Biedrs mauzeris

SESTĀ NODAĻA, kura liecina, ka kaujinieku rindas ielavījies nodevējs

— Sveiks, brālīši, — atskanēja ēverģēlīga, puiciska balss.

Ari pats Koja Dvinskojs ar savu brūno matu cekulu, uzrauto degunu un izaicinoši jautrajām acīm atgādināja kauslīgu gailēnu. Šo iespaidu vēl pastiprināja platā, raibā kaklasaite un kurpes ar smailiem purniem, kādi atbilda Maskavas forštates priekšstatam par pēdējo modes klie­dzienu. Bija grūti iedomāties, ka šis septiņpadsmitgadī- gais pusaudzis ir tas pats Bračka, kuru Atamans kā trā­pīgu šāvēju nostāda sev līdzās.

Ieraudzījis svešu sievieti, Bračka apmulsa. Viņš lāgā nezināja, kā uzvesties, bet tad sadūšojās — lai jau iet! — un ņēmās stāstīt:

— Nāku, saproties, šurpu, redzu, mūsējie kaujas ar zaldātiem. Es, aiziet, palīgā, bet pats, zin, laimīgs ne­biju, — uz desmit šāvējiem viens verķis. Nācās glābties Interimtejāterī. Un, vai zin, pēkšņi manu, ka esmu ielenkts. Kā zālē parādās gaisma, tā katrā pusē vairāki apbruņoti subjekti. Maitas — pārģērbušies privātdrēbēs, nekādi nevarēju pazīt. Šie kliedz: «Ruki verrh!» Es, vai zin, tūlīt lecu uz skatuves augšā un rauju pistoli ārā. Vienam, saproties, izdevās no sāniem saķert mana mau­zera stobru — es griežu stobru pret viņu, viņš griež pret mani, kamēr piesteidzās viņam palīgā vesels bars. Es taisos vazot vaļā, bet šai mirklī kāds sumpurnis pasit stobru drusku sānis un lode, saproties, iziet man caur kreiso roku. Es, zin, domāju, nu vairs nav labi. Tad pa­laimējās izrauties. Uz Puškina bulvāra vesels lērums ļaužu, izceļas tāda panika, ka es pats gandrīz pārbijos. Nu, un es, saproties, paklusām — šmauks — zem alus brūža ratiem. Guļu un dzirdu, — kāds špiks taisnojas: «Ko tu padarīsi? Laimīgs cilvēks, zem laimīgas zvaigznes dzimis. Uz viņu izšauts vairāk nekā divi simti patronu.» Lej, kā jau parasti — uguņošana bija lepnāka nekā

tejāterī, bet vairāk par simtu noteikti nebija, — un Bračka sāka smieties.

Viņš gaidīja, ka Robis piebalsos, bet tas klusēja.

— Nu, ko tu saki par šo joku? — neatlaidās Bračka, kuram meitenes klātbūtnē ļoti gribējās saņemt uzslavu.

— Tikai vienu, — Robis atbildēja. — Lai tā būtu pēdējā reize, kad tu rīkojies kā tāds mazs Atamaniņš!

— Nu, vai zin, brālīši…

— Vai tad Federatīvā komitejā neteica, ka tev tagad būs īpašs uzdevums? Tev nebija nekādas tiesības iejaukties.

— Robert, vai tev ir sirds?! — tikai tagad atguvās Dīna, uz kuru Bračkas vēstījums un jo vairāk bezbēdī­gais tonis bija atstājis satriecošu iespaidu. Varēja likties, ka Bračka pat mazliet uzjautrinās par saviem piedzīvo­jumiem. Taču Dīna, pati izgājusi uguns kristībām cauri, apzinājās, ka bez šāda humora kaujiniekiem nebūtu pa spēkam izturēt grūto ikdienu un saglabāt možumu vis­traģiskākajos brīžos. — Vai te ir ar ko pārsiet?

— Štrunts, tikai tāda skramba, — Bračka atgaiņājās. — Vai zin, labāk aizlāpi man lodes caurumu. Veselu kapitālu ieguldīju, saproties, kopš strādāju Kuzņecovkā, katru mēnesi atrāvu no lones.

Tomēr viņš labprāt ļāva Dīnai sevi pārsiet.

— Vai sāp? — meitene apvaicājās, redzēdama, ka viņš tā jocīgi bola acis.

— Nē, mersī… — šo izteicienu Bračka bija aizgu- vies no Atamana, kuru visādi uzskatīja par atdarināša­nas cienīgu. — Biedrene …

-— Grietiņa.

— Bračka ir mans vārds. Varbūt gadījies dzirdēt?

— Protams, protams, — Dīna pasmaidīja. — Tu taču esi tas, kuram pietiek sacīt «knaukš», un dragūni tūdaļ kūleņo zemē no zirgiem. Dzirdēju par tevi jau Lježā…

— Vo, velns! — nopriecājās Bračka. -— Es, sapro­ties, kļūstu slavens. Starptautiskā mērogā!

— Man Atamans stāstīja. Par kaujinieku gaitām man vēl bija pavisam maza saprašana.

— O, tur nekādu lielu saprašanu arī nevajag. Ka tik būtu dūša un droša roka!

— Tā tu tikai domā, — Robis teica. — Ir brīži, kad

ar tavu drošo roku var savārīt tādu putru… Galvenais ir apziņa.

— Vai tad es tas neapzinīgais? Iedod kādu īstu šanci, tad redzēsi. Šoreiz taču būs kaut kas pamatīgs, vai ne? — aiz tādiem vieglskanīgiem vārdiem slēpās Bračkas nesav­tīgā degsme darīt pēc iespējas vairāk revolūcijas labā. Viņš vēl bija tajos gados, kad cilvēks kautrējas runāt par savām jūtām, gluži tāpat kā īsts mīlētājs vairās skaļu vārdu.

— Atnāks Atamans un Parabellums, aprunāsimies,— Robis īsi atbildēja, tā arī neapmierinājis Bračkas ziņkāri.

Līze ienesa pusdienas. Bračka tūdaļ sēdās klāt, iebāza mutē lielu gaļas gabalu un saviebās:

— Brālīši, es taču neesmu mežonis! Vai zin, tu gan varēji kārtīgi uzcept.

— Jūs, zēni, esat pārāk izlutināti, — aizstāvējās saimniece. — Tev negaršo, bet Atamans tieši tādu pa­sūtīja — pusjēlu ar asinīm.

— Ak Atamans?! — Bračka nokoda vēl vienu ku­mosu. — Nu, vai zin, patiešām garšo … Brālīši, te jau viņš ir klāt! — un puisis pielēca kājās, lai apsveiktu ienācēju, bet tūdaļ pārsteigumā rāvās atpakaļ.

Tas nebija Atamans. Durvīs stāvēja Maksis Tērauds. Viss viņā likās smags. Sirms uzaču biezoknis virs apa­ļām, pelēkām pūces acīm. Pelēki vaigi, masīvs zods. īss, resns kakls, plati, stūraini pleci. Varenais, mazliet uz priekšu saliektais augums atgādināja lāci, kas gatavs mesties virsū pretiniekam. Stulmeņi pazuda melnās vad­malas biksēs, pār kurām plati nokarājās līdz augšai aiz­pogāti svārki no tādas pašas drānas, piešķirdami to val­kātājam garīdznieka izskatu. Šo iespaidu parasti vēl pa­stiprināja melnais katliņš uz lielās, gludi skūtās galvas. Tagad Tērauds to turēja rokās, aizsegdams kādu priekš­metu.

Kad Tērauds panāca uz priekšu, arī gaita izrādījās smaga, viņš nevis soļoja, bet vilka pa grīdu rupjos jēl­ādas zābakos autās kājas, it kā stiepdams katordznieka važas.

— Visi mūsējie? — balss šķita ceļamies no akas dzi­ļuma, pēc katra vārda viņš it kā pārdomāja nākamo.

— Droši, Parabellum! — Robis aicināja viņu tuvāk.

— Un šī mamzele? — Parabellums ar aizdomām no­lūkojās Dīnā.

— Fausta māsa.

— Kārtībā, — un Parabellums ļāva ieslīdēt kabatā katliņā paslēptajai parabelluma sistēmas pistolei, no ku­ras nekad nešķīrās.

Viņš pastiepa Dīnai savu milzīgo kalēja roku, kurā atrastu vietu abas meitenes plaukstas. Šī Parabellumam gluži neierastā laipnība attiecās ne tik daudz uz Dīnu, kā uz brāli, pret kuru viņš izjuta varenu cieņu. Ne vien tādēļ, ka no paša pieredzes zināja Fausta izgatavoto bumbu labo slavu — vēl vairāk viņu ietekmēja studenta tīri neaptveramās zināšanas. Pašam nebija bijis ne laika, ne izdevības mācīties. Jau no bērna dienām nācies no­stāties tēvam blakus lauku smēdē. Tikko izlauzies līdz šķiras apziņai, nokļuva katorgā. Bez vainas notiesātajam Liepmuižas kalējam smagajās važās pavadītie gadi deva pēdējo rakstura rūdījumu — jau tā noslēgtais un stū­rainais Parabellums pārvērtās vienā no tiem revolūcijas kalpiem, kuri, daudz nevaicādami, gatavi pildīt katru uzdevumu, ja tikai tas palīdz iznīcināt ienīstos kungus.

Arī tagad, nemaz neapjaulājies, kādēļ izsaukts, Pa­rabellums tūdaļ iesāka:

— Vai zināt, ko darāt? Pie preču stacijas elle, bet mums nav ieroču. Dodiet ieročus, velns parāvis!

— Nerūc, vecais, ieroči būs, — atskanēja no sliekšņa Atamana balss.

— Tāpēc mēs jūs abus ar Bračku ataicinājām, — Robis paskaidroja.

— Uzbruksim arsenālam? — Parabellums vaicāja.

— Nē, bankai.

— Brālīši, to jau sen vajadzēja! — Bračka nenocie­tās. — Pēc revolūcijas, saproties, viss kapitāls šā vai tā piederēs tautai.

— Pēc revolūcijas… Bet mums nauda jānogādā uz Beļģiju līdz divdesmitajam septembrim un nevienu dienu vēlāk. No tā atkarājas viss! — Atamans sauca.

— Atbildība ir tik liela, biedri, — Robis teica, — ka es tiešām nezinu… Paļaujos uz jums. Ja netiksim galā, man labāk vairs nerādīties Federatīvā komitejā. Tad jau labāk lodi pierē, un miers.

— Būs kārtībā, — Parabellums mierināja. — Kas darāms?

— Te ir bankas plāns, — Robis nolika uz galda sīku rasējumu.

— Lips Tulians pagādājis? — un Atamans piebīdīja krēslu tuvāk.

Robis pamāja, ar zīmuļa strupo galu izsekodams līni­jām, viņš paskaidroja:

— Galvenā ieeja no Jēkaba ielas; ir papildu izeja uz Lielo Brūveru ielu dienesta vajadzībām… Šoreiz mēs to izmantosim savām vajadzībām. Galvenais — uzzināt, kā tagad ierīkots naudas pagrabs.

— Ja tik vien tās nelaimes, — izmeta Atamans.

— Lai Lips Tulians izlūko …

— Nē, — Robis stingri atraidīja. — Vispirms viņš tur pazīstams un var radīt aizdomas. Otrkārt, negribu iesaistīt liekus cilvēkus.

— Tu šoreiz gan pārspīlē, — Atamans spurojās pretī.

— Lips Tulians jau tā pazīst i tevi, i mani. Un, paļaujies uz maniem vārdiem, bez viņa mums neiztikt!… Tā vien šķiet, — kopš Federatīvā komiteja uzticējusi tev bankas eksi, tu pat gaišā dienas laikā sāc redzēt spokus.

— Es tikai esmu pret neattaisnotu risku. Var jau gaisa akrobāts taisīt trīskārtēju nāves cilpu arī bez aiz­sargtīkla, bet kam tas vajadzīgs?

— Ja es neriskētu, jau sen sēdētu cietumā.

— Bez riska, brālīši, vispār nekā nepanāksi,— Bračka atbalstīja Atamanu.

— Pat Bračkam tas ir skaidrs, bet tu… Vai tad ci­tādi es būtu varējis atbrīvot Lipu Tulianu?

— Bet kas tevi dīdīja viņu izvizināt droškā? Būtu tāpat viņu atlaidis, un cauri.

— Tu pats runā sev pretī, — Atamans nepadevās.

— Negribēju sevi atklāt.

— Pieņemsim. Tad kādam velnam tu viņam vēlāk līdi acīs? Man satikšanās ar Lipu Tulianu bija nepiecie­šama, bet tu?

— Atradis, kam piesieties, — Bračka atkal iejaucās.

— Tā mēs varam strīdēties līdz pastardienai, — Robis noteica. — Galu galā par bankas operāciju atbildu es, nevis jūs abi. Un tapec mes iztiksim bez Lipa Tuliana! Vismaz pagaidām.

— Nu ko, tad jau man būs jāuzņemas izlūkošana, — bez sevišķas sajūsmas paziņoja Atamans un, piegājis pie loga, paraudzījās caur aizkariem. Ārā smidzināja pelē­cīgs lietutiņš. Lāses bija tik sīkas, ka tikko kruzuļoja ūdens virsmu zem notekas uzstādītajā mucā. — Garlai­cīga būšana, — Atamans nomurmināja, nez uz ko zīmē­dams. Negaidot viņš atdzīvojās, kā ik reizi, kad prātā iešāvās jauna izdoma. — Piķis un zēvele, tas tomēr būs joks! Vajadzīgs tikai sievišķis. Grietiņ, vai tu esi kaujas gatavībā? Tad uzvelc ko lepnāku mugurā un — aiziet!

… Ar vienu roku smagi atbalstīdamies uz spieķa, ar otru ieķēries Dīnas elkonī, Atamans kliboja pa Lielo Brūveru ielu un vācu valodā sūrojās par drēgno klimatu, kas slikti ietekmējot viņa ģikti. Ik pēc desmit soļiem viņš apstājās, pūta, šņauca degunu un uzmanīgi pētīja apkārtni.

No pievārtes iznāca vīrietis finansu darbinieka formā. Tātad šeit atradās bankas otrā izeja. To apstiprināja arī špika klātbūtne. Tas gan izlikās ar lielu interesi vēro­jam, kā no spīķera augšējās lūkas ar blokiem nolaiž un iekrauj ratos jēlādas ruļļus, bet Atamanu nespēja mal­dināt.

Operāciju zāle atsauca atmiņā baznīcu — augsti, šauri logi, akmens flīzēm klāta grīda, griestu velves, kuras atbalsoja katru soli, katru troksnīti. Aiz stikla sienas redzēja pār galdiem nolīkušus stāvus.

— Direktoru! — Atamans valdonīgi teica pirmajam ierēdnim, kas pagadījās ceļā.

Viņus ieveda plašā kabinetā. Koka paneļus, bronzas statujas un gleznu milzīgā zelta rāmī, kā arī mīksto pa­klāju direktors uzskatīja par nepieciešamu izkārtni, kas klientam iedvesa uzticību bankai.

— Ar ko varu pakalpot?

— Jūs, cerams, runājat vāciski, — uzsāka Atamans.

— Ļaunākā gadījumā var arī franciski.

Direktors eleganti palocījās.

— Tas taču pats par sevi saprotams. Gandrīz visa Krievijas tirdzniecība iet caur mūsu bankas namu, — direktors mazliet apvainots atbildēja vācu valodā.

— Mums ir aģentūras Londonā, Parīzē un Dženovā . . .

— Tieši tāpēc mana izvēle kritusi uz jums. Lūdzu,— Atamans izvilka no vestes kabatas vizītkarti, kuru pa­grīdes tipogrāfijā bija iespiedusi īpaši šim nolūkam.

— Tas mums ir liels gods, Firli kungs, — direktors atkal palocījās. — Varat droši ielikt mūsu rokās jebkuru tirdzniecisku darījumu.

— Tas varbūt nāks vēlāk. Pagaidām neredzu solīda pamata paplašināt mūsu sakarus ar Krieviju. Bet mana laulātā kundze …

Direktors pasteidzās noskūpstīt Dīnas roku.

— Direktors kungs, visu pagājušo nakti es neaizvēru acis, — Dīna nervozi burzīja nēzdodziņu.

— Viņa norūpējusies par savām dārglietām, — pa­skaidroja Atamans, priecādamies par Dīnas labo tēlo­šanu.

— Varat neuztraukties, Firli kundze, mūsu seifā jūsu briljanti būs pilnīgā drošībā, — teica direktors. — Mēs sniedzam garantiju pret ugunsgrēku un zādzībām.

— Nu, vai es tev neteicu? — iestarpināja Atamans.

— Ko tu vari teikt? Šie anarhisti nav vienkārši lau­pītāji, — nerimās Dīna. — No tādiem neviens nav drošs.

— Pilnīgi izslēgts, cienītā kundze, — direktors ap- zvērējoši pacēla rokas. — Mūsu bruņu pagrabu tik labi apsargā, ka pat puteklīti nevar iznest ārā.

— Man tomēr nebūs nevienas mierīgas minūtes . ..

— Direktora kungs, — lūdza Atamans. — Palīdziet man pierunāt sievu. Lai savām acīm pārliecinās, ka briljanti būs drošībā.

— Ar lielāko prieku! — piedāvāja direktors un pie­skandināja zvaniņu. Viņš sākumā bija apskaudis ap­meklētāju skaistās sievas dēļ, tagad nosprieda, ka ar to nav viegla dzīve.

— Parādiet, lūdzu, Firli kundzei mūsu seifu no­daļu, — norīkoja direktors apkalpotāja ataicināto pār­valdnieku. — Lai cienītā pārliecinās, ka mūsu banka mazs, bet toties pilnīgi neieņemams cietoksnis!

Atamans grasījās pievienoties, bet direktors viņu pie­klājīgi apstādināja.

— Ļoti nožēloju, — tas paskaidroja. — Mums ir no­teikums, ka kamerā drīkst uzturēties tikai viena nepie­deroša persona. Pat pārvaldniekam nāksies pagaidīt ārpusē.

Pārvaldnieks aizskrēja pēc privātseifa atslēgas, tad viņi pa šaurām kāpnēm devās lejā. Garo betona gaiteni noslēdza bruņu durvis. Pārvaldnieks piezvanīja. Atvērās metala lodziņš, tajā parādījās sarga seja.

— Cienītā vēlas aplūkot seifu numurs deviņdesmit divi, — teica pārvaldnieks.

Sarga seja pazuda, lodziņš aizcirtās. Pagāja labs laiks, kamēr smagās durvis sāka lēni griezties virās. Laikam sarežģīta atslēga, — nodomāja Dīna. Nākošajā brīdī viņa jau atradās bruņu velvē. Divas sienas no vienas vietas aizņēma tērauda skapji, sadalīti nelielos seifos ar numu­riem uz durtiņām. Trešajā sienā tieši pretī ieejai bija tērauda lūka. Tur droši vien glabājas naudas fondi, — nosprieda Dīna, pamanījusi šifra atslēgas.

Neparastā telpa un klusums nomāca. Ievērojusi, ka sargs viņā noraugās. Dīna atslēdza savu seifu.

— Tik plānas sienas, — viņa neapmierināti sarauca degunu. — Nē, es savas dārglietas labāk novietošu tur. Tās durvis, — meitene norādīja uz lūku, — droši vien biezākas.

— Nevar, kundze, — atbildēja sargs. — Tur ir ban­kas fondi.

— Daudz naudas laikam. . . Vai jums nav bailes vienam pašam? Pieņemsim, ka es gribētu jūs aplaupīt?

Sargs ar platu smaidu paplikšķināja revolvera ādas maksti:

— Tad jums vispirms ar mani jātiek galā. Bet tikmēr es jau būšu iedarbinājis trauksmes signālu.

— Un ja es pagūšu jūs pirms tam nošaut? — Dīna turpināja jokot.

— Labuma nebūs nekāda. Izņemot mani, atslēgas šifru zina tikai galvenais direktors. Bez tam pārvaldnieks gaiteni izdzirdētu šāvienu un saceltu trauksmi…

— Tātad jums liekas, ka maniem briljantiem nekas nedraud? Tencinu! — pateicās Dīna ar apburošu smaidu.

Baltā vimpeļa vietā liedaga signālmastā uzvijās zili baltais. Tā bija zīme, ka beigušās «dāmu stundas» un sākas ģimenes peldēm ierādītais laiks. Beidzot arī vīrieši drīkstēja parādīties pludmalē. Likās, viņi bija nepacietīgi dežurējuši priedēs, jo līdz ar karogu maiņu iznira kāpu galotnēs un pa laipām, pa smiltīm steidzās pie ūdeņiem. Viens otrs stūma velosipēdu, kas patlaban Rīgā bija lielā modē. Mitrumā sacietējusī josliņa gar pašu jūru šim sportam derēja daudz vairāk nekā ielu nelīdzenais bru­ģis. Izmantodami kādu no visnotaļ izvietotajiem soliem, viņi uzrāpās augstajos seglos un, mundri mīdami pedā­ļus, demonstrēja savu braukšanas mākslu.

Fotogrāfs uzstādīja uz trijkāja savu lielo, ar melnu drānu pārvilkto kasti, atvēra saulessargu un sāka pacie­tīgi gaidīt klientus. Viņa ūsas bezcerīgi nokarājās uz leju — nekas liels nebija paredzams, jo šogad naudīgā­kie ļaudis savai atpūtai izvēlējās mierīgākus kūrortus ārzemēs.

Tomēr publikas bija diezgan, lai grupiņa, kas bija apmetusies ieplakā starp divām kāpām, nepievērstu sev uzmanību. Apsēdies augstākā vietā, no kuras varēja uz­manīt apkārtni, Bračka, pavadīdams sevi uz mandolīnas, dziedāja populāru krievu dziesmiņu. Dūdinādams mel­diņu līdzi, Atamans kravāja ārā dzērienus. Resnās, druk­nās alus pudeles viņš nevērīgi nolika sakarsētajās smiltīs, toties vienu — ar dižciltīgi slaidu kaklu un sudraba etiķeti — paturēja rokā. Paskatījās uz zaļgani dzeltenīgo Mozeles vīnu, kas dzirkstīja aiz stikla, uz sauli zenītā un norūpējies pakratīja galvu. Būtu noziegums dzert to tāpat — labs vīns prasīt prasās pēc aukstuma. Nolēmis atvēsināt pudeli ūdenī, viņš atraisīja bārkstainu jostu, kas saturēja lāsmaini sarkanu atlasa kreklu. Šodien Ata­mans bija ģērbies kā vairuma tirgotavas pārzinis. Ieeļļo­tie, spīdīgie ermoņiku zābaki, pār kuriem platām krokām krita melnās tūka bikses, čīkstēja pie katra soļa. Izdzir­dējis saucienu «Marožnoje! Gefrorenes! Saldējums!», Atamans mainīja virzienu un devās pie bārdainā ratiņu stūmēja, kas trijās valodās izkliedza savu preci. Izkau­lēja dažus ledus gabaliņus, noglabāja tos savā ādas ce­purē un apmierināts atgriezās pie biedriem.

Parabellums gulēja kā gulējis — jūrai muguru pa­griezis, izmantodams vienīgo ēnu, kuru meta sīks krūmājs. Tieši šo vietu Atamans izvēlējās savam vīna pagrabam, un Parabollumam vajadzēja pārmainīt stāvokli.

Bračka uzsāka dziesmu par kreisera «Varjags» jūr­niekiem, kura nupat bija iegājusi tautā. Dīna izklāja smiltīs avīzi un uzlika sviestmaizes. Rosīga, sakarsusi, smaidīga viņa šodien izskatījās pievilcīgāka nekā jebkad. Robis ar varu piespieda sevi novērst acis — tik ļoti viņu sāpināja šis daiļums. Bet nekas nelīdzēja. Lai kur viņš raudzītos, viscaur rādījās Dīna. Visas pēdējās sastapša­nās glabājās atmiņā līdz pēdējam sīkumam. Katru reizi meitene tērpās savādāk, un allaž likās, ka viņa vēl skais­tāka. Patiesībā Dīnai bija tikai divi ģērbi, toties prasme ar apkaklīti, krāsainu jostu vai matos iespraustu lentu dažādot savu ārieni. Patlaban viņa valkāja gaišus brun­čus ar lielu rūšu musturu un baltu blūzi ar izgriezumā iespraustu samta rozi. Robis apspieda sevī greizsirdību, tomēr kaut kas no šīm jūtām lauzās uz āru — gan pa citām sliedēm.

— Tavs Lips Tulians kā nenāk, tā nenāk, — viņš pārmeta Atamanam.

— Kāpēc mans?… Klau, Grietiņ, kā būtu ar sviest­maizi? Tās izskatās tik garšīgas, ka nevaru ilgāk no­ciesties.

Robis pasmīnēja. Ne mana cūka, ne mana druva — tipisks Atamans. Viņš pats taču bija uzstājis, ka Lipam Tulianam katrā ziņā jāpiedalās bankas akcijā. Galu galā Robis ļāva sevi pārliecināt, taču piesardzība nekad nav lieka. Tāpēc apspriedi rīkoja nevis konspiratīvajā dzī­voklī, bet šeit, Marienbādes kāpās.

Augstāk par visu Robis stādīja noteiktību, punktuali- tāti, un Lipa Tuliana kavēšanās kaitināja. Viņš pakāpās paugurā, no kurienes varēja pārredzēt ceļu uz staciju.

Šeit, Jūrmalas šaurākajā vietā, skatiens sniedzās līdz pat Lielupei, kas sudrabaini mirgoja uz zaļo pļavu fona. Pēkšņi pāri ūdeņu dzidrajai strēlei uzšāvās gaisā melns dūmu mutulis, atskanēja šņākoņa un aizsmacis svilpiens. Un, lūk, sekodams uz pēdām izbiedētajām kaijām, spraugā starp retajiem krūmiem un divstāvu brandmūri pavīdēja vilciens — nokvēpusi lokomotīve ar resnu skur­steni, kas atgādināja patvāri, vienīgais otrās klases va­gons un gara virkne sarkanu teplušku, kurā brauca vien­kārša publika.

— Nogaidīsim vēl šo vilcienu, — nosprieda Robis un, lai nezaudētu laiku, aizgāja līdz peldiestādei. Tā bija būvēta uz pāļiem, bet jūras vējš jau sen bija aizputinājis starpas, un likās, ka garā koka ēka atdusas tieši uz smil­tīm. Priekštelpā pa kreisi pārdeva atspirdzinājumus — zelteri, augļūdeni un bezalkoholisko dzērienu «Sinalko», ko pēdējā laikā tik neatlaidīgi reklamēja kāda Vācijas firma, pa labi atradās kase. Apmainījis divkapeiku ga­balu pret biļeti, Robis devās pie peldmeistara, kura sar­kanbaltais, svītrainais triko raiboja jau iztālēm.

— Man, lūdzu, astoņpadsmito kabīni.

— Ceturtās durvis pa kreisi, — peldmeistars izvē­lējās saišķī sarūsējušu atslēgu.

Gaitenis bija tik šaurs, ka Robim nācās piespiesties pie sienas, lai palaistu garām peldētāju. No viņas batista aubes, kuplā, mežģinēm apdarītā kostīma, kuram biksī­tes sniedzās līdz ceļiem, pilēja ūdens, gumijas peldkur- pes atstāja uz pītā celiņa mitras pēdas.

Ieslēdzies savā kambarī, Robis pielika ausi vispirms pie vienas, tad pie otras sienas. Kaimiņos neviena. Tad pabīdīja sānis kublu ar tīru ūdeni kāju skalošanai un pārbaudīja pēc kārtas visus grīdas dēļus. Tie viegli pa­devās. Robis nelīda zem grīdas. Viņš tikai gribēja pār­liecināties, vai neviens nav uzgājis šo vienkāršo paslēp­tuvi, ko, remonta darbos strādādams, bija ierīkojis Robim pazīstams namdaris. Ja vien nekas nemisēsies, te drīz jo drīz izraks bedri, kurā ieguls maisi ar bankā iegūto ba­gātību.

Kad Robis atgriezās, Lips Tulians, šoreiz tērpies pa­visam neuzkrītoši, jau sēdēja pie galda, ja tā var saukt avīzi ar Dīnas maizītēm. Atamans bija atkorķējis pude-

Ies, taču vīnu joprojām turēja uz ledus. Bračka, beidzis gremot, ar krietnu alus malku noskaloja pēdējo kumosu un paziņoja:

— Sākam, brālīši! Reiz esmu zaļumos, gribas pie viena izbādēties, — viņš tik ēverģēllgi nosmējās, ka mugurā pakārtā mandolīna ietrinkšķējās.

— Pareizi, nav ko gaidīt, — piebalsoja Robis un griezās pie Lipa Tuliana: — Vai biji bankā?

— Šorīt pat. Par naudas aiztransportēšanu pagaidām netiek runāts. Uzskata, ka summa pārāk maza. Bet mūsu vajadzībām pilnīgi pietiks.

— Cik?

— Atkarībā no tekošiem maksājumiem, — pasacīja Lips Tulians. — Starp divi simti un četri simti tūksto­šiem.

— Vai divos maisos saies? — vaicāja Robis.

— Kā tad! Sīkas kredītzīmes mūsu bankā reti ap- • grozās.

— Tas nu būtu skaidrs, — teica Robis. — Tagad par pašu ekspropriāciju. Kādi priekšlikumi?

— Es esmu izpunktierējis, — piesacījās Bračka. — Mēs, saproties, brūkam bankā iekšā. Viens piegrūž kasierim verķi pie deguna, otrs, zin, uzlauž kasi, trešais ber maisos …

— Tā tev nav nekāda degvīna bodele, bet banka, — pārtrauca Atamans. — Kasēs paliek tikai sīknauda. Kā sakrājas kapitāls, tā nes uz leju un ieslēdz seifā . . . Robi, tev pašam laikam kas sakāms.

— Es mūsu plānu iedomājos apmēram šādi: tiksi­mies bankā īsi pirms pusdienas pārtraukuma. Nogai­dīsim, kamēr aizslēgs durvis, tad trīs no mums ieies pie pārvaldnieka, pārējie . ..

— Primā, — atkal iejaucās Bračka. — Mēs pie lo­dziņiem: «Rokas augšā!» Redzēsi, pat neiepīkstēsies!

— Viņi varbūt nepīkstēs, — iebilda Robis. — Bet ja nu kāds redz no citas telpas un saceļ trauksmi? Sapro­tiet, biedri, mēs nedrīkstam riskēt, šī nauda mums katrā ziņā jādabū. Tāpēc jāparedz viss līdz pēdējai varbūtībai.

Jo mazāk trokšņa sacelsim, jo labāk. Ieročus izvilksim tikai pēdējā mirklī, kad maisi jau būs rokā.

— Pārvaldnieku es pats ņemos apstrādāt, — Ata-

mans paziņoja. — Piķis un zēvele! Esmu gatavs sade­rēt, viņš nokritīs no krēsla, tikko iepazīsies ar maniem argumentiem.

— Un piespiedīs zem galda paslēpto zvanu, — ap­šaubīja Robis.

— Ja tur tāds ir, — nepadevās Atamans.

— To mēs nezinām, un tādēļ jārēķinās ar ļaunāko. Nē, jāmēģina pārsteigt. Tas būs tavs uzdevums, Lip Tulian. Pārvaldnieks pazīst tevi un noticēs, ka atnāci aprunāties par darbu. Kamēr jūs tērzēsiet, mēs ar Ata­manu būsim klāt un sasiesim …. Bet ir arī cita iespēja . ..

— Liekas, es zinu! — iesaucās Dīna. — Var ļoti labi iztikt bez ieročiem. Mēs taču teicām pārvaldniekam, ka atnāksim noguldīt rotas lietas. Tā arī darīsim, un viņš pats pavadīs līdz seifam.

Atamans bija gatavs iepļaukāt sevi par to, ka ne viņam pirmajam šī doma ienākusi prātā.

— Velna meitēn, tas taču lieliski! Kā es varēju aiz­mirst, ka esmu Firli kungs no Cīrihes?! — Atamans ar viņam piemītošo pārvēršanās māku jau stiepa vārdus kā ģikts mocītais komersants. — Dārglietu etviju gan vajadzēs kaut kur sadabūt, — kā allaž, taisīdamies tēlot kādu lomu, Atamans neaizmirsa rekvizītus.

— Tādu lielāku, — nodunēja Parabelluma balss. — Lai nav jāgrābstās pa kabatu. Kā ver vaļā, tā mau­zeris rokā.

— Un ja nu pārvaldnieks grib apskatīt kakla rotu, ko tad? — prātīgi apvaicājās Dīna.

— Uz galvošanu! — apstiprināja Lips Tulians.

— Man ir meistars, kas pa divām dienām uztaisīs jebkuru imitāciju, — Atamans zināja padomu. — Piķis un zēvele, tā tik būs lieliska izrāde!

Plāns pamazām iezīmējās taustāms.

— Man tomēr liekas, ka Robim sava taisnība — bez manis neiztiks … — pēc īsas apdomas sacīja Lips Tu­lians. — Pārvaldnieks gaidīs Atamanu pie seifa telpas durvīm, varbūt pat saklausīs ko aizdomīgu… būs man jāņem uz sevis. Uzsākšu valodas un aizvilkšu viņu pēc iespējas tālāk projām.

— Papildinājums pieņemts! — jautri paziņoja Ata- mans. — Tatacl uzskatīsim, ka viss izlemts? Var korķēt vīnu vaļā?

Parabellums atstūma melno katliņu pakausī:

— Es jau nekā, bet Robis?

— Ko tu visu laiku klusē, Robi? — iejautājās arī Dīna.

— Kas tur daudz ko teikt? Kas līdzīgs man pašam bija padomā. Izņemot kādu sīkumu.

— Jau iepriekš pieņemts, — vēlīgi piekrita Ata­mans.

— Iesi nevis tu, bet Grietiņa.

— Robi, tu neesi pie pilna prāta! — kliedza Ata­mans. — Atstāt viņu divatā ar apbruņotu sargu! Sie­vieti, gandrīz bērnu!

— Nudien tā nav šance priekš skuķiem, — Bračka, protams, nostājās Atamana pusē.

— Tieši tāpēc viņa nemodinās aizdomas, — Robis pārtrauca. — Un, kā jau teicu, šoreiz jāizvairās no lieka riska.

— Bet tas, ka Grietiņa riskē, briesmīgi riskē, uz to tev nospļauties. Tev jau tas viegli, tu viņu nemīli!

Robis nobālēja. Tomēr mierīgi atbildēja:

— Te neviens par jūtām nerunā! Ne par tavām, ne par viņas, ne par manām. Grietiņa to izdarīs. Un cauri!

— Ne velna, viņa to neizdarīs! Tas pa spēkam tikai man! Pasaki, ka tu neiesi!

— Es iešu! — negaidot paziņoja Dīna. — Robim ir taisnība. Ataman mīļais . ..

Viņai gribējās piebilst, ka, reiz jau Robis tic viņas spēkiem, tad arī pašai jābūt pārliecinātai. Un šajā mirklī viņa tiešām nejuta šaubas. Baidījās tikai, ka Atamans atkal iekaisīs, un tādēļ apklusa.

Bet Atamans jau bija savaldījies. Ja Dīna ar mieru, kādas viņam tiesības pretoties. Vai tad bailes pazaudēt mīļoto cilvēku nav savā ziņā egoisms? Nauda nozīmē ieročus, ieroči — uzvaru! Agrāk Atamans uzskatīja, ka visdārgākais, ko var upurēt, ir dzīvība, un allaž bija gatavs ziedot to revolūcijai. Tagad izrādījās, ka jāprot upurēt kas lielāks nekā dzīvība.. . Viņš ar vienu rā­vienu izvilka pieblīdušo, stingro korķi un aizmeta to tālu prom. Sl kustība mazliet atvieglināja. Tagad viņš bija jau spējīgs apvaicāties mierīgā balsī:

— Un kas notiks ar naudu?

Robis saklausīja piekrišanu un uzelpoja.

— Maisu no bankas iznesīšu es, — viņš paskaid­roja. — Caur sētu. Jūs kādu laiciņu aizkavēsiet bankas ierēdņus, tad, it kā nekas nebūtu noticis, atstāsiet ēku pa galvenām durvīm.

— Viens tu nedrīksti iet. Es tevi segšu, — piedā­vāja Lips Tulians.

— Es nebūšu viens. Brūveru ielā mani gaidīs Bra­šais ar drošku. Aizvedīs līdz vienai vietai, kur to mantu noslēpsim līdz septembra sākumam.

— Fausts dabūs sirmus matus, — protestēja Ata­mans. — Vai tiešām tik ilgi jāmarinē?

— Nekā darīt. Ar vilcienu nav droši, jo kuru katru dienu var sākties dzelzceļnieku streiks. Jāgaida, kamēr «Odins» ies uz Beļģiju.

— Divas nedēļas! — iesaucās Lips Tulians. — Vai tā vieta pavisam droša? — kā jau bijušam bankas dar­biniekam, tas viņam rūpēja visvairāk.

— Pilnīgi, — ar uzsvaru atbildēja Robis. — Izņemot mani, tā nevienam nebūs zināma.

— Un ja ar tevi kaut kas atgadās? Vai tas nav vieglprātīgi ?

— Varbūt tev taisnība, — brīdi padomājis, teica Robis. — Vajadzēs aprunāties Federatīvā komitejā.

— Cerams, ka vīnu var iedzert bez Federatīvās ko­mitejas rezolūcijas, — pajokoja Atamans, ar pārspīlētu jautrību vēlēdamies parādīt, ka ir vienis prātis ar bied­riem. — Uz mūsu pasākuma izdošanos! — un viņš no­glāstīja vēsumā norasojušo pudeles stiklu.

Pieskandienā iešķindējās glāzītes, un šīs līksmās skaņas aizlidoja līdz otrajam sēklim, kur zirgu vilktas kabīnes pasargāja kautrīgākus peldētājus no ziņkārī­giem skatieniem. Nevienam neienāca prātā, ka šie jaut­rie, bezrūpīgie ļaudis paceļ tostu uz gājienu, kur katrs nepareizs solis jāsamaksā ar dzīvību.

Kaujinieku apspriede Jūrmalā beidzās četros, un tieši pēc divi stundām Rēguss pacēla klausuli:

— Aleksandr Aleksandrovič, zvanu no dzīvokļa numurs divi. Ir svarīgi jaunumi. Brauciet šurp, dienesta telpās nav parocīgi runāt.

Gaidīdams Ļihejevu, viņš piegāja pie aizkārtā loga un pavilka necaurredzamās portjeras mazliet nostāk. Ārā vēl bija gaišs, bet Kaļķu ielas veikalnieki, lai iein­teresētu publiku, jau iluminēja vitrīnas. Arī iepretī, Londonas viesnīcas vestibilā, dega abi lielie kroņluk­turi, radīdami tādu kā greznības ilūziju.

Rēguss izstaigāja dzīvokli un visur uzgrieza elek­trību. Gribējās spilgtas gaismas, jautra trokšņa, mūzi­kas, sabiedrības — vajadzēja taču nosvinēt savu uzvaru piemērotos apstākļos. Bet, Ļihejevam atnākot, viņš neko neizrādīja, tuklā seja šķita tikpat neizteiksmīga kā pa­rasti. Kā jau slepenpolicijas priekšniekam piedienas, Rē­guss lieliski prata turēt savas jūtas pilnīgā slepenībā. Pat spuldzes atkal bija nodzēstas, izņemot mazo lam­piņu blakus atzveltnes krēslam, kuru piepildīja Rēgusa smagās miesas. Viņš laiski apvaicājās:

— Kas jauns?

Ļihejevs izklāja uz galda avīzes «Temps» eksem­plāru.

— Nu un? — jautāja Rēguss, kas neprata franču valodu. — Šis Šampions apraksta revolucionāru kungu varoņdarbus. Pareizi uzminēts?

— Un kādos cildinošos toņos. Vai nevajadzētu griez­ties pie policijas departamenta ar pieprasījumu izraidīt viņu?

Rēguss pasmīnēja:

— Jums liekas, ka viņš kaitīgs? .. .

— Uzdrīkstos būt tādos uzskatos, Ivan Emeriko­vič, — Ļihejeva balsī vairs nebija pirmītējās pārlie­cības.

— Ļoti aplami!

— Nesaprotu.

— Viņš taču izdara mums pakalpojumu. Laikam pats to neapjauš, bet tā tas ir. Valdība līdz šim viegl­prātīgā kārtā neievēro mūsu nopietnos brīdinājumus, nepiešķir pietiekami plašas pilnvaras un līdzekļus.

— Jūs domājat, ka ārzemju preses raksti panāks galvaspilsētā vēlamo iespaidu? — Ļihejevam šķita, ka viņš ir uz pareizā ceļa.

— Ne jau tieši, — paskaidroja Rēguss. — Bet franči negribēs asignēt Krievijai aizdevumu, kamēr pie mums valda tik nedrošs stāvoklis. Un mums beidzot ļaus rīko­ties enerģiskāk. Ir taču smieklīgi, ka līdz šai baltajai dienai Vidzemes guberņā likums nedod tiesības šos no­ziedzniekus pakārt. Liberālās aprindas baidās, ka tas, raugi, izsauks vēl lielāku rūgšanu prātos. It kā revolū­ciju varētu apspiest ar glazē cimdiem .. . Un kas labs mūsmājās?

— Nekā sevišķa. Zibens joprojām klusē. Es tur tie­šām neesmu vainīgs, Ivan Emerikovič, bija pat jāpār­trauc pratināšana, citādi viņš apklustu uz visiem lai­kiem. Rīt vai parīt atkal ņemšu priekšā, jebšu jūs var­būt personīgi? …

Rēguss saviebās:

— Pie velna Zibeni! Prom uz cietumu, tagad nav laika ķēpāties ar tādiem sīkumiem! Mums stāv priekšā pa īstam lielas lietas. Nupat runāju ar Brūtgānu …

— Ko šis? — Ļihejevs saspringa.

— Parīt pulksten divos kaujinieki aplaupīs Arējās tirdzniecības banku, — paziņoja Rēguss. — Viņu plāns man zināms visās detaļās.

— Re, cik lieliski! — nopriecājās Ļihejevs. — Ierī­kosim slazdu un, kad visi ieradīsies, aizcirtīsim ciet.

— Un kā mēs pierādīsim sabiedrībai, ka viņi taisī­jās aplaupīt banku? Brūtgānu kā liecinieku izmantot nevaram, viņš mums pārāk svarīgs … Protams, cietumā mēs šos kundziņus iesēdināsim, bet patlaban mums gal­venais ir liela brēka. Banka ir mūsdienu templis. Kad visiem kļūs skaidrs, ka revolucionāri apdraud pašu svē­tāko, katrs, kuram ir kāds īpašums, kaut vai visniecīgā­kais noguldījums, nostāsies pret viņiem. Liberāļu kungi pirmie sacels trauksmi. Tāpēc mums jānotver kaujinieki ar visu naudu. Lai nepaliek nekādu šaubu!

— Jūs patiešām cilvēks ar vērienu! Tātad mēs ap­cietināsim viņus pēc iznākšanas no bankas . ..

— Ne tik strauji, Aleksandr Aleksandrovič, man vēl kaut kas padomā. Kā būtu, ja mēs atrastu tikai daļu no laupījuma?

— Tā… tā … — Ļihejevs apsvēra. — Jo lielāks satraukums un sašutums pret laupītājiem.

— Pareizi. Avīzes kliegs, kur palikusi nauda, piepra­sīs visenerģiskākos soļus. Un tas atkal nāks mums par labu. Paliks arī kāda kapeika, ko atmest Brūtganam. Kurš tad mūsu dienās aiz tīras pārliecības riskēs savu ādu?

— Vai jums neliekas, Ivan Emerikovič, ka mūsu ne­savtība arī prasās pēc maza atalgojuma? Ir tāds nerak­stīts likums, ka atradējam pienākas trešā daļa.

Rēguss piemiedza aci:

— Es redzu, jūs neesat muļķis.