Biedrs mauzeris

PIEKTĀ NODAĻA, kura kaujiniekiem tiek uzdots sadabūt naudu ieročiem

Brāļu Kuzņecovu fabrikas stikla pūtēju cehā visi logi stāvēja vaļā. Bet ārā bija augusts, un gaisā, kas it kā bija uzsūcis sevī pilsētas saspringto atmosfēru, juta tuva pērkona svelmi. Neviena vēsma nemazināja cehā valdošo ellišķīgo tveici. Sastājušies pulciņos, līdz jostai kailie strādnieki, netīrām lupatām slaucīdami aumaļām plūstošos sviedrus, pārrunāja dienas jaunumus.

— Ej, vecais, met mieru! Par direktoru tik un tā neuzdienēsi.

Vecais iemeta liesmās līdz pusei izpūsto karafi un atlēca no krāsns. Kāds biedrs tūdaļ uzgāza viņam uz noliektās galvas ūdeni. Smagi elsodams un sprauslā­dams, vecais strādnieks nopurināja lāses, tad īgni teica:

— Nemaz nevelk. Vajadzētu pasaukt meistaru.

Bet tas jau bija klāt. Pārlaida skatienu mierīgi tēr­zējošajiem vīriem, un meistara pierē pamazām uztūka dzīslas.

— Kas te notiek? Tūlīt pie darba! Vai gribat, lai izsaucu zaldātus? Viņi jums parādīs streikot!

— Zin, nav vēl teikts, kurš kuram parādīs, — atska­nēja izaicinoša balss, kura, likās, piederēja zēnam.

— Kā tu runā?! Vecāki laikam par maz pēruši, ko?! — uzbrēca meistars.

— Ar pērienu tā uzmanīgāk, saproties, — un Kola Dvinskojs paspēra soli uz priekšu.

Arī citi bija panākuši tuvāk, un tagad meistaru ieslēdza ciešs strādnieku loks. Vecais stikla pūtējs mie­rinoši sacīja:

— Mēs nemaz nestreikojam, meistara kungs. Velk- mes nav, laikam gaisa trūba aizsērējusi.

— Ko tad jūs stāvat, dienderi! Iztīriet, un tā fiksāki?

Daži paskatījās uz augšu, kur zem pašiem griestiem

resnajā caurulē bija ielaists aizbīdnis, citi — uz tuvumā pieslietajām kāpnēm.

— Ilgi vēl būs jāgaida, ko?!

Atkal tas bija pats jauriakais no strādniekiem, kas izteica kopējo noskaņu:

— Rāpies pats! Mums, zin, par to neviens nemaksā.

Vēl pirms gada meistars būtu laidis darbā dūres, lai

panāktu savu, bet šodien strādnieki nepaliktu atbildi parādā. Vai maz meistaru citās fabrikās dabūjuši pavi­zināties ar ķerru? Atlika vienīgi ar labu. Gribēdams no- kaunināt strādniekus, meistars pats atstiepa smagās kāpnes. Brīdi viņš nogaidīja — neviens nepakustējās. Tad meistars pārlaida draudīgu skatienu aplim, it kā iegaumējot katru seju, un, sakniebis lūpas, lēnām sāka kāpt augšup.

— Brālīši, tūlīt būs kumēdiņi, — Kola pačukstēja kaimiņiem un ēverģēlīgi pasmaidīja.

Tiešām, tikko meistars pavilka aizbīdni, no caurules izkrita balta paciņa un, lidojumā izirdama, pārklāja visu cehu ar lapiņām.

— «Revolūcija mūsu zemē gūst arvien plašāku at­balsi!» — kāds skaļi lasīja priekšā.

— Es jums parādīšu revolūciju! — meistars ieklie­dzās niknuma nosmacētā balsī un gandrīz nokūleņoja lejā. — Es jūs likšu arestēt, visus, visus!

-— Bet, meistara kungs, jūs taču pats izmētājat šīs skrejlapas!

Kola tikai smīnēja.

Viņš smaidīja arī vēl tad, kad, nenogaidījis tram­vaja apstāšanos, izlēca Maskavas un Romanovu ielas stūrī. Tam nevajadzēja sevišķas izveicības, jo vagons pat pilnā gaitā kustējās ne ātrāk par skrejošu cilvēku. Tomēr šoreiz gandrīz izgāja plāni, jo kāja paslīdēja uz gluda stikla.

Ielu visnotaļ klāja pudeļu drumstalas un sadauzītas logu rūtis. Šis skats bija pierasts—gandrīz katru dienu šturmēja un izdemolēja valsts degvīna pārdotavas, ku­ras izsūca no darbaļaudīm pēdējos spēkus, pēdējās kapeikas. Gadījās, protams, ka dažs vājgribis, nespē­dams pretoties kārdinājumam, iebāza pusstopu kabatā, bet vai viņam, ja tika pieķerts! Uzbrukumus monopol- bodēm veica arī partijas uzdevumā. Degvīnu izlēja ren­stelēs, kasē atrasto naudu saskaitīja, ekspropriēja un atstāja kvīti. Lai novērstu ļaunprātības, kvītis pēc tam publicēja nelegālajā «Cīņā».

Taču šoreiz nekur nemanīja sarkani un zaļi svītroto izkārtni ar uzrakstu «Valsts monopols». Gan koloniāl- preču tirgotavas dēļu pārkrustotais skatlogs, kurā Visocka tējas reklāmas zilonis skumji noraudzījās uz vientuļu siļķu mucu, gan ložu pēdas šujmašīnu veikala durvīs, gan ūsainie gorodovoji, kas patrulēja gar na­miem, liecināja, ka te risinājusies viena no neskaitā­mām ielu kaujām, kādās Kola ne vienu reizi vien bija piedalījies.

Visapkārt mētājās patronu čaulas, no bruģa izlauzti akmeņi un saliektas izkārtnes — «Koloniālpreces», «Šujmašīnas SINGER», «Turku konditoreja». Kola atce­rējās, kā savā laikā ar kaimiņu puikām naktī bija pār­mainījis izkārtnes. Rīta pusē viņi nevainīgām sejas iz­teiksmēm pastaigājās pa Maskavas ielu un nevarēja beigt priecāties par saviem nedarbiem. Neizsakāmi ko­misks izskatījās traktiera īpašnieks, ieraudzījis virs sa­vas restaurācijas šūpojamies skārda zārku. Vēl lielāku jautrību sacēla vieglprātīga zelta korsete, kas greznoja iekšējās misiones bībeļu izplatīšanas punktu… Tagad viņš būtu kaunējies par tādiem bērnišķīgiem stiķiem, jo uzskatīja sevi par pieaugušu vīrieti. Patiešām, trauk­smainais revolūcijas laiks ātri briedināja prātus. Arī viņa priekšstatus par dzīvi īsā laikā bija grozījis darbs Kuzņecovkā un it īpaši piedalīšanās pagrīdes kustībā, kur Kolu pazina ar iesauku «Bračka». Tikai ārēji — gan apģērba ziņā, gan ar savu runas veidu — viņš vēl at­gādināja agrāko ēverģēli.

Pārnācis mājās, viņš nomazgājās no galvas līdz kā­jām, apmainīja koka tupeles pret savām vienīgajām kurpēm, kuras taupīja ielai. Ieraudzījusi dēlu svētdie­nas uzvalkā, kuram viņš veselu gadu bija krājis naudu, māte jautāja:

— Ko tu tā uzcirties? Uz balli taisies, vai?

Spoguļa priekšā sasiedams spilgto kaklasaiti, Bračka

īsi atcirta:

— Izsauc! Ja dažas dienas nerādīšos mājās, neuz­traucies. Būšot kāds speciāls uzdevums, saproties.

Garām ejot, viņš noskūpstīja māti, iebāza kabatā mauzeri un steidza projām. Uz sliekšņa kaut ko atce­rējās:

— Ek, kur skāde, nepaspēju visas izdalīt. Zin, mute- rīt, ja atnāk kāds no mūsējiem, iedod. Skrejlapas ir ve­cajā vietā zem grīdas.

Ganību dambis saulgozī gulēja tukšs un kluss, gluži kā pirms divdesmit gadiem, kad apkaimes iedzīvotāju govis un kazas vēl plūca zāli ceļmalas pļavās. Preču stacija streikoja.

Tikai iepretī kūpēja Volfšmita dūmenis, un pāri ielai atplūstošā rauga smaka tā savādi kutināja pavē­deri vīriem, kas soļoja gar cieši aizbultētajiem vārtiem. Lai gan visi rajona strādnieki bija devuši savu artavu streika kasē, kas palīdzēja turēties jau otro nedēļu, to­mēr josta bija jāsavelk ciešāk. Ikviens zināja — labāk šodien pabadoties, bet izcīnīt iespēju rīt un arī parīt kārtīgi paēst. Rīgas ģildes tirgotāji gan bija citās do­mās, un tādēļ simtiem vagonu palika neiekrauti, bet noliktavās joprojām gulēja sviests un olas par pasa­kainu summu. Grūti rīt siekalas, kad blakām tāda manta, tomēr daža laba ģimenes tēva mudinājums uz­lauzt spīķerus tika noraidīts kā organizētas strādnieku kustības necienīgs.

Bija drošs, ka tirgotāji neļaus aiziet bojā eksporta precēm vairāku miljonu vērtībā un izsauks streiklau­žus. Tāpēc dienu un nakti gar sētu patrulēja krāvēji — cits ar medību bisi, cits ar rungu, cits, paļaudamies uz savām darbā rūdītajām rokām. Klīda baumas, ka biržas komiteja iekraušanai pieprasījusi no gubernatora zal­dātus.

— Kā tu domā, Maksi, vai nāks?

— Nezinu. Lai tik pamēģina, — un Maksis Tērauds piedraudēja neredzamajam ienaidniekam ar savu smago kalēja dūri.

Pēc brīža aizelsusies atskrēja meitenīte:

— Zaldāti! Viņi bez šautenēm, nāk šurpu.

— Sagaidījām! — drūmi izgrūda kāds. — Vai tālu?

— Aiz stūra. Dzirdat soļus! . .. Vai skriet pēc palī­dzības?

— Mūsējos vairs nepaspēsi sabungot. Aizcilpo pie volfšmitiešiem. Kas apbruņots, lai steidzas šurp!

Tikko viņa pazuda pretējos vārtos, zaldāti bija klāt.

— Stāt! — nokomandēja oficieris, tad griezās pie krāvējiem, kuri ar saviem ķermeņiem aizbarikādēja vārtus: — Pašķirt ceļu!

— Kas jums te pazudis?

— Nav jūsu darīšana!

— Mēs zinām, gribat iekraut vagonus. Bet es jūs brīdinu, oficiera kungs, ne jau par velti mēs te stāvam.

— Nu, to mēs vēl redzēsim, — un praporščiks uz­sauca zaldātiem: — Uz priekšu, atvērt vārtus!

Zaldāti pamīņājās uz vietas.

— Kā jums nav kauna! Mandžūrijas varoņi, bet ne­varat tikt galā ar saujiņu dumpinieku!…

Taču zaldāti, redzēdami streikotāju blīvo mūri un salumsušās sejas, kas bija pilnas apņēmības nosargāt vārtus, svārstījās.

Šo noskaņu vajadzēja izmantot.

— Biedri! — Maksis griezās pie zaldātiem. — Jūs esat tādi paši darba cilvēki. Kāpēc gribat mums atņemt maizes kumosu? Mēs visi strebjam vienādu putru. Kurš gan negrib, lai tā nebūtu tik liesa?!

— Žaunas ciet! — uzbrēca praporščiks.

— Lai runā! — no kolonas aizmugures atskanēja kāda balss.

Redzēdams, ka ar labu te nekas nav panākams, ofi­cieris aizsteidzās pēc pastiprinājuma. Neskatoties uz zal­dātu miermīlīgo noskaņojumu, bija skaidrs, ka kauja neizbēgama. Un tieši tai mirklī, kad Maksis Tērauds izkārtoja palīgspēkus no Volfšmita, viņš saņēma ziņu nekavējoties doties uz Federatīvo komiteju.

Atamana dzīvē naudai nekad nebija lielas nozīmes. Ja bija, viņš to tērēja bez liekām galvas sāpēm, ja ne­bija, kaut kā iztika tāpat. Bet šodien, kā par spīti, domas neatlaidīgi ap to vien riņķoja. Ir tikai viens ceļš līdz divdesmitajam septembrim tikt pie naudas, un viņš ar visu sirdi cerēja, ka Federatīvā komiteja piekritīs.

Kad Robis ienāca komūnā, Atamans jau pēc drauga sejas izteiksmes noprata, ka jautājums izšķirts.

— Tātad nolemts?

— Jā, biedri nāca pie atziņas, ka citas izejas nav, — teica Robis. — Tagad viss atkarājas no mums.

Atamana acis iegailējās:

— Aiziet, Robi! Ja tu zinātu, cik man bija grūti Lježā sēdēt bez īsta darba. Tikai žēl, ka šoreiz būs jāiz­tiek bez Zibeņa.

Robis novērsās. Bija sāpīgi atcerēties Zibeni, bet viņš tūdaļ ar varu atgaiņāja šo jūtu uzplūdumu. Šobrīd nekas nedrīkstēja novirzīt no kaujas uzdevuma.

— Izraudzīta īpaša trieciengrupa, — viņš lietišķi pa­skaidroja. — Tajā ietilpst vēl Bračka …

Atamans strauji palocīja galvu:

— Tas ir malacis, puisis manā gaumē! Šauj uz goda! Un vēl?

— Parabellums. Tu viņu nepazīsti. Dzelzs cilvēks.. Reiz viņam tika uzdots pa tumšo ar kuģi atvest revolve­rus. Pēdējā brīdi nomainīja kapteini, savu cilvēku. Iedo­mājies, vētra, Parabellumu moka jūras slimība, bet šis viens pats piespiež kapteini mainīt kursu un izlaist viņu ar visiem ieročiem krastā.

— Kad sākam rīkoties?

— To drīz noskaidrosim… Tu varētu mani kādu gabalu pavadīt. Jāsatiekas ar Lipu Tulianu. Viņš pazīst Rīgas bankas. Biedri no «Atriebēju» pulciņa gan labi atsaucas, bet kas var zināt, vai viņš pietiekami manīgs… Turies no manis trīsdesmit soļu attālumā. Pārbaudi, vai viņam nevelkas līdzi aste. Un pie viena pavēro, vai arī mums neseko.

— Mums? — Atamans neticīgi uzlūkoja draugu. — Kur tu staigā, tur pat atmiņa pāri nepaliek! Un es arī neesmu šodien piedzimis.

Atvēris durvīs spraugu un pārliecinājies, ka ārā ne­viena nav, Robis izslīdēja kāpņu telpā.

Marijas iela sagaidīja viņus tramvaja zvaniem, pa­kavu klaudzieniem un dzērāju auriem. Atamanam nācās krietni papūlēties, lai nepalielinātu attālumu starp Robi un sevi. Traks cilvēks, — nodomāja viņš, — neiet, bet skrien. Un ne tikai pa ielu, bet arī pa dzīvi. No kaujas līdz kaujai, no uzdevuma līdz uzdevumam, bez atelpas, bez rimas. Ne viņam laiks palasīt labu dzeju, ne pasēdēt pie glāzes vīna, ne satikties ar meiteni. Nudien Robim pa īstam piestāvētu tāds Gorkija krekls, kādu valkā šis puisis, kas nupat iznāk no Mazās Ņevas ielas.

Nākamajā mirklī Atamans pazina krekla īpašnieku — tas pats, kuru viņš bija izpestījis no gorodovoju nagiem, kuram licis lēkt no ormaņa ratiem. Interesanti, ko gan puisis tai mirklī izjutis, droši vien skaitījis pēdējos pātarus.

Labu gabalu viņi soļoja vienā un tai pašā virzienā. Tad puisis tuvojās Robim, kas, it kā tramvaju gaidī­dams, stāvēja pieturā. Atamanam kļuva skaidrs, ka ne­jaušība ļāvusi viņam pastrādāt itin svarīgu darbu, izglābt vajadzīgu cilvēku. Nu varēja izspēlēt arī nelielu joku. Kad biedri apsēdās kādā nostākā parka stūrī, viņš klu­sītiņām piezagās un sagrāba jaunekli aiz rokas:

— Nu tu man vairs neizbēgsi! Pudele vīna būs jāliek galdā.

Puisis mēģināja izrauties:

— Es jūs nepazīstu.

— Un žandarmērijas apakšpalkavnieku neatceries? — pasmīnēja Atamans. — Kad tu pa galvu pa kaklu laidies ārā no droškas, es vai pārsprāgu no smiekliem.

Beidzot puisis noģida, ar ko viņam darīšana:

— Tev bija viegli smieties. Bet es krietni pārbijos. Sevišķi, kad tu vilki ārā revolveri.

— Nekas cits neatlika — dragūni mācās virsū, or­manis arī kļuva aizdomīgs, tu turies pretī kā āzis, kuru ved uz slaktēšanu … Ko es citu varēju darīt?

Puisis satvēra Atamana roku:

— Lai vai kā, no desmit gadiem katorgas tu esi mani izglābis. Biju nodomājis bēgt pie pirmās izdevības. Vārdu sakot, paldies, biedri…

— Atamans.

— Lips Tulians, — puisis stādīja sevi priekšā.

— Klau, draudziņ, — jau nopietni teica Atamans, — ja tu negribi, lai tevi ķer uz katra stūra, novelc šo

kreklu. Pietiek mums ar vienu Gorkiju, otru «Dziesmu par vētrasputnu» tu šā vai tā nesarakstīsi.

— Par ko īsti tu iekriti? — ierunājās Robis, kas visu laiku bija, klusu ciešot, vērojis puisi.

— Vērmaņparkā. Gribēja piešūt bumbu mešanu. Pa­tiesībā es biju nozīmēts kā otrais runātājs.

— Ak tad tādēļ tu uzvilki mugurā šo dekorāciju, — pasmīnēja Atamans.

— Lai jau paliek! — Robis apsauca. — Labāk pa­stāsti, kā ar tām bankām. Uzzināji, vai?

— Viegli tas gan nebija. Pilsētas krājkasē ir pavisam bēdīgi — sīkie noguldītāji izņem pēdējās kapeikas, bai­dās no revolūcijas. Ziemeļu banka …

— Privātās atkrīt, — Robis viņu pārtrauca.

— Valsts bankā ir vairāki miljoni. Bet viņi rīt vai parīt pārvedīs savus fondus ar kuģi uz Pēterburgu. Var­būt Krievu banka tirdzniecībai ar ārzemēm? Vakar tur bija pāri par trīssimt tūkstošiem skaidrā.

— Likteņa mājiens! — sauca Atamans. — Mums tā nauda tieši vajadzīga, lai tirgotos ar ārzemēm.

— Man arī liekas, ka šī banka ir vispiemērotākā, — sacīja Lips Tulians. — Esmu tur kādreiz strādājis, labi pazīstu telpu izkārtojumu un kārtību.

— Tad jau brīnišķīgi! — Atamana sajūsmai nebija robežu. — Skaidrs, ka tev jāpiedalās.

Robis klusēja.

— Tur nav ko domāt, Robi, — iekaisa Atamans. Kur tu vēl atradīsi tādu cilvēku?! Šaut proti, Lip Tulian?… Naudu skaitīt proti?… Ne cilvēks, bet zelta bedre!

— Par ko tu strādāji? — vaicāja Robis.

— Par ekspeditoru. Alga jau nebija slikta, bet mūsu kustībai laika nemaz neatlika.

— Kā tur iekārtotas bruņu velves? — Robis turpi­nāja izjautāt Lipu Tulianu.

— Ko nezinu, to nevaru pateikt. Šogad naudas ka­meru pārbūvēja.

—*

— Pagaidām viss, — noteica Robis. — Ja ievajadzē- sies, es tevi sameklēšu. Tikai pielūko tikmēr neiekristi — viņš ar smaidu piebilda.

Atamans paskatījās pulkstenī:

— Pavisam aizmirsu… Robi, vai tagad tu esi brīvs? Robis noraidoši pakratīja galvu.

— Ko lai dara, viens neaizstiepšu. Zini ko, Lip Tu- 3ian, nāc man līdzi.

Pēc vairākām stundām, kuras Šampions bija pavadī­jis slepenpolicijā, Kaļķu iela viņam likās dzīvības pilna, gandrīz kā Elizejas lauku bulvāris Parīzē. Šajā Rīgas tirdzniecības artērijā maz ko samanīja no pārmaiņām, kas bija apņēmušas visu zemi. No Oto Švarca kafejnīcas atvērtajiem logiem plūda sentimentāla muziķa. Arī te spēlēja valsi «Mandžūrijas kalnos», bet neviens 110 ap­meklētājiem nedomāja par kaujas laukos kritušajiem. Tos nepieminēja arī labi ģērbtie cilvēki, kas viļņoja pa visu ielas platumu, reizēm pašķirdamies, lai palaistu ga­rām greznu karieti. Vitrīnas, neapmierinādamās ar par- teru, bija uzkāpušas arī otrajos stāvos; izkārtnes līdz pat ģēvelēm vēstīja, ka arī pašā augšā atrodas veikali. Taču tikai juvelieri nesūdzējās par pircēju trūkumu — projām bēgot, zeltu un dārglietas vieglāk paņemt līdzi. Citi tir­goņi stāvēja durvīs un greizsirdīgiem skatieniem vēroja savus konkurentus.

Šampions šodien pat necentās iegaumēt detaļas, kuras tik labi iederētos kādā no nākamajiem rakstiem, — tik ļoti viņš steidzās uz viesnīcu pie dzeltenā čemodāna, kura dubultajā dibenā bija noglabāti no Beļģijas atvestie revolveri.

«London City» patumšais vestibils smaržoja pēc vī­tušām ziedlapām. Rožu aromāts cēlās no vaskotā lino­leja, vītuma smaka — no putekļainajiem, sarkanajiem paklājiem. Apjautājies, vai viņu nav meklējuši, Šampions uzkāpa trešajā stāvā. Ieraudzījis dzelteno čemodānu, kas bija sagādājis tik daudz raižu, viņš nevarēja nociesties, neapsēdies uz tā. Ir gan iekritusi piedzīvojumiem bagāta dieniņa!

Līdzīgi dzīvajām ēnām, kas ņirbēja uz Parīzes bio- skopu ekrāniem, notikumi nemitīgā plūdumā aizslīdēja gar acīm — sākot ar mierīgo, mazliet provinciālo ainavu, kas bija pavērusies, no stacijas iznākot, beidzot ar neiz­dzēšamiem iespaidiem slepenpolicijā. Tagad, kad kores­pondence — viena no visspilgtākajām un visasākajām visā mūžā — nosūtīta, viņš varēja sev atļaut būt vien­kārši cilvēks, vairs nekontrolēt savas domas un izjūtas. Un kā tādam nācās atzīt, ka šodien pieredzētais viņu pagalam satriecis. Gatavodamies braucienam uz Krieviju, Šampions nekā nebija atstājis novārtā — izstudējis tul­kojumā pieejamo literatūru, iepazinies ar visiem ievēro­jamajiem krievu revolucionāriem no Kropotkina līdz Ļeņinam, nebija palaidis garām nevienu avīžu rakstu, pat ievingrinājies smēķēt cigaretes ar neierastajām kar­tona iemutēm. Likās, nekas nespēs pārsteigt, bet jau pirmā diena Krievijā pierādīja, cik tālu viņa priekšstati atradušies no īstenības. Personīgi viņš gan bija viegli ticis cauri — līdzīgi Dantem «Dievišķīgajā komēdijā», nokāpis ellē un sveiks un vesels atkal izkļuvis ārā. Bet vai drīkstēja aizmirst tos, kas palika Rēgusa sadistiskajā patvaļā?! Tos, kas smok cietumos?! Tos, kuru asinīm slacīta zeme pie «Uniona» un Vērmanes parkā?!

Pamazām satumsa. Jo tumšākas metās ēnas viesnīcas istabā, jo spilgtāk logā atstarojās Kaļķu iela vitrīnu ugu­ņotajā rotā. Šampions atcerējās Kolumbijas galvaspilsētu Bogotu sacelšanās laikā — dzīve apstājusies, veikali slēgti, ielās patrulē līdz zobiem apbruņoti cilvēki. Bet pēc dažām dienām negaiss pāri, apvērsums izdarīts, tau­tai uz kakla uzsēdies jauns diktators, un viss atkal rit normālās sliedēs. Šeit, kur koncerta atskaņojumu pēkšņi nomaina šāvieni un bumbu sprādzieni, kur mierīga iela minūtes laikā var pārvērsties asiņainā kaujas laukā, revolūcija dziļām saknēm ieaugusi ikdienā.

Starp neskaitāmiem iespaidiem, kurus Šampions šo­dien guvis, visstiprāko uz viņu bija atstājuši cilvēki. Šampions atcerējās kādreiz lasīto Tolstoja izteicienu, ka, tikko cilvēks pārvar sīkās rūpes par sevi, tā spēki kļūst neizmērojami. Lūk, avots, kur kaujinieki smeļ savu gan­drīz pārdabisko drosmi un iznesību. Pietika atcerēties Rusenieku, Dāvi Pūrmali, viņa māsu Dīnu vai Zibeni, ar kuru nule bija iepazinies tik ārkārtējos apstākļos, — šie cilvēki necienīja skaļas revolucionāras frāzes, ar kādām franču radikāļi mīlēja mētāties pa labi un pa kreisi. Viņi, klusu ciešot, darīja savu darbu, neprasīdami sev ne slavas, ne atalgojuma.

Šeit viņš gūs vielu ne tikai saistošām koresponden­cēm, bet arī veselai grāmatai. Prātā jau tēlojās nosau­kums «Es redzēju revolūciju». Jā, diemžēl viņš ir tikai tās aculiecinieks, nevis dalībnieks. Bet vai bulu kāda liela jēga apmainīt aso spalvu pret pistoli, ar kuru pat lāgā apieties neprot? Propagandisti tāpat nepieciešami. Bez tam viņš arī citādā veidā cerēja noderēt saviem draugiem. Kā žurnālists varēs iegūt vienu otru vērtīgu ziņu, un kuram tad varas vīram ienāks prātā, ka revolu­cionārus informējis viņš, Zoržs Šampions, ko šie tuvre­dzīgie žandarmi uzskata par dulburīgu sensāciju med­nieku? …

Pie durvīm pieklauvēja.

— Mans dievs, Rusenieka kungs, un es jau baidījos, ka jūs apcietināts, tāpat kā es.

Atamans uzmeta ašu skatienu Lipam Tulianam. Aici­nādams to talkā aiznest mauzerus, viņš bija pavisam aizmirsis, ka Šampions viņu allaž uzrunā īstajā vārdā. Biedri drīkstēja pazīt viens otru tikai pēc iesaukas. Ne­kas, ja tik vien tās nelaimes … Lips Tulians ir savs cilvēks.

— Ko es būtu darījis bez sava drošā informācijas avota?! Es visas šīs pēdējās stundas nespēju neko citu domāt, tik ļoti bažījos par jums! — Šampions pavilka Atamanu sānis un klusi taujāja: — Vai šim kungam var uzticēties?

— Droši. Tas ir Lips Tulians.

— Kā jūs teicāt? — Šampions ātri kaut ko ierakstīja bloknotā. — Lielisks virsraksts: «Lips Tulians — vārds, kas sauc atmiņā slaveno laupītāju …» Ļoti priecājos, Tuliana kungs.

Puisis pakratīja pastiepto roku.

— Es franču valodu neprotu, — viņš vāciski pa­ziņoja.

— Lūdzu, lūdzu, es vāciski runāju tikpat labi. Drīz vien runāšu ari krieviski. No Rēgusa jau iemācījos lamā­ties … Jā, jūs taču nezināt pašu jaunāko, kungi! Iekļuvu slepenpolicijā! Iedomājieties, mani pratināja! Un kā vēl! Rēguss piesolīja izsist no mana deguna pieckapeiku ga­balu. Viņš nezina, ka Parīzē tas nocenots par miljonu … Pie viena atnesu jums ziņas no Zibeņa kunga.

— Dodiet šurp! — un Atamans gandrīz vai izrāva viņam no rokas lapiņas.

Atamans aizkustināts izlasīja vēstuli. Ir tomēr pasaulē īsti cilvēki, — viņš teica sev, — pats tikko esi pie dzīvī­bas, bet rūpējies par to, lai mēs velti neriskētu. Ek, ka vajadzētu tevi atbrīvot! Par vienu tu vari būt mierīgs — taviem mocītājiem mēs atmaksāsim!

Sabāzuši revolverus kabatās, kaujinieki grasījās aiz­iet. Atamans satvēra žurnālista roku:

— Uz redzēšanos, Šampion! Un paldies!

— Nu ko jūs, Rusenieka kungs. Par tādu nieku kā šie mauzeri nav ko tencināt… Es ar prieku darītu jūsu labā daudz vairāk. Ja jums būtu kāds uzdevums, lūdzu! Esmu allaž jūsu rīcībā.

— Ticu, Šampion. Varbūt citreiz. Pašlaik vienīgais, ar ko varat mums palīdzēt, — sniedziet pasaulei pareizu ainu par notikumiem. Aiziet! — viņš griezās pie Tuliana.

— Pagaidiet, pagaidiet! Tik viegli jūs netiksiet cauri. Kur tad paliek solītā informācija? — Šampions atkal pārvērtās žurnālistā. — Mana avīze iznāk sešas reizes nedēļā, un mūsu galvenais redaktors ir īsts krokodils. Ja ik dienas nepabarošu viņu ar tik un tik rindām, viņš aprīs mani pašu.

— Bumbas nevaru jums solīt, — Atamans pasmīnēja. — Bet tuvākajā laikā notiks kas tāds, par ko redakcija jums, domājams, samaksās dubultu honorāru.

Palicis viens, Šampions, apmierināts ar sevi un visu pasauli, ņēmās staigāt pa istabu. Beidzot piegāja pie loga. Pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija slepenpolicijas priekšnieks Rēguss, kas vēra pretējā nama durvis. Drīz pēc tam kādā trešā stāva logā iedegās gaisma, kuru tūdaļ aizklāja nolaisti aizkari. Šampions sastinga. Viņš nekā noteikta nezināja, bet ar žurnālista instinktu nojauta, ka šie aizkari glabā kādu noslēpumu.