Ūdens atmiņa

17. nodaļa

Ūdens ir mainīgākais no visiem elementiem. To nebiedē sadegšana ugunī vai izgarošana debesīs, tam nav bail līstot sasisties pret asām klintīm vai iet bojā augsnes tumšajā segā. Tas ir viņpus visiem sākumiem un beigām. Virskārtā nekas nesakustas, taču dziļi pazemes klusumā ūdens paslēpjas un mīkstiem pirkstiem izdiedelē sev jaunu gultni, līdz akmens padodas un lēnām novietojas ap slepeno telpu.

Ūdens sabiedrotā ir nāve, un ne vienu, ne otru nevar šķirt no mums, mēs esam taisīti no ūdens mainīguma un nāves tuvuma. Ūdens nepieder mums, tie esam mēs, kas piederam ūdenim: kad iztecējis no pirkstiem, porām un miesas, mūs vairs nekas nešķir no zemes.

Tagad redzu to skaidri: tumšu, kalsnu būtni, kas piestājusi blakus akmensdārzam pie tējas krūmiem vai iet starp kokiem. Seja ir pacietīga, un tā nav sveša. Tāda tā bijusi jau kopš paša sākuma. Varbūt būtne visu laiku gaidījusi mani, arī tad, kad to vēl nesapratu.

Jūtu, kā ūdens vēlas mani atstāt. Jūtu savu pīšļu svaru.

Pagāja vairākas dienas, pirms izpratu savu stāvokli.

Tajā pirmajā rītā, kad pagriezos un ieraudzīju uz mājas ārdurvīm zilo apli, ilgi un nekustīgi stāvēju. Lietus ūdens, ko biju dzērusi no

vācamā trauka, tecēja man pa zodu un kaklu, iekšā tunikas kakla izgriezumā. Ar plaukstas virspusi to aizslaucīju. Vieglā vējiņā trlsinājās koku lapas, un es iedomājos par kvēlmušu spārniem, kas trīņājas pret luktura stikla sieniņām. Blenzu uz apļa bezgalīgo gredzenu, no kura nebija glābiņa. Zeme man zem kājām joprojām bija stingra, un debesis savā vietā. Pasaule turpināja savu dzīvi aiz tā neredzamā mūra, kas bija uzslējies ap mani: ļaudis domāja savas domas, staigāja pa ceļiem, runājās ar tiem, kurus mīlēja. Kādu brīdi realitāte ņirbēja ap mani neskaidra, drūpošām malām un sašķēlusies uz pusēm. Kāda daļa no manis joprojām staigā ārpus šīm robežām, es domāju, dzīvo to dzīvi, kurai vajadzēja būt. Tā ir ceļā uz Zaudētajām zemēm, un tā ir gandrīz tikpat reāla kā es, varbūt dažos brīžos pat reālāka, taču tā skatās prom, un tā neatgriezīsies.

Doma sašķīda, aizmiglojās un rimās.

Biju šeit, un nekas nemainīja to, ko redzēju.

Vējā šūpojās zari, gaisma iekrāsoja zāliena blīvo, tumši zaļo tīmekli, kurā stiebri sējās neregulāros režģos. Vienīgā ēna, kas krita uz zemes, bija manējā, un rīta klusumā neizšķīru ne soļu, ne elpas trokšņus, nedz arī vārdus, kurus nesa gaiss. Piegāju pie durvīm un pieskāros aplim. Pie pirkstgaliem pieķērās krāsa. Ieslaucīju biezo krāsu biksēs, kuru raupjajā audumā palika trīs zilas švīkas. Zināju, ka nomazgāt tās nebūs iespējams. Šī doma šķita vienaldzīga.

Kad iegāju mājā, grīdas dēļi nočīkstēja. Mana rīkle bija sausa kā smiltis, rīšana darīja sāpes. Apstājos virtuvē, atvēru krānu un tajā pašā brīdī atcerējos, ka pirms divām dienām biju fjellā un noslēdzu no avota nākošo ūdensvadu. Ūdens no krāna netecēs.

Ūdens no krāna tecēja.

Piepildīju tējas krūzi un izdzēru. Izdzēru otru, pēc tam trešo. Ūdens joprojām tecēja. Pazinu ūdens garšu: tas bija no fjella avota. Aizvēru krānu un atvēru vēlreiz. Ūdens tecēja joprojām.

Metāls man zem pirkstiem bija auksts un gluds. Aizgriezu krānu, apsēdos virtuvē uz grīdas, salieeu kajas un atbalstīju galvu pret ceļgaliem.

Ieklausījos savā elpā. Ieklausījos asins kustībā savās dzīslās. Ieklausījos nama klusumā un centos saprast, kas noticis.

Prātā nāca ciema iedzīvotāju sejas, lūgumi un pateicības vārdi no sasprēgājušām lūpām, rokas, kas cēla pilnos ūdensmaisus, plaukstu kaulu baltie vēdekļi zem ādas, kas bija nospriegojusies par plānu plēvi. Viņu soļu duna pret zemi, kad viņi zem drānām nesa smagumu, no kura bija atkarīga viņu bērnu vai dzīvesbiedru, vai vecāku dzīvība. Kāds no viņiem bija ienācis manā mājā, sēdējis manā virtuvē un nesis uz mājām manu ūdeni - nē, ūdeni, prātā izlaboju, tikai ūdeni, nevis manu ūdeni. Atgriezies ciemā, viņš bija skatījies uz ielmalas plakātiem, uz tajos ierakstīto atlīdzības summu. Un pēc dienām vai nedēļām, noteiktiem vai grīļīgiem soļiem viņš uz ielas bija piegājis pie ūdens uzrauga. Teicis: man būtu stāstāms kas tāds, kas varētu jūs interesēt.

Cik ilgi armija bija zinājusi?

Vai viņi bija novērojuši manas gaitas un gatavošanos ceļojumam, vai viņi zināja par heliratiem un viltotajām komunikatorpasēm? Varbūt viņi bija zinājuši par avotu jau nedēļām ilgi, taču viņiem kaut kā bija atklājies, ka grasos aizbraukt no ciema, un viņi bija gaidījuši. Varbūt viņi bija novērojuši heliratu slēptuvi, sekojuši, kā mēs ar Sanju nesam turp ēdienu un ūdeni. Un vakar, kad Sanja vakara devās uz slēptuvi mani gaidīt, viņi bija parādījušies, trīs kareivji smagos zābakos un zilās uniformās, varbūt tikai divi - pat ar vienu būtu pieticis, jo Sanja nebija liela auguma. Spēju saredzēt, kā tic zem tumšajām, zemajām debesīm nostājās viņai ceļā uz patiltes atveri un izvilka no makstīm zobenus. Lietus pārvērta spīdošos asmeņus par viļņainām spoguļu virsmām. Viens no karavīriem sasēja Sanjai rokas uz muguras,

un otrs platiem soļiem iegāja patiltē, kur aizbraukšanas gatavībā gaidīja helirati. Viņi savāca ratus un piekabē salādēto ūdeni un ēdienu, un aizveda viņu prom, un viņai nebija nekādas iespējas bēgt vai sazināties ar mani.

Centos neiztēloties, kas ar Sanju noticis.

Aiz visām savām domām zināju, ka pastāv arī otra iespēja. Ka viņa nav sagūstīta. Ka militāristiem nebija vajadzējis nākt pie viņas.

Taču par šo iespēju es nespēju domāt.la neietilpa manās robežās, nesašķaidot tās drumslās.

Domāju visu, ko zināju par to, kas noticis pārējos ciema ūdens-nozicdznieku namos. Daudz tur nebija: baumas, tenkas. Neskaidri gūstekņu pavīdējumi, tāli un klusi kā rēgi. Sakaltušas asinis pagalma celiņa smiltīs.

Apjaušot, ka varbūt nedrīkstēšu iziet no mājām, brīdi jutu iztukšojošas šausmas, taču tad atcerējos, ka bez kādām sekām jau biju izgājusi ārā. Tomēr man nebija ne jausmas, cik tālu no mājas drīkstu aiziet. Un kas notiks, ja es sasniegšu šo savai dzīvei noteikto neredzamo robežu? Vai mani tūlīt nošaus? Varbūt pietiekams izrādīsies brīdinājums?

Bija tikai viens veids, kā to noskaidrot.

Kad izgāju lievenī, man trīcēja kājas.

Celiņš no mājas ārdurvīm līdz vārtiem bija tikpat pazīstams un ierasts kā savas plaukstas virspuse. Biju pa to gājusi neskaitāmas reizes, gandrīz katru mūža dienu, un būtu pratusi aprakstīt tā veidolu ar aizvērtām acīm. Tomēr tagad ceļš caur zālāju bija svešs un jauns, katrs solis - ar griezīgi spilgtām aprisēm, un katra ķermeņa smaguma centra pārvietošanās - smaga kā akmens bluķis, kas atstāj savu vietu. Redzēju pažobelē zirnekļa tīklā ieķērušos naktstauriņu, kurš tur nebija bijis vakar. Redzēju akmens plākšņu krokas, to malu negludo veidu, minerāla metāltumšos slāņus, kurus laiks bija saspiedis citu pret citu. Redzēju savu kāju, taisītu no trausla kaula un plānas

ādas, kas gaiša un ievainojama pletās uz akmens vairoga zāļu stiebru mīkstajā ierāmējumā.

Elpa manī strāvoja satraukta un lūstoša, un es katrā solī gaidīju, kad kādā ķermeņa vietā sajutīšu - ko gan īsti? Uz mani nekad nebija šauts. Biju redzējusi šautas brūces, sakaltušas asinis un bieza, dzeltenīga šķidruma notraipītus apsējus ap tām, taču nekad nebiju redzējusi, kā lode atrod savu upuri. Nebiju redzējusi ciešanas cilvēka sejā, kad metāls caururbj viņa ādu, atrauj audus no audiem un iegrimst kaulā. Iztēlojos dzeļošas, svilinošas sāpes, tādu kā mazu sprādzienu savā miesā, un tad centos iztēloties šīs pašas sāpes simtkārtīgas, jo biju pārliecināta, ka mana pirmā doma nav pat tuvu patiesībai. Cik daudz es paspēšu sajust? Vai man pietiks laika sekot, kā no manis pamazām izplūst dzīve, vai arī viss paies tik strauji, ka ievainojuma izraisītās spalgās sāpes drīzāk nepaspēs izlauzties līdz sapratnei?

Asinis darīja smagas manas kājas, kad piespiedu sevi spert atkal nākamo un nākamo soli. Zāļu stiebri vcldrējās zem kurpju zolēm un atkal bez skaņas paslējās pret debesīm, kad manas kājas no tiem pacēlās.

Mežiņā kaut kas nobrikšķēja. Kustību starp kokiem neredzēju. Aptvēru, ka esmu apstājusies. Mana elpa, sagūstīta aizžņaugtajā rīklē, dziedāja. Atslābināju muskuļus un ļāvu gaisam izlīt no plaušām dzidrajā rītā, kas smaržoja pēc iepriekšējā vakara lietus. Vārti vairs nebija tālu. Solis: ar pāris gariem lēcieniem es būtu pie tiem. Solis, otrais un trešais: ja izstieptu roku un paliektos uz priekšu, spētu aizskart vārtu pēc nakts joprojām vēso metālu. Pēdējais solis: stāvēju tieši vārtu priekšā.

Lapas grozījās cita pret citu un vējš raustīja zarus. Ceļa smiltīs svaidījās ēnas. Aiz muguras klusām šķindēja priedē iekārtais vēj-zvans.

Ievilku elpu, aizvēru acis un atvēru vārtus.

Nekas nenotika.

Paskatījos visapkārt un joprojām neredzēju nekā, kas liecinātu par kāda cita klātbūtni.

Spēru soli aiz vārtiem.

Pēc tam otru.

Trešajā solī gaisu pāršķēla ass, taču pārsteidzoši kluss švīksts, itin kā ar vienu metālisku cirtienu būtu pāršķelts biezs dēlis. Smiltis uzšķīda gaisā tikai pāris pirkstu platumā no maniem kāju pirkstiem. Sastingu uz vietas. Būkšķa atbalss noklusa ainavā.

Bērnībā negaisa laikā biju mātes darbistabas kaktā tinusies aizkarā, lai paslēptos nomierinošajā, mīkstajā puskrēslā, kurā cauri auduma pinumam spraucās gaisma. Biju gaidījusi, līdz biedējošās plaisas pasaulē atkal aizvelkas un izgaist neredzamībā un atkal ir droši pārvietoties pa māju bez aizkara sniegtā patvēruma. Tagad mani caurstrāvoja tas pats impulss. Katra mana šķiedriņa kliedza, ka vajadzētu pagriezties un skriet uz māju, ko kājas nes, ietīties kaktā aizkarā, līdz visi šķēlumi būs atkal aizvilkušies un es nevarēšu iegāzties to cieši apņemošajā tumsā vai pārāk baltā, visu caursvilinošā gaismā. Taču aizkaram jau kur tas laiks bija apspurojušās malas, kakts bija pilns ar zirnekļu tīkliem un putekļu pakulām tajos, un vairs nebija tādas vietas, ne namā, ne dārzā, ne fjellā, kur es varētu patverties no pasauli uzšķērdušajām aizām ar stikla lausku malām.

Atkal spēru soli uz priekšu.

Skaņa pāršķēla gaisu, un no vietas, kur lode trāpīja zemei, man uz kājām uzšļācās smiltis. Pacēlu skatienu un ieraudzīju sakustēšanos varbūt desmit metru attālumā: zilas krāsas strēmeli starp koku stumbriem, metāla griezīgo uzzibsnījumu tur, kur trāpīja saules stari.

Trešais mēģinājums apstiprināja to, ko biju sākusi nojaust. Smiltis noputēja atkal, tieši tik tuvu, ka tas bija iedarbīgs brīdinājums, taču tīši ārpus manām aprisēm. Sie karavīri prata šaut, un viņi gribēja, lai es zinu savas robežas. Tomēr izskatījās, ka nezināma iemesla dēļ viņu nolūks ir mani neievainot.

Kad lēnam pa vārtiem atkāpos atpakaļ dārza, ainavu nospieda visu aprijošs klusums.

Kad saule pagriezās uz pēcpusdienu, biju apjautusi sava gūsta robežas. Tas sakrita ar dārza žogu, izņemot aiz tējas nama, kur žoga nebija. Neredzamais mūris bija noteikts apmēram desmit metru attālumā no tējas nama aizmugures sienas, taču iekšā tējas namā es varēju iet brīvi. Nospriedu, ka mājas apkārtnē jābūt vairākiem snaiperiem, kas neatraudamies seko manām kustībām.

Atgriezusies mājā, aizslēdzu durvis un aizvilku visiem logiem priekšā aizkarus.Tagad sapratu, kāpēc citu ar zilo apli iezīmēto namu logi vienmēr bija aizsegti. Kad dzīve ir iekaldināta šaurās robežās, vērtīga ir pat visniecīgākā brīvība. Durvju apdilušais koks un logu trauslais stikls manus apdraudētājus neapturētu, taču, ja varēju no viņiem paslēpt kaut mazu daļu savas dzīves, būt pati tās īpašniece, es nespēju atteikties no šīs privātuma skrandas, varbūt pēdējās, kāda man bija.

Atcerējos komunikatorus. Viens no tiem joprojām atradās uz Zaudētajām zemēm iecerētā ceļojuma somā. Otru biju atstājusi koka kārbiņā savā istabā. Izvilku no somas uzlauzto komunikatoru, uzliku pirkstu uz ekrāna un gaidīju gaismas iedegšanos. Displejā zibsnīja punktiņu rinda: ierīce meklēja savienojumu ar komunikatortīklu. Pēdīgi parādījās ziņa Nav piekļuves, tīklam. Izvēlējos iespēju zem tās Meklēt vēlreiz. Minūti vēlāk atkal parādījās tā pati ziņa. Iegāju savā istabā un paņēmu otru komunikatoru. Arī tā displejs man vēstīja, ka mājā nav piekļuves tīklam. Mani sagūstītāji bija parūpējušies, lai man nebūtu sakaru ar ārpasauli.

Pret vakaru sāku raizēties par ēdienu. Ūdens man bija, vismaz pagaidām. Pie virtuves krāna biju piepildījusi visus savus ūdensmaisus, jo ūdens padeve taču varēja pārtrūkt. Bet mājā nebija daudz ēdamā. Biju salādējusi heliratos ceļojumam visu, kas uzglabātos kaut ilgāk par dienu. Virtuves skapī atradu dažus amaranta sausiņus un piekodu

vienu no tiem vājai tējai. Biju pateicīga par dārza esamību, jo pamazām ienācās daļa no ogām, dārzeņiem un saknēm. Tomēr vairākums no tiem būs ēdami tikai pēc dažām nedēļām. Putras pārslu pietiks varbūt nedēļai, ja būšu taupīga.

Kad saule bija noslīdējusi tik zemu, cik zemu tai šajā nakti bija jānoslīd, sameklēju virtuves atvilktnē nazi ar biezu asmeni. Apstājos ārdurvju priekšā. Pie durvīm reiz sen ar skrūvēm bija piestiprināts divžuburu metāla vadzis, uz kura es parasti kāru savu kukaiņu cepuri. Ieliku cepuri sienas plauktā un pietuvināju naža smaili durvju balti nokrāsotajam kokam. Izšķiru krāsā otas pēdas, mātes roku kustības: viņa bija noskrāpējusi veco krāsu un padarījusi durvis atkal glītas un spīdīgas. Kopš tā laika bija pagājis desmit gadu, un krāsa bija saplaisājusi.

Stipri piespiedu asmeni durvīm un ievilku kokā vienu statenisku svītriņu, savā pusē, tieši pretī zilajam aplim. Krāsa zem iegriezuma nolobījās. Palika vēl daudz vietas citām svītriņām.

Kad biju atgriezusies savā istabā, pabāzu nazi zem spilvena. Gulēju ar vasaras nogales gaismu sejā, komunikatori uz galda līdzās gultai stāvēja tumši un klusi.

No rīta uzvilku uz durvīm otru vertikālu svītriņu līdzās iepriekšējai. Gaiss mājā šķita smacējošs un smags. Atvērusi durvis, ieraudzīju, ka uz lieveņa kāpnēm atstāta paplāte ar ēdienu. Daudz tur nebija: puse maizes doniņas, sauja kaltētu vīģu, mazs maisiņš pupiņu. Ieliku pupas mērcēties bļodiņā ūdens un piesardzīgi sadalīju ēdienu porcijās, jo nezināju, cik dienas man ar to būs jāiztiek.Tukšo paplāti atstāju tur, kur biju atradusi.

Domāju par ūdeni, kas tecēja no virtuves krāna, kaut gan tam nebūtu vajadzējis tecēt, un snaiperiem, kas tīši šāva man pavisam tuvu un tomēr garām. Domāju par lievenī atstāto ēdienu. Sāku pārliecināties par to, ko nesapratu: mani gribēja uzturēt pie dzīvības. Vismaz pagaidām.

Viņi arī gribēja, lai es baidos.

Nākamajā nakti sēdēju sardzē pie loga, lai redzētu, vai pagalmā kāds ienāks. Mazliet pēc sešiem rītā nāca kareivis. Viņš nesa paplāti, uz kuras bija ēdiena deva. Kad viņš to lika uz lieveņa kāpnēm, es piecēlos, par spīti nogurumam, kas nospieda manus locekļus. Kad atvēru durvis, viņš pacēla skatienu.

- Kāpēc mans nams ir iezīmēts? - es vaicāju.

Karavīrs savāca tukšo paplāti un neatbildēja. Viņš pagriezās un sāka iet projām. Gāju viņam pakaļ. Sapratu, ka tas nav droši, tomēr man bija jāmēģina.

- Par ko mani apsūdz? - es vaicāju. - Vai es nevarētu ar kādu runāt?

Karavīrs turpināja iet klusēdams. Paskrēju uz priekšu un nostājos viņam ceļā. Viņš apstājās un uzlika roku uz zobena roktura. Tikai tagad aptvēru, ka tas ir maiznieka dēls, ar kuru biju gājusi vienā skolā un kuru biju redzējusi ciemā krāsojam plakātus.

- Ļauj man ar kādu runāt, - es lūdzu. - Ja man jādzīvo gūstā, gribu vismaz zināt, par ko mani apsūdz.

Viņš stāvēja sasprindzis, un es gaidīju, ka zobens auksti un svilinoši iešķels manu ādu. Viņš joprojām nerunāja.

- Lūdzu, - es teicu un ienīdu savu diedelējošo toni. Kad viņš neatbildēja, vaicāju: - Kāpēc tu to dari?

Viņa roka nenoslīdēja no zobena, kad viņš teica: - Tev nav atļauts nevienu uzrunāt, un man nav atbilžu uz taviem jautājumiem. Es tikai daru savu darbu. - Viņš apklusa un uzlūkoja mani, un īsu brīdi es viņā saskatīju puiku, kuram nekad nebiju pievērsusi lielāku uzmanību, kaut gan gadu gadiem biju viņu redzējusi starpbrīžos strauji skrienam pa skolas pagalmu.

- Man vajadzētu tev iešķelt pa seju, - viņš turpināja. - Taču lai šoreiz paliek. Citi, iespējams, nebūs tikpat laipni. Tu rīkotos gudrāk, ja neatstātu māju, kad tev nes ēdienu.

Viņš turpināja iet uz vārtiem. Stāvēju uz vietas, jo viņa balss un izteiksme bija sastindzinājušas manu seju un iesakņojušas kājas zemē. Aiz viņa acīm biju redzējusi tumsu, kas mani biedēja: tādu tumsu, kas nerodas tikai no tām lietām, ko ir vajadzējis redzēt, pat ja būtu gribējies novērst skatienu, bet gan daudz blīvāku, varenāku.

Tādu tumsu, kas rodas, kad dara tās lietas, no kurām citiem gribētos novērst skatienu.

Pilnīgi droši zināju, ka tad, ja vēl viņam sekotu vai uzrunātu no jauna, viņš man šķeltu ar zobenu un atstātu noasiņojam, līdz es vairs nekustētos. Skatījos, kā viņš aiz vārtiem nozūd starp kokiem, un tikai pēc vairākiem mirkļiem manas asinis atkal ritēja gana vieglas, lai es spētu atgriezties namā.

Trešās dienas vakarā stāvēju līdzās akmensdārzam, kad uz ciema ceļa ieraudzīju kustību. No tāluma saredzēju, ka tas ir kājāmgājējs un nav ģērbies zilajā uniformā. Nācējs bija par īsu, lai tā varētu būt Sanja. Cilvēks tuvojās, saplūda ar koku ēnām, un neviens nepārtrauca viņa ceļu. Tuvāk vārtiem pazinu viņā Maiju Harmaju. Apmēram desmit soļu attālumā no vārtiem viņa apstājās un raudzījās uz māju. Viņas acis pavērsās un trāpīja man, tad viņas galva no jauna pagriezās pret māju, un es zināju, ka viņas skatiens pielipis durvīm. Pēc mirkļa viņa paskatījās visapkārt, pagriezās un nemierīgiem soļiem devās atpakaļ uz ciemu.

Kad viņas strupais stāvs attālinājās, zināju, ka citus cieminiekus uz ceļa starp māju iekļaujošajiem kokiem vairs neredzēšu.