Zeltainie sikspārņi un sārtie baloži

MAKABIJS UN DODO KOKS

Kad jūs pirmo reizi dodaties uz nezināmu pasaules malu, tad — īpaši, ja esat dzīvnieku kolekcionētājs — svarīgi ir priekšlaikus izdarīt divas lietas. Pirmkārt, sagādāt iespējami daudz personisku ieteikumu pie cilvēkiem, ku­rus tur sastapsiet, otrkārt, savākt labi daudz informācijas (lai arī tā būtu neskaidra vai liktos pilnīgi nevajadzīga) par to vietu, uz kuru braucat. Viena no iespējām, kā tikt pie informācijas, ir attiecīgās valsts vēstniecība vai pār­stāvniecība Londonā. Daudzos gadījumos rezultāti ir spoži un jūs tiekat krautin apkrauts ar kartēm un košu, krā-

saiņu literatūru, kurā varat atrast daudz interesantu faktu un daudz dezinformācijas. Dažos gadījumos atsau­cība nav tik liela. Es, piemēram, vēl šodien gaidu plašo informāciju, kuru man apsolīja burvīgs malajiešu džentl­menis Londonas pārstāvniecībā, kad es posos ceļā uz Mā­lāju. Uz turieni es devos pirms astoņiem gadiem. Tomēr atbilde, ko saņemat vēstniecībā vai pārstāvniecībā, jums parasti dod zināmu priekšstatu par cilvēku dzīves uz­tveri attiecīgajā valstī.

Kad bija pilnīgi izlemts, ka braukšu uz Maurīciju, es piezvanīju tās pārstāvniecībai Londonā. Atsaucās apbu­roša jauna dāma ar ļoti patīkamu aziātes akcentu.

Hallo! — viņa sacīja ieinteresēti, tomēr piesardzīgi, neatklājot ne telefona numuru, ne savu personību.

Vai Maurīcijas pārstāvniecība? — es jautāju.

Sekoja pauze. Jautājums laikam bija negaidīts, un va­jadzēja brītiņu apdomāties, kā rīkoties tālāk.

Jā, — viņa beidzot diezgan negribīgi atbildēja, — gluži pareizi.

Maurīcijas pārstāvniecība? — es pārvaicāju, lai jus­tos pilnīgi drošs.

Jā, — viņa atteica, šoreiz jau noteiktāk, — Maurī­cijas.

Ļoti jauki, — es sacīju. — Ceru, ka varēsiet mani sīkāk informēt, jo drīzumā vēlos doties turp.

Atkal iss klusuma brīdis.

Kurp doties? — viņa pēdīgi apjautājās.

Zināju, ka Maurīcija atrodas visai nomaļu, bet tas man tomēr šķita par daudz. Lai nu kā, bet tāda iznāca mana pirmā iepazīšanās ar valdzinošo loģikas trūkumu maurieiešu dzīves veidā. Beigu beigās dabūju no pār­stāvniecības mazu brošūriņu, kurā, starp citu, bija visai neskaidrs attēls ar 1967. gada «Mis Mauriciju»; viņa gulēja liedagā, kas varēja tikpat labi būt Bognarrīdžisā vai Bornmutā, kaut gan tas lāgā nebija iespējams. Gri­bot negribot vajadzēja vien atgriezties pie agrīno zoo­logu darbiem un mūsdienu ģeogrāfijas grāmatām, lai iegūtu nepieciešamo informāciju.

Maskarēnu salas, no kurām Maurīcija ir pēc lieluma otrā, atrodas Indijas okeānā uz austrumiem no Mada- gaskaras. Četrdesmit jūdžu garā un divdesmit jūdžu platā Maurīcijas sala zalgo miljons tropu zaļās krāsas toņos, sākot ar spāres spārnu un smaragdu zaļumu un beidzot ar rītausmas palso un jaunu bambusa atvašu dzeltenīgi maigo iekrāšu. To visu apvij ziedu varavīk­sne, kas lielajos kokos lāsmo kā burvju lukturu rinda un noslīd lejup līdz trauslajiem violetajiem fuksiju zie­diem, it kā tūkstošiem dienastauriņu būtu sakļāvuši zālē spārnus, kas spēj būt gan zaļi, gan dzelteni, gan saul­rieta sārtumā.

Maurīcija ir radīta pasaules rītausmā, kad lielo vul­kānu krāteri vēl mutuļoja un izspļāva zemes virspusē uguni un lavu. Zemei krampjos viļņojot, sala tika iz­spiesta no jūras un izslieta pret debesīm; sarkanās klin­tis kvēloja un kusa, bet cikloni un paisuma viļņi, kar­stie vēji un lielās lietavas to grauza un gludināja, spē­cīgas zemestrīces to drebināja un izveidoja ērmotas kalnu grēdas, sakūla karstās, mīkstās klintis, kā pavārs kuļ olu baltumu, līdz tās sastinga. Tā radās Maurīcijas dī­vainie kalni; tie nav diezcik augsti, neviens nepārsniedz 3000 pēdu, bet toties ir tik vienveidīgi kā rūpīgi uzglez­nots skatuves dibenplāns. Pēc tam koraļļi, neskaitāmi kā zvaigznes debesīs, izauga aizsargvalnī apkārt salai un izveidoja lagūnu, kas apjoza salu, kā pilsgrāvis apjož cietoksni.

Pamazām radās smiltis, pa gaisu atlidoja un no jūras izskalojās sēklas un dzina saknes mīkstajā, auglīgajā vulkāniskajā augsnē, ko veldzēja daudzu dzidru upju ūdeņi. Klaiņojošie vēji atnesa putnus un sikspārņus, no citām zemēm uz koku zaru un tīteņu plostiem kā bojā gājuša kuģa jūrnieki ieradās bruņrupuči un ķirzakas. Tie apmetās jaunajā vietā uz dzīvi, vairojās un pama­zām, gadu miljonos, izveidoja paši savas sugas, kādas bija sastopamas vienīgi šajās salās.

Tā laikam radās arī dodo un lielais, melnais, nelido­jošais papagailis. Bruņrupuči auga arvien lielāki, līdz beidzot sasniedza atzveltņa krēsla apmērus un svarā pāri par divtūkstoš mārciņu, un ķirzakas sacentās cita ar citu svītrojuma rakstā un visās varavīksnes krāsās. Tā kā vienīgie plēsoņas te bija kāda pūču suga un ne­liels piekūns, visa dzīvā radība pamazām zaudēja jeb­kuras aizsargspējas. Dodo aizmirsa lidošanu, nobarojās resni un ļēpoja gorīdamies, bez briesmu tie ligzdoja un perēja uz zemes; tāpat arī papagaiļi. Nekas neapdrau­dēja dižbruņrupuču mūžseno gauso, nesteidzīgo dzīves veidu; vienīgi žiglajām ķirzakām un gekoniem bija jā­baidās no piekūniem un pūcēm.

Tā uz vulkāniskās augsnes kripatiņas okeāna vidū lē­nām un rūpīgi tika radīta savdabīga un dziļa miera ap­dvesta pasaulīte. Simtiem, tūkstošiem gadu tā gaidīja nāvējošo uzbrukumu, pret kuru tā bija pilnīgi bezpalī­dzīga, — negantu zvēru baru, kura priekšpulkā soļoja pasaules briesmīgākais plēsoņa — Homo sapieris. Cilvē­kam līdzi, protams, atnāca visi viņa uzticamie pavadoņi: suns, žurka, cūka un šajā gadījumā viens no nežēlīgāka­jiem laupītājiem tūliņ pēc cilvēka — pērtiķis.

Neticami īsā laika sprīdī izzuda liels pulks vienrei­zīgu sugu — dodo; lielais melnais nelidojošais papagai­lis; milzīgais Maurīcijas salas dižbruņrupucis, kuram jo drīz sekoja Rodrigesas salas dižbruņrupucis; ērmotais putns soliters. Pazuda dugongi, kuru rifos bija milzums, un no unikālās miermīlīgās faunas palika pāri vienīgi saujiņa putnu un ķirzakas. Tiem līdz ar pirmatnējā meža paliekām jāpārdzīvo gaužām grūti laiki. Maurīcijas sala ir ne vien gandrīz visbiežāk apdzīvotais stūrītis uz ze­meslodes, bet salā kopā ar suņiem, kaķiem, žurkām un pērtiķiem cilvēkam raksturīgajā neapdomīgajā veidā ir ievazāts vēl daudz kas cits svešs un nepiederīgs. No jauna tur ievesti, piemēram, divdesmit sugu putni, to vidū visur esošais mājas zvirbulis un kāds ļodzlgs strazds.

Ievests slaidais nāvi nesošais mangusts un mazāk kai­tīgais, bet salā neiederīgais ezim līdzīgais tenreks no Ma- dagaskaras. Ieviesušies arī sveši augi un koki — pirmat­nējo veģetāciju nomāc un izspiež Ķīnas gvajāva, meža avenes, ligustri un lērums citu svešzemnieku. Šādos ap­stākļos var droši teikt, ka Maurīcijas salas sākotnējās floras un faunas eksistence karājas mata galā.

Par spīti manām ļaunajām nojausmām pēc sarunām pārstāvniecībā, konstatēju, ka Maurīcijas sala, kaut arī tiešām atrodas nomaļu, tomēr nav ne mazpazīstama, ne grūti sasniedzama. Pāris dienās «Air France», kas lido­jumu bija brīnišķīgi noorganizējusi, pāri puspasaulei kā klēpī aiznesa mūs turp; daiļās stjuartes nolasīja mums katru vēlēšanos no acīm; bija tik jauki, ka mums abiem ar Džonu Hārtliju nemaz negribējās atstāt lidmašīnu un doties atpakaļ skarbajā pasaulē. Taču, kad kļuva sare­dzama sala, mūs pārņēma satraukums, kāds sagrābj aiz­vien, kad pēkšņi parādās jauna zeme un gaida, lai to iepazītu. Zaļa un gruzdoša zilu un mēļu kalnu dūmakā, līdzīga svešādam dārgakmenim zilas emaljas ietvarā, rifu balto putu iekļauta, sala patiesi šķita kā dārgak­mens uz Indijas okeāna tumšzilā samta. Kad mūsu lid­mašīna sāka sēsties, acīm pavērās daudzās mazās sali­ņas ar spoži baltajiem liedagiem, četrstūrainās cukur­niedru plantācijas, kas šķita aizņemam līdzenumu līdz pēdējai zemes pēdai, nosedzot dīvaino kalnu pakāji līdzīgi šaha lauciņiem. Man kā ironija šķita tas, ka mēs, lidot nepratēji zīdītājdzīvnieki, vienā no lielākajām lido­jošajām ēkām, kādas pasaulē pastāv, grasāmies nosēs­ties uz zemes, kas sedz pasaules lielākā nelidojošā putna pīšļus: proti, putnu kapsēta, kur izrakti dodo kauli, uz kuriem pamatojas mūsu niecīgās zināšanas par dodo, at­rodas tieši zem Pleisansas lidlauka.

Lidmašīnas durvis atvērās, un mēs nokļuvām siltajā, smaržīgajā gaisā, kur mūs apžilbināja tāds krāsu mir­dzums, kāds iespējams vienīgi tropos. Savās biezajās drānās (Anglijā sniga) jutām, ka uz visas miesas izsprāgst sviedru lāses un netīkamos strautiņos sāk ritēt lejup pa muguru un krūtīm. Muitā mūs neaizturēja nevienu lieku mirkli, par ko varam pateikties brīnum jaukajam džentl­menim ar daiļskanīgo vārdu LI Espitaljē Noels (mēs vē­lāk uzzinājām, ka viņa ģimenē ir ap divi simti radinieku,

no kuriem viņš saņem dāvanas un kurus vajag apdāvi­nāt Ziemsvētkos), kas runāja franciski ar tik elegantu akcentu, ka Morisa Sevaljē runa salīdzinājumā liktos rupjš žargons.

Jau šeit mēs saskārāmies ar vienu no daudzajiem Mau­rīcijas salas paradoksiem. Salā, kura vairāk nekā pus­otra gadsimta bijusi Anglijas kolonija, vēl joprojām bija Sadraudzības locekle un kur angļu valoda skolās bija oficiālā mācību valoda, ikviens jautri un labprāt čaloja franciski. Pamanījām arī, cik cieši angļu kultūra šeit sa- kususi ar gallisko kultūru; kaut arī te pastāvēja kreisā virziena satiksme un regulētāja roku kustības bija pre­cīzas un graciozas kā balerīnas dejas solis, mašīnas paš­nāvnieciski traucās abos virzienos pa abām ceļa pusēm (franču nācijai šāda braukšana sagādā sevišķu prieku).

Mūsu šoferis kreolietis mežonīgā ātrumā brauca pa ceļu, ko no abām pusēm iekļāva cukurniedres ar liegi zilsārtiem stublājiem un kodīgi zaļām lapām, cauri cie­matiem ar skārda un koka mājelēm, pie kurām rosījās dažādu krāsu sari tērpušās sievietes, atgādinot līksmu dienastauriņu baru, bet turpat apkārt raibā mudžeklī klunkuroja suņi, vistas, kazas, kumpainas govis un bēr­neļi. Ik ciematiņš reibināja ar augļu un puķu smaržu, margot margoja, platā bugenvilu jostā iejozts, milzīga banjana apēnots; bet pats banjans likās kā milzu blīva, kas dod ēnu no simtiem kopā sakausētu melnu sveču ar zaļu lapu liesmu.

Jutos gluži apburts, lasot izkārtnes, kurām braucām garām: «Misters Tin Vin Vanks», kuram bija atļauts pār­dot tabakas preces un alkoholiskus dzērienus lietošanai uz vietas un promnešanai (pati celtne izskatījās tāda, ka to viegli varētu aiznest projām kopā ar vīnu); no­slēpumainā ceļa zīme bezgalīgās cukurniedru plantāci­jās ar vienkāršo un kategorisko uzrakstu «Pārkāpt», tu­vāk nenorādot, vai tas ir aizliegums vai aicinājums. Kad mašīna samazināja ātrumu, lai palaistu garām rukšķošu, mušu apsēstu cūku baru, kas gāja pāri ceļam, es sajūs­mināts pamanīju, ka ciemā ir pulksteņmeistars «Misters Mi Tu» un kāds «Misters Gangadins», izmantodams ap­stākli, ka viņa bodīte atrodas krustcelēs, aziāta bagātajā izdomā nosaucis to par «Gangadina stūra veikalu». Tas viss bija sīkums salīdzinājumā ar mazajām, glītajām iz- kārtnltēm cukurniedru plantāciju vidū zem banjaniem,

piemēram, «Autobusa pietura», vai dažuviet brīdinājuma zīmēm: «Braukt lēnām — skola šķērso ceļu». Sajā Ali­ses Brīnumzemē patiešām varēja likties, ka teju, teju ieraudzīsim garu koka ēku, bāztin piebāztu ar jaukiem bērneļiem, uz skrituļiem vizināmies turp un atpakaļ pāri ceļam. Visi tie vietvārdi, kas bija mani mulsinājuši, kad pirms izbraukšanas pētīju karti, tagad man slīdēja ga­rām īstenībā.

Beidzot, karstuma un tropisko smaržu apreibināti, sau­les gaismas un krāsu apžilbināti, mūsu šofera braukša­nas mākslas nobiedēti, kad viņš tikai par mata platumu paglāba mūs no drošas nāves, nokļuvām pie lielās vies­nīcas, kas pletās hibisku, bugenvilu un kazuarīnu audzēs gar zilo, rāmo lagūnu, bet dibenplānā pacēlās minia­tūrs Materhorns — Lemorna kalns. Šeit mūs sagaidīja liegā, nesteidzīgā laipnībā un aizveda uz mums paredzē­tajām istabām, jardus trīsdesmit no zilās jūras, kas, klusi, noslēpumaini čalodama, vēla vilnīšus pret balto plud­mali.

Nākamajā dienā devāmies iepazīties ar Makelvijiem pie Melnupes, kur bija iekārtota Starptautiskās putnu aizsardzības padomes, Vispasaules savvaļas dzīvnieku aizsardzības fonda un Ņujorkas zooloģijas biedrības sav­vaļas dzīvnieku audzēšanas stacija. Deivids un viņa pie­vilcīgā sieva Linda sagaidīja mūs ļoti draudzīgi un tū­liņ sāka stāstīt, kādas nedienas un grūtības piedzīvojuši, kad devušies meklēt un sagūstīt dažus no trīsdesmit trim sārtajiem baložiem un astoņiem Maurīcijas piekū- niem (tik vien šo gandrīz vai pasaules retāko putnu esot palicis) meža biezoknī, kas platībā pielīdzināms apmēram Hempšlrai. Tīrais brīnums, ka Deivam vispār bija lai­mējies. Viņš bija glīts, gadus trīsdesmit piecus vecs vī­rietis ar tumšiem matiem un jūsmīgi spulgojošām acīm. Viņa mazliet nazālā balss man likās drusku par skaļu, tā šķita vēršamies pie klausītājiem zāles vistālākajā kaktā. Viņam piemita atjauta un dzīvīgums, kas asprā­tīgu amerikāņu runu padara par jautrāko un raksturī­gāko visā pasaulē. Straujo, epitetiem piebārstīto stāstī­jumu, kurā superlatīvi ņudzēja kā melnie plankumi uz balta Dalmācijas suņa, Deivs pastiprināja ar ļoti izteik­smīgu mīmiku, viņš ne tikai stāstīja, kā baloži lidinās un dūdo, bet attēloja visu tik dzīvi, ka jūs kļuvāt it kā par notikuma aculiecinieku.

Klīdu pa tiem sasodītajiem mežiem, meklēdams ligzdošanas vietas, līdz trakajā lietū biju izmircis līdz ādai un tecēju kā strautiņš. Gaidīju jau, ka piedevām tūliņ man starp kāju pirkstiem sāks augt sēnes. Cerības atrast baložus nebija lielākas kā meklēt dzīvu dodo. Pa­liku mežā līdz tumsai, un, ticiet man, tajos kalnos nakti ir tumšāk nekā muskusvērša vēderā. Un tad vienā jaukā dienā, vai traks, visi baloži barā lido uz Kriptomēriju ieleju, spārni vien švīkst «Vuf, vuf, vuf», tad visi apme­tas kokā, sāk cits pret citu tā kā klanīties un laiž vaļā: «Karū, kū, kū, karū, kū, kū».

Tā dūdodams, Deivs mūs no savas mājas aizveda uz tuvējo nolaideno dārzu, kur kāds vietējais putnu audzē­šanas entuziasts bija uzdāvinājis zemes gabalu aviārija izbūvei.

Un tagad, — Deivs sacīja, vezdams mūs uz pirmo aviāriju, — tagad jūs tūliņ ieraudzīsiet gandrīz vai re­tākos un, piekrītat vai ne, arī visskaistākos putnus pa­saulē, turklāt tie ir rāmi kā jaunpiedzimušas jūrascūci- ņas. Tādi tie bija jau no paša sākuma. Skatieties!

Aviārijā tupēja trīs neapšaubāmi skaisti baloži. Tie bija daudz prāvāki, nekā biju iedomājies, un daudz slai­dāki, tādus tos vērta izcili garā aste un kakls. Ar sar­kanbrūno spalvojumu un ciklamensārto vizmu uz kakla un krūtīm tie patiesi bija lieli un ļoti eleganti savas dzimtas pārstāvji. Mazā galviņa balstījās uz gara, gluda kakla, piešķirot baložiem spalvotai antilopei līdzīgu iz­skatu. Kad mēs tuvojāmies režģim, baloži paraudzījās uz mums ar baložiem raksturīgo paviršo interesi, bet tū­liņ atkal likās mūs pilnīgi aizmirsuši un iegrima snaudā. Kaut ari viņu palicis tik maz, ka tādēļ viņi kļuvuši par kaut ko ļoti svarīgu bioloģijā un avikultūrā, es tomēr neņemtos apgalvot, ka viņi kā personības mani būtu dziļi ietekmējuši.

Viņi izskatās gandrīz kā nokrāsoti lauku baloži, — es nepiesardzīgi ieminējos, un Deivs paskatījās manī dziļi sāpināts.

Viņu vairs ir tikai trīsdesmit trīs, — viņš sacīja, it kā tas baložus padarītu iekārojamākus un skaistākus nekā tad, ja viņu pasaulē būtu divdesmit pieci miljoni.

Devāmies tālāk uz aviāriju, kur mita Maurīcijas pie- kūnu pāris. Tie bija nelieli, spēcīgi putni ar mežonīgām, niknām acīm, bet man tie šķita tik līdzīgi Eiropas un

Ziemeļamerikas piekūniem, ka vienīgi speciālists prastu saredzēt kādu atšķirību un lajam patiesi nevarētu ņemt ļaunā, ja viņš brīnītos par lielo brēku, kas ap 4iem sa­celta. Sāku domāt, ka izturos negodīgi pret Maurīcijas piekūnu; varbūt tādēļ, ka viņš pārlieku man atgādināja putnu, ko tiku pazinis jau bērnībā un laidis medībās uz zvirbuļiem? Vai mana sajūsma būtu lielāka, ja šis putns būtu tik ekscentriska parādība kā, piemēram, dodo? Ap­mēram pusminūti nopietni pārdomājis, nācu pie atziņas, ka cēlonis ir cits. Neinteresantākas par jūrascūciņu ir vienīgi Vestindijas hutijas, grauzēji, kurus es kaislīgi mīlu un kuru nākotne tēlojas tikpat drūmās krāsās kā šā piekūna nākotne. Nē, īstais iemesls bija tas, ka esmu vairāk pieķēries zīdītājiem nekā putniem, un sīks, ne­interesants zīdītājs mani valdzina vairāk nekā sīks, ne­interesants putns. Sapratu, ka tā ir nepiedodama doma, un apņēmos nākotnē laboties. Deivs pa to laiku man stās­tīja, kā klājies piekūnu pārim, kas savā muļķibā bija ierīkojuši ligzdu uz viegli sasniedzamas klintsradzes.

— Pērtiķi, — Deivs dramatiski deklamēja, — viss mežs pilns ar tiem sasodītajiem pērtiķiem. Dažs pieau­dzis tēviņš ir sešus gadus veca bērna augumā. Vini siro baros. Un jūs tikai dzirdat: «ijā, ijā» (vecais tēviņš), un tūliņ pēc tam sīkie — «vīk, vīk, vīk, īk, īk, īk, ijā, ijā, ijā».

Deiva balssaites izvīteroja veselus skaņu plūdus, at­tēlojot liela negantu pērtiķu bara bļaustīšanos, sākot ar vectēviem un beidzot ar tikko piedzimušiem pērtiķēniem. Šie nevienam nevajadzīgie, neapturamie, badīgie negant­nieki pārplūdinājuši salu un uzbrūk ne tikai piekūnu, bet arī sārto baložu ligzdām.

Kad bijām pietiekami apbrīnojuši baložus un piekū- nūs, aizbraucām uz Kjūrpaipu, kur dzīvoja mežzinis. Tur sastapām Vehebu Ovdeliju, mežu aizsardzības darba va­dītāju. Tas bija jauns, glīts zēniska izskata aziāts ar aiz­rautīgu smaidu un vēl aizrautīgāku entuziasmu. Kad bi­jām kabinetā nomurminājuši parastās iepazīšanās frā­zes, viņš un viņa palīgs eiropietis Tonijs Gārdners iz­veda mūs ārā, lai parādītu skaisto botānisko dārzu, kas atradās pie kantora ēkas. Šeit Veheba entuziasms ra­dīja pilnīgu lūzumu manos uzskatos par palmām. Man palmas nekad nebija šķitušas diezcik iedvesmojošas den- droloģijas pārstāves, kad vēroju tās putekļiem klātas un panīkušas augam gar ceļmalām tropos vai trīcam Angli­jas tā sauktajā vasarā tādās vietās kā Bornmuta vai Torkī, bet šeit, Kjūrpaipas botāniskā dārza skaistajā pla­šumā, palmas parādīja, kas tās īsti ir. Te auga slaidās, elegantās orkānpalmas, karaļpalmas, kuru stumbri atgā­dina Akropoles kolonnas, slavenās coco de Mer palmas no Seišeļu salām un, visbeidzot, — pudeļpalmas, kas uz vietas iekaroja manu sirdi. Vehebs mūs iepazīstināja (šo vārdu lietoju apzinīgi) ar nelielu šo kociņu plantāciju. Mazo palmiņu stumbri izskatījās kā chianti vīna pudeles, no kuru kakla pārgalvīgi kā zaļa strūklaka augšup šau­jas plušķainu lapu pušķis. Lapas vējojot atgādināja ma­zus apaļvēderainus cilvēciņus, kas jums māj ar roku.

Atgriezušies Veheba kabinetā, pārspriedām, kas mums Maurīcijā būtu apskatāms. Vispirmām kārtām es kāroju doties uz kriptomēriju birzi, kur ligzdo sārtie baloži, tad uz Makabija mežu un Melnupes rezervātu, kur sasto­pami Maurīcijas piekūni un Maurīcijas raibpapagaiļi. Taču Vehebs ļoti uzstāja, lai mēs apmeklējam arī Raundu, mazu saliņu arhipelāgā, kas atrodas uz ziemeļiem no Maurīcijas.

Tā ir Maurīcijas atbilde Galapagu salām, — viņš

smiedamies sacīja. Saliņā, kuras platība ir tikai trīs

simti septiņdesmit pieci akri, sastopamas trīs koku, tris ķirzaku un divas čūsku sugas, kādas nav atrodamas ne­kur citur pasaulē. Pašlaik salu ļoti nopietni apdraud tur ievestās kazas un truši, kas nograuž visu veģetāciju. Si­tuācija ir izmisīga, tuvāk jums pastāstīšu, kad aizbrauk­sim turp. Kamēr mēs cenšamies problēmu atrisināt, sala tiek aizvien vairāk noplicināta, un rāpuļu fauna ir no­pietni apdraudēta.

Vai kādam ir dati par rāpuļu pašreizējo populā­ciju?— es apvaicājos.

Nu, — Vehebs, lūpas savilcis, atbildēja, — ir vi­sai grūti nosaukt precīzus skaitļus, bet mēs aptuveni lē­šam, ka Gintera gekonu, Telfēra scinku un nakts gekonu ir vairs tikai ap pieci simti. Viena čūska — alu boa — pēdējos divdesmit gados redzēta tikai pāris reižu un var­būt ir izmirusi. Otras, pēc manām domām, nebūs pilni septiņi desmiti.

Jums vajadzētu dažus sagūstīt saglabāšanai, — es ieminējos.

Vehebam iemirdzējās acis. Viņš pastāstīja, ka klīstot valodas par audzēšanas programmām nebrīvē. Ziņojumā arī tas ierosināts, taču pagaidām neviens negribot pie tā ķerties.

Ja jūs man atjautu, es pie tā ķertos labprāt, — es sacīju. — Mēs nule esam uzcēluši brīnišķīgu jaunu kom­pleksu, kur varētu ieaudzēt tieši šāda veida dzīvniekus.

Cik lieliski būtu, ja jūs to uzņemtos! — iesaucās Vehebs, it kā šāda doma viņam tikai tagad būtu iešāvu- sies prātā. — Un kā jūs to darītu?

Tas jādara pakāpeniski. Ja mēs vispirms iegūtu dažus robustākus eksemplārus un mums ar tiem labi pa­veiktos, tad nākamgad, kad atbraukšu, lai palīdzētu jums izraudzīties kandidātu stipendijai, mēs varētu sagūstīt visus vajadzīgos dzīvniekus. Man liekas, vajadzētu sākt ar scinkiem un Gintera gekoniem, kas, manuprāt, ir visai izturīgi radījumi.

Okei! — Vehebs priecīgi attrauca. — Es visu no­kārtošu jūsu braucienam uz Raundu, tiklīdz radīsies pie­mēroti laika apstākļi. Pagaidām Deivs jūs var izvadāt pa Makabija mežu.

Katrā ziņā, — Deivs sacīja. — Es tikpat gribu pa­mēģināt ar tīklu notvert vēl vienu piekūnu, tā mēs va­rēsim nodzīvot mežā visu dienu. Paņemsim līdzi vairā­kus tīklus, manu Amerikas piekūnu pievilināšanai un iz­mēģināsim laimi. Mežs ir ļoti skaists, pat ja nenoķeram nekā. Varam doties turpu jau rīt, ja jums nav iebil­dumu.

Un parādi viņam arī dodo koku, — Vehebs pie­bilda.

Kas tas par dodo koku? — es jautāju.

Pagaidiet, gan jau redzēsiet, — Vehebs noslēpu­maini noteica.

Otrā rītā devāmies uz Makabija mežu, lai tur pava­dītu visu dienu. Lai nokļūtu Makabija mežā, jāšķērso Šampaņas līdzenums (atkal viens daiļskanīgs nosau­kums). Seit mēs uz brītiņu piestājām apskatīt nedaudzās Maurīcijas viršu audzītes, kas vēl saglabājušās; šie virši ir nelieli augi ar sīkstu dzīvību, ekoloģiski ļoti intere­santi. Būtu gaužām žēl, ja tie iznīktu pavisam. Visā pa­saulē mēs neiedomājamā izšķērdībā iznīcinām mežus un citu augāju, turklāt savā gandrīz pilnīgajā neziņā jo viegli varam iznīcināt tādus augus, kuriem varbūt ir ārkārtīgi liela nozīme medicīnā.

Pārbraukuši pāri Šampaņas līdzenumam, kur melnsar- kanie fodiji tupēja kā sargi viršos vai kā ugunsdzirkstis lidoja pāri ceļam, beidzot tikām uz grumbuļainas takas, kas atgādināja jātnieku taku Anglijas mežā. Tā bija Ma­kabija mežmala. Pabraucām vēl gabaliņu un nonācām izcirtumā, kur mūsu taka sazarojās četrās taciņās; Deivs apstādināja mašīnu, un mēs izkāpām. Siltajā, rāmajā gaisā kā helikopteri saulē lidinājās mazas mušiņas ar zeltainzaļu ķermeni un lielām koši zilām acīm. Šad tad kāds šokolādes krāsas dienastauriņš nolidoja garām, pli­vinot spārnus tādā rosībā, kādā mēdz traukties vecas dā­mas, kas, ciemos steigdamās, nosebojušās. Melnkokos ne­lieliem ķekariem kuploja krēmkrāsas orhidejas, un vis­apkārt slējās Ķīnas gvajāvas augstie, slaidie brūnganie un sudrabaini zaļie stumbri, mazos pulciņos auga ligustri, jauno kociņu maigo, palsi zaļo lapu malas bija sačokuro- tas kā baletdejotājas bruncīši. Bija silti, mierīgi un mīlīgi. Šajos mežos nevienam nevar notikt nekas Jauns. Vienī­gais nopietni bīstamais meža iemītnieks ir skorpions, bet visās četrpadsmit nedēļās, ko pavadīju Maurīcijā, esmu neskaitāmas reizes apvēlis akmeņus, izčamdījis satrunēju­šus koku stumbrus un izkašņājis nobirušās lapas kā īsts okšķeris suns (dabaszinātniekam gluži normāla uzvedība), taču netiku atradis nevienu skorpionu. Makabija mežs ir laipns un draudzīgs, tur mierīgi var apsēsties vai atgul­ties, apzinoties, ka vienīgie vietējās faunas pārstāvji, kas var sagādāt nepatīkamus brīžus, ir dzēlējodi.

— Paraugieties turp, — Deivs sacīja, — tur ieraudzī­siet kaut ko, kas jūs interesēs, — felsumu dodo kokā.

Viņš norādīja uz augstu koku ar sudrabotu stumbru takas malā. Koks acīmredzot bija ļoti vecs un vietumis laikam jau sāka bojāties, jo stāvajās saknēs bija ma­nāma trupe. Koks bija pēdas piecdesmit augsts, ar zaru savij umu un tumšzaļu lapu biezokni galotnē. Apmēram sešas pēdas virs zemes pie stumbra bija pieplakusi apžil­binoši skaista ķirzaka. Tā bija apmēram piecas collas gara, mirdzošā spāres zaļumam līdzīgā pamatkrāsā! Taču galva un kakls lāsmoja zilā krāsā, ar gaišsarkaniem un ķiršsarkaniem plankumiem. Ķirzakai bija lielas melnas, saprātīgas acis. Katra pirksta pamatnē tai bija mazs spil­ventiņš, kas palīdzēja it kā piesūkties pie koka gludās mizas. Mūsu nodomos ietilpa sagūstīt dažus šos skaistos dienas gekonus, un Džons bija sagatavojis speciālu mak­šķeri ķirzaku ķeršanai: proti, garu, slaidu bambusa nūju, kurai galā iemetināta smalka neilona cilpa. Ar to apbru­ņojies, viņš tuvojās felsumai, kas viņu vēroja ar nevai­nīgu skatienu platajās acīs. Pielaidusi Džonu apmēram trīs soļu tuvumā, ķirzaka sakustējās un aizslīdēja pa koka mizu kā akmens pa ledu. Kad Džons piegāja pie paša koka, viņa jau atradās apmēram divdesmit pēdu aug­stumā un drošības labad bija pārcēlusies stumbra otrā pusē.

Viņas šeit ir diezgan tramīgas, — ieteicās Deivs, — man šķiet, tādēļ, ka pa šo ceļu daudz brauc un staigā. Dziļāk mežā viņas ir drošākas, un tur mēs dažas dabūsim rokā.

Kādēļ jūs šo koku saucat par dodo koku? — es vai­cāju.

Ak tā… — Deivs sacīja. — Tas, raugi, ir tamba- lakokves koks. Viens no vecākajiem Maurīcijas kokiem, kuru palicis vairs tikai divdesmit vai trīsdesmit. Tas aug no šādām sēklām.

Parakņājies pa kabatu, viņš izvilka dīvaina izskata sēklu. Tā bija kastaņa lielumā, palsi gaišbrūna; viena puse tai bija diezgan gluda, apmēram tāda kā firziķa kau­liņš, bet otra izskatījās tā, it kā tajā kāds būtu sācis grebt austrumniecisku seju un palicis pusratā. Sēkla bija smaga un ļoti cieta.

Dievs zina, no kurienes uzraduši es tāda teorija, — Deivs sacīja, — bet tas ir lielisks stāsts. Dažādos botā­niskajos dārzos mēģināts ieaudzēt šos kokus, ir nopūlē­jušies arī šeit mežniecības kokaudzētavā, bet šie neaug neparko. Tambalakokves bija gaužām parasti koki tajos laikos, kad te mita dodo, un teorija apgalvo, ka dodo lab­prāt ēdis koka augļus. Kad mīkstā daļa bijusi sagremota, putna kuņģa sula apstrādājusi kauliņu, un līdz tam brī­dim, kad dodo no kauliņa atbrīvojies, tas bijis pietiekami mīksts, lai izlauztos asns.

Burvīgs stāsts, — es sacīju, un man neviļus atkal bija jādomā par to, kā vienas dzīvības iznīdēšana spēj ietekmēt otras bojāeju, — tikai bīstos, ka tajā ir vairāk caurumu nekā caurdurī.

Tā jau nu ir, — Deivs negribīgi atzina, — toties tas ir labs stāstāmais tūristiem, un nav ari noliedzams, ka tambalakokve jau ir gandrīz iznīcis.

Devāmies dziļāk mežā, un gandrīz uz visu koku stum­briem redzējām margojam spožās felsumas. Mazas zel- tainzaļas mušiņas čumēja un mudžēja, brīžiem tās kļuva par medījumu blāvi zaļām spārēm ar cietiem, caurspī­dīgiem spārniem, un reiz pār mūsu ceļu pārmeimuroja milzīgs, astoņas collas garš, sarkanmelns zarkukainis. Reizes trīs vai četras ceļam pāri strauji kā nāvējošas bul­tas pāršāvās mangusti, un kādā ceļa līkumā mēs iztrau­cējām pērtiķu baru; acīm neapjaušamā ātrumā, kā bur­vju mākslinieka rokas izgaisināti, tie pazuda gvajāvu bie­zoknī, tā ka gandrīz uzmācās šaubas, vai maz esam īste­nībā tos redzējuši. Apkakles raibpapagaiļu bars pārlidoja pār ceļu un pazuda mežā. Sai bariņā bija lielākā daļa no aptuveni piecdesmit putniem, kas vēl pasaulē palikuši. Brīdi pastāvējām, apbrīnodami Maurīcijas dzelkņspalveņu pāri; ari šo putnu skaits drausmīgi strauji iet mazumā. Tie ir ļoti glīti putni, kas sasaucās tīkamās, guldzošās balsīs; ārkārtīgā ziņkārībā viņi klausījās, kā Deivs imitē viņu saucienus, nosēdās visai tuvu, caur zariem skatījās uz mums un paši izbrīnā «saklukstējās».

Drīz pēc tam nogriezāmies no galvenā ceļa uz meža takas, kas veda pa kalna rozu — šauru un krauju kā bār­das naža mugura. Cieši abpus takai zeme bija nogruvusi stāvās kraujās, šur tur starp kokiem pazibēja Melnupes krāšņās ielejas, apaugušas ar zaļiem, sarkaniem un zeltī­tiem mežiem; gar stāvajām, gleznainajām klinšu sienām ūdenskritumi gāzās lejup, putodami kā dūmu mākoņi. Dziļajās gravās, kur, spīguļodamas un mirguļodamas vai pār apsūnojušajiem akmeņiem pērkonīgi dunēdamas, plūda upes, gaisā mutuļoja, virpuļoja, griezās balti krusti — tie bija baltastes faetonputni. Diezgan drīz mēs nonācām kādā vietā, kur nokaltis koks, nosliecies no takas, lika tālu pāri dziļajai ielejai, un Deivs sacīja, ka tieši šai kokā viņš redzējis apmētamies Maurīcijas pie- kūnus, kad tie dodas medību lidojumos dziļlejās.

Mēs atritinājām smalkos tīklus un ar zināmām grūtī­bām tos nostiprinājām; tad Deivs noņēma Amerikas pie- kūnam pārsegu un piesēja putnu pie zara. Piekūns maz­liet paspirinājās, bet tad nomierinājās. Mēs paslēpāmies krūmos takas malā un sākām gaidīt. Apvaicājos Deivam, kurš bija saritinājies krūmā turpat man blakus, kas tad īsti staigā pa šaurajām meža takām — tādām kā šī. Ejot vienmēr jāturas tieši uz takas, jo pietiek novirzīties trīs pēdas uz vienu vai otru pusi, lai noripotu pāris simt pēdu lejup, ja, protams, pa ceļam jūs netiktu glīti uz­durts uz kādas gvaj āvas.

Šīs ir meža iemītnieku iemītas takas, bet tās izmanto arī marihuānas audzētāji.

Kas ir marihuānas audzētāji? — jautāja Anna Pī- tersa no sava slēpņa gabaliņu tālāk.

Tā ir ļoti ienesīga profesija, — Deivids paskaidroja. — Viņi atnāk uz mežu, iekopj dārziņu, novāc ražu un tad to pārdod.

Vai tas nav nelikumīgi? — apvaicājās Džons.

Protams, nelikumīgi, — Deivs atteica. — Maurīcijai nav armijas, bet tai ir tā sauktās speciālās mobilās vie­nības — tās ir kārtības sargu komandas, kuru pienāku­mos ietilpst arī marihuānas audzētāju vajāšana. Šim no­lūkam izmanto pat helikopterus. Pirms dažām nedēļām es uzgāju lielu dārzu un paziņoju kārtības sargiem. Tik liels ķēriens viņiem sen nebija patrāpījies, bet es uz labu laiku būšu persona non grata narkotikas audzētāju ap­rindās.

Saule kāpa arvien augstāk, un, gluži nemanot, bija pienācis pusdienlaiks — dienas viskarstākais cēliens. Saule cepināja kā ēzē, un viss mežs šķita saguris draus­majā svelmē. Šis bija brīdis, kad neviena saprātīga būtne nekust ārā no slēpņa, droši vien arī piekūni atraduši kādu ēnainu vietiņu, kur piemesties. Nolēmām ieturēt azaidu; izstaipījām notirpušos locekļus un apmetāmies platākā vietā uz takas netālu no kāda nokaltuša koka. Izlikām uz zemes līdzpaņemto ēdamo. Bijām patlaban beiguši ēst sviestmaizes un ķērāmies pie brīnišķīgajiem mango aug­ļiem, kad uz takas iznira divi slaidi jaunekļi un nāca uz mūsu pusi; viņi bija ģērbušies košos, raibos kreklos un «kļošenēs». Mati, kas pēc Maurīcijas jaunekļu pašreiz iecienītās modes sniedzās līdz pleciem, bija melni, mir­dzoši un iekļāva ārkārtīgi glītas un maigas sejas. Viņi nonāca pa taku līdz tai vietai, kur mūsu piknika klā­jiens viņiem aizšķērsoja ceļu, un, bikli un valdzinoši smaidīdami, apstājās.

Labrīt, — mēs laipni sveicinājām..

Labrīt, ser, — abi vienā balsi klusi atņēma, pacel­dami salmu platmales.

Jūs gribat tikt garām? Ejiet vien, —r sacīja Deivs, — tikai nesabradājiet mani.

Protams, ne, ser, — jaunekļi atsaucās, satriekti par tādu iedomu, un kā divas gazeles izlaipoja starp mūsu locekļu jūkli un brokasta piederumiem. Tikuši bez starp­gadījumiem mums garām, viņi noteica: «Paldies, ser, ar­dievu!», atkal pieklājīgi pacēla platmales un devās pa taku projām. Ievēroju, ka abiem bija līdzi mačetes.

Kas tie tādi? — Anna jautāja.

Mežsargi tie nav, — Deivs atteica, — tātad droši vien ir marihuānas audzētāji, jo viens ir skaidrs — šinī elles karstumā neviens cits kā viņi vai tādi plānprātiņi kā mēs mežā nerādīsies. Bet man liekas, ka šie nebija vienīgie. Gan jau drīz vien uzradīsies arī «misters Bigs».

Viņa paredzējums piepildījās, jo pēc dažām minūtēm tiešām parādījās vēl viens glīts, slaids, graciozs aziāts. Viņam piemita kaut kas nedefinējams, kas lika nojaust, ka viņš ir puisis no lielpilsētas. Uzvalks viņam bija labāk pašūts un no labākas drānas, krekls elegantāks un plat­male švītīgāka. Ieraudzījis, ka esam aizšķērsojuši taku, viņš uz mirkli neziņā apstājās, bet tad, apburoši pasmai­dījis, nāca klāt.

Labrīt, ser! — viņš sveicināja, ar plašu vēzienu pa­celdams platmali. — Lūdzu, vai neesat redzējuši manus draugus?

Jā, veselus divus. Viņi aizgāja pa šo ceļu, — Deivs paskaidroja, itin kā būtu bijis vēl kāds cits ceļš. — Vai gribat tikt garām?

Ēmm… nē, nē, — jauneklis saminstinājās. — Man jāiet atpakaļ pie mana otra drauga un jāpastāsta viņam.

Ak jums te ir vēl kāds draugs? — Deivs jautāja.

Jā, — sacīja jauneklis, — viņš palika mani gaidām. Jāiet atpakaļ un jāpastāsta viņam, kur mūsu draugi aiz­gājuši. Uz redzēšanos, ser!

Uz redzēšanos! — mēs atbildējām un noskatījāmies viņam pakaļ: viņš aizslīdēja pa taku kā elegants tumšs briedis.

Ko tas viss nozīmē? — Džons pārsteigts vaicāja.

Viņš aizgāja atpakaļ brīdināt pārējos, — Deivs sacīja. — Tagad viņi ies uz savu dārzu pa kādu lejāku taku. Iznāks tālāka iešana, toties risks būs mazāks, jo šeit priekšā esam mēs.

Pienāca pēcpusdiena. Sapratām, ka mums ļoti maz iz­redžu sagūstīt kādu piekūnu, tādēļ savācām tīklus, un Deivs nosēdināja savu Amerikas piekūnu uz kāda celma, kamēr mēs padzersim tēju. Pēc brītiņa pārsteigti ierau­dzījām, ka mums atkal tuvojas pats «misters Bigs», tikai šoreiz no otras puses. Kad viņš pienāca klāt, ievērojām, ka ar puisi aizvadītajās pēcpusdienas stundās notikušas diezgan bēdīgas pārvērtības. Platmale bija atstumta pa­kausī, melnās cirtas sapinkājušās, un acīm bija tāds ap­miglojies, stiklains skatiens kā cilvēkam, kurš pēkšņi at­modināts no dziļa miega un vēl nav paguvis pārkāpt dzi­ļajai aizai, kas šķir sapni no īstenības. Arī tagad viņš kustējās graciozi, tomēr gaita bija nedrošāka. Pienācis pie mums, viņš apstājās un nevērīgi atspiedās pret koku.

Sveiks! — Deivs viņu uzrunāja. — Vai labi izstai­gājāties?

Jā, es eju pastaigāties, — «misters Bigs», mīligi smaidīdams, sacīja, — eju pastaigāties pa mežu.

Vai patīkami pavadījāt laiku? — ievaicājās Anna.

Ļoti patīkami, kundze, — jauneklis atbildēja un piedevām vēl paskaidroja: — Es pastaigājos, lai koptu veselību.

Atbilde mūs mazliet samulsināja, tādēļ neko neteicām. «Misters Bigs» sapņaini raudzījās lejup uz upes krāšņo dziļleju, kur faetonputni-joprojām virpuļoja kā sniegpār­slas. Šķita, ka viņš mūsu klātbūtni pilnīgi aizmirsis. Sejā viņam spoguļojās rimts bezdomu tukšums. Tad viņš pēk­šņi attapās.

Jūs esat anglis? — viņš jautāja man.

Jā, — es atteicu.

No Londonas? — viņš turpināja izjautāšanu.

Apmēram no tās puses, — es sacīju, negribēdams ielaisties garos paskaidrojumos par Normandijas salu no­vietojumu.

Man Londonā ir daudz radinieku, — viņš sacīja, — un daudz vecāku.

Tiešām? — es pārsteigts iesaucos.

Daudz, daudz, — viņš apstiprināja. — Un arī Bir- mingemā man ir daudz vecāku un radu.

Birmingema ir ļoti jauka pilsēta, — piebilda Džons.

Ļoti jauka, un Londona arī. Mani vecāki stāsta, ka tur esot ļoti jauki, un… — «Misters Bigs» uz mirkli pie­vēra acis, un es jau sāku domāt, ka viņš, gluži kā Susu- riņš grāmatā «Alises piedzīvojumi Brīnumzemē», aizmi­dzis pusvārdā. Tad pēkšņi viņš atkal atvēra acis, dziļi nopūtās un turpināja: — … un vienreiz es arī došos turp un palikšu pie visiem saviem vecākiem.

Vai jūs bieži staigājat pa mežu? — Deivs jautāja.

Jā, veselību kopdams, staigāju bieži pa mežu, — «misters Bigs» atbildēja.

Vai esat kādreiz ievērojis putnus? — Deivs turpi­nāja.

Putnus? — «misters Bigs» pārvaicāja. — Putnus? Jūs teicāt — putnus?

Jā, — Deivs paskaidroja, — tādus, vai zināt, kā ba­ložus vai bulbulus.

Putnus? — «misters Bigs» prātoja. — Jā, reizēm redzu gan putnus un reizēm dzirdu tos dziedam.

Vai esat redzējis tādu mazu vanadziņu, piekūnu? — Deivs neatlaidās, — to, kūru mēdz saukt par «mangeur de poule» [1] ?

«Misters Bigs» paskatījās uz Deivu, tad uz Amerikas piekūnu, kas tupēja soļus trīs atstatu. Tad viņš aizvēra acis, aplaizīja lūpas, no jauna atvēra acis un pableņza vispirms uz Deivu, tad uz piekūnu.

Vanagu? — viņš nedroši ieminējās.

Jā, tieši tādu mēs meklējam, — Deivs izklaidīgi pa­skaidroja.

Jūs meklējat mazu vanadziņu? — «misters Bigs» vēlreiz pārjautāja, stingri nolēmis tikt pie skaidrības.

Jā, — Deivs atkārtoja, — vanagu vistēdāju.

«Misters Bigs» vēlreiz tuvumā vērīgi nopētīja Deivu Un

piekūnu. Tad aizvēra acis un pēc mirkļa atvēra, acīmre­dzot cerēdams, ka vanags būs pazudis, bet tas tupēja kur tupējis.

Viņš bija galīgā neizpratnē. Vai vanags viņam rādītos marihuānas pārkairinātajā iztēlē? Un vai tādā gadījumā viņam vajadzētu pievērst tam uzmanību? Bet, ja nu tas ir īsts, kādēļ tad visi šie cilvēki, kuriem, jādomā, arī ir vecāki Londonā un Birmingemā, putnu neredz? Grūti, pā­rāk grūti viņam nācās to visu saprast. Viņš izmisis pa­vērās visapkārt. Mēs centāmies neskatīties cits uz citu, lai apvaldītu smieklus. Pēdīgi «misters Bigs» atrada pro­blēmai atrisinājumu.

Dzelzs režģi noder ne tikai krātiņa veidošanai vien. Orangutanu mazulis Surabaja uzskatāmi demonstrē, ka tie lieliski izmantojami zobu trenēšanai un arī kā šūpoles

Āfrikas civeta. Vienu šo glīto pelekmelni plankumoto dzīvnieku es 1965. gadā atvedu no Kamerūnas

Melnkakla tamarīns

Sudrabainie pundurpertiķi. Pēc sava metabolisma pundurpertiķi drīzāk atgādina putnus nekā zīdītājus

Līdzenumu tapiru mate ar mazuli

Gorillu mitnes komplekss, viena no sarežģitakajam un dārgakajam celtnēm, kādas līdz šim esam uzbūvējuši

Baltais ausfazans — skaists un loti reti sastopams putns

Jamaikas hutijas atgādina lielas zaļganbrūnas jūrascū- ciņas un lāčo ar plati ieples­tām pakaļkājām, it kā nule būtu pieslapinājušas bik­šeles

Gredzenastes lemurs, kurš pirmo reizi pirādija, ka lemuri spēj vairoties ari ne­brīvē

Gambars, Sumatras izcelsmes orangutans, ir viens no sapratigakajiem cilvēkpērtiķiem, kādus man jebkad bijis gods sastapt

Džambo — izcili spēcīgs gorilla, taču lādzīgs, ar visai jautru sejas izteiksmi

Nodarbības ar gorillu mazuļiem. Augšējā attēlā: pediatrs pārbauda pērtiķēna Asumbo refleksus; apakšējā attēlā: Bamendas atdarināšanas spēju pārbaude (psiholoģisko testu sērijas elements)

Tatu, N'Pongo otrais mazulis, par kuru glītāka mūsu zoolo­ģiskajā dārzā vēl nav bijis, ēd no pudelī­tes un vingrina zobus

Ežtenreks — īpatnējs mazs, ezim līdzīgs dzīvnieciņš, kura dzimtene ir Madagaskara

Amerikas upja mazuļi

Mes labprāt ļaujam gorillu mazuļiem tikties ar darza apmeklētajiem. Mamfe atradusi draudzeni

Autors ar princesi Annu, Savvaļas dzīvnieku aizsardzības tresta patronesi, kas ieradusies aplūkot Džersijas zooloģisko dārzu

Uz redzēšanos! — viņš sacīja, pacēla platmali, pa­locījās, izlaipoja mums pa vidu un nedrošiem soļiem aiz- meimuroja pa taku.

Kad stundu vēlāk devāmies atpakaļ uz galveno ceļu, mēs pēkšņi atkal ieraudzījām «misteru Bigu», kas sēdēja zemē, muguru pret koku atspiedis, lasīja grāmatu un koda lielā sviestmaizē.

Jūs arī esat izstaigājušies? — viņš jautri apvaicā­jās, piecēlās un nopurināja drupačas no biksēm.

Jā, mēs dodamies mājup, — Deivs atbildēja.

Uz Londonu? — «misters Bigs» pārsteigts noprasīja.

Nē, uz Melnupi, — Deivs atteica.

Laimīgu ceļu! — novēlēja «misters Bigs». — Man jāpagaida draugi.

Sakāpām mašīnā, un «misters Bigs» sirsnīgi pamāja mums ardievas.

Vai redzējāt, ko viņš lasīja? —: Anna jautāja.

Nē, kaut gan man briesmīgi gribējās redzēt, — es sacīju. — Kas tas bija?

«Otello» angļu valodā, — Anna atbildēja.

Nospriedu, ka man Maurīcijā ļoti patiks.