Biedrs mauzeris

TREŠĀ NODAĻA, kurā rodas viela jaunai korespondencei

Kad Zibeni aizveda uz nopratināšanu, slepenpolicijas kamera bija tukša. Kad viņu atnesa atpakaļ un nometa uz grīdas, viņš, zaudēdams samaņu, vēl redzēja, ka tā stāvgrūdām pilna. Zibens īsti nezināja, cik ilgi nogulējis. Tad sajuta — kāds viņam mazgā asiņaino seju. Zibens gribēja teikt, lai taupot ūdeni, citādi dzeršanai nepietik- šot, bet nebija spēka. Pamazām līdz apziņai nonāca at­sevišķas runas. Kāds visu laiku vāciski vaicāja:

— Kungi, vai tiešām neviens no jums neprot vācu valodu? Tas ir ļoti svarīgi! Jāpasaka zaldātam, lai uz vietas atsauc galveno.

Zibens atvēra vienu aci — otrā bija pārāk uzpam­pusi — un atsaucās.

— Es! — patiesībā atskanēja tikai aizsmacis čuksts.

Pār viņu pārliecās kalsna, melnu bakenu ierāmēta

seja ar līku degunu un šaurām, kustīgām acīm.

— Jūs? — novilka Šampions. — Mans dievs, jūs taču nespējat piecelties!… Tā ir slepkavība! Lai mani tikai izlaiž, tad visa pasaule uzzinās, kas te notiek… Bet pagaidām es zaudēju laiku, nē, vēl vairāk, es zaudēju savu reputāciju! Ja tūlīt netikšu uz telegrāfu, citas avīzes var aizsteigties priekšā!

Zibenim viss likās gaužām nesakarīgs. Viņš uztvēra tikai vienu:

— Jūs neesat no mūsējiem!

— Tikai pa pusei. Esmu franču avīzes «Temps» ko­respondents. Bet man tas gods būt personīgi pazīstamam ar daudziem redzamiem kaujinieku līderiem. Par Ruse- nieka kungu būsiet noteikti dzirdējuši.

Zibens, kas nepazina Atamana īsto vārdu, pakratīja galvu.

— Pūrmaļa kungu?…

Arī šis vārds Zibenim, kaut tas divus gadus strādājis ciešā saskarē ar Faustu, nekā neizteica.

— Varbūt Dīnas jaunkundzi?

— Kur jūs viņu satikāt?

— Lježā, turpat, kur Rusenieka un Pūrmaļa kun­gus. — Šampions tuvināja muti Zibeņa ausij: — Es iz­darīju viņiem lielu pakalpojumu.

Zibenim atausa gaisma — laikam taču tas ir žurnā­lists, par kuru bija stāstījusi Dīna.

Tagad nebija arī grūti atminēt, ka francūža paziņas ir Atamans un Fausts.

— Kopā atbraucām, — Šampions paskatījās rokas pulkstenī. — Mans dievs, pēc stundas Rusenieka kungs solījās atnākt pie manis. Varbūt vēlaties aizsūtīt kādu ziņu? Sakiet droši, ko vien varu darīt jūsu labā, to lab­prāt izdarīšu.

Zibeņa prāts sāka atkal skaidri darboties.

— Vai jums ir papīrs un rakstāmais? — viņš no­prasīja.

— Mans kungs, par ko jūs mani turat?! Vai jūs do­mājat, ka es parkā, kad uzbruka kazaki un sprāga bum­bas, rakstīju ar pirkstu uz manšetes?! — Šampions iz­vilka safjānā iesietu bloknotu un sudraba zīmuli.

— Re, kur labi! — Zibens pūlējās pacelties uz elkoņa.

Ar Šampiona palīdzību tas beidzot izdevās. — Man te laikam klāsies pavisam plāni. Gribas, lai draugi zinātu, kā šeit ar mums apietas. Biedri, kas uzrakstīs vēstuli?

— Lai raksta Jēkabs, viņš ir študierējis, — atsaucās kāds.

Pienāca students Politehnikuma frencī.

— Raksti, es pamēģināšu stāstīt. — Zibens palūdza malku ūdens un turpināja: — Sveiki, biedrīši! Rakstu jums no «muzeja», kur pašreiz skaitos pats izcilākais eksponāts. Papriekš pašu svarīgāko. Buķelis spīdzinā­šanu neizturēja, pateica, ka es metis bumbu, bet Bračka apsargājis. Ko Buķelis vēl izpļāpājis, to es nezinu. Paš­laik jūtos diezgan žirgts. Tikai, kad domāju, ka mani vēl ņems priekšā pats oberbende Rēguss, sametas tāda nelaba dūša. Un vēl par vienu esmu nemierīgs: ka tik jums neienāk prātā mani un citus atsvabināt. Te pašlaik nekā nevar izdarīt, jo viss «muzejs» piebāzts ar zaldā­tiem. Tad vēl pasveiciniet Līzi tā dikti mīļi no manis un pasakiet, lai nebēdā. Cik nu ilgi spīdzinās, vienreiz tik un tā pārvedīs uz cietumu. Tur jau varēs tā jautrāk padzīvot.

Tikko Šampions bija paguvis noglabāt bloknotu ka­batā, nožvadzēja atslēga. Atvērtajās durvīs, vēršot dur­kļus pret apcietinātajiem, stāvēja zaldāti. Kameras iemīt­niekiem pavēlēja saspiesties pie sienas. Tad zaldāti pa­šķīrās, lai ielaistu «šefu» — slepenpolicijas priekšnieku Rēgusu. Vēl nesen viņš bija tikai Jelgavas forštates poli­cijas iecirkņa pristava palīgs. Reiz, kad kārtējais slepen­policijas priekšnieks iesniedza atlūgumu, — baidīdamies no revolucionāru atriebības, neviens negribēja ilgi palikt šai postenī, — Rēgusam uzdeva nopratināt apcietinātus krievu kaujiniekus. Kopā ar policijas valdes kancelejas ierēdni Ļihejevu viņi izmeklēšanu izveda tik zvēriski, ka tika iecelti par slepenpolicijas vadītājiem. Kopš tā laika Johans Emeriha dēls Rēguss lika sevi dēvēt par Ivanu Emerikoviču, cerēdams, ka tas veicinās viņa karjeru. Vācietis būdams, viņš tā paša iemesla dēļ runāja tikai krieviski.

Rēguss zināja, kāda viņam slava, un centās to pa­svītrot arī savā ārienē. Viņš bija uzaudzinājis šausmino­šas ūsas, kas, līdzīgi asiem, melniem pīķiem, rēgojās virs

tuklajiem, piepūstajiem vaigiem. Neviens nekad netika redzējis «šefa» buļļa augumu citādi kā melnā tērpā, viņa galvu — bez melnās platmales, kuras mīkstās malas aiz­ēnoja plato pieri.

Viņš piegāja pie Zibeņa un piegrūda kurpes purnu pie deguna:

— Tā jau es domāju, ka tu atgriezīsies pie mums… Nekur jau nav tik labi kā pie tava drauga Rēgusa. — Viņš pamāja kādam zaldātam: — Aizstiep uz manu ka­binetu, lai varu apsveikt dārgo ciemiņu, kā nākas.

Kaut nesapratis krieviski teikto pavēli, Šampions bija skaidri saklausījis draudīgo zemtoni.

— Jūs nedrīkstat viņu spīdzināt! Mans dievs, šis cil­vēks jau tā ir pusdzīvs, — viņš vāciski protestēja. — Es uzrakstīšu tādu korespondenci, ka maniem lasītājiem mati celsies stāvus. Jums nāksies atbildēt!

Rēguss pagriezās un nolūkojās žurnālistā kā zilonis mušā:

— Kas tas par kverkšķi? Laikam pirmo reizi pie mums …

— Esmu Parīzes laikraksta «Temps» speciālkores­pondents Žoržs Šampions.

— Ak, biedrs ir ārzemnieks, — Rēgusam iepatikās pajokot. — Kurā viesnīcā kundziņš apmeties?

Šampions jau gribēja minēt «London City», bet laikā piekoda mēli. Ja nu izdarīs kratīšanu un uzies čemodānā paslēptos revolverus?

— Nosaukumu neatceros, — teica viņš. — Es tikko kā iebraucu Rīgā.

— Laikam jau tāda lepnāka, — Rēguss turpināja ņirgāties.— «Hotel de Rome» vai «Sankt Petersburg»?… Arī nē? Un ielu jūs, protams, arī esat aizmirsis?

— Tā ir. Bet ceļu es gan atradīšu. Ja jūs man neticat, griezieties pie franču konsula. Arī firmas «Pežo» pārstā­vis Dublē kungs var apliecināt manu personību …

— Es pats esmu franču konsuls! — Rēgusa savaldī­tais tonis pēkšņi pārvērtās rēcienā. — Es pats esmu cars! Es tevi sapūdēšu, nolādētais buntavniek. Es … — viņš meklēja pašu spēcīgāko draudu, — es no tava žīdu de­guna izsitīšu pieckapeiku gabalu! — un Rēguss izgāja no kameras.

Durvis aizcirtās.

Šampions paraustīja plecus. Tādi draudi viņam ne­bija nekas jauns — hotentotu ķeizars bija pat piesolījis iztaisīt no viņa deguna cepeti. Bet kas var zināt, te nav Ilotentotija, bet cara Krievija. Tur vismaz rēķinājās ar to, ka viņš ir ārzemnieks, šeit viņu uzskata par revolu­cionāru. Protams, tas ir gods, tomēr diezgan bīstams pašreizējos apstākļos… Šampions pamazām sāka uz­traukties. Cits pēc cita nobalēja iecerētās reportāžas sen­sacionālie virsraksti, toties arvien spilgtāks kļuva dzel­tenais cūkādas čemodāns ar dubultā dibenā noglabātiem revolveriem, kas viesnīcas istabā stāvēja pašā redzamā­kajā vietā. Uzzinās, kur viņš dzīvo, un galu galā atradīs arī nelegālos ieročus. Viņš, protams, var apgalvot, ka visus piecus mauzerus paņēmis personīgajai drošībai, bet kas tam noticēs, ja nav noticēts pat viņa pasei ar franču ārlietu ministrijas zīmogu un krievu konsulāta vīzu?… Vistrakākais, ka par šo joku viņu var izraidīt. Par se­kām pat domāt negribas — palaist garām īstu revolūciju, to viņš neizturēs!

Tomēr profesionālo ziņkāri nevarēja ilgi noslāpēt. Ja jau viņam te jāsēž, vismaz lietderīgi izmantos laiku. Vispirms Šampions pierakstīja bloknotā savus iespaidus:

«Maniem lasītājiem grūti iedomāties, kādos apstākļos pašreiz atrodos. Kamerā tikai divi niecīgi lodziņi pie pa­šiem griestiem — viens uz gaiteni, otrs uz pagalmu — tie paši aizrestoti. Šeit ir tik tumšs, ka ar grūtībām spēju atšķirt burtus. Citu pēc cita ieved arestētos revolucio­nārus. Tie, kas ieslodzīti jau vairākas stundas, apgulu­šies uz kailās grīdas. Viņiem jāguļ kā sardīnēm bundžā — šī vārda tiešajā nozīmē. Ja kāds no gulētājiem vēlas pa­griezties uz otriem sāniem, tad sajūk visa rinda un pā­rējiem gribot negribot arī jāpagriežas, jo citādi nepietiek vietas. Nupat iepazinos ar slepenpolicijas priekšnieku, kas izskatās kā īsts lielceļa laupītājs. No studenta, kas laipni atļāvis izmantot savu muguru kā rakstāmgaldu, nupat uzzinu, ka patiesībā politisko lietas jāizskata žan­darmērijai, bet vietējie vācu baroni izrēķināšanos ar revolucionāriem labprātāk uztic savam tautietim Rēgu­sam. Bez tam pastāv tā saucamā «ohranka», kuras pār­ziņā galvenokārt atrodas spiegi. Vismazāk bīstami ir policisti ar galīgi neizrunājamiem vārdiem: gorodovoji, okolodočņiki, urjadņiki. Bet atgriezīsimies kamerā. Šeit valda drūms un tomēr pacilāts garastāvoklis. Brīžiem kādā kaktā uzliesmo revolucionāra melodija. Var just, ka šie ļaudis pārliecināti par savu uzvaru, kuru pat vis­nežēlīgākais terors nespēs novērst… Lai lasītājs man piedod, ka aprauju savas piezīmes, bet pašlaik zaldāts izsauc mani uz pratināšanu. Ceru, ka varēšu papildināt savu korespondenci ar jaunu saistošu vielu.»

…Apmierināts ar izrādi, ko sniedzis kamerā, Rēguss atgriezās savā kabinetā. Istabas vidū divi rungām apbru­ņoti policisti sasēja Zibenim rokas aiz krēsla atzveltnes. Vienā pusē, atstiepies uz sofa, Ļihejevs spēlēja ermoņi­kas. No labās rokas locītavas nokarājās jājamā pātaga. Šefs aizkūpināja cigāru un ar avīzi atlaidās uz dīvāna, kas stāvēja pie sienas, viņā pusē krēslam. Tā viņi parasti gulēja, kad spīdzināja sevišķi bīstamu revolucionāru.

Policists ienesa paplāti ar dzeramajiem. Ļihejevs pra­tināšanas laikā mēdza stiprināties ar Allažu ķimeli, šefs lēnām iztukšoja divus kausus Stricka Pilzenes alus. Viņš nesteidzās, jo labi zināja, ka nekas tā netirdī apcietināto kā gaidas.

— Aleksandr Aleksandrovič, — griezās Rēguss pie sava palīga, — kas jauns? Vai Bračku tā arī neizdevās notvert?

Ļihejevs ar nopūtu pārtrauca muzicēšanu, lai atbil­dētu:

— Nekas, nekur nepaliks. Mūsu draugs Zibens būs tik laipns un pateiks, kur to atrast.

— Un Brūtgāns. Es viņu nekur neredzu. Vai būtu jau pārvests uz cietumu?

— Ceļā uz šejieni viņu atbrīvoja. Kaujinieki, Ivan Emerikovič.

— Kas to būtu domājis?! — pasmīnēja Rēguss. — Žēl, ļoti žēl.

Viņi samirkšķinājās.

— Šie razbainieki kļūst arvien nekaunīgāki, — tur­pināja slepenpolicijas priekšnieks un gardi nosmējās. — Viens nupat uzdevās par kādu tur franču korespon­dentu. Neko ticamāku laikam nespēja izgudrot…

— Pagaidiet, pagaidiet, Ivan Emerikovič, varbūt tas tiešām ir īstais, — sacīja Ļihejevs un sniedzās pēc ķi­meļa. — No mūsu ohrankas Parīzes aģenta saņemta tele- grama, ka uz šejieni izbraucis avīzes «Temps» korespon­dents. Slavens žurnālists, pazīstams ar savām dulburī- bām. Laikam viens no tiem papīra smērmaņiem, kuriem viss nav mājās. Ar to šodienas traci nepaguvu vēl pa­stāstīt.

— Tas nu gan būtu joks! — un Rēguss tieši no pu­deles iedzēra krietnu malku. — Pārbaudi, Aleksandr Aleksandrovič, lai neiznāk blamāža.

Tā gadījās, ka Šampions nedabūja iepazīties ne ar Ļihejeva pātagu, nedz ar policistu rungām. Rēguss sa­gaidīja viņu ar starojošu smaidu:

— Ile, he, he, Šampiona kungs, tas tik bija joks, vai ne? Atzīstieties, jūs patiešām noticējāt, ka uzskatu jūs par vienu no šīs bandas. Es jūs jau pazinu Vērmaņparkā, nodomāju, lai jau Šampiona kungam tiek tas prieks, sa­gādāsim viņam vielu korespondencei. Ile, he, — Rēguss bārstīja sīkus smieklus. — Un cik veikli es jums notēloju briesmoni!

Šampions grasījās ko pateikt.

— Nē, nē, — atgaiņājās Rēguss, — pateicība man nav vajadzīga. Es piezvanīju Dublē kungam. Viņš jūs gaida lejā. Uz redzēšanos, uz redzēšanos, Šampiona kungs, — un šefs gandrīz ar varu izveda korespondentu no kabineta. — Vienmēr būšu priecīgs jūs satikt.