Ūdens atmiņa

5. nodaļa

Iebraucu pa Sanjas nama atvērtajiem vārtiem un apturēju he-lipēdu priekšpagalma malā. Vidū starp augstām saulpuķēm stāvēja Sanjas māte Kira un nogrieza no resna kāta smagu ziedu. Viņai pie kājām bija prāvs grozs, kurā viņa jau bija salikusi vairākus ziedus, piebildušus no gatavām sēklām. Sanjas mazā māsiņa Minja sēdēja uz smilšainās zemes un centās piedabūt plakanu oli noturēties uz trim koka klucīšiem, kas bija salikti cits uz cita. No Sanjas mantotā, viņai pārāk lielā kukaiņu cepure galvā šūpojās, un akmens izslīdēja viņai no pirkstiem atkal un atkal.

- Noria! - Minja teica, ieraudzījusi mani. - Skaties! - Plakanais olis rokā viņai uz mirkli aizmirsās, kad viņa ar otru roku norādīja uz savu būvlaukumu. - Aka.

- Lieliska, - es teicu, kaut gan aku konstrukcija neatgādināja pat iztālēm.

Kira pagriezās. Viņas putekļu krāsas kleita priekšpusē bija apbirusi ar saulpuķu sauso ziedlapu dzeltenumu. Viņas seja melno, nemazgāto matu ietvarā zem kukaiņu cepures bija nogurusi un bāla, un drānas uz kalsnā auguma brīvi nokarājās, taču viņa smaidīja. Tobrīd viņa izskatījās ļoti līdzīga Saujai.

- Sveika, Noria, - viņa teica. - Sauja tevi gaida jau visu rītu.

- Māte vakar sataisīja kaudzi amaranta cepumu, - es teicu un izņēmu no somas jūraszāļu kārbiņu. Rokas juta tās svaru. - Tas ir viņas sūtījums. Ar kārbiņas atdošanu nav steigas.

Paspēju ieraudzīt, kā Kiras seja uz mirkli sastingst, pirms smaids atgriezās.

- Paldies, - viņa teica un paņēma kārbiņu. - Pasveicini savu māti no manis. Mums nebūs nekā, ko aizsūtīt pretī. - Viņa iemeta nogriezto ziedu ar visām sēklām grozā. Gaisā plīvoja ziedu kātu sulīgā, tumšzaļā smarža.

-Tas nekas.

Saņemdama Minju aiz rokas, Kira neskatījās uz mani. Jutos neērti.

- Mazgāšanās laiks, Minjucīt, - viņa teica. - Ja uzvedīsies rātni, varēsi spēlēties ar pirātu kuģi.

Minja iespiedzās, pieslējās kājās un uzmeta plakano oli uz akas konstrukcijas. Klucīši nokrita, saceldami visapkārt putekļus. Kira devās uz māju ar cepumu kārbu vienā un Minjas roku otrā rokā.

- Redzēsimies vēlāk, Noria, - viņa man teica. Atvadām pamāju Minjai, taču viņu tobrīd interesēja tikai apsolītais pirātu kuģis.

Aizgāju aiz mājas. Cauri darbnīcas kukaiņu tīkla sienām redzēju, ka Sarija sēž pie galda uz soliņa un ap kaut ko knibinās. Kad pieklauvēju pie sienas balsta staba, viņa pacēla skatienu un pamāja ar roku. Iegāju iekšā, aizvēru durvis un noņēmu kukaiņu cepuri.

Saujai priekšā uz galda stāvēja ierīce, ko viņa pirms dažām nedēļām bija atradusi plastmasas kapā. Pazinu tās stūraino veidolu, priekšējā paneli iestrādāto nodalījumu, savādās skaitļu kombinācijas un otru nodalījumu augšpusē. No ierīces nāca divi strāvas vadi, kas bija savienoti ar saules ģeneratoru uz galda stūra.

- Vai atnesi? - viņa vaicāja. Viņas mati bija atvirzīti no sejas ar nonēsātu šalli, vaigos kvēloja sarkani plankumi. Nospriedu, ka viņa aiz satraukuma modusies agri un visu rītu nemierīgi šaudījusies pa

darbnīcu. Uzliku somu uz galda un izvilku no tās koka kārbiņu, no kuras izņēmu savus TDK.

- Nesaprotu gan, kam tev tie vajadzīgi.

Sanja nozuda zem galda un rakājās pa savu kasti. Pēc mirkļa viņa parādījās, turēdama rokā melnu plastmasas taisnstūri. Atcerējos, ka biju to redzējusi pirms dažām nedēļām, kad atvedu labošanai ūdensmaisus. Kad viņa paņēma no galda vienu TDK, aptvēru, cik ļoti šie priekšmeti līdzinās viens otram. Lielākā atšķirība bija to izmērā.

- Mēģināju izdomāt, kam gan šī ierīce varētu būt izmantota, -viņa teica. - Zināju, ka cilvēki ar to kaut ko klausījušies, jo tai ir skaļruņi, tāpat kā komunikatoram - zināms, pavisam citāda lieluma un daudz vecāki, taču princips ir tas pats. Kad meistaroju jaunu vāku tam priekšpuses padziļinājumam, pamanīju, ka tajā ir divas vārpstas, no kurām viena griežas. Sitie plastmasas kluči, - viņa norādīja uz lielāko taisnstūri, - mētājās tur līdzās, un, kad uz tiem paskatījos, man ienāca prātā, ka padziļinājums ir kā radīts tādai detaļai, tādiem pašiem caurumiem piemērotas vārpstas un tā tālāk, pat forma pareiza... tikai lielums nav īstais. - Viņa ar pirkstu uzsita pa plastmasas gabalu, uz kura biju redzējusi burtus VMS. - Itin kā šīs būtu taisītas tādai pašai, tikai daudz lielākai ierīcei. Vai nav sasodīta neveiksme: īstā ierīce un īstā maināmā detaļa, taču aplams lielums. Bet tad es atcerējos, ka tev ir paradums saglabāt visu ko dīvainu, un atģidos, ka tev bija tie TDK.

Sāku saprast, kas viņai padomā. Viņa izlīdzināja viena TDK saburzīto lenti iespējami gludu, sasēja plīsuma vietā galus un ritināja lenti atpakaļ plastmasas čaulā, līdz tā vairs vaļīgi nenokarājās.

Tad viņa mēģināja ielikt TDK skaļruņu ierīces padziļinājumā.

- Tas neder, - vīlusies sacīju, bet Sanja apgrieza TDK otrādi, un tas ieklikšķēja vietā.

- На! - viņa teica, un ari es jutu, kā sejā parādās smaids.

Sanja aizvēra lūku un pagrieza saules ģeneratora slēdzi. Ierīces augšpusē līdzās ciparu kombinācijām iedegās sīka dzeltenzaļa gaisma, kas atgādināja jāņtārpiņu.

-Tagad mums tikai jāizgudro, kas darāms ar visām šīm pogām, -viņa teica un izmēģinājumam piespieda pogu, uz kuras bija kvadrāta attēls. Lūka atvērās. Nekas cits nenotika. Sanja atkal aizvēra lūku un tagad piespieda pogu, uz kuras bija attēlotas divas bultiņas. No ierīces atskanēja šņākoņa. Sanja pielika seju pie pašas lūkas, un viņas acis sašaurinājās, vērīgi lūkojoties cauri vāciņam.

- Griežas! - viņa teica. - Paskaties!

Redzēju, ka viņai taisnība: ierīce grieza plastmasas TDK lenti tik strauji, ka bija grūti pateikt, kurā virzienā tā griežas. Pēc mirkļa ierīce noknakšķēja un palika kuļamies uz vietas, pirms noknakšķēja vēlreiz un aprima.

- Vai tā saplīsa? - piesardzīgi prašņāju. Sanja sakrunkoja pieri.

- Neticu, - viņa teica. - Varbūt vienkārši lente beidzās. - Viņa piespieda pogu, uz kuras bija tikai viens bultas attēls. Ierīce klusu iedūcās, pēc tam no skaļruņiem atskanēja sprakšķis. Sanja satrūkās un pagriezās pret mani.

- Klausies! - viņa teica.

Skaļruņi iečirkstējās un pēc tam iešņācās, un šņākoņa turpinājās.

Un turpinājās.

Kā saulē lūpoša krāsa smaids nolobījās Sanjai no sejas līdzi tam, kā laiks starp mums izstiepās, un šņākoņa iesniecās tālāk, citā laikā un pasaulē, kuras noslēpumus tā nebija gatava atklāt. Beidzot Sanja vēlreiz piespieda kvadrāta taustiņu, un lente apstājās. Viņa atvēra lūku, izņēma TDK ārā un vietā ielika citu, pirms tam sasējusi arī tā lenti.

No skaļruņiem joprojām bija dzirdama tikai sadīrāta čirkstoņa.

Viņa vairākas reizes izmēģināja ierīcē visus trīs TDK, tina tos uz priekšu un atpakaļ un grieza no vienas puses uz otru, taču dzirdējām tikai laikā un attālumā nogrimušus skaņu rēgus,gandrīz klusumu, kas

bija nomācošāks par pilnīgu klusumu. Varbūt lentēs reiz bija bijis kaut kas saprotams, tomēr zeme, gaiss, lietus un saule jau sen bija izdeldējuši šīs agrākās pasaules atbalsis.

Sanja blenza uz ierīci un grozīja rokās TDK.

- Esmu pārliecināta, ka man ir taisnība, - viņa teica. - Šīs daļas ir piemērotas ierīcei, un tā translē skaņas no tām uz skaļruņiem. Ierīce un TDK noteikti ir izmantoti tieši tā. Ja vien mēs atrastu kādu TDK, kurā vēl saglabājusies skaņa...

Sanjas pirksti bungoja pa TDK plastmasas virsmu. Dzirdēju no mājas skanam Minjas iespiedzienus un Kiras slāpēto balsi, kas Minju kušināja. Ar skatienu sekoju mazam melnam zirneklim, kurš auda tīklu kaktā virs saules ģeneratora.

- Varbūt... varbūt kaut kur plastmasas kapā tādi ir vēl? - es iedomājos. - Vai varbūt jau sākotnēji nav bijis paredzēts, ka tiem jābūt izturīgiem. Agrākās pasaules ierīces bija trauslas.

Sanjas izteiksme mainījās, itin kā viņas sejas kontūras būtu kļuvušas asākas. Viņa pacēla kvadrātveida vāciņu kastes augšējā malā un ar pirkstu iztaustīja apaļo padziļinājumu zem tā. Tad viņa paskatījās uz manu koka kārbu, kas atvērta stāvēja uz galda. Viņas acis bija pievērstas sudrabkrāsas ripai, kam vidū bija caurums. Ripas lielums izskatījās tieši piemērots klausāmās ierīces apaļajam padziļinājumam. Sanja paskatījās uz mani, un es ieraudzīju viņas sejā savu domu.

- Vai drīkstu? - viņa vaicāja.

Pamāju ar galvu.

Sanja izņēma ripu no koka kārbas un pielaikoja padziļinājumam. Ripa bija kā radīta ierīcei. Apaļais izvirzījums padziļinājuma vidū atbilda caurumam ripas vidū. Sanja uzspieda ripu uz izvirzījuma, un tā ar vieglu klikšķi nofiksējās. Viņa aizvēra vāku un piespieda podziņu ar bultu. Cauri plastmasas vākam redzēju, kā ripa padziļinājumā sāk griezties.

Gaidījām.

No skaļruņiem nekas neatskanēja.

Redzēju Sanjas izteiksmi un arī pati biju vīlusies. Tad viņa pastiepa roku, lai pagrozītu regulēšanas pogas uz ierīces. Pirmā, kam viņa pieskārās, lika izdzist jāņtārpiņa gaismai un palēnināja diska griešanos, tāpēc viņa to pagrieza atpakaļ sākotnējā stāvoklī. Pakustinot otru, nenotika nekas. Kad viņa pagrieza trešo pogu, no skaļruņiem atskanēja skaļš sprakšķis, kas mums abām lika salēkties. Tam sekoja īss klusums, un pēc tam vīrieša balss mūsu valodā skaidri teica:

— Jansona ekspedīcijas žurnāls, ceturtā diena. Dienvidu Trcnde-lāga, netālu no agrākās Tronheimas teritorijas.

Kamēr balss ziņoja dienu, mēnesi un gadu, Sanja sauca urrā un es smējos. Balss turpināja:

- Dienu sākām, veicot Dovrefjellu ūdeņu mikrobu sastāva mērījumus. Vēl nav iegūti pilnīgi rezultāti, taču šķiet, ka tie atbilst Jo-tunheimenes rezultātiem. Ja tas pierādīsies, mūsu prognozes par teritorijā notiekošo spontāno bioloģiskās reģenerācijas procesu ir bijušas daudz pieticīgākas, nekā parāda realitāte. Rīt iestādīsim ūdeņos attīrošās baktērijas un turpināsim ceļu uz ziemeļu Trendelāgu...

Diena ārpusē sacietēja par biezu, svilinošu čaulu, kas ietvera darbnīcu, dunduri rāpaļāja pa kukaiņu tīklu sienām, un mēs klausījāmies agrākās pasaules balsī. Reizēm tā gandrīz pagaisa, brīdi palēkāja vai iestrēga uz vietas, pirms atkal atrada savu ceļu. Sanja to nedz apturēja, nedz centās pārlēkt pāri garlaicīgajām vietām. Balss ripā bija gaidījusi gadsimtiem ilgi. Та bija daļa no plastmasas kapā gandrīz pazuduša stāsta. Mēs nesarunājāmies, un es nezinu, ko domāja Sanja, taču es domāju par klusumu un gadiem, un ūdeni, kurš nepaguris visu deldēja. Domāju par neizskaidrojamo sakritību ķēdi, kas šo balsi no svešas ainavas, zudušas pasaules bija atnesusi līdz šai sausajai priekšpusdienai, līdz mūsu ausīm, kuras saprata dzirdētos vārdus, tomēr izprata maz ko.

Balss stāstīja par ūdeņu pētīšanu, mikrobu mērījumiem, baktēriju kultūrām, apvidus reljefiem. Reizēm runā bija gara pauze, un mēs

sākām nošķirt atsevišķus posmus; katra sākumā balss pavēstīja jauno datumu: ieraksts pārgāja no ceturtās dienas uz piekto dienu un tā tālāk. Pēc devītās dienas balss aprāvās pavisam. Gaidījām turpinājumu, taču tā nebija. Minūtes gāja. Paraudzījāmies viena uz otru.

- Žēl, ka nebija vairāk, - Sanja teica. - Un žēl, ka tas nebija nekas aizraujošāks.

- Manai mātei tas noteikti liktos aizraujoši, - es noteicu. - Viņa ir ķerta uz visiem zinātniskajiem...

Skaļruņi ierēcās. Sastingušas klausījāmies. Tagad runāja sievietes balss.

- Citiem šķiet, ka man to nevajadzētu darīt, - tā teica. - Taču viņiem tas nav jāzina. - Sieviete apklusa un nokrekšķējās. Pēc tam turpināja: - Dārgo klausītāj, ja tu esi no armijniekiem, vari būt drošs, ka darīju visu, lai šos ierakstus iznīcinātu un tavās rokās tie nenonāktu. Tas, ka tu šo dzirdi, visticamāk nozīmē, ka esmu cietusi totālu neveiksmi. - Balss ieturēja pārdomu pauzi.-Taču tas notiks tikai vēlāk, ne pašlaik. Pašlaik man ir jāizstāsta kāds stāsts, un jums tas ne drusku nepatiks. Es zinu, ko jūs esat izdarījuši. Ko grasāties darīt. Un, ja tas būs atkarīgs no manis, visa pasaule uzzinās, kas notika patiesībā, jo...

Negaidot runa pārtrūka. Ripa turpināja griezties, taču tagad agrākās pasaules balss bija neatsaucami prom. Ieraksts bija beidzies.

Mēs ar Sanju mirkli lūkojāmies viena uz otru.

- Kas tas bija? - es ievaicājos.

Sanja mēģināja griezt disku uz priekšu un atpakaļ, pat pārbaudīja tā otru pusi, taču bija skaidrs, ka esam noklausījušās visu, kas klausāms.

- Kādu gadskaitli tas vīrietis teica ripas sākumā? - es jautāju.

Mēs ne viena, ne otra nebijām pievērsušas uzmanību gadam.

Sanja palaida ripu griezties vēlreiz. Klausoties nolasīju viņai no sejas, ka viņa aptvērusi to pašu, ko es. Daudz nedomādamas bijām iztēlojušās, ka ripa nākusi no agrākās pasaules.

Bijām maldījušās.

- Та ir no Krēslas gadsimta, - es teicu.

- Та nevar būt īsta, - Sanja apgalvoja, tomēr neizklausījās pārliecināta. - Tas ir tikai stāsts, tāpat kā dažas no tavām grāmatām vai tic spriedzes romāni, ko var nopirkt pa nodaļai, lai klausītos komunikatorā.

-Tad kāpēc vispirms būtu vajadzīga gandrīz pusstunda kokainas zinātniskas pļerināšanas, bet interesantā daļa tikai pēc tam?

Sanja paraustīja plecus.

- Varbūt vienkārši slikti uzrakstīts. Tie komunikatorstāsti jau arī reizēm nav nekādi sevišķie. Tētim daži ir.

- Nezinu. - Centos drudžaini atcerēties, kurā plastmasas kapa galā ripu biju atradusi.

Sanja izlēmīgi izņēma ripu no ierīces, ielika koka kārbā un aizcirta vāku.

- Galu galā tam nav nekādas nozīmes, - viņa teica. - Mēs nemūžam neuzzināsim, kas tai sievietei bija stāstāms. Galvenais, ka mums izdevās ierīci iedarbināt.

Taču es domāju par nepazīstamajām ziemām un pazudušajiem stāstiem, domāju par pazīstamo valodu un savādajiem vārdiem, kas joprojām gruzdēja man prātā. Domāju par lietu un sauli, kas nāca pār plastmasas kapu un lēnām visu saēda. Un par to, kas vēl varēja būt palicis pāri.

Biju gandrīz droša, ka atceros, kurā vietā ripa bija gulējusi.

- Mēs varētu pameklēt vēl kādu ripu turpat, kur atradām šo, - es ierosināju. Pamazām mani šī doma aizrāva. - Mēs varētu mēģināt iegūt veselu stāstu. Nu un tad,ja tas būtu tikai stāsts? Vai tad tu tomēr negribētu zināt, kā tas beidzas?

- Noria...

- Mēs varētu aiziet uz visu dienu, paņemt līdzi ēdamo un...

- Noria. - Sanja mani pārtrauca, un es apklusu. - Tev varbūt nav cita darāmā kā tikai pasniegt tēju un rakņāties pa plastmasas kapu, -viņa teica. - Bet man ir.

Kaut kur mājā ieraudājās Minja.

Negaidīti starp mums bija uzradies atstatums. Bijām pazinušas viena otru kopš tā laika, kad savām mātēm pie rokas spērām pirmos grīļīgos soļus ciema laukumā. Ja man kāds jautātu, es atbildētu, ka Sanja man ir tuvāka, nekā jebkad bijis kāds cits, neskaitot vecākus. Tomēr reizēm viņa noslēdzās sevi, uzgrieza man muguru, aizslīdēja nesasniedzami tālu, kā atspīdums vai atblāzma: tikai pēdas no tā, kas vēl nupat bija bijis, bet tagad jau prom, vārdiem un pieskārieniem nesasniedzamā vietā. Es nesapratu šos brīžus, bet nevarēju tos aizliegt.

Pašlaik viņa bija tālu no manis, tālu kā slepenie ūdeņi, tālu kā svešās ziemas.

- Tagad man jāiet, - es teicu.

Iebāzu koka kārbu somā. Sajūta, ka esam atradušas slepenu eju cauri laikam un telpai uz nezināmu pasauli, bija izblāvojusi. Saule to bija sadedzinājusi.

Uzliku galvā kukaiņu cepuri un izgāju svelmainajā sutoņā.

Mājupceļā somas siksna grauzās plecā, un es jutos nogurusi. Sviedri plūda uz skausta un muguras, mati zem cepures lipa pie ādas. Mieru nelika ripā saglabātie vārdi./лягоял ekspedīcija. Tas izklausījās pēc kā tāda, kas varētu būt pieminēts mātes vecajās grāmatās. Un sieviete viņpus visa šī laika - negaidīta, žurnālā paslēpusies - bija uzskatījusi savu stāstu par tik svarīgu, ka bija to slepus ierunājusi un bijusi gatava visu ierakstu drīzāk iznīcināt, nekā atdot armijai.

Gribēju uzzināt, kas tas bija, kas viņai tik daudz nozīmējis.

Jau iztālēm no ceļa redzēju, ka pie mūsu mājas ir sveši transportlīdzekļi. Nobrīnījos, vai pie mums ieradušies tējas viesi, kas pieteikušies pēdējā brīdī, un cerēju, ka tā nav. Tēvs necieta vizītes, kurām nebija paspējis kārtīgi sagatavoties, un pēc tādām vairākas dienas bija īdzīgs.

Nogriezu helipēdu no ceļa mežiņā un centos starp koku stumbriem saskatīt, kas notiek dārzā.

Elpa sarāvās mezglā starp rīkli un krūtīm, kad ieraudzīju zilās militāristu uniformas. Tur nebija tikai viena vai divas, to bija daudz vairāk.

Pie vārtiem, viesu nojumē, atradās pazīstamie helirati. Kad ienācu pagalmā, ieraudzīju tur apmēram desmit kareivju, kas nēsāja uz priekšu un atpakaļ sarežģīta paskata ierīces. Ap tējas namu bija uzsliets tāds kā žogs, un tā priekšā sardzē stāvēja kareivis ar zobenu pie jostas. Mani vecāki atradās lievenī, un garš, virsnieka uniformā tērpts karavīrs runāja uz viņiem ar muguru pret mani. Izdzirdis manus soļus, viņš pagriezās, un es pazinu viņa seju aiz kukaiņu cepures.

- Labdien, Kaitio jaunkundz. Prieks atkal satikties, - komandieris Taro sacīja un gaidīja, kad paklanīšos.