Biedrs mauzeris

ASTOTA NODAĻA, kurā Robis vāc ziedojumus Pestīšanas armijai

Dienas vidus. Saules stari svilina Brūveru ielas ak­meņus, karsē karietes jumta melno laku. Šķiet, tā gaida braucējus. Bet cilvēks, kas patlaban tuvojas, neiekāpj, tikai palūdz važonim uguni un atkal aiziet Lēruma ielas virzienā. Kučieris pagriežas, pieliek muti pie lodziņa, caur kuru parasti mēdz saņemt rīkojumus, un ziņo:

— Visi jau bankā.

Rēguss, kas kopā ar Ļihejevu sēdēja aiz aizvilkta­jiem aizkariem, pamāja ar galvu. Viss līdz pēdējam sī­kumam paredzēts — trijjūgs pagriezts uz Smilšu ielas pusi (pa šaurajiem Zviedru vārtiem netiks cauri pat vieglā droška, kas tepat blakus gaida Robi ar naudas maisu). Daži vīri, pārģērbušies par krāvējiem, katram gadījumam novietoti spīķerī. Viņu uzdevums — atgriezt Robi no biedriem, ja pretēji visam, kas zināms par uz­brukuma plānu, viņa bēgšanu tomēr segtu. Vārtus uzmana slepenais, kas sēž uz bukas.

Karietē bija neciešami tveicīgi. Ļihejevs nolika šau­jamo klēpī, lai atpogātu svārkus, Rēguss slaucīja sviedrus.

— Ko viņi tur pindzelējas?! — viņš īgni norūca. — Es viņiem radīju vislabvēlīgākos apstākļus . . .

Atkal iestājās spiedīgs klusums. Nez kā iemaldīju- sies muša riņķoja ap Rēgusa sviedraino seju un beidzot apsēdās uz gaļīgā deguna. Viņš gribēja to aizgaiņāt, bet roka palika pusceļā — kāds gara auguma cilvēks ar maisu uz muguras izskrēja no vārtiem un ielēca ormaņa ratos. Tā izskats saskanēja ar Brūtgānā aprakstu. Robis! . .. Rēguss tikko apspieda apmierinātu izsau­cienu.

Slepenpolicijas priekšnieks ļāva Robim pabraukt ga­rām. Tikai tad kariete sakustējās. Iegriežoties Smilšu ielā, Rēguss pameta skatienu atpakaļ. Neviens kauji­nieks nesekoja, tātad viss noritēja saskaņā ar plānu.

Trijjūgs, protams, varētu viegli iedzīt ormaņa ratus, bet Rēguss nesteidzās. Daudz izdevīgāk sekot Robim, kuram nav ne jausmas par draudošajām briesmām, līdz kādai klusākai vietai un atņemt laupījumu bez liekiem lieciniekiem.

Pēkšņi Jēkaba ielas pusē atskanēja šāvieni. Nolā­dēts! Viņa ļaudīm taču pavēlēts arestēt revolucionārus bez trokšņa . . . Sis tracis vēl izjauks visus nodomus. Bet Robim, acīm redzot, nav radušās aizdomas. Viņš ne­maz neapgriezās un pie pontontilta mierīgi apstādināja drošku, lai samaksātu pārcelšanās naudu.

Likās, ka viss notiek kā uz pasūtījuma. Atstājusi aiz sevis ļaužu pilno Šoneru ielu, droška nogriezās Raņķa dambī. Piemērotāku vietu par šo kluso rajonu nevarēja vēlēties. Un Rēguss pavēlēja kučierim uzšaut zirgiem.

Bet arī Roba zirģelis piepeši metās aulekšos un at­tīstīja gluži negaidītu ātrumu. Droška pazuda aiz Kaln­ciema ielas stūra. Kad Rēguss un Ļihejevs atkal saska­tīja ratus, tie bija tukši.

— Aleksandr Aleksandrovič, liec tūlīt ielenkt rajonu! — pavēlēja slepenpolicijas priekšnieks un stei­dzīgi izrāpās no karietes.

Bet Ļihejevs nepaklausīja — viņš bija pamanījis droškā maisu, kuru kaujinieki bēgšanas panikā pame­tuši liktenim. Rēguss pārgrieza virvi.

Maiss atvērās. Nauda! Bet nē, banknošu vietā viņi ieraudzīja nodzeltējušus, skaitļu ailēm pārklātus pa­pīrus.

— Piesmieti kā puikas! — lādējās Rēguss, savā nik­numā izgāzdams maisa saturu uz ielas.

Ar šķindoņu kaut kas nokrita uz bruģa. Seifu kame­ras atslēgas.

… Robis bija pārliecināts, ka Brūveru iela saņems viņu ar ložu krusu. Nekas tamlīdzīgs nenotika. Tikai melna kariete ar aizvilktiem aizkariem sekoja uz pē­dām. Sākumā viņš nodomāja, ka slepenpolicija grib viņu nogriezt no pārējiem, bet jau pirms pontontilta uzminēja Rēgusa īsto nolūku. Nu ko, jo labāk. Špiki jā­aizvilina pēc iespējas tālāk, lai novilcinātu Parabelluma tvarstīšanu.

Nav viegli pagriezt muguru vajātājiem, kas var kuru katru mirkli izšaut, un izlikties nekā nemanām. Vienmērīga pakavu klaboņa liecināja, ka kariete ne­cenšas samazināt attālumu. Bet Raņķa dambi tā pēkšņi taisīja strauju izrāvienu. Ilgāk vazāt viņus aiz deguna nav iespējams, jāmūk.

— Tagad! — sauca Robis, kad droška iegriezās Kalnciema ielā.

Brašais pirmais izlēca no trakā skrējienā traucoša­jiem ratiem, Robis pēc tam. Lēciens nebija diez cik veiksmīgs — Robis pakrita. Kad piecēlās, Brašo vairs neredzēja. Sodīdams savu neveiklību un noberzto kāju, Robis meklēja glābiņu tuvākajā namā. Ievērojis pir­majā stāvā plaši atvērtas durvis, viņš metās iekšā un tikai pēc tam apjēdza, ka iekļuvis Pestīšanas armijas sapulcē.

Ļaužu bija daudz, varēja nemanot ienirt pūli. Korā­lim piebalsoja tikai daži sanāksmes apmeklētāji, lielum lielajam vairākumam nerūpēja vis dvēseļu glābšana, bet karstā vira ar plāno baltmaizes riecienu, ko izsniedz pēc dievkalpojuma. Dalībnieku sastāvs nebija vienga­balains — te redzēja gan profesionālus ubagus, kas, azaidu gaidot, kādā kaktā spēlēja «zolīti», gan klaido­ņus, kas cerēja uz bezmaksas naktsmājām, gan dažas streikojošu strādnieku sievas ar bērniem, kuras šurp at­dzims izsalkums.

Pamanījusi jaunu seju, misijas māsa iespieda Robim saujā žurnālu ar daudzsološu nosaukumu «Glābšanas riņķis». Viņš atrada sev vietu uz sola un ņēmās to šķir­stīt. Tā kā rajons droši vien ielenkts, visprātīgākais kavēties te pēc iespējas ilgāk. Pirmā lappuse iepazīsti­nāja ar Rīgas misijas darbību:

«Rīgas ielu misijas mērķis sniegt morālisku atbalstu

abējāda dzimuma personām, kas nomaldījušās no pa­reizā ceļa vai izrāda slieksmi uz tikumisku pagrimumu, glābt viņas no laiskuma, žūpošanas un izvirtušas dzīves. Ielu misijas brāļi un māsas apmeklē netikumības perēk­ļus, vispagrimušākās slēptfives un tautiskas tējnīcas, rīko sapulces, izved pārrunas ar zemu kritušajiem un uzņem savā patversmē personas, kurām nepieciešama tikumiska ietekmēšana.»

Ziņģe beidzās. Sākās cita — lūgums Jēzum uzņemt grēciniekus savā klēpī. Robis neklausījās, viņa prātu arvien vēl nodarbināja uzbrukums bankai. Vai panākts tas, ko gribējis? Vai, Parabellumam un Dinai iznākot pa papildu izeju, Brūveru iela bijusi brīva no špikiem? Visvairāk rūpēja divi jautājumi — vai Parabellumam izdevies aizvest un noglabāt ieroču naudu, vai Dīna ir drošībā. Varēja gadīties visādi neparedzēti kavēkļi . . .

Pamazām nervi nomierinājās, saspringtie muskuļi at­slāba. Viņu pārņēma nogurums, tāda kā miegainība, ko veicināja dziedāšana. Robis izstiepa garās kājas ērtāk un, paslēpis seju aiz atvērtā žurnāliņa, ļāvās atelpai. Bet acis atkal un atkal pievērsās durvīm — vai tiešām sle­penajiem ienāks prātā meklēties pa pestīšanas tem­pļiem? Pagaidām Robis jutās kā dieva azotē. Taču cik ilgi te var kavēties? Agrāk vai vēlāk sapulce beigsies, dalībnieki izklīdīs, arī viņam būs jāatstāj patvērums. Nav arī nekādas nozīmes lūkot caur sētām izkļūt uz citas ielas. Bez šaubām, ielenkts viss kvartāls. Aģenti nepametīs savus posteņus, kamēr nebūs dabūjuši viņu rokā, stāvēs kaut augu nakti.

Izskanēja pēdējā dziesma. Tie, kas nepazina šejienes kārtību, ar skubu uztrūkās no soliem, lai pirmie pie­kļūtu pusdienu katlam. Bet nekā! Tagad nāca pati sva­rīgākā programas sastāvdaļa — dvēseļu glābšana. Bun­gām rībot, kancelē uzrausās sprediķotājs brālis Kun- dziņš — kalsens vīrs, kas ar netīru, stīvu apkakli, saburzītu kravati, trubiņu biksēm un nedzītu bārdu vē­lējās apliecināt piederību pie darba tautas. Varens ru­nātājs, tas visvisādi locīja balsi, te paceldams to līdz pērkonīgam dārdam, te pazeminādams līdz stabulēšanai:

— Brāļi un māsas! Nav lielāka grēka par slinkošanu. Jau dievs tas kungs teicis: «Vaiga sviedros tev būs ēst savu dienišķo maizi.»

Kāds ubags, acīm redzot, pastāvīgs brīvpusdienu tie­sātājs un tādēļ labs bībeles pazinējs, sauca no vietas:

— Bet Jēzus ir teicis: «Ņemiet piemēru no dieva putniņiem. Ne tie sēj, ne tie pļauj un tomēr ir paēduši.»

Brālis Kundziņš dusmās piesarka, tomēr drīz attapās:

— Tas zīmējas uz tiem, kurus pats radītājs no dzimšanas apveltījis ar savām dāvanām, kurus izrau­dzījis cēlākiem mērķiem. Bet jums jāpatur prātā gudrie vārdi: «Nevis slinkojot un pūstot tautu dižā godā ceļ!» — sprediķotājs izslēja kaulaino rādītāja pirkstu gaisā un piedraudēja klausītājiem: — Nevis slinkojot un pūstot! Bet kas mums jāredz? Bezdievju sakārdināti, strādnieki pamet darbu un izlaiž savas miesas laiskumā. Jūs, kas esat aizmirsuši šo mācību, drebiet un trīciet no debesu sodības! Jo dievs tas kungs ir teicis: «Barga būs mana atriebība, un liela būs zobu klabēšana.» Visas Ēģiptes mocības novelsies uz jūsu grēcīgajām galvām. Tāpēc es lūdzu jūs, mīļie brāļi un māsas, kamēr jūs neesat galīgi iestiguši grēku zaņķī, izdzeniet velnu kār­dinātāju no savām sirdīm! Atgriezieties uz patiesības ceļa! Kurš grib atvieglināt savu sirdsapziņu?

— Es! Es, — tūlīt atskanēja šņukstu nomākta balss.

— Lai brālis panākas uz priekšu! — aicināja spre­diķotājs.

Līdz kancelei izspraucās sīks, lunkans vīrelis. No viņa zaglīgajām acīm ritēja lielas asaras.

— Es esmu liels grēcinieks tā dieva priekšā, — viņš sūdzējās, ar dūrēm dauzīdams krūti. — Es allaž node­vos slinkumam, jau bērnu dienās, kad māte sūtīja mani ravēt bietes, es izvairījos no darba. Un tā es grimu ar­vien dziļāk nolādētajā grēku purvā. Velna mācība atrada manī auglīgu augsni. Es biju viens no tiem, kas kūdīja lētticīgos streikot un tīkot pēc svešas mantas. Bet nupat man rādījās šķīstā jumprava Marija un sa­cīja: «Slēgti tev būs paradīzes vārti. Tev nebūs miera ne šajā dzīvē, ne viņējā.» Ak kungs, vai tu vari man piedot?

Sprediķotājs likās varen aizkustināts, nokāpa no kanceles un sirsnīgi kratīja grēku sūdzētājam roku.

— Brāli, kā tevi sauc? — viņš jautāja mitrām acīm.

— Sņoriņš. Svimpulis Šņoriņš, — tas elsa.

— Vai dzi, ir gan liekuļi! — čukstēja Roba kaimi­ņiene — liela sieviete ar sarkanām veļas mazgātājas rokām. — It kā viņš vārdu nezinātu … Es jau trešo reizi noskatos šos kumēdiņus.

— Liela ir tā dieva žēlastība, brāli Sņoriņ, — mieri­nāja sprediķotājs. — Neaizmirsti, tu vēl vari izpirkt sa­vus grēkus. Ej līdzi māsai Emmai un pavēsti visiem par savu brīnišķīgo redzējumu, — un viņš iedeva Sņoriņam dažus «Glābšanas riņķa» eksemplārus un dziesmu lapiņas.

Māsa Emma pakāra kaklā katliņu ziedojumu vāk­šanai un abi, smīnu pavadīti, izgāja no zāles. Robis se­koja līdz durvīm un pārliecinājās, ka uz ielas špiki.

— Ņemiet piemēru no brāļa Šņoriņa! Kurš vēl grib izsūdzēt savus grēkus un atgūt dvēseles mieru?

Robis paspēra soli uz priekšu. Skaļā balsī viņš aiz­sāka:

— Brāli un māsas, uzklausiet mani! Arī pār mani ir nākusi apskaidrotība. Es liedzu paklausību labajam saimniekam, kas žēlīgi ļāva man vaiga sviedros pelnīt dienišķo maizi. Es savā dumpīgajā prātā gribēju, lai paēduši būtu tie, kas sēj un pļauj .. .

Brālis Kundziņš nebija tāds muļķis, lai nesaprastu apslēpto izsmieklu. Bet to nedrīkstēja izrādīt, labāk āt­rāk tikt vaļā. Pat neuzprasīdams vārdu, viņš atlaida Robim visus grēkus:

— Ej ar mieru, dārgo brāli …

Robim nemaz nebija pa prātam atstāt zāli vienam. Nevainīgi blisinādams acis, uzrunāja sapulci:

— Nē, man nebūs miera, iekams nebūšu uzvedis uz īstā ceļa visas maldīgās dvēseles . ..

Redzēdams, ka lieta labi nebeigsies, sprediķotājs uz­sauca vistuvāk stāvošajai misijas loceklei:

— Māsa Anna, ko jūs gaidāt? Ņemiet viņu un ejiet ātrāk. Dievs ar jums!

Vecīgā māsa paķēra Robi zem rokas. Bet viņš vēl negāja:

— Un kur ir dziesmu teksti? — pavisam nekaunīgi noprasīja viņš.

Beidzot abi atradās uz ielas.

— Jūs tik dvēselīgi runājāt, — sarkstot atzinās māsa Anna. — Ar jūsu daiļrunību mēs savāksim vairāk par citiem. Es parūpēšos, lai jūs pēc tam krietni pa­ēdinātu . . .

Robis neatbildēja, jo bija ieraudzījis tuvojamies špiku. Ciešāk pieķērās māsai un ņēmās murmināt pāta­rus. Slepenais nepievērsa uzmanību svētajam pārim. Toties nākamais, kas dežurēja uz stūra, cieši ielūkojās zaļoksnējā jauneklī, kuram nemaz nepiestāvēja misijas brāļa loma.

Robis uzskatīja, ka šoreiz vislietderīgāk pielietot Atamana paņēmienu. Viņš piegāja špikam klāt un, pa­sniedzis dziesmu lapiņu, aicināja:

— Brāli, sargies no tikumiska pagrimuma! Tai vietā, lai žūpotu un nodotos izvirtušai dzīvei, ziedo kādu ar­tavu labam mērķim.

Špiks kaut ko krieviski atrūca. Bet, dodamies tālāk, Robis juta, ka tas nāk nopakaļ.

Ko darīt? Izraut revolveri un ņemt kājas pār ple­ciem? Iznākums visai nedrošs. Pirmais šāviens atsauks šurp aģentus, ar kuriem, šaubu nav, mudž visa ap­kārtne. Nu ir iekšā ar visu dziesmu grāmatu, — nodo­māja Robis un pasmaidīja — tik ļoti šis izteiciens atbilda stāvoklim. Pagaidām jāturpina tēlot, gan jau radīsies kāda izeja. Un tā patiešām radās.

Aizvilcis māsu uz Āgenskalna parku, kura smilšai­nais laukums bija ļaužu pilns, Robis uzelpoja. Kur cil­vēki, tur ir glābiņš.

— Tie ir tie paši streikotāji, — teica māsa Anna. — Mēģināsim atpestīt viņu dvēseles no maldiem.

— Tūlīt, — un Robis skaļā balsī uzņēma dziesmu.

Tāpat kā daudzas piektā gada dziesmas, arī šī bija

pielāgota visiem pazīstamai baznīcas melodijai.

Raug, raug, kā aug ar katru brīd' Šis cīnītāju bars! To acīs svēta uguns spīd, To rokās pasaul's svars.

Robis zināja, ko clara. Špiks vārdus nesapratis, toties sapratīs tie, uz kuru atbalstu viņš cerēja. Kas par to, ka personīgi viņš šeit nevienu nepazīst — šajās nemierī­gajās dienās strādnieki nekad neatteicās palīdzēt strād­niekam.

Špiks nezināja, kas tā par ziņģi, tikai redzēja, kādu iespaidu tā atstāj. Kā sausās pakulās mesta dzirksts dziesma uzšāvās varenā liesmā, pārņēma visu parku, iz­skrēja uz ielas. Ļaudis saslēdzās rindās, pirksti sažņau­dzās dūrēs, visu acīs iedegās spītīgā uguns, kuru aģents tik labi pazina un no kuras tā baidījās. Bet šoreiz viņš neatkāpsies. Viņš vairs nešaubījās, ka misijas brālis ir Robis, par kura notveršanu priekšniecība izsolījusi prāvu apbalvojumu. Kaut būtu jādodas pašā ellē, šis nolādētais buntavnieks jādabū rokā. Un tad ar visu ģi­meni prom uz Jaltu, Krimas siltajā saulītē pie vīna glā­zes aizmirsīsies visas Rīgas jezgas. Atgriežoties viņš, protams, vairs nebūs ierindas aģents, kam dienu un nakti jāsalst uz ielas, kas nekad nav drošs par savu ādu. Nē, viņš sēdēs mājīgā telpā un visā omulībā pratinās šos bandītus, kurus medīs citi. Un no šīs nākamās labklājī­bas viņu atdalīja tikai daži nieka metri.

Neizlaizdams no acīm Roba galvu, kas bojai līdzīgi peldēja ļaužu jūrā, slepenpolicists metās pūlī. Tomēr uz priekšu netika. Neviens neko neteica, neviens nepacēla roku, bet allaž ceļu aizsprostoja plata krūts, nejūtīga pret sitieniem. Viņš izmēģinājās citā vietā, bet atsitās pret tādu pašu valni. Visapkārt bija izsmiekla pilnas sejas, un šīs dziesmas, kas drebināja gaisu, dunēja ausīs. Un Robis, tuvs, tomēr nesasniedzams, strādnieku mūra ielenkts, tikmēr nesteigdamies attālinājās … Vai tiešām būs jāpalaiž cerība uz naudu, paaugstinājumu? Aģents iebāza roku kabatā, lai izvilktu ieroci, un … vairs ne­dabūja to ārā. Arī otro nespēja pakustināt — strādnieku pleci un elkoņi tā saspieda, ka pat elpot kļuva grūti.

— Dziedi, kverkšķi! — kāds uzkliedza. — Vai tad pret dievu to kungu nemaz bijību nejūti?

— Palīgā! — viņš sauca pēdējiem spēkiem, jo tikt savai svilpei klāt nebija nekādu izredžu.

— Ķeceri! — priekšā soļojošais apgriezās, pārkrustī­jās un iesita viņam sejā. — Antikristi

No visām pusēm durstīja, grūda, dunkām dzina uz priekšu. Gājiens, kuram pievienojās arvien jauni demon­stranti, bija iznācis ielā. Aiz niknuma, sāpēm un elpas trūkuma aģentam viss sagriezās — strādnieku muguras un pakauši, namu sienas, laternu stabi. Pūlis nesa viņu uz priekšu, grūstīja un mīcīja un ar pēdējo, pašu spēcī­gāko triecienu iesvieda kādā pievārtē. Pierē viņš sajuta punu, kaut kas žņaudza kaklu. Misijas naudas vācele! Aklā niknumā špiks svieda to pakaļ garām soļojošajām rindām un izrāva svilpi. Svilpienu alarmēti, saskrēja gorodovoji un slepenpolicisti, kas nevarīgiem skatieniem bija pavadījuši demonstrāciju.

— Apturēt! — gārdza aģents.

Okolodočņiks noplātīja rokas:

— Mēs te esam bezspēcīgi. Ja vēl izsauktu kazakus, tad varbūt…

— Ātrāk, ātrāk! — elsa aģents. — Šis garais bum- bists jāapcietina!

Kāds metās nopakaļ. Okolodočņiks pārlaida nedrošu skatienu demonstrācijai, kas jau sastāvēja no daudziem simtiem:

— Kurš tad īsti?

— Tas tur! — kliedza aģents un pēkšņi aprāvās.

Robis bija pazudis.