārkveders (atviegloti). Nu, tad jau paldies dievam!

Mārgareta. Turklāt tas ir tik vienkārši. Sieviete arī ir cilvēks. Tas ir viss. Bet to tu tāpat nesaproti.

(No labās puses ienāk Doblmens ar čeku rokās. Stārkve­ders, viņu ieraudzījis, apklust. Doblmens neziņā, kā rīko­ties, apstājas, tomēr Stārkveders pamaj, lai viņš nak

tuvāk.)

Doblmens (pasveicina Mārgaretu. Stārkvederam). Te ir čeks. Jūs teicāt, ka pats parakstīšot.

Stārkveders. Jā, Ratlendam. (Doblmens sniedz viņam pildspalvu.) Nē, es parakstīšu ar savējo. (Attaisa port­feli un izņem no tā pildspalvu, atstādams portfeli vaļā. Paraksta čeku. Doblmens paņem to un aiziet. Stārkve­ders atkal sāk kravāt dokumentus.) Šis Nokss — es viņu vakar vēroju — ir gudrs un enerģisks, tikai diemžēl ne- auglīgs sapņotājs. Varbūt viņš tiešām vēl ļaudīm labu, to es atzīstu. Taču viņš lidinās pa mākoņiem. Tādi cil­vēki nodara mūsu zemei vairāk posta nekā desmittūkstoš anarhistu. Un viņš ir gaužām nepraktisks … Viņš gata­vojās dot man triecienu ar šo te dokumentu palīdzību. (Paņem tos rokā un pamet gaisā.) Tos no maniem arhī­viem izzaga viens no dzeltenās preses gangsteriem un nogādāja viņam. Bet viņš ir tā aizņemts ar savām gaisa pilīm, ka papīri atrodas atkal te, pie sava likumīgā īpaš­nieka.

Mārgareta. Un kas tagad būs ar viņa runu kongresā?

Stārkveders. Viņa runa pārvērtīsies par vistīrāko blefu. Mašīnas ritentiņi drīz sāks griezties. Savienoto Valstu krietnie pilsoņi izsmies viņu kā pēdīgo putnu biedēkli — tā, šķiet, izteicās Habards. (Noliek sainīti uz atvērtā port­feļa.) Pagaidi brītiņu! Es novākšu papīrus. (Paņēmis no galda kantora grāmatas un vēstules, viņš pieiet krei­sajā pusē pie nišas un ieslēdz tur gaismu. Nišā atrodas liels ugunsdrošs skapis. Stārkveders uzgriez atslēgas bur­tus, skapja durvis žvadzot atveras, un viņš rūpīgi ievieto tur papīrus, pilnīgi nogrimis nodarbībā un neskatīdamies apkārt.

Mārgareta lūkojas uz atvērto portfeli un dokumentiem un, ātri pārlaidusi skatienu istabai, pieņem lēmumu. Pa­ķērusi dokumentus, viņa vispirms grasās ar tiem aizbēgt, bet pēc tam nolemj paslēpt tos turpat. Viņa palūkojas apkārt, un viņas skatiens apstājas pie Linkolna portreta. Paņēmusi krēslu, viņa noliek to pie grāmatskapja, ātri uzrāpjas uz krēsla, no turienes uz skapja dzegas un aiz­met dokumentu sainīti aiz Linkolna portreta.

Nolēkusi no krēsla, viņa ar kabatas lakatiņu noslauka dzegu un sēdekli, atliek krēslu vietā un apsēžas pie rakstāmgalda turpat, kur sēdējusi, Stārkvederam aizejot. Stārkveders aizver seifu, iznāk no nišas, nodzēš tur gaismu un arī atgriežas agrākajā vietā. Grasās aizslēgt portfeli, bet pamana, ka nozuduši dokumenti. Neizrādī­dams ne mazāko satraukumu, uzmanīgi pārbauda port­feļa saturu.)

Stārkveders (mierīgi). Vai te kāds bija ienācis?

Mārgareta. Neviens.

Stārkveders (pētigi skatās viņā). Dīvaini! Noticis kaut kas neredzēts. Tikko kā dokumenti atradās te, uz portfeļa. Istabā nebija nevienas dvēseles, vienīgi mēs abi. Doku­menti ir pazuduši. Atdod tos!

Mārgareta. Es neesmu bijusi ārā no istabas.

Stārkveders. Zinu. Atdod man dokumentus! (Klusums.) Papīri ir pie tevis Atdod!

Mārgareta. Pie manis to nav.

Stārkveders. Tu melo. Atdod!

Mārgareta (pieceldamās kājās). Es tev saku — man to nav …

Stārkveders (arī pietrūkdamies kājās). Tie ir meli!

Mārgareta (pagriežas un dodas uz durvīm). Ja jau tu man netici…

Stārkveders (viņu pārtraukdams). Kur tu iesi?

Mārgareta. Mājās.

Stārkveders (pavēloši). Nu, nē! Griezies atpakaļ! (Mār­gareta atgriežas un apstājas pie krēsla.) No šīs istabas tu ārā neiesi! Sēdies!

Mārgareta. Es labāk pastāvēšu.

Stārkveders. Sēdies! (Mārgareta joprojām stāv, taču viņš, satvēris meitu aiz rokas, ar varu apsēdina viņu krēslā.) Sēdi! Tu neaiziesi no šejienes, iekams neatdosi dokumentus! Tu nesaproti, ko tu esi izdarījusi. Tavai rīcī­bai var būt krietni nopietnākas sekas, nekā tu iedomā­jies. Tu mani spied rīkoties visai bargi. Es varu aizmirst, ka tu esi mana meita. Es pat varu aizmirst, ka tu esi sieviete. Es atgūšu šos dokumentus, kaut arī man vaja­dzētu tos atņemt tev ar varu. Labāk jau atdod pati! (Klusums.) Nu, ko tu esi izlēmusi? (Mārgareta parausta plecus.) Kāpēc tu klusē? Nu?

Mārgareta. Man nav ko teikt.

Stārkveders (apmulst un nolemj mainīt taktiku, apsē­žas, mierīgi). Apspriedīsim šo jautājumu gluži mierīgi!

Tev nav nekādu tiesību uz šiem dokumentiem. Tie ir mani. Zaglēns izčiepa tos no mana slepenā arhīva. Nupat šo­rīt… pirms īsa brīža es tos dabūju atpakaļ. Es atkār­toju: tie pieder man. Tie ir mani. Atdod!

Mārgareta. Bet es atkārtoju, ka pie manis to nav.

Stārkveders. Tu esi tos kaut kur noslēpusi. Droši vien aiz ņiebura. Tas tev nelīdzēs. Es tev saku: tu tik un tā man tos atdosi! Es brīdinu: neliec man ķerties pie pašiem stiprākajiem līdzekļiem! Atdod! (Viņš pieceļas un, vēl nenospiedis zvana pogu, pētigi veras meitā.) Nu? (Mār­gareta parausta plecus. Stārkveders divreiz pazvana.) Es izsaucu Doblmenu. Tev ir vēl pēdējā iespēja apdomāties. Atdod papīrus!

Mārgareta. Tēvs, ļauj man iet! Tici jel reiz, papīru man nav. Ja tu mani izlaidīsi ārā, tad apsolu tev, ka es tos sev līdzi neaiznesīšu. Es tev dodu goda vārdu. Vai tu man tici? Pasaki man, ka tici!

Stārkveders. Labi, es tev ticu. Bet, ja papīri nav pie tevis, kur tad tie ir? Kur tu tos noslēpi? Pasaki (pārlaiž uzmanīgu skatienu istabai), un es tevi atlaidīšu. (Ienāk Doblmens un tuvojas galdam. Stārkveders un Mārgareta klusē.)

Doblmens. Vai jūs zvanījāt?

Stārkveders (pēdējo reizi jautādams, palūkojas Mārga- retā). Jā. Vai jūs visu laiku bijāt blakus istabā?

Doblmens. Jā, ser.

Stārkveders. Vai kāds izgāja tai cauri un ienāca te?

Doblmens. Nē, ser.

Stārkveders. Lieliski. Palūkosimies, ko teiks istabmeita. (Pazvana vienu reizi.) Mārgareta, vēl nav par vēlu.

Mārgareta. Es jau teicu, ka, iziedama no šīs istabas, es nekādus dokumentus sev līdzi neaiznesīšu.

(Ienāk istabmeita.)

Stārkveders. Vai kāds no priekšnama ienāca te?

Istabmeita. Nē, ser. Pēc misis Calmersas — neviens.

Stārkveders. Kā jūs to zināt?

Istabmeita. Es visu laiku vestibilā slaucīju putekļus.

Stārkveders. Ejiet! (Istabmeita aiziet.) Doblmen, noticis kaut kas ļoti savāds. Istabā bijām tikai mēs ar misis Calmersu. Habards man neilgi pirms tam bija atdevis Gērsta izzagtos dokumentus. Tie atradās uz rakstām­galda. Man bija jāiet pie seifa, un es uz bridi pagriezu muguru. Kad atnācu atpakaļ, tie bija pazuduši.

Doblmens (apjucis). Jā, ser.

Stārkveders. Dokumentus paņēmusi misis Calmersa. Tie ir pie viņas.

Doblmens (stostīdamies). V-v-vai tiešām, ser?

Stārkveders. Tie man ir vajadzīgi. Ko darīt? (Doblmens pavisam apjūk.) Nu?

Doblmens (steidzīgi). Ai-aizsūtiet pēc mistera Habarda! Viņš jau reiz tos jums atdabūja …

Stārkveders. Taisnība. Piezvaniet viņam! Droši vien viņš ir preses klubā. (Doblmens dodas uz durvīm.) Ne- aizejiet no istabas! Zvaniet no šejienes! (Norāda uz tāl­runi. Doblmens zvana pa tālruni.) Kopš šī brīža neviens nedrīkst iziet no istabas! Ja mana meita bijusi spējīga iz­darīt zādzību, tad es neticu vairs nevienam cilvēkam, ne­vienam pašam.

Doblmens (klausulē). Red—6—2—4. Lūdzu. (Gaida.)

Stārkveders (pieceldamies). Pie reizes izsauciet sena­toru Calmersu! Lai nekavējoties brauc šurp!

Doblmens. Jā, ser, — nekavējoties.

Stārkveders (iziet skatuves vidū. Mārgaretai). Panāc šurp! (Mārgareta paklausīgi pieiet viņam klāt — izbiju­sies, nomākta, bet apņēmības pilna.) Kāpēc tu to darīji? Vai tu nemeloji, teikdama, ka tevi ar Noksu nekas ne­saista?

Mārgareta. Neapspriedīsim tādus jautājumus (norādī­dama uz Doblmenu) … kalpotāju klātbūtnē.

Stārkveders. Tev vajadzēja parūpēties par savu cieņu, pirms tu nozagi dokumentus. (Doblmens pa to laiku klusā balsi runā pa telefonu.)

Mārgareta. Tomēr ir zināmas pieklājības prasības…

Stārkveders (pārtraukdams). Ne zaglēm. (Uzstājīgā, bet tikpat klusā balsi.) Mārgareta, vēl ir laiks. Atdod papīrus, un neviens neko neuzzinās.

Doblmens. Misters Habards pēc trim minūtēm būs te. Senators Čalmerss, par laimi, bija kopā ar viņu. (Stārk­veders paloka galvu un lūkojas Mārgareta. Atveras dur­vis skatuves dziļumā pa kreisi, un ienāk misis Stārkve­dera ar Koniju. Viņas ģērbušās mēteļos, galvā — ce­pures.)

Misis Stārkvedera (bērdama kā pupas). Mēs aizejam, Entonij. Tu nekādā ziņā nerīkojies pareizi, likdams mums braukt ar vilcienu, kas atiet divos desmit. Es nekādā ziņā nepaspēšu. Noteikti nepaspēšu. Daudz prātīgāk būtu, ja … (Pēkšņi sajūt, ka istabā valda saspīlēta atmosfēra.) Kas noticis?

Stārkveders (kuru acīmredzot nokaitinājusi sievas un jaunākās meitas ierašanās, pagriežas pret Doblmenu). Aiz- slēdziet durvis! (Doblmens izpilda viņa pavēli.)

Misis Stārkvedera. Ak dievs! Entonij, kas noticis? (Klu­sums.) Grētiņ! Kas noticis?

Stārkveders. Nekas sevišķs. Tev brītiņu būs jāuzkavē­jas te.

Misis Stārkvedera. Bet man taču ir norunāts! Man nav ne mirkļa laika! (Skatās uz Doblmenu, kas slēdz dur­vis.) Ko tas viss nozīmē?

Stārkveders (drūmi). Drīz uzzināsi. Es nevienam vairs nevaru uzticēties. Ja mana meita atļaujas zagt…

Misis Stārkvedera. Zagt? Mārgareta! Ko tu esi izdarī­jusi?

Mārgareta. Kur ir Tomijs?

(Misis Stārkvedera nespēj izteikt ne vārda, tikai lūkojas te vienā, te otrā. Mārgareta noraizējusies skatās Koni jā.)

Konija. Viņš gaida mūs mašīnā. Tu taču brauksi mums līdzi, vai ne?

Stārltveders. Lai Tomijs pagaida mašīnā! Tikko mēs ar Mārgaretu vienosimies, viņa ies pie dēla. (Pie durvīm klauvē. Pēc Stārkvedera mājiena Doblmens atslēdz dur­vis labajā pusē un atkal aizslēdz, pēc tam kad pa tām ienākuši Habards un Čalmerss, kuri, tūlīt izjutuši saspī­lējumu, kas valda istabā, apsveicinās ar klātesošajiem., klusējot palocīdami galvu. Stārkveders nejauj viņiem at­gūties.) Klausies, Tom! Runa ir par dokumentiem, kurus Gērsts nozaga un misters Habards dabūja atpakaļ no Noksa un šorīt atdeva. Nu tos atkal nozaga Mārgareta man no deguna priekšas. No istabas viņa nav izgājusi. Papīri ir pie viņas. Tie jāatrod!

Čalmerss (piespiedis roku pie sirds, smagi elpo un ne­uzdrošinās uzrunāt sievu). Grēta … Vai tā ir taisnība?

Mārgareta. Papīru man nav. Es tev saku: man to nav.

Stārkveders. Kur tad tie ir? (Mārgareta neatbild.) Ja tie ir te, istabā, tos nebūs grūti atrast. Pārmeklējiet telpu, Tom, mister Habard, Doblmen! Tie jāatrod par katru cenu!

(Čalmerss, Habards un Doblmens rūpīgi pārmeklē istabu. Konija apsēdina pavisam satriekto misis Stārkvederu krēslā pa kreisi. Mārgareta apsēžas savā agrākajā vietā pie rakstāmgalda.)

Čalmerss (pārtraukdams meklēšanu). Vairāk nav kur meklēt. Istabā dokumentu nav. Vai jūs esat pārliecināts, ka pats tos kaut kur neiebāzāt?

Stārkveders. Muļķības. Dokumentus paņēmusi Mārga­reta. Tas bija biezs sainis, ko nav viegli noslēpt. Ja to nav istabā, tie ir pie viņas.

Čalmerss. Paklau, Grēta, atdod jel šos papīrus!

Mārgareta. Man to nav. (Čalmerss pēkšņi pieiet viņai klāt un sāk taustīt apģērbu. Mārgareta pielec kājās, iecērt viņam pļauku.) Kā tu uzdrošinies!

(Čalmerss atkāpjas. Misis Stārkvederai sākas histērijas lēkme. Stārkveders bargi nolūkojas, kā pārbiedētā Konija mēģina māti nomierināt.)

Habards (beigdams meklēt). Es diezin vai varēšu būt jums noderīgs. Laikam būs labāk, ja iešu, mister Stārk­veder.

Stārkveders. Nē, papīri atrodas te, istabā. Ja neviens no šejienes neizies, tad neviens tos arī neiznesīs. Ko jūs darītu, ja būtu manā vietā, Habard?

Habards (svārstīdamies). Ņemot vērā dažus apstāk­ļus, man grūti jums ko ieteikt…

Stārkveders. Nekautrējieties!

Habards. Vispirms jānoskaidro, vai papīrus paņēmusi misis Calmersa …

Stārkveders. Par to nav ne mazāko šaubu.

Čalmerss. Kam tie viņai būtu vajadzīgi? (Habards no­zīmīgi pasmīn.)

Stārkveders (Habardam). Vai jūs kaut ko zināt? Ko tieši?

Habards. Man negribētos par to runāt. Tas ir pārāk (paskatās uz misis Stārkvederas un Konijas pusi) … de­likāts jautājums.

Stārkveders. Kas te var būt delikāts! Runājiet!

Mārgareta. Nē! Nē!

(Čalmerss un Stārkveders aizdomīgi palūkojas viņā.)

Stārkveders. Runājiet tak, Habard!

Habards. Man labāk gribētos klusēt…

Stārkveders (noskaities). Es saku: runājiet!

Habards (mākslotā nepatikā). Vakar vakarā… kad es biju Noksa istabā … tad redzēju …

Mārgareta (viņu pārtraukdama). Pagaidiet mirkli! Viņš var runāt, ko grib, bet lai Konija vispirms aiziet…

Stārkveders. Neviens neizies no istabas, kamēr doku­menti nebūs atrasti! Es tev apsolu: ja tu tos atdosi, Ko­nija varēs iet un pat Habards vairs neteiks ne vārda, lai cik kaunpilnu ainu viņš tur būtu redzējis. Es tev apsolu! (Klusums. Mārgaretas sirdī norisinās cīņa, tomēr viņa klusē.) Runājiet, Habard!

Mārgareta (šausmās sākdama svārstīties). Nē, neuz­drīkstieties to darīt! Es atdošu dokumentus! (Visi sa­sprindzināti gaida. Mārgareta šaubās. Beidzot viņa sa­valdās un apņēmīgi nosaka.) Nav tiesa, man to nav. Ru­nājiet, kas vien ienāk prātā!

Stārkveders. Redzat, viņai tie ir. Viņa pati atzinās. (Habardam.) Turpiniet!

Habards. Vakar vakarā …

Konija (pielēkdatna kājās). Es iešu projām! (Metas uz kreisās puses durvīm un velti pūlas tās atdarīt.) Laidiet mani ārā! Laidiet ārā!

Misis Stārkvedera (vaid, atmetusies pret krēsla at­zveltni, izstiepusi kājas uz priekšu, histēriski raustīdamās un locīdamās). Man ir slikti! Es miršu! Es zinu, ka miršu!

Stārkveders (bargi Konijai). Ej pie mātes!

Konija (negribot atgriežas pie mātes, apsēžas viņai blakus un aizbāž ar pirkstiem ausis). Es neklausīšos! Es tik un tā neklausīšos!

Stārkveders (bargi). Nolaid rokas!

Habards. Velna milti, Calmers, man viss šis notikums ir bezgala nepatīkams! Es negribētu dot nekādu liecību.

Stārkveders. Konij, nolaid rokas! (Konija negribot no­laiž rokas.) Turpiniet, Habard!

Habards. Piedodiet, bet es negribu… Nespiediet mani, ser…

Čalmerss. Par vēlu. Jums jāpaskaidro, kas slēpjas aiz jūsu netīrajiem mājieniem par manu sievu!

Habards. Ak tā? Nu, lūdzu! Redzat… Viņa, tas ir, misis Calmersa, vakar bija pie Noksa viesnīcā.

Misis Stārkvedera. Ā-ā-āā! Mana Grētiņa! Tie ir meli! Tie ir meli! (Dauza ar kājām gridu. Konija viņu mie­rina.)

Čalmerss. To jums vajadzēs pierādīt, Habard. Ja tā ir neslavas celšana, jūs par to dārgi samaksāsit.

Habards. Paskatieties tak uz viņu! Pajautājiet viņai!

(Čalmerss pieaugošās aizdomās vēro Mārgaretu.)

Mārgareta. Man bija līdzi Linda. Un Tomijs. Man va­jadzēja steidzīgi sastapt misteru Noksu svarīgā jautā­jumā. Es aizbraucu tur mašīnā un paņēmu Lindu un To­miju līdzi.

Čalmerss (atvieglots). Tad jau aina ir gluži citāda.

Habards. Tas nav viss. Misis Calmersa izsūtīja istab­meitu un bērnu ārā .:. Un pati palika.

Mārgareta (viņu pārtraukdama). Bet tikai īsu brīdi!

Habards. Diezgan ilgu laiku. Es vismaz dabūju krietni pagarlaikoties, gaidīdams, kad beigsies šī tikšanās.

Mārgareta (izmisumā). Nav tiesa, es tur biju pavisam īsu brīdi, tikai dažas minūtes .. .

Stārkveders (strupi Habardam). Un kur tad jūs bijāt?

Habards. Noksa guļamistabā. Sis stulbenis tā priecājās par … savu viešņu, ka mani galīgi aizmirsa.

Stārkveders. Bet jūs teicāt, ka jūs redzējāt.

Habards. Guļamistabas durvis nebija noslēgtas. Es tas pavēru.

Stārkveders. Ko jūs redzējāt?

Alārgareta (lūgdamās, Habardam). Vai jums tiešām nav ne kripatiņas kauna? Es biju pie Noksa tikai dažas minūtes.

(Habards parausta plecus.)

Stārkveders. To mēs tūliņ pārbaudīsim. Tomijs ir te un istabmeita arī. Konij, vai vina ir te? (Konija klusē.) Atbildi!

Konija. Jā.

Stārkveders. Doblmen, pazvaniet istabmeitai un lieciet atvest šurp misis Calmersas istabmeitu un Tomiju! (Dobl­mens pieiet pie galda un pazvana.)

Mārgareta. Nevajag! Nevajag saukt Tomiju!

Stārkveders (viltīgi palūkojies viņā, Doblmenam.) Labi, atsauciet šurp tikai istabmeitu.

(Pie durvīm kreisajā pusē dziļumā atskan klauvējiens. Doblmens atslēdz durvis un nodod rīkojumu istabmeitai.

Aizver durvis.)

Stārkveders. Aizslēdziet! (Doblmens paklausa.)

Čalmerss (pieiedams klāt Mārgaretai). Kur tad ir tava izslavētā tikumība? Tu esi galīgi izlaidusies…

Mārgareta. Tev nav tiesību tā runāt ar mani, Tom …

Čalmerss. Es esmu tavs vīrs.

Mārgareta. Tu jau sen tas vairs neesi.

Čalmerss. Kā tā?

Mārgareta. Tu ļoti labi saproti, par ko ir runa.

Čalmerss. Grēta, tās ir tikai tavas iedomas! Tev nav nekādu faktu.

Mārgareta. Es zinu visu. Nav nebūt vajadzīgs, lai kāds man to apliecinātu. Es taču esmu sieviete, un mēs tādas pārmaiņas nekļūdīgi nojaušam. Tas sajūtams jau gadiem ilgi. Es nešaubos, ka pieķert tevi būtu bijis ļoti viegli. Bet kam tas vajadzīgs? Kad man piedzima dēls, es at­metu tev ar roku. Es tev acīmredzot vairs nebiju vaja­dzīga.

Čalmerss. Un, lai atriebtos, tu sapinies ar šo Noksu!

Mārgareta. Nē, nē! Tas nav tiesa, Tom! Es teicu, ka tas nav tiesa!

a Čalmerss. Tu vakar vakarā biji pie viņa viesnīcā viena

» pati… Cik ilgi, to mēs drīz uzzināsim … (Pie durvīm klauvē. Doblmens iet atslēgt durvis.) Un tagad tu nozagi tēvam dokumentus, lai nodotu tos savam mīļākajam.

Mārgareta. Viņš man nav mīļākais.

Čalmerss. Bet tu tak atzinies, ka papīri ir pie tevis. Kam citam tie varēja būt vajadzīgi, ja ne Noksam?

(Ienāk Linda. Viņa ir bāla un sasprindzināti raugās uz Mārgaretu, gribēdama noprast, kas viņai jādara.)

Stārkveders. Te nu ir šī sieviete. (Lindai.) Panāciet šurp! (Linda nelabprāt pieiet tuvāk.) Kur jūs bijāt va­kar vakarā? Neizliecieties, ka nesaprotat, par ko jums jautā! (Linda klusē.) Atbildiet!

Linda. Nesaprotu, par ko jūs runājat, ser. Varbūt par to, ka …

Stārkveders. Jā gan. Turpiniet!

Linda. Bet man šķiet, ka jums nav tiesību man to jau­tāt. Ja arī es… aizgāju pastaigāties ar savu kavalieri…

Stārkveders (Mārgaretai). Gauži uzticīga tev… (Asif citiem.) No viņas neko neizvilks! Aizsūtiet pēc Tomija! Doblmen, pazvaniet!

Mārgareta (aizkavēdama Doblmenu). Nevajag! Tikai nejauciet te iekšā Tomiju! Sakiet viņiem patiesību, Linda! (Linda lūgdamās paskatās viņā. Mārgareta sirsnīgi.) Ne­pievērsiet man uzmanību! Sakiet patiesību!

Čalmerss. Visu patiesību.

Mārgareta. Jā, Linda, visu patiesību. (Linda ļoti ne­laimīga sagatavojas smagajam pārbaudījumam.)

Stārkveders. Pagaidām nesauciet, Doblmen! (Lindai.) Labi. Vai jūs bijāt vakar vakarā ar misis Čalmersu un Tomiju viesnīcā pie mistera Noksa?

Linda. Jā, ser.

Stārkveders. Vai misis Calmersa izsūtīja jūs ar zēnu ārā un palika ar misteru Noksu vienatnē?

Linda. Jā, ser.

Stārkveders. Jūs gaidījāt mašīnā.

Linda. Jā, ser.

Stārkveders (ātri pāriedams pie paša svarīgākā). Cik ilgi? (Linda, saprazdama, cik daudz ir atkarīgs no viņas atbildes, apklust.)

Mārgareta (zaudējusi jebkuras cerības). Pusstundu, stundu … tik, cik jums iečukst ausī jūsu netīrā iztēle. Ejiet, Linda, jūs esat brīva!

Stārkveders. Nebūt ne. Paejiet sāņus! (Čalmersam un Habardam.) Vispirms jāiegaumē, ka dokumenti ir šeit, šai istabā.

Habards. Tagad jūs saprotat viņas rīcības motīvu.

Konija. Jūs esat nelietis!

Čalmerss. Bet jūs vēl neesat pastāstījis, kas tur no­tika.

Habards. Redzēju viņus vienu otra skaujās — vairā­kas reizes. Tad pamanīju Noksa nomestos zagtos doku­mentus, iebāzu kabatā un … aizvēru durvis.

Čalmerss. Un cik ilgi viņi pēc tam vēl palika divatā?

Habards. O, pietiekami ilgi …

Čalmerss. Un, kad jūs viņus redzējāt pēdējo reizi, ko viņi…

Habards. Atradās viens otra skaujās. Un guva no tā, ai, cik neslēptu baudu! (Čalmerss ir satriekts.)

Mārgareta. Kāds nelietis! (Habards pasmīkņā. Mārga­reta Stārkvederam.) Kad jūs šo suni apklusināsit?

Stārkveders. Kad dabūšu dokumentus. Nu tu redzi, cik dārgi tev jau bijis jāmaksā. Tagad klausies mani uzma­nīgi! Tom, klausies arī tu! Jūs apzināties, cik šie doku­menti ir svarīgi. Ja tos neatradīs, var notikt katastrofa, kas liks man zaudēt ne vien naudu, bet ari spēku un varu. Šaubos, vai tevi, Tom, vairs ievēlēs senātā. Tāpēc tas, ko mēs esam dzirdējuši šai istabā, jāaizmirst, pilnīgi jāaizmirst. Vai skaidrs?

Čalmerss. Bet viņa taču kļuvusi man neuzticīga!

Stārkveders. Ir tādi vārdi, kurus labāk neizrunāt. Dodu tev padomu dzīvot tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Čalmerss. Skaidrs.

Stārkveders (Mārgaretai). Redzi, Toms ir ar mieru ne­celt troksni. Atdod dokumentus! Tie ir mans īpašums.

Mārgareta. Man turpretī šķiet, ka dokumenti ir to cil­vēku īpašums, kuriem jūs esat melojuši, kurus jūs esat apvārdojuši, kurus jūs esat apzaguši. Tie pieder viņiem.

Stārkveders. Vai tu dari to tāpēc, ka mīli šo demagogu?

Mārgareta. Es daru to tautas, bērnu, viņu nākotnes dēļ.

Stārkveders. Nemēģini izlocīties! Atbildi: vai tu viņu mīli?

Mārgareta (lēni). Grūti pateikt… Pašlaik grūti pa­teikt …

(Pie durvīm klauvē. Doblmens tās atslēdz un paņem no istabmeitas vizītkarti.)

Doblmens. Misters Ratlends.

Stārkveders (nepacietīgi atmet ar roku, taču pēc tam pārdomā, drūmi). Labi. Lai nāk iekšā. Es esmu tik daudz naudas ziedojis baznīcai, ka tagad gribu palūkoties, vai tā man šai grūtajā brīdī nepalīdzēs.

Konija (satraukta pieskrien klāt Mārgaretai, apskauj viņu, raudādama). Lūdzu, lūdzu, Grētiņ, atdod viņiem tos dokumentus, tad nebūs nekāda skandāla! Vai dzirdēji, ko tētis teica? Ja nu pēkšņi šis skandāls kļūst zināms! Kas tad notiks ar mani? Bet, ja tu atdosi, tētis visu nepatī­kamo notikumu noslēps. Neviens neuzdrošināsies bilst par to ne vārda. Atdod viņam šos papīrus!

Mārgareta (noskūpsta māsu un atbīda viņu sānis, galvu purinādama). Es nevaru. Konij, dārgā, tici man… Tas viss nav tiesa. Viņš… viņš nav mans mīļākais. Tici man!

Konija (noglāsta māsu). Protams, ka es tev ticu! Bet atdod taču papīrus, atdod tos kaut manis dēļ!

(Pie durvīm klauvē.)

Mārgareta. Nevaru.

(Ienāk Ratlends. Konija atgriežas pie misis Starkvederas.)

Ratlends (starodams smaidā, tuvojas Stārkveder am). Brīnišķīgi, brīnišķīgi! Visi sapulcējušies kopā — kāda jauka ģimenes idille! Es steidzos, mister Stārkveder, pirms jūs aizbraucat uz Ņujorku, personiski pateikties par jūsu dāsno augstsirdību, jā, tieši tā, par jūsu dāsno, augstsirdīgo velti… (Apjauš, ka istabā valda sasprin­dzināts klusums, un sastingst pusvārdā ar pavērtu muti, nevarīgi lūkodamies te vienā, te otrā.)

Stārkveders. Te notikusi zādzība, mister Ratlend. Mana meita nozagusi man ļoti vērtīgu lietu — saini ar svarī­giem slepeniem dokumentiem. Ja viņai izdosies tos pazi­ņot atklātībai, man tiks nodarīts liels materiāls zaudējums un es vairs nevarēšu atļauties dāsnus un augstsirdīgus ziedojumus ne jums, ne citiem. Es velti mēģināju viņu pierunāt šos papīrus atdot. Pamēģiniet nu jūs! Paskaid­rojiet viņai, ka viņa rīkojas neprātīgi!

Ratlends (pavisam apjucis, krekšķinādams un murmi­nādams). Kā jūsu garīgais gans, misis Calmersa, — ja tas, ko es nupat dzirdēju, atbilst īstenībai… Es dodu jums padomu … es iesaku … es … khm … es jūs no sirds lūdzu …

Mārgareta. Mister Ratlend, lūdzu, nenostādiet sevi smieklīga stāvoklī! Vai tad jūs neredzat, ka tēvs izmanto jūs tikai par ieganstu! Lai kāda būtu mana rīcība, es uzskatu, ka rīkojos pareizi. Tas viss ir nekrietni. Tautu krāpj un apzog, bet jūs šo kaunpilno rīcību vēl veicināt. Ja jūs arī turpmāk tikpat cītīgi pildīsit tēva pavēles —jā, jā, pavēles —, tad es būšu spiesta noticēt, ka jūs vada nevis sirdsapziņa, bet vienīgi vēlēšanās arī turpmāk sa­ņemt «dāsnās un augstsirdīgās veltes».

(Stārkveders nicīgi iesmejas.)

Ratlends (neapjēgdams vairs pilnīgi neko). Piedodiet, mister Stārkveder, bet… notikumam, ko jūs pieminējāt, ir, tā sacīt, tik delikāts raksturs, ka, manuprāt, man nav tiesību, tā sacīt, iejaukties ģimenes lietās. Es vēlētos lūgt jums atļauju, tā sacīt, aiziet…

Stārkveders (domīgi). Arī baznīca, kā redzams, mani pievīlusi. (Ratlendam.) Nē, jums jāpaliek šeit!

Mārgareta. Tēvs, Tomijs viens pats ir lejā mašīnā. At­ļauj man iet pie viņa!

Stārkveders. Atdod dokumentus!

Misis Stārkvedera (nedrošā gaitā pieiet pie Mārgare- tas, vaidēdama un šņukstēdama). Grētiņ, Grētiņ, saki vi­ņiem, ka tas nav tiesa! Es tam neticu. Es zinu, ka tu neesi tādu briesmu darbu izstrādājusi. Mana meita nevar būt tik nekrietna. (Pēkšņi nokrīt ceļos Mārgaretas priekšā un, histēriski raudādama, lauza rokas.) Es atsakot ticēt savām ausīm …

Stārkveders (pieiedams viņai klāt). Celies augšā! (Pār­domājis.) Bet varbūt palūdz ar. Iespējams, ka tev viņa klausīs.

Mārgareta (mēģinādama piecelt māti kājās). Māmiņ, lūdzu, nedari tā, lūdzu, celies augšā! (Misis Stārkvedera histēriski pretojas.) Tu nesaproti, māmiņ. Lūdzu, lūdzu, piecelies!

Misis Stārkvedera. Grētiņ, es, tava māte, ceļos kriz­dama, tevi lūdzu! Atdod tēvam papīrus, un es aizmirsīšu visu, ko te dzirdēju … Padomā par mūsu ģimenes labo slavu! Es neticu nevienam vārdam, ko viņi saka. Bet pa­domā, kāds mums draud negods! Pažēlo savu māti, pažēlo Koniju, savu māsu! Pažēlo Tomiju! Un tēvs? Paskaties, kā viņš cieš! Un mani tu nogalināsi! (Vaid, grozīdama galvu no vienas puses uz otru.) Man ir nelabi. Es jūtu, ka vemšu.

Mārgareta (noliekdamās pār māti un palīdzēdama vi­ņai piecelties. Ķonija pienāk klāt un ari atbalsta māti). Māt, tu to nesaproti. Te nav runa tikai par mūsu ģime­nes labo slavu vien (Palūkodamās uz Ratlendu.)… vai… par dievu … Tu runā par Tomiju un Koniju. Sa­vienotajās Valstīs patlaban divi miljoni tādu cilvēciņu kā Tomijs un Konija strādā fabrikās. Pažēlo viņus! Tur­klāt viss, ko te par mani saka, māt, ir meli. Starp mani un misteru Noksu nekas nav bijis. Viņš nav mans mī­ļākais. Es neesmu tā kritusī sieviete, par kuru mani šie vīrieši dēvē.

Konija (lūgdamās). Grētiņ!

Mārgareta (lūgdamās). Tici man, māsiņ! Es rīkojos pareizi. Es zinu, ka rīkojos pareizi.

(Konija aizved vaidošo māti atpakaļ un apsēdina krēslā.)

Stārkveders. Atzīsties, Mārgareta, kad tu man teici, ka starp tevi un šo cilvēku nekas nav bijis, tad tu taču me­loji — vai ne? Tu taču meloji man tā, kā var melot tikai kritusi sieviete.

Mārgareta. Vai tad tu spēj ticēt kaut kam labam?

Stārkveders. Kas tad te var būt labs? Turklāt vēl rie­bīgāks par tavām attiecībām ar šo cilvēku ir tas, ko tu izdarīji te, šinī istabā, izdarīdama zādzību, burtiski, manu acu priekšā. Tava griba ir sadūrusies ar manējo tādā jautājumā, kas ir augstāks par tavu prātu un saprašanu. Tu iejaucies vīru darbos, un ar tevi rīkosies tā, kā tu esi pelnījusi. Toms pieprasīs šķiršanos.

Mārgareta. No šiem draudiem es nebaidos.

Stārkveders. Bet Noksa politiskajai karjerai līdz ar to būs gals. Tādas vaļības mūsu krietnie muļķa ļautiņi sa­vam pārstāvim nepiedos. Mēs sacelsim tādu skandālu …

Misis Stārkvedera (šausmās). Entonij!

Stārkveders (aizkaitināts palūkodamies sievā un tad turpinādams). Vēl vairāk. Tu esi pieķerta laulības pār­kāpšanā, un tiesa atzīs, ka tu kā amorāla sieviete neesi cienīga audzināt bērnu. Tev viņu atņems.

Mārgareta. Nē! To jūs neuzdrošināsities! Es neesmu nekā slikta darījusi. Neviena tiesa, neviens tiesnesis pa­saulē neticēs tādam nelietim kā viņš! (Norāda uz Ha- bardu.)

Habards. Ak jūs tā domājat? Diemžēl blakus istabā bez manis atradās vēl divi. Es pats viņus tur ievedu. Turklāt tie bija jūsu tēva darbinieki. Durvis, kā jums zināms, bija pievērtas … Viņi redzēja.

Mārgareta. Un liecinās visu, ko jūs pateiksit viņiem priekšā.

Habards. Vienīgi patiesību, neko citu kā patiesību.

Stārkveders. Mārgareta, es tev minēju tikai daļu no tā, ko darīšu. Vēl nav par vēlu. Atdod papīrus, un viss būs aizmirsts!

Mārgareta. Tātad tu samierināsies pat ar manu «laulī­bas pārkāpumu»? Tu atļausi tādam netikumīgam radīju­mam kā es audzināt tavu mazdēlu? Nebiju gan domājusi, ka tavs izslavētais tikums kritīs tik zemu! Uzskatīdams mani par tik nekrietnu, tu man visu piedosi un aizmirsīsi, tikai lai atdabūtu nez kādus papīreļus, lai nezaudētu naudu, lai nezaudētu tiesības aplaupīt citus! Kas tad ir tava morāle? Vai nauda?

Stārkveders. Tu vis man nemācīsi, kas ir morāle! Un runa nav par naudu. Man uzticēti Amerikas likteņi, un es tik svētu turu savu pienākumu …

Mārgareta (viņu pārtraukdama, rūgtā ironijā). … ka zādzības, meli un visi parastie sīkie grēciņi, kā laulības pārkāpšana, nav. nekas salīdzinājumā ar tavu augsto sū­tību! Mērķis attaisno līdzekļus, vai ne?

Stārkveders (strupi). Pilnīgi pareizi.

Mārgareta (Ratlendam). Un jūs vēl pūlējāties atmaskot jezuītus! Kā mana tēva garīgais gans …

Stārkveders. Pietiek pļāpāt! Atdod man papīrus!

Mārgareta. Man to nav.

Stārkveders. Habard, ko lai dara?

Habards. Papīri ir pie viņas. Viņa tikpat kā atzinās, ka citur šai istabā to nav. Izgājusi no šejienes viņa arī nav. Atliek vienīgi viņu pārmeklēt.

Stārkveders. Nekas cits mums neatliek. Doblmen un Habard, aizejiet ar viņu tur, aiz slietņa. Izģērbiet un pārmeklējiet!

(Doblmetis izskatās pārbijies līdz nāvei, toties Habards neslēpj savu gatavību.)

Čalmerss. Nē, to es neatļaušu! Habardam jau nu ne­mūžam!

Mārgareta. Par vēlu, Tom. Tu neaizstāvēji mani, kad man norāva pēdējo pieklājības apsegu. Kāda starpība, ka viņi mani izģērbs arī fiziski? Un kāpēc lai misters Ha­bards būtu sliktāks par citiem? Varbūt arī misteram Rat­lendam gribēsies piedalīties?

Konija. Grētiņ, piekāpies! (Mārgareta purina galvu.) Tēt, tad ļauj man viņu pārmeklēt!

Stārkveders. Nez kāpēc tu tik ļoti labprāt gribi to da­rīt… Man brīvprātīgo nevajag. Baidos, ka tev tāpat ne­var ticēt kā tavai māsai.

Konija. Nu, tad lai to dara māmiņa!

Stārkveders (ņirgādamies). Māmiņa? Tavai māmiņai no deguna priekšas var iznest vislielāko ceļojuma somu ar dokumentiem.

Konija. Bet to taču nevar uzdot vīriešiem! Padomā jel — vīriešiem!

Stārkveders. Kāpēc ne? Viņai nav atlicis ne druskas kauna. (Valdonīgi.) Doblmen!

Doblmens (gandrīz raudādams). K-k-klausos, ser!

Stārkveders. Pasauciet saimniecības vadītāju un istab­meitas!

Misis Stārkvedera (protestēdama). Entonij!

Stārkveders. Varbūt uzticēt to vīriešiem?

Misis Stārkvedera (atslīgdama atkal atpakaļ). Es no­miršu, es nomiršu, es jums saku, ka nomiršu!

Stārkveders (Doblmenam). Tūlīt pasauciet kalpotājas!

(Doblmens vilcinādamies pieiet pie galda un pazvana, tad atgriežas pie durvīm. Linda metas Mārgaretai pailgā.) Ejiet tur! Kaktā! (Linda apstājas, nezinādama, ko darīt, bet Mārgareta uzsmaida viņai un pamāj, un viņa pret savu gribu paklausa. Pie durvīm pa labi dziļumā atskan klauvējiens. Doblmens atver tās, nodod Stārkvedera pa­vēli istabmeitai un atkal aizslēdz durvis.) Joki beigu­šies. Un salkanai jūtelībai te vairs nav vietas. Atdod pa­pīrus, citādi tev klāsies slikti! (Mārgareta neatbild.)

Čalmerss. Tās ir vīru darīšanas, un tev nav tajās ko bāzt degunu! Atdod papīrus! (Mārgareta joprojām klusē.)

Habards (pieglaimīgi). Atjaujiet jums atgādināt, dārgā misis Calmersa,. ka jūs esat ne vien apzagusi savu tēvu, bet nodevusi arī savu šķiru.

Stārkveders. Un nodarījusi tai nelabojamus zaudēju­mus.

Mārgareta (dusmās liesmodama, norāda uz Linkolna portretu). Viņš arī nodarīja nelabojumus zaudējumus sa­vai šķirai, atbrīvodams vergus un saglabādams mūsu valsti! Viņš neatzina nekādas šķiras. Es uzskatu par la­bāku nodot jūs visus, bet nenodot viņu!

Stārkveders. Blēņas! Demagoģija!

(Pie durvīm klauvē. Doblmens tās atver. Ienāk saimnie­cības vadītāja misis Midltone un divas pārbijušās istab­meitas. Viņas apstājas skatuves dziļumā. Saimniecības vadītāja panāk uz priekšu un gaidot lūkojas Stārkvederā.)

Saimniecības vadītāja. Klausos, ser.

Stārkveders. Misis Midltone, aizvediet misis Calmersu tur, aiz slietņa, un pārmeklējiet! Istabmeitas jums palī­dzēs. Izģērbiet viņu un pamatīgi pārmeklējiet!

(Istabmeitas apjūk.)

Saimniecības vadītāja (lietišķi). Skaidrs, ser. Ko pavē­lēsit meklēt?

Stārkveders. Papīrus, dokumentus, visu, ko viņa slēpj. Atdosit tos man.

Mārgareta (pēkšņā panikā). Cik tas ir briesmīgi!

Stārkveders. Un tava zādzība nav briesmīga?

Mārgareta (citiem vīriešiem, ignorēdama Ratlendu un nepievērsdama uzmanību Doblmenam). Gļēvuļi! Vai tie­šām jūs pieļausit, lai notiek šis kauna darbs? Tom, vai tiešām tevī nav saglabājusies ne kripata vīra krietnuma?

Čalmerss (tiepīgi). Atdod papīrus!

Mārgareta. Mister Ratlend …

Ratlends (apmulsis, glaimīgi pamācošā balsī). Mana dārgā misis Calmersa! Ticiet man, es no sirds nožēloju šo nepatīkamo incidentu. Bet ir tak pavisam skaidrs, ka jums nav taisnība. Jūsu vaina ir tik nepārprotama, ka sirdsapziņa man liedz iejaukties …

Doblmens (pēkšņi zaudēdams savaldību). Es vairs ne­spēju! Ser, es pie jums vairs nestrādāju. Kāda nejaucība! Es tūlīt atlūdzos. Es nepiedalīšos tik neglītās izdarības! (Mēģina atslēgt durvis.) Es aizeju! Necilvēki! Gatavie necilvēki! (Sāk krampjaini elsot.)

Čalmerss. Acīmredzot vēl viens pielūdzējs.

(Doblmenam beidzot izdevies atslēgt durvis.)

Stārkveders. Nejēga! Aiztaisiet durvis! (Doblmens vil­cinās.) Slēdziet ciet! (Doblmens paklausa.)

Mārgareta (skumji pasmaidīdama, laipni). Pateicos, mister Doblmen. (Tēvam.) Zvēru, ka pie manis neko ne­atradīs. Lūdzu, tici man! Nepieļauj šo nevajadzīgo ap­vainojumu …

Stārkveders (pārtraukdams). Atdod dokumentus!

Mārgareta. Es zvēru, ka man to nav. Tu pie manis tos neatradīsi.

Stārkveders. Tu man meloji par Noksu. Man nav iemesla tev ticēt arī šoreiz.

Mārgareta (noteikti). Ja tu to izdarīsi, tu man vairs nebūsi tēvs. Tu mani nekad vairs neredzēsi. Es tev zvēru!

Stārkveders Tev ir mans raksturs, tev būs grūti aiz­mirst, no kā tu to esi mantojusi. Misis Midltone, sāciet pārmeklēt!

(Saimniecības vadītāja pamāj istabmeitām un dodas pie Mārgaretas.)

Konija (dusmīgi). Tēvs! Ja tu to izdarīsi, es nekad vairs ar tevi nerunāšu! (Raud.)

(Misis Stārkvedera visas nakamās ainas laika mokas his­tērijā.)

Stārkveders (palūkojas pulksteni, rosīgi). Es esmu zau­dējis pietiekami daudz laika. Misis Midltone, netūļājieties!

Mārgareta (drausmīgā satraukumā, atkāpdamās no saimniecības vadītājas). Es neļaušu! Neļaušu! Es pre­tošos!

Stārkveders Ja vajag, lietojiet spēku!

(Istabmeitas apstājas neziņā, tomēr saimniecības vadītāja ar mājienu norāda, lai viņas paklausa. Mārgareta kāpjas atpakaļ, kamēr sievietes atspiež viņu lidz rakstāmgal­dam.)

Saimniecības vadītāja. Klausieties, misis Calmersa, esiet taču prātīga … (Mārgareta dreb, bet neskatās uz misis Midltoni. Tā uzliek roku uz Mārgaretas pleca.)

Mārgareta (nikni nokrata roku, valdonīgi). Atpakaļ! (Saimniecības vadītāja instinktīvi atkāpjas. Viņai seko ari istabmeitas. Tomēr tikai uz mirkli. Sievietes atkal tuvojas Mārgaretai un satver viņu.) Linda! Linda! (Linda metas pailgā savai kundzei, taču viņu saķer Čalmerss un attur ar varu. Mārgaretu, kas cenšas izrauties, saimnie­cības vadītāja un istabmeitas aizvelk aiz slietņa. Istab­meitām acīmredzot uzdevums iepaticies. Viena no viņām iznāk ārā, lai ienestu aiz slietņa krēslu, uz kura viņas ar varu nosēdina Mārgaretu. Aizslietnis nav sevišķi augsts, un cīņas laikā virs tā pazib Mārgaretas kailās rokas. Dzirdami klusināti izsaucieni un saimniecības va­dītājas pieklājīgā balss: sieviete mēģina Mārgaretu pie­runāt. Mārgareta pēkšņi žēlabaini iekliedzas.) Nē! Nē! (Ciņa iedegas arvien niknāka, aizslietnis krīt un atsedz puskailo Mārgaretu, kas sēž uz krēsla. Rokā viņai sa­žņaugta aploksne, kuru istabmeitas velti mēģina izraut.)

Misis Stārkvedera (kliegdama). Entonij! Šīs sievietes noplēsušas viņai drēbes! (Linda ar divkāršu spēku pūlas izrauties Čalmersam no rokām. Stārkveders ar Ratlenda palīdzību uzstāda aizslietni, tad padomājis aizvelk to tālāk no Mārgaretas.)

Mārgareta. Nē! Nē!

(Saimniecības vadītāja uzvaras priekā nodod aploksni

Habardam.)

Habards (asi). Tā ir pavisam cita aploksne. (Palūko­jas uz adresi un nodreb.) Vēstule Noksam.

Stārkveders. Atplēsiet! Izlasiet! (Habards atplēš ap­loksni. Ciņa aiz slietņa norimst.)

Habards. Tā ir tikai misis Calmersas fotogrāfija. (Lasa uzrakstu.) «Nākamības ķīlai. Mārgareta.»

Čalmerss (atgrūdis Lindu, ātri pieiet pie Habarda). Atdodiet! (Paņem fotogrāfiju, pārlasa uzrakstu, saplēš kartīti gabalos un mīda kājām.)

Stārkveders. Tas nav tas, ko mēs meklējam, misis Midl- tone. Turpiniet! (Cīņa norimst, tālākā pārmeklēšana no­tiek klusu. Aizslietnis reizēm sakustas: meklētājas, iz­ģērbjot Mārgaretu, lāgiem tam pieduras.)

Saimniecības vadītāja (iznākdama ārā). Vairāk nekā nav, ser.

Stārkveders. Vai jūs izģērbāt viņu pavisam?

Saimniecības vadītāja. Jā, ser.

Stārkveders. Līdz ādai?

Saimniecības vadītāja (neko neatbildējusi, pazūd aiz slietņa, acīmredzot lai noģērbtu Mārgaretai pēdējo, — un tad atkal iznāk ārā.) Jā, ser.

Stārkveders. Un nekā nav?

Saimniecības vadītāja. Nekā, ser.

Stārkveders. Pasviediet šurp viņas kleitu un visu, kas viņai bija mugurā!

(No aizslietņa viņpuses izlido sieviešu drēbju kaudzīte, kas nokrīt pie apjukušā Doblmena kājām.)

Čalmerss (izpurina drēbes. Ielūkojas aizslietņa viņ- pusē). Nekā.

(čalmerss, Stārkveders un Habards neizpratnē saskatās. Istabmeitas iznāk ārā un dodas uz durvīm labajā pusē.)

Stārkveders (neuzticēdamies Calmersam, pats vēlreiz izpurina Mārgaretas apģērbu. Jautājoši palūkodamies uz aizslietņa pusi, Calmersam). Vai tu esi pārliecināts, ka papīru viņai nav?

Čalmerss. Pilnīgi pārliecināts. Nav.

Stārkveders (saimniecības vadītājai). Misis Midltone, pārmeklējiet istabmeitas!

Saimniecības vadītāja (aptaustīdama istabmeitas). Vi­ņām nekā nav, ser.

Mārgareta (aiz slietņa, klusi, bez kādas izteiksmes). Vai es tagad drīkstu apģērbties? (Klusums.) Man…

salst. (Klusums.) Ielaidiet pie manis, lūdzu, Lindu! (Stārkveders igni pamāj Lindai, ļaudams viņai iet pie Mārgaretas. Linda uzlasa drēbes un ienes aiz slietņa.)

Stārkveders (saimniecības vadītājai). Varat iet.

(Saimniecības vadītāja un istabmeitas aiziet.)

Doblmens (nedroši). Vai durvis slēgt ciet?

(Stārkveders neatbild, un durvis paliek neaizslēgtas.)

Konija (pieceldamās). Vai māmiņu drīkst aizvest? (Stārkveders drūmi pamāj ar galvu. Konija palīdz misis Stārkvederai piecelties.)

Misis Stārkvedera (grīļodamās un atkal atslīgdama krēslā). Ļauj man atvilkt elpu, Konij! Man tūlīt kļūs labāk. (Stārkvederam, kas, tāpat kā iepriekš, nepievērš viņai uzmanību.) Entonij, es likšos gultā. Tas man bija par daudz. Es būšu slima. Ne par kādu braukšanu šodien nevar būt ne runas. (Nopūšas un atmetas pret krēsla at­zveltni, aizver acis. Konija apvēdina viņu ar vēdekli un tur viņai pie deguna ožamo sāli.)

Čalmerss (Habardam). Ko tagad lai dara?

Habards (paraustīdams plecus). Nav ne mazākās jaus­mas. Es tikko biju atnesis vēstules, kad ienāca misis Cal­mersa. Kas ar tām noticis? Nav šaubu, ka viņai to nav.

Čalmerss. Bet kādēļ? Kādēļ viņa tās būtu ņēmusi?

Habards (norādīdams uz fotogrāfijas atliekām, kuras samīdītas guļ uz grīdas. Vēsi). Man iemesls šķiet pavi­sam skaidrs.

Čalmerss. Jūs tā domājat? Jūs esat par to pārlieci­nāts?

Habards. Es tak jums stāstīju, kas vakar notika viņa istabā. Kas jums vēl vajadzīgs?

Čalmerss (dusmās). Tas jau arī ir labais! Plātās ar savu morālo pārākumu, sprediķo augstā stilā par zag­šanu, bet pats ir vislielākais zaglis, kas laupa mums vissvētāko…

(No aizslietņa iznāk Mārgareta. Viņa ir apģērbta, Linda ejot sakārto viņas kleitu un sasien cepures plīvuru. Mār­gareta apstājas pie Ratlenda, nemaz viņu neredzēdama.)

Ratlends (nedroši). Cik tas viss ir nepatīkami! Kas to varēja domāt? Es nožēloju, dziļi nožēloju … Nevaru ne­maz izteikt, misis Calmersa, kā es nožēloju, ka tiku pie­spiests būt klāt tādā nepatīkamā… (Mārgaretas ska­tiens liek viņam apklust.)

Mārgareta. Pēc ta, kas noticis, tēvs, man atliek vie­nīgi …

Čalmerss (viņu pārtraukdams). Iet pie sava mīļāka?

Mārgareta (ledaini). Varat domāt par mani visu, kas vien jums tīk.

Čalmerss. Un aiznest viņam to, ko viņa dēļ nozagi…

Stārkveders (atjēgdamies). Bet pie viņas nekā neat­rada! Un no istabas viņa nav izgājusi. Te dokumentu nav. Kur tad tie īsti ir? (Mārgareta iet uz durvīm, kuras viņai atver Doblmens. Viņa palaiž Lindu pa priekšu un pakavējas uz sliekšņa, lai noklausītos sarunu līdz ga­lam.)

Habards (īsi iesaukdamies, it kā būtu atradis mīklas atminējumu, ātri pieskrien pie loga un pabīda ietvaru uz augšu). Redziet! Logs nav ciet. Un ietvaru var pabīdīt bez kāda trokšņa. Tagad viss ir skaidrs. (Stārkvederam.) Kad jūs piegājāt pie seifa un pagriezāt viņai muguru, viņa atvēra logu un izsvieda papīrus kādam, kas gaidīja lejā … (Izliecas ārā pa logu, pārlaiž skatienu ielai.) Do­kumentu tur nav. Tātad kāds tos pacēlis.

Stārkveders. Bet kā viņa varēja zināt, ka papīri ir pie manis? Jūs taču tos man nupat kā atnesāt.

Habards. Nokss jau vakar vakarā zināja, ka es tos esmu paņēmis. Viņš izskrēja man pakaļ vestibilā, bet es, izdzirdis viņa soļus, braucu ar liftu nevis lejup, bet aug­šup. Nešaubos, ka Nokss uz karstām pēdām ziņoja viņai. Vienīgi viņa taču varēja dabūt tos atpakaļ. Kādēļ tad viņa šorīt tik pēkšņi te atnāca? Protams, lai nozagtu do­kumentus! Viņš savukārt gaidīja lejā. Viņa izmeta sai­nīti ārā un aizvēra logu… (Aizver to.) Skatieties, ne mazākā trokšņa!… Tad viņa apsēdās. Un tas viss no­tika tai laikā, kamēr jūs bijāt pagriezis viņai muguru.

Stārkveders. Mārgareta, vai tas ir tiesa?

Mārgareta (uzbudināta). Nu, protams, es izmetu tos pa logu; kā tas jums tūlīt neiešāvās prātā? Protams, pa logu. Viņš… kāds cilvēks gaidīja lejā. Un tagad papīri ir jau tālu. Tik tālu, ka jūs tos vairs nevarat aizsniegt. Tie ir pie viņā. Viņš tos izmantos šodien savā runā kon­gresā. (Histēriski smejas. Pēkšņi mākslotā pazemībā, vil­tīgi slēpdama izaicinājumu.) Vai tagad es varu iet? (Ne­viens viņai neatbild, un viņa iziet ārā. Klusums. Stārk­veders, Čalmerss un Habards apjukuši skatās cits citā.)

Priekškars.