Ūdens atmiņa

12. nodaļa

Ārdurvis bija aizslēgtas. Klauvēju, taču iekšpusē nekas nebija dzirdams. Klauvēju vēlreiz. Mani sagaidīja tikai klusums. Novilku jaku un uzmetu uz ūdensmaisiem, lai apslēptu tos skatieniem. Gāju apkārt mājai uz Sanjas darbnīcu. Paraustīju durvis, taču tās bija aizbultētas no iekšpuses. Raudzījos cauri tīkla sienām: uz galda bija pa pusei salikta agrāko laiku ierīce, tai līdzās pusapēsts sēklu cepums un mazs saules strāvas ventilators, kura lāpstiņas grieza dienas karstumu. Sanja nekur nebija redzama.

Atcerējos reiz dzirdētus agrākās pasaules stāstus par rēgu kuģiem, kuru komanda, šķiet, bija izgaisusi bez kāda izskaidrojuma, un glābējus sagaidīja teikuma vidū uz galda nomests zīmulis, veļas katlā kūpoša veļa, krūzēs vēl silta tēja.

- Sanja? - Nekādas atbildes. - Sanja! - saucu vēlreiz. - Kira? Jan?

Neatsaucās ne Sanja, ne viņas vecāki. Mājā neatskanēja pat Min-

jas balss. Griezos, lai ietu atpakaļ pie mājas durvīm, taču tad aiz muguras izdzirdu klaudzienu. Kad paraudzījos trokšņa virzienā, redzēju, kā no darbnīcas grīdas augšā slienas Sanja. Viņas seja bija pietvīkusi.

- Vai viss kārtībā?

Sanja pagriezās uz manu pusi un ar plaukstas virspusi noslaucīja no pieres sviedrus.

- Tu nu gan esi ātra. - Viņa izslēdza galda ventilatoru, atvēra durvis un iznāca no darbnīcas.

- Es tevi neredzēju, - es teicu. - Man šķita, ka te neviena nav.

- Ek, es tikai krāmējos pagaldē, - viņa atbildēja, taču vairījās no mana skatiena. Biju pārliecināta, ka telpā nav tādas vietas, kur viņa būtu varējusi palikt, manis nemanīta.

- Vai viss kārtībā? - atkārtoju savu jautājumu. Saujai nošļuka pleci.

- Nē, - viņa teica. Redzēju, kā aiz sejas virmo raudas. - Minja... -Sanjas balss bija raupja un sasprēgājusi. - Ar viņu nav labi. Māte aizveda viņu pie ārsta, jau atkal, taču tas arī iepriekšējā reizē neko nelīdzēja. - Viņa norīstījās un pacēla skatienu. - Zāles ir jāiemaisa ūdenī.

Spēru soli viņas virzienā, pēc tam otru, un viņa neatvirzījās. Nebiju redzējusi Sanju raudam kopš tā laika, kad viņa desmit gadu vecumā bija fjellā paklupusi un sastiepusi potīti. Viņa šņukstēja man pret plecu un tad bija pavisam klusa. Stāvējām tur ilgi, vēlās pēcpusdienas svelošajā saulē. Beidzot Sanja atrāvās no manis un nošņaukājās.

- Atvaino.

- Neesi jocīga, - es teicu un piebikstīju viņai pie rokas. - Atvedu ūdeni.

Jutu atvieglojumu, ka viņai pietiek spēka mēģināt pasmaidīt.

- Remontēšu tev visu ko kaut līdz pasaules galam, ja negribēsi citu samaksu, - viņa teica. Atvēru muti, lai strīdētos pretī, taču viņa pārtrauca: - Tas būs tikai godīgi. Tev taču arī nav tik daudz ūdens, lai dāļātu citiem.

Nepaskatījos uz viņu tobrīd, jo nebiju pārliecināta, ko viņa ieraudzītu manā sejā.

- Atstāju ūdensmaisus mājas priekšā, - es teicu. - Iesim, pirms kāds tos savācis.

Izņēmām ūdensmaisus no ratiņiem un aiznesām līdz durvīm.

Kad Sanja tās atslēdza, pa spraugu mums pretī spriedās smaga smaka, kas man lika iedomāties par nemazgātiem matiem un saskābušu pienu. Uz dzīvojamās istabas galda un zem tā bija tukšas krūzes un taukaini šķīvji, uz kuriem redzēju ēdiena atliekas. Kaktā pamanīju vanniņu, kuras dibenā duļķainā ūdenī mirka bērnu drānas. Daļa bija ar lieliem tumšiem traipiem. Mūsu soļu saceltajā gaisa strāvā pa grīdu vēlās putekļu vērpetes.

Sanja paraudzījās uz mani un tad paraudzījās visapkārt, it kā pirmo reizi pēc vairākām dienām būtu pamanījusi, pēc kā mājās izskatās.

-Te ir briesmīga netīrība, - viņa teica. - Minja nespēj saturēt nekādu ēdienu, un mums nav bijis iespējams izmazgāt pat visus viņas autiņus.

Redzēju, ka viņa jūtas neērti, jo bija ieaicinājusi mani iekšā kļūt par liecinieci slimības pēdām.

- Tagad izmazgāsiet, - es teicu un centos pasmaidīt.

Ienesām ūdensmaisus virtuvē. Palīdzēju Sanjai ieliet mazliet tīra

ūdens barošanas pudelītē. Viņa izskaloja pudeli, pēc tam piepildīja vēlreiz, izņēma no skapja auduma maisiņu un iebēra no tā ūdenī divas karotītes balta pulvera. Viņa mazliet pakratīja pudelīti, lai pulveris izšķīstu. Tas kā blāva dūmaka plīvoja šķidrumā.

Dzirdējām soļus lievenī. Sanja ar pudelīti gāja uz durvīm. Iekšā ienāca Kira, nesdama klēpī Minju. Nebiju redzējusi Minju vairākas nedēļas, un man vēderā sagriezās. Viņa bija plāniņa un trausla, un viņas parasti spožās acis bija tikai divas ēnas kaulaini asajā sejā. Kira bija bāla, un viņas stāvs bija sagumis.

- Viņi nevar pieņemt vairāk pacientu, - viņa teica. - Tuvākā slimnīca, kur ir brīvas vietas, atrodas Kūsamo.

- Un ko mums, viņuprāt, vajadzētu darīt? - Sanja jautāja.

- Viņi lika dzirdīt Minju ar zāļu šķīdumu un gaidīt, lai nokrītas temperatūra.

- Bet to taču mēs esam gaidījuši jau divas nedēļas! Vai tu pateici, ka mums nav pietiekami daudz ūdens?

- Sanja, - Kira teica. - Veselības centrs ir pilns ar pacientiem, kuri ir vēl sliktākā stāvoklī nekā Minja. - Viņas balss bija nogurusi un aizlūzusi. - Tur ir divi ārsti un trīs māsiņas, un daži brīvprātīgie no ciema. Viņiem jau pašlaik ir ūdens parāds melnajā biržā par trim mēnešiem. Viņi pat nezina, vai nākammēnes vispār strādās.

Gaiss starp mums kļuva smags. Mēs ar Sanju vienlaikus apjautām to, ko Kira bija sapratusi jau agrāk: ārstiem nebija citas iespējas kā sūtīt Minju uz mājām nomirt.

Sanja pasniedza Kirai knupīšpudeli, kurā bija iemaisījusi zāļu dzērienu.

- Vai tas ir pietiekami tīrs? - Kira vaicāja.

- Ir, -- es atbildēju. Kira un Sanja abas uz mani vērīgi paskatījās, un Kiras sejā parādījās apjausma.

- Tu taču zini, ka mēs nespējam samaksāt? - Kira vaicāja. Vārdi bija mērķēti tiklab Saujai, kā man.

-Jums nav jāmaksā, - es atbildēju.

Kira apsēdās izdilušajā atzveltnes krēslā, paņēma knupīšpudeli un pielika Minjai pie lūpām. Minja tik tikko spēja atvērt muti, taču pēc ilgas apvārdošanas Kirai izdevās viņu piedabūt iesūkt dažas lāses šķidruma no pudeles. Viņa ienesa Minju guļamistabā.

- Sanja, vai tu uz brīdi atnāktu šurp, - Kira sauca.

- Es tepat pagaidīšu, - sacīju Saujai, kura pamāja. Kira aiz durvīm pieklusināja balsi, tomēr es viņas vārdus dzirdēju. Ticu, ka viņa arī gribēja, lai es dzirdu.

-Tev nevajadzēja lūgt viņai ūdeni, - Kira teica.

- Ko citu mēs varam darīt? - Sanja spītīgi vaicāja. - Es nespēju pabeigt ūdensvada izbūvi. Atrast trūkstošās daļas ir gandrīz neiespējami, un to cenas ir uzskrūvētas līdz debesīm.

Kira nopūtās.

- Es zinu, Sanja. Un ūdens gādāšanai nemaz nevajadzētu būt tavai atbildībai. Ja Minja būtu veselāka, es varbūt varētu ar viņu kopa staigāt pa apkārtējiem ciemiem šūšanas darbos vai pieteikties darbā armijas zābaku fabrikā Kūsamo. Es vienkārši negribētu nevienam palikt pateicību parādā.

Biju dzirdējusi pietiekami. Izgāju ārā lievenī un piesardzīgi aizstūmu ciet durvis. Apsēdos uz pakāpiena un raudzījos apkārt: saulpuķu dīgsti, kas, ļengani klanīdamies, līda ārā no smiltīm, no ūdenszālēm pīta pagalma nojume, zem kuras rēgojās pāris putekļaini izbalējušu, koka ietvaros nospriegotu krēslu. Kaimiņu pagalmi un nami izskatījās tādi paši, tic bija kā nespodri, paguruši savstarpēji atspulgi, kas ļima zem pievakares smaguma.

Es nezināju, cik daudz laika pagājis, kad no nama iznāca Sanja un klusām aizvēra aiz sevis durvis.

- Viņas abas guļ, - viņa sacīja. - Tas šajā namā beidzamā laikā pieredzēts reti.

Balsi nepacēlu, tomēr vārdi no mutes izsprāga asāki, nekā biju gaidījusi.

- Vai tu esi zaudējusi prātu?

Sanjas galva pacirtās uz manu pusi. Krūtīs sāka žņaugt, kad ieraudzīju, kā viņas sejā, visā viņas būtībā atspoguļojas aizvadītās nedēļas, tomēr turpināju.

- Vai tu saproti, cik bīstami ir būvēt nelikumīgu ūdensvadu? Ja ūdens patruļas to atradīs... - Atcerējos tukšo darbnīcu, klaudzienu, viņas pēkšņo parādīšanos. - Tas ir zem tavas darbnīcas, vai nc? Tavs būvlaukums.

Aizkaitinājums vai varbūt izmisums uz brīdi atdzīvināja Sanjas paguruma aptumšotos vaibstus.

- Ar ūdens normu mums nepietiek, un mums nav naudas, lai pirktu vairāk, - viņa teica. - Tēvam ir izdevies nokārtot, ka daļu no

algas viņš saņem ūdenī, taču reizēm tas izskatās tāds, itin kā tur būtu mērcēta netīra apakšveļa.

Savilku pieri.

- Vai par to nevarētu kādam sūdzēties? - es jautāju.

Sanja pasmīnēja.

- Kam? Tiem pašiem ģenerāļiem, no kuriem to pretlikumīgi iegūstam?

Sapratu, ko viņa domā.

- Beidz, - es teicu. Viņa neticīgi uz mani skatījās. - Vairs pat netuvojies tam ūdensvadam.

- Tev acīmredzot nekad nav vajadzējis izvēlēties, - viņa teica. - Nonākt cietumā par ūdensnoziegumu vai ļaut savai ģimenei nomirt slāpēs.

Uz mirkli zaudēju valodu, jo viņa reti bija man teikusi kaut ko tik skarbu. Viņa arī pati izskatījās izbrīnīta par savu vārdu sīvumu. Viņa satvēra manu roku un paspieda.

- Piedod, Noria, - viņa pateica. - Es negribēju...

- Cik daudz tev vajag?

- Noria...

- Cik daudz?

Viņa neatraudamās skatījās uz mani. Viņas acis bija tumšas un spožas.

- Daudz vairāk, nekā tu vari atļauties. Divus maisus dienā, - viņa teica.

-Tu tos dabūsi.

Viņa papurināja galvu.

- Ūdens tev vajadzīgs pašai.Tu nevari.

- Varu gan, - es teicu.

Man izskatījās, ka viņa grasās ko vaicāt. Biju pateicīga, ka viņa to nedarīja. Man nevajadzēja melot.

Kaut kas manās un Sanjas attiecībās bija mainījies, kaut kas, kam man nebija vārdu toreiz un varbūt nav joprojām.

Viņa nebija man stāstījusi ne par ūdensvadu, ne par Minjas slimību. Es viņai nebiju stāstījusi par avotu.

Noslēpumi mūs izdobj tāpat, kā ūdens izdobj akmeni. Virskārtā nekas nesakustas, taču lietas, par kurām nedrīkstam nevienam stāstīt, berž un deldē, un dzīve pamazām satinas ap tām, mēģina pielāgoties to formai.

Noslēpumi noārda saites starp cilvēkiem. Reizēm ticam, ka tie šīs saites var arī izveidot: ja ielaidīsim otru klusajā telpā, kuru mūsos izveidojis noslēpums, vairs nebūsim tur vieni.

Sāku Saujai vest ūdeni regulāri. Viņa to pieņēma klusējot. No Minjas acīm pazuda dūmaka, viņas skatiens atkal spēja pieķerties lietām, kas notika viņai visapkārt. Vārdi atgriezās viņai mutē. Viņas locekļi bija tikpat tievi kā nokaltuši zariņi ziemas kailumā, taču nāves briesmas bija atkāpušās. Kiras attieksmē pret mani bija gan pateicība, gan aizkaitināta, mazvārdīga izvairība. Jans tajās retajās reizēs, kad viņu manīju, ūdeni nepieminēja vispār, taču vairākkārt man vaicāja, vai tējas meistara mājā vai dārzā būtu vajadzība pēc remonta vai atjaunošanas darbiem, ko viņš varētu paveikt. Vienmēr atbildēju noliedzoši.

Tikmēr mani mēģinājumi uzzināt vēl kaut ko par Jansona ekspedīciju bija nonākuši strupceļā. Miro pēdējā dienasgrāmatas ieraksta iedvesmota, biju izšķirstījusi arī visas pārējās tējas meistaru grāmatas, taču atradās tikai atsevišķi, īsi švīkājumi, no kuriem neviens nestāstīja neko tādu, ko es jau nezinātu. Plastmasas kaps sargāja savus noslēpumus, ja tādi tur bija. Mani gājieni uz turieni nenesa citus rezultātus kā vien ievainojumu, ko dabūju no asa metāla priekšmeta, un sauju detaļu, ko iebāzu kabatā Sanjas vajadzībām. Klusums cēla sienas pret

mani visos virzienos. Komunikatora signāls neiedegās. Mīkstais zālājs dzina savus klusos stiebrus no dārza zemes, un tēva pīšļi bez skaņas gulēja zemes autos.

Tad kādā vēla pavasara rītā klusums sašķīda.

Diena bija kā jebkura diena ceļā uz vasaru. Mākoņainās debesis velvējās nospodrināta metāla krāsā, un uz nedaudzo koku un krūmu zariem kā vārgas liesmiņas plaiksnīja gaišzaļas lapiņas. Uz ielas bija kluss. Pagāju garām namam, kura pagalmā zem jūraszāļu nojumes sēdēja padzīvojis pāris. Redzēju, ka pa sievietes grumbainajiem vaigiem tek asaras. Vīrietis bija aplicis roku viņai ap pleciem. Novērsu skatienu.

Kad ar saviem ūdensmaisiem nonācu Sanjas namā, viņa pie durvīm mani gaidīja.

- Vai tu jau dzirdēji? - viņa vaicāja. Redzēju viņas izteiksmi, un sirds krūtīs sačokurojās.

- Kas noticis? Vai viss kārtībā?

-Jā. Tas ir, nē. - Viņa apklusa, un sejā šaudījās satricinājums. - Tas pelēki apmestais nams, uz kura durvīm bija zilais aplis. Netālu no veselības centra?

Atcerējos tumšos logus un ciet aizvilktos aizkarus, tukšo pagalma celiņu, kaimiņus, kas uz ielas skatījās pretējā virzienā.

- Iemītnieki nemaz nebija aizvesti prom, kā mēs visi domājām, -Sarija turpināja. - Viņus gandrīz divus mēnešus turēja mājas arestā, kur viņi tika uzraudzīti dienu un nakti. Viņi nekur nedrīkstēja iet, un kareivji viņiem piegādāja tieši tik daudz ūdens un ēdiena, lai viņi izdzīvotu. Šorīt viņus izdzina no mājas un... - Viņa pielāgoja vārdus mutei. - Viņiem izpildīja nāves sodu.

- Tu esi pārliecināta? - Acu priekšā parādījās koši zilais aplis, spilgts kā asinsizplūdums uz nama aplupušā apmetuma, vienā krāsā ar debesu atspulgu ūdenī un militāristu uniformām. Man bija grūti

tam noticēt, par spīti visam, kas bija noticis pēc iepriekšējiem mē-nessgriežiem.

- Tēvs to redzēja, - Sanja teica. - Viņš bija ceļā uz tirgu. Viņš redzēja, kā kareivji izrauj iemītniekus ārā no mājas un pagalma vidū pārgriež viņiem rīkli. To redzēja ikviens garāmgājējs.

Centos ainu neiztēloties, taču mans prāts paspēja pirmais: trauslajā ādā ietiecas spīdīgs metāls, uz kura atspoguļojas zemes krāsa, zilā tērptas rokas kustība, asins peļķe, kura izplešas pagalma baltajās smiltīs un kurā lūzt saules stari.

- Vai tāda turpmāk būs dzīve? - Sanja vaicāja saspringušā, aizžņaugtā balsī. - Ikvienam jebkurā brīdī varēs pārgriezt rīkli viņa paša pagalmā vai turēt apcietinājumā paša mājās?

- Tas beigsies, - es teicu. - Tam jābeidzas.

- Un ja nu tas nebeigsies? - Sanja raudzījās uz mani, un es nekad nebiju redzējusi viņas sejā tik kailu izmisumu. - Cilvēkiem ūdens būs vajadzīgs vienmēr. Viņi būvēs pretlikumīgus ūdensvadus, riskējot ar dzīvību. Es...

Tobrīd aptvēru, ko viņa cenšas pateikt.

- Vai tik tu neesi turpinājusi ūdensvada būvniecību? - es viņai vaicāju. Viņa nodūra seju pret zemi, un viņas tumšie mati noslīga, lai to aizsegtu.

- Mēs nevaram būt mūžam atkarīgi no tava ūdens, Noria, - viņa teica. - Tev tas vajadzīgs pašai.

Domāju par pagātnes tējas meistariem, viņu izvēlēm un pienākumiem. Domāju par Mira, kurš bija izdarījis to, kits viņam šķita pareizi, pretēji visām tradīcijām. Domāju par saviem vecākiem, kuru šeit nebija, un par Sanju, kura bija.

- Nāc, — es teicu. - Gribu tev kaut ko parādīt.

Gājām uz fjellu, kā bijām gājušas daudzkārt bērnībā, spēlējušas gudrus un bezbailīgus pasaules apceļotājus svešā, mežonīgā apvidū.

Smagi mākoņi pie horizonta būvēja satumstošu mūri, aiz kura pamazām noslēdzās debesis. Manas kajas pazina šis takas un neslīdēja uz akmeņiem. Aiz šīs ainavas vīdēja cita, savienota ar atmiņu: tās takas bija platākas un fjellu gali augsti kā tāli kalni, klintsbluķi lielāki un grūtāk pārvarami, izkaltušās upju gultnes - dziļas brūces klints sānos. Salīdzinot ar šo atspulgu, kas vīdēja no gadiem senas pagātnes, tagad viss izskatījās sīks un rāms, un tomēr man likās, ka es soli pēc soļā eju arvien dziļāk krasā, tumšā, ievelkošā ainavā, vēl pārņemošākā, nekā fjells bija šķitis manām bērna acīm. Gandrīz dzirdēju, kā man aiz muguras nodreb taciņas akmeņi, kā tās aprises iedrūp smiltīs. Ja pagrieztos atskatīties, es redzētu tikai tuksnesi un tālu pie debesmalas mežu asās tumšzaļās smailes, taču māja un ciems būtu prom, visi ceļi zem nogruvumiem, un mums nebūtu citas iespējas, kā turpināt iet tālāk, uz aklo punktu, kas bija mūsu ceļamērķis.

Sanja nejautāja, kurp mēs ejam, bet sekoja man klusēdama.

Kad nonācām pie alas ieejas, viņa ierunājās: - Es to atceros! Jaunās Cjaņas Totāli Svarīgās Pasaules Apceļotāju Centrālās biedrības štābs.

- Nac pa pēdām, - es viņai teicu. Aizlīdu līdz alas galam un meklēju klints ielocēs sviru, kuru mani pirksti tagad jau atrada viegli. Akmens šķita sauss, raupjš un vēss. Lūka alas griestos atvērās. Kvēl-lukturu nemierīgā gaisma tumsā atspoguļojās Sanjas acīs, it kā tur kvēlojot šaudītos viņas domas.

- Kas šī par vietu? - viņa vaicāja.

- Vieta, kuras nav, - es atbildēju.

Kad gājām dziļāk fjellā, mums pāri lēnām slīga tā pazīstamais vēsums. Dzirdēju Sanjas soļus man aiz muguras, un burvība, kas bija sākusies ārā uz taciņas, neatlaidās. No sienām kā čuksti atlēca avota klusā atbalss, un es netiku vaļā no sajūtas, ka tad, ja atskatīšos, Sanja pazudīs alas krokās, kļūs par ēnu starp ēnām pazemē. Mūsu kustības

plandījās uz sienām kā gaisīgi rēgi. Neapstājos, pirms bijām nonākušas alā, kur no klints savā dīķi brāzās ūdens.

Dzirdēju, kā Sanja man aiz muguras ievelk elpu. Viņa nostājās līdzās un ieķērās man rokā. Jutu viņas nagu šauros mēnessirpjus un viņas rokas trīsas.

- Šis, - viņa teica. - Viss šis ūdens. Vai tas ir tavs?

-Jā, - es atbildēju. Viņas pirksti sažņaudzās ciešāk. - Nē, - es izlaboju.

Sanja pagriezās pret mani, un es satrūkos. Viņa bija saniknota.

- Kā tu varēji? - viņa izspļāva. - Kā tu varēji šo slēpt? To māju iemītnieki... — Viņas balss trīcēja. — Minja. Viņa būtu varējusi...

Sejā ieplūda kauns. Man bija grūti paskatīties viņai acīs.

- Kā tu varēji? - viņa atkārtoja.

Bailes manī sametās smagā līkumā. Nezināju, ko biju gaidījusi -pateicību? Atvieglojumu? Varbūt saviļņojumu par to, ka esmu uzticējusi daļu sava noslēpuma Sanjai? Biju zinājusi, ka, izstāstot par avotu, pakļaušu sevi briesmām, taču ne mirkli nebiju ticējusi, ka briesmas varētu nākt no viņas puses. Tagad vairs nebiju droša.

- Tev jāapsola, ka nevienam nestāstīsi, - es pateicu satrauktāk nekā vēlējos. - Varu tev palīdzēt tikai tad, ja avots paliek noslēpumā.

- Tev nav tiesību, - viņa teica. Es joprojām nespēju uz viņu skatīties.

- Sanja, - es teicu un diez vai dzirdēju savu balsi. - Kā tu domā, kas notiks, ja kāds par to uzzinās? - Viņa joprojām bija ieķērusies man rokā. Pacēlu skatienu.

Ēnas uz viņas sejas sablīvējās, un viņas augums bija saspringts. Tad kaut kas viņas acu dziļumos sakustējās. Viņas pleci atslāba, izteiksme atmaiga, un balss atkal bija klusa.

- Un tomēr tas nav pareizi, — viņa teica.

- Zinu, — es atbildēju.

Alā bija vēss kā vienmēr, un man pie kauliem ķērās mitrums, taču Sanjas seja kaisa no gājiena. Viņa vienmēr bija pacietusi aukstumu labāk nekā es.

- Ko tu dari? - es vaicāju. Viņa bija sākusi izģērbties. Viņa nometa uz akmeņiem savu adīto jaku, pārvilka pāri galvai kreklu un atraisīja zābaku saites.

- Vai tu zini, cik ilgs laiks pagājis, kopš es pēdējo reizi mazgājos tīrā ūdenī? - viņa vaicāja. Viņa norāva arī atlikušās drānas un piesardzīgi piegāja pie avota malas. Viņa atrada vietu, kur klints bija nogludinājusies līdzena un ieslīpi veda ūdenī. Redzēju viņu notrīcam, kad kāja pieskārās avotam, taču viņa neapstādamās gāja ūdenī, līdz tas sniedzās līdz viduklim. Viņa iebrida dziļāk un pietupās.

Ūdens viņu ieslēdza sevī kā gludu akmeni, kas tajā iemests. Atkal iznirusi, viņa drebēja, melnie mati bija piekļāvušies galvai, un lukturu šūpīgajā, vārgajā gaismā viņa izskatījās tik bāla un kalsna, ka šķita gandrīz caurspīdīga: realitātes malai pieķēries ūdens gars.

- Vai tas ir auksts? — es vaicāju.

- Nāc un pamēģini, - viņa teica.

Noslēpumi mūs izdobj tāpat, kā ūdens izdobj akmeni.

Ja ielaižam otru tajā telpā, kuru mūsos izveidojis noslēpums, vairs neesam tur vieni.

Novilku drānas un iekāpu avotā. Nocietinājos pret ūdens caururbjošo aukstumu, ļaujot tam palikt uz ādas, kaut gan tas cirtās manos locekļos un knaibīja manu muguru. Akmeņi avota dibenā bija noslīpējušies apaļi un slideni, un pustumsā es cauri ūdenim neredzēju, kur lieku kāju. Paslīdēju, un Sanja pastiepa roku, lai mani atbalstītu.

Pieķēros tai. Aizvēru acis.

Laiks ritēja uz priekšu kaut kur tālu ārpus alas, gar klintīm brāzās vējš, lēnām mainījās gaisma, un mēs bijām nekustīgas un klusas.

Virskārtā nekas nesakustas, taču mūsu dzīve lēnām pielāgo savai veidolu lietām, par kurām nevienam nevaram stāstīt.

Pēdīgi Sanja atlaida roku un kāpās atpakaļ. Viņa spēra vienu soli, tad otru. Viņas pierē savilkās izbrīna kroka. Viņa nolaida skatienu, centās avota pustumsā saskatīt cauri ūdenim. Piegāju tuvāk un jutu zem pēdas kaut ko gludu un līdzenu, kā no cieta un spīdīga materiāla izgatavotu plāksni.

- Noria, - Sanja teica. - Kas tas ir?

Kaste bija darināta no slīpēta koka, uz tās bija sakrājies plāns slānis tumšu, slīdīgu aļģu. Augstumā tā bija varbūt kā divas vai trīs cita uz citas saliktas tējas meistaru grāmatas, taču garenāka. Ap to bija apsietas divas platas ādas siksnas, kas to turēja ciet. Slēdzene nekur nebija redzama. Kvēllukturu gaismā to apgrozījām. Sāku taisīt vaļā vienu siksnu.

- Vai tu esi pārliecināta, ka to atvērt ir droši? - Sanja vaicāja.

- Nē, - es atzinos. - Bet vai tad tu negribi zināt, kas tur iekšā?

Sanja pamāja un ķērās pie otras siksnas.

Kastē atradās vēl viena kaste, no metāla, aizvērta blīvi, taču aizslēgta nebija arī tā. Ūdens bija ticis cauri ārējās kastes šuvēm, taču metāla kastē mitruma nebija.

Zem vāka bija paslēpts biezs plastmasas iepakojums, kuram cauri vīdēja auduma tīstoklis. Noņēmu plastmasu un atlocīju audumu, kas izrādījās izbalojis brūns krekls. Abas mēmi noraudzījāmies vīstokļa saturā.

Auduma krokās gulēja sešas gludas, spīdīgas sudrabkrāsas ripas.

Tovakar lija, lija, līdz zemes pīšļi uzmutuļoja melnos dubļos, un pa akmeņiem, pagalmiem un koku nonīkušajiem stumbriem skrēja šauri strautiņi. Cilvēki atvēra mutes un dzēra tieši no debesīm, un pateicās bezvārda spēkiem. Ūdens grabinājās toveros un baseinos, un

pa jumtiem, un tā skaņas ieslēdza ainavu savos mīkstajos pirkstos, glāstīja zemi un zāli, un koku saknes.

Abas ar Sanju sēdējām tējas meistara mājas lievenī un raudzījāmies kvēllukturu gurdajā liesmojumā uz sienām un grīdas. Jutu sev blakus viņas miesas siltumu.

Uz koka galda vizēja septiņas sudrabkrāsas ripas.

Nakts pienāca klusu, un nekam nevajadzēja būt citādi.