Hamburgas orākuls

testamenta papildinājums

Nepareģoju, tikai brīdināju. Nepiesaucu māko­ņus, bet pūlējos tos izkliedēt. Kas vainīgs, ja ma­nas ļaunākās nojautas allaž piepildās'?

MAGNUSS MENKUPS

Kādi tik murgi nerādījās Mūnam sapnī! Bodenšterns līda istabā pa logu. Jensens noņēma pirkstu nospiedumus restorāna «Rozārijs» apmeklētājiem. Tēlnieks veidoja sta­tuju debesskrāpja augstumā no lipīga, sabiezējuša ūdens. Ballins ar neredzamu tinti rakstīja vienu grāmatu pēc otras, salika tās akurātā kaudzē, apstrādāja ar karstu glu­dekli, no lappusēm iznira Menkupa kundze, kaila, ar zelta ķēdīti ap potītēm. Magda nopūlējās kapsētā, ceļot piemi­nekli Menkupam: uz rakstāmgalda viņa uzcēla darba krēslu, uzlika virsū pudeli un divas glāzes, apvija visu to ar plastmasas vainagu, kur zelta burtiem bija rakstīts Gētes dzejolis. Lovīze rakņājās miniatūrā čemodāniņā, iz­meta no tā visādus niekus, tiem nebija ne gala, ne malas, priekšmeti sakrājās līdz pašiem griestiem, beidzot čemo­dāns bija tukšs. Ne gluži. Dibenā gulēja tas pats dzejolis, papīrs kā līķauts ietērpa mironi. Līķis sakustējās. Lovīze iekliedzās.

Mūns pamodās. Pa logu iespīdēja gaisma. Viņš ieklau­sījās — viss klusu, kliedziens tātad rādījies tikai pa sap­ņiem. Deilijs vēl gulēja ciešā miegā, iedzeltenā pidžama līgojās mierīgās elpas ritmā.

Mūns līdz galam atgrūda logu. Lejā sulīgi zaļoja rasas slacinātais maurs. No šejienes varēja saredzēt daļu ielas, kur valdīja agrīna rīta noskaņa. Pie paša asfalta virmoja balti, caurspīdīgi tvaiki ar melnām piltuvēm tajās vietās, kur laistāmā mašīna apmetuši līkumu. Garām pabrauca velosipēdists ar stūrei piekārtu mugursomu. Aizskrēja kal­pone ar iepirkumu grozu. Vecs vīrs ar lieliskām sirmām ūsām un militāru stāju veda pastaigā suni. Līdz vēderam pienbaltos tvaikos nogrimušais rumpis šķita peldam pa gaisu.

Jauna diena iesākās arī četrdesmit stāvu namā, kas bija uzgriezis Mūnam savu plakano, aizstikloto sānu. Kāds atvēra vaļā logu. Spilgtā kimono tērpta sieviete izgāja uz balkona. Stāvu zemāk caur aizkariem jaušams siluets, maršam skanot, izpildīja rīta rosmi. Meitene mežģīņotā naktskreklā žāvādamās sukāja matus. Tomēr vairums iemītnieku vēl gulēja saldā miegā aiz cieši aizvilktiem aizkariem.

Mūns ar nokavēšanos pamanīja uz sevi vērsto objektīvu ar garu teleskopisku lēcu. Diez kādā ceļā svešā dzīvoklī iekļuvis fotoreportieris, iekārtojies pretējā nama balkonā, uzglūnēja Menkupa dzīvokļa iemītniekiem. Avīzes lasītā­jiem, kuri pieraduši pie krimināldrāmas dalībnieku attē­liem, taču neizskaidrosi, ka komisārs Bodenšterns katego­riski liedzis žurnālistiem ieeju.

Mūns mudīgi atlēca no loga, tomēr laikam par vēlu. Preses uzmanība viņu sen vairs nemulsināja, bet viena lieta nostāties publikas priekšā pieklājīgā izskatā, ar domu apgarotu pieri un manšetu pogām, gluži cita — nokļūt uz laikraksta lappuses nakts pidžamā, izspūrušiem matiem un bezmiegā iekaisušiem plakstiem.

Viņš aši nolaida aizkarus, taču reportieris jau bija pie­vērsies kādam citam objektam. Roka. ar fotoaparātu pavir­zījās, notēmēta uz citu logu. Tikai tagad Mūns paintere­sējās par laiku. Bez desmit minūtēm septiņi. Viņš jau dzī­rās līst atpakaļ gultā, kad saklausīja kliedzienu. Ne visai skaļu, tomēr pietiekami skaidru, lai pazītu balsi. Kliedza Lovīze. Šoreiz pamodās arī Deilijs,

Divatā viņi izskrēja gaitenī, kur sadūrās ar sarmegoju-

Šos Jensenu. Ballina istabas pievērtās durvis raustījās. Kāds pūlējās tās atvērt, cits pretojās.

— Nē, nē! — tā bija Lovīze. — Izstāstīšu visu.

— Ciet klusu! — Ballina balss.

Kņada un troksnis, viņu aizvilka prom, durvis aizcirtās. Deilijs juta gandarījumu. Situācija šķita viņam galīgi skaidra. Lovīze Knoopa gatava atzīties, pārējie viņu at­tur — vai nu cilvēciskas līdzjūtības, vai materiālās ieinte­resētības pamudināti. Viņas apcietināšana ilgāku laiku aizkavētu mantojuma izmaksu.

Mūns nekā nedomāja. Viņš vienkārši nospieda rok­turi. Skatieniem pavērusies aina atgādināja melodrāmas kadru. Aizelsusies Lovīze cīnījās ar Ballinu, kas bija aiz­spiedis viņai muti. Tēlnieks ar plecu un krūtīm mēģināja atstumt abus no durvīm. Pagalam apjukusi Magda lasīja kopā cīniņa laikā no galda nokritušās grāmatas.

— Ko tas nozīmē? — Mūns jautāja.

Vīrieši atlaida Lovīzi. Magda, pietupusies uz grīdas, sa­stinga ar sējumu rokā. Visiem četriem bija no bezmiega sarkanas acis.

— Ja jau tā, tad stāsti, Lo! — Ballins atjēdzās pirmais.

Lovīze pieglauda izpūrušos matus un dziļi ievilka elpu.

Runāt viņa vēl nespēja. Tēlnieks palīdzēja Magdai pie­celties, tad aizsmēķēja pīpi.

— Spēlīte izspēlēta! — viņš teica aizsmakušā balsī.

— Kāda? — Deilijs palūkojās Lovīzē. Bet Ballins aiz­steidzās tai priekšā:

— Detektīvā spēle! Magnuss pats nogalinājies. Visus šos pierādījumus — pistoli, cimdus, nospiedumu trūkumu, visu to viņš pats sagudroja.

— Viņš bija bezcerīgi slims! — tikai tagad Lovīzei at­griezās balss. — Ārsts teica, ka viņam atlicis dzīvot ne­dēļu, vislabākā gadījumā divas.

— Magnuss uzskatīja sevi par neizdevušos detektīv- rakstnieku, — tēlnieks rūgti iesmējās. — Ja nav izdevies iegūt slavu dzīvam esot, tād vismaz pēc nāves! Bet jūs abi tikāt aicināti kā kritiķi ar vārdu un slavu. Starp citu, Magnuss nešaubījās par augstākā mērā pozitīvu at­sauksmi. Nebijis Lovīzes sentimentālā izlēciena, jūs ne­parko nebūtu atminējuši.

— Sēdieties! — Ballins piebīdīja krēslus. — Jūs, kā redzu, esat bez valodas. Deilija kungs vēl tagad sliecas saskatīt kādu sazvērestību. Piezvaniet notāram! Pie viņa glabājas dokuments ar Menkupa un mūsu parakstiem — visu šo šķietamo mīklu izsmeļošs saraksts.

— Un jūs bijāt ar mieru? — Mūns vaicāja. Intuitīvi viņš bija gaidījis kādu pārsteidzošu pagriezienu, tāpēc ātrāk par citiem iejutās jaunajā situācijā.

— Tas bija nežēlīgi, — Magda iešņukstējās. — Gan no mūsu puses, gan no viņa. Bet kas mums atlika? Tikai ar tādu noteikumu viņš bija ar mieru atstāt mums tos des­mit tūkstošus.

— Kuri mums tagad aizgājuši secen, — tēlnieks no­spļāvās.

— Testamenta papildinājums, — Ballins paraustīja ple­cus. — Diža cilvēka untums. Piedraudot, ka mēs zaudēsim mantojumu, Menkups pieprasīja, lai veselu nedēļu ciešam klusu. Es personīgi uzskatu — reiz piekritām šim notei­kumam, vajadzēja arī…

— Naudas dēļ? — Mūns kodīgi jautāja.

— Ne tikai. Tā bija viņa pēdējā vēlēšanās, pēdējais draudzīgais pakalpojums, ko Magnuss izlūdzās no mums, — Magda noslaucīja asaras.

— Viņš vienmēr bija īpatnis, — Ballins gribēja izteikt aizsākto domu līdz galam. — Ja jau ielaidāmies šajā un­tumā, kas Magnusam šķita ārkārtīgi svarīgs, vajadzēja izpildīt arī viņa otro vēlēšanos. Tādēļ mēģināju atturēt Lovīzi.

— Es arī! — tēlnieks nikni pievienojās.

— Vai tu tiešām nevarēji paciesties? — Magda no­murmināja. — Tikai septiņas dienas.

— Paciesties? — Lovīze pūlējās runāt mierīgi, tomēr viņas čuksti drīzāk atgādināja kliedzienu. — Nevienu dienu, pat stundu ne!

— Bet tu taču piedalījies spēlē? — tēlnieks pārmeta.

— Tikai tāpēc, ka Magnuss ļoti lūdza. Tāpēc, ka neva­rēju iztēloties, kas tā var būt par spīdzināšanu. Viņš — beigts, bet mēs — viņa draugi slepkavu lomā! Tas ir bries­mīgi!

— Es gan domāju, ka drīzāk kāds no mums neiztu­rēs, — Ballins pasmīkņāja. — Tu taču esi aktrise. Izlikties uz skatuves vai dzīvē — kāda starpība.

— Viņai tas nav vajadzīgs! — tēlnieks, ar nosebojumu pamanījis pret sevi vērstu fotoobjektīvu, metās pie loga: — Fotogrāfē, nelieti! Fotogrāfē! Ievieto avīzē ar parakstu: «Neveiksmīgs mantinieks paziņo par savu bankrotu!» —

Viņš atkal pievērsās Lovīzei: — Tev jau no tā ne silts, ne auksts! Angažements vislabākajā teātrī, nekādu nā­kotnes rūpju, tavā vietā es arī nospļautos uz naudu skaista žesta pēc!

— Nav man nekāda angažementa, — Lovīze nodūra galvu. — Pati izgudroju, lai… — nepabeigusi viņa grie­zās pie Jensena: — Lūdzu, cigareti!

— Nav angažementa? — Magda pielēca tai klāt. — Tad tu esi nenormāla.

— Klusāk! — Ballins aizstājās Lovīzei priekšā. — Lo pareizi darījusi! Tagad varu godīgi atzīties, ka cietos vie­nīgi jūsu abu dēļ. Beidz pārdzīvot, Lerh! Vienkārši ne­pieklājīgi! Nebūtu šīs nolādētās slimības, Magnuss no­dzīvotu ilgāk par mums!

— Tad tādēļ jūs melojāt, ka bijāt pie Menkupa priekš­pusdienā? — Mūns domīgi vaicāja Magdai.

— Jūs iedzināt mani strupceļā. Man jau likās, ka tūlīt tikšu apcietināta, bet izstāstīt patiesību nedrīkstēju… Starp citu, tā arī varēja būt — kalpone vakar neatnāca, neviens neuzkopa dzīvokli, — Ballina aicinājums ievērot pieklājību bija licis viņai saņemties. Rezignēti, kā jau cilvēks, kas puslīdz samierinājies ar zaudējumu, Magda piebilda: — Pats Magnuss neievēroja tādus sīkumus. Ka­mēr viņš strādāja, deguna priekšā varēja mētāties kaut vai ducis netīru šķīvju. Viņš tos būtu izmantojis kā pelnu traukus …

— Magdas izdoma par apciemojumu dienas laikā bija improvizācija, — Ballins paskaidroja. — Magnusam ne­bija nekas pretī, ja vien stingri tiek ievēroti «spēles likumi», kā viņš to sauca. Lovīzei bija jāatnes no resto­rāna glāze un jānoliek uz rakstāmgalda, kamēr Menkups sarunāsies ar jums …

— Tajā pašā laikā es tur noliku cigaretes galu, — Magda piemetināja. — Pēc tam mēs vairs nedrīkstējām atstāt savu istabu, kamēr Dīters nepasauks. Bet visu to jūs paši izlasīsiet līgumā.

— Vai tomēr kāds no jums neiznāca no istabas āt­rāk? — Mūns jautāja.

— Es ne, — Lovīze klusi sacīja.

— Pārlasiet pratināšanas protokolu, ja neticat, — Magda saskaitās. — Vai tad izmeklēšana nav vēl beigu­sies?

— Neviens no mums neuzdrošinātos to darīt! — tēl­nieks nikni drupināja uz palodzes stāvošo nepabeigto māla figūru. — Magnuss tak varēja iznākt gaitenī un ieraudzīt, bet tad — ardievu naudiņa! Vispār viņš bija valdonīgs — un jo vairāk šajā riebīgajā slepkavības inscenējumā.

— Kura uzdevumā ietilpa paņemt teātrī pistoli un cimdus? — Deilijs jautāja.

— Paša Menkupa! — Ballins atteica. — Bet man bija jāieiet pie viņa minūti pirms pusnakts, jānoņem no viņa rokām cimdi un jāaizbāž aiz gleznas.

— Ko jūs arī lieliski paveicāt, — Mūns pasmīnēja. — Tūlīt izsauksim notāru, pēc tam jūs esat brīvi.

Baha istabā vēl aizvien turpinājās nakts. Kad Jensens samiegojies izlēca ārā, Lovīzes kliedziena uzmodināts, viņš nepaguva iededzināt gaismu. Jensens grasījās izdarīt to tagad, bet Mūns papurināja galvu:

— Laikam esat aizmirsis,' ka jau rīts… Kas tas par troksni? — Mūns ieklausījās. Telpu piepildīja neizprotama skaņa — tāda kā milzu putekļu sūcēja krākšana, kā pro­pellera rūkoņa. Piegājis pie loga, viņš paraustīja plast­masas auklu. Štoras atvilkās sānis, atkailinādamas de­besis un zemu lidojošu helikopteru. Nepiegriezis tam vē­rību, Mūns citu pēc cita atvēra aizvirtņus, ielaizdams gaisu, rītu, saules spīdumu. Helikopters tūdaļ, it kā to vien būtu gaidījis, nopikēja. Pēc brīža viņš jau karājās bīstami tuvu logam. Pāri bortam parādījās kinokamera.

Jensens instinktīvi metās pie auklas, bet Mūns viņu apstādināja ar gurdu žestu:

— Lai jau! Šakāļu mielasts uz beigtās lauvas līķa. Tā kā galvenais varonis jau nogādāts morgā, kinoskatītā­jam jāparāda kaut vai dekorācijas, pie kurām, acīm re­dzot, pieskaita arī mūs… Starp citu, kad notiks obduk- cija?

— Sekcija? Deviņos, — Jensens ar roku aizsargājās no objektīva. — Dakterim Krauzem desmitos jābūt jau citā vietā.

— Sazināties ar Bodenšternu! Lai pārceļ agrāk. Vē­lams, lai, notāram atnākot, rezultāti jau būtu zināmi.

— Mister Mūn! — sauca no helikoptera. Motora rū­koņa noslāpēja balsi, tādēļ Deilijs ar grūtībām saprata vārdus.

— Viņi lūdz jūs pagriezties anfasā, — Deilijs pārtul­koja. — Jūsu vietā es gan parādītu viņiem …

— Lūdzu! — Mūns ieņēma vēlamo pozu. — Ma*i.& pi­džama jau iemūžināta, tā ka vairs nav ko zaudēt. Kas attiecas uz ķermeņa daļu, ko nupat pieminējāt, Deilij, tad uzskatu, ka tā man nav pietiekami kinogēniska, lai ap­mierinātu Holivudas kairinošo sēžamvietu izlutināto ska­tītāju.

— Paldies! — kliedza no helikoptera, un tas acumirkli izzuda no redzes loka.

Tagad nekas neaizklāja iegareno debess gabalu. Men­kups ne velti bija izraudzījies kabinetam nama stūri — to neaizsedza neviena ēka. Kad Mūns atkāpās telpas dzi­ļumā, viņš ieraudzīja vienīgi debesis. Neizsakāmi zilas — kā strūklakas vakardienas ūdenskoncertā.

— Ko tad mēs nesmejamies? — Deilijs teica. — Patie­sību sakot, jāsmejas būtu Menkupam, bet tā kā viņš diem­žēl nav spējīgs izbaudīt savu joku … Joks, godīgi atzīs­toties, visai dīvains. Jo vairāk tāpēc, ka mēs zaudējam honorāru.

— Nebēdājiet, Deilij! Dievs, pirmkārt, sūtījis jums finansiālu glābiņu nēģerietes personā. Otrkārt, izmuļķo- šana ir tik spīdoša, ka es nebūt nenožēloju. Tikai nekādi nevaru samierināties ar beigām. Visu laiku jādomā — ja nu tas arī ir triks?

— Hamburgas orākuls un tik ironiska pirmsnāves fan­tāzija? — Jensens prātoja. — Tas nemaz nesaderas ar manu priekšstatu par viņu.

— Jūs pats teicāt — ironiska! — Deilijs iebilda. — Tieši tur izpaužas īstais Menkups!

— Iztiksim bez psiholoģijas, Deilij, — Mūns nīgri sa­cīja. — Diez vai mums pa spēkam izdibināt viņa raksturu, tik sarežģītu, ka pat tuvākie draugi nav pārkoduši šo riekstu līdz galam. Labāk piezvaniet notāram!

Pie telefona gadījās Klains, vecākais. Viņš bija jau ve­sels un apsolīja nekavējoties atbraukt.

— Tā! Bet tagad ieprieciniet Bodenšternu, viņam taču tā gribējās, lai šis nāves gadījums būtu brīvprātīga aiz­iešana no dzīves.

— Ne gluži, — Jensens piesardzīgi iesāka. — Manā stā­voklī laikam labāk nerunāt par to. Bet nekas tā netuvina kā brālīgi dalīts sakāves rūgtums. Vislielākais joks ir tas, ka Menkups uzvarējis ne tikai mūs, bet arī komisāru.

— Pārāk mīklaini, — Deilijs pašūpoja galvu. — Man no visiem šiem negaidītajiem notikumiem galva jau grie­žas kā karuselī.

— Man radies iespaids, ka Bodenšternam par slepka* vību būtu lielāks prieks. Spriežot pēc dažiem mājieniem] viņš nebūt nešaubījās par to, vienīgi nevēlējās apcietinat slepkavu..'. Nenododiet mani! Sī vaļsirdība var dārgi maksāt.

Mūns pārlaida skatienu telpai.

— Neko neesam aizmirsuši? Ak jā, jāpaziņo Menkupa kundzei, ka viņas aizdomas nav attaisnojušās, toties dāma var tūlīt ievākties dzīvoklī. Bet mums abiem, Deilij, jā­ņem kājas-pār pleciem un jālaižas uz viesnīcu.

Hoteļa «Četri gadalaiki» dežurējošais administrators mazliet uzlaboja omu — istabas nav nevienam atdotas, tās tikušas bruņotas līdz rītdienas vakaram. Mūns devās uz vannas istabu, Deilijs — pie ledusskapja apmierinat pēkšņi radušos ēstgribu. Pa ceļam viņi ieskatījās hallē,

Rihters mierīgi krāca, izstiepies visā garumā uz ērta, zema atzveltnes krēsla. Kājas viņš bija iekārtojis uz cita Uz grīdas gulēja no rokām izslīdējis atvērts žurnāls. Krei­sajā lappusē uzvaroši smaidīja kairinoša tumšmate. La­bajā — vēl kārdinošāka gaišmate. Spriežot pēc gulētāja plaši izplestajām rokām, pa miegam viņš apskāva abas uzreiz.

Iznācis no vannas, Mūns ieraudzīja Deiliju stāvam uz pirkstgaliem pie viņu istabas.

— Klusu! — tas čukstēja. — Tur kāds ir! Gaidīju jūs.

Mūns spēji atgrūda durvis. Viņi saskatīja galdam pār­liektu muguru rūtainā sporta žaketē. Tas bija tas pats galds, uz kura kopš vakardienas atradās ar Menkupu noslēgtais līgums. Knikšķinādams slēdzi, svešinieks foto­grafēja tekstu.

— Apgriezties! — Mūns nokomandēja.

— Fredijs Aintelers no «Hamburgas Orākula»! Atvai­nojiet, laikam vajadzēja stādīties priekšā, izlūgties atļauju un tā tālāk. Taču jūs bijāt aizņemti, bet man maz laika.

Mūna atmiņā zibenīgi pavīdēja kadri. Aintelers pērk kafejnīcā «Vecā mīlestība» tēlnieka un Magdas portre­tus. «Teātris istabā» — Aintelera sārtā seja, kas redzama aiz kritiķa Helgena masīvā stāva. Aintelers pēc starpbrīža sēž pirmajā rindā netālu no Menkupa. Aintelers aktieru ģērbtuvē sarunājas ar Lovīzi Knoopu.

— Kā jūs te iekļuvāt? — šķietami miermīlīgi apvaicā­jās Deilijs. — Pa ugunsdzēsības kāpnēm?

— O nē. Man reibst galva no kāpšanas. Stāviet mie­rīgi! — nezaudēdams laiku, reportieris jau sataisījās foto­grafēšanai.

— Aizvāciet savu kasti! — Deilijs sadusmojās. — Ci- tādi man būs jāķeras pie bruņotas pašaizsardzības!

— Nekas neiznāks! — reportieris smējās. — Jums muitā atņēma ieročus, esmu labi informēts. Magnusa Menkupa skola — visprecīzākās ziņas no visdrošākiem avotiem! Bet iekļuvu šeit visparastākā ceļā — pa durvīm, no kurām man bija atslēga.

Mūns un Deilijs saskatījās. Tāpat Menkupa kundze vakar gluži kā spoks bija parādījusies uz kabineta sliekšņa. Policijas rūpīgi apsargāts dzīvoklis, pa kuru pastaigājas cilvēki ar savām atslēgām — kaut kas tāds nevienam detektīvrakstniekam nav rādījies pat sapņos!

— Pie mums redakcijā uzzināja, ka izmeklēšana uzti­cēta komisāram Bodenšternam, — Aintelers sāka stāstīt. — Bijušais naciķis. Izturas diezgan piesardzīgi, bet, cik var nojaust, savus uzskatus nav mainījis. Baidījāmies, ka viņš mēģinās ko noslēpt, tāpēc man uzdeva par katru cenu iekļūt dzīvoklī. Izdibināju, kur dzīvo Menkupa pa­gaidu kalpone, starp citu, viņa kopš vakardienas slima, un izlūdzos atslēgu … Bodenšterns nolicis pie mājas sarg­posteni, visi, kas ienāk, pārbaudīti, bet es neesmu uz mutes kritis — uzdevos par automobiļu mazgāšanas līdzekļu firmas aģentu, — viņš smiedamies attaisīja če­modāniņu ar paraugiem. — Sirri nolūkam nācās aplaupīt redakcijas garāžu. Lielākai ticamībai pastāstīju slepe­najiem dažas tipiskas komivojažieru anekdotes, un mani ielaida bez ierunām… Esmu pilnīgi jūsu rīcībā. Avīž­niekam reizēm vieglāk kaut ko uzost nekā policijai… Sauciet mani par Frediju. Redakcijā visi tā sauc.

— Labi, mēs to pārbaudīsim, — Mūns teica. — Bet ta­gad pastāstiet — kāpēc vakar visu laiku staigājāt mums pa pēdām?

— Jūs to pamanījāt? — izaicinošo zēnisko pašpaļāvību nomainīja tikpat vaļsirdīgs apmulsums. Sārtenā seja kļuva mazliet sārtāka, ausis tumši pietvīka. — Pirmo reizi mūžā redzēju dzīvu Magnusu Menkupu! Cik nav runāts par viņu mūsu redakcijā! Portretus arī nopirku tikai tādēļ, ka tās viņa draugu ģīmetnes … Bet kā no­derēja, it kā būtu nojautis! «Hamburgas Orākuls» iznāk ceturtdienās, bet mēs izlaidām speciālizdevumu. Magnusa

Menkupa fotogrāfija mums bija, Dītera Ballina arī. Viņš taču mūsu ārštata līdzstrādnieks, Lovīzes Knoopas attēlu atradu teātra nodajas arhīvā. Re, kur ir! — viņš izvilka no žaketes iekškabatas salocītu žurnālu.

Pirmo lappusi aizņēma nekrologs. Fotogrāfijā Magnuss Menkups izskatījās stipri jaunāks. Viņš sēdēja pie re­dakcijas galda un laboja slejas. Fotogrāfs neko nebija slēpis — ne noguruma krunciņas pēc bezmiega nakts, ne pelnu traukam garām nobērtos pelnus. Nākamo lappusi okupēja Fredija Aintelera raksts «Magnusa Menkupa pē­dējā dzīves diena». To ilustrēja attēli un zīmējumi. Ham­burgas skati. Kafejnīca «Vecā mīlestība». Eksperimentālā teātra skatītāju zāle. Restorāna «Rozārijs» terase. Filipsa Sabiedrības gaismojošais reklāmas tornis. Un beidzot viņa draugu ģīmetnes. Melnbaltajā atveidā Magdas un tēlnieka akvareliskie zīmējumi bija zaudējuši savu spilgtumu. Abiem sejas izskatījās pelēkas.

— Tā ir vislielākā veiksme manā karjerā, — Aintelers jau atkal lielījās. — Vai nav jocīgi? No dzīves aiziet liels cilvēks, bet kāds sīks žurnālistiņš uz tā rēķina iedzīvojas pareģa reputācijā. Kad aizbraucāt uz teātri, sekoju jums. Nopirku no kāda biļeti par dubultu cenu, jutos laimīgs, kad pēc starpbrīža dabūju apsēsties blakus Menkupam. Vai zināt, par ko izprašņāju ģērbtuvē Lovīzi Knoopu? Par Menkupu, viņa paražām, aizraušanos … Arī uz restorānu aizbraucu jums līdzi, tikai jūs nepamanījāt. Iztērēju taksī- tim pēdējo naudu, tāpēc paliku parādā oficiantei…

— Redakcijas darbinieki cienīja Menkupu?

— Tas nav īstais vārds. Menkups prasīja no cilvēkiem tikai vienu — pārliecību. Attiecībā uz pārējo viņš ļāva katram pilnīgu brīvību. Nāc darbā, kad gribi, izmeklējies materiālu, kāds patīk, ja tikai interesants un nodots laikā. Taču citi sūdzējās …

— Par ko?

— Es personīgi nevaru viņus saprast, man tak nav nā­cies strādāt tiešā viņa vadībā … Pēc Menkupa aiziešanas no galvenā redaktora posteņa daudzi atviegloti uzel­poja … Kā jums to izskaidrot? Viņš bija pārāk nevaino­jams. Cits dusmās nolamās, bet pēc tam atvainosies vai arī neatvainosies. Tomēr tu jūti, ka viņš tavā priekšā vai­nīgs … Bet Magnuss Menkups nomāca . ..

— Tas arī jūsējais? — Deilijs norādīja uz rakstu ar no­saukumu «Kas nogalinājis Hamburgas orākulu^;

— Nē, redakcijas raksts. Mēs visi par to esam absolūti pārliecināti. Par spīti Gētes dzejolim, ko savā nekrologā citē Špringera «Die Welt». Varat paskatīties! — viņš pa­sniedza Deilijam citu avīzi.

Šis nekrologs būtiski atšķīrās no iepriekšējā. Divi mil­zīgi foto: Menkupa seja restotā policijas mašīnas logā. Mirušais Menkups morgā. No šī raksta dvesa naids: pats nosaukums «Lielais ciniķis, kuram nekas nebija svēts»; apsūdzība musināšanā; zemtekstā apslēptais mā­jiens, ka Menkups gļēvi aizgājis no dzīves, lai izvairī­tos no linča tiesas; apgalvojums, ka neviena tiesa ne­būtu tādā gadījumā atzinusi par vainīgu taisnīgā sprie­duma izpildītājus; šaubas, vai Menkupa dzīslās patiešām tecējušas vienīgi vācu asinis — no kurienes citādi radies tāds cinisks nicinājums pret visu, kas dārgs katram vācie­tim? Un nobeigumā pat apvainojums zaimošanā — izman­todams savā pirmsnāves vēstulē Gētes dzeju, Menkups ņirgājies par dižo vācu rakstnieku.

— Un tomēr tā ir pašnāvība! — Deilijs sacīja, izklai­dīgi pārlasīdams jau pazīstamās rindas. Melnā tipogrāfi­jas rāmī, trekniem burtiem iespiestā vārsma izskatījās kā epitāfija. Kamēr Mūns pārģērbās, Deilijs iepazīstināja Ainteleru ar pirmītējā dramatiskā pārsteiguma būtību. Lai cik savādi tas izklausītos, reportieris, kurš ar savu pār­dabisko ierašanos bija radījis pilnīgi pamatotas aizdomas, pa šīm desmit minūtēm paguva iekarot detektīvu simpā­tijas. Viņa pašpārliecinātībā, uzstājībā, skaļajos smieklos Deilijs saredzēja kaut ko sev radniecisku.

— Neticu! — Fredijs Aintelers saslējās. — Un nekad neticēšu! Tāds dzīves mīļotājs, un pēkšņi — «Gaidi, tu arī dusēsi drīz», — viņš ar pirkstu norādīja attiecīgo vietu laikrakstā.

— Jūs aizmirsāt neizdziedināmo slimību, — Deilijs at­gādināja.

— Tieši tas ir visdīvainākais. Man gan stāstīja, ka Menkups nemēdzis runāt par personiskiem pārdzīvo­jumiem, bet ka pat draugi nekā nenojauta?! … Kaut ko uzēst! — .viņš pēkšņi nopūtās. — Pēdējo reizi ēdu vakar kafejnīcā — un arī tad diezgan pieticīgi, portretu dēļ va­jadzēja būt taupīgam. Bet pēc tam nebija pat laika domāt par ēšanu.

Mūns aizveda viņu virtuvē, kur jau sēdēja Jensens. Ie­raudzījis nez no kurienes uzradušos Ainteleru, viņš tikko neaizrijās. Taču pēc dažām minūtēm valdīja jau labvēlīga atmosfēra. Komisāra Bodenšterna dzēlīgais jautājums, vai tik Jensens neabonē «Hamburgas Orākulu», izrādījās gluži vietā. Pret šā žurnāla pārstāvi kriminālasistents izturējās diezgan iecietīgi.

Deilijs pa to laiku nomazgājās zem dušas un apģērbās. Kad viņš pēc ceturtdaļstundas ienāca Baha istabā, visi jau bija sapulcējušies. Izstīdzējis vecītis melnos vizīt­svārkos sniedza viņam roku.

— Deilija kungs? Es esmu notārs Efraims Klains. Tikai jūs vēl gaidījām, lai iesāktu.

Klains, vecākais, iztika bez mākslotā svinīguma, pie kura pieturējās dēls. Ilggadīgā prakse bija atstājusi savu zīmogu gan rievainajā sejā, gan intonācijā, gan žestos. Viss bija pilnīgi dabisks, vienīgi šīs profesijas pārstāvim raksturīgs. Klains atplēsa lielu aizzīmogotu aploksni un, izklājis uz galda notariāli apstiprinātās lapas, iesāka nesteidzīgā, padobjā balsī:

— «Man atlicis dzīvot ne visai ilgi. Gulta slimnieku pa­lātā, kur ārstu optimistiskie uzmundrinājumi atgādinās, ka meli pavada cilvēku pat viņa beidzamajās stundās, — nav domāta man. Arī ziedi, kurus atnesuši labi do­mājoši, bet pasekli cilvēki, nav vajadzīgi. Viņiem puķes nozīmē dzīvības simbolu, bet tam, kas zina savu neizbē­gamo galu, — tuvas nāves trīskārt smagu atgādinājumu. Tāpēc gribu aiziet pats — tādā atmosfērā un tādos ap­stākļos, kur nevar būt izlikšanās un liekulības. Aiziedams atļaujos sev nelielu untumu — notēlot kopā ar saviem draugiem, kuriem pateicos par šo pēdējo pakalpojumu, de­tektīvu izrādi. Manis uzrakstītajā scenārijā, ko katrs pa­pildinājis ar savu tiesu izdomas, viņiem piešķiutas seko­jošas lomas…»

Katrs punkts bija Mūnam un Deilijam labi zināms jau iepriekš. Un tomēr viņi nespēja atbrīvoties no sajūtas, ka sapņo. Nevarēja būt, ka itin viss, kas lika līdz pēdējam sasprindzināt nervus un smadzenes, visi asprātīgi risinātie aizdomu varianti veselas divas nedēļas nogulējuši pie no­tāra — ar parakstiem un zīmogu apstiprināts šaha uz­devums mašīnrakstā. Vecais notārs monotoni bubināja, bet Mūns un Deilijs no jauna pārdzīvoja vienas diennakts epi­zodes. Spēles nolikumos ietilpa viss — sākot ar pavīdē­jušo Magdas ķiršu krāsas žaketi aiz reklāmu staba, beidzot ar cigaretes galu Menkupa pelnu traukā. Visas izdarības, visi lietiskie pierādījumi tika uzskaitīti. Izņemot divus.

— Te nav norādīts, kuram bija jāieslēdz mūs istaba, — Mūns piezīmēja, kad notārs bija beidzis.

— Bez šaubām, pats Menkups, — Ballins apliecināja.

— Es jau stāstīju, ka noteikumi pieļāva zināmu improvi­zāciju. Jūs, acīm redzot, izrādījāt pārliekas aizdomas par mums, tāpēc viņš parūpējās, lai jūs izolētu.

— Improvizācija? Diez vai? — Tēlnieks, kas bija sa­meklējis Menkupa atvilktnē amerikāņu pīpju tabaku, iz­pūta smaržīgu mākoni. Saldā medus smarža krasi kon­trastēja ar dzēlīgo toni. — Domāju, tas tika darīts mūsu dēļ. Magnuss gribēja dot mums izdevību iejusties nākamo arestantu lomā.

— Tu esi pārāk saērcinājies, Lerh, lai spriestu objek­tīvi, — Ballins iebilda.

— Par mums ievāktās izziņas — vai tad tas nav iz­smalcināts paņēmiens psihes iedragāšanai?

— Par mani viņš arī ievāca? — Lovīze aši vaicāja.

— Nē, — Deilijs viņu nomierināja.

— Lerham taisnība, — Magda sacīja. — Spēle nemaz nebija tik nevainīga, kā sākumā šķita. Man vēl tagad kļūst nelabi, kad atceros pēdējo pratināšanu. Biju gandrīz pārliecināta, ka mani tūdaļ arestēs. Nezinu, vai Magnuss tieši to gribējis, bet viņš spēlējās ar mums kā kaķis ar pelēm.

— Tagad nav ne īstā vieta, ne īstais laiks diskutēt par viņa raksturu, — Ballins sacīja. — Katrā ziņā noteiku­mos neparedzētā atvadu vēstule liecina viņam par labu. Ar to Magnuss, rēķinoties ar iespējamām šaubām, neap­gāžami skaidri pasvītroja, ka tā bijusi pašnāvība.

— Vai nebūtu bijis vienkāršāk uzrakstīt dažus atvadu vārdus? — Mūns pārsēdās tālāk no tēlnieka. Ja Menkupa kundze neieredzēja lētu cigāru smirdoņu, tad Mūnam dārgas tabakas parfimērijas aromāts šķita īsta sodība.

— Gēte ir viņa mīļākais dzejnieks, — Ballins paraus­tīja plecus. — Tādos brīžos mēs tiecamies atrast nomieri­nošu gudrību pie mūsu dižajiem priekštečiem.

— Sajā izrādē galvenā loma tika ierādīta man un Mūnam, — Deilijs pasmīnēja. — Bet ja mēs nebūtu at­braukuši?

— Sis jautājums tika apspriests, — Magda atsaucās.

— Tādā gadījumā Dīters ierosināja ataicināt privātde­tektīvus no Bonnas. Bet Magnuss nešaubījās par jūsu pie­krišanu.

— Dokumentā nav uzrādīts pašnāvības datums, — sa­vukārt piezīmēja Jensens.

— Tas darīts speciāli. Magnuss baidījās, ka mums nervi neizturēs, — Ballins runāja mierīga komentatora tonī, it kā ārkārtīgi vajadzīgo desmit tūkstošu zaudējums būtu tīrais nieks. — Ideja viņam radās, tikko Lo sāka mēģināt Būhenvaldes kundzes lomu. Pistole, cimdi, atvilktne, ģērb­tuve, no kuras ikviens no mums varēja tos paņemt. Viņš tūlīt novērtēja šīs iespējas. Pēc vienas no šīm desmit iz­rādēm viņš gribēja nošauties, bet, pēc kuras īsti, to mēs iepriekš nezinājām.

— Un jums sliktākā gadījumā nāktos desmit reizes atkārtot spēlē paredzētās izdarības? — Jensens jautāja.

— Jā, tas bija visbriesmīgākais. Vismaz labi, ka viņš atbrīvoja mūs no pārāk ilgas nervozēšanas, — Magda, it kā atbalstu meklējot, palūkojās tēlniekā.

— Tieši tas man vismazāk saprotams, — Lerhs dus­mīgi izkratīja pīpi pelnu traukā. — Es pašreiz smēķēju viņa tabaku, skatos, kā Klaina kungs izņem no portfeļa pa­pildinājumu testamentam un cenšos kaut ko sajēgt. Mag­nuss uzskatīja mūs par atkritējiem, vismaz mani un Magdu, un, ja jau pasvieda mums desmit tūkstošus, tad ne par velti. Par to mums vajadzēja pamatīgi pamocīties. Tad kāpēc viņš pēkšņi kļuva tik labiņš un apžēloja mūs, aiziedams no dzīves pašā pirmajā vakarā? … Mums laiks iet, Magda! Te mums vairs nav ko darīt.

Tēlnieks piecēlās, bet notārs aizkavēja viņu ar oficiālu žestu.

— Mans pienākums nolasīt jūsu klātbūtnē testamenta papildinājumu.

— Tas mums labi zināms, Klaina kungs, — Magda skumji sacīja. — Ja kāds no mums pirms termiņa atklās patiesību izmeklēšanas iestādēm, mūs visus izslēgs no mantošanas tiesībām.

— Pilnīgi pareizi, — notārs pamāja. — Papildinājums beidzas ar sekojošu formulu: «Tādā gadījumā spēkā stājas otrs testamenta papildinājums.»

— Vēl viens? — Ballins izbrīnā izdvesa.

— Varbūt vismaz šoreiz veiksies, — Magda nomurmi­nāja.

— Tātad … lasu: «Manis iecerētajai detektīvspelei bija arī otrs nolūks. Tā ir manu draugu pārbaude. Labi apzi­nādamies, cik tas nežēlīgi, tomēr darīju to tīšuprāt, lai pārbaudītu viņu īstās jūtas. Izturēt veselu nedēļu šo mo­rālo spīdzināšanu var tikai tas, kura draudzīgas jutas pret mani galvenokārt nosaka materiālās intereses. Tāpēc tam, kas atklās patiesību, novēlu visu pamattestamenta trešajā punktā paredzēto summu, tas ir, četrdesmittūk- stoš marku. Ja mana orākula reputācija atbilst īstenībai, tad varu pareģot, ka šis cilvēks būs Lovīze Knoopa, jo viņa vienīgā mani patiešām mīlēja.»

iestājās klusums. Lovīze, paķērusi no galda notariālo aktu, aizklāja ar to seju, droši vien pati nesaprazdama, ko dara. Deilijs atcerējās — uz mata tāpat pēc izrādes viņa Ballina mašīnā bija aizslēpusies aiz neļķu pušķa, lai izraudātos. Toreiz likās, ka viņa smejas. Bet viņa raudāja — toreiz un tagad.

— Svētās laimes asarasl — Ballina seja atgādināja tumšsarkaniem pavedieniem cauraustu baltu linu drānu. — Apsveicu, Lo! Tu izrādījies gudrāka par mums visiem.

— Kas? — Lovīze jautāja caur asarām.

— Dīters apsveic tevi, — Magda pieliecās tuvāk un no­glaudīja viņas nespēkā nokārušos roku. — Mēs arī! Man nav žēl, pat tāds kā gandarījums — vismaz vienu no mums Magnuss pa īstam mīlējis.

— Savstarpēji, — tēlnieks pasmaidīja. — Kā bērnu pasaciņā: alkatīgās māsas saņem pigu, bet pašaizliedzīgā pelnrušķīte — princi un visu valsti piedevām.

Lovīze noslaucīja asaras mutautā, ko notārs bija viņai pasniedzis ar profesionāli līdzjūtīgu žestu. Kabatlakats bija nevainojami tīrs, domāts ne jau paša vajadzībām, bet klientiem. Testamenta paziņošanas laikā tie gandrīz vienmēr raudāja. Laimes apietie no īstām bēdām, man­tojumu dabūjušie — aiz priekiem, kas ārējās pieklājības pēc tika apslacīti sēru asarām.

Lovīze atdeva mutautu, pieglauda matus un bez jeb­kādas izteiksmes pateica:

— Paldies par apsveikumiem, bet es atsakos.

— Lo, tu esi prātu zaudējusi! — Magda iesaucās.

— Apdomā, ko dari, — Ballins centās izlikties mierīgs.

— Tu labi zini, kāds mums visiem trim kritisks stā­voklis. Tavā vietā es noteikti paņemtu naudu — ja ne sev, tad lai palīdzētu draugiem.

— Draugiem? Magnusa draugiem es palīdzētu. Bet jums? — Lovīze to izkliedza un tūdaļ sabruka. — Es at­sakos, Klaina kungs!

— Nesteidzieties. Jūsu rīcībā nedēļa pārdomām, — no­tārs automātiski pateica, bet pats jau iebāza roku port­felī.

— Paldies, bet es esmu izšķīrusies. Galīgi! — Lovīze saplēsa dokumentu, ar kuru nupat bija aizklājusi sa­raudātās acis. Iemeta driskas pelnu traukā un ar dziļu nopūtu atslīga pret atzveltni.

Zvanīja tālrunis — asi, spalgi un tai pašā laikā neiz­sakāmi ikdienišķi pēc tikko notikušās scēnas. Jensens, nenolaizdams acis no Lovīzes, kura pēkšņi it kā kļuvusi skaistāka, paņēma klausuli. Izrādījās, ka no morga zvana dakteris Krauze.

— Līķa apskates rezultāti, — Jensens paziņoja. — Me­tastāzes. Krauze gan nav speciālists, bet pat viņš pārlie­cināts, ka operācija neko vairs neglābtu.

— Tātad lieliski, — Ballins piecēlās. — Pēc tam kad izmeklēšanas orgāni un augsti godājamā prese, — viņš pamirkšķināja Ainteleram, — pārliecinājušies, ka neviens no mums nav nošāvis Menkupu, pēc sentimentālas melo­drāmas, ko mums uz atvadām teicami notēloja Lovīze Knoopa, mēs beidzot varam iet. Jāatzīst — ne bez at­vieglojuma. Dzīvais Magnuss nomāca, mirušais — vēl vairāk.

— Brīdi uzmanības! — notārs izvilka no portfeļa jaunu dokumentu. — Paredzēdams, ka Lovīze Knoopa atteiksies no mantojuma, Magnuss Menkups sastādījis trešo papil­dinājumu.

— Trešo? Interesanti! — tēlnieks jau ceļā uz durvīm atgriezās. — Paskatīsimies, ko lielais acu apmānītājs iz­vilks šoreiz no savas žults!

— Cvikava kungs, jūs mani atvainosiet, ja pateikšu kaut ko, kas neietilpst manos oficiālajos pienākumos, — notārs dažas reizes piesita pie galda. — Kas attiecas uz žulti, tad nelaiķis salīdzinājumā ar jums bija īsts eņģe­lis, — viņš sirdīgi ieklepojās. — Stājos pie teksta lasīša­nas: «Paredzēdams mantinieka atteikšanos, lūdzu notariālo firmu «Klains un dēls» izlietot četrdesmit tūkstošus marku sekojoši. Desmit tūkstošus izmaksāt Lovīzei Knoopai, dzi­mušai 1931. gadā, bez atsacīšanās tiesībām, trīsdesmit tūkstošus novēlu sava drauga deputāta Ferdinanda Grun­dega nāves apstākļu izmeklēšanai, no tiem desmit Vtū.k- stošus pazīstamajiem amerikāņu detektīviem Semjuelam Mūnam un Kristoforam Deilijam saskaņā ar iepriekš iz­gatavotu jaunu līgumu. Atlikušos divdesmit tūkstošus piešķiru kā apbalvojumu par Grundega slepkavas apcieti­nāšanu. Manā rīcībā esošie fakti neļauj šaubīties, ka tā bijusi slepkavība ar iepriekšēju nodomu.»

— Grundegs nogalināts? — Ballins neskanīgi pārjau­tāja. — Tā nav taisnība!

Viņš atstāja istabu, vēl- aizvien neticīgi purinādams galvu. Tēlnieks un Magda sekoja pa pēdām. Palika vie­nīgi Lovīze. Viņa skatījās uz gleznu — lielu, melnu tuk­šumu tumšsarkanajā sienā. Parastam vērotājam tā varēja būt vienaldzīga. Bet šobrīd, aplūkodams audeklu kopā ar Lovīzi, Mūns ieraudzīja vairāk nekā vakar. Pie krusta pie­kalto prometeju cīņa ar ļaunumu nebūt nenorisinājās melnā tumsā. Pāri kaujas laukam ausa zilā cerību debess, jo ikviens cīnītājs tuvināja uzvaras stundu pat ar savu nāvi. Hamļmrgas orākula īstenais testaments karājās pie sienas. Kas to nesaprata, bija akls.