Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

DEVIŅPADSMITĀ NODALA

Sākumā Toraks nodomāja, ka sācies akmeņu nogru­vums.

Zeme drebēja tā, it kā gāztos kalni. Viņš sastinga ar nazi rokā. Dārdoņa pieauga līdz auriem. Bizoni iebrāzās birzī. Toraks metās prom, lai glābtu dzīvību.

Viņš sasniedza akmeņozolus un pievilkās pie zemākā zara, bet birztalu pa to laiku aprija viļņojoša nagu un ragu straume.

Bizoni plūda tai cauri kā varena upe, un Toraks pie­spiedās pie drebošā koka. Viņam cauri brāzās troksnis. Šķita, ka tas nekad nebeigsies.

Tomēr tas mitējās. Klusums, kas iestājās pēc tam, bija apdullinošs. Gaisā karājās bizonu muskusa smarža un dūmu un putekļu līķauts. No tā slējās Dižozols un Lielā īve: to zari neskarti traucās naksnīgajās debesīs.

Kad putekļi noplaka, Toraks ieraudzīja dzirkstis no sabradātā ugunskura, kas, izsvaidītas zemē, spīguļoja kā

zvaigznes. Viņš nolēca no koka un pārmeklēja birzi. Tiazi nekur nebija atrodams.

Puisis vīlies klunkuroja apkārt tumsā un pārmeklēja akmeņainās nogāzes. Nekā. Dzīvnieku nagi, kas bija sa­maluši visu savā ceļā, neatstāja nekādas cerības atrast jebkādas pēdas. Tiazi bija izgaisis kā dūmi.

Nē! Toraks iekliedzās.

Atbalss noklusa. Kā nežēlīgi smiekli kaut kur nobira oļi.

Viņš paklupa pret akmens bluķi. Iespēja atriebties bija palaista garām.

No tumsas izlēkšoja Vilks un priecīgs lēca virsū Torakam. Tā kažoks no sajūsmas bija uzbužinājies un pilns ar dadžiem. Zēns nesaprata, kāpēc.

"Daudz medījuma," Toraks norūpējies darīja zināmu Vilkam. "Varēja sabradāt. Labi, ka tevis šeit nebija."

Puisim par pārsteigumu, Vilks pieglauda ausis, kaut­rīgi nožāvājās un apgūlās uz sāniem, tādējādi gribēdams atvainoties.

Toraks jautāja, vai tuvumā ir Sakostais.

"Prom," bija viss, ko Vilks atbildēja.

Toraks pārbrauca ar plaukstu pār seju. Viņš neko ne­bija panācis. Tagad viss, ko puisis varēja darīt, bija mērot nogurdinošo ceļu atpakaļ uz Staltbriežu nometni un cen­sties tos pārliecināt, ka Meža Zirgu burvis patiešām ir Tiazi. Un sākt visu atkal no sākuma…

Viņam uzmācās milzīgs nogurums. Viņš ilgojās pēc Rēnas. Draudzene būs nikna, jo viņš to bija atstājis; taču, lai ko viņa teiktu, tas nevarēja būt tik slikti kā vārdi, kas Torakam bija sakāmi sev.

Kad rietēja mēness, viņš bija sasniedzis Zirgu ielejas malu un tālāk nespēja iet. Zēns atrada nokritušu koku dažus soļus no Vējupes krasta un ar zaru un sapelējušu ērgļpaparžu palīdzību pārvērta to par neērtu patvērumu. Guļammaisu viņš tika atstājis pie Staltbriežiem, taču bija tik pārguris, ka tas viņam nerūpēja; guļvietai nācās savilkt iekšā pavairāk ērgļpaparžu. Sakošļājis kaltētas zirggaļas šķēli un pēdējo kumosu iebāzis bērza zaru žāklē Mežam, viņš ciešāk ietinās nātru šķiedru apmetnī un aizmiga.

Šoreiz Toraks saprot, ka sapņo. Viņš guļ būdā, un debe­sīs virpuļo zvaigznes. Viņš ir klāts ar aukstiem baiļu svied­riem, taču nespēj pakustēties. Zvaigznes aptumšo ēna, un kāds pārliecas viņam pāri. Toraka sejai pārslīd slapji mati. Viņš dzird, kā klusi iečīkstas sapelējusī roņāda. Viņa augums saraujas no ledainas elpas.

"Jūras dibenā ir vientuļi… Manu miesu skrubina zivis. Jūrasmāte valsta manus kaulus. Auksti. Tik auksti."

Toraks cenšas runāt. Taču lūpas nekustas.

"Kāpēc tu uz Stāvās klints nebiji kopā ar mani? Tevi gaidīdams, es jutos vientuļš. Vēl vientuļāks es esmu tagad. Un tik auksti…"

Toraks spēji pamodās.

Vēl nebija pienācis rīts. Viņš nebija gulējis pārāk ilgi. Vilks bija projām, taču Rips un Reka lēkāja būdas priekšā un ķērca: "Mosties, mosties!"

Toraks ar pirkstu kauliņiem izberzēja acis.

Piedod, radinieki Es palaidu garām savu iespēju. Taču es viņu atkal atradīšu, es zvēru! Es tevi atriebšu.

Kraukļi Slaiko Bezastaini pieskatīs, un Vilks tālu neies. Taču šo gaudošanu viņš nevarēja atstāt bez ievērības.

Viņš to bija dzirdējis miegā. Tumšais Kažoks bija at­griezusies no Kalniem, tā centās Vilku atrast! Tad viņš pamodās un viņu pārņēma vilšanās. Viņa bija citā īste­nībā, nevis šajā.

Taču Vilks no jauna izdzirdēja gaudošanu. Ļoti klusu un tālu, taču tā bija viņa. Viņas kaucienus Vilks pazītu jebkur.

Elsodams no kvēlas vēlēšanās, viņš lēkšoja cauri Me­žam. Kad atnāca gaisma, viņš ielēca mazā ātrajā ūdenī un pārpeldēja pāri kādam lielākam. Slaikajam Bezastainim būs labi ar kraukļiem. Un Vilks drīz vien atgriezīsies.

Kraukļi, uzbužinājuši cekulus, lidinājās no koka uz koku un ķērca dusmīgus brīdinājuma saucienus.

"No kā šie mani brīdina?" Toraks brīnījās.

Kad viņš atstāja Vējupes krastu un pagriezās uz zieme­ļiem, lai dotos uz Staltbriežu nometni, bija klāt rītausma. Pūta brāzmains vējš, un koki vaidēja. Pieņēmās spēkā ļaunas priekšnojautas: krūtis sažņaudzās un kļuva grūti elpot.

Arī citas radības jutās tāpat. Gaisā laidelējās putni: sīļi, žagatas un vārnas. Tik tikko novirzīdamies no ceļa, lai neuzskrietu virsū Torakam, it kā izvairīdamies no lielāka ļaunuma, garām aizrikšoja staltbriedis. Zēns domāja par Renu un pielika soli.

Priekšā aiz pīlādža parādījās kāds stāvs, un viņš pazina Staltbriežu sievieti, kurai bija ar lūkiem nosaitēta galva. Tā izbijās, bet pēc tam pārvarēja kautrību un skrēja Tora­kam pretim.

- Beidzot! viņa iesaucās un kautrīgi pasmaidīja. Mēs tevi visur meklējām!

- Kas vainas? puisis skarbi jautāja. Vai kaut kas atgadījies ar Renu?

- Viņa ir drošībā kopā ar pārējiem; mēs raizējāmies par tevi. Mēs nezinājām, uz kurieni tu esi devies.

Abi soļoja pa taku: sieviete iepakaļ Torakam, kas stei­dzās pa priekšu. Viņš saklausīja tālīnus pērkona dārdus. Uz lapām noplakšķēja pirmās lietus lāses, un viņš uzvilka kapuci. Kāds sagrāba Toraku aiz potītes un uzrāva viņu augstu gaisā.

Zeme apakšā šūpojās tā, ka kļuva nelabi. Kad apdul­lums mitējās, viņš apjēdza, ka aiz vienas kājas karājas jaunā pīlādzī, kas pirms dažiem mirkļiem bija noliecies līdz zemei.

"Tu, muļļa," Toraks pie sevis nočukstēja. "Visparas­tākā cilpa, un tu iekāpi tieši tajā!"

Naža makstī vairs nebija. Iekritis balandu pudurī, tas bija neaizsniedzams. Puisis nikni uzsauca sievietei, lai nāk un pārgriež virvi.

Tā steidzās pa taku.

- Tu esi noķerts cilpā, viņa teica.

- Tas ir acīm redzams! Toraks atcirta. Pārgriez striķi!

Sievišķa rokas nevarīgi karājās gar sāniem.

Vai viņai vispār bija prāts? Dusmās sēkdams, Toraks ieķērās valgā, kas bija cieši savilcies ap viņa kreiso potīti. Puisis ierūcās un atslīga atpakaļ.

- Pārgriez virvi!

- Nē, sieviete teica.

Virve čīkstēja. Pa lapām bungoja lietus lāses.

Tikai tad viņš saprata, ka tas nav lietus. Tās bija pelnu pārslas, kas virpuļoja kā netīrs sniegs. Un atspulgs debe­sīs nebija tajā pusē, kur vajadzēja parādīties saulei. Tas atradās nevis austrumos, bet gan rietumos.

- Ugunsgrēks, viņš sacīja. Mežā izcēlies uguns­grēks.

- Jā, sieviete teica pārvērstā balsī.

Karādamies ar kājām gaisā, Toraks redzēja, kā tā at­saitē lūkus, kas klāja viņas galvu, un papurina garus, pelnu pelēkus matus.

- Uguns ir izbēgusi, viņa teica. Tā ēd Mežu. Izre­dzētā to atbrīvoja.