Zeltainie sikspārņi un sārtie baloži

Faridai un Vehebam,

kuru laipnība un viesmīlība

papildināja Maurīcijas salas burvību

IEVADVĀRDI

Manuprāt, ievadā jāpasaka daži vārdi par šo grāmatu. Tajā ietverti divi atsevišķi ceļojumi, kuros es kopā ar savu asistentu Džonu Hārtliju un sekretāri Annu Pītersu apciemoju burvīgo Maurīcijas salu. Šiem ceļojumiem bija divēji mērķi.

Pirms vairākiem gadiem nodibināju Džersijas Savvaļas dzīvnieku aizsardzības trestu, lai palīdzētu saglabāt apdraudēto sugu dzīvniekus, vairojot tos nebrīvē. Šajā darbā esam guvuši krietnus panākumus, taču pēc kāda laika sapratu, ka īstenībā visi dzīvnieki jāvairo tajā zemē, kur tie mīt savvaļā. Grūtības radīja tas, ka vairumā šo zemju nebija savvaļas dzīvnieku turēšanas un kopšanas vāra jā mākslā apmācītu cilvēku. Tādēļ trests nodibināja stipendiju, sniedzot materiālu palīdzību studentiem, lai tie varētu pie mums mācīties un praktizēties, bet pēc tam, atgriezušies savā zemē, izveidot dzīvnieku vaislošanas programmas nebrīves apstākļos. Tā kā mūsu simbols ir dodo, mums stipendijas sistēmas svinīgai uzsākšanai vispiemērotāk likās, ja pirmais students būs no Maurīcijas salas. Tādēļ devos turp, lai visu pārrunātu ar Maurīcijas valdību. Vienlaikus man gribējās redzēt dažus no apdraudētajiem putniem, zīdītājiem un rāpuļiem un izpētīt, vai nav kāda iespēja palīdzēt Maurīcijas valdībai tos glābt. Šis būs stāsts par to, kā devāmies turp,