II CĒLIENS

Hauerda Noksa viesistaba viesnīca. Pulkstenis ir astoņi vakarā. Istaba pustumša.

Ieeja no vestibila — pa labi. Labajā pusē skatuves dzi­ļumā durvis uz blakus istabu, kas nepieder pie Noksa apartamentiem. Dibensienas centrā — kamīns. Kreisaja pusē dziumā durvis uz guļamistabu. Kreisajā sienā logi uz ielu. Tiem blakus — liels galds, kas nokrauts ar grā­matām, žurnāliem, valdības ziņojumiem utt. Pa labi, tu­vāk avanscēnai, — rakstāmgalds, uz kura atrodas tāl­runis, aploksnes utt. Pie rakstāmgalda grozāmais krēsls. Starp guļamistabas durvīm un kamīnu atrodas pēdas pie­cas augsts grāmatskapis, pilns ar bieziem sējumiem. Pie brīvajām sienām grāmatplaukti un dokumentu skapīši.

Priekškaram paceļoties, skatuve tukša. (Pēc brīža kāds sāk raustīt blakus istabas aizvērtās dur-, vis, pēc tam tās atveras. Kāds cilvēks pabāž galvu, pie­sardzīgi palūkojas apkārt un ienāk iekšā. Noklikst slē­dzis. Parādās otrs cilvēks. Abi viņi ir veikli, enerģiski ļaudis, pieklājīgi ģērbušies tumšos uzvalkos ar cietinātām

apkaklītēm.

Viņiem seko Habards. Apskata istabu, pieiet pie rakstām­galda, paņem no tā neatplēstu vēstuli, lasa adresi.)

Habards. Pareizi ir, tā ir Noksa istaba.

Pirmais aģents. Esiet mierīgs, mēs nekļūdāmies!

Otrais aģents. Tīrā laime, ka tas ūsainis šodien aizku­ģoja.

Pirmais aģents. Dežurants vel nebija paspējis atdot atslēgas, kad es jau noīrēju blakus istabu.

Habards. Ķerieties nu pie darba! Tur viņam droši vien ir guļamistaba. (Pieiet pie guļamistabas durvīm, atver tās, ieskatās iekšā, ieslēdz gaismu, tad atkal izslēdz, at­griežas pie saviem ļaudīm.) Vai jums sacīja, kas jā­meklē? Dokumentu un vēstuļu sainītis. Ja veiksies, katrs

no jums nopelnīs pa pieciem simtiem. Klāt pie algas. (Sa­runādamies visi trīs cītīgi pārmeklē rakstāmgaldu, at­vilktnes, skapjus, grāmatplauktus utt.)

Otrais aģents. Vecajam Stārkvederam acīmredzot pama­tīgi spiež kurpe.

Habards. Turiet muti! Neuzdrošinieties pieminēt viņa vārdu!

Otrais aģents. Oja, cik viņa augstība neaizskarams!

Pirmais aģents. Es pie viņa strādāju ilgāk par tevi, bet viņš mani ne ar vienu vienīgu vārdu nav pagodinājis.

Otrais aģents. Jā, un tu biji nokalpojis viņam jau di­vus gadus un tad tik uzzināji, kas ir tavs saimnieks.

Habards (pirmajam). Jūs iabāk izejiet vestibilā un pa­skatieties, vai nenāk Nokss! Viņš kuru katru mirkli var būt klāt. (Pirmais aģents izņem mūķīzeri, pieiet pie dur­vīm labajā pusē, attaisa tās un, atstājis mazliet pusviru, iziet ārā. Zvana tālrunis. Habards nodreb.)

Otrais aģents (pavīpsnādams par Habardu). Tas jau tikai tālrunis.

Habards (turpinādams meklēšanu). Acīmredzot ne ma­zumu esat strādājis vecajam …

Otrais aģents (viņu pārmēdidams). Turiet muti! Neuz­drīkstieties pieminēt viņa vārdu!

(Tālrunis zvana atkal un atkal — uzstājīgi, nemierīgi.)

Habards (pārvērstā balsī). Hallo! Klausos… (Viņa seja pauž izbrīnu, viņš pazīst balsi un viszinigi pa­smaida.) Nē, tas nav Nokss … Jūs esat uzgriezusi nepa­reizu numuru … (Noliek klausuli, otrajam aģentam.) Dāma tūlīt nolika klausuli.

Otrais aģents. Pazīstama?

Habards. Nē, tā tikai likās. (Abi klusēdami gramstās pa istabu.)

Otrais aģents. Es ar viņa gaišību neesmu ne reizi pār­mijis ne vārda. Un es arī nestrādāju pie viņa pirmo gadu.

Habards. Nu, un ko jums vēl vajag?

Otrais aģents (kā sūdzēdamies). It kā es būtu tukšs

gaiss.

Habards (paraudams atvilktni un aplūkodams tās sa­turu). Bet naudu taču jūs dabūjat smuku, vai ne?

Otrais aģents. Dabūju gan, bet par velti man to vis

nemaksā.

(No labās puses Ienāk pirmais aģents. Viņš kustas ātri, cenzdamies nesacelt troksni. Klusām aizver aiz sevis dur­vis, tomēr aizmirst tās aizslēgt.)

Pirmais aģents. Kāds izkāpa no lifta un nāk šurp.

(Habards ar abiem aģentiem aši dodas uz durvīm, kas at­rodas skatuves dziļumā pa labi. Pirmais aģents apskata istabu, pamana Habarda izrauto galda atvilktni, atgriežas atpakaļ, iebīda atvilktni vietā, nodzēš gaismu. Visi iris iziet ārā. Klusums. Pie vestibila durvīm kāds pieklauvē. Atbildes nav. Durvis atveras, istabā ienāk Džifords. Ieslēdz gaismu. Pastaigājis pa istabu, palūkojas pulkstenī un apsēžas atzveltni pie kamīna. Dzirdams, kā slēdzenē pagriežas atslēga, bet durvis nav aizslēgtas, un istabā ar atslēgu rokā ienāk Nokss.)

Nokss (spiezdams Džijordam roku). Kā jūs tikāt iekšā?

Džifords. Kā parasti. Durvis bija vaļā.

Nokss. Droši vien biju piemirsis tās pieslēgt.

Džifords (izņem no krūšu kabatas dokumentu sainīti un nodod Noksam). Te tie ir.

Nokss (satraukts šķirsta papīrus). Vai esat pārlieci­nāts, ka tie ir īsti? (Džifords paloka galvu.) Es taču ne­drīkstu riskēt. Gērsts pēc manas runas pēdējā brīdī var pārdomāt un nepublicēt oriģinālus. Viņam tā negadās pirmoreiz.

Džifords. To es viņam teicu. Viņš ar mani ilgi kaulē­jās, gribēja dot norakstus, un es jau sāku domāt, vai ne­esmu rullējis uz Ņujorku par velti. Bet es paliku pie sava un stāvēju kā klints. Vai nu dodiet, saku, Noksam oriģi­nālus, vai nekas nesanāks. Galu galā viņš piekāpās.

Nokss. Nezinu, vai jūs saprotat, ko šie papīri man no­zīmē un cik es jums esmu pateicīgs …

Džifords (pārtraukdams). Kas tur ko runāt! Gērstam ar viņiem savi rēķini, viņš aiz priekiem lec gaisā… Strādniekiem turpretī tas sola patiesu uzvaru. Un arī jūs beidzot varēsit pasacīt visu, kas uz sirds. Kā ar likumu, kas paredz atlīdzību par sakropļojumiem?

Nokss (noguris). Tāpat vien. Iestrēdzis komisijā. Varat būt drošs, tur tas arī nonīks. Un ko gan gaidīt no Likum­došanas komisijas? Tur sēž cilvēki, kas ir cieši saistīti ar dzelzceļu sabiedrībām.

Džifords. Dzelzceļnieku arodbiedrība ir šai likumā ļoti ieinteresēta.

Nokss. Kamēr jūsu dzelzceļnieki neiemācīsies balsot par to, par ko vajc tg, tā šo likumu neredzēs kā savas ausis. Kad beidzot arodbiedrību līderi sāks ticēt, ka vajadzīgi ne vien streiki un boikoti, bet arī politiskā cīņa?

Džifords (sniegdams viņam roku). Nu, uz redzēšanos! Man laiks pazust, citādi es paskaidrotu jums, kāpēc mūsu arodbiedrības nenodarbojas ar politisku cīņu. (Nokss uz­met sainiti ar vēstulēm uz grāmatplaukta starp kamīnu un guļamistabas durvīm, atvadās no Džiforda.) Jūs esat traki neuzmanīgs ar šiem papīriem. Ja es jums sacītu, cik par tiem sableķoja Gērsts, jūs tos vis tā nemētātu.

Nokss. Papīri te ir drošībā.

Džifords. Jūs šo bandu vērtējat par zemu. Viņus ne­viens šķērslis neapturēs.

Nokss. Es nenolaidīšu no tiem ne acu. Nakti palikšu tos zem spilvena. Turklāt briesmas nekādas nedraud. Ti­kai mēs abi zinām, ka tie ir pie manis.

Džifords (dodas uz durvju pusi). Es negribētu būt Stārkvedera kantorī, kad tur atklās, kas noticis. Tur dažs labs dabūs ciest. (Pie durvīm apstājas.) Sadodiet šiem kungiem rīt kārtīgus piparus! Es būšu galerijā. Ardievu! (Aiziet. Nokss pieiet pie loga, atver to, atgriežas pie rak­stāmgalda, apsēžas uz krēsla un sāk šķirstīt pastu. Pie durvīm klauvē.)

Nokss. Iekšā!

(Ienāk Habards, pieiet pie rakstāmgalda. Viņš nesniedz Noksam roku, tikai paklanās. Nokss par atbildi arī pa­klanās. Habards apsēžas. Nokss, joprojām turēdams rokā atplēstu vēstuli, pagriež grozāmo krēslu tā, ka atrodas ar seju pret apmeklētāju, un gaida, kad tas sāks runāt.)

Habards. Ar tādu cilvēku kā jūs labāk runāt pilnīgi vaļsirdīgi. Es to zinu. Jums nepatīk spēlēt paslēpes, man arī ne. Jūs zināt, ka mans stāvoklis man atļauj vest ar jums sarunas.

Nokss. O jā, jūsu stāvoklis man ir pavisam skaidrs.

Habards. Mēs negribam ar jums ķildoties!

Nokss. Tas ir pavisam viegli. Lai jūsu saimnieki dzīvo godīgi un neaplaupa tautu!

Habards. Pataupiet savu daiļrunību līdz rītam! Mūs tik un tā neviens nedzird. Jums ir izdevīgāk vienoties ar mums …

Nokss (nikni). Ja jūs domājat, ka varēsit mani pieku­kuļot …

Habards (laipni). Kā tad tā! Kā jums tādas domas var nākt prātā? Runa ir pavisam par ko citu. Jūs taču esat kongresa loceklis. Bet ikvienas vēlētas personas karjera ir atkarīga no tā, kādā komisijā viņš ietilpst. Jūs ir aprakuši svaru un mēru komisijā — tas tak ir tikpat kā nāve! Bilstiet tikai vienu vārdu, un jūs pārcels uz pašu ietekmīgāko komisiju …

Nokss (viņu pārtraukdams). Un kas tad šos rīkojumus izdod? Vai jūs?

Habards. Protams. Kādēļ tad es būtu pie jums nācis?

Nokss (domīgi). Es zināju, ka mūsu valsts ir galīgi satrunējusi, un tomēr es nenojautu, ka ar valdības poste­ņiem tirgojas vairumā un mazumā.

Habards. Jūs vēl neesat atbildējis.

Nokss. Jums jau iepriekš vajadzēja zināt, ko es atbil­dēšu.

Habards. Ir arī cita izeja. Jums tuvas ir sociālās pro­blēmas. Jūs tās pētāt. Tie, kurus es pārstāvu, dedzīgi interesējas par jums. Lai jūs varētu padziļināt savas zi­nāšanas, mēs esam ar mieru sūtīt jūs uz Eiropu. Tur, šai plašajā socioloģiskajā, laboratorijā, tālu no bezjēdzīgās politiskās kņadas jūs varēsit sevi ziedot zinātnei. Jums dos iespēju padzīvot tur, teiksim, gadus desmit. Ik gadus jums izmaksās desmittūkstoš dolāru, un dienā, kad jūsu tvaikonis atstās Ņujorku, jūs dabūsit piedevām apaļu summu — simttūkstoš dolāru.

Nokss. Tātad tā jūs pērkat cilvēkus.

Habards. Saprotiet jel, mēs rūpējamies vienīgi par iz­glītību.

Nokss. Jūs taču pats sacījāt, ka mums nav ko spēlēt paslēpes!

Habards (apņēmīgi). Jums taisnība! Cik jūs gribat?

Nokss. Par ko? Lai es pamestu politiku? Vai esat no­lēmuši nopirkt manu dvēseli?

Habards. Ne tikai to vien. Mēs gribam nopirkt no jums zināmos dokumentus.

Nokss (neviļus nodrebēdams). Kādus dokumentus?

Habards. Tagad jūs grasāties spēlēt ar mani paslēpes. Godīgs cilvēks nedrīkst melot pat…

Nokss (pārtraukdams). … jums.

Habards (pasmīnēdams). Pat man. Pieminēdams vēs­tules, es jūs cieši vēroju. Jūs sevi nodevāt. Jūs ļoti labi zināt, ka runa ir par dokumentiem, ko Gērsts izzadzis no Stārkvedera arhīva. Jūs tak laikam grasījāties rīt tos nodot atklātībai?

Nokss. Jā, es grasos tos rīt nodot atklātībai.

Habards. Nu, redzat. Runa tātad ir par tiem. Cik jūs par tiem gribat? Nosauciet cenu!

Nokss. Es neko nepārdodu. Un vispār ne ar ko netir­gojos.

Habards. Acumirkli! Lēnām pār tiltu! Jūs esat aizmir­sis, ar ko jums darīšana. Jūs tik un tā nevarēsit doku­mentus izmantot! To nu jūs man varat ticēt. Daudz iz­devīgāk ir pārdot šos papīriņus par biezu naudas žūksni. (Kāds klauvē pie durvīm. Habards salecas.)

Nokss. Iek …

Habards. Klusāk! Mani nedrīkst te redzēt.

Nokss (smiedamies). Vai baidāties ar manu sabiedrību sevi sakompromitēt? (Pie durvīm atkal klauvē.)

Habards bailēs pielec kājās, nejaudams Noksam atbil­dēt). Nelaidiet nevienu iekšā! Es negribu, lai mūs redzētu kopā! Un jums tas tāpat var kaitēt.

Nokss (ari pieceļas un dodas uz durvju pusi). Man nav ko slēpt. Es ne ar vienu pa kluso pusi nesatiekos. (Pie­iet pie flurvim. Habards izbijies palūkojas apkārt un no­slēpjas guļamistabā, pievērdams aiz sevis durvis. Nāka­mās ainas laikā Habards šad un tad paver durvis un vēro, kas notiek istabā. Nokss atver vestibila durvis un izbrīnā atkāpjas.) Mārgareta! Misis Calmersa!… (Ienāk Mārgareta Tomija un Lindas pavadībā. Mārgareta tērpu­sies vakarkleitā un balles apmetni.)

Mārgareta (sniegdama Noksam roku). Piedodiet, ka tā ielaužos, bet man vajadzēja jūs steidzīgi satikt. Pa tāl­runi jūs sazvanīt nevarēju. Zvanīju, zvanīju, taču atsau­cās cits.

Nokss (savaldīdamies). Jā? Esmu tik priecīgs… (Pa­mana Tomiju.) Sveiks, Tomij! (Pasniedz viņam roku, un puisēns visā nopietnībā to paspiež. Linda paliek stāvam pie durvīm. Viņas seja pauž nemieru.)

Tomijs. Labdien!

Mārgareta. Man nebija citas izejas. Man vajadzēja jūs brīdināt. Kā redzat, esmu Tomija un Lindas uzraudzībā. (Ziņkāri apskata istabu, sevišķi uzmanīgi aplūkodama dokumentu skapīšus un valdības ziņojumus uz galda.) Vai le ir jūsu laboratorija?

Nokss. Ak, kaut man šai jomā būtu tāds pats burvju talants kā Edisonam tehnikā!

Mārgareta. Talants, jums ir. Jūs pat nevarat iedomā­ties, cik jūsu darītais ļaudīm ir svarīgs. Es jūs pazīstu labāk nekā jūs pats sevi.

Tomijs. Vai jūs visas šīs grāmatas lasāt?

Nokss. Jā, lasu gan. Es joprojām eju skolā un cītīgi mācos. Bet par ko tu mācīsies, kad izaugsi? Par ko tu gribi būt? (Tomijs iegrimst domās un tūlīt neatbild.) Vai par Savienoto Valstu prezidentu?

Tomijs (papurina galvu). Tētis teic, ka prezidenti ne­esot neko daudz vērti.

Nokss. Pat tādi kā Linkolns? (Tomijs nezina, ko sacit.)

Mārgareta. Vai tad tu neatceries, kāds labs un dižens čilvēks bija Linkolns? Es taču tev stāstīju.

Tomijs (lēni pagroza galvu). Bet viņu nošāva! Man negribas, lai mani nošauj! Vai zināt ko?

Nokss. Nu?

Tomijs. Es gribu būt senators, tāpat kā tētis. Viņi visi danco pēc tēta stabules. (Mārgareta izskatās satriekta. Noksa acis smejas.)

Nokss. Kas danco?

Tomijs (apjucis). Nezinu. (Kā uzticēdamies.) Bet dan­cot danco, viņš pats tā sacīja. (Pēc Mārgaretas mājiena pie Tomija pienāk Linda un saņem zēnu aiz rokas.)

Linda (iedama uz loga pusi). Ejam, Tomij, paskatīsi­mies ārā pa logu!

Tomijs. Man labāk gribas parunāt ar misteru Noksu.

Mārgareta. Ej līdzi Lindai, puisīt! Māmiņa pati grib parunāt ar misteru Noksu. (Tomijs paklausa, un Linda aizved viņu pie loga.) Vai nepiedāvāsit man apsēsties?

Nokss. Dieva dēļ, piedodiet! (Piebīda viņai visērtāko atzveltni un pats apsēžas grozāmajā krēslā Mārgaretai iepretī.)

Mārgareta. Es uz īsu brītiņu. Man jāaizved mājās To­mijs un tad jābrauc pie tēva. Tur ir Toms. Man jāiegrie­žas pēc viņa: mēs esam ielūgti banketā.

Nokss. Bet jūsu kalpone, vai viņa ne …

Mārgareta. Linda? No viņas ar nokaitētu dzelzi neko neizspiedīs. Man dažreiz sametas kauns, ka viņa man ir tik bezgala uzticīga, es to neesmu pelnījusi. Bet tagad es jums pateikšu, kāpēc pie jums atnācu. (Steidzīgi.) Pec tam kad jūs šodien aizgājāt, tēvs saņēma telegrammu. Svarīgu telegrammu. Uz karstām pēdām atbrauca viņa sekretārs. Tēvs pasauca Tomu un misteru Habardu, un viņi četratā kaut ko sprieda. Cik es nopratu, pazuduši kādi dokumenti, un viņi domā, ka tie ir pie jums. Viņi neminēja jūsu vārdu, bet es esmu pilnīgi pārliecināta, ka runa bija par jums. Tēvs izskatījās tik satraukts. Esiet piesardzīgs! Es jūs ļoti lūdzu, esiet piesardzīgs!

Nokss. Man taču nekas nedraud!

Mārgareta. Jūs viņus nepazīstat. Jūs viņus nepavisam nepazīstat. Viņiem visi līdzekļi ir labi, visi. Tēvs ir pār­liecināts, ka viņam viss atļauts.

Nokss. Jā, tur jau ir tā nelaime. Tāpēc viņam piemīt tik briesmīgs spēks. Viņš uzskata, ka viņam ir ētiskas tiesības valdīt.

Mārgareta (piekrītoši pamāj). Tā ir viņa reliģija.

Nokss. Un, kā ikvienam fanātiķim, ticība viņam pār­vēršas par māniju.

Mārgareta. Viņam šķiet, ka no viņa ir atkarīgi civili­zācijas likteņi un rūpēties par tiem ir viņa svēts pienā­kums.

Nokss. Es zinu. Zinu.

Mārgareta. Taču tagad jārunā par jums! Es zinu, ka jums draud briesmas.

Nokss. Nē. Es šodien nekur neiešu. Un rīt, dienas gaismā, es došos uz kongresu un teikšu savu runu.

Mārgareta (izmisumā). Ak dievs! Un ja nu ar jums kaut kas notiks!

Nokss (vērīgi nolūkodamies viņā). Jūs … jūs uztrauc mans liktenis? (Mārgareta, acis nolaidusi, pamāj ar galvu.) Hauerda Noksa — sabiedrisku reformu aizstāvja liktenis? Vai arī gluži vienkārši Hauerda Noksa — cil­vēka liktenis? …

Mārgareta (pēkšņā jūtu uzplūdumā). Ai, kāpēc mums, sievietēm, jāklusē? Kāpēc es jums nevaru teikt to, ko jūs jau tā zināt, ko jūs nemaz nevarat nezināt?! Jā, mani uztrauc jūsu liktenis, cīnītāja un cilvēka liktenis… (Viņa ir itin kā iedegusies, bet, palūkojusies uz Tomiju, kas stāv pie loga, pēkšņi apklust, instinktīvi saprazdama, ka dēla klātbūtnē nedrīkst ļauties milas jūtu uzliesmoju­mam.) Linda, novediet Tomiju lejā un gaidiet mani ma­šīnā …

Nokss (bailēs, klusi). Ko jūs darāt?

Mārgareta (pamādama, lai viņš klusē). Es arī drīz vien iešu. (Linda ar Tomiju dodas uz izeju.)

Tomijs (apstājas un svarīgā nopietnībā sniedz Noksam roku). Visu labu, mister Noks!

Nokss (neveikli). Ardievu, Tomij! Varbūt tev tomēr vajadzētu vēlreiz padomāt par Linkolnu.

Tomijs. Labi. Es parunāšu par to ar tēti.

Mārgareta (zlmigi). Linda, parūpējieties, lūdzu, lai itin neviens neko neuzzina! (Linda paloka galvu un kopā ar Tomiju iziet ārā. Mārgareta apsēžas, ļauj noslīdēt ap­metnim un pievērš Noksam ilgu pilnu, tnilošu skatienu.)

Nokss (nespēdams apvaldīt jātas). Lūdzu, ejiet projām! Es vairs nevaru. Redzot jūs tādu, es zaudēju prātu. (Mār­gareta klusi iesmejas uzvaras priekā.) Es negribu domāt par jums kā par sievieti. Es nedrīkstu. Lūdzu, atļaujiet… (Viņš pieceļas un mēģina aplikt viņai apmetni, taču Mār­gareta pretojas. Viņš tomēr pa pusei apsedz Mārgaretas kailos plecus.)

Mārgareta (izstiepdama pret viņu rokas, tā ka apmetnis atkal noslīd lejup). Es turpretim to gribu. Es gribu, lai jūs domājat par mani kā par sievieti! Es vēlos, lai jūs zaudētu prātu… Es vēlos… vai jūs neredzat, ko es vēlos? (Nokss atslīgst krēslā, mēģinādams aizsegt ar roku acis.) Paskatieties uz mani!

Nokss (paceļ acis, izstiepis rokas, pienāk viņai klāt, maigi čukst). Mārgareta, Mārgareta … (Mārgareta pie­ceļas, un abi apskaujas. Habards, pavēris durvis, ciniskā apmierinājumā nolūkojas abos. Pēkšņi viņš ierauga uz skapja dokumentu sainīti, paliecas uz priekšu un paņem to. Pārliecinājies, ka tas ir meklētais laupījums, atkal ieslīd guļamistabā un aizver durvis. Nokss atraujas no Mārgaretas un alkaini noraugās viņā.) Es jūs mīlu. Es jūs mīlu. Bet es biju nolēmis, ka jūs nekad par to neuz­zināsit.

Mārgareta. Jocīgais! Es jau sen, sen zinu, ka jūs mani mīlat. Jūs nez cik reižu pats esat man to atklājis. Vai gan jūs varējāt lūkoties manī, neteikdams, ka mani mīlat?

Nokss. Tātad jūs zinājāt?

Mārgareta. Kā gan lai es to nezinātu? Es taču esmu sieviete. Vai man bija vajadzīgs, lai jūs pateiktu to skaļi? Apsēdieties tā, lai es varētu uz jums palūkoties, un ļaujiet man runāt! Es gribu jums ko pateikt. (Mārgareta piespiež

Noksu apsēsties grozāmajā krēslā un apsēžas arī pati, apņemdama ap pleciem apmetni.) Vai tā būs labi?

Nokss (kaismīgi). Nē, nē! Palieciet, kāda esat! Ļaujiet manām acīm šo baudu … jūs taču esat mana. Es droši vien sapņoju.

Mārgareta (klusi un līksmi iesmiedamās). Ai, jūs vī­rieši! Cik vien ilgi pastāv zeme, sievietei vajadzējis mek­lēt ceļu uz jūsu sirdi caur jutekļiem. Es varētu būt gudra kā Hipātija vai izglītota kā Kirī kundze, jūs ar dzelžainu roku apspiestu savas jūtas, jūs nomāktu savu sirdsbalsi. Bet vajag tik man uz mirkli pārvērsties par Lilituno­ņemt apmetni, kas aizsargā mani pret nakts vēsumu, un jūs, aizmirsis visu pasaulē, jau iedegaties mīlas alkās.

Nokss. Mārgareta, jūs esat netaisna …

Mārgareta. Es jūs mīlu … bet jūs?

Nokss (dedzīgi, ar dziļām cieņas jūtām). Es mīlu jūs.

Mārgareta. Tad klausieties! Vai atceraties — es jums stāstīju par savu jaunību? Es toreiz sapņoju darīt cil­vēkiem labu — tāpat kā jūs. Un nedarīju neko. Nevarēju darīt. Man neļāva. Visu mūžu man vajadzēja rīkoties tā, kā gribēja citi. Es izgāju pie vīra, domādama, ka tā es kļūšu brīva. Bet te arī es cietu neveiksmi. Mans vīrs ir tikai liela biznesa pakalpiņš, mana tēva labā roka visos tumšajos darījumos, pret kuriem es gribēju cīnīties. (Bridi klusē.) Manā dzīvē sakāves sekoja cita citai, vilšanās — cita citai. Es esmu tik nogurusi. Vīru es nekad neesmu mīlējusi. Es sevi pārdevu sava ideāla vārdā un šo ideālu nespēju sasniegt. (Bridi klusē.) Es bieži zaudēju ticību, ticību visam — dievam, cilvēkam. Es vairs necerēju, ka taisnīguma princips uzvarēs. Tikai jūs ar savu darbu man atkal un atkal atdevāt ticību, jūs mani pamodinājāt. Es atnācu pie jums, nedomādama par sevi. Atnācu jūs brīdināt, lai palīdzētu taisnībai uzvarēt. Bet es paliku, paldies dievam, es paliku, lai mīlētu jūs un lai jūs mīlētu mani. Lūkodamās uz jums, es, nogurusi, atradu sevi. Jūs man esat vajadzīgs, jūs esat vajadzīgs man vairāk par visu citu pasaulē! (Viņa izstiepj rokas.) Nāciet pie manis! Man jūs esat vajadzīgs tūlīt. (Nokss pienāk pie Mārgare­tas, apsēžas uz krēsla sānu malas un pievelk mīļoto sev klāt.)

1 Lilita — pēc senām teiksmām sieviete dēmons, kas ar savu daiļumu savaldzinājusi Ādamu, kļuvusi par viņa pirmo sievu un pēc tam viņu pametusi.

Nokss. Es tāpat reizēm esmu jutis nāvīgu nogurumu … Arī šodien man nebija vairs nemaz spēka, bet atnācāt jūs. Un tagad es jūtos laimīgs, es izjūtu vienīgi laimi.

Mārgareta. Šovakar es ļāvu vaļu savām alkām. To es atzīstu. Bet es nemaz nenožēloju, ka atnācu. Tā ar mani nekad nav noticis. Tā ir pirmā reize manā mūžā. Es tikai nožēloju, ka nedarīju to agrāk — tas bija tik brīnišķīgi. Jūs turējāt mani savās rokās… savās rokās. Ai, jūs nekad nezināsit, ko man nozīmēja šīs pirmās skaujas! Es taču neesmu no māla. Neesmu arī no dzelzs vai akmens. Esmu pavisam vienkārša, parasta sieviete… (Pieceļas un apskauj Noksu.) Noskūpstiet mani, mans mīļais, mans pavēlnieki Noskūpstiet!

(Viņi apskaujas.)

Nokss (skatīdamies apkārt, it kā kaut ko meklēdams, kaislīgi). Ko lai mēs darām? (Pēkšņi atraujas no viņas un atslīgst krēslā.) Nē! Tā nedrīkst! Tas nav iespējams! Kāpēc mēs nesastapāmies agrāk? Mēs būtu varējuši kopā strādāt. Kas tā būtu bijusi par draudzību!

Mārgareta. Bet vai tad tagad jau ir par vēlu?

Nokss. Man nav uz jums tiesību.

Mārgareta (viņu nesaprazdama). Vīra dēļ? Viņš jau ilgus gadus nav vairs man vīrs. Viņam nav uz mani nekādu tiesību. Kam gan vēl var būt uz mani tiesības? Tikai jums, jo jūs es mīlu.

Nokss. Par to es nerunāju. Jūsu vīrs man… (izsit knipi. Ļaudamies pēkšņam izmisumam.) Ja Hauerds Nokss būtu vienīgi cilvēks… nevis cīnītājs! Ja man nebūtu jāstrādā!

Mārgareta (no aizmugures pienākusi pie viņa krēsla, noglāsta ar roku viņa matus). Vai tad mēs nevaram strā­dāt kopā?

Nokss (strauji pagriež galvu, it kā gribētu nopurināt viņas roku). Nevajag, nevajag! (Mārgareta joprojām glāsta viņa matus un tad piekļauj vaigu pie viņa vaiga.) Ak dievs, jūs man nemaz nepalīdzat! Jūs mani kārdināt! (Pēkšņi pietrūkstas kājās, maigi saņem Mārgaretas ro­kas savējās, aizved viņu pie krēsla, apsēdina un atgriežas savā vietā pie rakstāmgalda.) Saprotiet jel, runa vispār nav par jūsu vīru. Bet man nav uz jums tiesību. Un jums nav tiesību uz mani.

Mārgareta (greizsirdīgi). Kam tad ir uz jums tiesības?

Nokss (skumji pasmaidīdams). Nē, jūs atkal nesapro­tat. Manā dzīvē nav citas sievietes, tikai jūs. Bet ir daudz cilvēku, kuriem uz mani ir lielākas tiesības. Divsimttūk- stoš pilsoņu ievēlēja mani par savu pārstāvi Savienoto Valstu kongresā. Un ir vēl miljoniem citu … (Apklust, lūkodamies uz viņas kailajiem pleciem un rokām.) Lūdzu, aplieciet apmetni! Palīdziet man, lai es neaizmirstos! (Mārgareta paliek sēžam.) Uz mani tiesības ir visiem tiem, kuru intereses es aizstāvu. Divi miljoni bērnu strādā Savienoto Valstu uzņēmumos, kur no viņiem izspiež pē­dējos spēkus. Es nedrīkstu viņus nodot. Es nedrīkstu no­zagt sev viņu laimi. Vai atceraties, kā mēs šodien runājām par zagšanu? Vai tā nebūtu zādzība?

Mārgareta (asi). Hauerd! Ko jūs runājat! Vai mūsu laime jums laupījusi saprātu?

Nokss (apbēdināts). Gandrīz… un dažos neprāta mir­kļos es to biju zaudējis pavisam. Neatceros, vai reiz stās­tīju jums par kādu bērnu, kas bija izaudzis graustos. Kad viņam vaicāja, kā viņš zina, ka atnācis pavasaris, viņš atteica: «Nu, krogā pāri ielai taču izņēma otros logus!»

Mārgareta (nemiera pilna). Bet kāds tam sakars ar mūsu abu mīlu?

Nokss. Iedomājieties, ka mēs būtu aizmirsuši visu un domātu vienīgi par mūsu mīlu. Kas tad, pēc jūsu domām, notiktu? Atcerieties Gorkiju! Viņš mīlēja savu dzimteni un atbrauca uz Ņujorku, kaisli vēlēdamies palīdzēt Krie­vijas revolūcijai. Viņš atbrauca uz mūsu brīvo zemi, lai vāktu līdzekļus revolūcijas atbalstam. Taču viņa laulību ar mīļoto sievieti nebija svētījis likums, kam klanās bod­nieki. Laikraksti sacēla troksni, un brauciens beidzās ar sakāvi. Amerikāņu tautas acīs Gorkiju izzoboja un nomel­noja. Tāpat notiktu ar mani. Manu vārdu apsmietu un aptraipītu ar dubļiem. Man nebūtu vairs nekādas ietek­mes.

Mārgareta. Nu, un kas par to? Lai paļā un lai smejas! Es taču būšu ar jums kopā. Un jūs būsit kopā ar mani. Tautu vedīs sev līdzi citi — tas nemaz nav pateicīgs uz­devums! Dzīve ir tik īsa. Vai tiešām mums nav tiesību kaut uz drusciņu laimes …

Nokss. Kad es raugos jums acīs, es tik viegli aizmirstu visu pasauli! Bet tā taču būtu zādzība.

Mārgareta (dumpīgi). Lai ir! Dzīve ir tik īsa, mīļais.

Tikai mēs divi vien eksistējam visā plašaja pasaulē. Vai­rāk neviena nav.

Nokss. Runa nav tikai par mani. Runa nav ari tikai par citiem cilvēkiem. Pirms brīža jūs teicāt, ka vienīgi man esot uz jums tiesības. Jums nav taisnība! Jūsu bēr­nam …

Mārgareta (ar sāpīga lūguma). Cietiet klusu!

Nokss. Es nespēju. Man jāglābj gan jūs, gan sevi. To- mijam ir uz jums tiesības. Tā tāpat ir zādzība. Kā citādi to lai sauc, ja jūs gribat nozagt viņam laimi?

Mārgareta (nolaiž galvu uz rokām un raud). Es biju tik viena … bet tad … tad nācāt jūs — un pasaule kļuva gaiša un silta. Nupat jūs mani apskāvāt — un … likās, ka pēkšņi piepildījies mans sapnis par laimi. Un nu jūs gribat man atkal to atņemt…

Nokss (kas tagad, kad Mārgareta uz viņu neskatās, visiem spēkiem cenšas savaldīties). Atņemt? Nav tiesa. Tu atdosi to pati. Man nepietiks spēka izdarīt to bez ta­vas palīdzības. Tev jāsauc palīgā savs bērns un jāpalīdz man! Citādi es zaudēšu prātu tevis dēļ… (Pēkšņi pie­ceļas kājās un izstieptām rokām pieiet viņai klāt.) Es zaudēšu prātu …

Mārgareta (aši paceļ galvu un atstumj Noksu atpakaļ). Pagaidi! (Viņa uz mirkli atbalsta galvu rokās, lai saval­dītos un apdomātu.) Lūdzu, apsēdies! (Nokss apsēžas. Bridi klusums. Mārgareta mīlas pilnu skatienu lūkojas Noksā.) Dārgais, es tevi tā mīlu! (Nokss nespēj savaldī­ties un grasās piecelties.) Nē, nenāc klāt! Es ļāvos vāju­mam. Taču es to nenožēloju. Tev taisnība. Mums jāatsa­kās vienam no otra. Zagt nedrīkst pat mīlestību. Bet es esmu laimīga, ka tā notika — ka es gulēju tavās skau- jās un jutu tavas lūpas. Atmiņas par to man būs vienmēr dārgas. (Uzmet uz pleciem apmetni. Pieceļas. Ari Nokss pieceļas.) Tev taisnība. Nākotne pieder bērniem. Ar to saistās arī tavs un mans uzdevums. Es iešu. Laikam gan būs labāk, ja mēs abi neredzēsimies. Strādāsim un mēģi­nāsim aizmirst… Atceries tikai vienu: tavā cīņā manas domas ies tev līdzi. Manas lūgšanas pavadīs katru tavu cirtienu. (Bridi klusē, savelk apmetni vēl ciešāk.) Mīļais, noskūpsti mani vēlreiz … pēdējoreiz … (Nokss atturīgi noskūpsta Mārgaretu, it kā uzsvērdams, ka atsakās no savām tiesībām uz viņu. Mārgareta pati atraisās no viņa skaujām. Nokss, ne vārda neteikdams, pavada viņu līdz durvīm un uzliek roku uz roktura.)

Nokss. Man gribētos, lai man būtu no tevis kāda at­miņa. Fotogrāfija. Atceries, tā mazā, kas man tā patika. (Mārgareta pamāj ar galvu.) Bet lai to nenes izsūtāmais! Atsūti to man pa pastu!

Mārgareta. Labi. Es pati rit iemetīšu vēstuli pastkas­tītē.

Nokss (noskūpsta viņai roku). Ardievu!

Mārgareta (vilcinādamās). Atceries, dārgais, ka es neko nenožēloju! Es lepojos, ka iemīlēju tevi. Es neno­žēloju itin neko, kas noticis. (Ar mājienu lūdz Noksu at­darīt viņai durvis. Viņš paklausa, bet tūlīt atkal tās aiz­ver, jo Mārgareta turpina.) Bet jābūt taču vēl nemirstī­bai! Jābūt dzīvei nākamībā, kur mēs tik un tā būsim kopā! Ardievu! (Viņi sadodas rokās. Tad Mārgareta aiziet. Nokss bridi nolūkojas uz durvīm, ko viņa aizvērusi, tad nenoteikti paveras apkārt, pieiet pie krēsla, kurā Mārga­reta sēdējusi, noslīgst uz ceļiem un paslēpj tajā seju. Lēni atveras guļamistabas durvis, pa tām piesardzīgi palūko­jas Habards. Viņš Noksu neredz.)

Habards (iznāk no guļamistabas, pārsteigumā). Velna milti, kas te noticis? Kur viņi palikuši?

Nokss (steidzīgi pieceļas). No kurienes jūs te gadī­jāties?

Habards (norādīdams uz guļamistabu). Ienācu no tu­rienes. Es visu laiku tur biju.

Nokss (vēsi). Patiešām? Biju jūs pavisam piemirsis. Bet tagad jau vienalga — mani viesi aizgājuši.

Habards (pienāk viņam gluži klāt un mākslotā jautrībā iesmejas). Nekas nav muļķīgāks par godīgu nelgu, kad tas nomaldās netikumu purvā.

Nokss. Durvis visu laiku bija ciet. Vai tiešām jūs sle­pus noklausījāties?

Habards. Jūsu dāmas balss man šķita apbrīnojami pa­zīstama.

Nokss. Tātad jūs dzirdējāt!… Ko jūs dzirdējāt?

Habards. Neko, it neko! Līdz manām ausīm atlidoja tikai neskaidras skaņas … Kādas sievietes balss … Varu apzvērēt, ka esmu to kaut kur dzirdējis. (Nokss šķiet at­vieglots.) Nu, palieciet sveicināti! (Iet uz durvīm pa labi.) Vai neesat pārdomājis?

Nokss (papurinādams galvu). Nē.

Habards (pie durvīm, ciniski smiedamies). Cik atceros, jūs pavisam nesen apgalvojāt, ka jums neesot nekā, ko slēpt.

Nokss (nemiera tirdīts). Ko jūs ar to gribat teikt?

Habards. Palieciet sveiks! (Aiziet.)

(Nokss pieiet pie galda, izklaidīgi pagroza vēstuli, ko lasījis pirms Habarda ierašanās, pēkšņi atceras dokumen­tus un iet pie grāmatplaukta, lai tos paņemtu.)

Nokss (redzēdams, ka plaukts tukšs). Nozagti! (Bries­mīgā satraukumā paskatās apkārt, tad kā neprātīgs me­tas pakaļ Habardam. Durvis paliek līdz galam vaļā. Ska­tuve tukša.)

Priekškars.

Загрузка...