Zādzība

IV CĒLIENS

Tai pašā dienā pulksten pusdivos. Dekorācijas kā pir­majā cēlienā. Priekšplānā pa labi sēž Nokss un gaida. Viņš izskatās nomākts. Pa labās puses durvīm ienāk Mār­gareta. Nokss neveikli pieceļas un paspiež viņai roku.

Mārgareta (mierīgi un nosvērti). Es zināju, ka jūs nāk­sit. Dīvaini: nupat vakar mēs abi šķīrāmies uz mūžu, un šodien man atkal vajadzēja sūtīt pēc jums… (Pēkšņi satraukta.) Kas noticis? Vai jūs esat slims? Jums ir tik aukstas rokas. (Silda ar abām delnām viņa roku.)

Nokss. Redzat, kas es esmu par cilvēku — te liesma, te ledus. (Pasmaidīdams.) Bet labāk sadegt.

Mārgareta (aptvērusi, ka joprojām tur viņa roku). Ap­sēdieties un izstāstiet, kas noticis! (Pieved viņu pie krēsla, apsēdina un apsēžas ari pati.)

Nokss (aprauti). Vakar vakarā, pēc tam kad jūs aiz­gājāt, Habards nozaga man dokumentus.

Mārgareta (ļoti lietišķi). Nē, viņš to izdarīja jau manā klātbūtnē: viņš bija paslēpies jūsu guļamistabā.

Nokss (izbrīnījies). Kā jūs to zināt? Bet viņš vismaz gan nezināja, ka jūs esat atradusies blakus.

Mārgareta. Zināja gan.

Nokss (nikni). Vai tiešām viņš uzdrošinājās?…

Mārgareta. Jā, apmēram pirms divām stundām viņš pastāstīja visu, ko redzējis, manam tēvam, mātei, Koni- jai, kalpotājiem, vārdu sakot, visiem.

Nokss (pietrūkstas kājās un sāk uztraukts staigāt pa istabu). Neģēlis!

Mārgareta (mierīgi). Liekas, es viņu arī tā nosaucu. (Rūgti pasmaidīdama.) Tā bija brīnišķīga ģimenes idille. Māte kliedza, ka viņa neticot… bet tā bija tikai histē­rija. Protams, viņa noticēja gan. Un Konija arī. Tāpat kā visi citi…

Nokss (apstājas, šausmu pārņemts, skatās viņā). Un viņi jūs apvainoja …

Mārgareta. Nē, bija daudz ļaunāk. Viņi necēla pret mani nekādu apsūdzību, viņi uzskatīja, ka mana vaina ir jau pierādīta … ka jūs esat mans … mīļākais.

Nokss. Vai viņi tiešām noticēja šim tipam?

Mārgareta. Viņam blakus telpās bijuši vēl divi lieci­nieki.

Nokss (atviegloti). Nu, tas jau ir labāk. Viņi būs spiesti sacīt patiesību. Mēs nedarījām nekā nosodāma. Mēs taču atteicāmies viens no otra …

Mārgareta. Jūs šos cilvēkus nepazīstat. Ticiet man, viņi ir izgājuši labu skolu. Un zvērēs vienalga ko. (Viņa rūgti iesmejas.) Tie taču ir mana tēva ļaudis, viņa nolīgti okšķeri.

Nokss (atslīgdams krēslā un saņemdams galvu rokās). Ak dievs, kas jums bija jāizcieš! Varu iedomāties … vis­tuvāko cilvēku klātbūtnē… Un es visu laiku domāju, kādēļ jūs mani saucāt… Tagad es saprotu …

Mārgareta. Nē, nesaprotat.

Nokss (nepievērsdams uzmanību viņas vārdiem un at­kal soļodams pa istabu). Kāda tur starpība! Tik un tā politikā es esmu beigts cilvēks. Viņu plāns izdevies uz goda. Jūs mani brīdinājāt, Džifords mani brīdināja, visi mani brīdināja. Bet es uzvedos kā pēdīgais muļķis. Man nav palicis nekas … vienīgi jūs. (Brīdi klusums. Pēkšņi viņa seja sāk starot.) Zināt, Mārgareta, es pateicos die­vam, ka tā noticis. Kas par to, ka es vairs nederēšu? Manu vietu ieņems citi cīnītāji, citi vadoņi. Es tikai vi­ņiem lauzu ceļu. Vienalga — tauta uzvarēs. Turpretī es … es toties esmu atradis jūs. Tas ir liktenis. Un es esmu tam pateicīgs. (Pieiet viņai klāt un grib apskaut, taču viņa atkāpjas.)

Mārgareta (ar skumju smaidu). Nu jūs liesmojat. Mēs esam apmainījušies lomām. Vakar — es, šodien — jūs … Labi, ka kaisle atnāk pie mums dažādos laikos, citādi mēs tās liesmās būtu sadeguši!

Nokss. Dārgā, mēs taču neesam vainīgi, ka tā noticis. Mēs nebijām savtīgi, mēs atsacījāmies viens no otra. Mēs cīnījāmies, un mūs uzvarēja. Un nu liktenis mūs saved kopā. Pēc tā, kas šorīt noticis, jums ir viens vienīgs pa­tvērums — es. Es turpretī, par spīti visām savām pūlēm, esmu beigts cilvēks. Dokumenti nozagti, un es savu runu neteikšu.

Mārgareta (mierīgi). Nē, teiksit gan!

Nokss. Tas nav iespējams! Tad jau jābūt galīgam aitas- galvam. Man nav pierādījumu.

Alārgareta. Jums tie būs… Sai dīvainajā notikumā viena zādzība izraisa otru. Mans tēvs apzog tautu. Do­kumentus, kuri atmasko viņu laupīšanā, nozog Gērsts. Habards nozog tos jums un atdod manam tēvam. Es sa­vukārt nozogu tos tēvam un atdodu jums.

Nokss (pārsteigts). Jūs? … Jūs? …

Mārgareta. Nu jā, šorīt. Tāpēc jau visa vētra sacēlās. Ja es tos nebūtu nozagusi, nekas nenotiktu. Habards taču tikko bija paspējis tos atdot tēvam.

Nokss (dziļā aizkustinājumā). Un jūs … darījāt to manis dēļ? …

Alārgareta. Nē, mans dārgais, jūsu dēļ ne. Tad es ne­būtu tik drosmīga. Tad es padotos. Protams, mana pirmā doma bija par jums. Taču viss bija tik briesmīgi… ja es būtu darījusi to vienīgi jūsu dēļ, tad nebūtu izturē­jusi. Es būtu padevusies. Bet visas šīs šausmas padarīja mani redzīgāku, un es atcerējos, ko jūs man tikāt sacījis. Un sapratu, ka jums bijusi taisnība. Es domāju par tautu, par bērniem. Un izcietu to viņu dēļ. Jūs viņus aizstāvat. Es nozagu dokumentus, lai jūs varētu aizlikt par viņiem vārdu savā runā. Vai tagad jūs to saprotat, mans dārgais? (Citā balsi, dusmīgi.) Vai zināt, ko tas man maksāja? Vai zināt, ko viņi šodien tur, mana tēva mājā, ar mani izdarīja? Viņi mani apkaunoja, pazemoja, es nekad nebūtu varējusi iedomāties, ka tāda rīcība ir iespējama. Viņi pasauca kalpotājus, izģērba mani un pār­meklēja visu acu priekšā — ne tikai tuvinieku, bet ari Habarda, mācītāja un sekretāra acu priekšā, vārdu sakot, visu acu priekšā!

Nokss (satriekts). Viņi… jūs izģērba?

Mārgareta. Kailu! Tā bija tēva pavēle.

Nokss (pēkšņi iztēlodamies šo ainu). Mans dievs!

Mārgareta (savaldījusies, raugās viņa šausmās sastin­gušajā sejā, ciniski). Neuztraucieties! Tas nebija tik bries­mīgi, kā jūs domājat. Viņi aizlika man priekšā aizslietni. (Nokss jūtas mazliet atvieglots.) Tiesa, cīņas laikā tas nokrita.

Nokss. Bet kāpēc … kādā nolūkā viņi to darīja?

Mārgareta. Meklēja dokumentus. Viņi zināja, ka es tos esmu paņēmusi.' (Nopietni.) Jūs redzat, es tos esmu no­pirkusi ar savām ciešanām. Man ir tiesības ar tiem rīko­ties. Es tos atdošu jums, un jūs teiksit savu runu.

Nokss. Man tie nav vajadzīgi.

Mārgareta (pazvana). Nu, nē, nav tiesa. Tagad tiem jābūt jums dārgākiem par visu pasaulē!

Nokss (šūpodams galvu). Man žēl, ka jūs tā darījāl

Mārgareta (pieiet viņam klāt un noglāsta matus). Ko?

Nokss. Man žēl, ka jūs atdosit dokumentus… Es jau esmu pieradis pie domas, ka tie ir zuduši. Esmu samie­rinājies ar domu, ka, zaudējis cīņu, dzīvošu jums. (Sa­tver Mārgaretas roku un piespiež pie lūpām.) Labāk at­dodiet tos atpakaļ tēvam! (Mārgareta strauji atkāpjas no viņa. No labās puses ienāk sulainis.)

Mārgareta. Atsūtiet pie manis Lindu! (Sulainis iziet ārā.)

Nokss. Ko jūs gribat darīt?

Mārgareta (apsēzdamās). Gribu Lindu aizsūtīt pec pa­pīriem. Tie taču vēl atrodas tur, tēva kabineta, es tos paslēpu aiz Ābrama Linkolna portreta. Viņš tos vis ne­izdos!

Nokss (dedzīgi). Mārgareta! Lai paliek dokumenti! Ne­sūtiet pēc tiem! Šie papīri man nav vairs vajadzīgi. (Pie­trūkstas kājās un satraukts metas viņai klāt. Mārgareta pieceļas un atkāpjas.) Tikai jūs — jūs man esat vaja­dzīga! (Satver viņas roku un noskūpsta. Viņa atraujas.)

A^ārgareta (atbīdīdama Noksu, maigi un zobgalīgi). Ai jūs, mans labais, cik tas ir jauki, ka jūs tā sakāt! Bet tas nav iespējams. (Trauksmaini atskatās uz durvīm.) Nē, nē! Lūdzu, apsēdieties! (No labās puses ienāk Linda. Viņa ģērbusies mēteli, galvā cepure. Mārgareta izbrīnīju­sies.) Kur jūs pošaties iet, Linda?

Linda. Mēs ar Tomiju un aukli gribējām doties uz pil­sētu. Auklei šis tas jānopērk.

Mārgareta. Ejiet vien! Tikai vispirms iegriezieties pie tēva! Linda, klausieties uzmanīgi, ko es teikšu: vai at­ceraties Linkolna portretu, kas karājas tēva bibliotēkā pie sienas? (Linda pamāj ar galvu.) Man vajadzēja mirkli, lai sainīti tur aizmestu. Jums nevajadzēs vairāk. Pa­centieties rīkoties tā, lai neviens neko nemanītu! Ņemiet līdzi Tomiju, ievediet viņu pie vecmāmiņas, lai izskatās, ka jūs tieši tāpēc esat atbraukusi. Māte taču slikti jūtas. Lai Tomijs paciemojas pie vecmāmiņas, jūs turpretī pēc iespējas ātrāk atgriezieties te. Uzkāpiet uz grāmatskapja dzegas un paņemiet sainīti, kas aizbāzts aiz portreta! Tas viss jums jāizdara piecpadsmit minūšu laikā. Brau­ciet ar mašīnu!

Linda. Tomijs ar aukli jau gaida mani mašīnā.

Mārgareta. Pasteidzieties! Un esiet piesardzīga!

(Linda, klusējot palocījusi galvu, iziet.)

Nokss (kaismīgi). Tas ir neprāts! Jūs upurējat kā mani, tā sevi! Es neko nevēlos, vienīgi jūs. Es esmu noguris. Vienīgi mīlestībai tagad ir nozīme. Es pārāk ilgi esmu sapņojis par neaizsniedzamu ideālu. Nu man esat vaja­dzīga jūs.

Mārgareta (nopietni). Vai re, kā! Tātad tagad jūs ma­nis dēj esat ar mieru atteikties no sava ideāla? (Viņš mēģina iebilst.) Nē, cietiet klusu, es taču nekoķetēju un saprotu, ko jūs gribējāt teikt. Bet es nevēlos, lai jūs kļūtu sev neuzticīgs, es vēlos, lai jūs būtu tas cilvēks, kuru es pazīstu. Un ietu uz priekšu, nevis grieztos atpakaļ. Gļēvulim būt ir viegli; kas ir vieglāk kā atzīt savu sa­kāvi? Bet es nevarētu mīlēt gļēvuli. Vakar mūs izglāba jūsu spēks. Vai ļūs man varētu būt tik dārgs, ja izrā­dītu vājumu? Un, lai saglabātu manu mīlu …

Nokss (pārtraukdams viņu, rūgti). … man jāatsakās no tās nesasniedzamu ideālu labā. Mārgareta, atzīstie­ties — vai gan pasaulē ir vēl kaut kas brīnišķīgāks par mīlestību?

Mārgareta (rotaļīgi). Vīrieša un sievietes mīlestību?

Nokss. Kādu tad citu?

Mārgareta (nopietni). Ir vēl brīnišķīgāka mīlestība. Cilvēku mīlestība.

Nokss. Tagad jūs skaitāt man sprediķi! Labi, es ne­kad vairs nesprediķošu. Kopš šī brīža …

Mārgareta. Kopš šī brīža? …

(Ienāk Čalmerss, Mārgareta ar Noksu viņu nepamana.)

Nokss. Es tikai mīlēšu.

Mārgareta. Jūs esat pārpūlējies. Tas pāries, un tad jūs redzēsit īsto ceļu savā priekšā un sapratīsit, ka man ir taisnība. Jūs nedrīkstat aizbēgt no cīņas!

Nokss. Es to drīkstu un gribu. Man vajag jūs, un jums vajag mani — tā ir mūžsenā vīrieša un sievietes vaja­dzība vienam pēc otra. Nāciet man līdzi tūlīt, nekavējo­ties! Nedrīkst palaist garām savu laimi! (Pieiet pie Mār- garetas un satver viņas roku. Viņa nepretojas un neat­grūž viņu.) Cīņa turpināsies arī bez manis. Desmitiem citu cilvēku — labāki, stiprāki par mani — stāsies manā vietā. Kāpēc es to saku? Es mīlu jūs, mīlu. Un visā pla­šajā pasaulē nav nekā cita — ir tikai mana mīlestība pret jums.

Mārgareta (aizkustināta sāk šaubīties). Ai, jūs esat kā liesma… (Čalmerss nikni iekliedzas un metas pie Noksa. Pamanīdami Čalmersu, abi satrūkstas. Mārgareta nostājas viņam ceļā un atbīda no Noksa.) Lūdzu, Tom, bez scēnām! Es taču tev esmu vienaldzīga. Patiesībā tu tā nemaz nejūti. Tas tev nesāp. Tu gluži vienkārši maksā meslus tradīcijām, pieklājības normām, audzināšanai. At­ceries, ka tev ir slima sirds. Doktors Vests tevi brīdi­nāja …

(Čalmerss, strauji mēģinādams piekļūt pie Noksa, sagrī­ļojas, pieliek roku pie sirds. Viņa seja savaigstās sāpēs. Mārgareta viņu satur un pieved pie krēsla. Viņš atslīgst

tajā.)

Čalmerss (murminādams). Sirds… mana sirds…

Nokss (tuvodamies). Varbūt es varu palīdzēt? …

Mārgareta (mierīgi). Nekas. Tūlīt viņam kļūs labāk.

(Viņa skaita Čalmersa pulsa sitienus, čalmerss negaidot ar spēku atgrūž viņas roku un izslējās.)

Nokss (vilcinādamies). Tad es varbūt labāk iešu.

Mārgareta. Nē! Pagaidiet, kamēr atgriezīsies Linda! Un, otrkārt, jūs taču nevarat atstāt mani patlaban vienu.

Nokss (aizskarts, izrādīdams, ka vēlas palikt). Es ne­esmu gļēvulis.

Čalmerss (vārgā balsī, kas pamazām kļūst spēcīgāka). Pagaidiet, man jums jāsaka daži vārdi! (Brīdi klusē, at­guvies runā parastajā skaļumā. Iznīcinoši.) Esat nu gan jūs labs reformu aizstāvis! Vakar melsāt te par visādām zādzībām … Un nu izrādās, ka cēlais no cēlākajiem, tiku­mīgākais no tikumīgākajiem Ali-baba, kas ienācis lau­pītāju alā, ir gluži parasts zaglis. (Atdarinādams Mār- garetu.) «Ai, jūs esat kā liesma!» (Parastajā balsī.) Es jūs sauktu par zagli, tikai par zagli, jo jūs zogat citam sievu.

Mārgareta (mierīgi). Nu, diezin vai to varētu saukt par zādzību.

Čalmerss (izsmiedams). Ak tā, es piemirsu. Viņš taču ņem tikai to, kas viņam jau pieder.

Mārgareta. Gluži tā nu nav … Bet viņš nav zaglis, ja ņem to, ko viņam no brīva prāta piedāvā.

Čalmerss. Tad tik tālu tu esi aizgājusi! Tu piedāvājies viņam pati…

Mārgareta. Tieši tā. Es piedāvājos viņam pati nupat vakar vakarā. Taču misters Nokss no manis atteicās.

Nokss. Jūs redzat, Mārgareta, ka mums nav izvēles …

Čalmerss (saraudamies). Ak tā! Mārgareta! …

Nokss (nepievērsdams viņam uzmanību). … Stāvoklis ir neciešams.

Čalmerss (uzsvērti). Es jums piekrītu: tas ir neciešami. Jums atliek atstāt manu māju. Jūsu klātbūtne aptraipa tās godu!

Mārgareta. Tev nav nekādu tiesību runāt par godu!

čalmerss. Es nedomāju taisnoties. Daudz gan es tevi mānījis neesmu. Vismaz neesmu to darījis zem savas mā­jas jumta.

Nokss (metas viņam klāt). Nelietis!

Mārgareta (nostājas starp Noksu un Čalmersu). Neva­jag! Viņam ir slima sirds.

Čalmerss (pārmēdīdams Mārgaretu). Lūdzu, bez scē­nām. '

Mārgareta (žēlabaini). Nu, ko lai es ar jums daru? Vīrieši ir dīvaini radījumi. Kāpēc lai mēs trīs neparunā­tos kā prātīgi cilvēki?

Čalmerss (pieceldamies, ironiski). Patiešām. Apsēdīsi­mies un parunāsim kā prātīgi cilvēki! Nedzīvojam taču akmens laikmetā. Neuztraucieties, mister Noks! Es ne­taisos brukt jums virsū ar milnu. Sēdies, Mārgareta! (No­rāda uz krēslu.) Lūdzu, mister Noks. (Norāda uz krēslu.) Sēdieties! (Visi trīs apsēžas trijstūri.) Divi vīrieši un sie­viete — mūžsenais trijstūris. Gluži kā lugās un stāstos.

Nokss. Tā un tomēr citādi. Trijstūris nav noslēgts. Tikai viens no klātesošajiem vīriešiem mīl sievieti.

Čalmerss. Vai jūs esat par to pārliecināts?

Nokss. Pilnīgi. Tas esmu es.

Čalmerss. Hm, varbūt jums taisnība. (Paloka galvu.) Nu, un sieviete?

Mārgareta. Viņa arī mīl tikai vienu no klātesošajiem vīriešiem.

Nokss. Un kā mēs no šī stāvokļa izkļūsim?

Čalmerss (itin kā apsvērdams). Bet viņa vēl nav pa­teikusi, kuru īsti mīl. (Mārgareta grasās norādīt uz Noksu.) Padomā, Mārgareta! Atceries, kurš no mums ir Tomi ja tēvs.

Mārgareta. Padomā tu arī! Vai tiešām tev, ņemot vērā pēdējos gadus, varētu likties, ka es tevi mīlu?

Čalmerss. Diemžēl es laikam nekad … e… neesmu bijis pietiekami liesmains.

Mārgareta. Tu pats nemaz neapzinies, kādu neapšau­bāmu patiesību tagad pateici. Tevi precēdama, es cerēju, ka nāks laiks, kad ar tevi varēs lepoties …

Čalmerss. Atkal jau politika! Kāpēc sievietes nevar un nevar atstāt mierā politiku!

Mārgareta. … un es cerēju, ka tu mani iemīlēsi. Es zināju, ka tu mani nemīli, bet cerēju, ka mīlestība at­nāks.

Čalmerss. Piedod manu nekautrīgo jautājumu: vai tad tu mani mīlēji?

Mārgareta. Nē. Bet es cerēju, ka arī pie manis atnāks mīlestība.

Čalmerss. Tātad tas viss bijis viena vienīga kļūda.

Mārgareta. Jā, tava, mana un tēva kļūda.

Nokss. Mēs grasījāmies apspriest nevis pagātni, bet tagadni. Mēs ar Mārgaretu mīlam viens otru. Trijstūris ir izjucis.

Čalmerss. Starp citu, mums nemaz nav trijstūra. Jūs esat piemirsuši Tomiju.

Nokss (īgni). Nu, nav ko mulst arī četros stūros. Sis uzdevums tāpat jāatrisina.

Čalmerss (domīgi). Taču mūsu problēmai ir vēl piektā mala … mēs esam aizmirsuši Mārgaretas nozagtos do­kumentus. Lai kā mēs nonāktu pie vienošanās, dokumen­tiem ir izšķirīga nozīme. (Citā tonī.) Paklausies, Grēta, laikam es esmu uzvedies muļķīgi. Spriedīsim kā pieauguši cilvēki! Noks, jūs vēlaties manu sievu. Varat viņu saņemt ar vienu nosacījumu. Tu, Mārgareta, gribi Noksu. Tu viņu dabūsi ar vienu nosacījumu, ar to pašu iepriekšējo nosacījumu. Atdod dokumentus — un viss nogrims aiz­mirstībā.

Mārgareta. Viss?

Čalmerss. Viss. Aizmirsīsim un piedosim cits citam!

Mārgareta. Un tu piedosi pat manu … neuzticību?

Čalmerss (stūrgalvīgi). Jā, ja tu atdosi dokumentus.

Galu galā arī es neesmu bijis uzticīga laulātā drauga paraugs, un tava neuzticība, manuprāt, tikai padara mūs līdzīgus. Atdod dokumentus — un tu varēsi iet pie viņa. Es parūpēšos, lai nav nekāda skandāla. Es došu šķir­šanos. Bet, ja gribi, paliec te. Izvēlies! Man vajadzīgi dokumenti, skaidrs? (Mārgareta vilcinās.)

Nokss (lūdzot). Mārgareta!

Mārgareta. Nu, bet Tomijs?

Čalmerss (nīgri). Vai tad es neatdodu jūs vienu otram? Ko tev vēl vajag? Tomijs paliks pie manis. Ja tev vaja­dzīgs Tomijs, paliec pie manis, tikai atdod dokumentus.

Mārgareta. Dokumentus es neatdošu. Un dēlu tāpat ne­atdošu. Bet es neiešu arī līdzi misteram Noksam.

Čalmerss. Nokss mani neinteresē. Man vajadzīgi doku­menti, un man vajadzīgs Tomijs. Ja tu man viņus neat­dosi, laulību šķirs tā, kā paredzēts likumā, un neviena sieviete, ko šķir likums, nevar paturēt bērnu. Lai būtu kā būdams, bērns paliks pie manis.

Mārgareta (mierīgi un apņēmīgi). Paklau, Tom! Un paklausieties jūs arī, Hauerd! Vai tiešām tu domāji, ka es kaut mirkli būtu grasījusies atdot tev dokumentus? Es gribēju tevi pārbaudīt, Tom, gribēju pārliecināties, cik zemu tu esi kritis. Un ne jau tu viens, jūs visi… tur šorīt. Šodien es saņēmu krietnu mācību. Kur tavs izsla­vētais gods, Tom, ko tu pirms brītiņa gribēji aizstāvēt ar dūrēm? Tu taču esi ar mieru tirgoties pat ar godu … lai dabūtu dažas papīra lapiņas. Un tu esi ar mieru piedot man pat šķietamu neuzticību … (Čalmerss kodīgi pa­smīn.) Es zinu, ka tu tik un tā man neticēsi. Taču do­kumentus es tev neatdošu, kaut arī tu atņemtu man dēlu. Uz spēles ir pārāk daudzu bērnu liktenis — man nav tie­sību upurēt viņus sava bērna dēļ. Es jums šorīt jau sa­cīju, ka ir divi miljoni Tomiju, un šos bērnus, kas vergo fabrikās, nevar upurēt ne Tomija, ne kāda cita dēļ. (Čal­merss, plecus raustīdams, zobgalīgi smīkņā.)

Nokss. Bet saprotiet taču, Mārgareta, mums abiem vie­nīgā izeja ir atdot dokumentus. Vai tad šie papīreļi ir mūsu laimes vērti?

Mārgareta. Bet jūs man pats teicāt, ka šie papīriņi miljoniem cilvēku nozīmē laimi! Vai tiešām šīs lielās lai­mes labā nevar ziedot mūsu mazo laimīti? Tiem cilvē­kiem taču arī ir sirds, viņi arī mīl un ilgojas kā mēs abi.

Nokss. Ko spēj izdarīt viens cilvēks? Vai viņa varā ir mainīt vēstures gaitu, visuma ritmu? Lai arī novāktu visus vadoņus reizē, vai kaut kas grozītos? Tauta, vien­alga, savu panāks. Tad zagšana vairs nebūs dzīves likums. Tas ir likumsakarīgs process. Neviens to nevar apturēt.

Mārgareta. Bet to var aizkavēt…

Nokss. Kas mēs abi esam? Smilšu graudiņi. Vai smilšu graudiņi var aizturēt paisuma viļņus? … Mēs esam pa­visam nenozīmīgi. Toties viens otram mēs esam vesela pasaule.

Mārgareta (skumji un maigi). Vesela pasaule — kopš šī brīža un mūžīgi mūžos …

Čalmerss (iejaukdamies). Vai jūs neuzskatāt, ka mana loma ir visai dīvaina? Man jāsēž un jāklausās, ka svešs vīrietis ar zinātniskās terminoloģijas palīdzību atzīstas mīlestībā manai sievai…

(Nokss un Mārgareta nepievērš viņam uzmanību.)

Nokss. Jūs man esat tik vajadzīga, dārgā.

Mārgareta (izmisumā). Cik bezgala grūti ir atrast pa­reizo ceļu!…

Nokss (dedzīgi). Jūs redzat, cik ļoti nepieciešami vi­ņam ir šie dokumenti. Viņš par tiem atdos Tomiju.

Čalmerss. Nekā nebija! Ja viņai vajadzīgs Tomijs, lai paliek pie manis. Bet dokumenti viņai tik un tā būs jā­atdod. Ja viņa nevar dzīvot bez jums — lai iet pie jums. Taču dokumentus viņa atdos.

Nokss (lūdzot). Mārgareta!

Mārgareta. Klusējiet, Hauerd, nemokiet mani, jūs re­dzat, man jau tā ir grūti…

Čalmerss (pieceldamies kājās). Labi, man tas ir līdz kaklam. Izlemiet! Noks, varat turpināt savu atzīšanos, bet man nav vēlēšanās būt te klāt. Bez tam es droši vien tomēr traucēju … e… uzliesmošanas procesu. Jums abiem jāizlemj, un to jūs labāk varēsit izdarīt bez manis. Es pa to laiku iedzeršu malku viskija un nomierināšos. (Dodas uz durvīm.) Viņa piekritīs, Noks. Esiet neatlai­dīgs! (Durvis paliek stāvam.) Ai, jūs liesma! Liesmojiet tā, lai kaut kas aizdegas! (Iziet.)

(Nokss izmisumā nolaidis galvu uz rokām. Mārgareta skumji nolūkojas viņā. Brīdi klusums.)

Mārgareta (pieiet pie Noksa un glāsta viņam matus). Es zinu, cik tas grūti, mīļais. Man taču arī nav viegli.

Nokss. Bet tas viss nekam nav vajadzīgs!

Mārgareta. Tas ir vajadzīgs. Atcerieties, ko jūs sacījāt vakar. Mēs nedrīkstam laupīt laimi manam bērnam…

Nokss. Un ja viņš atdos Tomiju?

Alārgareta (papurina galvu). …un citiem bērniem tā­pat, visu sieviešu visiem bērniem, kas vien dzīvo uz ze­meslodes. Jums bija taisnība arī tad, kad jūs sacījāt, ka mēs nevaram dzīvot tikai sev. Mēs dzīvojam starp cilvēkiem. Un mūsu laime vai nelaime saistīta ar visas cilvēces likteni.

Nokss (satver viņas roku un glāsta). Es neko nesa­protu. Es dzirdu tavu balsi un nesaprotu nevienu vārdu, ko tu saki. Balss taču ir daļa no tevis — un es tevi mīlu. Manā sirdī nav vietas nekam citam, tikai mīlai pret tevi — tevi, kas vēl vakar biji man tik tāla un nesa­sniedzama … Tagad tu esi tik tuva un pieejama. Saki tikai vienu vārdu, vienu pašu mazu vārdiņu! Saki jel, saki! (Piekļauj viņas roku pie lūpām un neatlaiž.)

Mārgareta (ilgu pilna). Ja tu zinātu, kā man to gri­bētos teikt! Bet es nedrīkstu.

Nokss. Tev jāsaka.

Mārgareta. Ir daudz kas cits — cildenāks, kas pavēl man rīkoties. Vai tiešām tu esi visu aizmirsis? Vai tie­šām tu esi aizmirsis, ko pats man sacīji? Par to, kas cil­vēkam ir galvenais, par to, kas mūsu dzīvē ir pats lie­lākais, par to, kas ir daudz svarīgāks pat par mūsu mīlu?

Nokss. Es tevi nespēju pārliecināt… Bet es tik un tā tevi mīlu.

Mārgareta. Un es mīlu tevi.

(No labās puses ienāk Čalmerss un redz Mārgaretu stā­vam blakus Noksam. Viņa joprojām glāsta Noksa matus.)

Čalmerss (vieglā gandarījumā, kurā ieskanas sar­kasms). Redzu, ka jūs esat mani paklausījuši un izlēmuši. (Neviens neatbild. Mārgareta, nebilzdama ne vārda, at­stāj Noksu un apsēžas. Nokss joprojām sēž, nolaidis galvu uz rokām.) Nē? (Mārgareta papurina galvu.) Labi, es esmu pārdomājis un grozījis noteikumus. Grēta, vari iet pie viņa un ņemt līdzi Tomiju. (Mārgareta sāk šau­bīties, bet Nokss, nolaidis galvu uz rokām, viņu neredz.)

Dabūsi šķiršanos, viss būs kārtībā. Arī Tomijs būs pie tevis.

Nokss (pēkšņi paceļ galvu, līksmi lūdzot). Mārgareta! (Mārgareta svārstās, tomēr joprojām klusē.)

Čalmerss. Mēs nekad neesam lāgā satikuši, tomēr es neesmu tik slikts, kā tu domā. Es esmu miermīlīgs cil­vēks. Vienmēr esmu tāds bijis. Nelikšu tev nekādus šķēr­šļus ceļā. Taču saproti: es esmu sprukās. Tu mīli citu, man turpretī katrā ziņā jāatdod dokumenti tavam tēvam. Tas ir svarīgāk, nekā tu domā.

Mārgareta (dzēlīgi). Acīmredzot šie dokumenti ir ļoti svarīgi…

Nokss. Mārgareta, atdod viņam šos papīrus!

Čalmerss. Tātad tie vēl nav pie jums?

Mārgareta. Nē, tie ir pie manis.

Nokss. Atdod viņam!

Čalmerss. Vai tad tu neredzi, ka viņš ir ar mieru mai­nīt tos pret brunčiem? Ir nu gan cīnītājs!

Nokss (ar lepnumu). Es viņu mīlu.

Mārgareta (Calmersam). Tas ir acumirkļa vājums. Kam gan tā negadās? Tas pāries. Vakar viņš bija stiprs. Būt vājam ir cilvēcīgi. Taču man ir dārgs pat viņa vājums, jo tā cēlonis ir mīlestība. Dievs ir mans liecinieks, ari es biju vāja un nekaunos no tā. Man atņēma spēku mī­lestība, un to nav viegli klusināt pat ar domu par pienā­kumu. Par tikumisko pienākumu. (Steidzīgi.) Saproti mani pareizi, Tom! Runa nebūt nav par to morāli, pie kuras turaties jūs. Man ir, vienaldzīgas tenkas un bulvāru avīžu netīrās pļāpas. Man vienalga, ko domā pasaule. Man būtu laime tūlīt aiziet pie ITauerda. Kaut arī tu ne­dotu šķiršanos — es ar prieku aizietu bez šķiršanās, ap­kaunota … ja vien … ja vien mans solis nenozīmētu cie­šanas citiem. (Noksam.) Es būtu laimīga, Hauerd, un manu sirdi pieskandinātu putnu dziesmas. Es būtu vislai­mīgākā sieviete pasaulē. Ja vien no tā neciestu citi. Bet ir kāda cildenāka morāle. Mēs nedrīkstam darīt ciešanas citiem. Mēs nevaram zagt viņiem laimi. Jo nākotne pieder viņiem, un mēs nevaram un nedrīkstam upurēt šo nākotni mūsu personiskās laimes labad. Vakar vakarā, kad es aizgāju pie tevis, Hauerd, es biju vāja un daudz ko ne­sapratu. Tad es vēl īsti nezināju, cik nelietīga un zemiska ir tā pasaule, kurā es dzīvoju. Šodien man atvērās acis. Es uzzināju, ka baznīcas morāle ir izlikšanās. Viņiem ir dziļāk noslēpta un spēcīgāka morāle — dolāru morāle. Mans tēvs, mans vīrs, visa mana ģimene bija ar mieru neredzēt to, ko viņi uzskatīja par laulības pārkāpumu. Kādēļ? Tikai dažu papīra lapiņu dēļ, kuras dotu tiem privilēģijas arī turpmāk apzagt un aplaupīt tautu. (Cal­mersam.) Tu biji ar mieru, Tom, tu pat ļoti gribēji atdot mani cilvēkam, kuru tu uzskati par manu mīļāko, atdot ne vien mani, bet pat paša dēlu, lai man šis darījums liktos pieņemams. Kāpēc? Vai tāpēc, ka tu mīli citu sie­vieti? Nē! Vai tevi mudināja cilvēkmīlestība? Itin nemaz! Vai to no tevis prasīja ticība dievam? Nebūt ne! Tevi urdīja vēlēšanās arī turpmāk aplaupīt tautu, zagt no tās naudu, maizi, sviestu, kurpes, zeķes, cepures — visu, ko vien jūs spējat tai nozagt! (Noksam.) Tagad es saprotu, Hauerd, kādā sīvā cīņā mēs — tu un es — esam iesais­tījušies. Mums jācīnās drosmīgi un nav jāžēlojas — kā tev, tā man — man pat vairāk nekā tev. Es dzīvoju lau­pītāju alā. Vēl vairāk, es esmu laupītāju meita. Visa mana ģimene ir laupītāji. Visu savu mūžu es esmu bau­dījusi laupīšanas augļus. Man pietiek! Kādam šī laupī­šana jāizbeidz, un es to darīšu. Un tev man jāpalīdz, Hauerd!

Čalmerss (klusi iesvilpdamies). Dīvaini, ka tu neesi kļuvusi par sufražisti… Tavs oratora talants tur būtu vesela bagātība …

Nokss (skumji). Visbriesmīgākais ir tas, Mārgareta, ka tev ir taisnība: savu laimi mums patiešām vajadzētu zagt no citiem. Bet vai gan man ir viegli atteikties no tevis? Tik bezgala grūti ir atteikties no laimes… (Mārgareta pateicīgi palūkojas viņā.)

Čalmerss (indīgi). Jā, es jums ticu, no viņas nav viegli atsacīties. Paverieties, viņa ir glīta. Ikviens varētu ap­skaust …

Mārgareta. Tom, es būšu ar mieru šķirties bez kāda trokšņa, es apprecēšu misteru Noksu un ņemšu sev līdzi Tomiju. Ar vienu noteikumu.

Čalmerss. Kādu?

Mārgareta. Dokumenti paliks pie manis. Un Nokss tos izmantos šodienas runā.

Čalmerss. Kas nu par daudz, tas par daudz!

Mārgareta. Lai notiktu kas notikdams, lai tu darītu ko darīdams; šodien viņš runās. Es esmu ar mieru maksāt par to visaugstāko cenu.

Čalmerss. Ja neatdosi dokumentus, nedabūsi ne šķir­šanos, ne dēlu. Neko!

Mārgareta. Tātad tu spied mani palikt te. Es neesmu izdarījusi nekā slikta, un tu jau arī negribēsi celt skan­dālu. (Ienāk Linda, apstājas un jautājoši skatās Mārga- retā.) Re, kur arī dokumenti! (Lindai.) Dodiet šurp! (Linda panāk uz priekšu, izvelk dokumentu sainīti. Čal­merss mēģina izķert tos viņai no rokām.)

Nokss (atgrūž Čalmersu). Tikai mieru!

(Čalmerss sagrīļojas, piespiež roku pie sirds.)

Mārgareta (Čalmersam gādīgi). Nu redzi — tev atkal kļūst slikti. Esi piesardzīgs! (Čalmerss pasper dažus ne­drošus soļus, lai varētu sasniegt zvanu.) Hauerd! Apturi viņu! Ja viņš pazvanīs, kalpotāji atņems mums doku­mentus. (Nokss pasper soli uz priekšu, taču Čalmerss atkrīt krēslā, atmetis galvu atpakaļ un izstiepis kājas uz priekšu.) Linda, ūdeni! (Linda atdod dokumentus Mārga­retai un izskrien pa durvīm labajā pusē. Mārgareta no­raizējusies pieliecas pie Čalmersa.)

Nokss (pēc īsa klusuma brīža, pieskardamies Mārga­retas rokai). Dod dokumentus man! (Mārgareta sniedz viņam dokumentus, viņš tur tos rokā, Mārgareta pateicīgi lūkojas viņā. Ienāk Linda ar ūdens glāzi, pasniedz to Mārgaretai. Mārgareta pieliek glāzi Čalmersam pie lū­pām.)

Čalmerss (nikni izsit viņai glāzi no rokām un ar pū­lēm izgrūž). Viskiju ar sodu! (Linda jautājot lūkojas Mārgaretā. Tā vilcinās, tad parausta plecus un paloka galvu. Linda ātri noiet pa labi).

Mārgareta (Noksam). Tagad tu iesi un teiksi savu runu!

Nokss (noglabādams dokumentus svārku iekšējā ka­batā). Jā, es teikšu savu runu.

Mārgareta. Lai tavi vārdi ved mūs tuvāk nākotnei! Lai tavā runā skan to miljonu cilvēku balsis, kuriem zog laimi! (Čalmerss ciniski smejas.) Tu zini — mana sirds pieder tev. Es ticu, ka pienāks diena, kad mēs, neaptrai­pīdami savu godu, nevienam neko nelaupīdami, nevie­nam nenodarīdami ciešanas, būsim kopā … uz mūžu!

Nokss (nomākti). Bet līdz tam?

Mārgareta. Mums jāgaida.

Nokss (apņēmīgi). Mēs gaidīsim.

(Linda ienes viskija glāzi un pasniedz Calmersam — tas dzer. Mārgareta pamāj Lindai. Linda iziet.)

Čalmerss (izsliedamies taisni). Manu nāvi, vai?

Nokss. Tiesa, es gan to nedomāju, bet, ja nu jūs pats ierosināt, tad tā ari ir izeja. Jūsu sirds acīmredzot ir nolietojusies. Jūs agri esat zaudējis kā spēkus, tā sirds­apziņu. Atcerieties: kā tas saimnieks, kas tikmēr zaga sienu paša zirgam, kamēr tas nosprāga. Mēs esam pa­cietīgi. Domāju, ka jūs neliksit gaidīt mums pārāk ilgi.

Čalmerss (neticīgi pasmiedamies un dzerdams maziem malkiem viskiju). Nu, Noks, mūsu partija beigusies ne­izšķirti. Jūs nedabūjāt šo sievieti. Es arī ne. Viņa dzīvos zem mana jumta un … laikam gan vairāk neko. Šķirša­nos es viņai nedošu. Kāda tur jēga? Redzat, bērns viņu piesaistījis ciešām saitēm pie manis. Jūs viņu nedabūsit.

(Nokss, neveltīdams viņam uzmanību, iet uz durvīm, kas atrodas skatuves dziļumā. Stāvēdams uz sliekšņa, viņš pagriežas atpakaļ. Brīdi klusums.)

Mārgareta. Strādā! Esi drosmīgs! Tu esi mans bruņi­nieks. Ej!

(Nokss aiziet. Mārgareta stingi noraugās viņam pakaļ, novērsusi seju no skatītāju zāles.)

Čalmerss. Grēta! (Viņa nedzird.) Paklau, Grēta! (Tu­rēdams glāzi rokā, pieceļas un dodas viņai klāt.) Viņa runa sacels velnišķīgu traci. Bet tas nebūs tik briesmīgi, kā domā tavs tēvs. Troksnis norims. Vai nu mazums afēru atklājies, taču vara tik un tā palikusi mūsu rokās. Viss taču pāriet. Mūsu ķīviņš tāpat… Varbūt mēs arī vēl salabsim, ko? (Mārgareta joprojām neklausās, ko viņš saka.) Kāpēc tu klusē? (Brīdi pagaida, tad pieskaras vi­ņas rokai.) Grētiņ!

Mārgareta (pagriežas pret viņu, neizsakāmā riebumā). Nepieskaries man! (Čalmerss atraujas.)

Priekškars.