Biedrs mauzeris

DIVPADSMITA NODAĻA, kurā Parabellums klusē, bet fakti runā paši par sevi

Jau divdesmit četras stundas Parabellums sēdēja viennīcā, bet arvien vēl nespēja pierast pie cietuma modernajām labierīcībām. Viņš ar redzamu labpatiku uzlūkoja gultu, kas bija pieslieta pie nesen balsinātās sienas, elektrisko spuldzi, kas nokarājās no tikpat bal­tiem griestiem. Un, pats galvenais, te varēja pastaigā­ties, mērot veselus četrus soļus no dzelzs apkaltajām durvīm līdz logam, kas, kaut restots, tomēr ļāva saska­tīt debesis. Šai pirmajā dienā viņam nemaz neienāca prātā, ka, remontējot cietumu, elektrība ievilkta, lai arī naktī ar kontrolspuldzes palīdzību būtu iespējams pār­raudzīt katru arestanta kustību. Neapjēdza, ka žilbino­šās sienas ļāva uzraugiem tūlīt pamanīt ikvienu mēģi­nājumu ierīkot slēpni vai izmantot tās rakstīšanai.

Cits kameras vientulību varbūt izjustu kā slogu. Parabellums turpretī vēl labi atcerējās katorgas tumšo baraku, kad divatā nācās gulēt uz blakšainās nāras, kur viņus naktī pieķēdēja pie netīrām, nokvēpušām sie­nām … Lūk, laukā kaut kas nožvadzēja, laikam no akas cēla ūdens spaini, bet Parabellumam pēkšņi likās, ka pārvērtusies visa apkārtne . . .

Ķēde joprojām žvadz, nevis ārā, bet tepat — tā

satur viņa kāju dzelžus. Apkārt ir tumsa. Katordznieki guļ murgu pilnā miegā — pārcilvēcisku pūliņu nomocīti, līdz nāvei noguruši darba lopi. Viņu ķēdes nešķind. Kameru piepilda tikai smaga krākšana, diloņslimo sēk- šana, neskaidra murmināšana. Ari viņa ķēde nedrīkst žvadzēt — ap baraku vientuļiem soļiem staigā sargs un dzirdīgām ausīm ieklausās nakts tumsā. Arī pašā barakā ir ļaudis, kas par dažiem atlaistiem cietuma gadiem lab­prāt nodotu viņu, tāpat kā nodeva pie pirmās bēgšanas. Un kas? Nevis kaut kāds zaglis vai profesionāls krāp­nieks, bet paša biedrs, kuram viņš bija uzticējies. Node­vējam katorgu apmainīja pret apmešanos Sahalīnā, bet viņu iekala važās. Smagās važās, no kurām jātiek vaļā. Un tiks! Visvairāk jābaidās no nodevības. Tāpēc viņš aptinis ķēdes ar lupatām, un tomēr tās pie katra vīles vilciena izdod metālisku skaņu. Ne jau skaļu, jo neviens nemostas, tomēr pašam tā šķiet kā zāģa vaids. Vīle pa­gatavota no dzelzs gabala, tā tikko grauž cieto tēraudu. Pienāk rīts — labi, ja viņš ticis uz priekšu par pusmili- metru. Un atkal nakts, atkal nervus bendējošais skud­ras darbs, atkal mūžīgās bailes no nodevības. Nolādēta ķēde! Šo metala čūsku, ko nekādi nevar apklusināt, viņš ienīst vēl vairāk par baronu Zīversu, šo necilvēku, kam parādā savas važas. Barons veikli pratis tikt vaļā no dumpīgā kalēja, kura smēdes dzirkstis draudēja aizde­dzināt visu pagastu.

Kas zin, vai Zīverss pats nav nogalinājis krodzi­nieku, kura slepkavībā tika apvainots Maksis Tē­rauds . . . Mūža katorga ir liels, milzīgs parāds, to var atlīdzināt tikai ar asinīm, ar nāvi! Viņš, apdomīgais Kalēju Maksis, tiesas dienā pie savām važām zvērēja no­nāvēt baronu. Nožņaugt ar savām katordznieka rokām. Tāpēc viņš vīlē šīs nolādētās važas, kas atdala no at­maksas. Nakti pēc nakts, milimetru pēc milimetra . . . Nožvadz nedēļas, nožvadz mēneši. Paies vēl daudzas naktis, bet kādu dienu, ja vien viņa bēgšanas nodomu neatklās, viņš tomēr būs brīvs! Un tad barons Zīverss varēs noskaitīt savu pēdējo lūgšanu .. .

Un, lūk, viņš jau guļ uz vagona jumta, sastindzis no sala, nespējīgs pakustēties. Nolādētie riteņi klaudz, klaudz bez rimas, bez apstājas, bet rokas, kājas ir brīvas! Viņš guļ augšā, viņu nedrīkst redzēt — stacijās dežurē žandarmi, arī vilcienā atradīsies ļaudis, kas par simts rubļu prēmiju labprāt nodos izbēgušo katordz- nieku. Kad pienāk nakts, viņš pavirzījies uz priekšu tikai par nieka gabalu, par dažiem simtiem verstu. Bet jānobrauc vēl tūkstoši — puse Sibīrijas, visa Krievija. Nakts ir laba, nakts slēpj no vajātājiem, naktī drīkst iekrist miega aizmirstībā. Tomēr pēc katras nakts atkal pienāk diena ar riteņu rīboņu un mūžīgām bailēm no atklāšanas. Tā tas turpinās versti pēc versts, dienu pēc dienas, bet kādreiz, ja vien neuzies, ja vien kāds neno­dos, viņš tomēr nokļūs līdz Liepmuižai…

Un tad pienāk nakts, kad tumša ēna atdalās no preču vagona bremžu platformas, nedzirdami nokūleņo pa uz­bērumu un dažiem lēcieniem sasniedz mežu, kas stiep­jas abpus sliedēm. Mirkli vēlāk — sastāva sarkanais lukturis vēl gail pavisam netālu — bēgļa stāvs jau iz­gaisis starp Liepmuižas simtgadīgajiem kokiem. Un pēc nedēļas kalpi ceļmalā atrod barona Zīversa līķi . . .

Klusi, tomēr neatlaidīgi klauvējieni izrāva Parabel­lumu no drūmajām atmiņām. Tie nebija nejauši trok­šņi — gluži kā visos cietumos, arī šeit mūri kalpoja signalizācijai. Kaimiņš patlaban izsita kādu ziņu. Kā jau vecs katordznieks, Parabellums tik labi pārzināja ieslo­dzīto morzi, ka bez pūlēm atšifrēja klauvējienus. Viņš pat varēja atļauties turpināt soļot, lai zābaku klaudzie­niem noslāpētu nodevīgās skaņas. Vēsts bija pavi­sam īsa:

«Atejā pasts.»

Parasti uz atejas vietu veda trīs reizes dienā. Taču Parabellums nolēma izmēģināt laimi. Viņam patiešām veicās — bungošanas ataicinātais uzraugs gan noņur­dēja: «Te nav nekāda viesnīca,» — tomēr izlaida gai­tenī. Soļi spalgi atbalsojās tēraudā galerijā, gar kuru virknējās viennīcu durvis.

— Ātrāk, ātrāk! — skubināja uzraugs.

Parabellums par to daudz nebēdāja, jo pietika viena mirkļa, lai nemanot izņemtu no paslēptuves ziepju bum­biņu un noglabātu to.

Atgriezies kamerā, viņš ar gudru ziņu nesteidzās.

Un tiešām, nepagāja ne minūte, kad atvērās «vilciņš» un durvju caurumā parādījās. uzrauga pētošā acs. Vēl pa divi lāgi novērotājs velti lūkoja pieķert Parabel­lumu. Tikai pēc pusstundas tas izlobīja no ziepju bum­biņas zīdpapīra strēmeli.

«PAZIŅO, VAI IZDEVĀS NOGĀDĀT NAUDU SLĒPTUVĒ!

ROBIS.»

Atkal šī nolādētā nauda! Pietiekami viņš tās dēļ dauzīts un tirdīts slepenpolicijā! Pie joda, viņš nevie­nam neatklās, ko Rēguss un Ļihejevs nav izdabūjuši ar varu! Parabelluma varenais organisms un fanātiskā griba samērā viegli pārcieta spīdzināšanu. Domājams gan, ka šoreiz špiki neplosījās ar pilnu jaudu, baidī­damies, ka Parabellums neaiznes kapā pazudušās nau­das noslēpumu.

Kustinādams žokļus, kas vēl sāpēja no saņemtajiem sitieniem, viņš sakošļāja vēstulīti un norija. Tomēr tās saturu iznīcināt nevarēja. Doma par naudu neizgāja no prāta. Brīžiem tā bija tik mokoša, ka pāri lūpām izlau­zās nesakarīgi vārdi un nopūtas. Ne mirkli Parabellums nespēja rast mieru, līdz vakaram krustām šķērsām iz­staigāja kameru, savā iztēlē posmu pa posmam atkārto­dams ceļu, ko bija veicis laikā starp uzbrukumu ban­kai un apcietināšanu dzelzceļa stacijā.

Koka tupeļu klaudzoņa un durvju dārdoņa vēstīja, ka sākusies vakariņu izdalīšana. Drīz pienāca arī Para­belluma kārta. Viņš tūdaļ pamanīja, ka koridorščiks — tā cietuma žargonā dēvēja apcietinātos, kas tīrīja gai­teņus un iznēsāja ēdienu, — ir nomainīts. Šis te likās lādzīgāks par iepriekšējo. Pāris reizes apmaisījis ar pa­vārnīcu viru, viņš ielēja Parabellumam kāpostu biezu­mus un pat izzvejoja trīs speķa gabaliņus. Saņemdams no viņa savu katliņu, Parabellums sajuta saujā čauk­stošu papīrīti. Viņš par to daudz nebrīnījās, jo nebija retums, ka kriminālie šādi pakalpo politiskajiem.

— Atbildi iedosi rīt no rīta. Uz mani var paļau­ties, — pačukstēja gaitnieks, zīmīgi pamirkšķināja un aizcirta durvis.

Ari ši stremele bija aprakstīta viscaur drukas bur­tiem:

«ODINS ATIES AGRĀK, NEKĀ PAREDZĒTS! ROBIS KRITIS! STEIDZĪGI PAZIŅO, KUR NAUDA. ATAMANS.»

. .. Divas kameras tālāk Zibens šobrīd tāpat nodar­bojās ar pastu. No «muzejā» pārciestās spīdzināšanas viņš bija jau atkopies. Šeit neviens nesita, toties drau­dēja kas cits. Zibens zināja, ka bezdarbs kameras vien­tulībā jau dažu labu viennīcas iemītnieku novedis līdz ārprātam. Cīnīties pret to varēja tikai ar garīgu akti­vitāti. Bet ko darīsi, kad grāmatas neizsniedz? Tāpēc Zibens augu dienu sacerēja visādas sūdzības un petī­cijas, kurās centās pēc iespējas izzobot varas vīrus.

Viņa priekšā uz galda gulēja divas ar cietuma zī­mogu greznotas papīra loksnes. Vienu Zibens adresēja žandarmērijas priekšniekam:

«Tā kā mani apvaino par piederību pie «Latviešu sociālistiskās organizācijas», kā tas formulēts apsūdzībā, lūdzu še klātpielikto rakstu nosūtīt minētajai organi­zācijai, ar ko strīdīgais jautājums tad arī tiktu galīgi izšķirts.»

Lielu baudu Zibenim sagādāja otrā vēstule:

«Mani apvaino par piederību pie jūsu organizācijas. Es to noliedzu. Lai šo jautājumu taisnīgi izšķirtu, tad ar šo lūdzu paziņot ar parakstu un zīmogu, vai es pie­deru vai ne pie jūsu organizācijas.»

Apmierināti smīnēdams, Zibens pieklauvēja pie dur­vīm un caur ēdienu lūciņu nodeva savu sacerējumu dežurējošajam «gailim», kā cietumnieki dēvēja uz­raugus.

Ar tādām jokupēteriskām izdarībām Zibens pūlējās sevi uzturēt možu. Tomēr daudz vieglāk no tā nekļuva. Viņam draudēja savi divdesmit gadi, ja ne vairāk. Pa­stāvēja gan cerības, ka revolūcija atvērs cietuma vār­tus, bet Zibens apzinājās, ka šīs izredzes slēpj sevī arī lielas briesmas — pēdējā mirklī satracinātie sargi var apslaktēt visus politiskos ieslodzītos. Ek, kur labi tagad būtu atrasties kopā ar Līzi, kopā ar biedriem! Zibens domāja ne tikai par savu labumu. Lai cik izolēts bū­dams, viņš zināja, kas darās ārpasaulē, zināja, ka noti­kumi ievirzās izšķīrējā posmā. Tagad noderētu katrs piedzīvojis kaujinieks!

Vienreiz dienā viņš sev atļāva greznību raudzīties pa logu. Tā patiešām bija greznība, jo sargzaldātiem dots rīkojums šaut uz katru galvu, kas pavīd aiz restēm. Zibeni tas nebiedēja, jo viņš iemanījās novietot ķebli tā, lai, pats palikdams tikpat kā neredzams, varētu ielūko­ties pagalmā.

Aina, kas pavērās skatienam, aptvēra trīs cietuma korpusus, augsto žogu un otrpus tā kapus. Diezgan bē­dīga ainava, tomēr vesela pasaule, salīdzinot ar viennīcas šauro, nemainīgo četrstūri. Vilcienus, kuru svilpieni šad tad ielidoja kamerā, gan nevarēja saredzēt, bet ieslodzī­tais taču prot apmierināties ar mazumu. Lai cik ķecerīgi tas skanētu, izklaidēšanos sagādāja pat bēres — vismaz dabūja pavērot cilvēkus. Arī pašā pagalmā atradās, ar ko pamielot acis. Lūk, vidiņā ziedēja dažas lefkojas, do­mātas cietuma priekšnieka vāzei. Tikai pāris ziediņu, bet šeit tie likās krāšņāki par visām Arkādija parka puķēm. Lūk, arestanti aiznes uz virtuvi tukšos toverus, lūk, zal­dāti dodas nomainīt sargus.

Patlaban lejā varēja samanīt citu kustību — uzraugi veda uz attālāku korpusu sievietes. Spriežot pēc paunām, tās bija jaunpienācējas. Dažas gāja, drūmi nodūrušas acis, citas, nezaudēdamas dūšu, ziņkārīgi lūkojās apkārt. Kāda meitene grozīja galvu uz visām pusēm, it kā kaut ko meklēdama. Kad viņa atskatījās, Zibens pazina Dīnu.

. . . Pirkstiem laiski pieskardamies ermoņiku pogām, Ļihejevs apvaicājās:

— Vai Dīna Pūrmale novietota sieviešu korpusā? Viņš sēdēja uz gultas, kura kopš vakardienas stāvēja cietuma priekšnieka Ludviga kabinetā un galīgi izjauca rūpīgi atlasītās iekārtas harmoniju. Oto Ludviga piedā­vājumu apmesties citā istabā Ļihejevs kategoriski norai­dīja, jo nevēlējās ne uz soli attālināties no telefona, kas savienoja ar Rēgusu.

— Tieši tā! — cietuma priekšnieks runāja ar akcentu, kurā skaidri izpaudās viņa vāciskā izcelšanās. Izdienējis oficieris būdams, palkavnieks Ludvigs joprojām pieturē­jās pie militārā toņa.

— Pielieciet viņai visslīpētāko uzraudzi. Galvenais, pārķert viņas nelegālo pastu. Katru zīmīti, kas tiks at­rasta, nekavējoties atgādāt man!

Tā kā Dīna bija atstājusi banku kopā ar Parabel­lumu, Ļihejevs pielaida varbūtību, ka viņa zina, kur at­rodas nauda. Doma, ka ceturtdaļmiljons pazudis bez vēsts, varēja vai traku padarīt. Tāpēc slepenpolicijas priekšnieka palīgs bija apmeties uz dzīvi cietuma admi­nistrācijas ēkā un taisījās palikt te tik ilgi, kamēr neiz­dibinās noslēpumu.

Ludvigs īgni pamāja ar galvu. Kaut gan norādījumi tika doti pieklājīgā tonī, viņam derdzās nepārtrauktā muzicēšana. Ļihejevs savu vienmuļo meldiņu aprāva tikai tad, kad ienāca cietuma priekšnieka sieva.

— Vakariņas uz galda, — viņa teica. — Varbūt arī Ļihejeva kungs mūs pagodinās?

— Tencinu. Labprāt, — tas piekrita un piecēlās.

— Vai tad jūs varat tā pamest telefonu? — iedzēla Ludvigs.

Patiešām šai brīdi piezvanīja Rēguss.

— Izdarīts, Ivan Emerikovič, — ziņoja Ļihejevs.

— Gaitnieku nomainījām, zīmīte jau Parabelluma rokās. Es katram gadījumam pieliku, ka Robis beigts.

— Pareizi, — uzslavēja slepenpolicijas priekšnieks.

— Citādi Parabellumam vēl varētu ienākt prātā atbildēt, ka nauda atrodas norunātajā vietā. Un mēs paliktu ar garu degunu.

Nakti Ļihejevs pavadīja slikti. Sapnī viņam rādījās banknošu žūkšņi, kas kā debessmanna krita no māko­ņiem. Bet, tikko viņš mēģināja kādu satvert, nauda iz­slīdēja starp pirkstiem.

«Paldies dievam, ka tas tikai sapnis,» viņš nodomāja, pamozdamies ar pirmo gaismiņu.

Beidzot no viennīcu korpusa atnesa kāroto zīmīti.

Uztraukumā drebošiem pirkstiem Ļihejevs to atlocīja un sākumā velti pūlējās saburtot neveiklos ķerubus — Para­belluma milzīgajai kalēja rokai bija nācies grūti vadīt niecīgo grafīta gabaliņu. Galu galā izdevās izlasīt:

«IZBEIDZIET RAKSTĪŠANU. PAR NAUDU PARŪ- PESOS PATS.»

Ļihejevam dusmas iesitās galvā. Par tādu atbildi viņš varētu pats savām rokām saplosīt Parabellumu. Bet tieši to nedrīkstēja. Caur viņu taču veda vienīgais ceļš uz naudu.

Veselas piecpadsmit minūtes Ļihejevs pavadīja pie telefona, apspriezdamies ar Rēgusu. Kad viņš beidzot pakāra klausuli, bija gatavs jauns plāns. Un tam, velns parāvis, katrā ziņā jāizdodas! Cietuma priekšnieku viņš sastapa pie durvīm sarunā ar uzraugu.

— Priekšnieka kungs, divas vēstules, ko sūta četr­desmit astotās kameras iemītnieks, — uzraugs pasniedza Zibeņa sacerējumu. — Tas no septiņdesmit pirmās atkal ārdījās visu rītu. Katrā ziņā grib sūdzēties personīgi jums.

— Tā tikai vēl trūka, ka es ņemtos ar katru ares­tantu, — sašuta Ludvigs. — Izsniedziet papīru, lai grie­žas pie manis rakstiski. Un, ja vēl daudz dauzīsies, — karcerī! Man padotajā iestādē es necietīšu nekādas ne­kārtības!

— Princips jau pareizs, Ludviga kungs, — teica Ļihejevs, kad uzraugs aizgāja, — bet kādam laikam nāksies no tā atkāpties. Katru politisko, kas vēlēsies runāt ar jums, vajadzēs uzklausīt. Un, lai jūs lieki neap­grūtinātu, izdarīšu to pats.

… Atamans stāvēja spoguļa priekšā un neapmierināts lūkojās savā attēlā. Līze jau bija noņēmusi pārsējumu bet sakrevelējušās skrambas piešķīra sejai neparasti drūmu izskatu. «Ar tādu ģīmi taču nemaz nevaru rādīties uz ielas,» viņš īgni nodomāja un pamēģināja jokot:

— It kā man būtu uzklupis vesels ducis kaķu.

Neviens neatsaucās. Satraukuma piesātinātais klusums plosīja nervus. Pēkšņi Bračka bez jebkāda iemesla māk­sloti iesmējās:

— Brālīši, tad jau sanāk, ka tas nodevējs ir viens no mums trijiem.

Robis grasījās iebilst, bet šai mirklī pie ārdurvīm at­skanēja klauvējieni. Četri īsi piesitieni, pauze, atkal viens. Iekšā neviens nepakustējās. Tad Bračka tikko dzirdami iečukstēja:

— Vecais signāls, saproties.

Pēdējā laikā līdzās citiem piesardzības soļiem bija pārmainīta arī klauvējienu kārtība. Robis skaidri atce­rējās, ka to izziņojis visiem, kam tiesības šurp nākt. Kas tad tas tādā gadījumā varēja būt? Atvērt vai neatvērt?

Klauvējieni atkārtojās — mazliet skaļāk un nepa­cietīgāk.

Robis atskatījās. Atamans un Bračka nebija izkustē­jušies no vietas, taču abi turēja rokās mauzerus un viņu stāja liecināja, ka nekas labs nav sagaidāms. Pietika pa­mirkšķināt, un viņi atklās uguni: caur slēgtām durvīm trieks lodes nelūgtajā ciemiņā. Bet Robis nolēma nepār­steigties — ja tā ir policija, šaut vienmēr pagūs.

Atkal klauvējieni, tomēr šoreiz jau juta, ka nācējs vairs īsti netic panākumiem. Tiešām, nākošajā mirklī kāpņu telpā attālinājās soļi. Devis Bračkam un Atama- nam zīmi ciest klusu, Robis piezagās pie loga un, nostā­jies aiz portjeras, caur spraugu palūkojās ārā. Svešinieks jau bija nokāpis lejā un patlaban iznāca pagalmā. Plat- malaina salmu cepure; neraugoties uz silto laiku, īss, melns mētelis; apaļa mugura, gandrīz vai tāds kā kupris; labajā rokā neliels sakvojažs. Tā kā redzēts stāvs, bet atcerēties Robis nespēja. Lūk, svešais nolika ceļa somu zemē, pagrieza galvu, lai pavērtos logā. Brilles, rūsgana bārdiņa — Fausts, nu protams, Fausts! Nevienam nebija ienācis prātā aizrakstīt viņam uz Beļģiju par jauno signālu.

Robi pārņēma silts prieks, tāds atvieglojums, ka šajā grūtajā stundā varēs apspriesties ar uzticamu un gudru biedru. Viņš aizmirsa pat savu ierasto konspirāciju — atrāva logu un ar roku aicināja Faustu atpakaļ. Tas izrādījās uzmanīgāks. Tik skaļi, ka vārdi atbalsojās visā kāpņu telpā, viņš uz sliekšņa teica:

— Jums ir apskaužams miegs, Krieviņa kundze. Pēc pēdējiem medicīnas atzinumiem, tā ir visdrošākā ķīla veselībai, beletristikā to dēvē par tīras sirdsapziņas pa­zīmi … — Fausts ātri aizcirta durvis un uzšņāca Brač- kam, kas izstiepa roku pēc sakvojaža: — Pirkstus nost! Viņš laikam domā, ka tur iekšā krekli un apakšbikses! Mana bagāža nemīl satricinājumus!

Bračka bijīgi atkāpās. Pēc visiem nostāstiem, kurus viņš bija dzirdējis par Faustu, čemodānam jāsatur sprāgstvielas.

— Elles mašīna, saprotu… Brālīši, nu tikai sāksies īsta dzīve!

Vispirms Fausts stingri apvaicājās:

— Kā tevi sauc?

— Bračka.

Fausts saviebās:

— Kur jums visiem tik nekulturālas palamas!… Nu, vai man žēl… Bračka, vai es esmu traks, ka staigāšu apkārt ar elles mašīnu čemodānā? Tā man ir galvā. Bet šeit, — viņš atvēra sakvojažu, kur juku jukām gulēja pudelītes ar dažādiem pulveriem, retortes, aptiekam svari un piezīmju burtnīcas, — bāze šai virsbūvei, prasti sakot, viss, kas nepieciešams manas jaunās bumbas pa­gatavošanai. Jūs pat nespējat iedomāties, kas tā par konfektīti…

— Vai tu jau zini, ka Grietiņa… — iesāka Robis, bet Fausts viņu tūdaļ pārtrauca:

— Kas tās par manierēm neļaut cilvēkam izteikties! Man taču nupat bija uz mēles kaut kas ļoti svarīgs, — viņš mokoši pūlējās atcerēties, beidzot atmeta ar roku: — Izkrita no prāta. Nu, gan jau… Par ko mēs runā­jām? Ahā … vārdu sakot, izmēģināju šo bumbiņu Lježas apkārtnē. Tāds efekts, ka es pats izlidoju no Beļģijas. Bet tu nebēdā, Robi, par ieročiem es parūpējos. Viens krievu biedrs uzņēmās novest mūsu lietas līdz galam. Pats galvenais, ka šo bumbiņu var iztaisīt no konservu bundžas, — un Fausts ņēmās aizrautīgi stāstīt par savu pēdējo izgudrojumu.

Pēc piecām minūtēm, kuru laikā neviens netika pie vārda, viņš pēkšņi iesita sev pa pieri:

— Vai tad es neteicu, ka atcerēšos! Klausies, Robi, kas pie jums te notiek par dīvainiem fenomeniem? Ne­pietiek ar to, ka Dīna mani nesagaida stacijā, jādzird vēl no kaimiņienes, ka mūsu dzīvoklī bijusi kratīšana!

— Grietiņa ir apcietināta!

— Cilvēks uztraucas par savu māsu, bet šie stāsta par kādu tur Grietiņu! — Fausts tikai atmeta ar roku.

Robis, kurš jau gandrīz gadu nebija redzējis Faustu un atradis no drauga dīvainības, neizpratnē pakratīja galvu, bet tas paguva pats apjēgt:

— Tad jūs viņu tomēr nosaucāt par Grietiņu! Es jau domāju, ka tas labi nebeigsies. Kur tas dzirdēts, ka bērnam uztic pieaugušo darīšanas! Ārprāts!

— Bez viņas uzbrukums bankai diez vai būtu izde­vies, — Robis nopietni teica un izstāstīja Faustam visu, kas pēdējā laikā bija norisinājies Rīgā.

— Tu saki, ka Dīna arī muzejā neko nav teikusi… Kas tur ko brīnīties? Mana audzināšana! — Fausts lepni izgāza izdilušās krūtis, tomēr tūlīt atkal saruka: — Tas viss jau būtu labi. Bet ko mēs tālāk uzsāksim?

Atamanam šķita, ka nu beidzot pienācis brīdis skaļi pateikt to, par ko nebija pārstājis domāt nevienu mirkli kopš Dīnas apcietināšanas. Zinādams, ka Robis nepie­kritīs tik pārdrošam pasākumam, baidīdamies no pār­metumiem, ka Dīnas dēļ gatavs vieglprātīgi likt uz spēles daudzu biedru dzīvības, Atamans līdz šim neuzdrošinājās nākt klajā ar šo priekšlikumu. Tagad stāvoklis mainī­jies— atbraucis brālis, par kura atbalstu viņš nešaubījās.

— Darīt var daudz ko! Var kā bābas pat salikt rokas klēpī un birdināt asaras. Bet, velns ar ārā, mēs taču neesam bābas! Mums ir tikai viens ceļš — uzbrukt cie­tumam un atbrīvot!

— Vienu cilvēku? — skeptiski jautāja Fausts.

— Kāpēc tikai vienu? Arī Parabellumu, arī Zibeni un Lipu Tulianu!

— Tā, zin, gan ir feina ideja! — kā jau bija pare­dzams, Bračka ar degsmi nostājās Atamana pusē. — Kopš bankas šances mēs jau tā pārāk ilgi nīkstam, saproties, šaujamais vēl ierūsēs.

— Un kā jūs to iedomājāties? — lietišķi apvaicājās Robis.

— Nezinu, — vaļsirdīgi atzinās Atamans. — Varbūt man pārģērbties par cietuma inspektoru no Pēterbur­gas … Galvenais, pieņemt lēmumu. Vai tad mēs kopā neizgudrosim?

— Nu vo! Tu, zin, no iekšpuses attaisīsi vārtus, mēs, raz, iekšā, nolaižam, saproties, no kājām gaiļus, paķeram mūsējos un sakām mersi!

— Kāpēc tikai mūsējos? — iebilda Robis. — Ja jau, tad jāatbrīvo visi politiskie.

Atamans nebija cerējis, ka Robis tik ātri piekritīs. Toties pilnīgi negaidīti pretspars nāca no citas puses. Plucinādams bārdiņu, Fausts asi atcirta:

— Un Robi es līdz šim uzskatīju par prātīgu cil­vēku!… Ai, ai, ai! Vai jūs domājat, es nezinu, ka esmu Dīnas brālis?! Bet kā zinātniski skolots marksists esmu spiests kategoriski protestēt pret šo utopisko plānu, zem kura pie labākās gribas nesaskatu nekādu reālu bazi. Es nešaubos, ka uzbrukums cietumam varētu izvērsties par pasākumu, kur praksē izdotos pārbaudīt manas jau­nās bumbas iedarbību. Es nenoliedzu arī, ka ieslodzīto atbrīvošana bieži vien ir izvērtusies vēsturiski nozīmīgā notikumā ar tālu ejošām sekām. Vai man jums jāpa­stāsta, ka Bastīlijas šturmēšana bija kvalitatīvais lēciens uz Lielo franču revolūciju? Bet tur taču bija cita kvan­titāte, populāri runājot, tajā piedalījās simtiem cilvēku.

— Atradis ko salīdzināt! — Bračka ne pa jokam apvainojās. — Ja tu nezini, kas mēs par šāvējiem, tad, vai zini, labāk nerunā! Tavi francūži, saproties, prata kauties tikai ar zobeniem.

— Es jau saprotu tavus iebildumus, Faust, bet atce­ries uzbrukumu muzejam. Toreiz mēs arī bijām tikai daži vīri, tomēr tikām galā ar visu Rēgusa bandu tā, ka prieks redzēt, — atgādināja Atamans. — Robis man pie­balsos, viņš bija klāt.

— I nedomāju to darīt, — sacīja Robis. — Tad bija pavisam citi apstākļi. Nedrīkst aizmirst, ka cietums pēc būtības ir cietoksnis ar skaitliski stipru, labi apbruņotu un organizētu apsardzi.

Taču strīds ar to nebeidzās. Tieši otrādi, tas tikai iedegās. Atamans un Bračka stūrgalvīgi nevēlējās pie­kāpties. Fausts, pūlēdamies viņus pārliecināt, izvirzīja argumentus, citu par citu zinātniskākus, un tā iekarsa, ka uz mirkli pat aizmirsa savas bažas par māsas likteni. Robis šad tad izmeta pa nopietnam vārdam, bet lielāko­ties klusēja. Beidzot viņš paziņoja:

— Biedri, ir jau grūti izlemt jautājumu, kas skar mums tik tuvus cilvēkus. Piemēram, es ar sirdi esmu par, ar prātu pret. Bet mani personīgie ieskati šoreiz nekrīt svarā. Vispār domāju, ka pasākums pārāk svarīgs, lai mēs te varētu kaut ko galīgu izspriest. Lai izšķir Federatīvā komiteja.

. .. Ap pusdienas laiku Parabelluma kameras durvis atvērās un uzraugi iestiepa dzelzs gultu.

— Tev būs jāsaspiežas, — paskaidroja viens. — Tik daudz jūsu brāļu sanācis, ka vairs nav kur likt.

— Kas man? Celiet jaunu cietumu, — grīni norūca Parabellums, kaut patiesībā bija tīri priecīgs.

Viss šķita labāks nekā izredzes vēl ilgāk palikt vie­natnē ar šīm nolādētajām domām, kas bez rimas un at­elpas grozījās ap naudu. Bet Parabellums atkal sadrūma. Iebāzīs kādu pilnīgi svešu cilvēku, varbūt pat kriminālo, un kas tad? Ja nu miegā pasprūk kāds nodevīgs vārdiņš? Bija taču viņš pamodies vienos sviedros, abām rokām ieķēries spilvenā, it kā tas būtu maiss ar naudu, kuru kāds grib izraut. Nu ko, atliek vienīgi negulēt.

Jo lielāks bija atvieglojums, kad uzraugi iestūma ka­merā labu paziņu. Arī Lips Tulians neslēpa savu prieku.

— Apcietināts? — noburkšķēja Parabellums.

Pieradis pie Parabelluma telegramu stila, Lips Tulians

saprata jautājumu pareizi:

— Vakar. Iznācu tieši no dzīvokļa, kad man uzklupa. Vienu gan sašāvu, cerams, uz visiem laikiem.

— Piekauts?

— Un kā vēl! — Lips Tulians pagrieza seju tā, ka kļuva redzami zilumi un asins izplūdumi. — Pats Rēguss pagodināja. Bet es ne pušplēsta vārda. Astoņas stundas ņēmās.

— Tikai. Tev palaimējās.

— No manis taču neko lielu šā vai tā nevarēja uzzināt. Ne tā kā no tevis. Cerams, par naudu neesi izpļāpājis?

— Par naudu nekā nezinu.

— Tā ari vajadzēja. Un kā īstenībā? Vai izdevās nogādāt? Mēs tā bažījāmies.

— Par naudu nekā nezinu, — iespītējās Parabellums.

Lips Tulians saprotoši pamāja. Uz pirkstgaliem pie­gāja pie durvīm. Viņā pusē nedzirdēja nekā aizdomīga.

— Uzrauga nav, var droši, — Lips Tulians mierināja Parabellumu. — Tas jau pareizi, ka runāšana sudrabs, bet klusēšana zelts. Taču no manis tev nekas nav jāslēpj. Robis bija mani norīkojis aiztransportēt naudu uz «Odinu» un …

— Robis? Nav beigts?

Lips Tulians nesaprašanā paraustīja plecus:

— Kāpēc lai viņš būtu beigts? Pirms manas apcie­tināšanas mēs vēl spriedām par tevi.

— Ko? — Parabellums viss saspringa.

Lips Tulians klusēja.

— Ko? — atkārtoja Parabellums un draudoši tu­vojās.

— Neko sevišķu, — izvairīgi atbildēja Lips Tulians. — Minējām, kur tu licis naudu, runājām vēl šo to …

— Ko! — pavēlēja Parabellums.

— Nu, ja tu gribi dzirdēt, tad lūdzu. Tikai neņem ļaunā, es personīgi tam nemaz neticu, pārstāstu vienīgi Roba vārdus. Viņš baidījās, ka tu varbūt nobēdzinājis naudu. Teica arī, ka laikam tu tas nodevējs…

Tālāk Lips Tulians netika. Pāri lūpām izrāvās tikai gārdzoņa, jo kalēja rokas žņaudza viņam kaklu ciet, purināja kā ogļu maisu. Trakās dusmās Parabelluma seja bija kļuvusi zili sarkana, it kā viņš pats smaktu nost. Nez kā būtu izgājis Lipam Tulianam, ja nebūtu atsteidzies uzraugs. Atslēgu žvadzoņa atgrieza Parabel­lumu pie pilna prāta. Tikai tagad apjēdzis, ko dara, viņš apjucis atlaida savu upuri. Uzraugam ienākot, Lips Tu­lians ātri aizsedza kaklu, kas glabāja pirkstu nospie­dumus.

— Kas te notiek? Dzirdēju tādus kā vaidus.

— Nekas, — Lips Tulians pasteidzās atbildēt. — Man kļuva mazliet nelabi.

Uzraugs izlikās apmierināts ar šo atbildi un atkal aizslēdza durvis. Nelūkodamies kameras biedram acis, Parabellums izgrūda caur zobiem:

— Piedod, gandrīz nogalināju tevi. Bet mani saukt par nodevēju neviens nedrīkst! Pat Robis!

Lips Tulians uzvedās kā īsts draugs. Aizmirsis noda­rīto pārestību, viņš domāja vienīgi par Parabelluma bēdām:

— Neuztraucies, es zinu, ka tu uz tādu nelietību ne­esi spējīgs. Bet ko var domāt Robis, ja tu neatbildi uz viņa zīmītēm? Ja negribi, lai tevi tur aizdomās, vajag pateikt skaidri un gaiši. Vislabākais — tūlīt aizrakstīsim Robim, kur tā nauda palikusi. Man zem oderes ir no­glabāts zīda papīrs. Kratot neuzgāja, — atpogājis svār­kus, viņš ņēmās uzplēst kādu vīli.

Parabellums ilgi domāja, tad strauji izstiepa roku:

— Dod šurp!

Viņš izvilka no apkakles grafīta gabaliņu un sāka zīmēt pirmos burtus, aizklājot ar plaukstu no Lipa Tu­liana. Pēkšņi pielēca kājās un nikni saplosīja papīru sīkās druskās.

Uz jautājumiem Parabellums todien vairs neatbildēja. Tikai mētājās pa kameru kā zvērs krātiņā un kunkstēja:

— Izrauties!… Izrauties no šejienes!… Es viņiem parādīšu!

.. . Piegājis pie Marienbādes ģērbtuvju peldmeistara, Robis ar nopūtu nolika savu lielo čemodānu zemē. Pa­tiesībā tas bija tukšs, taču, lai vēlāk nemodinātu aizdo­mas, vajadzēja jau tagad izlikties. Vēl vairāk, konspirā­cijas labad Robis tīšu prātu bija ļāvis izlīst uz āru čemodāna vienīgajam saturam — spilgti dzeltenam frotē dvielim.

— Man, lūdzu, astoņpadsmito kabīni, — un viņš pa­sniedza biļeti.

— Aizņemta. Varbūt kādu citu? — un peldmeistars pabrikšķināja atslēgu saišķi.

Robis sniedzas pec atslēgas, tad it ka pārdomājis no­slaucīja pieri un teica:

— Tāds jau ūdenī nekāpsi. Vispirms der atvēsināties.

Robis patiešām svīda, jo labu laiku saulgozī bija

klaiņājis pa pludmali, kamēr galīgi pārliecinājās, ka ne­viens neseko. Paņēmis bufetē pudeli «Sinalko», viņš ap­sēdās pie galdiņa, no kura varēja novērot astoņpadsmito kabīni.

Ne jau šaubas par Parabellumu bija pamudinājušas Robi atbraukt pēc naudas pirms termiņa. Tam bija citi iemesli. Iespējams taču, ka Federatīvā komiteja piekritīs uzbrukumam cietumam. Un kas lai tad zina, vai izdosies atrast brīvu stundu šim gājienam, vai viņš vispār paliks dzīvs. Bez tam biedri no ostas paziņojuši, ka nedrošo laiku dēļ «Odins» šoreiz ienācis no Zviedrijas bez kra­vas un laikam ātrāk pacels enkuru.

Lēni sūkdams sājo dzērienu, Robis pretēji savam raksturam kavējās atmiņās. Cik tad pagājis, kopš viņš pēdējo reizi bijis šeit? Knapi nedēļa. Viņš atcerējās, kā Bračka bezbēdīgi trinkšķināja mandolīnu, cik laimīgs jutās Atamans, sadabūjis ledu vīnam, atcerējās Dīnas smaidīgo, pietvīkušo seju, kas daiļumā sacentās ar bal­tajai blūzei piesprausto rozi. Jā, grūti ticēt, ka aiztecē­jušas tikai septiņas dienas, tik daudz šai posmā atgadī­jies. Uzbrukums bankai, nodevība, triju biedru apcieti­nāšana. Maz trūka, ka līdzīgs liktenis būtu piemeklējis arī Atamanu. Vai ekspropriācijas izdošanās spēj atsvērt zaudējumu? Vai bija vērts nest šos upurus? Bija! Un tomēr šī apziņa nemazināja bēdas, kuras nedrīkstēja izrādīt nevienam. Tās varēja apzīmēt diviem vārdiem — Dīna cietumā.

Smeldzošās pārdomās iegrimis, Robis nepamanīja, ka no astoņpadsmitās kabīnes izgāja korpulenta gaiš­mate.

— Vai nevaru jums vēl ko piedāvāt? — bufetes nomātāja balss izrāva Robi no pārdomām.

— Paldies! — viņš mehāniski atsaucās un tad pa­manīja, ka kabīnes durvis stāv pusvirus. Ieslēdzies Robis pakāra čemodānu vadzī un ķērās pie darba. Miklais, sakarsētais gaiss, sajaukts ar uzbāzīgu parfīmu, smacēja

vai nost. Piere atkal norasoja. Toties no cauruma grīdā vilka dzestra strāva.

Cik varēja saskatīt palsajā pusgaismā, zeme šai vietā bija neskarta. Tas sevišķi neuztrauca — droši vien vējš aizputinājis pēdas. Mitrās smiltis viegli padevās rokām, un drīz vien Robis bija ticis līdz krietnam dziļumam. Šādā bedrē varētu paslēpt vismaz divus naudas maisus. Sajutis pēkšņu nogurumu, Robis atsēdās un atslēja mu­guru pret pāli, stīvi raudzīdamies bedrē. Pāļa ēna, kas krita tieši bedrē, atgādināja milzīgu, meklējošu roku. Viņš pūlējās sev iegalvot, ka nekāda iemesla panikai nav. Jārok tikai dziļāk. Parabellums, kas visu dara pa­matīgi, šoreiz acīm redzot pārcenties. Zobus sakodis, Robis turpināja rakt, piespiezdams sevi ne par ko ne­domāt. Bet arvien neatlaidīgāk iekšēja balss skanēja: «Starp uzbrukumu bankai un Parabelluma apcietināšanu aizritēja tikai trīs stundas, viņam nemaz nebija laika urbties līdz tādam dziļumam.» Tomēr Robis mitējās tikai tad, kad rokas vairs galīgi neklausīja. Kāda nozīme sevi vēl mānīt — naudas nav un nebūs.

Visu, ko Robis darīja tālāk, nevarēja nosaukt par apzinātu rīcību. Viņš aizbēra bedri, nolika dēļus vietā. Kā jau pienākas katram Marienbādes kūrviesim, devās izpeldēties. Nokļuvis līdz trešajam sēklim, kur aukstie un stiprie viļņi izsita no smadzenēm durno apmātību, viņš atkal spēja sakarīgi domāt.

Daudz kas tagad rādījās jaunā gaismā. Parabelluma klusēšanu Robis līdz šim bija attaisnojis ar raksturu, nu tā pagalam neattaisnojama. Reiz kaut kas misējies — un par to diemžēl vairs nav šaubu, — Parabelluma pienākums bija nekavējoties ziņot.

īsu mirkli Robim iešāvās prātā Atamana izteiktās aizdomas, tomēr viņš tūdaļ atgaiņāja tās. Kaut gan paš­reizējos apstākļos iespēja, ka Parabellums nobēdzinājis naudu sev, būtu visticamākais un vienīgais loģiskais iz­skaidrojums, viņā viss saslējās pret šādu slēdzienu. Bet kāpēc tas klusēja? Sakari ar cietumu taču nebija pār­traukti, arī Dīna šorīt atsūtījusi vēstuli. Vai tiešām Para­bellums baidījās rakstīt? . .. Atlika tikai ticēt kādai mīklai. Tas tomēr vieglāk, nekā neticēt biedram, ar kuru ne vienu gadu vien esi cīnījies plecu pie pleca, kura

pašaizliedzību pierādījusi tāda varonīga epizode kā jūras brauciens no Ģentes uz Rīgu. Bet, cik garš, tik plats. Ja pastāv mīkla, tad to atrisināt var vienīgi Parabellums. Vēl viens iemesls atbrīvot viņu.