Biedrs mauzeris

ČETRPADSMITA NODAĻA, kurā spiesti bēgt ari citi

— Vai Atamans nav rādījies? — Bračka jautāja, tikko pārkāpis slieksni.

Robis ar gurdu kustību pašūpoja galvu.

— Vai zin, vajadzēja man tomēr skriet viņam to­reiz pakaļ, — Bračka sūrojās. — Nevajadzēja viņu pamest vienu.

— Nav tava vaina, kaut gan . . . pareizāk jau būtu bijis. Viņš vēl nez kādus trakumus var pastrādāt.

— Klau, Robi, kā būtu, ja es aizkāptu pie Ata­mana? — Bračkas balsī izskanēja tāda kā cerība.

— Nekur tu neiesi! Viņš pats sarāvis saites ar mums. Lai nāk pirmais, mēs viņam pakaļ neskriesim.

— Te būs jaunā avīze, — paziņoja Līze, iebāzusi galvu pa durvīm. — Es tagad uz bodi, vai ir kādi se­višķi pasūtījumi?

— Kā nu ne! Nopērc pāris lielgabalu, — īgni atjo­koja Bračka.

— Par daudz prasīts, — Līze pasmaidīja.

Kopš Zibens ticis pārvests uz cietumu, viņa bija at­kal iemācījusies smaidīt. Ne jau tādēļ, ka iedomājās to kā sevišķi patīkamu vietu. Bet tomēr simtkārt, nē, tūkstoškārt ļaunāk būtu zināt, ka vīrs muzejā. Cietums pieder pie cīņas ikdienas, un viņai nav tiesību gausties vairāk nekā citām sievām un mātēm. Nenokārt galvu, neizsamist palīdzēja arī cerība, ka kuru katru brīdi re­volūcijas liesma var apņemt visu zemi un atbrīvot tos, kas vēl smok aiz biezajiem, apsargātajiem mūriem. Šī cerība jo dienas kļuva stiprāka un taustāmāka, tā iedvesa spēkus gan tiem aiz restēm, gan tiem, kas, atrazdamies brīvībā, tāpat dzīvoja zem spaidiem.

Lai cik bieži Līze domāja par Zibeni, tomēr neaiz­mirsa, ka viņas apgādībā ir trīs kaujinieki. Gan Robis ēda mazāk nekā jebkad, gan Fausts pat neļāva noslau­cīt putekļus istabā, kur bija iekārtota laboratorija, taču gluži bez maizes neviens nespēja iztikt. Viņa bija at­vērusi durvis, kad Roba spējš sauciens lika atgriezties.

— Līze, man no tevis neliels lūgums. Kad būsi iepir­kušies, aizej pie Atamana, apskaties, kā viņam klājas,— Robis centās runāt mierīgi, tomēr komūnas saimniece pamanīja, cik tramīgi viņa pirksti saritināja un atkal atritināja avīzi.

— Kas tad noticis?

— Nekas, tāpat vien . . .

Kad saimniece bija aizgājusi, Robis griezās pie Bračkas:

— Negribēju velti uztraukt Līzi. Skaties, kas te rakstīts.

«Vakar nezināmi ļaundari mēģinājuši ielavīties cie­tumā. Sargiem laikā izdevies viņus pamanīt un sacelt trauksmi. Pēc īsas apšaudes viņi bija spiesti bēgt, pa­metot pie mūra pieslietas kāpnes un baltu ķiteli, kādu valkā cietuma priekšnieks.»

. . . Vai tā bija nojauta vai kas cits — nokāpusi lejā, Līze apstājās un atskatījās. Šaurais pagalms, kas šķīra četrstāvu ielas namu no mazliet zemākās sētas mājas, šodien izlikās sevišķi kluss un mierīgs. Caur puspie­vērto vārtu spraugu ielīda raibs kaķis, apostīja somu, vīlies nošķaudījās un apgūlās piesaulē. Ierastajā vietā, trešā stāva logā, zibsnīja pudele — zīme, ka viss la­bākajā kārtībā.

Arī uz ielas nekā aizdomīga nepamanīja, tomēr kaut kā nepatika skatiens, ar kādu viņu nomērīja vīrietis, kas kāpņu telpā pētīja tāfeli ar īrnieku uzvārdiem. Veikals atradās uz stūra. Gribējās pēc iespējas ātrāk nokārtot darīšanas, bet, kā par spīti, bodnieka vietā kundes apkalpoja tūļīgs māceklis. Kamēr viņš nocirta no cukura galvas pieprasīto mārciņu, Līzes nervozitāte auga augumā.

— Vai nevar ātrāk! — viņa skubināja, sagatavojusi naudu.

Paskatījās pa logu un ieraudzīja policiju.

Kad viņa izskrēja no veikala, policisti jau bija iebru­kuši pagalmā. Pa galvu pa kaklu Līze apskrēja stūra namu, lai no Marijas ielas puses nokļūtu pie savējiem. Bet, kad viņa, pagalam aizelsusies, atbīdīja žoga dēļus, bija jau par vēlu. Arī iekšējo sētiņu, uz kurieni veda komūnas virtuves trepes, apsargāja policija. Nekavējo­ties jādabū rokā Atamans, viņš noteikti izgudros, kā izvilkt Robi un Bračku no ķezas.

Līze brīdi mīņājās, nespēdama iedomāties, kur mek­lēt Atamanu, ja viņš nebūs mājās. Rīga ir liela. Tomēr uz vietas palikt nedrīkst, jākustas, jārīkojas, jāatrod. Kad Līze devās ceļā ar ciešu apņemšanos neatgriezties bez Atamana, atskanēja pirmie šāvieni.

…«Lūk, kāpēc patlaban nevaram cerēt uz šo naudu, par kuru esam samaksājuši tik lielu cenu. Ne­gribas ticēt, ka tā būtu pavisam pazudusi, bet pagai­dām klāt netiekam. Un pie tam pēc mūsu uzbrukuma bankai visas kredītiestādes tiek pastiprināti apsargātas un plašāka mēroga ekspropriācija tikpat kā nav iespē­jama. Bet ieroči ārkārtīgi nepieciešami. Pats sāpīgākais, ka tie jau sagādāti un vajadzētu tikai izpirkt, tomēr nav ar ko. Vai atceraties mūsu pēdējo tikšanos? …»

Robis atgāzās krēslā. Pats viņš ļoli labi atcerējās šo sastapšanos. Viņš iebrauca Pēterburgā ar vēstuli Kra- sinam, kas, būdams tehniskās komisijas vadītājs, pār­zināja visu gatavošanos bruņotiem pasākumiem. Kon­spirācijas labā Krasins dzīvoja greznā namā Liteinija prospektā. Ieraudzījis Robi, šveicars nikni izriesa zelta pozumentiem segtās krūtis un aizsprostoja ceļu:

«Ubagot pie mums aizliegts!» viņš bargi paziņoja.

Robis nekad neģērbās glauni, bet pēc ceļojuma iz­skatījās sevišķi noplucis.

«Krasina kungam jānodod vēstule.»

«Ko tad tu, utubunga, lieni pa parādes durvīm? Ne­zini, vai, ka apkalpotājiem paredzēta melnā eja?!»

Atminēdamies šo gadījumu, Robis savilka lūpas smaidā. Bet tūdaļ tās atkal cieši sakniebās — prāts ne­maz nenesās uz jautrību. Tik daudz nelaimju reizē viņa divdesmit gadus garajā mūžā nekad nebija sagadī­jies . . . Nodevība, Parabellums, nozudusi nauda, Dīna, Atamans. . . Sitiens pēc sitiena! Dīna! Ek, labāk ne- pieskarties vārīgajai brūcei! Jāmēģina glābt, kas glāb­jams.

Viņš iemērca spalvu māla trauciņā ar bezkrāsainu šķidrumu un turpināja vēstuli:

«Toreiz jau izteicāt domu, ka vispārējā sacelšanās Baltijas guberņās aktivizētu revolucionāro kustību visā zemē. Tādēļ Federatīvā komiteja, kuras uzdevumā grie­žos pie jums, cer, ka vairumnieku frakcija, kas ne vienu reizi vien palīdzējusi mums, sniegs atbalstu ieroču iepirkšanai.»

Ko vēl vajadzēja pateikt? Robis nolika spalvaskātu un nožēloja, ka vēstuli nevar pārlasīt. Burti, rakstīti ar Fausta simpātisko tinti, pazuduši bez pēdām.

Bračka, beidzis siet kaklasaiti, — šo svarīgo darbu viņš allaž veica klusēdams, — sāka atkal kladzināt:

— Saproties, Robi, tā nav nekāda dzīve. Kuzņecovkā streiko, tu man arī kārtīgu šanci nedod. Šorīt padzir­dēju, ka puiši taisās zaļumos izrēķināties ar asinssuni Heniņu. Klau, Robi, es pievienošos, ja tu atļauj.

Robis piekrītoši pamāja ar galvu — varbūt tiešām labāk, ja Bračka uz kādu laiku pazustu no Rīgas. Tas uzmeta cepuri gaisā:

— Urā, atkal dzīvojam, brālīši! Nu, tad es diedzu!

Bet pusceļā viņš apstājās. Kāpņu telpa nodārdēja.

Lejā kāds ar dūrēm tā bungoja pie durvīm, ka iešķin- dējās pat Fausta stikla mēģenes. Robis tramīgi ieklau­sījās.

— Tas ir pie otrajiem Krieviņiem, — viņš teica.

Neskaidra murmināšana, tad ass sauciens:

— Policija! Likuma vārdā . . .

Atbildes vietā atskanēja blīkšķi. Skaidri varēja dzir­dēt, kā no sienām birst ložu ķertais kaļķis.

Ziķeri! — nopriecājās Bračka. — Atšaudās.

Robis metās pie loga. Pagalms mudžēja no policis­tiem un slepenajiem. Ieskrēja virtuvē — otrā pagalmā tas pats. Atlika vienīgi ceļš no dibenistabas loga pāri kaimiņu jumtam uz Marijas ielas sētu. Bračka uzma­nīgi izbāza galvu, bet tūdaļ atlieca, laikus pamanījis aiz kāda skursteņa šautenes stobru.

— Iekšā esam, ārā netiekam. Un šoreiz, zin, tā pa īstam, — šķietami bezbēdīgā balsī viņš ziņoja Robim, kas tikām bija nodrošinājis logus ar tērauda slēģiem.

— Vazot vaļā? — un Bračka pacēla mauzeri.

— Sēdi klusu! Vai neredzi, — viņi pie citiem! Palī­dzēt nevaram, varbūt vēl tiksim sveikā cauri.

Taču Roba cerības nepiepildījās.

Sapratuši, ka pa durvīm viņiem iekšā netikt, Rēgusa aģenti nolēma izsist caurumu augšējā dzīvokļa grīdā un no šejienes atklāt uguni.

Un, lūk, soļi jau kāpj uz augšu, atbalsojas pie pa­šām durvīm. Tūlīt tās nodrebēs no zābaku sitieniem. Taču nācēji mīdās uz vietas. Klusums, tikko sadzir­dami čuksti. Bračka pārsteigumā gandrīz izlaiž re­volveri.

— Vai zin, tas gan numurs, — viņš brīnās.

Robim liekas, ka zina klusēšanas iemeslu. Viņš skaidri iztēlojas, kā špiki ierauga plāksni ar vārdu «Krieviņ», apjūk, saskatās, šaubās: «Kurš nu tas īstais dzīvoklis?» Un pirmo reizi Robim iešaujas prātā, ka uz­brukums tomēr vērsts pret viņu komūnu. Taču domāt nav laika, jo slepenie bez brīdinājuma sāk šaut. Gan­drīz vienlaicīgi atbild kaujinieku mauzeri. Koka šķem­bas lido uz visām pusēm, priekšiņa pildās dūmiem. Vi­ņiem pagaidām nekas nopietns nedraud. Stāvēdami virtuvē, tikai pa laikam izbāž no aizsegas roku ar ieroci. Toties ārā atskan vaids, tad kāds ķermenis noveļas pa trepēm. Negants lāsts, pēc tam iestājas klusums, kurā atkal sadzird kaujas troksni otrajā stāvā.

— Aizšļūca! — nopriecājās Bračka.

— Nemuldi! Maisus šurp!

Viņi atplēš grīdas segumu, zem kura glabājas smil­tis, un aizbarikādē durvis. Darbā viņus pārsteidz jauni šāvieni. Kaujinieki tikko pagūst atrauties sānis.

— Vo, sātans! — lamājas Bračka, izkratīdams no piedurknes plakanu svina gabaliņu. Smiltīs zaudējusi sparu, lode par laimi tikai ieskrambājusi ādu. Pukoda­mies par sabojāto uzvalku gandrīz vairāk nekā par sā­pēm, Bračka blīksnē ar divkāršu niknumu. Bet, rau, Robis kliedz:

— Nav nozīmes. Viņiem ir bruņu plates.

Nu Bračkam ir skaidrs, kāpēc katram šāvienam seko tāda kā metāliskā atbalss.

— Paliec virtuvē. Es pie otrā loga, — nokomandē Robis un saliecies šķērso priekšiņu.

No jauna pielādējis revolveri, Bračka ieņem pozi- ciju, nogaida, kamēr Robis atklāj uguni, un tad iztukšo visu aptveri.

Pagalmā palikušie Rēgusa ļaudis glābj savu ādu — vieni ieskrien ielas mājā, citi patveras vārtu tunelī — un tikai pēc tam atbild. Nesaprazdami, kas tur lejā no­ticis, aģenti pārtrauc abu dzīvokļu šturmēšanu un drāžas ārā. Tagad arī otrie Krieviņi tēmē uz sētā izbiruša- jiem stāviem. Nepaguvuši paglābties, daži turpat sa­ļimst.

Plīst logu stikli, tarkšķ kārtas, lodes mežonīgi bungo pret tērauda žalūzijām. Tāds elles troksnis, ka gribas aizspiest ausis.

— Izkvēpinājām gan! — Bračka līksmo, jau kuro reizi bāzdams patronas magazīnā.

— Ko tas līdz? — Robis viņu aprauj. — Mēs esam ielenkti.

. . . Atamans allaž mīlēja grāmatas. Turēt rokā glītu sējumu, šķirstīt čaukstošo linu papīru — jau tas vien sagādā baudu. Pēdējā laikā viņš sevišķi daudz lasīja, cerot kaut uz īsu brīdi aizmirst savas bēdas. Bet apzi­nāti vai ne izvēlējās gandrīz tikai tādus darbus, kas ap­rakstīja ieslodzījumu un trimdu. Arī tagad, stāvot uz saliekamajām trepēm, izņēma no plauktiem Oskara Vailda «Redinga cietuma balādi».

Jau divas stundas Atamans rakņājās grāmatu tir­gotavas krājumā, saceldams biezus putekļu mākoņus, tomēr tā arī nekā nebija nopircis. Veikala īpašnieks par to maz bēdāja, jo šī grāmatnīca Romanova ielā kalpoja īpašam mērķim. Biedri te saņēma vitrīnās izstā­dīto atļauto marksistisko literatūru, vēl biežāk neatļauto, kas glabājās zem letes.

Kad Līze ieskrēja, drīzāk iestreipuļoja veikalā, Ata­mans tūdaļ noprata, ka noticis kas nelabs. Mezgls, kas sasaistīja matus pakausī, bija atrisis, krūtis drudžaini raustījās zem sviedros izmirkušās kleitas, lakatiņš pa­zaudēts, taču roka joprojām spieda cukura pirkšanai sagatavoto sīknaudu. Atamans iegrūda grāmatu atpakaļ, nolēca 110 augstajām kāpnēm:

— Kas ir? Runā!

Pirmajā brīdī, uzzinājis par uzbrukumu komūnai, Atamans izjuta gandrīz tādu kā ļaunu prieku — vis­pirms atstumj mani un tagad sauc palīgā. U11 ja nu es tāpat kā toreiz šie gudrinieki teiktu, ka divu cilvēku dēļ nedrīkst likt uz spēli citu dzīvības? Bet tūdaļ same­tās kauns par šīm domām. Situācija taču gluži savā­dāka, konspiratīvais dzīvoklis nav cietums, kuram ar saujiņu vīru nepiekļūt. Labi vēl, ka vakar tika cauri ar dažiem viegliem ievainojumiem — varēja arī visi tur nolikt galvas un tomēr nekā nepanākt. Ek, būtu viņš toreiz klausījis biedriem! Visu dienu Atamanu mocīja dziņa aiziet pie Roba, klaji pasacīt, ka uzvedies muļ­ķīgi, atzīt, ka nodarījis viņam pāri. Taču liedza lep­nums un šaubas, vai Robis maz gribēs sarunāties ai­tādu . Bet nu atkrita viss personiskais, sauca biedriskais pienākums. Lūk, izdevība izpirkt netaisnīgos apvaino­jumus, ja vajadzīgs, — ar savām asinīm.

Pēc mirkļa, pametis pagalam pagurušo Līzi grāmat­nīcā, viņš jau steidzās uz komūnas pusi. Nevienu mi­nūti Atamans nebija zaudējis, apdomājot, kā rīkoties. Gan viz vietas redzēs! Tikai ātrāk — biedri nelaimē! Kā tas vienmēr mēdz būt pēc ilgstoša paguruma un nomāk­tības, viņu pārņēma kaislīga dziņa darboties. Tā strā­voja ķermenī, ar katru elpas vilcienu lauzās uz āru. Te nu beidzot iespēja ar visu būtni ienirt cīņā, nomaz­gāt sirdij pielipušās bēdas. Patlaban viņš jutās spējīgs viens pats spēkoties ar visu pasauli, satriekt to pīšļos . . .

— Stāt!

Balsī nebija ne trauksmes, ne naida, nedz draudu, tikai ieradums bez ierunas paklausīt priekšniecības pa­vēlēm. To pašu liecināja uz priekšu vērstie zaldātu dur­kļi, kas kā dzeloņstieple aizsprostoja Stabu ielu. Un Atamans saprata, ka pret šo trulo, blīvo mūri viņš viens nekā nepanāks.

Atamans apsviedās un skriešus devās Dzirnavu ielas virzienā. Tur māsu Dreifogeļu ēdnīcā parasti iegriezās kaujinieki, tur viņš atradīs palīdzību. Jau pa gabalu viņš ieejas priekšā ieraudzīja ormaņratus un nopriecā­jās — vismaz Brašo satikšu.

Brašais, plati smaidīdams, pašlaik izstāstīja Faus- tam savas dzīves lielāko triumfu — kā viņa kleperis pēc bankas uzbrukuma sacenties rikšošanā ar Rēgusa lepno trijjūgu. Fausts jutās lieliskā omā, jo kabatā gla­bājās pudele ar nitroglicerīnu, kuru viņš nupat bija dabūjis no kāda arsenāla darbnīcas strādnieka. Arī pie citiem galdiem Atamans pamanīja dažas pazīstamas sejas.

— Jāizpestī Robis un Bračka, komūna aplenkta. Pa­ķeriet puišus. Es iešu izlūkot.

Un viņš jau bija prom. Brašais panāca Atamanu tikai pagalmā:

— Kur mēs tiksimies?

— Atlētu klubu zināt? Sētā.

Tagad Atamans mēģināja tuvoties konspiratīvajam dzīvoklim no citas puses. Visur tas pats — kvartāls līdz pat Baltijas Vagonu fabrikai atradās ielenkumā. Šā­vienu troksnis dzirdams vēl daudz tālāk. Atamana ievingrinātā auss saklausīja tajā arī ložmetēju kārtas. Viņš sakoda zobus. Seit nelīdzēs ne pārdrošība, ne paš­aizliedzība — pie savējiem neizlauzties. Labāk nemaz nemēģināt, bet uzstādīt posteņus gar ielām, pa kurām uz muzeju vedīs apcietinātos biedrus, un tad uzbrukt. Tas ir, ja Rēgusam izdosies viņus apcietināt. Sirds dzi­ļumos Atamans neticēja, ka Robis un Bračka dzīvi do­sies rokās.

Ceļā uz Atlētu klubu garām aizrikšoja vaļējs div­jūgs, kurā pavīdēja Rēguss un Ļihejevs. Drīz pēc tam, zirgu vilkti, aizrībēja divi lauku lielgabali. Nebija ne­kādu šaubu, kam tie domāti.

Uz Bruņinieku ielas stūra Atamans sadūrās ar Šam­pionu.

— Rusenieka kungs, jūs? Kas par grandiozu kauju! Visa pilsēta par to vien runā: gubernators gandrīz sirdstrieku esot dabūjis, bet tauta kā spārnos… Kā es priecājos jūs redzēt sveiku un veselu! Baidījos, ka jūs arī esat starp ielenktajiem . . .

— Ek, ja es būtu pie viņiem! Saprotiet, tur mani biedri.

— Varbūt varu kaut ko izdarīt? Tikai sakiet ātri. Es steidzos, steidzos kā vēl nekad savā mūžā.

— Jūs nelaidīs klāt. Es jau izmēģinājos.

— Jūs mani vēl nepazīstat. Ja nelīdzēs žurnālista apliecība, ielīdīšu kaut vai caur kanalizācijas cauruli. Apgriezīšu zemi un debesis otrādi, bet nerimšos. Sa­kiet, kas darāms, tikai ātri, ātri!

— Mūsējie ir piektajā dzīvoklī. Jūs droši vien pa­zīsiet abus. Uzziniet, kas ar viņiem, ja apcietināti, pa kuru ielu vedīs. Tad skrieniet, cik jaudas, tas mums no liela svara. Gaidu Atlētu klubā.

.. . Kāda lode bija ķērusi un apstādinājusi sienas pulksteni, bet pēc iztērētajām patronām Robis sprieda, ka pagājušas vismaz divas stundas. Bračka izstaipīja notirpušos pirkstus un sūrojās:

— Nu, vai zin, nav šai dzīvītē gan taisnības ne par kapeiku. Te šances par maz, te, saproties, atkal par daudz.

Robi cīņas neatslābstošais spraigums ietekmēja ci­tādi. Viņš, kuram allaž nācās atgādināt ēdienu reizes, pēkšņi juta milzīgu izsalkumu un ne par ko citu ne­spēja domāt. Mājās ne kripatiņas maizes! Bet tad iestā­jās pagrieziens, kas laupīja visu apetīti.

Kad caur slēģu caurumu ielidoja pirmā lode, vēl šķita, ka tā ir tīrā nejaušība. Bračka pat paklanījās un teica:

— Mersī par kūkām.

Tūdaļ arī Robim vajadzēja pieplakt grīdai. Riskē­dams palikt bez acs, Bračka palūkojās laukā. Ienaid­nieks bija ieņēmis pozicijas ielas nama logos. Tas nozīmēja, ka Robim un Bračkam tagad jāšauj bez tē­mēšanas un vēl jāprotas ik reizi veikli atlēkt atpakaļ. Nācās arī te celt smilšu barikādi. Tikko šis darbs bija pabeigts, svina ciemiņi sāka mākties virsū no pretējās puses.

— Vazo no jumtiem, — nekavējoties uzminēja Bračka.

Tiešām, Rēguss, vīlies cerībās ātri tikt galā ar kau­jiniekiem, bija izlūdzis no garnizona priekšnieka labā­kos šāvējus.

Nākošā stunda nesa Robim un Bračkam jaunu trie­cienu — ložmetēji sadragāja lauskās slēģus dibenistabā, un tajā vairs nedrīkstēja rādīties. Bet tieši no turienes zagās vislielākās briesmas.

Kaujiniekiem izbeidzās munīcija. Pēc jaunā krā­juma gribot negribot bija jādodas uz neaizsargāto telpu. Noliecies pie patronu kastes, Bračka pamanīja divus stāvus, kas, rāpodami pa kaimiņmājas jumtu, tuvojās vaļējam logam. Ceļu, kuru kaujinieki savā laikā bija paredzējuši kā papildu izeju, tagad izmantoja Rēgusa ļaudis. Bračka gribēja pateikt «knaukš», bet balss atsa­cījās paklausīt. Tomēr šaušanas māka palika iepriek­šējā. Ar pirmo šāvienu viņš nogāza vienu, otrs pazuda pats.

Pagāja vēl stunda, pastāvīgas trauksmes pilna. Ik brīdi varēja gaidīt uzbrukumu gan caur logu, gan caur durvīm. Neapdraudētā platība arvien sašaurinājās. Bračka vairs tikai ar pūlēm spēja pielādēt revolveri, jo ievainotais kreisais plecs neganti sūrstēja. Robis nebija cietis, sašķaidīts bija vienīgi mauzerim piedarinātais koka atbalsts. Savā starpā viņi tikpat kā nesarunājās. Un galu galā par ko runāt? Viņi taču pat nezināja, vai tie lejā vēl dzīvi?

Zalve pēc zalves, bez atelpas, bez mitas. Pēkšņi iestājās klusums. Kā pēdējais izskanēja šāviens, ko Bračka raidīja uz labu laimi. Šis klusums pēc nepār­trauktas apšaudes vēl stiprāk plosīja nervus nekā kaujas troksnis. Robis piesardzīgi pielīda logam. Kad viņš atgriezās, Bračka pēc drauga neparasti bālās sejas no­prata, ka nu ir cauri.

— Kriška? — viņš jautāja, pūlēdamies piešķirt bal­sij vienaldzīgu nokrāsu.

— Lielgabali. Viens uzstādīts pievārtē, otrs kaimiņ- sētā.

— Tikai divi?

Robis neviļus pasmaidīja:

— Tev tūlīt vajag veselu divizionu. Priekš mums pilnīgi pietiek ar diviem.

Viņi apgūlās uz grīdas. Šaut vairs nebija nozīmes.

— Saproties, Robi, — Bračka pēc brīža klusi teica, — jocīgi, vai zini. Nekad netiku iedomājies, kā ir ap dūšu, kad taisās nolikt karoti. Kāda tev jušana?

— Un tev?

— Zin, galīgi draņķīga. Šausmīgi žēl. Mēs, saproties, te kaujamies kā tādi varoņi pret veselu armiju. Un kam es varēšu to izstāstīt! Eņģelīšiem, vai? Pie tiem mani vecais Pēteris taču nelaidīs.

Laidis, — gluži nopietni atbildēja Robis. — Arī mēs, kaujinieki, esam eņģeļi, tikai nāves eņģeļi. Mēs gribam vienīgi labu 1111 tādēļ esam spiesti brist caur asinīm — mūsējām un svešām . . . Daudzus neliešus esmu aizraidījis viņpasaulē, žēl tikai, ka palaidu garām vienu, kas to visvairāk pelnījis .. .

Šie vārdi izrāva Bračku no pirmsnāves noskaņas. Aizsmēķēja pēdējo papirosu un teica:

Lips Tulians tas tomēr nevarētu būt. Saproties, viņš taču nezina mūsu adresi. . .

— Tā jau ir . . . Kaut zinātu, kam uzbrukums do­māts. Mums? Otriem Krieviņiem? Ja Rēgusa ļaudis meklējuši mūs un tikai aiz pārskatīšanās iebrukuši citā dzīvoklī… — Robis nepaguva nobeigt.

Pagalmu un māju pāršalca skaļa, acīm redzot ru­pora pastiprināta balss:

— Tūlīt sāksim bombardēšanu. Visiem iedzīvotājiem atstāt dzīvokļus un pulcēties pievārtē. Robis pielēca kājās

— Uz kurieni, dullā galva? — sauca Bračka.

Robis atvēra drēbju skapi.

.. . Upeslāce allaž mēdza sūroties, ka dzīvoklītis pus­tukšs un neomulīgs. Kur vien varēdama, viņa taupīja un katru mēnesi no saimniecības naudas vismaz pus­rubli noguldīja Savstarpējā krāj- un aizdevumu bied­rībā. Drīz jo drīz piepildīsies ilgi lolotais sapnis, un ēdamistabā tieši pretī logam stāvēs liela, melna ozola bufete ar zaļajiem stikliem un kokā grieztajiem vīn­ogu ķekariem, kuru viņa jau sen ieskatījusi mēbeļu veikalā Berga bazārā.

Tagad pēkšņi likās, ka viņu divās istabās neizsakāmi daudz mantu. Pagājušas vairākas minūtes, kopš atska­nējusi pavēle atstāt namu, un Upeslāce arvien vēl skraidīja no kakta uz kaktu, pacēla te pēļu maisu, te paunu ar apģērbiem, te savu lepnumu — no mātes man­toto kristalspoguli zeltītā rāmī un tomēr nespēja izšķir­ties, ko no iedzīves mēģināt glābt.

— Ātrāk, māt, — skubināja Meinhards. — Jau ved lielgabalus.

Upeslāce uzlūkoja dēlu un saskaitās. Tādam viegli runāt — sabāzis čemodānā grāmatas, paķēris tēva fil- čus, un cauri. Bet tūdaļ Upeslāce saprata, ka ir netaisna pret Meinhardu. Vai tad vēl nupat, kad visapkārt lidoja lodes un apmetums bira no griestiem un sienām, viņa nebija lūgusi dievu, lai tas dāvā viņiem kailo dzīvību. Dēlam un viņai, un visiem labiem ļaudīm, ar kuriem nu jau divdesmit piecus gadus dzīvo vienā un tai pašā namā.

Upeslāce kaujiniekus nepazina, neatcerējās pat kaut reizi redzējusi kādu iznākam vai ieejam kaimiņu dzī­voklī. Taču pašas vecākais brālis Eduards arī smaka tā­lajā Sahalīnas katorgā par atteikšanos karot Mandžū- rijas sopkās. Viņa vēl labi atcerējās nakti, kad to kopā ar daudziem citiem arestantiem iesēdināja lopu vago­nos Rīgas stacijā, lai aizdzītu pa etapu, — bālu, apau­gušu ar garu, melnu bārdu .. .

Upeslāce atrāva atvilktni un sameta spilvendrānā tikpat kā jaunus nažus, dakšas, karotes, ko glabāja kopš kāzām un kas pēdējo reizi bija liktas galdā Mein- harda konfirmācijas dienā. Priekšiņā viņa ieraudzīja divus jaunekļus. Augumā mazākais valkāja ģimnāzista formas tērpu, otram mugurā bija svārki ar spīdīgām po­gām. Upeslāce uztraukumā arī to noturēja par skol­nieka mundieri.

— Jūs laikam kaimiņi atsūtījuši palīdzēt man no­nest mantas? — minēja Upeslāce. — Dievs jums atlī­dzinās par jūsu labo sirdi.

Bračka pamirkšķināja Robim. Iet kā pa taukiem, — teica viņa skatiens. Bet Robis zināja, ka šis pārpratums vēl nekā nedod. Galvenais, lai kaimiņiene apliecinātu, ka viņi ir no dēla skolas. Citādi nelīdzēs ne skapī at­rastais ģimnāzista tērps, kas tagad Bračkam mugurā, ne viņa paša svārki, ko papildinās ar Meinharda for­mas cepuri. Pārdrošais plāns pārģērbties par ģimnāzis­tiem bija dibināts ne tikai uz viņu jauneklīgo izskatu, bet arī uz kaimiņienes atbalstu.

— Še, puisīši, ķerieties klāt. Vai nebūs par smagu? — Upeslāce norāva 110 dzelzpinuma gultām matračus un segas.

— Māt, vai tad tu neredzi? — saviļņojums draudēja noslāpēt Meinharda balsi.

Upeslāce tikai tagad pamanīja dēla apbrīnas pilno skatienu, piekaltu svešiniekiem, ievēroja to acīs cietu, gandrīz pārdabisku spīdumu. Tādus viņa allaž iedomā­jusies mocekļus, kas savas ticības vārdā gājuši nāvē.

— Lai dievs stāv man klāt! — matracis izkrita no rokām, — Ejiet! Ejiet prom! Neiegrūdiet mūs postā!

Viņas seja pauda tādas izbailes, ka Bračka strupi apgriezās:

— Brālīši, te mums nav ko meklēt.

— Kur jūs ejat? Kur?

— Zināms, kur. Pie svētā Pētera! Vecītis mūs jau sen gaida.

Bračka pat tādā brīdī bija spējīgs smaidīt, un šis smaids galīgi satrieca Upeslāci. Tas vēl tiešām bērns, — viņa domāja, — abiem patiešām vajadzētu vēl sēdēt uz skolas sola blakus Meinhardam. Ja es viņus atraidīšu, viņiem jāmirst, brālis man to nekad nepiedos. Bet, ja policisti uzzinās, tad ir beigas. Ko darīt?… Kā meklē­jot apskaidrojumu, viņa pacēla acis pret pestītāja tēlu.

— No aizlūgšanas mums labāk nekļūs, — asi pateica

Robis, pamanījis šo izmisīgo skatienu. — Jūs taču esat strādnieka sieva. Ja tādas kā jūs atsakāties mums palī­dzēt, iznāk, ka esam velti cīnījušies. Tad tiešām nav vairs tik svarīgi, vai mirstam vai paliekam dzīvi.

Upeslāce nolaida galvu. Čuguna krucifikss klusē, bet pašai nav pa spēkam izšķirties … Tā jau ir, ne jau sevis dēļ šie zēni uzsākuši cīņu. Tie domājuši par ci­tiem, par brāli Eduardu, par visiem sērdieņiem, par to, lai Meinhardam reiz būtu cita, labāka dzīve… Mein- hards … Varbūt arī viņam dienās nāksies lūgt pie sve­šām durvīm palīdzību. Bet tūdaļ atkal pārņēma bailes. Ja revolucionārus pazīs, ko tad? Tad aizvedīs arī vi­ņas dēlu.

— Kāpēc jūs mani mokāt? Ko es varu darīt? — iz­lauzās no Upeslāces krūtīm.

— Jums jau nekas nav jādara, tantiņ. Mēs visu paši, — uzmundrināja Bračka. — Jūs tikai sakiet, ka mēs trīs esam skolas biedri. Pavisam droša lieta, tan­tiņ. Ja Robis vēl uzmauks jūsu dēla mici, tad pats Rē­guss, saproties, apzvērēs, ka mēs piena puikas no ģim­nāzijas.

Meinhards, ne vārda nesakot, noņēma no galvas formas cepuri un grasījās iedot Robim. Upeslāce nikni izrāva to no dēla rokām. Kā viņš drīkst iejaukties?! Viņš vēl bērns, viņš vēl nekā nesaprot, viņš nezina, kas draud. Bet ko darīt, ko darīt? … Šausmīgi grūti pā­rnest šos zēnus nāvei… Tikpat grūti viņu dēļ upurēt sevi un dēlu.

Robis un Bračka nenovērsa skatienus no sievietes, kuras seja izskatījās gluži sakritusi un pelēka. Saprata, kāda iekšēja cīņa plosās viņas prātā, zināja, ka viņas «nē» nozīmētu bojā eju.

Pēkšņi ārdurvis čīkstot atdarījās. Tajās stāvēja ar kroņlukturi apkrauta sieviņa:

— Ko jūs tielējaties, nāburdzien? Veicīgāk! Tūdaļ lielgabali sāks šaut, — tā mudināja, tad ieraudzīja svešos ģimnāzistus un vaicājoši pacēla uzacis.

177

— Tie… tie ir Meinharda biedri… No vienas kla­ses, — pašai negaidot, izelsa Upeslāce. Galu galā — ko viņa varēja citu teikt? Viņa taču strādnieka sieva un šajā grūtajā laikā nedrīkst domāt tikai par sevi.

12 - 2155

Bet, kad kāpņu telpā gadījās sastapt Muižniekus, kas no mansardu stāva nesa savu nabadzīgo iedzīvi, Upes- lācei nodrebēja sirds — viņa bija pavisam aizmirsusi, ka kaimiņi var nodot.

Muižnieks, kas jau bija nokāpis pusstāvu zemāk, uz­lūkoja Upeslāci ar tādu dīvainu skatienu. Tad viņš pēk­šņi pasmaidīja, pienāca tuvāk un sacīja: — Jūs esat krietns cilvēks!

. . . Tieši šai mirklī notikumu vietā ieradās Šam­pions. Izšķērdējis daudz laika, kamēr izkļuva caur vi­siem aizsprostiem, viņš tagad dega nepacietībā atgūt nokavēto. Garām zaldātiem, kas spiedās pievārtē, viņš ieskrēja pagalmā, bet unterol'icieris tūdaļ rāva atpakaļ.

— Bīstami, — tas paskaidroja un norādīja uz sētas mājas logiem.

Šampions uzmeta ātru skatienu namam un ierakstīja savā piezīmju grāmatiņā: «Otrā un trešā stāva rūtis kā Šveices siers — vienos caurumos. Arī kaujinieki krietni koduši — lejā daudz ievainoto, ir arī līķi. Bet apakšējā stāvā uz palodzēm puķes kā bērēs. Kapličas klusums.»

Jā, klusums pildīja Šampionu nelabām nojautām. Vai tiešām viss jau beidzies, vai tiešām viņš ieradies par vēlu, un vienīgais, ko vēl iespējams izdarīt, — pa­ziņot Ruseniekam par draugu bojā eju? . . .

Klusums ieilga. Korespondenta satrauktajā prātā sekundes pārvērtās stundās. Viņš satvēra unteru aiz pogas.

— Kāpēc nešauj? — Redzēdams, ka tas nesaprot, piebilda: — Pif-paf?

Unters pamāja uz lielgabalu, kuru Šampions pirmīt steigā nebija ievērojis. «Pretestība vēl nav apspiesta,» viņš ierakstīja bloknotā. «Jau sešas stundas daži varoņi met izaicinājumu vai visam Rīgas garnizonam. Taču pašlaik iestājies liktenīgs lūzums. Var teikt, ka revolu­cionāri ar vienu kāju jau atrodas kapā …»

Pagalmā ienāca divi vīrieši. Vienā Šampions pēc

baltā priekšauta un atvērtās mājas grāmatas uzminēja sētnieku. Divu nedēļu pieredze Krievijas revolūcijas kaujas laukos ļāva otrajā bez grūtībām uzzīmēt špiku. Nu kaujinieki šaus, nopriecājās korespondents. Bet logi palika mēmi. Kad no sētas mājas, stiepdami paunas, iz­nāca pirmie īrnieki, viņš saprata, ka Rusenieka biedri pārtraukuši cīņu, lai dotu ļaudīm iespēju izglābties. Cits pēc cita tie atstāja iznīcībai lemto namu. Viens stūma bērna ratiņus, kuros grabēja trauki, otrs elsdams un pūzdams stiepa klubkrēslu, daudzi bija uzvilkusi trīs drēbju kārtas un izskatījās kā Nansena polārekspedīci- jas dalībnieki. Sētnieks, kuram bija uzdots raudzīties, vai pūlī nav ieviesusies kāda sveša, aizdomīga persona, ielūkodamies te grāmatā, te sejās, nosauca īrniekus sle­penpolicijas aģentam:

— Ādmiņu cunftes meistars Abolings no pirmā dzī­vokļa ar kundzi un jaunkundzēm . . . Muižnieku ģimene no devītā, mīti gan parādā par diviem mēnešiem, bet lai jau iet. . .

Kā pēdējā iznāca māte ar trijiem ģimnāzistiem, no

— «Uniona» fabrikas atslēdznieka Upeslāča sieva ar dēlu.

— Un šie divi? — apvaicājās špiks.

'— Mana dēla klases biedri, — pasteidzās paskaid­rot Upeslāce. — Uzkāpa, lai kopā ietu uz skolu, bet tad sākās, ārā vairs netika.

Špiks pagrieza viņiem muguru:

— Visi?

— Visi. Izņemot Krieviņus no trešā un piektā dzī­vokļa.

— Tie tur arī paliks, — pasmīnēja špiks. — Unter, pārņemiet un saskaitiet.

Apakšoficieris, ņemot palīgā pirkstus, saskaitīja ļau­dis un ielaida pievārtē, kur tos ieslēdza zaldātu loks. Kopā ar sētnieku sanāca četrdesmit viens cilvēks. Vārtu rūmē, kur bez tam vēl uzturējās artilēristi, kļuva tik biezs, ka nebija kur apgriezties. Špiks, vairīdamies drūz­mas, gribēja doties uz ielas namu, bet sāka svilpt lodes, un viņš iemuka atpakaļ.

Tikko norībēja šāvieni, Šampions spraucās uz priekšu. Elkoņiem pašķirdams sev ceļu, viņš neskatī­

jās ne pa kreisi, ne pa labi un gandrīz iekrita pagraba loga šahtā, kurai nez kādēļ bija pazudis aizsargrežģis. Klupdams korespondents pieķērās vienam no ģimnā­zistiem:

— Pardon, — viņš atvainojās.

— Mersī, — nevietā atbildēja ēverģēlīga balss.

Šampions, kas grasījās lauzties tālāk, vērīgi nopē­tīja runātāju un sastinga. Pazīstama seja. Un garais puisis blakus, goda vārds, tas taču kaujinieks, kas va­dījis uzbrukumu bankai! Izglābušies? Ģeniāli! Gribējās pakratīt roku, apkampt viņus, bet nedrīkstēja pat izrā­dīt pazīšanos. Un Šampions aprobežojās ar to, ka ietērpa savu prieku piemērotā apakšvirsrakstā: «Kauji­nieki spīdoši iztur abitūrijas pārbaudījumu!»

— Atbrīvojiet laukumu! — sauca vecākais kano- nieris. — Tādā tirgū nevar tēmēt!

— Kur tad paliek poručiks? — unters ērcējās.

— Jāved taču prom uz policiju.

— Uz policiju? Ar kādām tiesībām? Mēs ar kundzi neesam noziedznieki, — protestēja cunftes meistars.

— Viņiem labāk redzams. Pārbaudīs dokumentus un, ja nav vainīgs, atlaidīs uz mājām.

—- Ja no mājas būs kas palicis pāri, — klusi, bet rūgti noteica Upeslāce.

Murmināšana kā vētru vēstošas sīpas pārskrēja pū­lim. Kaut nesaprazdams vārdus, Šampions juta, ka vai­rākums savā nelaimē vaino cariskos varas vīrus, nevis revolucionārus.

— Kur poručiks pazudis? — atkārtoja unters.

— Viņa labdzimtība aizgājuši apslacināt rīkli, — kāds zaldātiņš uzdrošinājās aizrādīt.

— Cik tad ilgi var šos te ganīt?! — sacīja unters.

— Aizskriešu viņu pameklēt. Tu paliksi manā vietā, — viņš norīkoja jefreitoru. — Un ka tu man pieskati, lai neviens nepazustu. Citādi — galva nost!

Šī saruna, ko pavadīja izteiksmīgi žesti, uz mirkli novirzīja Šampiona uzmanību no Roba un Bračkas. Kad viņš apgriezās, tos vairs nekur neredzēja. Toties kores­pondents pamanīja, ka aizsargrežģis atkal savā vietā virs pagraba loga.

Beidzot ieradās gaidītais poručiks.

— Kur ir unters? — viņš uzbrēca aizsmakušā balsī.

— Aizgāja jūs meklēt, jūsu labdzimtība.

— Rauj viņu jupis! Vediet! — poručiks steidzās tikt galā ar garlaicīgo uzdevumu.

Priekšējie pacēla savas mantas un sakustējās.

— Cik tev ir?

— Četrdesmit viens, jūsu labdzimtība, — ziņoja je- freitors.

— Pārskaitīt!

Lai kā jefreitors pūlējās, vairāk par trīsdesmit devi­ņiem neiznāca.

— Jūsu labdzimtība, neesmu vainīgs, — viņš galīgi satriekts taisnojās. — Divu trūkst.

— Aitas galva, acu tev trūkst, — poručiks norādīja uz Šampionu un špiku, kurus zaldāti nekavējoties iestūma lokā.

Briesmas, ka nepagūs nedz padot Ruseniekam ziņu, nedz nosūtīt korespondenci, satracināja Šampionu.

— Es esmu ārzemnieks, žurnālists, speciālkorespon­dents, saprotat? — viņš skaļi kliedza vāciski. — Mani pazīst pats Rēgusa kungs!

— Nav mana darīšana. Skaitlim jābūt pilnam, un viss!

Negribēdams sevi atklāt, špiks piegāja pie poručika un iečukstēja viņam ausī.

— Kas jūs par slepeno, kad jūs visi redz? — gul­dzošiem smiekliem ierēcās oficieris. — Atpakaļ ierindā, joks tāds!

Vārtos iznira Rēguss Ļihejeva pavadībā. Šampions jau grasījās mesties pie viņa, bet negaidot mainīja savu nodomu un, tieši otrādi, spiedās dziļāk burzmā. Ja Rē­guss apķersies, ka divi trūkst, kaujiniekiem izies plāni. Tad jau labāk lai viņu aiztur.

Taču Šampions bija aizmirsis par špiku. Tas pastei­dzās atspēlēties poručikam. Un tūdaļ nodārdēja Rēgusa balss:

— Mans aģents apgalvo, ka divu trūkstot. Te kaut kas nav kārtībā.

Oficieris noplātīja rokas:

— Lai jūsu aģenti nemaisās pa kājām, tikai jauc man visus rēķinus.

— Atļausiet jautāt, poručika kungs, kas te notiek? — unters pa šo laiku bija atgriezies. — Trūkst? .. . Nevar būt! Te pat pudeli nav kur paslēpt, kur nu vēl cilvēku. Tūlīt pārskaitīsim.

— Četri . . . vienpadsmit .. . Divdesmit seši . .. Trīs­desmit astoņi … — Šampions skaitīja līdzi un, kad pie viņa apstājās untera rādītāja pirksts, ar milzīgu iz­brīnu konstatēja: — Četrdesmit divi!

Tikai tagad viņš ievēroja, ka pūlī atkal raiboja ģimnāzistu cepures. Untera seja izstiepās garumā:

— Nekā nesaprotu, jūsu labdzimtība, — viņš stostī­jās. — Nu viens ir lieks.

— Piedzēries! Jau no tālienes pēc alus smird, — kliedza Rēguss. — Vai tad tādā burzmā var tikt gudrs? Vediet ārā pa vienam, es pats skaitīšu!

Robis paraustīja Bračku — vajadzēja no jauna lēkt šahtā un paslēpties pagrabā. Upeslāce un viņas dēls taisījās segt šo manevru ar savām mugurām. Bet tik tālu kaujinieki netika. No trešā stāva dzīvokļa atska­nēja asinis stindzinošs sauciens, iedarbīgāks par jebkuru ložmetēju kārtu. Tur cilvēks, ejot nāvē, meta pēdējo izaicinājumu varmāku pasaulei:

— Bēdziet! Mēs sviedīsim bumbu! Lai dzīvo brīvība!

Vārdi vēl nebija izskanējuši, kad ļaudis, grūstīdami

cits citu, rāvās ārā. Pirmie muka zaldāti. Radās īsts jūk­lis. Spiezdamies uz priekšu, izlauza vārtus no eņģēm un izvēlās uz ielas. Izmantodami apjukumu, Robis un Bračka iejaucās bēgošo barā. Viņi skrēja, kliegdami, cik vien plaušas ļāva:

— Glābjas, kas var! Sviež bumbas!

Panika pārņēma arī aplenkuma kareivjus un vēl pa­vairojās, kad pagalmā nodunēja sprādziens. Tā ir ne­viens, izņemot Šampionu, nepamanīja, ka abi kaujinieki pārlēca pār žogu un pazuda.

. . . Atamans bija izvēlējies Atlētu klubu plašās sētas dēļ. Tagad viņš sāka to nožēlot, jo, kā par spīti, kāds klibs leijerkastnieks pulcināja šeit publiku. Bez nekad neiztrūkstošajiem knīpām kādi trīs desmiti pieaugušo ar neizprotamu svinīgumu klausījās «Ak tu mīļo Augustiņ, Augustiņ, Augustiņ!». Pazīstamu bija gaužām maz, tikai pieci seši kaujinieki.

— Paņem mūsējos un seko man, — viņš teica Bra­šajam. — Te pārāk daudz svešu ausu.

— Kur? — brīnījās Brašais. — Tie visi ir kaujinieki.

— Un meičas?

— Kā likts.

— Un spēlmanis?

— Arī mūsējais. Tu neskaties, ka viņam koka kāja. Tīri pieklājīgi šauj, pret japāņiem iemācījies.

— Un šie te? — Atamans smaidot norādīja uz zeņ­ķiem.

— Tie nu gan ne, — smējās Brašais. — Bet dienās izaugs.

Atamans nekā vairs neteica — jutās pārāk saviļņots. Varbūt tikai desmitā daļa no šiem kaujiniekiem pazina Robi un Bračku, bet pietika viena vārda, un tie ir klāt.

— Mēs taču esam spēks! — nodomāja Atamans, ku­ram līdz šim bija allaž nācies darboties vai nu pašam uz savu roku, vai nelielā grupiņā. Trīs duči sapulcināti vienā rāvienā. Un, ja savilktu vienkopus visus Rīgas kaujiniekus, rastos īsta armija.

Bet tagad nav laika jūsmai, jārīkojas. Atamans, kas mēdza pārmest Robim paradumu visu sīki apsvērt un aprēķināt, šoreiz, juzdams atbildību par visiem šiem ļau­dīm, pats pieturējās pie Roba apdomīgās taktikas. Atme­tis parasto karstgalvību, izdalīja vīrus ar tādu aprēķinu, lai kontrolētu visas ielas, pa kurām varētu vest apcieti­nātos. Vienu grupu uzticēja sen pārbaudītajam Brašajam, otru pazīstamam krievu puisim ar palamu Steņka Razins. Pats ar Faustu un desmit citiem palika pagalmā, jo vis­drīzāk policija izvēlēsies tieši šo ielu.

Izvadot biedrus, viņš piekodināja:

— Uzmanīgi, kvartāls čum un mudž no špikiem, līdz posteņiem ejiet pa vienam .Un pa ceļam bez stiķiem, taupiet patronas nopietnam darbam!

Nu sākās pats grūtākais — gaidīšana. Arī tā bija zināma veida varonība, jo daudz vieglāk uzbrukt nekā pacietīgi gaidīt ienaidnieku. Gaidīt, domājot par biedriem, lias, zaudējuši cerību uz palīdzību, varbūt tieši šai mirklī ielaiž sev lodi pierē.

Kamēr dzirdēja šāvienu sprakstēšanu, nebija tik traki. Ja šauj, tad ir vēl dzīvi. Tad kaujas troksnis apklusa. Atamans nobālēja.

— Es vairs ilgāk nevaru! Tā ir vivisekcija! — pir­mais neizturēja Fausts un, izvilcis no svārku apakšas konservu kārbu ar spridzekli, traucās uz vārtiem.

— Stāvēt uz vietas! — caur zobiem izgrūda Atamans.

— Muti ciet! — viņš baidījās, ka pats padosies šim no­skaņojumam.

Klusums.

Tad negaidot dobjš sprādziens. Kā eksplozijas viļņa ķerts, Atamans ierāva galvu plecos:

— Lielgabali… Beigas … Toties Fausts iztaisnojās.

— Kā cilvēks var būt tik neizglītots? Un tu vēl sau­cies kaujinieks … Tie ir mūsējie!

— Bumba?

— Kas par jautājumu?! Piroksilīns. Nitroglicerīnam ir cita skaņa. Korpuss no čuguna. Bet kur viņi to ņē­muši? Es taču šorīt gatavās bumbas atdevu jelgavnie­kam. Visas.

— Vai neesi kļūdījies?

— Kļūdījies? Par sastāvu? — Fausts paostīja gaisu.

— Var jau būt. Es arī nesaprotu, kādēļ ož pēc amon­jaka.

— Blakus ir mazmajiņa, — iespurdzas kada meiča. Noskaņa bija spēji mainījusies. Nez kādēļ visi pēkšņi

cieši ticēja, ka Robis un Bračka izglābsies. Un patiešām, pēc dažām minūtēm pagalmā ar priecīgu vēsli iebruka Šampions.

— Grandioza kauja! Revolucionārus izglābj ģimnā­zistu cepures! Nolīdzinājums ar diviem nezināmiem skaitļiem! Bumbas sprādziens izšķīrējā brīdī! — ziņoja korespondents, izmantodams jau sacerētos virsrakstus. Kad krājums bija izsmelts, viņš pārgāja uz ikdienišķu valodu.

— Trešais dzīvoklis arī galīgi sagrauts, — viņš no­beidza savu stāstu.— Mans dievs, satriecošs skats! Viena sieviete, divi vīrieši. Cīnījās līdz pēdējam elpas vilcienam.

Vienam revolveris vēl rokā, pats sev ietrieca lodi. Pat Rēgusam nebija ne jausmas, kas tie tādi. Rusenieka kungs, — vai nezināt, kā viņus sauc? Šie cilvēki pelnī­juši, lai mani lasītāji pazītu viņu vārdus.