Zeltainie sikspārņi un sārtie baloži

AUGĻĒDAJU LIDOJUMS

Vehebs apturēja mašīnu pie maza veikaliņa, kura īpaš­nieks un visa vi: a ģimene, sākot ar vecmāmuļu un bei­dzot ar visjaunāko bērneli, dzeltenā petrolejas lampu gaismā pašlaik taisīja čepetijus, tinot mīklā ar garšvielām sapiparotu lēcu pildījumu. Mēs sapirkāmies labi daudz šo delikatešu un pēc tam aizbraucām uz vēsu, mēnesnī­cas apspīdētu piekalni ārpus pilsētas, kur, zem zvaigžņo­tajām debesīm sēdēdami, tiesājām čepetijus un apsprie­dām drīzumā paredzēto sikspārņu gūstīšanas ekspedīciju uz tuvējo Rodrigesas salu.

Jums, protams, būs jāņem līdzi augļi, — Vehebs sacīja, manierīgi noslaucīdams pirkstus mutautiņā.

Augļi? Kādēļ gan augļi? — es brīnījos, piebāzis pilnu muti ar gardo čepetiju. Vest līdzi augļus uz tropu salu man šķita apmēram tas pats, kas vest ogles uz Ņūkāslu.

Redzi, — Vehebs paskaidroja, — Rodrigesā gandrīz nekādus augļus nekultivē, turklāt ražas sezona arī bei­dzas.

Tur tev taisnība, — es ar nožēlu piekritu.

Vai tas nebūs pagrūti? — ievaicājās Džons. — Es domāju, vai nebūs pagrūti aizvest augļus mazajā lidma- šīniņā?

Nē, nepavisam, — Vehebs sacīja, — jums tikai tie labi jāiesaiņo un jāved kā apmaksājama bagāža, tad grū­tību nebūs.

Man šķiet, būs jāņem līdzi daļa nogatavojušos, daļa pusgatavu un daļa zaļu augļu, — es sacīju, — tā, kā mēs to darām, vedot dzīvniekus ar kuģi.

Pareizi, — atteica Vehebs, — un es palūkošu, vai nevarētu sadabūt jums kādu džekfrūtu.

Kas tas tāds? — Anna jautāja.

Tas ir liels auglis, kas augļsikspārņiem varen garšo, — Vehebs atbildēja. — Tam ir spēcīga smarža, kuru sikspārņi saož pa lielu gabalu.

Vai tas ir garšīgs? — es apvaicājos.

O, jā, — Vehebs atteica un vēl piesardzīgi piebilda, — ja jums tīk šāda veida augļi.

Kad mūsu Rodrigesas ekspedīcija beidzās, man par džekfrūtu bija gatavs spriedums, ka tas pieskaitāms pie tiem tropu gardumiem, kam ir vismazākās izredzes gūt panākumus kulinārijas konkursos, bet tobrīd man par to bija tikai viens gara acīm skatīts priekšstats: sikspārņu bars, tikko tālumā saodis neatvairāmo smaržu, metas tieši mūsu izplestajās rokās.

Nākamās pāris dienas pavadījām, pārbaudot tīklus un pārējos ekspedīcijas piederumus, izpētīdami visu iespē­jamo par Rodrigesu, un katru brīvo brīdi, ar skābekļa maskām apbruņojušies, nirām ūdenī pie rifa un vērojām daudzkrāsaino, mūžam mainīgo, krāšņo dzīvi, kas norisa už rifa vai ap to. Saņēmām ziņas, ka Vehebam radušās grūtības džekfrūta sagādē un ka Rodrigesā pašreiz pie- dzīvo pirmo lietusgāzi pēc astoņiem gadiem. Neviena no šām vēstīm mums nelikās diezcik svarīga, taču mēs nezi­nājām, ka tiklab viens, kā arī otrs apstāklis iedragās mūsu plānus. Divas dienas pirms izlidošanas uz Rodri- gesu piezvanīja Vehebs. Viņš esot sadzinis pēdas pēdē­jam džekfrūtam Maurīcijā un aizrunājis to mums. Viņš to atsūtīšot ar speciālu kurjeru.

Auglis, Džerij, ir stipri nogatavojies, — viņš pa­skaidroja, — tev tas labi jāietin, lai nezustu smarža, un bez tam glabā to vēsā vietā.

Kā tu to iedomājies? — es sarkastiski jautāju, slau­cīdams sviedrus no pieres. — Es pats sevi nespēju uzgla­bāt vēsā vietā.

Tavā istabā viesnīcā taču ir kondicionētais gaiss, vai ne? — Vehebs jautāja. — Glabā augli tur.

Manā viesnīcas istabā jau glabājas divdesmit četri banānu ķekari, divi duči avokado, divi duči ananasu, divi arbūzi un četri duči mango — viss, kas sagādāts sasodī­tajām sikspārņu medībām. Mana istaba vairāk izskatās pēc tirgus nekā pats Portluisas tirgus. Ceru, ka džekfrūts šajā noliktavā vēl būs ietilpināms, vai ne?

Protams, — Vehebs atteica, — bet pēkšņā lietus­gāze, kas pašreiz piemeklējusi Rodrigesu, var izjaukt jūsu lidojumu.

Kā tā? — es uztraukts jautāju, ar bailēm domā­dams par to, ka ikviena ievilcināšanās samazinās sik­spārņu gūstīšanai atvēlēto laiku.

Redzi, Rodrigesas lidlauks nav betonēts, — Vehebs paskaidroja, — un šajā lietū tas pamatīgi izmircis un kļuvis slidens. Vakardien lidmašīna bija spiesta griez­ties atpakaļ. Bet var jau būt, ka jums paveiksies.

No visas sirds ceru, ka tā būs, — es nomākts sacīju, — Ja lidojums pārāk ievilcināsies, mums vajadzēs no pasākuma pilnīgi atteikties.

Ai, esmu pārliecināts, ka tik ļauni nebūs, — Vehebs moži atsaucās. — Ja tev vēl kas vajadzīgs, meklē tikai mani rokā. Džekfrūtu tu saņemsi mazliet vēlāk priekš­pusdienā. Dzīvo vesels!

Telefona sarunas ar Vehebu allaž sākās strauji un bei­dzās aprauti.

Džekfrūtu, polietilēna autiņos un pēc tam vēl maisa drānā ievīstītu, ap pusdienlaiku atnesa švītīgā formas tērpā ģērbts mežsargs. Spriežot pēc saiņa apmēriem, džekfrūtam vajadzēja būt daudz lielākam, nekā biju

iedomājies. Biju gaidījis, ka tas būs apmēram kokosriek­sta lielumā, bet šis likās kā tāds prāvs ķirbis. Ceļojot pie manis, sainis bija stipri sasilis, tādēļ es ienesu to guļam­istabā un nekavējoties attinu, lai tā saturs vēsajā gaisā atdzistu. Kad visi autiņi bija atvīstīti, manam skatienam atklājās pretīgs zaļš auglis, no vienas vietas noklāts ar puniem; tas bija apmēram tāds, kāds varētu izskatīties marsiešu mazbērna līķītis. Lai šo iespaidu vēl pastipri­nātu, no augļa cēlās spēciga salkana, ļoti uzmācīga smaka, kas nedaudz atgādināja pūstoša ķermeņa smir­doņu.

Vēlāk piedzīvoju, ka šī šķebenā, pretīgā smaka nomāc visas pārējās un iesūcas itin visur, gluži kā parafīns, ja nokļūst nemākuļa rokās. Jau pēc īsa brītiņa visa istaba oda kā milzīgs džekfrūts vai kā morgs, kurā sabojājusies saldēšanas ierīce. Mūsu drēbes un apavi, grāmatas, kino­kameras, tālskati, koferi un sikspārņu ķeramie tīkli — viss oda pēc džekfrūta. Kad mēs izbēgām no istabas, lai ievilktu plaušās svaigu gaisu, konstatējām, ka neciešamo smaku esam paņēmuši līdzi. Džekfrūts bija piedvakojis visu apkārtni. Lai glābtos no šīs visu nomācošās smakas, devāmies uz rifu, bet arī tur smaržoja tā, itin kā mūsu

skābekļa maskās atrastos džekfrūti. Mūsu lenčs garšoja kā tīrais džekfrūts un vakariņas tāpat. Ēdot nākamajā rītā līdz pēdējai iespējai ar džekfrūtu piesātinātās bro­kastis, es nopriecājos, ka šai pašā dienā izlidosim uz Rod- rigesu, kur varēsim šo velna izdzimumu atstāt mežā un varbūt paglābties no tā izgarojumiem.

Ieradāmies lidostā, un jau pēc dažām minūtēm uzgai­dāmā telpa tik nelabi oda pēc džekfrūta, ka pārējie pasa­žieri sāka klepot un mulsi raudzīties visapkārt. Mēs bijām diezgan ekstravaganta kompānija, kura neviļus va­rēja uzvedināt uz domām par lielceļa laupītājiem, ja pa­skatījās uz neizprotamajiem tīklu saiņiem un groziem, kas bija piekrauti ar dažādiem augļiem, kuru vidū gozē­jās maisa un polietilēna autiņos ievīstītais džekfrūts.

Beidzot pienāca laiks doties uz lidmašīnu, un šai brīdī sapratām, cik kaitīga mums bija pirmā lietusgāze pēc astoņiem gadiem Rodrigesas salā, kaut arī salai tā bija ilgota un sengaidīta. Acīmredzot tikpat liela nepiecieša­mība kā pēc lietus Rodrigesā bija arī pēc naudas, un nu noskaidrojās, ka mūsu lidmašīnai jāved uz salu lieli nau­das krājumi. Diemžēl nauda, lai cik derīga un vajadzīga, tomēr ir ļoti smaga. Tā kā lietus bija pārvērtis lidlauku muklājā, bija ļoti svarīgi nepārslogot lidmašīnu, lai tā varētu nosēsties. Kā jau vienmēr — nauda ir vissvarī­gākais pasaulē, pat tādā pasaules malā kā Rodrigesā, tā­dēļ pasažieriem vajadzēja šķirties no daļas savas bagā­žas. Mēs drudžaini atšķirojām nost visus smagākos ap­ģērba gabalus un ekipējuma piederumus, bez kuriem kaut kā varējām iztikt. Sanāca visai interesanta kaudze. Ja kādam jau pirms tam bija radušās aizdomas, ka mēs esam jukuši, tad tagad tās apstiprinājās pilnā mērā, jo kurš normāls cilvēks gan izmetis no bagāžas kreklus, ze­ķes, kurpes un citas nepieciešamas mantas, lai tikai varētu atstāt banānus, mango un džekfrūtu, kas saožams jau piecdesmit soļu attālumā?

Iestājās pārtraukums, jo uz lidlauku atbrauca stingri apsargāts džips, no kura izcēla naudas kastes, kas tika rūpīgi nosvērtas. Tad sākās īstas matemātikas orģijas, ko pavadīja strauja žestikulēšana un strīdi. Beidzot mums paziņoja, ka, par spīti visiem līdz šim nestajiem upuriem, mūsu bagāža vēl tomēr esot par smagu. Lai apmierinātu ierēdni, kas pārzināja mēru un svaru dienestu, mēs apsē­dāmies un apēdām pusi no līdzi vedamajiem augļiem. Tā kā tā bija jau pienācis lenča laiks. Tieši tajā brīdi, kad mēs jutām, ka nekad mūžā vairs nespēsim celt pie mutes banānu, mums paziņoja, ka lidmašīna nelidos, jo lid­lauks Rodrigesā esot pārāk izmircis. Lai mēs esot tik laipni un ierodoties rīt.

Paņēmuši savu bezmaz jau trūdēt sākušo džekfrūtu, braucām atpakaļ uz viesnīcu. Tur neviens pārlieku ne­priecājās, mūs ieraugot, jo viņiem tikko bija izdevies cik necik izvēdināt džekfrūta smaku no guļamistabām. Nā­kamajā dienā, apmainījuši puspuvušos augļus pret svai­giem, mēs no jauna devāmies uz lidostu. Neizprotama iemesla dēļ mūsu bagāžu un arī naudu atkal nosvēra. Un atkal mēs bijām par smagu. Sajā brīdī man uzmācās no­pietnas šaubas par maurīciešu matemātiķu dotībām, bet — kā ikviens, kurš kādreiz to mēģinājis darīt, zina — nav nekādas jēgas uzsākt strīdu ar lidostas darbiniekiem. Mēs, drosmīgi atteikušies no visa, izņemot tīklus un to, kas mugurā, atsēdāmies un atkal apēdām krietnu daļu no mūsu dārgajiem augļiem. Tas, ka liekais svars tagad vairs nav banānu ķekaros, bet atrodas mūsos, ne mazā­kajā mērā neuztrauca lidostas ierēdņus. Kārdinājums aiz- lidināt džekfrūtu bija milzīgs, taču pat es sapratu, ka puvuma smaka, kas no tā plūda, var būt ļoti noderīga sikspārņu ievilināšanai tīklos, ja vien tā nebūs mūs vai sikspārņus jau pirms tam nosmacējusi. Mēs tikko bijām notiesājuši vēl lērumu banānu, kad mums paziņoja, ka arī šis lidojums atcelts.

— Ja tā ir ieskaņa mūsu Rodrigesas ekspedīcijas no­risei, tad jāteic, ka man būs pagalam sabojāts vēders, — es sacīju, kad mēs atgriezāmies viesnīcā, ķur mūs sagai­dīja cilvēki ar dziļām sāpēm vaigā. Es biju no tiesas nobažījies, jo vēl viens atlikts lidojums mūs spiestu at­teikties no Rodrigesas operācijas. Tuvojās termiņš, kad mums vajadzēja atgriezties Eiropā. Nākamajā dienā, at­kal atjauninājuši visus pārgatavojušos banānus un mango un simto reizi vēlējušies, kaut mums būtu hermētiski no­slēdzama kaste, kur ielikt džekfrūtu, devāmies uz lidostu. Atkal svēra naudu un mūs, taču šoreiz brīnumainā kārtā mums nelika apēst pusi bagāžas. Jau pēc īsa brīža bijām sasēduši mazajā lidmašīniņā kopā ar ļoti dažādiem pa­sažieriem, kuri zināmā satraukumā un izmisumā vēroja džekfrūta parādīšanos tik šaurā telpā. Kareivji, kas bija apsargājuši lidmašīnu, aizgāja, mēs sākām ripot pa skrej­ceļu, līdz pacēlāmies, sākumā lidojām zemu virs zaļajām cukurniedru plantācijām, tad cēlāmies arvien augstāk hiacinšu krāsas debesīs, pārlidojām pār rifu un nu no­kļuvām virs dziļā, koši zilā Indijas okeāna.

Rodrigesā atrodas krietni tālu Indijas okeānā, vairāk nekā trīssimt piecdesmit jūdžu uz austrumiem no Mau- rīcijas; tā ir vienpadsmit jūdžu gara un platākajā vietā nepilnas sešas jūdzes plata sala. Tai ir interesanta vēs­ture un vēl interesantāka fauna. Viens no tās pārstāvjiem bija īpatnējais putns soliters. Šie putni izmira drīz pēc dodo, un to iznīkšanas cēlonis bija tiklab to mitekļu iz­postīšana, kā nesaudzīgās medības. Kopā ar soliteru Rod­rigesā lielā skaitā dzīvoja kāda dižbruņrupuču suga. Alfrēds Nort-Kumbs savā interesantajā grāmatā par Rod- rigesu raksta, kā dižbruņrupuči iznīcināti:

«Dižbruņrupuči briedumu sasniedz trīsdesmit līdz četr­desmit gadu vecumā, un to mūža ilgums ir divi simti un pat trīs simti gadu. Vienīgi tas, ka šīs salas atradās tik nomaļu, ka bruņrupučiem nevarēja piekļūt ne cilvēki, ne dabiskie ienaidnieki, radīja apstākļus, kuros tie sa­vairojās līdz fantastiskam daudzumam. Legā apgalvo, ka Rodrigesā to bijis tik daudz, ka «reizēm jūs ieraugāt vienā barā divus vai trīs tūkstošus un varat nostaigāt savus simt soļus pa viņu mugurām…, nesperot kāju uz zemes».

Tai laikā, kad Maē de Laburdonē ieradās Ildefransā, no Rodrigesas jau bija aizvesti tūkstošiem bruņrupuču ar Burbonas, Ildefransas un Sabiedrības kuģiem. Kuģu ko­mandas slepkavoja bez žēlastības, bieži vien nogalinot daudz vairāk bruņrupuču, nekā kuģu komandu un pasa­žieru patēriņam bija nepieciešams. Daži kapteiņi pārpa­likumu pārdeva Burbonas salā, kur pieprasījums lielāks un cenas labas, atsakoties pat nodot daļu bruņrupuču kuģniecības sabiedrības vajadzībām un slimnieku ēdinā­šanai uz citiem kuģiem. Laburdonē sašutumā izsaucies: «Iedomājieties, ser, ir tādi kapteiņi, kas ved no Rodri­gesas septiņus vai astoņus simtus bruņrupuču, bet liedzas daļu izdot malā slimnieku pārtikai, jo ved tos uz Bur- bonu pārdot vai iemainīt pret vistām!»

Laburdonē nav precīzi uzskaitījis, tieši cik bruņrupuču viņa pārvaldes laikā no Rodrigesas izvests. Taču jādomā, ka ne mazāk par 10 000 gadā. Viens no viņa pēctečiem — Deforžs-Bušē, agrākais Burbonas gubernators, kas bija mēģinājis 1725. gadā izveidot Rodrigesā koloniju, ir pre­cīzāks. Viņa pārvaldes laikā tika noligti četri mazi ku­ģīši bruņrupuču transportēšanai uz Ildefransu. Tie bija «La Mignonne», «L'Oiseau», «Le Volant» un «Le Pēne- lope». Kāds kuģniecības sabiedrības pārskats pierāda, ka ikreiz katrs kuģis izvedis no Rodrigesas vairākus tūksto­šus bruņrupuču:

gada 14. decembrī — «L'Oiseau» ierodas no Rod­rigesas ar 1035 dižbruņrupučiem un 47 parastajiem bruņ­rupučiem. Bija iekrauti 5000 gabalu, bet kuģis sasniedza Ildefransu tikai astoņās dienās un bija pazaudējis lielāko tiesu kravas.

gada 15. maijā — «L'Oiseau» pārved 6000 diž- bruņrupučus.

gada 29. septembrī — «L'Oiseau» ierodas ar 1600 dižbruņrupučiem un 171 parasto bruņrupuci.

gada 12. maijā — «Le Volant» atved kravā 4000 dižbruņrupučus.

1761. gada 6. decembrī — «L'Oiseau» atved 3800 no 5000 iekrautajiem dižbruņrupučiem.

Arī karaliskā flote neaizbrauca tukšā no Rodrigesas ūdeņiem. 1761. gada 26. jūlijā divi kuģi iekrāva tilpnēs 3000 dižbruņrupučus.»

Beidzot pēc divarpus stundu ilga lidojuma ieraudzījām mūžam viļņojošo, mūžam kustīgo ziloņkaula krāsas putu jostu, kas iezīmē koraļļu rifu ap Rodrigesu. Šis lielais koraļļu bastions apjož salu un izveido dziļajā okeānā plašu pamatni, uz kuras sala atrodas. Rifs dažuviet atkāpjas jūdzes divdesmit no krasta, un lielais smaragd­zaļais seklā ūdens klajš bārstin piebārstīts ar mazākām saliņām — dažas no tām ir vienkārši smilšu sēkļi, citas pietiekami lielas, lai varētu dot patvērumu dižbruņrupu­čiem un kādai milzu ķirzaku sugai, kas ari iznīcināta. Lidojām virs salas un laidāmies zemāk, lai nosēstos ma­zītiņajā sarkanzemes lidlauciņā. No gaisa sala šķita bis- kvītbrūna un diezgan izdegusi, kaut arī ielejās šur tur pazibēja zaļi plankumi un vietumis bija redzama kaut kāda pelēkzaļa veģetācija. Ar to brīdi, kad izkāpām no lidmašīnas, mūs savā varā pārņēma burvība, kāda piemīt vienīgi nelielām, nomaļām, saules apmirdzētām salām. Devāmies pa sarkano skrejceļu uz mazo lidostas ēciņu, virs kuras fasādes atbraucējus sagaidīja sirsnīgs uzraksts: «Esiet sveicināti Rodrigesā!» Iekšpusē es, sev par lielu pārsteigumu, ieraudzīju pie atvērtā loga rakstāmgaldu, bet uz palodzes plāksni: «Imigrācija».

Imigrācija? — es brīnīdamies jautāju Džonam. — Ko tas varētu nozīmēt? Šurp taču lido tikai viena lid­mašīna nedēļā no Reinjonas un trīs no Maurīcijas.

Ko tu jautā man, — Džons atteica, — tas droši vien nav domāts mums.

Lūdzu, sagatavojiet pases imigrācijai! — mūsu šau­bas pilnīgi izkliedējot, aicināja dzīvespriecīgs policists elegantā zaļā formas tērpā.

Laimīgā kārtā bijām paņēmuši pases līdzi, kaut gan mums nebija ne prātā ienācis, ka varētu rasties vajadzība tās uzrādīt, jo Rodrigesā ir atkarīga no Maurīcijas. Tajā mirklī ieradās pats imigrācijas priekšnieks — liels, resns rodrigesietis šokolādes brūnumā, tērpies skaistā haki krāsas uniformā. Viņš bija nosvīdis gluži slapjš un stiepa līdzi veselu kaudzi ar papīriem nekārtīgi piestūķētu aktu vāku. Viņa nopietnā, nervozā, grumbu izvagotā seja iz­skatījās ļoti līdzīga nervu sabrukumu pārcietušā asins- suņa fizionomijai. Viņš apsēdās pie rakstāmgalda, ar aktu vāku kaudzi apgāza plāksnīti «Imigrācijas ierēdnis» un, to nostatīdams atpakaļ vietā, mulsi mums uzsmaidīja. Mēs rindā nostājāmies viņa priekšā un pazemīgi snie­dzām savas pases. Viņš viegli pret mums palocījās, no- kremšļojās un tad cēli atvēra aktu vākus, kur atradās imigrācijas anketas ar visiem parastajiem neiedomāja­miem jautājumiem, sākot ar jūsu dzimšanas datiem un beidzot ar ziņām par to, vai jūsu vecmāmuļai kāju pirk­stiem nav nagi griezušies miesā. Viņa kā valsts varas pārstāvja bargo, nopietno izdarību mazliet sagandēja silta vēja šalts logā, izlidinot visas anketas pa telpu, kuru labāka apzīmējuma trūkuma dēļ varētu nosaukt par lid­ostas uzgaidāmo zāli. Mēs visi tūliņ metāmies rāpus un tās uzlasījām, par ko viņš bija ārkārtīgi pateicīgs.

Nu viņš sāka svīst vēl trakāk. Piespiedis ar apaļajiem elkoņiem anketas pie galda, lai negadījums neatkārtotos, viņš paņēma Annas pasi. Ļoti rūpīgi viņš izrakstīja dzim­šanas laiku un vietu, vecumu un profesiju. Viss bija skaidri un vienkārši, un viņš atdeva pasi Annai, apvel­tīdams viņu ar platu, starojošu, triumfējošu smaidu; tā smaida cilvēks, kas jūt, ka viņš pilnīgi pārvalda situā­

ciju. Taču viņa pašpārliecība izrādījās pārsteidzīga: darba aizrautībā pietvīcis, viņš sniedzās pēc manas pases, bet tajā pašā mirklī nelietīgais vējš no jauna aizvirpināja anketas pa uzgaidāmās telpas grīdu kā konfeti. Pagāja vairākas minūtes, līdz mēs tās sadzenājām rokā, un pa to laiku uz Annas anketas bija uzradies skaists zābaka zoles nospiedums, jo izpalīdzīgais lidostas policists bija tai uzminis, lai bēgli apturētu.

Mēs atgriezāmies pie imigrācijas ierēdņa rakstām­galda, un viņš pateicīgi pieņēma Annas piedāvājumu: viqa nostāšoties blakus un pieturēšot imigrācijas anketas, kamēr viņš tās aizpildīšot. Atbrīvojies no papīru valdī­šanas smagās nastas, viņš tagad varēja darboties visā godībā, kā imigrācijas ierēdnim pienākas. Paņēmis manu pasi, viņš sāka to ar saviem šokolādes krāsas pirkstiem šķirstīt īstā blēdīga kāršu spēlmaņa veiklībā. Viņš uz­meta man skatienu, kuram, šķiet, vajadzēja būt viltīgam un caururbjošam, taču tas bija daudz valdzinošāks.

— No kurienes jūs esat ieradies? — viņš jautāja.

Tā kā Rodrigesā divas nedēļas bija mirkusi lietavās un mūsu lidmašīna no Maurīcijas bija pirmā šajā laikā, tur­klāt tā bija vienīgā lidmašīna lidostā, jautājums mani samulsināja. Ja man tas būtu uzdots, teiksim, Londonas lidostā, kur ik stundu ielido simtiem lidmašīnu, tam būtu bijusi zināma jēga, bet šeit, Rodrigesā, kur labākajā ga­dījumā nosēžas četras lidmašīnas nedēļā, tas man patiesi likās ērmots. Tik tikko noturējos nepateicis, ka esmu peldus piepeldējis pie salas, tomēr savaldījos un pieklā­jīgi atbildēju, ka esmu ieradies no Maurīcijas. Neizpratnē viņš pētīja manā pasē ierakstu ailē «nodarbošanās»: «autors, zoologs», acīmredzot noturēdams šo nodarboša­nos par tikpat bīstamu kā CIP vai MI; pārvarējis zinā­mas grūtības ar «zoologs» rakstību, viņš to lēnām un rūpīgi iezīmēja anketā. Pēc tam, atkal ļoti sirsnīgi pa­smaidījis, viņš atdeva man pasi, un es atbrīvoju vietu Džonam. Pa to laiku Annai vēlreiz iznāca cīniņš ar an­keta lapām, jo ārā bija sacēlies it spēcīgs vējš. Šoreiz viņai palīdzēja policists, kurš bija izrotājis viņas pašas anketu ar zābaka zoles nospiedumu. Viņš acīmredzot bija apņēmies pierādīt, ka policijas ierēdņiem ir tikpat augsta dienesta pienākuma apziņa kā imigrācijas autoritātēm.

Imigrācijas ierēdnis paņēma Džona pasi un jautāja, no kurienes viņš esot,

No Jorkšīras Anglijā, — Džons vientiesīgi atbil­dēja, pirms es viņu paguvu aizkavēt.

Nē, nē, — attrauca imigrācijas vīrs> apjucis no tik plašas informācijas. — Es jums jautāju, no kurienes jūs pašreiz esat ieradies.

Ak tā, — Džons atjēdzās, — no Maurīcijas.

Imigrācijas ierēdnis to rūpīgi pierakstīja. Atvēris

Džona pasi, viņš ilgi un pamatīgi izrakstīja visus būtis­kos datus par Džona izcelšanos, tad, paskatījies ailē «no­darbošanās», sadūrās aci pret aci ar šausmīgo, neizpro­tamo vārdu «herpetologs». Viņš aizvēra acis, un sejā viņam pavīdēja satraukums. Viņš izskatījās pēc cilvēka, kas gadiem ilgi ik nakti pamostas no smaga murgu sapņa, kurā priekšniecībā viņam ne tikai pieprasa iz­skaidrot vārda «herpetologs» nozīmi, bet liek ari to pa­reizi uzrakstīt. Nu beidzot baigais sapnis kļuvis par īste­nību. Viņš aplaizīja lūpas, atvēra acis un uzmeta bailīgu skatienu briesmīgajam vārdam cerībā, ka tas būs izgaisis. Nekā — tas raudzījās no pases viņam pretī: nepielū­dzams, nesaprotams, neizrunājams. Viņš tomēr nepa­devās.

Herpa … mm … herper … — viņš pūlējās un, pa­līdzību meklēdams, izmisīgi paraudzījās uz policistu. Po­licists pārliecās viņam pār plecu un paskatījās uz vārdu, kas viņa kolēģi bija tik ļoti samulsinājis, ar tāda cilvēka izskatu, kuram «Times» krustvārdu mīklu minēšana ir tīrā bērnu spēle.

Herp… herp… — viņš skumji un nevarīgi bok­sterēja.

Herpa… herper… — imigrācijas ierēdnis atbal­soja.

Herp … herp … herp … — lasīja policists.

Man tas jau sāka izklausīties pēc kādas mazpazīsta­mas un ļoti neizprotamas vācu operas.

Herpetologs, — es mundri iesaucos.

Ak tā, pareizi, — imigrācijas ierēdnis nopietni ap­stiprināja.

Kas tas ir? — policists, joprojām neizpratnē, jau­tāja.

Tas ir cilvēks, kas pētī čūskas, — es paskaidroju. . Viņš vēl arvien kā hipnotizēts skatījās uz nesaprotamo

vārdu.

Jūs esat atbraukuši šurp pētīt čūskas? — policists

beidzot npprasija tada tonī, kādā parasti runā ar traka­jiem, lai tos nomierinātu.

Bet šeit čūsku nav, — iejaucās viņa kolēģis, runā­dams stingra priekšnieka tonī, lai liktu saprast, ka viņš nemūžam neļautu čūskai izslīdēt cauri imigrācijas pun­ktam, ja vien viņa spēkos būtu to novērst.

Nē, nē, mēs esam ieradušies ķert sikspārņus, — es nepiesardzīgi ieminējos.

Abi neticīgā izbrīnā blenza uz mani.

Sikspārņus? — policists noprasīja.

Sikspārņi nav čūskas, — sacīja imigrācijas ierēdnis apmēram tā, kā Čārlzs Darvins būtu varējis pasludināt pasaulei savus mūža pētījumu rezultātus.

To es zinu, — atbildēju, — bet mēs šeit esam ieradu­šies pēc pilnvarotā — mistera Heizeltaina ielūguma ķert sikspārņus. — Biju pārliecināts, ka misters Heizeltains, kuru es nekad nebiju sastapis, man piedotu šos nevainī­gos melus. Tiklab policists, kā imigrācijas ierēdnis bez­maz pieņēma miera stāju, kad izdzirda pilnvarotā vārdu.

Jūs pazīstat misteru Heizeltainu? — imigrācijas ierēdnis jautāja.

Viņš mūs uzaicināja, — es pieticīgi atbildēju.

Imigrācijas ierēdnis saprata, ka viņš sakauts. Kaut

gan ar grūtībām, tomēr ļoti rūpīgi viņš izzīmēja vārdu «herpetologs», iespieda Džona pasē zīmogu un veltīja mums atvieglotu smaidu. Paspiedām roku viņam un iz­palīdzīgajam policistam, un viņi mums novēlēja laimīgu uzturēšanos Rodrigesā. Es nevarēju vien nobrīnīties, kā­dēļ gan tik jaukiem, vienkāršiem un atklātiem mazas saliņas iedzīvotājiem jāuzkrauj plecos birokrātijas nasta, kas ir pavisam nevajadzīga un šādai vietai nepiedienīga.

Iesēdāmies viesnīcas džipā, kas mūs aizveda pa iz­kaltušā, panīkušā apvidus līkumotajiem ceļiem. Šur tur ceļmalas bijā" zaļas, un ielokos ap ļodzīgām rievotā skārda būdām auga putekļiem klātu koku un krūmu puduri. Šoferis mums apgalvoja, ka tagad pēc nesena­jām lietavām sala esot sazaļojusi. Noraudzīdamies izkal­tušajā, putekļainajā ainavā, mēģināju iztēloties, kā gan te izskatījies pirms, lietus.

Beidzot džips izbrauca u? vienas no Rodrigesas lie­lākās pilsētas Portmaturinas galvenajām maģistrālēm. Maģistrāles abās pusēs stiepās vesela nožēlojama koka

un rievotā skārda mājeļu un veikalu kolekcija, tomēr iela visā garumā ziedēja kā puķu dobe, jo tajā iepirk- damies rosījās ostas pilsētas iedzīvotāji savos košajos tērpos. Tūliņ aiz ostas džips apstājās, un tur, kalna galā, virs mums atradās viesnīca. Tā bija zema ēka ar lielu divslīpu jumtu, kas sniedzās pāri dziļai, ēnainai veran­dai, kura apjoza visu māju. Verandā varēja nokļūt pa platām kāpnēm, bet tai visapkārt vijās balti krāsotas, komplicēti izliektas dzelzs margas. No viesnīcas pavē­rās skats uz visu Portmaturinu un rifu apmēram trīs jūdžu tālumā. Kopumā ainava atgādināja pārspīlētu ki- nodekorāciju filmai pēc Somerseta Moema stāstu mo­tīviem, un šo noskaņu vēl pastiprināja stāvā taka, kas veda augšup; tai gar abām malām auga hibisku krūmi, sētin nosēti ar lieliem fuksiju sarkaniem un oranžiem ziediem, kas izskatījās kā no papīra izgriezti, un turpat rosījās vesels bars drusku smulīgu, bet ļoti vērīgu un laipnu cūku, kas bija sapulcējušās apspriesties gan lejā, gan arī pie pašas viesnīcas.

Kad bijām iekārtojušies un iepazinušies ar misteru Heizeltainu, kas dzīvoja lielu, kuplu koku paslēptā im­pozantā vecā rezidencē, kuru apjoza mūra žogs un kurai pie ieejas stāvēja ļoti kareivīgs sargs, mēs sazinājāmies ar mežkopības departamenta vadītāju misteru Mēriju, un viņš piesolījās mūs aizvest un parādīt mums sikspār­ņus. Viņš sacīja, ka sikspārņu kolonija mitinoties Ba­ložu Kaskādes ielejā, apmēram trīs jūdzes no Portmatu- rinas. Pēc viņa domām, divi trīs atsevišķi eksemplāri dzīvojot vientuļi salas citās vietās, taču kolonijas lie­lākā daļa uzturoties minētajā ielejā. Sakāpām viņa ap­vidus mašīnā, kur mums piebiedrojās arī jaunais Zans Klods Rabods, mežniecības darbinieks, kaislīgs dabaszi­nātņu amatieris, kas bija palīdzējis Antonijam Čēkem viņa ekspedīcijā, un braucām uz ieleju.

Tur nokļuvuši, novietojām džipu un devāmies lejup pa klinšaino, slideno nogāzi; taka ļoti atgādināja strauta gultni. Tad, apmēram pusceļā līdz ielejas zemākajai vie­tai, sasniedzām klints cilni, kas pavēra skatu uz visu kreisās puses krauju. Koki šeit bija samērā zemi, nepār­sniedza divdesmit pēdu augstumu, izņemot dažus ļoti lielus mango kokus. Šajos augstajos kokos ar lielajām, spīdīgajām lapām, kas deva dāsnu pavēni, mēdza ap­mesties sikspārņi,

Sākumā, raugoties ar tālskati, radās iespaids, ka visos mango kokos karājas ērmoti pūkaini šokolādes brūni un zeltainsarkani augļi, bet, kad sikspārņi sāka žāvāties un staipīties, varēja itin labi atšķirt, ka ādainie, lietussar­gam līdzīgie spārni ir šokolādes krāsā, turpretī mati, kas klāj ķermeni un galvu, lāsmo no gaiši vizmaini dzelte­nas it kā tīras zelta krāsas līdz lapsas kažoka sarkanu­mam. Tie, neapšaubāmi, bija krāsainākie un izskatīgā­kie augļsikspārņi, kādus man jebkad bija gadījies re­dzēt. Galviņas tiem bija apaļas, ar mazām, glītām auš- telēm, purniņi īsi un paplati, kas tos darīja mazliet līdzī­gus špicu šķirnes sunīšiem. Lielākā daļa kolonijas karā­jās šajos trijos mango kokos, bet atsevišķi sikspārņi bija apmetušies zemākajos kokos turpat tuvākajā apkaimē.

Atradušiem koloniju, mums vajadzēja mēģināt iespē­jami precīzi noteikt sikspārņu skaitu. Tā kā daudzi bija apmetušies mango koku ēnainās lapotnes dzijumā, tad tos nevarēja saredzēt, turklāt ik pa brīdim viens vai vairāki pārlidoja uz citu mango koku vai arī it kā tīrās izpriecas dēļ aizplivinājās pāri nogāzei un atkal atpakaļ, tādēļ skaitīšana nemaz nebija viegla. Vispirms mēs visi pieci izskaitījām koloniju no tās vietas, kur stāvējām, un no iegūtajiem rezultātiem aprēķinājām vidējo skaitli. Sapratām, ka uz to paļauties nevar, jo daudzi sikspārņi atradās nemitīgā kustībā, taču arī tā mūs iepriecināja fakts, ka divi no mums bija saskaitījuši vairāk sikspārņu, nekā Antonijs Čēke bija reģistrējis pirms diviem gadiem.

Zans Klods, kurš bija pārliecināts, ka kolonija kopš Čēkes laikiem pieaugusi, ieteica par labāko laiku skai­tīšanai brīdi, kad sikspārņi ir vismierīgāki, — proti, agri no rīta, kad tie, labi paēduši, ir tikko atgriezušies no nakts sirojuma, vai pusdienlaikā, kad viskarstākā saule. Tā kā pulkstenis bija tikai vienpadsmit, nolēmām pagaidīt līdz dienasvidum un tad skaitīt vēlreiz. Pa to laiku izmeklējām piemērotu vietu, kur izvilkt tiklu, ja nolemsim mēģināt kādu sikspārni noķert..

Tas bija Džons, kas uzgāja pret ieleju pavērstu lie­lisku izcirtumu starp lieliem kokiem, kuri bija kā ra­dīti tīkla novilkšanai un turklāt vislabāk aizsargāja mūs no saules. Pusdienas svelmainajā tveicē mēs vēlreiz skaitījām sikspārņus. Tagad tie bija gaužām rāmi, vie­nīgi šad tad pavēcināja tumšos spārnus, lai uzvēdītu sev mazliet vēsuma. Saskaitījām pāri par simtu. Biju visai iepriecināts, taču drošības labad aizsūtīju Džonu un Zanu Klodu uz ielejas otru pusi pārskaitīt sikspārņus vēlreiz. Un beidzot, lai būtu pilnīgi pārliecināti, mēs skaitījām tos, kad tie vakarā izlidoja sirojumā, un pēdējo lāgu nākamajā rītā. Mūsu galīgais spriedums bija tāds, ka kolonijā ir ap simt divdesmit līdz simt trīsdesmit sik­spārņu; skaitlis, protams, nebija nekāds iespaidīgais, tomēr tas nozīmēja, ka kolonija pieaugusi par apmē­ram trīsdesmit pieciem sikspārņiem kopš Cēkes skaitī­šanas.

Tāda iznākuma sadrošināti, nolēmām, ka maksimālais skaits, ko varējām atļauties, neapdraudot kolonijas vi­tālās iespējas, un minimālais skaits, kas mums nepiecie­šams vaislošanas grupu izveidošanai, ir astoņpadsmit sik­spārņu. Es sapratu, ka sikspārņiem, kā visiem dzīvnie­kiem, kas dzīvo kolonijās, nepieciešama kopība ar savas sugas pārstāvjiem, lai tie varētu iejusties un veiksmīgi vairoties; tādēļ nebija jēgas sagūstīt vienu vai divus pā­rīšus. Jārada tiem kolonijas iespaids, lai arī tā būtu pa­visam maza kolonija. Taču izdomāt, cik un kāda dzimuma eksemplāri jānoķer vietā, kuru esat uzgājuši, ir viens, bet savu nodomu realizēt — gluži kas cits.

Izcirtums, ko bijām šai operācijai izvēlējušies, atra­dās apmēram ceturtdaļjūdzi no kolonijas tieši ceļā uz ieleju, kuru sikspārņi, šķiet, bija izraudzījušies ikva- kara izlidojumiem. Ja viņi tiešām lidos uz ieleju, tad lidos mazliet zemāk par mūsu izcirtumu; bet es droši ce­rēju, ka šeit džekfrūts (kas mūsu pašreizējo mītni pie- smirdināja tikpat briesmīgi kā pirmāk viesnīcu) veiks savu pienākumu un atvilinās sikspārņus līdz izcirtu­mam.

Gūstīšanas metode, kuru izvēlējāmies, bija ļoti vien­kārša. Ar Zana Koda un viena viņa tautieša (kas aizvai­noja manas bezbailīgā pētnieka jūtas ar savu sporta krekliņu, uz kura lieliem burtiem bija uzkrāsots «Es no­galināju prezidentu Kenediju») palīdzību izvilkām kā­dus astoņus smalkos tīklus no koka uz koku tā, ka tie veidoja no trim pusēm ietvertu apmēram piecdesmit pēdu platu un septiņdesmit pēdu garu četrstūri; tā «sie­nas» bija aptuveni četrdesmit pēdu augstas. Pēc tam no stiepļu tīkla uztaisījām kaut ko līdzīgu mazam zārciņam un, rūpīgi nomaskējuši ar zariem, pakārām to tiklu centrā. Tur domājām ievietot džekfrūtu. Visus priekš­darbus kārtīgi pabeiguši, steidzāmies atpakaļ uz vies­nīcu, ātri paēdām un, apbruņojušies ar baterijām un augļiem, atgriezāmies ielejā tieši tai brīdī, kad mij­krēslis metās zaļgans un grasījās drīz iegrimt pelēkā krēslībā.

Sikspārņi sāka mosties un gatavoties nakts siroju­mam. Tie uzvedās diezgan trokšņaini, pameta mango ko­kus un nemierīgi līkumoja gaisā, bet tad nolaidās atpakaļ uz kokiem. Acīmredzot izlidošanai vēl nebija pietiekami satumsis. Mēs sabāzām stiepju «zārciņā» pārgatavojušos mango, banānus un ananasus, un tad es atnesu džek­frūtu un mačeti. Pāršķēlu to gareniski pušu un tūliņ no­žēloju, ka esmu tā darījis. Pirms tam domāju, ka šis brī­nišķīgais auglis nespēj smirdēt vēl trakāk, bet biju mal­dījies. Jau pēc pāris sekundēm džekfrūta spēcīgā smaka bija pārņēmusi visu Rodrigesu. Cerēdami, ka sikspār­ņiem tā patiks, ja arī mums riebās, sastūķējām džek­frūtu «zārciņā» un uzvilkām ar virvēm visu kravu augšā, līdz tā, zaru nomaskēta, karājās tīklu centrā ap­mēram divdesmit pēdu augstumā. Pēc tam sameklējām piemērotu slēpni krūmos, no kurienes varēja pārredzēt slazdus. Nelaimīgā kārtā bijām šķīrušies gandrīz no vi­sām drēbēm, lai samazinātu bagāžas svaru lidmašīnā, un visi bijām tērpušies īsās bikšelēs un kreklos ar īsām pie­durknēm, tātad apģērbā, kas mūs nemaz neaizsargāja, kad apmēram trīs ceturtdaļas Rodrigesā dzīvojošo dzēlēj- odu nolēma piebiedroties mūsu sargpostenim.

Tā mēs tupējām un gaidījām, kamēr zaļgano mijkrēsli nomainīja pelēkais, tad vēl tumšāks; ausis mums visa laiku džinkstēja dzēlējodu spalgā, satrauktā, draudzīgā dziesma. īsi pirms pilnīgas tumsas iestāšanās sikspārņi sāka izlidot. Tie lidoja pa vienam vai mazās grupiņās pa trim četriem katrā un devās lejup uz ieleju Portma- turinas virzienā. Planējot pret debesu fonu mūsu izcir­tuma malā, tie izskatījās apbrīnojami lieli un ar smag­nējo, lēno lidojumu atgādināja tēlus no Dralculas filmām. Slavējamā vienprātībā tie aizlidoja ielejā, nepagriezda­mies ne pa labi, ne pa kreisi, pilnīgi ignorēdami mūs, mūsu tiklus un mūsu supersmaržīgo pārgatavojušos augļu ēsmu. Mēs tupējām dzēlējodu mākonī, kasījāmies un nikniem skatieniem pavadījām aizlidojošo sikspārņu straumi. Pamazām tā apsika tievā virtenītē, un pēdīgi tikai daži aizgulējušies eksemplāri ašiem spārnu vēzie­niem steidzās panākt baru. Drīz vien sikspārņi vairs nebija saredzami. Un nevienam pašam nebija radusies ne mazākā interese par mūsu džekfrūta sasmaržoto iz­cirtumu.

Jauki gan, — sacīja Džons, izlocīdams kā ievai­nota žirafe savu garo augumu no kāda krūma. — Es ļoti priecājos, ka atbraucām, pārāk sāpīgi būtu iedomā­ties, ka bez mums visi šie dzēlējodi dzīvotu badā.

Jā, tas patiesi ir viens no sugu saglabāšanas vei­diem, — es piebildu. — Nav grūti iedomāties, cik daudz dzēlējodu mēs šovakar esam izglābuši no bada nāves. Gan kādreiz nākotnē, kad mūsu vairs nebūs, Vispasau­les savvaļas dzīvnieku aizsardzības fonds uzcels šai vietā zelta arku, lai godinātu mūsu nopelnus sugu saglabā­šanā.

Jums viegli smieties, — Anna sarūgtināta sacīja. — Jums no tādiem kodieniem laikam nekas, bet man niez visas maliņas un kodienu vietas satūkst un apsarkst.

Nekas, — es viņu mierināju, — aizver tikai acis un pamēģini izdomāt, ko mēs darīsim ar daudzajiem saķertajiem sikspārņiem.

Anna zobgalīgi iesmējās. Pēc pāris stundām, kad ne­viens sikspārnis nebija parādījies, bet dzēlējodi atgrie­zās uz nākamo maltīti, mēs noturējām kara padomi. Es sapratu, ka ir svarīgi, lai vismaz viens no mums paliktu šeit visu nakti, ja kāds sikspārnis atlidotu atpakaļ un ieķertos tīklā. Tīkli bija izvilkti tik sarežģīti, ka nebija iespējams tos pavilkt zemāk, un man negribējās, lai sik­spārņi, ja iepītos, karātos tur visu nakti. Mazliet pastrī­dējušies, nolēmām palikt visi un iekārtojāmies krūmājā, cik nu labi spējām, norunādami, ka viens paliks nomodā, kamēr citi pagulēs.

Un tad uz rīta pusi sāka līt. Bez brīdinājuma, bez pēr­kona, bez zibens šautrām, bez jebkādiem parastajiem priekšvēstnešiem. Pēkšņi atskanēja dārdoņa, it kā no- grūtu vesela lodīšu gultņu lavīna, mākoņi pavērās un lietus gāzās pār mums kā ūdens no atvērtām slūžām. Da­žās sekundēs mēs bijām izmirkuši līdz ādai un sēdējām it kā zem ūdenskrituma, kurš draudēja izvērsties par īstu Niagāru. Pretstatā karstajai tveicīgajai naktij lie­tus šķita nākam tieši no šļūdoņa, un mēs drebējām auk­stumā. Izvācāmies no krūmaines un sameklējām vietiņu zem kokiem, kur cerējām atrast mazliet drošāku patvē­rumu; bet lielās lietus lāses sitās cauri lapām kā ložme­tēja lodes, un ūdens straumēm gāzās uz leju gar koku stumbriem.

Nostāvējām tur veselu stundu, tad pārliecinājāmies, ka debesis virs salas ir melnum melnas un melnums stiep­jas, cik spējām saskatīt, no Baložu Kaskādes pāri Indi­jas okeānam līdz pat Deli. Skaidrs, ka neviens sikspār­nis, kas sevi kaut cik cienī, neplivināsies apkārt tādos grēku plūdos, tādēļ savācām savu izmirkušo mantību un devāmies atpakaļ uz viesnīcu, kur varējām paglābties vismaz no lietus un dzēlējodiem un piedevām divas trīs stundas nogulēties. Bijām cieši apņēmušies atgriezties pie tīkliem rītausmā, jo tad sikspārņi lidos atpakaļ no barošanās vietām un, iespējams, kāds iemaldīsies mūsu tīklos.

Rītausmā mēs, stīvi un pusaizmiguši, dīvainā zaļā gaismā kvernējām zem tīkliem. Mežs dvašoja siltumu un smaržoja kā tikko no krāsns izvilkts rausis ar augļu pildījumu. Gaisa sasildītās un lietus nomazgātās zemes, sūnu un lapu smarža bija ļoti spēcīga, tomēr visus šos ožai tīkamos aromus pārmāca varenā smirdoņa, kas plūda no džekfrūta, kurš atradās apmēram divdesmit pēdu virs mums. Pamazām debesis kļuva gaišākas, un drīz parādījās arī sikspārņi, gurdeni lidodami atpakaļ uz savu mītni. Laba daļa jau bija palidojuši mums ga­rām, kad pagalam satraukti ieraudzījām vairākus nogrie­žamies no parastā maršruta; pirms aizlidošanas uz mango koku tie aizdomīgi, taču diezgan ieinteresēti apmeta da­žus lokus ap mūsu izcirtumu. Šādas intereses uzmundri­nāti, mēs sākām naski strādāt un savilkām kokos vēl vairāk tīklu; noskaņas uzlabošanai mums vairākkārt pa­matīgi uzbrāza lietus.

Abi mūsu palīgi no mežniecības, satriekti, ka esam zem klajas debess pavadījuši visu nakti vienā no spē­cīgākajām lietusgāzēm, kādas Rodrigesā piedzīvotas pē­dējo astoņu gadu laikā, sacirta mietus,' sagādāja banānu lapas un uzslēja krūmu aizsegā mums būdiņu, kas Kongo pigmejam droši vien būtu šķitusi plaša kā barona muiža. Taču dāvinātam zirgam zobos neskatās, un mēs nosprie­dām: ja Džons neiedomāsies ievilkt būdelē arī savas ga­rās kājas, tad mums tur būs itin labs patvērums.

Bez tam mēs tālredzīgi iegriezāmies ķīniešu veikali­ņos Portmaturinā, kur citādu veikalu vispār nav, un no­pirkām dažus plastikāta palagus un pāris lētu segu. Kad sametās tumšs un sikspārņi atkal bija palidojuši mums garām, pēc neilgas stīvēšanās tika izlemts, ka Anna do­sies atpakaļ uz viesnīcu un kārtīgi izgulēsies, lai pie­biedrotos mums rītausmā. Kad viņa bija aizbraukusi, mēs ar Džonu saklājām banānlapu būdiņā guļvietas no plas­tikāta palagiem un segām un sakārtojām «uzkabi» — pieklājīgu krājumu sviestmaižu un šokolādes, termosu ar tēju, baterijas un veselu saini mazu, burvīgu no klū­gām pītu groziņu, ko šeit dēvē par tantiem un kas ir viens no Rodrigesas galvenajiem eksporta priekšmetiem; tajos cerējām ievietot sikspārņu lomu. Izlozējām, kuram pirmajam jāpaliek sardzē; man laimējās, es priecīgs sa­ritinājos un drīz vien cieši aizmigu.

Kad pienāca mana maiņa, es devos nelielā pastaigā pa izcirtumu, gribēdams izlocīt kājas. Zeme un augi vēl bija pievilkušies ar mitrumu, kaut gan jau vairākas stundas nebija lijis; gaiss bija silts un valguma piesāti­nāts: ikreiz, ievelkot elpu, likās, ka plaušas uzsūc mit­rumu kā sūklis. Uz nocirstajiem, satrunējušajiem koku zariem, kas gulēja visapkārt, es uzgāju milzum daudz mazu fosforescējošu sēņu, kas zaigoja spožā zilganzaļā gaismā, un šis meža nostūris mirguļoja kā naktī no gaisa skatīta apgaismota pilsēta. Savācu daudz sīku un vairākus prāvus zarus un konstatēju, ka mirguļojošie zari dod pietiekamu gaismu, lai varētu pat lasīt, ja vien gaismas avotu turētu pavisam tuvu pie grāmatas.

Kamēr mēģināju lasīt sēņu gaismā, es pēkšņi izdzirdu dīvainu skaņu, kas šķita nākam no meža aiz mūsu bū­diņas. Troksnis bija diezgan skaļš un krakstošs. Nezin kādas ērmotas iedomas dēļ man tas šķita tāds, it kā ļoti spēcīgs vīrs plaukstā saspiestu sērkociņu kastīti. Taču negribot vajadzēja atzīt: lai cik ekscentriski varbūt ir Rodrigesas ļaudis, tomēr maz ticams, ka viņi trijos no rīta klīstu pa lietū piemirkušu mežu un spaidītu plauk­stās sērkociņu kastītes. Paņēmis bateriju, izrāpos no mūsu trauslās būdiņas un devos izlūkgājienā. Tas nebija tik bīstami, kā varbūt izklausās, jo Rodrigesā nav plēsoņu, ja par tādu neuzskata cilvēku. Rūpīgi pārmeklēju mežu aiz būdas, tomēr neatradu nevienu radījumu, kura balss varētu atgādināt sērkociņu kastītes krakšķēšanu, un ne­satiku ceļā neko briesmīgāku par lielu tauriņu, kas, lie­kas, bija cieši noņēmies uzlidot manai baterijai. Atgrie­zos būdā, apsēdos un nodevos pārdomām. Minēju, vai mums no rīta izdosies noķert kādu sikspārni. Laika bija palicis maz, un es prātoju, vai nevajadzētu pievilkt tik­lus tuvāk sikspārņu kolonijas apmetnei. Pārcilāju domās visas iespējas, kad piepeši satrūkos, no jauna izdzirdis lūstošās sērkociņu kastītes krakšķēšanu, bet šoreiz daudz tuvāk un no vairākām pusēm vienlaikus. Džons pamo­dies pietrausās sēdus un raudzījās uz mani.

Kas tas ir? — viņš samiegojies jautāja.

Nav ne jausmas, bet tas turpinās jau minūtes des­mit. Biju ārā paskatīties, taču neko nemanīju.

Sai brīdī nograbēja vesela krakšķienu kārta, un būdas jumts un sienas salīgojās.

Kas tas, velns lai rauj, varētu būt? — Džons jau­tāja.

Es pagriezu bateriju pret banānu lapu jumtu un re­dzēju, ka tas dreb un šūpojas kā zemestrīcē. Pirms mēs paguvām kaut ko saprātīgu izdomāt, jumts iegruva un pār mums nobira vesela kaskāde milzīgu sauszemes gliemežu, katrs maza ābolīša lielumā. Tie bija resni, glumi un slapji; spīdēdami bateriju gaismā, tie vēlās uz priekšu, atstādami mūsu guļvietās interesantus gļotu rakstus. Pagāja minūtes desmit, līdz iztīrījām savu mi­tekli no nelūgtajiem mlkstmiešiem un salabojām jumtu. Džons atkal saritinājās un aizmiga, bet es sēdēdams iedo­mājos, ka sikspārņi varbūt izjūt pret džekfrūtu to pašu, ko es, un tādēļ mūsu medības ir neveiksmīgas. Pēc stun­das Džons pamodās un pavēstīja, ka esot izsalcis.

Man šķiet, derētu apēst pāris sviestmaižu, — viņš sacīja. — Vai tu nevari man kādu piespēlēt?

Uzzibināju bateriju un pagaismoju kaktā, kas mums kalpoja par pieliekamo. Nepatīkami pārsteigts, ierau­dzīju, ka visi milzu gliemeži, kurus mēs ar tādām pū­lēm bijām padzinuši no būdas, klusītēm bija atgriezu­šies un tagad sakrituši lielā dzintaraini vizošā kaudzē uz mūsu sviestmaizēm; maizi tie locīja iekšā ar acīm re­dzamu baudu. Gliemežiem par palīgu un musinātāju bija ieradusies arī pelēka pusaugu žurka ar spīdīgu ka­žoku, baltām ķepiņām un kuplām, melnām ūsām. Glie­meži nepavisam neuztraucās par baterijas gaismu un priecīgā garā turpināja tiesāt nost mūsu vakariņas, bet žurka bija nervozākas dabas. Tiklīdz uzspīdēja gaisma,

tā uz mirkli sastinga, vienīgi ūsas drebēja un acis šau­dījās; tad, izgrūdusi spalgu spiedzienu soprānā, tā ap­sviedās un vienā lēcienā bija pie manis gultā. Žurka laikam iedomājās, ka atradusi miera ostu, bet es to iz­metu laukā, kaut arī ar zināmām grūtībām, jo vajadzēja izjaukt guļvietu. Pēdīgi izvadīju žurku no būdas un aiz­triecu mežā, pēc tam paglābu sviestmaižu atlikumus no gliemežiem, bet Džons izšķiroja mazāk apgrauztās šķēles, kas vēl būtu ēdamas. Aizvācu gliemežus vēlreiz labi tālu, līdz izcirtuma malai. Nebija lāgā pagājusi ne stunda, kad Džons atkal pamodās un gaudās par izsalkumu.

Tu taču nevari būt izsalcis, — es sacīju, — jo pirms stundas saēdies sviestmaizes.

Apēdu tikai to, kas gliemežiem bija palicis pāri, — Džons skumīgi atteica. — Vai mums nebija arī biskvīti? Kādu biskvītu un krūzīti tējas. Tas gan derētu.

Nopūties iededzu bateriju un pārsteigts ieraudzīju mūsu «virtuvē» atkal to pašu ainu. Gliemeži bija atgrie­zušies un tagad tiesāja nost biskvītus, klāt bija arī mana draudzene žurka. Arī tagad, gaismas kūļa trāpīta, tā iz­grūda histērisku spiedzienu un ienira manā gultā; šoreiz, acīmredzot meklēdama lielāku aizsardzību, tā mēģināja ielīst manās īsajās biksēs. Bargi un nesaudzīgi izraidīju to mežā, pēc tam izsviedu no būdas gliemežus un pār­cēlu atlikušos ēdiena krājumus Džona pusē. Man likās, ka pienākusi viņa kārta tuvāk sadraudzēties ar žurku. Pa to laiku mēs, protams, bijām jau tik mundri, ka miegs vairs nenāca, tādēļ apsēdāmies un, gaidīdami rītu, sākām šo to runāt. īsi pirms ausmas izdzirdām Annu klumburo- jam pa mežu uz mūsu pusi.

Nu, vai izdevās kaut ko noķert? — viņa pienākusi vaicāja.

Nē, — es atbildēju, — ja neskaita gliemežus un vienu žurku. Bet varbūt kaut kas gadīsies, kad atausis gaisma.

Debesis pamazām atblāzmoja palsi dzeltenas, kļuva ar­vien gaišāks, un mēs, pametuši gliemežu sagrauzto būdu, devāmies pie kokiem, kur bija izvilkti tīkli.

Nesaprotu, kādēļ sikspārņi nenāk, — es ieminējos. — To sasodīto džekfrūtu taču, man liekas, var saost pat Čikāgā…

Es zinu, — sacīja Džons, — man šķiet,..

Bet mēs nekad neuzzinājām, kas viņam šķita, jo viņš paliecās uz priekšu un sāka ļoti vērīgi skatīties.

Kas tas ir? — viņš jautāja, rādīdams ar pirkstu. — Tīklā kaut kas sapinies. Vai tas būtu sikspārnis?

Mēs visi sasprindzinājām redzi, lūkojoties uz izcirtumu, kur smalkacu tīkli, smalki kā tīmekļi, gandrīz nebija re­dzami koku ēnā.

Jā! — Anna satraukta iesaucās. — Redzu! Tas no­teikti ir sikspārnis.

Man šķiet, tev taisnība, — es sacīju. — Bet kā viņš, sasodīts, ticis tur iekšā, mums nemanot?

Šajā mirklī vēl viens sikspārnis ielidoja izcirtumā, ātri un piesardzīgi izpētīja apkārtni un aizlidoja, līdz ar to mums parādīdams, ka, pirmkārt, lido pilnīgi klusu un, otrkārt, ka no tās vietas, kur augstāk pakalnā atrodas mūsu būda, mēs viņu nebūtu varējuši saredzēt, jo, ieli­dojis izcirtumā, tas tūliņ pazuda robainajās ēnās.

Pa to laiku jau bija ataususi liela diena, un mēs pār­steigti ieraudzījām, ka tīklos karājas nevis viens, bet des­mit sikspārņi. Teikt, ka mēs bijām priecīgi, būtu pārāk mazizteiksmīgi, jo klusībā, man šķiet, visi bijām izjutuši, cik niecīgas izredzes mums ir uz panākumiem.

Sikspārņi nekustīgi karājās tīklos, un, tā kā viņi pār­bīlī neplosījās, nolēmām ar ārā ņemšanas brīdi nogaidīt un paskatīties, vai neizdosies noķert vēl kādu. Nākamajā pusstundā izcirtumā ielidoja vairāki sikspārņi, bet tie bija ļoti piesardzīgi un turējās pārāk augstu, lai ieķertos smalkajos tīklos. Beidzot pārliecinājāmies, ka vairāk mums nevienu nesagūstīt, tādēļ sagatavojām tantus un ķērāmies pie notverto gūstekņu izpestīšanas.

Vispirms noskaidrojām dzimumu. Bijām gluži sašutuši, konstatēdami, ka visi notvertie ir tēviņi. Tuvumā tie bija vēl skaistāki nekā pa gabalu skatīti — muguras tiem bija košā sarkanīgā kastaņu brūnumā, kas pārgāja tīra zelta krāsā uz pleciem un vēderiņa. Sodrējmelnie spārni bija smalki un mīksti kā vislabākā zamšāda. Mazie, jocīgie, apaļie zelta krāsas ģīmīši ar palsi dzeltenīgajām acīm piešķīra dzīvnieciņiem niknu, ērmotu miniatūru lidojo­šu rotaļlāčuku izskatu. Smalkais tīkls bija sikspārņus pa­matīgi savaņģojis — liegie spārni iepinušies tīkla acīs tā, ka ne atmudžināt, ne izņemt; kad bijām ceturtdaļstundu veltīgi nopūlējušies izvilkt vienu spārnu, mēs atteicāmies no cīņas un gluži vienkārši izgriezām dzīvniekus no tīkla.

Pat tas bija jādara Joti uzmanīgi, lai nesagrieztu vai neie- plēstu spārnu liego plēvīti, turklāt vienlaikus centāmies, cik iespējams, nesabojāt tīklu.

Darbs bija grūts, un vieglāku to nepadarīja arī sanik­notie sikspārņi, kas izmantoja katru izdevību, lai iecirstu adatasos zobus mūsu neaizsargātajos pirkstos. Taču pēdīgi bijām visus sikspārņus izgriezuši, nenodarot pārāk lielu postu alī tīkliem, un salikuši katru atsevišķi savā tantā. Pēc tam ķērāmies pie piņķerīgā tīklu lāpīšanas un izvilk­šanas darba. Pa to laiku ieradās abi mūsu palīgi, lai stātos dienas maiņā, un sirsnīgi nosmējās, dzirdēdami mūsu stāstu par būdas sagāšanos un gliemežiem, kas notiesāja mūsu sviestmaizes. Atstājām viņus, apsolījušies vakarā atgriezties, un ar noķertajiem sikspārņiem devāmies uz­varas gājienā atpakaļ uz Portmaturinu.

Sikspārņu novietošanai pilsētas skola augstsirdīgi mums atvēlēja no jauna izbūvētu klasi, ko vēl nebija aiz­ņēmusi Rodrigesas zinātkārā jaunatne. Tā bija divdesmit

reiz desmit pēdu liela nule izkrāsota un uzposta telpa un, pēc mūsu ieskata, ideāla vieta sikspārņu novietnei. Mēs izklājām to ar zariem un piekārām tur vairākus stiepju sietus, uz kuriem salikt no Maurīcijas atvesto augļu ba­gātību. Nolēmām noķertos tēviņus palaist brīvi lidot telpā, bet sagūstītās mātītes turēt tantos. Lai neviens mani neapvainotu šovinismā, steigšos paskaidrot: šī šķie­tamā diskriminācija notika vipnīgi tādēļ, ka mātītes, ko cerējām noķert, būtu nesalīdzināmi vērtīgāks guvums, tādēļ ar tām bija jāapietas sevišķi rūpīgi.

Vēlā pēcpusdienā atgriezāmies izcirtumā pie abiem uz­ticīgajiem izlūkiem. Mijkrēslī uzrāpāmies savā novēro­šanas punktā ielejas nogāzē un sākām gaidīt, ko darīs sikspārņu kolonija. Nekādu lielo kustību nemanīja, lai gan sikspārņi gulēja caurā miegā un ļoti bieži mainīja guļvietu, pārvietojās zarotnē, ārkārtīgi prasmīgi izman­tojot asos nadziņus spārnu galos. Tikai retumis dažs ne­steidzīgi paplivinājās kādu gabaliņu, lai pēc tam atgriez­tos uz vecā zara vai atrastu jaunu vietu. Kopumā sik­spārņi izturējās ļoti klusi, tikai reizumis viens otrs maz­liet ieņerkstējās, ja kāds sugasbrālis pielīda gulētājam pārāk tuvu, bet tas notika reti.

Taču viens sikspārnis kolonijā nepavisam nebija pie­skaitāms klusētājiem. Tas bija resns mazulis — mēs viņu nokristījām par Ambrozu —, kuru māte centās atradi­nāt no pupa un kurš neparko negribēja ar to samieri­nāties. Lai gan bija jau gandrīz tikpat liels kā māte, viņš nesaprata, kādēļ gan nevarētu turēties, pieķēries pie mātes, un pazīsties, kad vien iepatīkas. Bet māte izturējās bargi, un drausmīgi bija noklausīties mazuļa dusmās un vaimanās. Spiegdams un čiepstēdams viņš vajāja nelāimīgo māti no zara zarā, centās ar spārnu nagiem pieraut viņu sev tuvāk un izgrūda skaļus izmi­suma spiedzienus, ja tas neizdevās. Vienīgais pārtrau­kuma brīdis drausmīgajā brēkšanā iestājās tad, kad mātei nervi vairs neizturēja un viņa aizlidoja un apmetās kādā attālākā kokā. Tad Ambrozs uz īsu brītiņu pārstāja spiegt, jo sasprindzināja visus spēkus, lai sadūšotos lidot mātei pakaļ. Beidzot viņš tiešām sasparojās, aizlaidās pie mā­tes un, tikko atžirdzis ņo ceļojuma, atkal mācās spieg­dams viņai virsū.

— Kāds riebīgs sikspārnēns, — sacīja Anna. — Ja tas būtu manējais, es viņu bez žēlastības nogalinātu.

Viņu vajadzētu nosūtīt uz privātskolu, — Džons sa­prātīgi piebilda.

Drīzāk uz labošanas iestādi nepilngadīgajiem, — ieteica Anna.

Varu tikai teikt: es ceru, ka tas nelaimīgas nejau­šības dēļ neiekulsies mūsu tīklos. Un, ja nu tiešām tā notiks, es viņu laidīšu vaļā, kaut arī tā būtu mātīte, — es sacīju.

Pareizi, — Džons noteica. — Iedomājies, cik draus­mīgi būtu augu dienu klausīties tādā spiegoņā.

Kad satumsa, mēs aizgājām uz savu banānlapu būdu un pārlaidām nakti kopā ar dažiem uzmācīgiem milzu gliemežiem, vairākiem miljoniem dzēlējodu un diviem lieliem, kareivīgi noskaņotiem simtkājiem. Žurka mūs neapciemoja, un man likās, ka tā nervu sabrukumā guļ savā alā. No rīta konstatējām, ka esam noķēruši vēl di­vus sikspārņus, turklāt, mums par lielu prieku, tās bija mātītes. Izgriezām tās no tīkliem un saudzīgi aiztrans­portējām uz skolu, kur mūsu iepriekšējās nakts gūstekņi bija ļoti labi iejutušies. Grīdu klāja bieza mēslu kārta, un augļi bija izmētāti pa visu klasi.

Mūsu aizlidošana uz Maurīciju bija paredzēta nāka­majā dienā pulksten divos, tas nozīmēja, ka rītrltā agri mums jāsagūsta nepieciešamais skaits sikspārņu. Cerības uz izdošanos bija niecīgas, taču rītausmas zaļganajā gaismā, sev par lielu atvieglojumu, redzējām, ka tīklos ieskrējuši trīspadsmit sikspārņi un to vidū ir vajadzīgais daudzums mātīšu. Pavisam bijām noķēruši divdesmit piecus sikspārņus; septiņus tēviņus nolēmām atlaist brīvē. Izpestījuši visus trīspadsmit sikspārņus un salikuši tos katru savā tantā, salocījām tīklus un pēdējo reizi rāpā­mies augšup pa klinšaino taku, kas mūs izveda no Baložu Kaskādes. Projām iedami, vēl dzirdējām Ambroza žēla­bainos spiedzienus'. Tas nu bija sikspārnis, kas droši ne- paļausies izmirstībai, ja vien kaut kā spēs paglābties!

Kad atgriezāmies skolā, mums vajadzēja pārbaudīt vi­sus tēviņus un pareizā proporcijā atlasit pilnīgi pieaugu­šos un jaunuļus, lai varētu savās kolonijās sabalansēt pie­mērota vecuma pārus. To paveikuši, savācām visus lie­kos tēviņus tantos un izbraucām no pilsētas līdz tai vietai, kur sākas Baložu Kaskāde, palaist tos brīvībā. Izraudzī- jāmies piemērotu novērošanas punktu un pasviedām sik­spārņus pa vienam gaisā. Visi tūliņ pagriezās un aizlidoja uz apmetnes pusi. Pār ieleju pūta diezgan spēcīgs vējš; bija interesanti vērot, kā sikspārņi visiem spēkiem cīnās pret vēju, tie pat bija spiesti visai bieži apmesties kokos, lai atpūstos. Mēs prātojām, kā viņiem klātos, ja uznāktu ciklons, kas ilgtu trīs četras dienas vai pat ne­dēlu.

Beidzot mums visi sikspārņi bija ievietoti katrs savā tantā un mēs devāmies ceļā uz lidostu. Imigrācijas ierēd­nis un policists sirsnīgi māja mums atvadas, kad mēs iekrāvām savu neparasto bagāžu lidmašīnā. Aizripojām pa putekļaino skrejceļu, tad pacēlāmies gaisā un lidojām nelielā augstumā virs rifa. Man bija žēl šķirties no Rod­rigesas; cik nu izdevās to redzēt, tā šķita burvīga, nesa- gandēta sala. Cerēju, ka tā vēl ilgi noturēsies tāda, jo, tiklīdz šo salu atklās tūristi, tā piedzīvos to pašu likteni, kādu jau piedzīvojuši tik daudzi skaisti zemeslodes stūrīši.

Atgriezušies Maurlcijā, nogādājām sikspārņus Meln- upes aviārijā, ko Deivs bija sagatavojis to uzņemšanai. Ceļojumu tie bija pārcietuši ļoti labi un arī šeit tūliņ iejutās; karādamies aviārija stiepļu griestos, tie maigi sačivinājās un izrādīja lielu interesi par bagātīgo un daudzveidīgo barību, ko Deivs tiem bija sagādājis. Sta­rodami priekā par lielisko veiksmi, devāmies atpakaļ uz viesnīcu, nomazgājāmies vannā un pēc tam gājām pus­dienot. Kad pienāca kārta saldajam ēdienam, Horass ap­vaicājās, ko es vēlētos.

— Ko jūs varat piedāvāt? — es jautāju, stingri apņē­mies neiekrist kā toreiz ar omāriem.

Dažus gardus augļus, ser, — viņš sacīja.

Es uzmetu viņam ciešu skatienu. Taču nelikās, ka viņš grasītos mani izjokot.

Kādus augļus? — es jautāju.

Mums, ser, saglabājušies brīnišķīgi nogatavojušies džekfrūti, — viņš jūsmīgi atbildēja.

Es palūdzu sieru.