Ūdens atmiņa

3. nodaļa

Nākamās dienas vēlā pievakarē pa celiņu kāpu no tējas nama uz vārtiem. Apstājos pie akmensdārza noplūkt piparmētras. Bālās smiltis starp tumšpelēkajiem akmens bluķiem klusi ņirbēja kā ūdens, kas ietver pamestas salas. Tūlīt aiz smilšu apmales auga trīs tējas krūmi, kas plandījās pret dzidrajām debesīm kā zaļas ugunsmēles. Ieliku piparmētru lapas mutē un turpināju ceļu uz priedes apēnotu mazu pau-guriņu līdzās vārtiem, no kura cauri skrajā mežiņa šalkainajām ēnām varēju saskatīt ceļu. Dienas svilinošākais karstums jau bija atkāpies, un ceremonijas drānas pie miesas glaudās vēsas un tīkamas. Tomēr cietzoļu sandales zem manām nogurušajām kājām bija neērtas, un man sāpēja rokas.

Tēvs pēc dažu stundu īsa miega bija cēlies rītup ritošās baltās nakts blāvi zeltainajā gaismā. Parasti viņš mani ceremoniju dienās tik agri nemodināja, taču šoreiz man žēlastības nebija. Nodomāju, ka tas ir vārdos neizteikts sods par to, ka iepriekšējā dienā pārāk ilgi biju uzkavējusies pie Sanjas. Viņš man uzdeva darāmo citu pēc cita, reizēm pat trīs reizē, un, kad māte modās uz brokastīm, es jau biju uzgrābusi akmensdārzu, aiznesusi uz tējas namu vairākus pilnus ūdensmaisus, divreiz uzslaucījusi grīdu, izkārusi rotātus kvēllukturus gan iekšā, gan ārā, izvēdinājusi ceremonijas drānas, izmazgājusi un

nosusinājusi tējkannas un tasītes, novietojusi tās uz koka paplātes, izslaucījusi putekļus no dārza akmens trauka un trīsreiz pārbīdījusi lieveņa solu, pirms tēvs bija apmierināts ar tā novietojumu.

Kad viņš pēdīgi atbrīvoja mani no sagatavošanās pienākumiem, bija atvieglojums doties uz vārtiem gaidīt mūsu viesus. Kopš brokastīm itin neko nebiju ēdusi, un, lai aizgaiņātu izsalkumu, košļāju piparmētru lapas. Pēcpusdienas gurdenajā saulē man bija grūti noturēt acis vaļā. Ausīs ņirminājās dārza vējzvanu tikko dzirdamās šķindas. Ceļš bija tukšs, debesis virs manis - dziļas, un visur ap sevi uztvēru mazas kustības pasaules audumā, dzīves kustību, kas izpletās un sarāvās.

Vējš pieņēmās un apsīka. Slepenie ūdeņi kustējās zemes tumsā. Ēnas lēnām mainīja veidolu.

Pēdīgi ieraudzīju uz ceļa kustību un pamazām sāku izšķirt divus zilā tērptus stāvus heliratos, ko vadīja trešais. Kad viņi nonāca līdz kokaudzes malai, nošķindināju lielo vējzvanu, kas karājās priedē. Mirkli vēlāk dzirdēju trīs tinkšķus no tējas nama puses un zināju, ka tēvs ir gatavs uzņemt viesus.

Helirati apstājās zem viesu braucamajiem uzbūvētās jūraszāļu nojumes netālu no vārtiem, un no tiem izkāpa divi vīri Jaunās Cjaņas kareivju uniformās. Pazinu vecāko: viņa vārds bija Bolins, pastāvīgais tējas viesis, kurš ik pa dažiem mēnešiem atbrauca no pašas Kūsamo pilsētas un samaksai vienmēr atveda krietnu daudzumu ūdens un pārtikas produktu. Tēvs viņu cienīja, jo Bolins pazina tējas ceremonijas etiķeti un, par spīti savam statusam, nekad nepieprasīja īpašu izturēšanos. Viņš arī pārzināja vietējos paradumus,jo bija dzimis mūsu ciemā. Viņš bija augsts virsnieks un Jaunās Cjaņas amatpersona okupētajās Skandināvijas Savienības teritorijās. Kā dienesta pakāpes atšķirības zīmi viņš pie sava mundiera nēsāja mazu sudraba zivtiņu.

Otru viesi agrāk redzējusi nebiju. Pie viņa uniformas bija piestiprinātas divas sudraba zivtiņas, kas man lika saprast, ka viņa dienesta pakāpe ir augstāka nekā Bolinam. Iespaidu, ka viņš ir jaunākais no

abiem, guvu pēc viņa stājas un gaitas, vēl nesaskatījusi seju cauri kukaiņu cepures plānajam audumam. Paklanījos abiem un gaidīju, līdz viņi paklanījās atbildē. Tad nogriezos uz dārza celiņa. Gāju abiem pa priekšu tīšā lēnumā, lai dotu viņiem laiku ieslīgt ceremonijas nesteidzīgajā klusumā.

Zālājs pie tējas nama saulē vizēja: tēvs tur, kā tradīcijas prasīja, bija izsmidzinājis tīrības simbolu - videni. Nomazgāju rokas akmens traukā, ko biju piepildījusi agrāk, un viesi sekoja manam paraugam. Tad viņi atsēdās uz sola un gaidīja. Mirkli vēlāk no nama atskanēja zvana tinkšķis. Pabīdīju vaļā viesu ieejas slīddurvis un aicināju abus doties iekšā. Bolins mazliet pastīvi nometās ceļos zemās ieejas priekšā un tad ielīda namā. Jaunākais virsnieks apstājās un paraudzījās uz mani. Viņa acis aiz kukaiņu cepures šķidrauta izskatījās melnas un skarbas.

- Vai šī ir vienīgā ieeja? - viņš vaicāja.

- Kungs, ir arī otra, taču tā paredzēta tējas meistaram, un viesi to nekad neizmanto. - Paklanījos viņam.

- Pilsētās vairs nav sastopami tējas meistari, kas liktu saviem viesiem ienākt uz ceļiem, - viņš atbildēja.

- Kungs, šis ir sens tējas nams, - es teicu. - Tas savulaik celts atbilstoši senajai atziņai, ka tēja visiem pieder vienlīdzīgi un tāpēc visiem pirms ceremonijas jānometas ceļos. - Šoreiz es nepaklanījos, un man izskatījās, ka viņa sejai pārskrien aizkaitinājums, pirms tajā iegūla nekustīgs, pieklājīgs smaids. Vairāk viņš neko neteica, tikai nometās ceļos un pa ieeju ierāpoja tējas namā. Es viņam sekoju un aiz sevis aizvilku ciet slīddurvis. Mani pirksti pret koka stenderi viegli trīcēja. Cerēju, ka to neviens nemana.

Vecākais viesis jau bija novietojies pie blakus sienas, un jaunākais apsēdās viņam līdzās. Es pati piesēdu netālu no viesu ieejas. Tēvs uz ceļiem tupēja pretī viesiem un, kad mēs visi bijām noņēmuši kukaiņu cepures, paklanījās.

- Laipni lūdzu, major Bolin. Šis ir ilgi gaidīts prieka brīdis. Par daudz ūdens aiztecējis kopš tā brīža, kad bijāt pie mums pēdējoreiz. -Viņš stingri turējās pie etiķetes, taču saklausīju viņa balsī siltumu, kas tika atvēlēts vienīgi draugiem un ilglaicīgiem tējas klientiem.

Majors Bolins atbildē paklanījās.

- Meistar Kaitio, man ir prieks atkal būt jūsu tējas namā. Esmu atvedis sev līdzi viesi un ceru, ka viņam jūsu tēja sagādās tādu pašu baudu kā man. - Viņš pagriezās pret savu kompanjonu. - Šis ir komandieris Taro. Viņš nupat pārcēlies uz šejieni no kāda Jaunās Cjaņas dienvidu apgabala, un es vēlējos apsveikt viņu ar ierašanos, piedāvājot labāko tēju visā Skandināvijas Savienības teritorijā.

Tagad, kad bijām novilkuši kukaiņu cepures, skaidri redzēju, ka Taro ir jaunāks par Bolinu. Viņa seja bija gluda un melnajos matos nebija ne miņas no sirmuma. Sveicienā paklanoties, viņa izteiksme nemainījās.

Sveicis Taro ar ierašanos, tēvs iegāja ūdens telpā un pēc mirkļa atgriezās no turienes, nesdams katlu. Viņš to novietoja grīdas pavarda padziļinājumā uz kaltētas kūdras un aizdedza kūdru ar šķiltavām. Krama oļi noknikšķēja. Klausījos viņa drānu čaboņā, kad viņš vēlreiz iegāja ūdens telpā un atgriezās, nesdams koka paplāti, uz kuras bija divas tējas tasītes un divas tējkannas, liela metāla un maza, no māla darināta. Viņš nolika paplāti uz grīdas līdzās pavardam un nosēdās tā, lai redzētu ūdeni katlā. Zināju, ka majoram Bolinam garšo zaļā tēja, un tad ūdens nedrīkst būt par karstu. - Kad iespējams saskaitīt desmit mazus burbuļus katla dibenā, ir laiks liet ūdeni tējkannā, - tēvs bija mācījis. - Pieci ir par maz, bet divdesmit par daudz.

Kad ūdens bija sakarsis līdz pareizajai temperatūrai, tēvs ar kausu to lēja no katla lielajā tējkannā. Bērnībā biju vērojusi viņa kustības un centusies tās spoguļa priekšā atdarināt, līdz sāpēja rokas, skausts un mugura. Man nekad neizdevās panākt to pašu līgano, nepiespiesto plūdumu, ko redzēju viņā: viņš bija kā koks, kas ļaujas vējam, vai matu

cirta, kas peld ūdeni. Manis pašas kustības salīdzinājumā ar viņu šķita neveiklas un stīvas. - Tu centies kopēt ārējo kustību, - viņš toreiz teica. - Plūdumam ir jānāk no iekšpuses un jāstrāvo tev cauri nepārtraukti, neapstājoties, kā elpai vai dzīvībai.

Tikai iztēlojoties ūdeni, sāku saprast, ko viņš domā.

Ūdenim nav ne sākuma, ne gala, un ne sākuma, ne gala nav arī tējas meistara kustībām, kad viņš gatavo tēju. Arī ik klusums, ik apstāšanās ir daļa no plūduma, un, pat ja šķiet, ka kustība pārtrūkst, pie vainas ir tikai tas, ka cilvēka maņas nav pietiekamas, lai to saskatītu. Plūdums vien pieaug un samazinās, un pārvēršas, kā ūdens dzelzs katlā, kā dzīve.

Kad to aptvēru, manas kustības no ādas virskārtas un saspringtajiem muskuļiem pamazām sāka pārvietoties uz zemādas dzīlēm.

Tēvs ielēja ūdeni no lielās tējkannas mazākajā, kur gaidīja tējas lapiņas. Pēc tam viņš vājo, tikai mazliet ievilkušos tēju ielēja no mazās kannas tasītēs, lai tās sasiltu. Sagatavošanās darbu beigās viņš no jauna piepildīja mazo tējkannu, bet tēju no tasītēm tecināja tai virsū, mitrinādams kannas māla sānus, kamēr iekšā lapiņas atdeva savu aromātu. Pie griestiem pakārtie kvēllukturi bārstīja savu viegli trīsošo gaismu ūdenī, kas izplūda pa paplāti. Ar katru elpas vilcienu aizvien vairāk ļāvos iegrimt ceremonijā un uztvēru ap mani notiekošo: dzeltenīgo gaismas uzvizējumu ūdenī, tējas saldo, zāļaino smaržu, krunku bikšu audumā, kas spieda man kāju, metāla tējkannas slapjo klaudzienu, kad tēvs to nolika uz paplātes. Viss samaisījās un sakusa vienā strāvojumā, kas elpoja manī, dzina asinis dzīslās, ciešāk piesaistīja mani mirklim, līdz šķita, ka tā vairs neesmu es, kas elpo, bet gan pati dzīvība elpo caur mani un savieno ar debesīm augšā un zemi apakšā.

Un tad strāvojums aprāvās.

- Ne viens vien uzskatītu, ka šī ir īsta ūdens izšķiešana. - Runātājs bija komandieris Taro. Viņa balss bija zema un pārsteidzoši maiga. Man bija grūti iztēloties, ka ar šādu balsi kāds varētu komandēt

karaspēku. - Ir neparasti, ka mūsdienās kāds var atļauties izmantot ūdeni pilnai, nesaīsinātai tējas ceremonijai, - Taro turpināja.

Kaut gan uz tēvu neskatījos, sajutu, ka viņš sastingst uz vietas, itin kā viņam zem ādas būtu nostiepies neredzams tīkls.

Viens no tējas ceremonijas nerakstītajiem likumiem bija tāds, kā sarunas tās laikā ierobežojas ar piezīmēm par ūdens un tējas kvalitāti, par gada ražu apūdeņotajās teritorijās, laikapstākļiem, tējas servīzes izcelsmi un meistarīgo darinājumu vai tējas nama iekārtojumu. Par privātām lietām netika runāts, un nekad netika izteiktas kritiskas piezīmes.

Bolins sakustējās, it kā zem uniformas būtu ielīdusi kvēlmuša.

- Kā jau tev stāstīju, Taro, šajā amatā es nezinu nevienu prasmīgāku par meistaru Kaitio. Ir goda lieta, ka viņš saglabājis tējas ceremoniju nemainīgu mums, kam ir privilēģija to baudīt, - viņš sacīja, nepagriezies un nepievērsis skatienu Taro. Toties viņš cieši raudzījās uz tēvu.

- Saprotu, - sacīja Taro. - Tomēr nevarēju nepaust izbrīnu par to, ka tik nomaļas vietas tējas meistars var atļauties tik dāsni lietot ūdeni. Un tas taču zināms arī jums, major Bolin, ka mūsdienu tējas ceremonija jebkurā tās veidā nav nekas vairāk par netīru, miglainu palieku no sākotnējiem agrākās pasaules veidiem, kas jau sen nogrimuši aizmirstībā. Tāpēc būtu neprāts apgalvot, ka tradīciju saglabāšanas vārdā jāizšķiež ūdens.

Tēva seja bija sastingusi kā nekustīga zemes garoza, kas sevī slēpj varenas pazemes upes. Viņš runāja ļoti klusu.

- Godātais kungs, - viņš teica. - Apliecinu, ka tējas ceremonija manā vadībā notiek tieši tā, kā notikusi desmit paaudzēs, kopš tā laika, kad šajā namā apmetās pirmais tējas meistars. Nav mainījies ne mazākais sīkums.

- Ne mazākais sīkums? - Taro jautāja. - Vai tad tējas meistariem vienmēr bijis paradums pieņemt par saviem mācekļiem sievietes? -

Viņš pamāja ar galvu uz manu pusi, un es jutu, ka sejā sakāpj asiņu karstums, kā notika bieži, kad man uzmanību pievērsa svešinieki.

- Tēviem vienmēr bijis paradums nodot prasmes saviem bērniem, un mana meita kļūs par prasmīgu tējas meistari, ar kuru varēšu lepoties, - tēvs teica. - Noria, vai tu pasniegtu saldumus pie pirmās tējas?

Pirmā uzlietās tējas tasīte jeb pirmā tēja, kā to sauca, tika uzskatīta par ceremonijas svarīgāko daļu, un jebkāda neiederīga saruna tās laikā būtu smags pārkāpums ne tikai attiecībā uz tējas meistaru, bet arī uz citiem viesiem. Taro klusēja, kad uz jūraszāļu šķīvja pasniedzu viņam mazus saldumus, ko torīt biju pagatavojusi no medus un amaranta miltiem. Tēva seja palika mēma un neizdibināma, kad viņš salēja tēju tasītēs un pasniedza pirmo majoram Bolinam, otru komandierim Taro. Bolins ilgi ieelpoja tējas smaržu, pirms to pagaršoja, un aizvēra acis, lai, tēju mutē turot, visā pilnībā sajustu tās aromātu. Savukārt Taro cēla tasīti pie lūpām, iedzēra lielu malku un tad pavērsa uz augšu skatienu. Viņa sejā bija savāds smaids.

- Bolinam bija taisnība, - viņš teica. - Jūsu prasmes, meistar Kaitio, nudien ir pārsteidzošas. Pat galvaspilsētas tējas meistari, kuriem tiek piegādāts dabisks ūdens no pilsētas apkaimes, neprot pagatavot tēju, kam būtu tikpat tīra garša. Ja es neko nezinātu, tad domātu, ka šī tēja gatavota nevis no attīrīta sālsūdens, bet gan no avota ūdens.

Man šķita, ka gaiss telpā pat neietrīsējās, kad tēvs nolika paplāti, un ka man zem sirds sakustas kaut kas auksts un smags. Domāju par slepenajiem ūdeņiem, kas plūst dziļi fjellu klinšu klusumā.

Es nezināju, nedz kas šis vīrietis ir, nedz kāds ir viņa apciemojuma patiesais iemesls, un tomēr man šķita, ka viņa pēdās, tur, kur viņa kājas bija deldējušas celiņa akmeņus un izkustinājušas zāļu stiebrus no vietas tik viegli, ka to zināja tikai gaiss, savus soļus viņa soļiem bija pielāgojusi kalsna un tumša būtne, sekojusi viņam cauri dārzam, līdz tējas nama lievenim. Tā bija pacietīga un nenogurdināma, un es

negribēju uz to skatīties, negribēju atvērt slīddurvis un ieraudzīt to gaidām zem kokiem vai pie akmens trauka. Es nezināju, vai tēvs ir jutis to pašu, jo viņš neļāva savām domām parādīties sejā.

Majors Bolins iedzēra no savas tasītes un teica:

- Meistar Kaitio, es priecājos, ka jūsu tēja ir darījusi iespaidu uz komandieri Taro. Viņš uz šejieni pārcelts, lai uzraudzītu vietējo pārvaldi, un tagad mums ir cieša sadarbība.

Taro apslaucīja muti.

- Esmu ļoti ieinteresēts iegrožot ūdensnoziedzību, - viņš teica.

- Droši vien būsiet dzirdējis, ka beidzamā laikā tā Skandināvijas Savienībā palielinājusies. - Viņš ieturēja pauzi, kas aizpildīja telpu.

- Turpmāk mēs noteikti tiksimies bieži.

- Cik iepriecinoši dzirdēt, - tēvs teica un paklanījās. Sekoju viņa piemēram.

-Taro galvapilsētā tiek augstu vērtēts, - Bolins turpināja. - Es varētu teikt, ka tam, kurš ieguvis viņa labvēlību, klājas labi, tomēr nevēlos dot mājienu, ka Jaunā Cjaņa nebūtu visiem vienlīdzīga vieta, kur dzīvot. - Viņš pavīpsnāja par savu konstatējumu, un mēs ar tēvu klausīgi pasmaidījām.

Tēvs vēlreiz piepildīja abu tasītes. Es viņiem vēlreiz piedāvāju saldumus, un Bolins un Taro paņēma katrs pa vienam. Taro atkal uzrunāja tēvu.

- Nevarēju neapbrīnot jūsu dārzu, meistar. Ir visai neparasti redzēt tādu zaļumu tik tālu no apūdeņotajām teritorijām. Kā gan ar jūsu ūdens normu pietiek ne tikai jūsu ģimenei, bet arī visiem jūsu augiem?

- Tējas meistara ūdens norma profesionālu iemeslu dēļ, zināms, ir mazliet lielāka nekā vairākumam pilsoņu, - Bolins atgādināja.

- Protams, - Taro teica. - Tomēr nekādi nevarēju neiegrimt domās par to, kādus upurus prasa šāda dārza uzturēšana. Izstāstiet taču, kāds ir jūsu noslēpums, meistar Kaitio!

Pirms tēvs paspēja atbildēt, Bolins teica: - Vai mēs jau neesam izšķieduši pārāk daudz laika veltām pļāpām, kaut gan varētu mierā un klusumā baudīt tēju un uz mirkli aizmirst ārpasaules raizes? - Viņa skatiens bija pievērsies Taro, un, kaut gan viņa balss nebija asa, saklausīju tajā slēptu smaili. Taro īsu, mēmu brīdi viņu cieši uzlūkoja, tad pagriezās pret tēvu un, kamēr runāja, neatrāva no viņa skatienu.

- Varbūt jums taisnība, major Bolin. Varbūt pataupīšu savus jautājumus nākamajam apmeklējumam, uz kuru, cerams, ilgi nebūs jāgaida. - Un viņš apklusa.

Pēc tam tika pārmīti tikai daži virspusīgi teikumi, un tiem vairs nebija nekādas saistības ar ūdeni, tējas garšu vai dārzu. Lielāko daļu laika namā valdīja klusums, kurš mūs ietina kā slepenu uguņu lēnie dūmi.

Saldumi beidzās.

Vispirms iztukšojās lielā tējkanna, pēc tam katls.

Kad ūdens beidzies, ceremonija ir galā.

Pēdīgi viesi uz atvadām paklanījās un lika galvā kukaiņu cepures. Izvadīju viņus ārā pa tām pašām zemajām slīddurvīm, pa kurām tējas namā bijām ienākuši. Ārā starp dienu un nakti bija izaudzis vasaras vakara vieglais tīmeklis. Dzegu lukturos nespodri blāzmoja kvēlmu-šas. Majors Bolins un komandieris Taro man pa pēdām atnāca līdz vārtiem, kur heliratu šoferis pacēla skatienu no portatīvā, vienatnē spēlējamā madžonga, iedzēra malku no maza ūdensmaisa, iztaisnoja muguru un gatavojās aizbraukšanai. Viesi iekāpa heliratos un pateica formālos atvadvārdus.

Atgriezos tējas namā. Debesīm ap liesmaino vēlā vakara sauli bija tāda pati krāsa kā mazajām zvaniņ puķēm aiz nama. Gaiss bija nekustīgs, un zāliens pavērsies pret nakti.

Rūpīgi izslaucīju tasītes, tējkannas un citus piederumus un novietoju tos parastajā glabāšanas vietā ūdens telpā. Palīdzēju tēvam

uzkopt .tējas namu. Kad beidzot ķēros pie lukturu tukšošanas, mani locekļi bija smagi. Kvčlmušas pazuda krūmājā, kur redzēju to gaismiņas plaiksnām starp zariem.Tēvs iznāca no tējas nama meistara tērpā, rokā nesdams kukaiņu cepuri. Nakts saules šķidrā gaisma zīmēja līnijas viņa sejā.

-Tu jau proti pietiekami daudz, lai šajos mēnessgriežos kļūtu par tējas meistari. — Neko citu neteicis, viņš sāka iet uz mājas pusi, un, kaut gan paziņojums mani pārsteidza, viņa klusēšana manī modināja lielāku nemieru nekā jebkādi vārdi.

Ienesu tukšos kvēllukturus atpakaļ tējas namā, pa vienam satinu audumā un saliku koka lādē, kurā tie tika glabāti. Mušas no pēdējā pārbēru nerotātā ikdienas lukturī, lai man būtu gaisma naktī.

Ilgi staigāju ap tējas namu, starp kokiem un pa zālāju. Nakts rasa remdēja svilstošos, kņudošos kukaiņu kodumus uz potītēm. Neredzēju kalsno, tumšo būtni nedz zem priedēm, nedz ejam cauri ak-mensdārzam vai sēžam tējas nama lievenī, taču nezināju, vai tas nav tikai tāpēc, ka neskatos īstajā virzienā.