Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

PIECPADSMITĀ NODALA

Kad Duraina abus veda atpakaļ uz nometni, Toraks atpalika, un Rena sāka iet kopsolī ar viņu.

- Kā jūties? meitene jautāja.

- Ir labi.

Viņa pieskārās Toraka plaukstai.

- Es zinu, ka tu no viņiem biji cerējis sagaidīt kaut ko vairāk.

Toraks samocīti paraustīja plecus. Tāpēc, ka tā bija Rena, viņš laida gar ausīm to, ka tā viņu žēloja, taču, lai draudzene nepateiktu vēl ko vairāk, puisis sacīja:

- Man šķiet necīnīdamies viņi nerīkojas pareizi.

- Man arī tā šķiet.

- Kā var necīnīties pret dvēseļēdājiem? Ja neviens to nedarīs, šie pārņems Mežu.

- Tomēr, kas mēs tādi esam, Rena, atdarinādama Durainas augstprātīgo toni, sacīja, lai izprašņātu Stalt­briežus par viņu paradumiem?

Toraks plati pasmaidīja.

- īpaši jau tu neaptēstā meiča no Kraukļu ģints.

Rena iebikstīja ar elkoni Torakam ribās, un viņš ieklie­dzās, izpelnīdamies nosodošu skatienu no Durainas.

Kad viņi tuvojās apmetnei, Toraks klusā balsī sacīja:

- Bet viņi mums ir pastāstījuši kaut ko nozīmīgu.

Rena pamāja ar galvu.

- Mums jāatrod Svētā birzs.

Tuvojās krēsla, un vairākums Staltbriežu bija iegājuši lielajā miteklī. Duraina gaidīja ārā.

- Mēs lūgsimies līdz ausmai, viņa paziņoja. Un jūs lūgsieties kopā ar mums.

Rena centās izskatīties paklausīga, un Toraks palocījās, kaut gan viņam nebija nodoma lūgties. Puisis nevēlējās, ka viņu arī turpmāk novērš no mērķa.

Šauras taciņas galā parādījās kāda sieviete, pamanīja Durainu un sarāvās, it kā meklētu patvērumu.

Duraina smagi nopūtās.

- Kur tu biji?

- Es… es aiznesu ziedojumu zirgiem, sieviete stomī­jās.

- Vispirms tev par to vajadzēja paziņot man.

- Jā, burve, sieviete pazemīgi teica.

Toraks notvēra Rēnas skatienu. Zirgi.

Lai dotu iespēju Torakam aprunāties ar sievieti, Rena Durainai jautāja, kā Staltbrieži nonāk transā. Tā uz viņu paskatījās un ieveda mītnē.

- Mums jāiet iekšā, sieviete vārgā balsī sacīja.

Viņai bija plēkšņaina āda, kas Torakam atgādināja kal­tētu ziemeļbrieža gaļu, turklāt viņa blisināja acis, it kā baidīdamās saņemt sitienu. Viņas no mizām pītais galvas apsējs bija netīrs, un to nebūtu par sliktu nomainīt.

Lai uzsāktu sarunu, Toraks jautāja, ko viņa apraud.

- Savu… savu bērnu, tā nomurmināja. Mums vaja­dzētu iet iekšā.

- Un tu ziedoji zirgiem? Zirgu ielejā?

- Jā, pie Vējupes. Viņa pamāja ar roku atpakaļ un tad aizspieda ar plaukstu muti. Mums vajadzētu iet iekšā\

Tik tikko valdīdams pār sevi, Toraks atstāja cirvi un loku, kur tos varēja atrast, un sekoja. Tas nemaz nebija tik grūti.

Iekšpusē valdīja krēsla kā Mežā vasaras saulgriežu naktī. Pie spārēm žāvējās tūkstošiem nātru stiebru; tie skāra puiša seju kā gari, zaļi mati. Vīrieši un sievietes sēdēja pretējās pusēs, bet Duraina, kura plaukstās auklēja pāris grabuļu, kas bija darināti no briežu nagiem, viducī. Ugunskura nebija. Vienīgi no klātesošo elpām garoja mitrs siltums.

Toraks saskatīja Renu, kas viņam veltīja sazvērniecisku smaidu. Viņš jutās vainīgs, jo negatavojās draudzeni ņemt līdzi. Viņš nevarēja pateikt, kāpēc; Toraks zināja tikai to, ka tad, kad sastapsies ar Tiazi, viņai tas nav jāredz.

Aizsoļojis uz vīriešu galu, puisis atrada vietu kādas ieejas priekšā.

Ieradās pēdējais Staltbriedis, kas Durainas priekšā no­vietoja paplāti ar kausu. Viņa to pacēla un izdzēra.

- Lietus lāses no ragainā ģints aizbildņa pēdām, viņa dīca. Iedzer Meža gudrību!

Viņa pasniedza kausu nākamajam.

No paplātes viņa paņēma plāceņa gabalu.

- Visu redzošās priedes miza. Apēd Meža gudrību!

Kad pienāca Toraka kārta, zēns paslēpa plāceni pie­durknē un tikai izlikās, ka ieņem malku no kausa. Viņš slepšus pastiepa roku un sajuta vēsu gaisu, kas virmoja zem ādas strēmelēm, kuras karājās pie ieejas.

Durainas skatiens pārslīdēja pūlim.

Toraks sastinga.

Viņa ar noteiktām kustībām ritmiski sāka kratīt grabuli. '

- Ak, Mežs! burve skandēja. Tu redzi visu. Tu zini visu. Ne bezdelīga nolaižas, ne sikspārnis bez tavas ziņas ievelk elpu. Uzklausi mūs!

- Uzklausi mūs! pārējie piebalsoja.

- Pārtrauc nesaskaņas starp ģintīm! Atved Garu, ku­ram galva kā briežu bullim, atpakaļ uz savām svētajām ielejām!

Monotonā lūgsna un grabuļu grabināšana nerimās, un Duraina nemitējās uzlūkot savu cilti. Pienāca un pagāja pusnakts. Toraks jau gandrīz bija zaudējis cerības, kad, nepārtraukti skandinādama lūgsnu, viņa pārvilka pār seju kapuci tāpat kā visi pārējie.

Kamēr Staltbrieži, skaitīdami pātarus, nonāca aizvien dziļākā transā, Toraks virzījās tuvāk izejai. Vīrieši, kas sēdēja blakus, bija ieslīguši savā no nātru stiebriem vītajā tumsībā. Tie nepamanīja, kā viņš aizbēg.

Paķēris ieročus, Toraks devās projām pa taku.

Toraks nebija tālu ticis, kad atlidoja Rips ar Reku, kas sveicinādami ieķērcās: "Kur tu biji?"

Kā pelēka ēna parādījās Vilks un sāka skriet viņam līdzās. "Sakostais. Nav tālu."

Rietēja pusmēness, nebija tālu rītausma. Toraks pielika soli. Pakaļdzīšanās uzjundīja asinis. Viņš jutās ātrs un neuzvarams mednieks, kas tuvojas medījumam. Tam bija jānotiek.

Zēns aizbēg. Tam bija jānotiek.

Trīs dienas un trīs naktis Izredzētā ir vērojusi neticī­gos, kā vēlēja Saimnieks. Meitene iztukšo lāstamieta spēku tik viegli, it kā izlietu ūdeni no dzeramtrauka. Zēns no debesīm ataicina kraukļus un runā ar lielu, pelēku vilku un viņa gars pārmiesojas.

Zēns tic, ka viņš ir viltīgs un spēs izsekot Saimnieku līdz svētajai birzij. Neviens nespēj izsekot Saimnieku. Saimnieks sauc, un citi pakļaujas. Pat uguns pakļaujas Saimniekam.

Saimnieka griba ir jāpilda.