Ūdens atmiņa

4. nodaļa

Gulēju gultā un klausījos kvēlmušu neregulārajā, lēnajā knak-stoņā pret luktura stikla sienām. Lukturis man patiesībā nebūtu vajadzīgs, jo virs horizonta kā vakarsmaga zeltoranža lode joprojām karājās saule. Debesis ap to bija caurspīdīgas, un istabā pa logu cauri kukaiņu tīklam sūcās neizdzisusī gaisma. No mājas otra giila atskanēja vecāku klusinātās balsis, kurās paslēptos vārdus attālums padarīja nedzirdamus. Pēc majora Bolina un komandiera Taro apciemojuma biju dzirdējusi viņus šādi runājam gandrīz katru vakaru, un pēc tam māte vienmēr palika nomodā daudz ilgāk nekā parasti. Viņa centās netrokšņot, tomēr pa spraugu zem savām durvīm es dzirdēju viņas kustības un redzēju viņas luktura neskaidro blāzmu, viņai staigājot starp virtuvi un darbistabu.

Turēju rokā vienu no mājās saglabātajām vecajām grāmatām, stāstījumu par ceļojumu cauri ziemai. Pratu to no galvas, un vārdi bēgdami plūda šķērsu lappusēm, jo domas tiem nepieķērās. Nedomāju par stāstu. Domāju par pasauli, kurā tas bija uzrakstīts.

Bieži biju centusies iztēloties, kādas varēja būt agrākās pasaules ziemas.

Tumsu pazinu: katru gadu, pienākot mēnessgriežiem, diena un nakts satikās, lai mainītos vietām, un gads pagriezās uz ziemas pusi.

Pusgadu ilgās pakrēslas laikā katrā telpā visu cauru dienu dega lieli kvēllukturi, un tintes dzelmainos vakaros tiem līdzās tika aizdegtas saules lampas. No fjella virsotnes varēja saskatīt pilsētu atblāzmu tumšajās debesīs: Kuolojervu tālo, taču skaidro oreolu austrumos, kur atradās arī apūdeņotās teritorijas un jūra, un Kūsamo gandrīz nesaskatāmo dzirkstīšanu tālu pie dienvidu horizonta. Zeme zaudēja niecīgo zaļumu. Dārzs mēms un kails gaidīja saules atgriešanos.

Tomēr iztēloties aukstumu bija grūti. Biju pieradusi tumšajā gadalaikā ģērbt vairākas drānu kārtas, un biju pieradusi nest kūdru no drenētā purva priekš krāsnīm un kamīniem tad, kad saules spēks iz-sīka, parasti drīz pēc ziemvidus svētkiem. Taču arī tad āra temperatūra reti noslīdēja zem desmit grādiem, un siltās dienās staigāju sandalēs tāpat kā vasarā.

Sešu gadu vecumā biju lasījusi agrākās pasaules grāmatu, kurā tika stāstīts par sniegu un ledu. Jautāju mātei, kas tie tādi. Viņa paņēma vienu no saviem biezajiem nopietna paskata sējumiem, kas stāvēja plauktā, līdz kuram tolaik nesniedzu, un parādīja man attēlus - baltus, vizošus, apaļus un smailus veidolus svešās ainavās, spilgtus kā kristalizējusies gaisma -, un stāstīja, ka tas ir ūdens, pārgājis citā formā zemās temperatūrās, apstākļos, kādus mūsu pasaulē bija iespējams radīt tikai mākslīgi, taču kas reiz bijuši dabiska gadalaiku un cilvēku dzīves sastāvdaļa.

- Kas ar tiem notika? - es toreiz vaicāju. - Kāpēc sniega un ledus vairs nav?

Māte skatījās uz mani un tomēr man cauri, it kā cenzdamās paraudzīties aiz domām un vārdiem, un gadsimtiem, līdz ziemām, kas bija izzudušas.

- Pasaule mainījās, - viņa man atbildēja. - Daudzi tic, ka tā mainījās pati no sevis, atprasīdama sev to, kā laiks bija beidzies. Taču Krēslas gadsimtā daudzas zināšanas pazuda, un ir arī tādi, kas tic, ka pasauli pārmainīja cilvēki, viļus vai neviļus.

- Kam tici tu? - es toreiz jautāju.

Viņa ilgi klusēja un tad teica: - Ticu, ka, nebijis cilvēku, pasaule nebūtu tāda, kāda tā ir pašlaik.

Manā iztēlē sniegs izstaroja nespodru baltu gaismu, itin kā miljardiem kvēlmušu būtu nometušas savus spārnus un tie klātu zemi. Tumsa manā prātā kļuva caurspīdīgāka un vieglāk panesama, kad iztēlojos to iepretim sniega sudrabbaltajai mirdzai, un es ilgojos pēc agrākās pasaules, kuru nekad nebiju pazinusi. Iztēlojos ūdenskāvus debesīs virs starojošā sniega, un aizgājušās ziemas manos sapņos reizēm dzirksteļoja pat košāk par vasarām.

Reiz veicu eksperimentu. Pielēju spaini ar ūdeni un sabēru tur visu ledu, ko atradu saldētavā, slepus ienesu savā istabā un aizslēdzu durvis. Iegrūdu roku ūdens ledainajā segā, aizvēru acis un aicināju pie sevis agrākās pasaules ziemas sajūtu, par ko biju lasījusi tik daudzos stāstos. Aicināju baltus sniega plīvurus krist no debesīm un apsegt celiņus, ko pazina manas kājas, apsegt māju, kas sienās un pamatos glabāja atmiņas par aukstumu. Iztēlojos sniegputeni, kas apklāja fjel-lus, pārvērta to akmeņainās virsmas ainavās, kuras bija mīkstas un ievelkošas kā sapņi. Aicināju ledus slāni, dzidru kā stikls, ieslēgt sevī dārzu, aizkavēt zāles stiebru zaļumu un apstādināt ūdeni mucās un caurulēs. Iztēlojos skaņu, kāda nāktu no ledus klātiem koku zariem vai statīvā pakārtajiem stīvajiem ūdensmaisiem, kad vējš tos dauzītu citu pret citu.

Domāju par ūdeni, mūžam mainīgo, un domāju par sastingušu mirkli, sniega kristālā vai ledus šķembā apturētu kustību. Par nekus-tību, par klusumu. Par beigām vai varbūt sākumu.

Ledainā šķiedeņa trulais, smagais asmens iegrieza līdz kaulam. Atvēru acis. Saule aiz loga dega ar augstu un spilgtu liesmu, lēnām pārvērzdama zemi pīšļos un pelnos. Izņēmu roku no ūdens. Āda bija sarkana un nejutīga, un pirksti smeldza, taču kopumā man bija silti

un es nebiju pietuvojusies agrākās pasaules ziemai. Nepratu iztēloties tik pilnīgu, visu aprijošu aukstumu. Un tomēr tāds kaut kur bija bijis, varbūt bija joprojām. Māte man bija stāstījusi, ka Ziemeļu okeāna vidū, kur diena ilgst pusi gada un nakts valda pār otru pusi, tur, kur bija notikušas naftas karu asiņainākās kaujas, varbūt joprojām ir maziņas ledus saliņas, kas klusas un nedzīvas šūpojas šķērsu tukšajam okeānam, nesdamas sevī ieslēgtas atmiņas par agrāko pasauli, lēnām grimdamas un izkusdamas ūdens klēpī. Tās bija pārpalikumi no milzīgas ledus segas, kas reiz gulēja pasaules ziemeļu virsotnē kā liels, nekustīgs dzīvnieks, kontinentu sargs.

Kad izaugu lielāka, bieži meklēju grāmatas mātes darbistabas augstajā plauktā. Alku pēc visa, kas man palīdzētu saprast un iztēloties pazaudētās ziemas. Aizvadīju dienas un nedēļas, pētot to svešās kartes un attēlus, un dīvainus senus kalendārus, kas laiku mērīja pēc saules, nevis mēness griežiem. Dažās grāmatās tika runāts par temperatūrām un gadalaikiem, un laikapstākļiem, nogrimušām zemēm un jūrām, kas bija ietriekušas savas robežas iekšzemē, un visās tika runāts par ūdeni, taču grāmatas ne vienmēr bija par visu vienisprātis savā starpā. Reiz pajautāju mātei, ko tas nozīmē. Viņa sevi sauca par zinātnes pratēju. Ja zinātnes pratēji nav vienisprātis savā starpā, es jautāju, vai tas nozīmē, ka īsti nezina neviens? Viņa mirkli domāja un tad teica, ka pastāv dažādi veidi, kā zināt, un reizēm ir neiespējami pateikt, kurš veids ir uzticamākais.

Mazpamazām iemācījos, ka mātes grāmatas ar diagrammām un svešajiem vārdiem, un pedantiskajiem skaidrojumiem neizstāsta visu. Prātoju, kāds rokai šķiet sniegs brīdī, pirms tas izkūst par ūdeni, vai pēc kā ledus izskatās ziemas dienā, kad saule noglazē ainavu un uzzīmē ēnām asas kontūras, taču šos stāstus man nācās meklēt citās grāmatās. Biju vīlusies augstajā grāmatplauktā un tā saturā, kas solīja tik daudz un tomēr neatklāja pašu svarīgāko. Kāds prieks bija zināt

sniega kristāla sastāvu, ja nebija iespējams uz ādas uzburt sajūtu par tā aukstumu un acīs tā vizmu?

Vecāku saruna līdz ausim atplūda sadzirdamāk nekā pirms tam. Māte runāja savā saprāta balsi, un tēvs atbildēja īsi. Piecēlos, lai aizvērtu durvis. Koka grīda zem maniem soļiem nočīkstēja. No loga plūstošajā aizvien vēsākajā gaisā sajutu priežu smaržu. Liels dundurs spindza starp loga stiklu un kukaiņu tiklu.

Kad grasījos durvis aizvērt, izdzirdu, kā komunikators tālāk mājas gaitenī nopīkstina manu pazīšanas signālu. Gāju uz priekšnamu, kur sarkani plaiksnīja komunikatora lampiņa. Kkrānā bija teksts: Saņēmējs: Noria. Nocēlu komunikatoru no sienas statīva un piespiedu pirkstu ekrānam, lai reģistrētos. Parādījās Sanjas uzvārds: Valama. Mazliet nobrīnījos. Sanja komunikatoru izmantoja reti. Viņas ģimenei bija tikai viens kopīgs konts, un komunikatoru viņi bija nopirkuši jau lietotu. Par spīti Sanjas neatlaidīgajiem iestatlšanas mēģinājumiem un varbūt daļēji to dēļ komunikators biežāk nedarbojās nekā darbojās. Izvēlējos ekrānā opciju Lasīt un skatījos, kā parādās Sanjas nelīdzenajā rokrakstā rakstīta ziņa .Atnāc rītdien, viņa rakstīja, un atnes līdzi visus TDK! Iespējams, ka ATRADUMS!!

“Atradums” bija viena no svarīgākajām izpausmēm Sanjas vārdu krājumā. Lielākoties tas nozīmēja kādu no plastmasas kapā savāktajām lietām, kam viņa izdomājusi pielietojumu. Es ne vienmēr biju pilnīgi pārliecināta, ka viņas ierosinātais pielietojums atbilst tam, kam priekšmeti sākotnēji bijuši paredzēti, tomēr man bija ziņkāre uzzināt, ko viņa sagudrojusi. Paņēmu no statīva komunikatora zīmuli, uzrakstīju ekrānā atbildi Priekšpusdienā un nosūtīju ziņu.

Tagad atrados tuvāk vecāku balsīm, kas šķindēja aiz spraugā palikušajām virtuves durvīm. Gaisā bija jaušama viegla jūraszāļu sautējuma smarža. Jau griezos, lai ietu atpakaļ uz savu istabu, kad manu uzmanību saistīja mātes vārdi.

- ...nebūtu viņam jāizstāsta, kamēr vēl nav par vēlu?

Tēva murminošo atbildi nesapratu.

- Viņš parūpētos par to, lai mūs liek mierā, - māte turpināja. -Ja armija uzzinās... - Viņa pieklusināja balsi, un teikuma beigas pagaisa.

Dzirdēju, kā tēvs virtuvē staigā šurp un turp. Kad viņš atbildēja, balss bija saspringta un noteikta.

- Uz Bolinu paļaujos vien tik daudz, cik uz militāristu var paļauties!

Tas nebija nekas negaidīts. Tēvs bija pārliecināts, ka vairākums armijas virsnieku ir zagļi, un, manuprāt, viņš nekļūdījās.Toties mātes atbilde mani izbrīnīja.

- Reiz tu paļāvies vairāk, - viņa teica.

Tēvs, brīdi klusējis, atbildēja: - Tas bija ļoti sen.

Vārdu nozīmi paspēju apsvērt pavisam īsu mirkli, pēc tam māte kaut ko teica klusinātā balsī, un tad es izdzirdu savu vārdu.

- Es taču domāju par viņu, - tēvs teica. - Vai tu gribētu, lai viņa kļūst par vienu no pilsētas tējas meistariem? Tie ir armijas pakalpiņi, kuri pārdevuši savas prasmes.Turklāt daudzi joprojām uzskata, ka sievietes vadīta tējas ceremonija ir pretrunā mācībām. Viņas vieta ir šeit.

- Viņa varētu apgūt citu amatu, - māte teica.

Bet es, vai man kāds pajautās, ko gribu es?

-Tu ierosini, lai es pārtraucu dzimtas tējas meistaru līniju? -Tēva balss aiz neticības bija kļuvusi griezīga.

Neizšķīru vārdus mātes atbildē, taču viņas tonis bija kļuvis skarbāks.

- Patiesībā šeit nav runa par Noriu un pat par avotu ne. - Tagad tēvs izklausījās dusmīgs. - Runa ir par tavu pētniecības darbu. Tev vajadzīgs viņu finansējums.

Piegāju tuvāk virtuves durvīm, bīdamās izraisīt kaut mazāko troksnīti. Tas sāka kļūt interesanti.

- Es neesmu viņu pusē, taču varbūt vēlos, lai viņi domā, ka esmu, - māte teica. - Zaudēto zemju ūdens resursi pēc katastrofas nav kārtīgi izpētīti. Veiksmes gadījumā šis projekts varētu būt... -Vārdi atkal pazaudēja savu veidolu, kad viņa pieklusināja balsi, un no teikuma dzirdēju tikai beigas: - ...mazāk svarīgi nekā tavi mūžsenie ticējumi un tukšās tradīcijas?

Elpa pašas ausīm izklausījās tik skaļa, ka baidījos, vai viņi to nesadzird. Centos izelpot lēnām un bez skaņas.

- Tev varbūt tās šķiet tukšas, jo neesi tējas meistars, - tēvs teica, un katrs vārds smagi krita cauri gaisam. - Tomēr dažas lietas ir tik dziļi, ka to plūdums nav apstādināms. Ūdens nevienam nepieder. Armija nedrīkst to piesavināties, un tāpēc noslēpumam ir jāsaglabājas.

Klusums stiepās cauri apstādinātajam, krēslainajam gaisam un starp viņiem un mani, kas stāvēju otrpus durvīm. Kad māte atkal ierunājās, viņas stiklaini dzidrajā balsī nebija ne plaisiņas.

- Ja ūdens nevienam nepieder, - viņa teica, - kādas tiesības tev padarīt slepenos ūdeņus par savu īpašumu, kamēr veselas ģimenes ciemā būvē pretlikumīgus ūdensvadus, lai izvilktu dzīvību? Kas tevi atšķir no Jaunās Cjaņas virsniekiem, ja tu rīkojies tāpat kā viņi?

Tēvs neatbildēja. Izdzirdu mātes soļus un izbīlī strauji griezos pret komunikatoru, bet viņa tajā pašā laikā nāca ārā no virtuves. Mani ieraudzījusi, viņa apstājās.

- Es tikai atnācu izlasīt komunikatorā pienākušo ziņu, - es teicu. Neatskatījusies pagriezos, izgāju cauri mājai līdz savai istabai un aizvēru aiz sevis durvis. Ārā dūmpelēkajās debesīs gaismas skrandu vidū pie horizonta skārās saule. Tik tikko biju atkal iekāpusi gultā, kad grīdas dēļi gaitenī iečīkstējās un pie durvīm klauvēja. Ar jautājošu izteiksmi sejā telpā ieskatījās māte. Pamāju viņai, un viņa ienāca istabā.

- Noria, tev nav jāizliekas, ka nedzirdēji, - viņa teica un nopūtās. - Varbūt mums jau no paša sākuma būtu vajadzējis šo sarunu risināt

tavā klātbūtnē. - Viņa izskatījās nogurusi. - Tu taču zini, par ko mēs runājām, vai ne? - Viņa izvilka no galdapakšas koka tabureti un apsēdās uz tās.

-Jūs runājāt par slepeno avotu, - es atbildēju. Viņa pamāja.

- Laiki kļūst bargāki, - viņa teica. - Taču, lai kas arī notiktu, lai kādus lēmumus mēs ar tavu tēvu pieņemtu, tev jāatceras, ka visu darām, lai labāk būtu tev. - Neskatījos uz viņu. Izlikos, ka meklēju savā grāmatā vietu, kurā biju palikusi. Lappuses šķita stīvas un nepakļāvīgas.

- Kā būtu, ja tu dzīvotu kādā no pilsētām? - māte jautāja. - Kaut vai Jaunajā Pītcrā vai Moskvā, vai pat Sjiņdziņā?

Iedomājos divas vienīgās pilsētas, kurās biju bijusi: Kuolojervus austrumos un Kūsamo dienvidos. Atcerējos sajūsmu, kuru sākumā biju jutusi ielu burzmā, starp lielajām, ar saules paneļiem klātajām ark-veida celtnēm, kur veseli namu augšējie stāvi bija pārvērsti par milzīgiem kvēllukturiem, kuriem bija caurspīdīgas stikla sienas un kuros iekšā bija siltumnīca. Mani bija apbūrušas Cjaņas tirgus šaurās ejas ar būdiņām, kurās pārdeva visdīvainākos ēdienus un dzērienus, to stiprā un reizēm nepatīkamā smarža, ko varēja saost jau vairāku kvartālu attālumā. Kopā ar māti biju pastaigājusies pa Kūsamo dāņu rajonu un nopirkusi mazus, krāsainus saldumu maisiņus, ko atvest dāvanā uz mājām, un pēc imatrikulācijas eksāmena tēvs man bija izmaksājis maltīti dārgā restorānā, kura sortimentā bija importēta dabīgā ūdens izlase no dažādām pasaules malām.

Sajūsma manī uzbangoja atkal, taču tad atcerējos augstos mūrus un kontrolpunktus, kas šķīra ielas, mūžīgos militāristus un komandantstundas. Atcerējos pagurumu, kas mani bija pārņēmis jau pēc dažām dienām, nomācošo vajadzību tikt prom no pūļa, ilgas pēc vietas un klusuma, un tukšuma. Spēju iztēloties, ka apmeklēt pilsētas man patiktu, bet tajās dzīvot šķistu briesmīgi.

- Nezinu, - es teicu. Māte cieši uz mani skatījās.

- Un kā būtu, ja tu nemaz nekļūtu par tējas meistari? - viņa vaicāja. - Tu varētu mācīties valodas vai matemātiku, vai palīdzēt man pētniecības darbā.

Apsvēru šo jautājumu, taču ne pārāk ilgi, un atbildēju patiesīgi.

- Es pazīstu tējas ceremoniju, esmu to apguvusi visu mūžu. Nezinu, kas cits es vēl varētu būt.

Māte ilgi klusēja, un es redzēju, ka viņas domas nemierīgi auļo: viņa savas jūtas spēja noslēpt daudz sliktāk nekā tēvs. Pēdīgi pārtraucu klusumu.

- Vai tu zini to māju ciemā, kam uz durvīm ir ūdensnozieguma zīme?

- Zilais aplis? - Viņā kaut kas sakustējās. Pagāja brīdis, pirms sapratu, ka tās ir bailes. — Un tad?

- Kas noticis ar tās iemītniekiem?

Māte skatījās uz mani. Redzēju, ka viņa meklē vārdus.

-To neviens nezina. - Viņa pienāca pie manis un paspieda manu roku. - Noria, dārgumiņ, - viņa pateica un tad apklusa, itin kā būtu pārdomājusi un izlēmusi nestāstīt, ko gribējusi. - Kā es vēlētos, ka mēs būtu varējuši tev dot citādu pasauli. - Viņa noglāstīja man matus. - Mēģini tagad gulēt. Lēmumu laiks pienāks vēlāk.

- Arlabunakti, - es teicu.Tad viņa pasmaidīja.Tas bija īss smaids, un nebūt ne laimīgs.

- Arlabunakti, Noria, - viņa teica un aizgāja.

Kad māte bija aizgājusi, izkāpu no gultas, nometos uz ceļiem grāmatplaukta priekšā un no zemākā plaukta paņēmu koka kārbu. Cauri plānajam lakas slānim mani pirksti juta nerotātā koka šķiedras. Pagriezu atslēgu slēdzenē un pacēlu vāku.

Kārbā bija raiba kolekcija, ko veidoja no plastmasas kapa izrakti agrākās pasaules priekšmeti. Pašā augšpusē gulēja sauja gludi nopulētu dažādas krāsas akmentiņu un maza, sagriezusies metāla atslēdziņa,

kuras zobiņi bija gandrīz pavisam nodiluši. Zem tiem bija trīs daļēji caurspīdīgi plastmasas taisnstūri ar noapaļotām šķautnēm, katram vidū divi caurumiņi ar zobainām malām. Uz taisnstūriem bija trīs burti: TDK. No tiem ārā bija izlīdusi plāna, tumša, saplīsusi lente. Man vienmēr bija paticis turēt TDK lenti pirkstos: tā bija viegla urr gluda kā mati, kā gaiss, kā ūdens. Nezināju, ko Sanja gribēja no šiem TDK. Mums ne vienai, ne otrai nebija ne jausmas, kas ar tiem darīts agrākajā pasaulē, un es tos biju saglabājusi tikai tāpēc, ka šad un tad labprāt aptaustīju lenti.

Kārbas dibenā zaigoja sudrabaina, plāna ripa, kuru reiz biju saglabājusi, jo tā man šķita skaista. Paņēmu to arī tagad, lai kārtējo reizi apbrīnotu. Tas spīdīgā puse bija mazliet saskrambāta, un tomēr tik dzidra, ka tur varēja ieraudzīt savu spoguļattēlu. Kad tās virsmai trāpīja kvēlluktura gaisma, varēja saskatīt varavīksnes krāsas. Nespīdīgajā pusē bija atliekas no teksta, kas tur reiz bijis lasāms, un saglabājušās dažas burtu kopas: COM CTDISC.

Ieliku ripu un visus TDK atpakaļ kārbā, kuru aizslēdzu un ieslidināju gaidīt rītu savā no jūraszālēm pītajā somā, kas karājās pie sienas līdzās grāmatplauktam.

Kad aizvēru acis, redzēju attālumu, kas mūsu māju šķīra no ciema un cita nama, daudz noplukušāka par mūsējo. Zils aplis uz tā durvīm cieši lūkojās gaišajā naktī, un tā kontūras bija tik asas, ka varētu ievainot. Attālums nebija liels, un, ja skatītos pietiekami ilgi, tas sāktu sarukt, līdz es spētu pieskarties tā cita nama durvīm, ieklausīties kustībās aiz tām.

Vai klusumā.

Aizritināju ainu prom un izstūmu no prāta, tomēr zināju, ka tā nav pazudusi.