Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

DIVDESMIT CETURTĀ NODALA

Izpletis uz visām pusēm izstīdzējušās kājas, tur gulēja kumeļš. Tas izskatījās tikpat pārsteigts kā Toraks no šīs sprauslāšanas.

Puisis maigi paglāstīja tam krēpes, un kumeļš pamirk­šķināja viņam ar garajām skropstām. Torakam atmirdzēja cerību stariņš. Ja ugunsgrēku pārdzīvojis kumeļš, varbūt tas bijis pa spēkam arī Vilkam un Rēnai.

Pusbalsī runādamies, Toraks noraisīja jostu un apmeta to dzīvniekam ap kaklu. Tas pieslējās kājās un sagrīļojās. Pēc tam kumeļš nolieca galvu un noklepojās.

Pēc īsa cīniņa puisis to dabūja ūdenī, un abi kopā pel­dēja uz krastu.

Kolīdz viņi bija sasnieguši seklumu, no krasta atska­nēja uzstājīga bubināšana. Kumeļš pārsteidzoši skaļi atbil­dēja un nostiepa jēlādu. Toraks palaida vaļā siksnu, un tas grīļodamies devās pie melna apveida, kas vīdēja starp kokiem. Māte un dēls viens otram piebikstīja ar purnu, un kumeļš palīda tai zem vēdera zīst pupu.

Toraks saskatīja vēl vairākus zirgus. Galvenā ķēve pagriezās un apveltīja viņu ar caururbjošu skatienu un tajā brīdī Toraks saprata, kas darāms.

Viņš ārstniecības augu dozē drudžaini sagramstīja Seiunas dotās saknes atliekas un iebāza tās mutē. Ja šajā postažā kaut kur bija Vilks vai Rena, kas gan to zinātu labāk nekā medījums?

Pārējie zirgi, neapmierināti ar Toraka klātbūtni, kāpās sānis, taču bara vadone palika, kur bijusi. Klausīdamās puiša vaidos, kad sākās krampji, tā grozīja ausis. Ķēve nolieca galvu un vēroja, kā viņš, saķēris vēderu, nogāžas zemē un saceļ pelnu mākoni…

…un ar savām zirga acīm Toraks skatījās uz ķermeni, kas raustīdamies gulēja zemē ar putām uz lūpām.

Pirmo reizi mūžā viņš izjuta, kāda ir medījuma nemi­tīgā modrība. Vienu ausi viņš bija pagriezis pret cilvēku, kas kārpījās kvēpos, bet otru bija pieliecis, lai dzirdētu, kā zviedz ķēve, kas dzinās pakaļ savam kumeļam. Viena acs pētīja krastmalu, lai pārliecinātos, vai tur nav mednieku, bet otra nogāzi, kamēr ķēves deguns darīja zināmu katru bara locekļu kustību.

Ķēves dvēseles izrādījās pārsteidzoši stipras, taču ļoti bailīgas, un, kaut gan Toraks gribēja, lai tā uzrikšo kalnā, viņa atteicās to darīt. Viņa bija gudra ķēve un zināja, ka jāizvairās no visa neparastā, un, tā kā neparasts bija uiss, viņa nekustējās no vietas. Viņas bars bija pārdzīvojis ugunsgrēka šausmas, un tagad zirgi atradās melnā Mežā, kur nebija ganību, un tikai ūdens smaržoja tāpat kā agrāk, tāpēc viņa palika tā tuvumā.

Taču svešās dvēseles, kas bija ieperinājušās kaulu sma­dzenēs, darīja viņu nemierīgu. Ķēve sprauslāja un bolīja acis, un satrauktais bars darīja to pašu.

Dvēseļu cīniņā Toraks guva virsroku. Pametis gaisā pakaļkājas, viņš laidās riksī. Viņa četras kājas bez piepū­les dārdināja zemi. Kas par spēku, kas par ātrumu! Dim­dinādams augšup pa nogāzi, viņš juta mežonīga prieka pieplūdumu, un bars viņam sekoja.

Kalna galā viņš pūzdams un elsdams apstājās. Pēc pel­niem smaržojošs vējš spēlējās krēpēs un vēsināja nosvī­dušo kaklu. Viņš iepleta nāsis, lai ieelpotu smaržas.

Gandrīz tūlīt pat viņš saoda vilku.

Atcerēdamās asos ilkņus, kas bija plosījuši viņas sānus, ķēve notrīsēja. Toraks viņu piespieda palikt stāvam. Tad viņš to izdzirdēja: gari stiepts, viļņojošs kauciens. "Es tevi meklēju…"

Tas nebija Vilks.

Vilšanās bija tik liela, ka viņš zaudēja varu pār ķēves garu, un vadone pagriezās un nesās lejup pa nogāzi.

Izlauzusies caur apjukušo baru, tā meklēja drošību pie ūdens.

Uzjundīdama pelnu mākoni, ķēve apstājās. Viņa saoda gaļas smārdu, kuru izplatīja cilvēku elpa. Daži no tiem nēsāja sikspārņu ādas, bet citi zirgu astes. Ķēve bija pārsteigta, bet ne nobijusies. No visiem Meža medniekiem viņu neapdraudēja vienīgi cilvēki.

Nobijies bija Toraks. Viņš redzēja zemē neaizsargātu guļam savu cilvēka ķermeni. Arī mednieki to bija pama­nījuši.

Toraks redzēja, kā tie ar nežēlīgu izteiksmi tetovētajās sejās tuvojas pa gurkstošo, izdegušo zemi. Viņš redzēja, kā Meža Zirgu ģints mednieks viņu pabiksta ar pīķa kātu. Kāds cits viņam iespēra pa sāniem. Toraks sajuta vieglas sāpes.

Tagad jau tie viņu bija ielenkuši un spārdīja un dauzīja. Pēkšņi viņš bija atpakaļ savā ķermenī, un viņu plosīja sāpes. Viņš ievaidējās. Kaut kas iebelza viņam pa galvu.

Pēdējā mirklī, kad Toraks vēl bija pie samaņas, viņš klusi uzgaudoja Vilkam: "Piedod, barabrāli, piedod, ka nespēju tevi atrast!"

"Piedod, Rena!"