Zeltainie sikspārņi un sārtie baloži

BOA MEDĪBAS

Bija pagājis gads, un salā šoreiz bijām nolēmuši uztu­rēties četras dienas, tādēļ bijām labi sagatavojušies ne­viesmīlīgai uzņemšanai. Vedām līdzi ne tikai parasto no­metnes inventāru, bet ari dārgo ūdeni skārda kannās un lielu daudzumu pārtikas. Ja braucat uz salu, kur nelab­vēlīgi laika apstākļi jūs var nošķirt no pasaules, ir ļoti svarīgi, rēķinoties ar šādu iespēju, vest līdzi pietiekamus pārtikas un ūdens krājumus. Taču mūsu bagāžas svars un daudzums lika mums izvēlēties nometnei vietu kaut kur kuģa piestātnes tuvumā — pietiekami tālu, lai mūs vētras laikā neaizsniegtu bangas, tomēr ne tik tālu, ka mēs nespētu aizstiept savu mantību līdz nometnei.

Laika apstākļi mums bija labvēlīgi, un provianta un pārējo mantu izkraušana neizvērtās pārāk bīstama; to­ties, transportējot visu šo bagātību trīssimt soļu līdz klinšu aizai, kuru bijām izraudzījušies apmetnei, mēs drausmīgi nomocījāmies, kaut arī saule tikko bija pacē­lusies virs apvāršņa un aiz salas klintāja vēl nemaz ne­bija redzama. Lādēdamies un sviedrus liedami, stīvējām telti, pārtikas saiņus un smagās skārda ūdenskannas pa klintīm augšup, pie sevis sūkstīdamies par to, cik bries­mīgi stulbeņi esam, ielaizdamies šādā pasākumā. Jāteic, tā nebija vienīgā reize, kad, atrodoties uz salas, mums ienāca prātā tāda doma.

Uzsliet telti bija gaužām grūti, jo pamats vai nu bija tik ciets, ka tajā nevarēja iedzīt pat tērauda stienīti, vai arī tufs saira putekļos. Beidzot, pagalam nomocījušies, uzslējām telti pavisam ērmīgā veidā. Mēs to visai apšau­bāmi piesējām pie robainiem tufa ciļņiem, cerēdami, ka tie spēcīgā vējā nesadrups un neatlūzīs; tomēr telts deva mums to, kas Raundā visnepieciešamākais, — ēnu. Cil­vēks, kurš nav augu dienu pavadījis svelmainā saulē un izdegušā apkārtnē, varbūt nesapratīs, ka pat bērna saul- sarga mesta ēna spēj kļūt par tikpat kārotu pavēni kā dziļa, vēsa ala. Viņš varbūt neiedomāsies arī, ka labāk ir padzerties karstu ūdeni nekā palikt nedzērušam.

Kad bijām iekārtojušies Un visu novietojuši drošībā, turklāt pārbaudījuši, kā darbojas portatīvais radioraidī­tājs — mūsu vienīgā saskare ar ārpasauli —, Vehebs de­vās atpakaļ uz labo kuģīti «Sphyrna», kura nosaukums tulkojumā nozīmē «āmurgalvas haizivs». Drīz vien tas bija vairs tikai tumšs plankumiņš jūrā un tālu aiz Ganers- kveinas peldēja uz to pusi, kur zilā dūmakā viedās Mau- rīcijas kalni. Kad bijām pilnīgi beiguši iekārtošanos, cilā­juši un pārcilājuši smagās kannas, pārsteigti jutām, ka esam ļoti piekusuši, un paēdām pieticīgas vakariņas, jo karstums mums bija laupījis ēstgribu. Tūliņ pēc saules rieta likāmies gulēt.

Nākamā rītā piecēlāmies pirms ausmas un tūliņ devā­mies ceļā uz veco pandānu jeb vakoa koku, kas pazīstams ar piknika koka nosaukumu, jo ir pirmais koks, ko sasto­pat, rāpjoties augšup no kuģu piestātnes, tādēļ ikviens tur apmetas atpūsties un uzkost. Nolēmām no turienes iet taisnā ceļā, cik nu taisns ceļš Raundā iespējams, cauri palmu joslai uz ziemeļiem. Mūsu nodoms bija iet līkločos no vienas latānijpalmas pie otras, jo mums bija teikts, ka tieši tur mitinoties boa, un katru sīki pārmeklēt. Noru­nājām, ka tad, kad kļūs pārāk karsts, nolaidīsimies piec­desmit pēdu lejāk un iesim atpakaļ uz pometni. Cerējām, ka šādā veidā mums izdosies pārbaudīt visas palmas ap­tuveni simt kvadrātpēdu laukumā. Un ikvienam, kurš domā, ka tas nav nekāds grūtais pasākums, es iesaku aizbraukt uz Raundu un izmēģināt pašam.

Pirmajā pusstundā meklējām ļoti cītīgi. Bez mitas kāds no mums sacēla veltīgu trauksmi, pamanījis laiskos, mier­mīlīgos Telfēra scinkus vai lielacainos Gintera gekonus palmu lapu padusēs pie stumbra, jo scinka vai gekona aste, ja vien tā ir redzama, pirmajā acu uzmetienā tiešām ļoti atgādina čūsku. Tomēr bija patīkami vērot, ka tel- fēru populācija salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu ir krietni pieaugusi un, kas ir vēl svarīgāk, arī Gintera ge- konu skaits kļuvis lielāks. Visur bija redzami tukli mazuļi.

Bijām dzirdējuši no visiem, kam šeit gadījies redzēt vai sagūstīt boa, ka parastākā no abām sugām — ja ap­draudētu populāciju, kur atlikuši vairs tikai septiņdesmit pieci eksemplāri, var saukt par parastu — slēpjoties latā- niju lapu padusēs pie stumbra. Tiem, kas nekad nav re­dzējuši latānijas, šis norādījums var likties ļoti precīzs un nepārprotams, vienkāršāks par vienkāršu. Taču latā­nijas visu ļoti sarežģī. Lapas aug uz resna, taisna kāta, kas izbeidzas ar kaut ko līdzīgu zaļam milzu vēdeklim. Lapas kāts ir atsperīgs kā čuguna kalums, bet vēdekļa daļa šķiet gatavota no biezas, nesalaužamās zaļas plast­masas. Lapu gali apbruņoti ar ērkšķiem, kas ir pietiekami smaili, lai izdurtu cilvēkam aci. Tātad, meklējot Raundas salas boa, jāpieiet pavisam klāt palmai, jāpašķir zari un jāiebāž seja lapu biezoknī, lai varētu saredzēt vietu, kur lapas kāts izaug no stumbra; to darot, ar stingru spie­dienu jānoliec lapa un jācer, ka kāts sasvīdušajā rokā nepaslīdēs un lapas vēdeklis jūs nesagraizīs vai ērkšķi neizdurs jums acis.

Otra suga — alu boa — dzīvo pazemē, un jums jāro- kas kā cūkai ozolainē, jāuzrušina plānā zemes kārtiņa ap katru palmu. Arī tas nezinātājam var nelikties grūts darbs, taču īstenībā ir citādi, jo latānijas atmirušās lapas gan nobrūnē un noliecas pie zemes, tomēr neatlūst no kāta; tādēļ ap katra koka pamatni bija izveidojusies brūna vēdekļveida lapu telts, kuru vajadzēja novākt malā, lai varētu atrakt lapu slēpto zemi. Teikt, ka tas bija darbs, kuru strādājot mocīja slāpes un lija sviedri, būtu ļoti nepilnīgs attēlojums; mēs peldējām sviedros, visa miesa kaisa svelmē, un mēle šķita pārvietojusies uz vecas un ļoti izkaltušas zamšādas dobumu. Tufs bija tā sakarsis, ka uz tā mēs būtu varējuši cept olas. No augšas saules karstums šaustīja kā ar rīkstēm, bet no tufa sitās sejā tāda versme kā no tēraudlietuves krāsns. Noejot simt jardu, mēs izsvīdām vairāk šķidruma, nekā cilvēka ķer­menī vispār varētu būt uzkrāts.

Visnogurdinošākais šajā gājienā bija tas, ka mēs ne­kad neatradāmies līdzenā vietā. Vajadzēja vai nu pie­pūlēt muskuļus, rāpjoties kalnā, vai arī tos sasprindzi­nāt, atsperoties pret nogāzi, lai neslīdētu lejup. Pat ejot pa taisnu taku, likās, ķa viena kāja ir īsāka, otra ga­rāka. Nomeklējāmies divas stundas, bet tad apsēdāmies, lai padzertos un apēstu katrs pa apelsīnam. Kad bijām jau cik necik iemanījušies gājienos pa Raundu, konsta­tējām, ka labāk ņemt ceļā līdzi apelsīnus nekā smagās ūdens pudeles, jo apelsīns derēja ne tikai slāpju, bet arī izsalkuma remdēšanai, turklāt izkaltušajā mutē palika tīkama tīra sajūta.

Saule pa šo laiku jau bija pacēlusies virs salas blīvas un raudzījās lejup kā milzīga pūķa drausmā, sarkanā acs. Mēs zinājām, ka drīz patiesi būs pārāk karsts, lai turpinātu meklēšanu. Notrausāmies apmēram piecdesmit pēdu pa nogāzi lejup un sākām iet atpakaļ uz nometni, pa ceļam tomēr turpinādami meklēšanu. Pašķīru, kā man pašam likās, kādu tūkstošo reizi latānijas lapas un ierau­dzīju asti, kuru noturēju par Telfēra scinka asti. Grasī­jos jau doties pie nākamās palmas, tomēr drošības la­bad gribēju pārliecināties, vai aste tiešām pieder teltē- ram. Pēc īsas cīņas ar lapām es pārvietojos citā novēro­šanas pozīcijā.

Tas nebija Telfēra scinks, tā bija pieaugusi, turklāt ļoti skaista Raundas boa, saritinājusies ap latānijas lapu kātu pamatnēm, kuras veidoja ap palmas stumbru tādu kā bļodu. No savas vietas varēju redzēt čūsku laiski un mierīgi guļam. Vienīgā ķermeņa daļa, ko es būtu varē­jis satvert, bija pats astes gals. Tā man šķita no visiem aspektiem aplama rīcība. Pirmkārt, aste bija tieva, un, kaut arī nebūtu grūti to satvert, tā būtu vieglāk ievaino­jama nekā čūskas pārējais ķermenis. Otrkārt, ja es sa­tveru čūsku aiz astes, tā varētu man iekost. Man tas ne­kādu ļaunumu nenodarītu, jo mute čūskai ir maza, bet man negribējās riskēt ar iespēju, ka čūska pret manu roku izlauztu kādu no saviem asakām līdzīgajiem zo­biem, jo tāds ievainojums varētu izraisīt tai mutē au­goni. Čūska bija pārāk vērtīga, lai riskētu ar kaut ko tamlīdzīgu. Bīdamies to izbiedēt un varbūt pat pazau­dēt, es nemainīju stāvokli, tikai uzsaucu Džonam, kurš, izslējis dibenu gaisā kā pīle, kas ūdenī meklē barību, bija ieniris latānijas lapu biezoknī gabaliņu lejāk.

Džon! — es saucu. — Man te ir čūska, nāc nu talkā!

Saskrāpēts, sapinkojies un nosvīdis viņš izlīda no koka

apakšas un notrauca sviedrus no pieres.

Atvaino, lūdzams, — viņš atsaucās, — esmu pārāk aizņemts ar tām simt piecdesmit, kas lokās ap mani šeit.

Neesi tāds antiņš! Es nejokoju.

Nopietni? — Džons iesaucās un, uz tufa slīdēdams un klupdams, drāza pie manis.

Apej apkārt kokam un satver čūsku! — es izrīkoju. — Tai pusē viņai ir galva. Un neļauj, lai viņa tev iekož, negribu, ka viņai mutē iemetas augonis.

Es paliku arjergardā, bet Džons pašķīra lapu vēdek­ļus, saskatīja, kur atrodas čūskas galva, tad bez cere­monijām pastiepa garo roku, sagrāba čūsku aiz kakla pie pakauša, saudzīgi izmudžināja to no latānijas lapām un izvilka ārā.

Boa bija apmēram trīs pēdas gara, pamatā olīvzaļa, ar nespodri dzelteniem plankumiem uz astes pusi. Galva tai bija garena un šaura, gandrīz lapas formā. Kopumā « šī čūska nemaz neizskatījās pēc boa.

Ar apgalvojumu, ka mēs bijām sajūsmināti, nekas ne­būtu pateikts. Sagūstīt vienu no visretāk sastopamajām čūskām pasaulē tik grūtos apstākļos, kad bijām vēl tikai divas stundas meklējuši, šķita neticami; sagūstīt to tādā veidā, kā bija izdevies mums, — ar pašas čūskas piepa­līdzību — bija vēl lielāks brīnums. Mēs atsākām medības vēl dedzīgāk. Tomēr saule cēlās arvien augstāk, karsēja arvien neciešamāk un cīņa ar latānijām kļuva arvien grūtāka, tādēļ mēs beidzot aizgājām atpakaļ uz nometni un nodevāmies greznai uzdzīvei — baudījām svaigu ko­kosriekstu pienu un arbūzus un atgūlāmies saliekama­jās gultās, kas uz nelīdzenās zemes niķojās kā neiejāti

zirgi. Tad, kad iestājās tas, ko mēs ar zināmu sarkasmu dēvējām par vakara vēsumu, tas ir, kad temperatūra bija nokritusies līdz 85 grādiem pēc Fārenheita un uz tufa bluķiem varēja apsēsties neapsvilinoties, mēs vēl­reiz apstaigājām latāniju audzi, bet bez panākumiem. Tonakt lija, ūdens straumēm plūda pār tufa plātnēm, spiedās cauri mūsu telts griestiem, un mums, guļot sa­vās saliekamajās gultās, likās, ka peldam pa vienu no nepievilcīgākajiem Venēcijas kanāliem.

Bijām kājās pirms saullēkta, tikko debesīs parādījās pirmā zaļganzeltotā blāzma, un tūliņ devāmies uz palmu audzi. Torīt bija krietni vēsāks, jo uzpūta dzestrs vējš, kas izrotāja zilo jūru ar baltu putu ziedlapām un dzina pa debesīm lielus plakanu mākoņu barus, kuri brīžiem aizsedza sauli un ļāva mums uz dažām minūtēm atvilkt elpu. Nomeklējāmies trīs stundas, tomēr neieraudzījām nevienu čūsku, kaut gan visapkārt rosījās daudz ķirzaku. Kad piesēdām atpūsties un noēst pa apelsīnam, Džons attīstīja veselu teoriju.

Čūskām, raugi, barības šeit ir pārpārēm, — viņš sa­cīja. — Zaļo gekonu un scinku mazuļu te ir, ka mudž, un tie čūskām noder par ideālu barību.

Par ēdamā trūkumu tās tiešām nevar sūdzēties, — es atteicu.

Bet kādēļ čūsku ir tik maz? — Džons neatlaidās.

Droši vien tādēļ, ka tām šajās sasodītajās latānijās traki grūti citai citu atrast, — es dziļi sarūgtināts sacīju.

Manuprāt, tas ir tādēļ, ka tās tiek nomedītas agrā bērnībā.

Nomedītas? Kas tad šīs medī?

Telfēra scinki. Esmu novērojis, ka lielie, vai zini, rij itin visu, sākot ar košļājamo gumiju un beidzot ar apelsīnu mizām. Vēl nupat redzēju, kā viens telfērs no­tiesāja paprāvu Bodžerija scinku. Un jaunpiedzimušie čūskulēni nezcik lieli nevar būt. Pieauguši telfēri ir ne­ganti zvēri, un to šeit pilnas malu malas.

Droši vien tev taisnība. Man tas nebija ienācis prātā.

Lai palīdzētu savvaļas čūskām, — Džons prātoja, — vajadzētu savākt četrus vai piecus simtus telfēru un aiztransportēt uz Ganerskveinu vai Flatas salu.

Nu gan tu aizdomājies pārāk tālu, — es atteicu, op­timistiski* ierušinādams apelsīna sēkliņas sabirzušās tufa smiltis. — Tu gluži labi zini, ka ir divas lietas, kas dabas aizsardzības entuziastus padara histēriskus kā vecmeitas: proti, sugu audzēšana nebrīvē un sugu pārvietošana.

Man tikai šķiet, ka boa čūskām ar to būtu daudz līdzēts, — Džons stūrgalvīgi palika pie sava.

Droši vien. Kad būsim pa īstam saņēmuši rokās Raundas problēmu, mēģināsim to ierosināt. Pagaidām ķersimies vēlreiz pie latānijām.

Pusstundu vēlāk Džons pierādīja savu teoriju. Viņš pasauca mani palīgā pie latānijām, kas bija saaugušas tik cieši kopā, ka viņš viens pats nespēja lapas izšķirstīt. Ka­mēr es pieturēju dzīvo lapu vēdekļus, viņš rakņājās pie stumbra pamatnes pa nokaltušajām lapām. Džons pacēla vēdekli, uz kura lietus laikā bija nogūlusi sabirzuša tufa kārta, un no lapām pēkšņi izkrita kaut kas, ko es sākumā noturēju par lielu simtkāji; zemē nokritis, tas locījās. Taču nākamajā mirklī atskārtu, ka tas ir boa mazulis košā ķieģeļkrāsā ar dzelteniem plankumiem. Es to biju notu­rējis par simtkāji šās neierastās krāsas dēļ, jo nevarēju iedomāties, ka mazuļi krāsā tik stipri atšķiras no pieau­gušo čūsku atturīgās krāsas. Mēs līksmodami pievācām mazuli, saudzīgi ieguldījām to audekla kulītē un ktum- burojām atpakaļ uz nometni.

Tagad nu tu redzi, — Džons elsdams sacīja, kad mēs slīdējām un šļūcām pa Raundas nelīdzenumiem. — Šitais pats mazulis nespētu pretoties lielajiem telfēriem un būtu kādam noderējis par gardu kumosu.

Tonakt mēs piedzīvojām ne tikai lietusgāzi, bet arī varenu vēju, kas jebkuru mirkli varēja sagrābt un aiznest mūsu telti. Nakts pagāja gaužām nepatīkami, un mēs bi­jām priecīgi, kad beidzot atausa rīts. Izgājām parastajā medību apgaitā pa latāniju audzi un atgriezāmies ap pulksten vienpadsmitiem. Jūra spēcīgi bangoja, un de­besīs gūzmējās mākoņi. Vējš pūta negaidītām negantām brāzmām, un izskatījās, ka līdz vakaram piedzīvosim jaunas lietusgāzes. Kamēr sēdējām pie lenča, es, pabāzis galvu ārā no telts, pārsteigts ieraudzīju labo kuģīti «Sphyrna» varonīgi šķeļam bangas un tuvojamies mūsu krastam; kuģis ar grūtībām lauzās uz priekšu, jo jūra kļuva arvien nemierīgāka. Mēs sākām prātot, kāds gan uzdevums kuģim varētu būt pildāms tik vētrainā laikā; taču tad arvien skaidrāk kļuva redzams, ka kuģis tuvojas Raundai. Mēs ar ziņkāri gaidījām, ko gan tik nepiecie­šamu Vehebs nolēmis mums atsūtīt. Ne mirkli mums ne­ienāca prātā, ka kuģa steidzīgajam braucienam uz salu par iemeslu ir tieši laika apstākļi. Kad tas piebrauca pie piestātnes klints un izmeta enkuru, kapteinis sāka mūs saukt.

Ciklons! — viņš kliedza. — Maurīcijā izziņots otrās stipruma pakāpes ciklona brīdinājums. Esmu atbraucis jums pakaļ. Pasteidzieties!

Doma palikt uz nenoteiktu laiku nošķirtiem Raundā, kamēr plosās vienalga kādas stipruma pakāpes ciklons, bija tik nepatīkama, ka mums nemaz nebija nepiecie­šams kapteiņa mudinājums pasteigties. Neķad vēl ne­viena nometne nav novākta un manta sasaiņota tādā ātrumā. Nogādāt visu laivā un no laivas uz «Sphyrna» klāja bija ārkārtīgi grūts darbs, tomēr pēdīgi mēs kopā ar ekipējumu un abām mūsu dārgajām čūskām šūpojā­mies pa viļņiem atpakaļ uz Maurīciju.

Brīdinājums par ciklona tuvošanos bija spēkā veselu nedēļu, un visu nedēļu laiks bija nejēdzīgs — stipri lija, jūra trakoja. Un, lai neveiksme būtu pilnīga, nelabums, kas man sāka uzmākties jau Raundā, izvērtās par vienu no tām amēbu infekcijām, kas pagalam nogurdina un laupa spēku. Šķita, ka mums nav ne mazāko izredžu no­kļūt vēlreiz atpakaļ uz Raundu un savākt vaislas pro­grammai nepieciešamo skaitu čūsku; mēs nebijām sagūs­tījuši pat otras ķirzaku sugas pārstāves, kas mums bija vajadzīgas. Tas nozīmēja, ka vajadzēs atstāt čūskas Ve- hebam, lai viņš tās aizved atpakaļ uz Raundu un palaiž brīvībā. Tās bija pārāk liels retums, lai riskētu kļūdīties, turklāt ar iespējām, kādas bija Maurīcijā, nevarējām ne­maldīgi noteikt mazā čūskulēna dzimumu. Būtu nozie­gums aizvest tās uz Džersiju, lai tur konstatētu, ka abas ir viena dzimuma. Beidzot apspriedu to visu ar Vehebu, bet viņš sacīja: ilgstošā prognoze paredzot, ka ciklons tomēr paiešot mums secen un gaidāms rāms laiks.

Vai jums abiem nebūtu iespējams uzkavēties maz­liet ilgāk?

Visam piedevām jutos gaužām sarūgtināts, ka biju spiests atteikties no ceļojuma uz Asamu, kuram biju ga­tavojies septiņus gadus un kurā man vajadzēja doties tūliņ pēc atgriešanās Džersijā; Maurīcijas dakteri neparko negribēja mani laist šajā ceļojumā. Līdz ar to iemantoju mazliet papildu laika, bet, pat uzturēdamies šeit, jutos pārāk nelāgi, lai uzņemtos ceļojumu ar kuģi un pieda­lītos smago mantu stiepšanā pa salu.

Nez, — es klusā cerībā ieminējos, — vai mēs ne­varētu dabūt valdības helikopteru? Pirmkārt, ceļojums uz salu un atpakaļ būtu daudz vieglāks, un, otrkārt, es vienmēr esmu ilgojies pavizināties helikopterā.

Vehebs vilka lūpas urskulī un teica, ka tas gan būšot pagrūti, bet viņš tomēr pacentīšoties.

Pāris dienu vēlāk viņš man piezvanīja un gaužām paš­apmierinātā balsī paziņoja, ka ministru prezidents atļāvis izmantot helikopteru. Varējām doties ceļā, tiklīdz iestā­sies labs laiks. Taču vēl vajadzēja nonīkt vairākas dienas, kamēr divi cikloni — viens nosaukts piemīlīgajā vārdā «Fifija» — grozījās virs Indijas okeāna, prātojot, vai ap­ciemot Maurīciju vai ne. Mums par lielu atvieglojumu, cikloni tomēr laikam nosprieda šurp nenākt, un, tā kā laika prognoze bija labvēlīga, mēs saņēmām atļauju tu­vākajā pirmdienā lidot uz salu. Sī diena sakrita ar kādu valsts svinamdienu, tādēļ Vehebs nolēma piebiedroties un bez tam norīkot mums palīgā uzticamu praktikantu no mežkopības departamenta.

Helikopterā mums vajadzēja sēsties Portluisā un no turienes aizlidot uz kādu futbola laukumu, kur kravas mašīna būs nogādājusi mūsu bagāžu. No turienes līdz Raundai bija tikai ceturtdaļstundas lidojums. Mēs noteik­tajā laikā sapulcējāmies pie policijas barakām Portluisā, un tūliņ helikopteru ļoti svinīgi izripināja un atvēra kā tādu burbuli. Mēs sarāpāmies iekšā. Vehebs un Džons nosēdās aizmugurē, bet es priekšgalā pie jautrā indiešu pilota un viņa palīga. Man likās, ka atrodos zeltzivtiņu traukā, un, tā kā visai labi nepanesu augstumu, es do­māju, kā būs, kad pacelsimies gaisā.

Ak tu manu dieniņu, kas par karstumu! — noteica pilots, piesprādzēdams drošības jostu. — Kāds sasodīts karstums!

Raundā būs vēl karstāk, — es piebildu.

Jā, jā, — pilots piekrita, — tur jūs cepināsieties gan. Ak tu manu dieniņu, kas par karstumu!

Propelleris sāka griezties arvien ātrāk, un piepeši mēs vertikāli, gluži kā lifts, pacēlāmies gaisā, palikām mirkli uz vietas stāvam un tad aizpukšķinājām septiņdesmit pēdu augstumā virs Portluisas. Pārdzīvojums bija neap­rakstāms; daudz spēcīgāk nekā vismazākajā lidmašīnā jūs jūtat, ka varat kā vanags vai kā spāre vertikāli pa­celties un nosēsties, planēt un piķēt. Kad mēs lidojām simt pēdu augstumā virs cukurniedru plantāciju kvad­rātiem ar lielu brūnu akmeņu kaudzi katrā, radās iespaids, ka plīvojam pāri milzīgam zaļam šaha galdiņam, kurā izmētātas nesamērīgi lielas ziloņu mēslu kaudzes. Gar ceļa malām flamboiantkoki kvēloja kā vienkop sarušinātas sarkanas ogles, un paši ceļi šķita kā impre­sionista glezna ar sīkiem spilgtiem plankumiņiem: tās bija sievietes, kas, košos sari tērpušās, devās uz tirgu.

Pēkšņi mēs stateniski traucāmies lejup — jāteic, nav visai tīkami atrasties zeltzivtiņu traukā un just, ka teju, teju izgāzīsies cauri stiklam — un nosēdāmies futbola laukumā liegi un viegli kā pienenes pūka. Šeit mūs jau gaidīja augstu piekrauta mašīna ar mūsu telti, ēdamo un sešpadsmit lielām transporta kannām, kā arī Veheba so­lītais palīgs no mežniecības departamenta. Viņu sauca Zuzū. Viņš bija slaids aziātu cilmes jauneklis ar platu, sirsnīgu smaidu un tik strupu degunu, ka, pretskatā rau­goties, likās — jūs lūkojaties bises stobros. Viņš bija ģērbies aizsargkrāsas treniņtērpā, uz acīm viņam bija

saulesbrilles ar lieliem stikliem, bet galvā liela tropu ķi­vere no mežniecības departamenta inventāra — tāda, kādas mēdza valkāt Stenlijs un Livingstons. Zuzū likās burvīgs jauns cilvēks, drausmīgi satraukts par gaidāmo piedzīvojumu. Viņš man atzinās, ka ne tikai neesot ne reizes bijis ārpus Maurīcijas, bet neesot arī vēl nekad mūžā lidojis, nemaz jau nerunājot par lidojumu helikop­terā. Iespēja piedzīvot trīs tik ārkārtīgas dēkas vienā dienā viņam bezmaz laupīja valodu.

Sakrāvām bagāžu helikopterā, kuram smago ūdens kannu dēļ vajadzēs lidot divreiz, un pacēlāmies gaisā. Planējām lēnām virs futbola vārtu stabiem; bērnu bars, kas bija sapulcējies noskatīties, pajuka uz visām pusēm, un bērni smiedamies un klaigādami paskrējās mums ga­baliņu līdzi. Tad mēs, propellerim tarkšķot, pacēlāmies virs izpluinītajām palmām un aizdūcām pāri lagūnas sma­ragdzaļajiem ūdeņiem, pāri rifa balto putu puķu dobei, pāri tumšzilajam jūras klajam, uzņemot kursu uz Raundu, kas četrpadsmit jūdžu tālāk zvilnēja pret apvārsni kā izkaltis zaļganbrūns bruņrupucis.

Raundas kartēs salas dienvidu daļā ir divas vietas, no­sauktas par «Lielo plakni» un «Mazo plakni». Tie ir divi līdzenumi — viens lielāks, otrs mazāks, un tās arī tiešām vispār ir divas vienīgās līdzenās vietas uz šīs salas. Šeit .vējš un lietus bija tufu šautis, drupinājis un nogludinājis laukumos, kuri gan nebija gluži tik gludeni kā balles zāles grīda, tomēr cik necik atgādināja līdzenos laukus uz Mēness virsmas. Mēs nolaidāmies mazākajā laukumā, un mūsu propellera griešanās sacēla spārnos baltastes un sarkanastes faetonputnus un tumšos visai drūma izskata Trinidadas vētrasputnus, kas klaigādami sāka riņķot ap mums. Vētrasputniem bija dīvaini gaisīgi kliedzieni, kas sākās ar ķērcienu sēriju un beidzās ar brīnumskaistu gulgojošu, mežonīgu dziesmu, kādu nepavisam nevarēja gaidīt no tāda necila jūras putna. Turpretī, redzot pasa­kaini skaistos faetonputnus, nevarētu pat iedomāties, ka viņu saucieni čīkst kā šampanieša pudeles korķis, kuru grūti izvilkt.

Mocīdamies un svīzdami aizvilkām savu telti un krā­jumus pāri līdzenumam un tad lejup ielejā, kas stiepās gar līdzenumu. Faetonputni piķēja ap mums kā baltas lāstekas, izgrūzdami savus ērmotos brēcienus, vētras- putni, bez pūlēm planēdami divas pēdas virs zemes, pa­vadīja mūs kā lieliski apmācīti ganu suņi, kas apsargā ļoti nedisciplinētu un stulbu aitu baru.

Nometnes vieta, kuru izvēlējāmies, atradās vēju un ūdens izgrauzta strauta krastā; strauta gultne vijās uz jūru kā miniatūrs Lielais Kanjons. Tufs šeit bija sagūlis lielās, pelēkās plātnēs, un vietvietām truši un jūras putni to bija sadrupinājuši un saberzuši, izveidojot kaut ko līdzīgu augsnei. Tur zaļā segā pletās sīki augi ar gaļīgiem stublājiem, kas pirmajā acu uzmetienā atgādināja ūdens- kreses. Par laimi, truši tos nebija nograuzuši, un tā šie augi kļuva par aizsargsegumu vērtīgajiem augsnes lau­kumiņiem. Mazie laukumiņi nepiemīlīgajā panīkušajā ainavā izskatījās kā apmaldījušās zaļas pļaviņas, no ku­rām šur tur pacēlās palmu puduri. Nekā bīstama tur, šķiet, nebija, nekādas dzīvības, izņemot kukaiņus un da­žus klaiņojošus scinkui; bet, tiklīdz satumsa, viss kļuva citādi.

Noņēmāmies līdz pašam vakaram, savezdami nometni pilnīgā kārtībā. Kad zaļais mijkrēslis apdzisa un debesis kļuva samtaini melnas un zvaigžņu piebārstītas, kā pēc signāla no zemes dzīlēm pacēlās neiedomājami dīvains troksnis. Tas sākās klusi, gandrīz melodiski — likās, kaut kur tālu plašā, piesnigušā klajumā sērīgi gaudo vilku bars. Tad korim piebiedrojās arvien vairāk balsu, tas pieņēmās spēkā un pārvērtās par traku mesu kādā sāta- nistu apakšzemes katedrālē. Bija dzirdami priesteru vāj­prātīgie kliedzieni un draudzes mežonīgie atbildes brē­cieni. Tā turpinājās apmēram pusstundu, skaņas cēlās un grima, no negantā trokšņa drebēja visa apkārtne, un tad, it kā zeme piepeši būtu atvērusies un izlaidusi visas Gus­tava Dorē gleznotās nolādētās dvēseles iz elles dziļu­miem, no zaļo pļaviņu klātajām alām murkšķēdami, brēk­dami un vaidēdami plūda ārā ūdensburātāju mazuļi.

Tie tuvojās simtiem, it kā nule no kapa izlīduši, lož­ņāja un plivinājās ap mūsu nometni, saceldami tādu kakofoniju, ka mēs vairs nedzirdējām cits citu. Neapmie­rinājušies ar to, nesaprātīgie mazuļi noturēja mūsu telti par brīnišķīgu virszemes alu, par ligzdu, kas ierīkota tieši viņiem. Ķērkdami un vaidēdami viņi spraucās iekšā pa visām spraugām, laidelējās virs mūsu saliekamajām gul­tām un līda zem tām, visu laiku bez mazākās kautrēša­nās ķēzījās un, ja neizturējāmies pret viņiem pietiekami smalkjūtīgi, vēma mums virsū pretīgi smirdošu eļļu.

Tas nu tiešām ir par daudz, — es ierunājos, izsviez- dams divdesmito putnēnu no savas gultas. — Zinu, ka mani uzskata par dzīvnieku mīļotāju, tomēr visam ir robežas.

Mēs varam aizvilkt telti ciet, Džerij, — sacīja Ve- hebs, — bet tad būs ļoti karsti.

Man šķiet, ka es drīzāk būšu ar mieru nosmakt nekā dalīties naktsmājās ar šito putnu baru. Mana gulta jau tagad izskatās kā viena no produktīvākajām Peru gvano ieguves salām, — es nikni atcirtu, vilkdams laukā no sa­vas zupas bļodiņas putnēnu, kas tur nupat bija iekritis.

Aizsējām telts galus ciet. Bet labuma no tā bija maz: temperatūra sacēlās simtos grādu, un bez tam putnēni, nenieka nebīdamies, sāka rakties gar telts malām, lai tikai iekļūtu iekšā. Ikreiz, kad viņiem tas izdevās, mums vajadzēja raisīt vaļā telts ieeju un izmest viņus ārā. Beigu beigās neatlika nekas cits kā saguldīt saldūdens kannas gar telts apakšējām malām, lai atvairītu neatlaidīgos iebrucējus. Pēdīgi šādā veidā pieveikti, putnēni satupa ārpusē pie telts un visu nakti priecēja mūs ar dziedā­šanu.

«Vāāā, vāāā, vūūū!» gaudoja viens bars, un otra grupa aizsaucās: «Vāāā, vāāā, vūūū.» Cits koris deva pretī: «Uūū, ūūū, ūūūūh, ūū,» bet palīgspēki piebalsoja: «Vāāā, vāāā, vāāā, ūūūū, vāāā, vāāā!»

Un tā līdz rītausmai. Vienmuļās gaudas pārtrūka vie­nīgi tajos brīžos, kad atlaidās vecie putni ar barību un mazuļu dīvaino brēcienu vietā atskanēja cits ne visai pie­vilcīgs troksnis: it kā no lielas vannas burbuļojot tecētu ārā pabieza virca. Tas notika tad, kad vecāki atvēma pussagremotās zivis. Telts sāka smirdēt kā vaļu zvejas kuģis pēc bagāta loma.

Kad mēs pārguruši uz rīta pusi, troksnim par spīti, bei­dzot tomēr iemigām, putnu mazuļi atklāja, ka teltij pie­mīt vēl viena vērtīga īpašība. Telts sānus veidoja stingri nostiepts brezents. Mazuļi pēc kārtas uzlaidās līdz telts augšmalai un slidinājās pa slīpumu lejup, kamēr viņu brāļi, satupuši lokā apkārt teltij, izteica savu apbrīnu apmēram šādi: «Kooo, kūūūrr, kūūūūrrr!» un «Uūū, kūūrr, kūūrr!» Vēlāk, to atceroties, man allaž licies, ka tā bija visnejaukāķ pavadītā nakts manā mūžā.

Nākamajā rītā mēs jau pirms ausmas pamodāmies no nemierīgās snaudas, izlīdām no telts un, lai nomazgātos,

dabūjām klumburot cauri ūdensburātāju bariem, kas kunkstēdami vēl tupēja turpat, nevis bija salīduši alās. Debesis bija sārtas^ oranžas un zaļas, ar nevīžīgi izbār­stītu tumšu mākoņu riekšavu pie apvāršņa. Jūra bija rāma un kobaltzila. Man virs galvas palmu lapas čabēja kā spokains lietus, lapu vēdekļi iezīmējās pret debesīm gluži melni. Starp palmām, nevarīgi atkritis, zvilnēja smalks, vārgs mēnessirpis, balts kā faetonputns. Visa debess bija kā nosēta ar ūdensburātājiem, kas laidelējās un pacēla balsis rītausmas dziesmai, bet tumšie mazuļi tuntuļoja pa zaļajiem augiem un velšus vēlās iekšā alās.

Paēduši brokastis, devāmies uz palmu joslu un, tur no­nākuši, apmācījām Zuzū, kā jāķer čūskas. Viņš mīlīgā nevērībā apvaicājās, vai viņam čūskas tiešām jānoķerot vai tikai jāatrodot. Mēs atbildējām, ka būtu ļoti jauki, ja viņš kādu tikai atrastu. Atstūmis tropu ķiveri pakausī un nostutējis saulesbrilles stingrāk uz strupā deguna, viņš aizgāja. Pēc pusstundas, mums par īstu pārsteigumu, viņš iesaucās, ka esot atradis čūsku. Mēs noliecāmies pie la­tānijas, pie kuras viņš sfāvēja. Klusībā biju pārliecināts,

ka viņa atklājums ir Telfēra scinka aste, taču lapās rāmi, pavisam bez baiļu gulēja pusaugu boa. Tai bija ļoti glīta, slaida galva, bet atšķirībā no pieaugušo čūsku zaļganās krāsas un mazo čūskulēnu lapsas sarkanuma un dzeltenās krāsas tā bija tumši olīvzaļā tonī ar nespodri dzeltenu plankumu tīklojumu uz kakla un astes augšgalā. Mēs ap­sveicām Zuzū par lielisko čūsku ķeršanas māku, un viņa sajūsma izpaudās smaidā, kas pletās bezmaz vai apkārt visai galvai; pēc tam mēs, tik drīzas veiksmes iedvesmoti, devāmies tālāk.

Meklēdami čūskas, mēs, protams, medījām arī Gintera gekonus, jo gribējām sagūstīt vēl dažas jaunas mātītes, tāpat arī Bodžerija un Telfēra scinkus. Zuzū, sajūsmināts par savu čūsku mednieka laimi, ķērās pie darba ar tādu degsmi, ka tiešām notvēra vairākus ļoti kustīgos, viz- mainos Bodžerija scinkus, un tikai vēlāk, pārliecinājies, ka neviens mūs nedzird, man atzinās, ka pirms šās ekspe­dīcijas viņam esot bijis traki bail no ķirzakām. Turpinā­jām meklēšanu, līdz saule sāka neciešami karsēt, tad gā­jām atpakaļ uz nometni. Bijām patiesi apmierināti, ieman­tojuši astoņus Bodžerija scinkus, sešus jaunus telfērus, trīs pusaugu Gintera gekonus un, protams, čūsku. Vēlāk pievakarē, kad saule vairs tik nežēlīgi necepināja, vēl­reiz izsirojām latāniju joslu, bet bez panākumiem. Nakti atkal pavadījām neganti ķērcošo ūdensburātāju sabied­rībā, tā ka nekāda labā gulēšana neiznāca.

Otrā rītā nolēmām doties ceļā sevišķi agri, uzkāpt vienā no salas augstākajām virsotnēm un tad lēnām rāp­ties lejup uz jūras krastu. Kalnā kāpiens pat tik agrā rīta stundā bija gaužām nogurdinošs, un, kad sasniedzām vis­augstāko vietu, mēs vārda vistiešākajā nozīmē mirkām sviedros. Šeit īsti varēja redzēt, cik liels sairums pie­meklējis salu: tufa kraujas, lietus izgrauztas un izvago­tas, stāvus gruva jūrā. Vietvietām gulēja klintsbluķi, kuru pakājē tufs bija izdrupis; tie bija savelti lielās blī­vās un grēdās un šādā stāvoklī gaidīja nākamo lietusgāzi, kas aiznesīs tos lejup uz pēdējo miera vietu jūras dibenā. Kalna virsotnē lielās tufa plātnes bija diezgan cietas, bet naktī bija nedaudz lijis un lietus dažuviet izmiekšķējis tufu tik stipri, ka tas atgādināja skolas puikas kabatā sa­kusušu šokolādes gabalu; masa bija lipīga, slidena, pilna dažādu svešķermeņu. Šajās nogāzēs vajadzēja būt ārkār­tīgi uzmanīgiem, jo pārlieku viegli varēja zaudēt pamatu zem kājām un bez aizķeršanās noripot trīssimt vai četr­simt pēdu lejup, līdz jūs ietriektos palmu joslas kokos vai ari patrāpītos uz kādas kraujas, un nekas neaizkavētu jūsu kritienu jūrā, kas atrodas apmēram septiņsimt pēdu lejāk.

Lūkojoties uz šīm lietus izvagotajām stāvajām tufa nogāzēm, pie kurām, pūlēdamās noturēties, nevarīgi bija piekļāvušās palmas, bet apakšā jūras dibenā gulēja tufa sanesas, man neviļus ienāca prātā, ka šeit atklājas uni­kāla mikropasaule, ko radījis evolūcijas brīnums, bet kas tagad, neviena neaizstāvēta, pamazām noasiņo. Sakroko- tās tufa seģenes un plātnes tika skalotas projām, bet uz tām pletās un stīgoja tīteņi ar violetiem un baltiem zie­diem. Kamēr cilvēki nespēja izlemt un strīdējās, ko iesākt ar trušiem, šis vienreizīgais zemes laukumiņš dien­dienā dila un dila. Miniatūrā tas atainoja visu, ko mēs darām ar savu planētu kopumā, ļaujot noasiņot miljo­niem būtņu, kuras prasa tik maz, tik gaužām maz — lai drīkstētu dzīvot.

Apmēram stundu mēs lēnām rausāmies lejup uz jūru, līkločodami pa stāvajām kraujām un pārbaudīdami latā­nijas, kas sīksti turējās pudurīšos, kur vien spēja ar sak­nēm ieķerties. Konstatēju, ka pat šajā augstumā nelielās palmu birzltes ir biezi apdzīvotas. Tur mita prusaki un circeņi, vaboles, mušas un dīvaini kāpuri, kuru maksts atgādināja saldējuma konusveida turziņu; tur bija zar- kukaiņi, zirnekļi un gandrīz visur miljoniem sīku, sar­kanu smidzīšu, kas šķietami bez jebkāda mērķa tekalēja pa tufu. Alās zem sakritušajām vecajām latāniju lapām mitinājās interesanti sauszemes krabji purpura krāsā; tiem bija palsas krēmkrāsas spīles, ko tie nemitīgi kusti­nāja, atgādinot bankas operatorus, kuri visu mūžu pa­vadījuši, skaitīdami svešu ļaužu naudu, un nu vairs ne­spēj apvaldīt roku refleksīvās kustības. Viscaur ap latā­nijām dzīvoja Telfēra scinki, un pietika kaut uz mirklīti atsēsties, kad tie tūdaļ bija klāt veseliem bariem kā ziņkārīgi bērni, sāka grauzt jūsu kurpju saites vai skru­bināt bikšdibenu un notiesāja visu, ko nomētāt zemē, vienalga, vai tā bija apelsīna miza vai papīrs. Šeit zālienā ap latānijām uzturējās arī Bodžerija scinki, kas barības medībās nemitīgi šaudījās saulē kā dzīvsudrabs, bet pašās latānijās mita Vinsona gekoni, zaļi kā zāle, ar zilām un sarkanām galvām.

Biju apsēdies nelielas latānijas ēnā, lai apēstu apelsīnu, un kļuvu par liecinieku ļoti interesantam skatam, kas, pirmkārt, apliecināja, cik daudz Vinsona gekonu tāda palmiņa spēj noturēt, un, otrkārt, pierādīja Telfēra scinku plēsoņas dabu.

Sēdēju, labsajūtā sūkādams apelsīnu, kad izdzirdu lapās virs galvas straujus pakšķus. Sākumā man likās, ka mūs pārsteigusi lietusgāze un lietus pilieni atsitas pret palmas cietajām lapām. Taču pakšķēšana nemitējās, bet lietus lāses nebija ne redzamas, ne sajūtamas. Es ziņkāri pavē­ros augšup. Zaļās lapu rokas saulē bija gandrīz caurspī­dīgas, un es ieraudzīju lielisku ēnu rotaļu — tur lēkāja un kumuroja Vinsona gekoni. Brīžiem kāds uz mirkli ap­stājās un palūkojās gar lapas malu lejup, taču tūliņ atkal traucās gar stumbru augšup. Tur bija vismaz četrdesmit gekonu, sākot ar pilnīgi pieaugušiem un beidzot ar collu gariem mazulīšiem. Gekoni veikli kā vardes lēca no vē­dekļa uz vēdekli; visi devās uz koka galotni, viņus ne­pārprotami bija pārņēmusi panika. Pārlieku skaisti izska­tījās mazo ķermenlšu tumšie silueti, kas skraidelēja un lēkāja uz zaļo lapu ekrāna.

Ielūkojos latānijas lapu biezoknī, lai redzētu, kas tad īsti tā nobiedējis zaigojošo gekonu baru, un klusībā ce­rēju, ka vainīga varbūt ir čūska. Taču gar palmas stum­bru smagnēji un lietpratīgi augšup rāpās Telfēra scinks. Brīdi pa brīdim tas apstājās, pavērās uz galotni un šau­dīja mēli. Koka galotnē drūzmējās un lēkāja pārbiedētie gekoni, šad tad pabāzdami gar lapu vēdekļu malu mazos košos ģīmīšus, kuros mirdzēja apaļas, melnas, nāves bai­lēs ieplestas acis. Telfēra smagnējās, nesteidzīgajās kustī­bās jaudās kaut kas aizvēsturisks. Brīdi pavērojis šo ainu, nolēmu, ka lielā ķirzaka pietiekami ilgi biedējusi mazos, laumiņām līdzīgos gekonus, tādēļ satvēru telfēru un aizvācu to soļus piecdesmit tālāk no latānijas. Kad atgriezos, lai nosūkātu apelsīnu līdz galam, gekoni mie­rīgi gozējās saulē, baudīdami savu sīko, ierasto dzīvīti.

Pusstundu vēlāk Vehebs triumfēdams sauca, ka sagūs­tījis ceturto čūsku. Arī tas bija pusaugu dzīvnieks, drusku lielāks par Zuzū notverto. Devāmies atpakaļ uz nometni un bijām tik apmierināti, ka pat nejaukie putni tonakt nespēja mazināt mūsu labsajūtu.

Nākamajā rītā varējām atļauties tikai vienu pārgā­jienu, jo pusdienlaikā vajadzēja ierasties helikopteram. Aizgājām līdz palmu audzei, taču nekā neatradām, tādēļ ķērāmies pie nepatīkamā darba aizvilkt visu mantību uz ieleju līdz svelmē virmojošajam laukumam. Telti neno- jaucām, lai saglabātu paēnu, un paturējām rezervē trīs kannas saldūdens, ar ko kārtīgi nomazgāties.

Ceturksni pēc divpadsmitiem Vehebs kļuva nemierīgs. Pusvienos viņš sāka nervozi soļot gar telti šurp un turp. Ja Vehebs kaut ko bija noorganizējis, viņš vēlējās, lai viss ritētu kā pa diegu. Pusdivos uzvārījām tēju, prie­cādamies, ka neesam iztērējuši visu ūdeni. Pustrijos Ve­hebs izsauca Zuzū no telts. Viņi aizgāja līdz saules pār­karsētajam laukumam un palika tur stāvam, raidīdami cerību pilnus skatienus uz svelmes dūmakā tītajiem Mau- rīcijas kalniem.

— Vehebs ir pagalam sašutis, — Džons sacīja, — vi­ņam patīk kārtība.

Zinu, — es atteicu. — Bet ko lai mēs darām? Varbūt iespējams sazināties pa radio.

Kad Vehebs atgriezās, es viņam par to ieminējos. Viņš mirkli padomāja, tad mēs paņēmām mazo raidītāju, aiz­nesām to uz laukumu un svīzdami centāmies iedarbināt.

Nekas nesanāks, — sacīja Džons. — Tā rācija ir beigta — gluži kā dodo.

Vehebs uzmeta viņam pārmetošu skatienu. Devāmies atpakaļ uz telti, atstājuši nederīgo rāciju uz laukuma.

Zuzū patiesi izskatās noraizējies, — Džons pačuk­stēja.

Viņš taču tikko apprecējies, — es paskaidroju, — vēl viņam mazliet par agru justies pārvērstam par Robinsonu Zuzū.

Man šķiet, viņš tiešām domā, ka tas jau noticis, — Džons atteica.

Zuzū sašņurčis sēdēja netālu no palmas. Nolēmu viņu mazliet uzmundrināt.

Zuzū! — es pasaucu,

Jā, mister Džerij? — viņš atsaucās, vērdamies mani no tropu ķiveres apakšas un izskatīdamies bezgala jo­cīgs — kā tāda liela, zaļa sēne.

Liekas, ka helikopters nemaz nelidos mums pakaļ.

Laikam gan ne, mister Džerij, — viņš skumīgi pie­krita.

Nu jā, — es mīlīgi turpināju, — gribēju tikai tev pateikt, ka esam nolēmuši tevi apēst pirmo, kad sāks aptrūkt pārtikas.

Vienu mirkli viņš platām acīm-klusēdams noraudzījās manī, tad saprata, ka tas bijis joks, un pasmējās. Tomēr arī man neizdevās izkliedēt viņa drūmās domas. Vehebs grasījās divdesmito reizi doties uz laukumu.

Veheb, izbeidz staigāšanu uz turieni, — es viņu aiz­turēju. — Tikpat tu nespēj ar telepātijas palīdzību at­saukt viņus šurp.

Nesaprotu, kur viņi palikuši, — Vehebs galīgi ap­mulsis sacīja.

Kālab gan, — es ieminējos, — mums neizdzert pa tasei tējas? Zuzū, uzliec katliņu!

Zuzū, priecīgs, ka gadījies kaut kas, ko darīt, ielēja katliņā ūdeni.

Tu redzēsi, — es teicu Vehebam, — tai mirklī, kad ūdens sāks burbuļot, helikopters būs klāt.

Kā tu to zini? — Vehebs jautāja.

Tā ir balto cilvēku burvestība, — es svinīgi pazi­ņoju, un viņš sāka smieties.

Tavu brīnumu, tikko ūdens uzmeta pirmo burbuli, mēs izdzirdām helikoptera dūkoņu. Pēc pusstundas bijām iekrāvuši visu savu bagātību un saniknotu faetonputnu sniegputenī pacēlāmies gaisā, turēdami klēpī savu vis­dārgāko bagāžu — somas ar čūskām un ķirzakām.

Paklausīdams manam lūgumam, pilots apmeta līkumu zemu virs salas. Redzējām tās lielo, kailo, izkaltušo kupri un kāda krātera kraujas malu, kura izskatījās, it kā nezi­nāms jūras milzu briesmonis būtu izkodis tajā robu; aizkustinošā plānā palmu josliņa stiepās kā bāli zaļš pus­mēness kuprim ap vienu malu, bet pašā virsotnē rēgojās lieli sairdināta tufa strēķi. Šķita bezmaz neticami, ka pat tagad, kad sala praktiski jau beigusi dzīvot, tā tomēr vēl noder par mājokli tik daudziem radījumiem un augiem; un vēl jo neticamāk liekas tas, ka sešas no turienes su­gām nav sastopamas nekur citur pasaulē.

Kad cēlāmies arvien augstāk un sala tirkīza krāsas jūrā saruka pavisam maziņa, es cieši apņēmos, ka jādara viss iespējamais, lai to glābtu5