Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

PIRMĀ NODALA

Dažkārt viss atgadās pēkšņi. Pārāk pēkšņi.

Tava smailīte lido pāri viļņiem kā jūras krauklis, tavs airis sviež sudrabotas mailītes pāri ūdenszālēm, un šķiet, ka viss ir kārtībā: nemierīgā Jūra, saule tavās acīs un aukstais vējš, kas pūš tev pakausī. Tad lielāka par vali no ūdens iznirst radze un tu dodies tai tieši virsū un vari nogrimt dibenā…

Lai no tās izvairītos, Toraks dziļi iegremdēja ūdenī airi. Smailīte sazvāļojās un gandrīz apgāzās, taču par mata tiesu paskrēja garām akmenim.

Caurcaurēm slapjš un rīstīdamies no sāļā ūdens, viņš centās atgūt līdzsvaru.

- Vai viss kārtībā? uzsauca Beils, kas turējās nopa­kaļ.

- Nepamanīju akmeni, Toraks, juzdamies muļķīgi, nomurmināja.

Beils plati pasmaidīja.

- Mums nometnē ir pāris iesācēju. Gribi tiem pievie­noties?

- Labāk tu, To raks, apšļakstīdams Beilu ar aira mes­tajām šļakatām, atcirta. Līdz Stāvajai klintij es tikšu pirmais!

Puisis no Roņu ģints pārsteigts iebļāvās, un viņi sāka sacīksti: nosaluši, slapji, taču priecīgi. Augstu virs galvas Toraks pamanīja divus tumšus punktus. Viņš uzsvilpa, un Rips un Reka, ar spārnu galiem gandrīz skardami viļņus, drāzās pie viņa lejup, lai lidotu blakus. Toraks izvairījās no ledus gabala, un to pašu darīja arī kraukļi, uz kuru spožajām, melnajām spalvām saule meta purpursārtu un zaļganu atblāzmu. Viņi traucās uz priekšu. Toraks centās turēties līdzi. Muskuļi smeldza. Sāļais ūdens dedzināja vaigus. Viņš skaļi iesmējās. Tas bija gandrīz tikpat labi kā lidot.

Beils, kas bija divas vasaras vecāks un pazīstams kā labākais smaiļotājs salās, izrāvās priekšā un pazuda ēnā, kuru meta zemesrags, ko sauca par Stāvo klinti. Kad viņi izairējās no līča, Jūra kļuva niknāka un Toraka laivā, gandrīz to apgāzdami, iešļācās viļņi.

Atguvis līdzsvaru, Toraks saprata, ka laivas priekšgals sagriezies uz citu pusi. Saules gaismā Roņu līcis izskatījās brīnišķīgs, un uz mirkli viņš aizmirsa par sacensībām. Dienvidu pusē virs ūdenskrituma cēlās migla un virs klin­tīm riņķoja kaijas. Krastmalā virs Roņu sakumpušajiem mitekļiem virmoja dūmi un garie zārdi ar iesālītajām men­cām vizuļoja kā salā. Viņš pamanīja Finkedīnu, kura tumši rudie mati spilgti izcēlās starp gaišmatainajiem Roņiem; tur bija arī Rena, kas vadīja loka šaušanas nodarbības apbrīnas pilnu bērnu bariņam. Toraks plati pasmaidīja. Roņi labāk prata apieties ar harpūnu nekā ar loku un bultām, un Rena nebija no tām pacietīgākajam skolotā­jām.

Beils uzsauca, ka jāpasteidzas, tāpēc Toraks sparīgi ķērās pie aira.

Tikuši garām Stāvajai klintij, viņi saprata, ka ir izba­dējušies, tāpēc iegriezās mazā līcītī, kur sakūra uguns­kuru no jūraszālēm un no ūdens izskalotiem sprunguļiem. Pirms maltītes Beils iemeta sauju kaltētu mencu seklumā Jūrasmātei un savam ģints aizbildnim, bet Toraks, kam aizbildņa nebija, iebāza aļņa asinsdesas gabalu kadiķa krūmā kā ziedojumu Mežam. Tas šķita mazliet dīvaini, jo Mežs atradās dienas airējuma attālumā uz austrumiem, taču vēl dīvaināk būtu, ja viņš to nedarītu.

Pēc tam Beils sadalīja žāvēto mencu atlikumu tās bija garšīgas, mīkstas, un pārsteidzoši, ka negaršoja pēc zivīm -, bet Toraks tikmēr no klintīm savāca gliemenes. Tās viņi apēda jēlas: pārplēsa čaulu un vienu pusi izmantoja, lai izskrāpētu maigo, barojošo, oranžo mīkstumu. Pēc tam Beils palīdzēja pieveikt aļņa desu. Tāpat kā pārējie ģints locekļi, viņš bija priecīgs par to, ka Meža un Jūras ģintīm vairs nebija nesaskaņu un tādējādi visi varēja uzelpot.

Joprojām izsalkuši, abi nolēma pagatavot sautējumu. Toraks piepildīja ar strauta ūdeni ādas katliņu, pakarināja to uz šķērskoka virs ugunskura un iebēra tajā uz oglēm nokaitētus oļus. Beils pievienoja sarkanās jūras­zāles, kuras bija atradis piekrastē, un riekšu slieku, kas tika izkašņātas no zemes, bet Toraks piemeta vēl mazliet jūraskāpostu, jo vēlējās, lai kaut kas zaļš viņam atgādi­nātu par Mežu.

Puiši gaidīja, līdz maltīte būs gatava: Toraks berzēja nosalušos pirkstus, bet Beils, ievietodams jūraszāļu stiebrā gliemenes čaulu, kuru nostiprināja ar roņa cīpslu, kas tika salūkota šūšanas piederumu makā, pagatavoja karoti.

- Lai laba zveja! no Jūras uzsauca kāda balss, kas abiem lika salēkties.

Smailītē sēdēja zvejnieks no Jūras Kraukļu ģints. Viņa tīkls, pīts no valzirga ādas, bija pilns ar siļķēm.

- Lai laba zveja arī tev, Beils atbildēja uz sveicienu, kas bija tik pierasts Jūras ģintīm.

Izbraucis krastā, vīrs uzmeta skatienu spilgti melna­jiem tetovējumiem uz Toraka vaigiem.

- Kas ir šis tavs draugs no Meža? viņš jautāja Beilam. Vai šie tetovējumi neliecina par Vilku ģinti?

Toraks atvēra muti, lai atbildētu, taču Beils viņu ap­steidza.

- Tas ir mans radinieks. Finkedīna audžudēls. Viņš medī kopā ar Kraukļiem.

- Un es neesmu no Vilku ģints, Toraks teica. Man nav ģints.

No viņa skatiena zvejnieks saprata to, ko bija vēlējies uzzināt. Viņa roka pieskārās ģints aizbildņa spalvām, kas bija piešūtas pie pleca.

- Esmu par tevi dzirdējis. Tu esi tas izraidītais.

Toraks bez apdoma pieskārās pierei, kur galvas apsējs

slēpa kādreizējo izraidītā tetovējumu. Finkedīns to bija pārveidojis tādējādi, ka tas vairs neizskatījās pēc izrai­dītā tetovējuma, taču pat Kraukļu ģints vadonis nespēja izdzēst ļaužu atmiņas.

- Ģintis viņu ir pieņēmušas atpakaļ, Beils sacīja.

- Tā jau runā, zvejnieks bilda. Labi. Lai tad veicas zvejā!

Uzmetis Torakam aizdomu pilnu skatienu, viņš, saru­nādamies tikai ar Beilu, aizīrās projām.

- Neņem vērā, Beils pēc neilga klusuma brīža teica.

Toraks neatbildēja.

- Lūk, Beils pasniedza viņam karoti. Savu tu atstāji nometnē. Un neskumsti! Viņš ir no Jūras Kraukļiem. Ko šie var zināt?

Toraks savieba lūpas.

- Tikpat, cik Roņi, viņš teica.

Beils metās virsū, un viņi lauzās, smējās un vārtījās pa oļiem, līdz Torakam izdevās sagrābt pretinieka roku un piespiest to lūgt žēlastību.

Puiši klusēdami ēda un atlikumus meta Ripām un Rekai. Tad Toraks apgūlās pie ugunskura, lai sasildītos, bet Beils piemeta malku. Roņu puisis nepamanīja, kā no aizmugures lempīgā gaitā pielavās Rips. Abiem kraukļiem bija iepatikušās Beila garās, gaišās cirtas, kurās viņš bija iepinis zila slāņakmens krellītes un sīkas moivu asakas.

Rips spēcīgajā knābī satvēra vienu no asakām un laidās projām. Beils iebļāvās. Rips palaida vaļā laupījumu un ar pussakļautiem spārniem nosēdās zemē: nevainīgs krauk­lis, kas nepatiesi apsūdzēts. Beils iesmējās un pasvieda viņam pusi sliekas.

Toraks pasmaidīja. Bija labi atkal atrasties kopā ar Beilu. Viņš bija kā brālis vai arī tāds, kāds Toraka iztēlē varētu būt brālis. Abiem patika vienas un tās pašas lietas, abi priecājās par vieniem un tiem pašiem jokiem. Taču viņi bija atšķirīgi. Beilam bija gandrīz septiņpadsmit va­saru, un tātad drīz viņam būs jāatrod draudzene un jāuz­ceļ pašam sava mītne. Tā kā Roņi nekad nepārvietoja nometni, tas nozīmēja to, ka, atskaitot neilgos tirgoša­nās braucienus uz Mežu, viņš vadīs savas dienas šaurajā pludmalē pie Roņu līča.

Nekad nepārvietot nometni… Par to iedomājoties vien, Torakam aizrāvās elpa un viņš nodrebinājās. Bet tomēr šāda noteiktība! Visa tava dzīve ir līdzīga labi izmiecētai roņādai. Dažreiz viņš brīnījās, kā cilvēks tad var justies.

Beils apjauta izmaiņas Toraka garastāvoklī un apjau­tājās, vai draugs skumst pēc Meža.

Toraks paraustīja plecus.

- Bet pēc Vilka? Beils jautāja.

- Vienmēr.

Vilks bija pilnīgi noteikti atteicies kāpt laivā, tāpēc viņiem nācās to pamest vecajā vietā. "Drīz būšu atpakaļ," Toraks sacīja barabrālim vilku valodā. Taču viņš nebija pārliecināts, vai Vilks ir sapratis.

Domas par Vilku viņu darīja nemierīgu.

- Kļūst vēls, Toraks sacīja. Mums jātiek uz Stāvās klints, līdz iestājas krēsla.

Tādēļ jau viņš kopā ar Finkedīnu un Renu bija iera­dies. Uz ziemas beigām salās atkal sāka valdīt bažas, un aizdomās tika turēti dvēseļēdāji, kas meklēja uguns opāla pēdējo lausku, kura bija pazudusi kopš Roņu burvja nāves. Jau pusmēnesi Roņi sargāja apmetni. Šonakt bija Beila un Toraka kārta.

Berzdams ar smiltīm jēlādas katliņu, Beils izskatījās norūpējies. Viņš atvēra muti, it kā gribēdams kaut ko teikt, taču tad papurināja galvu un sarauca pieri.

Viņa dabā nebija kaut ko vilkt garumā, tātad sakāmais laikam bija svarīgs. Toraks virpināja pirkstos ūdenszāļu grīsti un gaidīja.

- Kad gatavosieties doties atpakaļ uz Mežu, Beils, neskatīdamies viņam acīs, teica, es lūgšu Rēnai, lai viņa paliek šeit. Ar mani. Gribu zināt, ko tu par to domā.

Toraks kļuva gluži mēms.

- Torak?

Puisis iemeta ugunī ūdenszāļu kumšķi un noraudzījās, kā to apņem purpursārtas liesmas. Viņš jutās tā, it kā pēkšņi būtu nonācis bezdibeņa malā.

- Rena var darīt, ko grib, viņš beidzot teica.

- Bet tu? Ko tu par to domā?

Toraks pielēca kājās. No niknuma viņam bija uzme­tusies zosāda un krūtīs neganti dauzījās sirds. Viņš palū­kojās lejup uz Beilu, kas bija glītāks, vecāks un turklāt ģints loceklis. Viņš zināja: ja paliks, tad viņi kausies un šoreiz tas būs pa īstam.

- Es braucu, viņš sacīja.

- Atpakaļ uz nometni? Beils jautāja māksloti mierīgā balsī.

- Nē.

- Uz kurieni tad?

- Vienkārši projām.

- Kā tad ar sargāšanu?

- Sargā viens pats.

- Torak, neesi…

- Es teicu: sargā viens pats\

- Labi. Labi, Beils sacīja, vērdamies liesmās.

Toraks spēji pagriezās un skrēja pie savas laivas. Viņš

devās uz ziemeļu piekrasti projām no Roņu līča. Dusmas bija pārgājušas, un iestājās auksts, neizprotams mulsums. Viņš ilgojās pēc Vilka. Taču Vilks atradās tālu.

Atradis kādu nelielu līcīti, viņš piestāja krastā. Smailīti Toraks pa lēzenu nogāzi uzvilka augstāk, kur auga skrajš mežiņš, jo viņam bija vajadzīga bērzu un pīlādžu smarža, pat ja tie salīdzinājumā ar Meža ciltsbrāļiem bija panīkuši un piesūkušies ar Jūras sāli. Nē, tajā vakarā viņš Roņu līcī atgriezties nedrīkstēja. Jāpaliek tepat.

Torakam nebija ne mantu saiņa, ne guļammaisa, taču kopš laikiem, kad bija ticis izraidīts, viņš vienmēr nēsāja līdzi visnepieciešamākās lietas: cirvi, nazi un posa maciņu. Nostiprinājis uz mežmalā atrastiem mietiem otrādi apvērstu smailīti, viņš pret tās sāniem saslēja zarus un pēr­nās ērgļpapardes: izveidojās patvērums. Pēc tam viņš no ūdensmalā izskalotiem sprunguļiem sakūra ugunskuru, ap kuru sakrāva akmeņus, lai ilgāk turētos siltums. Vis­apkārt bija pietiekami daudz sausu ērgļpaparžu un ūdens­zāļu guļvietai, un ziemeļbrieža ādas kamzolī un stulpiņos viņš diez vai nosaltu. Vajadzēja būt labi diezgan.

Bija skaidra sulu mēneša nogales nakts Roņi gan šo laiku dēvēja par mencu nārsta mēnesi un bija dzir­dams, kā seklumā pret akmeņiem noklaudz vientulīgs ledus gabals. Aiz ugunskura uz pīlādža zara, saspiedušies kopā un pabāzuši knābjus zem spārniem, snauda Rips un Reka.

Toraks gulēja un raudzījās liesmās. Pagājuši deviņi mēneši, kopš viņš bijis izraidītais, taču atrasties klajumā un neslēpt ugunskuru joprojām šķita savādi.

Vajadzētu irties atpakaļ.

Taču viņš nevarēja paskatīties acīs Beilam. Un Finkedīnam. Un Rēnai.

Viņš ciešāk ietinās kamzolī, un kaut kas iedūrās sānos. Tā bija Beila darinātā karote: viņš droši vien to Tora­kam bija aizbāzis aiz jostas, kad tas skrēja projām. Puisis pagrozīja to pirkstos. Tā bija taisīta pamatīgi spals cieši nosaitēts ar cīpslām

Toraks smagi nopūtās. No rīta jābrauc atpakaļ un jāatvainojas. Beils sapratīs. Šādos jautājumos viņš bija lādzīgs un nekad neīgņojās.

Toraks gulēja slikti. Sapņos viņš dzirdēja pūci un Renu, kas viņam stāstīja kaut ko nesaprotamu.

Brīdi pēc pusnakts viņš pamodās. Mēness nebija re­dzams, jo šajā laikā to bija apēdis debesu lācis, un mie­rīgajā Jūrā šūpojās vienīgi zvaigžņu atspulgs. Vajadzēja braukt uz Roņu līci uzrāpties Stāvajā klintī un atrast Beilu.

Juzdamies neatpūties un ļengans, Toraks nojauca mi­tekli un uzlēja ugunskuram ūdeni. Rips un Reka negribīgi izvingrināja spārnus un uzbužināja cekulus, lai parādītu savu nepatiku pret tik agru došanos ceļā, taču, kad Toraks ielaida seklumā smailīti un airējās projām, viņš izdzirdēja skaļus un noteiktus kraukļu spārnu švīkstus.

Austrumos kā spilgti sarkana rēta starp Jūru un debe­sīm parādījās saules mala, taču Roņu līcis joprojām grima tumsā; zvaigžņu gaismā vīdēja Stāvā klints. Kaijas bija devušās pie miera, roņādas teltīs valdīja klusums. To traucēja vienīgi ūdenskritums, Jūras viltīgie šļaksti un mencas, kas sprakšķēdamas žuva uz zārdiem.

Toraks izkāpa krastā līča ziemeļu malā. Zem viņa zāba­kiem gurkstēja gliemežvāki, un viņš ieelpoja sīvo aromātu, kas cēlās no apdzēstajiem ugunskuriem. No zārdiem uz viņu ar nedzīvām, sāli piesātinātām acīm noraudzījās mencas.

Reka badīgi ieķērcās tā bija pamanījusi maitu un abi kraukļi traucās uz akmeņiem Stāvās klints pakājē.

Vēl bija pārāk tumšs, lai Toraks spētu saskatīt, ko tie atraduši, taču kaut kāda iemesla dēļ viņam pār skaustu sāka tekāt skudriņas.

Lai kas tas bija, Rips un Reka tuvojās piesardzīgi, kā jau kraukļi to mēdz darīt, tie pielēca tuvāk, bet tad palidoja gabaliņu atpakaļ.

Toraks centās sev iestāstīt, ka tas var būt jebkas. Taču viņš jau drāzās un klupa pār trūdošo jūraszāļu kaudzēm. Nokļuvis tuvāk, zēns saoda salkano smaku, kuru nav iespējams sajaukt ne ar ko citu. Viņš saļima uz ceļiem. Nē. Nē.

Toraks būtu varējis kliegt skaļā balsī, un kraukļi, brī­dinoši ieķērkdamies, jau lidoja projām. Nē.

Toraks pierāpās tuvāk. Pirksti sajuta mitrumu un kļuva sarkani. Viņš redzēja baltas kaulu šķēpeles un stīgrus, pelēkus dubļus. Viņš redzēja, kā caur gariem, gaišiem matiem, kas izrotāti ar zilu slānekli un moivu asakām, sūcas tumsa. Viņš redzēja pazīstamās acis, kas nedzīvas lūkojās debesīs.

Dažkārt viss atgadās pēkšņi. Pārāk pēkšņi.