Hamburgas orākuls

teātris istaba

Ja neizrēkināsimies ar savu pagātni, tā izrēķi­nāsies ar mums.

MAGNUSS MENKUPS

Ja Zvaigznes laukums ir Parīzes sirds, tad Hamburgā tajā pašā lomā ir Alsteras ūdens baseins. Vairākas ielas nes šo vārdu daždažādās variācijās: Alsterkrasts, Alster- cilnis, Alsterterase, Piealstera.

«Teātris istabā» atradās Alsteras šosejā. Visnotaļ no klusumā iegrimušā Nacionālās sporta biedrības stadiona līdz pat Alsteras parkam tā bija automobiļu pieblīvēta. Uz katru citas markas mašīnu tur bija ducis folksvāgenu, neglītu vaboļu, bez kurām nav vairs iedomājama nedz Eiropas, nedz Amerikas ceļu ainava. Šajā nežēlīgajā kon­kurences cīņā vāciešiem palīdzējusi mietpilsoņa psiholo­ģijas izprašana — tas labprāt atsakās no skaistuma un ātruma, ja vien ir lēti un puslīdz ērti.

Brīvu vietu meklējot, vajadzēja izbraukāt visu ielu. Tā­lāko ceļu aizšķērsoja baltu lukturu apgaismotā tumši zaļā parka siena. Beidzot regulētājs ar transporta policijas lielo kokardi pie dīvainas formas cepures ar pūlēm atbrī­voja viņiem nelielu laukumiņu.

Nesteidzoties viņi devās uz teātri. Menkups, aizslēg­dams mašīnu, aizkavējās. Lovīze gaidīja. Viņa stāvēja zem luktura, gandrīz saplūzdama ar mijkrēsli, īsti sare­dzama bija tikai balta roka ar spīdīgo lakādas 'srnnu.

Mūns un Deilijs apstājās blakus. Klusējot viņi trijatā gai­dīja Menkupu. Jau pie pašām durvīm viņus panāca Bal­lins.

Teātris, kura darbība bija veltīta modernistiskiem mek­lējumiem, atradās senlaicīgā celtnē. Blakus dēlim ar paziņojumu, ka nams skaitās senatnes piemineklis, karājās vitrīna. Tajā neredzēja ne aktieru attēlus, ne izrādes ai­nas, vienīgi afišu ar autora vārdu un lugas nosau­kumu — «BŪHENVALDES KUNDZES CIMDI». Afiša izskatījas ka racionāls tipogrāfisks ielāps uz bagatīgi izro­tātā, klasicisma stilā veidotā frontona.

Izrāde nebija vēl sākusies. Skatuve, ne lielāka par res­torāna estrādes paaugstinājumu, grima tumsā. Kaut kas neskaidri vizēja dziļumā. Ar fantāzijas palīdzību nebija pārāk grūti iztēloties milzīgu suņa būdu un tikpat milzī­gas tumsā noslēpta cerbera acis. Bet mazajā zālītē blīvi sasēdinātie skatītāji, dzīvi tērzēdami, jau iepriekš iz­bauda to mirkli, kad briesmonis metīsies no savas būdas uz publiku. Lai cik baismīgi tas būtu, ķēde to visu pār­vērta uzjautrinošā skatā.

Sasveicinādamies ar daudzajiem paziņām, Menkups ceļā uz pirmo rindu nosauca saviem viesiem pazīstamus žurnālistus, literātus, aktierus vai vienkārši turīgus cilvē­kus, kuriem teātris bija viens no daudzajiem izklaidēša­nās līdzekļiem. Neatkarīgi no profesijas un materiālā stā­vokļa skatītāji dalījās divās daļās: viena bija ieradusies rūpīgi gludinātos uzvalkos un vakartērpos, otra demon­strēja pilnīgu nicināšanu pret drēbniekiem un frizieriem.

Sev par izbrīnu, Mūns pamanīja, ka Lovīze grasās ap­sēsties blakus Menkupam.

— Jūs taču piedalāties izrādē?

— Tikai pašā pēdējā ainā, — viņa paskaidroja, apsēz­damās krēslā.

Mūns ātri atstūma sānis Menkupu un ieņēma viņa vietu. Deilijs, pielietojis to pašu manevru, iekārtojās viņai otrā pusē. Menkups sarkastiski pasmīnēja, bet nekā ne­teica.

— Gribas zināt, ko mums piedāvās šoreiz, — Ballins nožāvājās. — Pagājušo reizi uz skatuves stāvēja četri augsti ķebļi, kas attēloja bāru. Aktieri sēdēja ar muguru pret skatītājiem un par kaut ko strīdējās. Kulminācijas brīžos viņi rādīja publikai savu priekšpusi. Ja vēl pieme­tina, ka seju vietā tiem bija maskas, jūs tūdaļ sapratīsiet, ka iedomātais bārs īstenībā nozīmēja modernās sabiedrī­bas alegoriju.

— Mūsu Dīters, kā visi dokumentālisti, necieni alego­rijas, — Menkups piezīmēja. — Viņa darbos visi figurē ar īstajiem vārdiem — gan slepkavas, gan upuri. Masku autors paglabā sev pašam.

— Magnuss, kā parasti, zobojas par manu «Ģenerāļu sazvērestību», — ne bez patikas konstatēja Ballins. — Tu taču neuzdrošināsies apgalvot, ka zem bezkaislīga vēstur­nieka maskas nepukst publicista karstā sirds? Patiešām, es uzskatu, ka būtu kauns attēlot mūsu laikmeta traģēdi­jas, ņemot palīgā butaforisku spaini, uz kura rakstīts «asinis».

— Nesen kāds paziņa aizvilka mani uz popmākslas iz­rādi, — Deilijs iejaucās sarunā. — Tur bija* spaiņi ar īstu krāsu, ko dalībnieki aiz neizprotamiem iemesliem triepa cits citam pa ģīmi. Bez tam bija tikpat neaptveramas izdarības, kurās skatītājiem tika piešķirta aktīva loma.

— Un jūs izturējāt līdz galam? — Ballins saviebās.

— Pateicoties trapecei. Tā visu laiku šūpojās pie gries­tiem.

— Ir gari jums dīvaina gaume, Deilija kungs, — Lo­vīze paraustīja plecus.

— Absolūti normāla, ja ņem vērā, ka esmu vīrietis un ka pie trapeces piesietajai sievietei bija lielisks augums, kuru nesedza pat vīģes lapa.

— Kad jūs redzējāt šo izrādi? — Mūns interesējās.

— Pirms nedēļas.

— Tad tāpēc jums kakls vēl joprojām pa pusei izmež­ģīts, — Mūns pavīpsnāja.

— Vai ievērojāt to resnīti? — Menkups pārtrauca viņu. — Ārkārtīgi atgādina Strausu. Tas ir Helgens. Veimāras republikā — teoloģijas students, pie Hitlera — tiesas pro­kurors, pie Adenauera — vadošs teātra kritiķis. Cerams, šīsdienas lugas autors nenogrēkosies pret nācijas svētu­miem, citādi viņam draud bezprincipiāla grafomāna slava.

Mūns, palūkojies tajā virzienā, aiz teātra kritiķa ma- sīvās muguras ieraudzīja pazīstamu seju. Tas bija krimi- nālreportieris Fredijs Aintelers.

Zāle iegrima tumsā. Uz apgaismotās, gandrīz pilnīgi tukšās skatuves stāvēja neapklāts galds un trīs krēsli. Vienā sēdēja noguris jauns cilvēks sagumzītā uzvalkā un gurdi šķirstīja biezu mapi.

— īsts stikls! — Ballins priecīgi iesaucās.

Iedomātā istaba, kurā* uzturējās jaunais, cilvēks, sa­plūda ar kulisēm. Tomēr tai bija arī dibensiena. Balta kartona siena ar nelielu caurspīdīgu kvadrātu, aiz kura melnēja tumsa.

— Tas nevar būt! — Tēlnieks- neuzskatīja par vajadzīgu klusināt balsi. Viņš nebija izņēmums. Skatītāji joprojām tērzēja — vieni pusbalsī, citi paskaļi.

— Jūtams, ka tu nekad neesi spēlējis futbolu pagalmā. Vai nu es pēc piedzīvotajiem skandāliem un pļaukām ne­spēšu atšķirt īstus stiklus no butaforijas?

— Un kāda tam nozīme? — Magda vaicāja.

— Vai tad pati nesaproti! — Ballins sašuta. — Eks­perimentālajam teātrim tas ir pavisam jauns virziens. Viņiem parasti, dzirdot vārdu «dekorācija», mati slienas stāvus. Jaunlaulātajiem jāapguļas tieši uz grīdas, — ja šim nolūkam izmantotu divvietīgu gultu, tā būtu mākslas zaimošana.

Nogurušais jaunais cilvēks uz skatuves turpināja pār­lapot mapi ar dokumentiem. Brīžiem, cilādams iedomātu zīmuli, viņš kaut ko pārsvītroja, brīžiem šo to atzīmēja iedomātā piezīmju grāmatiņā, palaikam nogrima domās. Publiku viņš pilnīgi ignorēja, un tā viņam atmaksāja ar to pašu.

— Viņš tēlo izmeklētāju! — Lovīze čukstus paskaid­roja. Viņa vienīgā centās ievērot klusumu.

— Un vai viņš vēl ilgi domā turpināt tādā pašā garā? — Deilijs jautāja.

— Kurš? Valters Hildebrands? — Ballins atsaucās. — Reiz resnais Helgens dzērumā pasludināja Hildebranda klusēšanu daiļrunīgāku par Šekspīra varoņu klaigām, kopš tā laika viņš arī cenšas parādīt sevi no labākās puses! — skaļi ironizēja Ballins, vai nu aizmirsis, ka sēž pirmajā rindā, vai tīšām kaitinādams aktieri.

Nogurušais jaunais cilvēks pašķielēja uz viņu, satvēra aktu vākus, it kā grasīdamies mest Ballinam acīs, tomēr izdzēra vienīgi glāzi iedomāta ūdens un nomierinājies turpināja savu nodarbību.

Skatītājiem jau nāca smiekli. Ja darbība saskaņā ar Lesinga izstrādātajiem Hamburgas dramaturģijas liku­miem sāktos ar priekškara pacelšanos, viņi justos aizvai­noti. Uz šejieni nāca eksperimenta dēļ. Bet mēmā prelīde pat viņu izsmalcinātajai gaumei vilkās par ilgu.

To sajutis, jaunais cilvēks aizpogāja visas savas div­rindu žaketes pogas un skaļi sauca:

— Anna, lūdzu, sēdieties pie rakstāmmašīnas! Trīs ko­pijas!

Deilijs ar cerībām lūkojas uz skatuvi. Bet uz tās nekas neparādījās — ne rakstāmmašīna, ne glīta mašīnrakstī­tāja. Viņš tūlīt pārlaida skatienu zemajiem griestiem.

— Meklējat trapeci? — atskanēja Lovīzes apslāpēti smiekli.

— Esat sagatavoju-sies? — Jaunais cilvēks, staigādams pa skatuvi, iesāka diktēt: — Virsraksts: «Slēdziens sakarā ar Ernas Būhenvaldes, dzimušas Ilamburgā 1914. gadā, luterāņu ticības, dzīvojušas Strezemana ielā 31, pašas namā, slepkavību.»

Tālāk sekoja notikuma izklāstījums. Būhenvaldes kun­dzes kalpone, ieradusies agri no rīta, atrada nama durvis uz dārzu atvērtas. Ieskrējusi guļamistabā, viņa ieraudzīja gulta palagu ar asins traipiem. Segu nekur neredzēja. Policijas suņi uzgāja asinīm piesūkušos segas drisku uz žoga, kas šķīra dārzu no neapbūvēta laukuma. Laukumā viņi atrada krūmos iemestu «Valtera» sistēmas pistoli, no kuras bija šauts trīs reizes. Ekspertīzē noskaidrojās, ka asinis uz palaga un uz segas driskas pieder pie AB gru­pas. Tā kā Ernai Būhenvaldei tāda pati asins grupa, slep­kavības fakts nav apšaubāms. Kas attiecas uz noziegumu, tas noticis tā: nošāvis Ernu Būhenvaldi ar «Valtera» sis­tēmas pistoli, slepkava ietinis līķi segā un pārsviedis pāri žogam. Droši vien viņš vēlāk iemetis to automašīnā, lai aizvestu un noslīcinātu Elba.

Deilijs atviegloti nopūtās. Detektīvgabals uz ķebļiem sēdošo masku vietā — tā tomēr bija veiksme. Viņš lab­prāt piedeva autoram realas mašīnrakstītājas trūkumu un pārējos abstraktos untumus, kas nodrošinājuši lugas uzņemšanu šā teātra repertuārā. Tikpat viegli viņš sa­mierinājās ar to, ka dramatisku šāvienu vieta dzird vien­muļu diktēšanu. Galvenais —"tā nav absurda pļāpāšana par it neko, bet loģisks rieksts, ko skatītājs var pacensties pārkost mazliet ātrāk par autoru.

Vairumam bija pilnīgi cits ieskats. Izrādīt šajā labas gaumes svētnīcā vulgāru lugu par slepkavību nozīmēja dot pļauku skatītājiem. Vienīgi doma, ka direkcija diez vai uzdrošinājusies to darīt, atturēja publiku no'skaļiem protestiem. Ļaudis cerēja, ka kriminālais iesākums ir tikai viltus manevrs. Tūlīt nogalinātā Būhenvaldes kundze pār­radīsies no viņpasaules, viņas pavestais izmeklētājs, sa­jucis prātā, nolems, ka nogalināts īstenībā ir viņš pats, starp īsto un iedomāto mironi iesāksies diskusija par dzī­ves jēgu. Un tā līdz lugas beigām, kad izmeklētājs pa­skaidros publikai, ka visu šo notikumu pats izgudrojis, lai mazliet kliedētu ikdienas garlaicību.

Menkups reaģēja gluži citādi. Jau pirmie vārdi lika viņam saspringt. Sākumā viņš vēl pārtulkoja Mūnam kvintesenci, bet vēlāk tulka pienākums bija jāuzņemas Deilijam. Lai izskaidrotu Mūnam, kas notiek uz skatuves, viņam vajadzēja visu laiku liekties pāri Lovīzei. Tāpēc viņš dabūja redzēt ko ļoti dīvainu. Aktrise sēdēja, kramp­jaini ieķērusies savā somā. Viņas ieplestie redzokli pauda šausmas. Šķita, nezināmā autora sacerētais stāsts par nez kādas Būhenvaldes kundzes noslepkavošanu Lovīzes pārdzīvojumos kļūst par realitāti.

Bet nogurušais izmeklētājs joprojām diktēja savu slē­dzienu. Ernas Būhenvaldes rakstāmgalda atvilktnē atrasta nepabeigta vēstule, kas adresēta Federālās Republikas gal­venajam prokuroram. Pirmās rindas ļāvušas spriest, ka" runa ir par diviem viņas paziņām, kas viņai atzinušies vissmagākajos noziegumos. Izmeklēšanā noskaidrojies, ka šie paziņas ir pensionētais ierēdnis šulcs un bijušais ko­mersants, tagadējais rantjē Virts, kuri pēdējā laikā bieži apciemojuši Būhenvaldi. Kāda kaimiņiene redzējusi viņus ieejam Ernas Būhenvaldes namā pēc pulksten divpadsmi­tiem tieši tajā naktī, kad izdarīts noziegums. Ekspertīze konstatējusi, ka uz «Valtera» sistēmas pistoles atrastie pirkstu nospiedumi pieder Šulcam un Virtam. Abi apcie­tināti. Viņiem tiek inkriminēta ar iepriekšēju nodomu ko­pēji izdarīta Ernas Būhenvaldes nogalināšana.

Šis pagrieziens bija tīri krimināllugas garā. Zālē atska­nēja diezgan skaļas protesta balsis. Skatītāji puslīdz no­mierinājās tikai pēc tam, kad nogurušais jaunais cilvēks pavēlēja:

— Atvest apsūdzēto Šulcu!

Iedomātie policisti ieveda apcietināto. Pats viņš bija pilnīgi reāls — pusmūža cilvēks ar nelielu vēderiņu un gaišām tuvredzīgām acīm.

— Apsēdieties! — izmeklētājs uzaicināja.

Šulcs paklausīgi apsēdās. Satraukumā drebošā balsi viņš sāka skaidrot, ka tas esot nožēlojams pārpratums, ka viņam ar Būhenvaldes kundzi bijušas visdraudzīgākās attiecības, ka nekad līdz šim nav vēl sodīts.

— Paskaidrojiet — kā uz ieroča varēja būt jūsu pirkstu nospiedumi?

— Vēlu vakarā man piezvanīja Būhenvaldes kundze. Lūdza nekavējoties atbraukt, viņai esot smaga depresija. Mūsu attiecības nebija intīmas, tomēr biju tai ļoti pie­ķēries. Būhenvaldes kundzei piemita sievietēm diezgan reta īpašība — viņa bija lieliska klausītāja. Kaut kas viņā bija tāds, kas mudināja būt vaļsirdīgam, bet mūsdienās sevišķi augstu vērtē cilvēku, kuram vari uzticēt visus sa- ,vus pārdzīvojumus. Ja neskaita Virta kungu, viņa bija mans vistuvākais draugs. Šis pusnakts izmisuma klie­dziens satrauca mani. Uzskatīju par savu pienākumu no­mierināt viņu. Paša mūžā ne vienu reizi vien gadījušies bezcerīgi brīži, bet allaž esmu uzskatījis, ka cilvēkam nav tiesību iet bez cīņas bojā. Atnācis pie Būhenvaldes kun­dzes, sastapu tur priekšā Virta kungu … Kaut gan labi neatceros, iespējams, viņš ieradās mazliet vēlāk par mani. Būhenvaldes kundze paziņoja mums, ka nolēmusi izdarīt pašnāvību. Viņa parādīja šim mērķim nopirkto «Valtera» sistēmas pistoli. Mēs ar Virta kungu pūlējāmies nemanot paņemt pistoli, bet šī viltība neizdevās … Kā tagad paši redzat, mūsu pirkstu nospiedumi liecina par vishumānā­kajiem nodomiem.

— No jūsu stāsta izriet, ka Būhenvaldes kundzei, rādot jums pistoli, bijuši rokās cimdi.

— To es neapgalvoju. Nekādu cimdu viņai, protams, nebija.

— Bet uz pistoles trūkst viņas pašas pirkstu nospie­dumu. Tas ne tikai pierāda, ka viņa nogalināta, nevis izdarījusi pašnāvību, bet arī apgāž j-ūsu aplamo izdomā­jumu, it kā viņa būtu jums rādījusi ieroci. Un tagad iepa­zīstināšu jūs ar galveno pierādījumu. Lūk, viņas nepa­beigtā vēstule, kur jūsu vārds tiek minēts līdzās Virta vārdam.

— Atļausiet! — Šulcs paņēma vēstuli, dažas reizes uz­manīgi pārlasīja, tad iegrima domās. Starmeša gaisma, kas krita uz baltā papīra, ietrīcējās, lēnām slīdēja augšup un apstājās uz Šulca sejas. Mazajā zālītē, kur pat pēdējā rinda atradās gluži tuvu skatuvei, katram skatītājam bija iespēja izsekot dažādu domu cīņai, kas atspoguļojās ne­kustīgajā, nedabiski bālajā sejā. Beidzot vaigu muskuļi atslāba — Sulcs bija atradis izeju.

— Jūs esat mani pārliecinājis, — balss skanēja aizsma­kusi. — Bet pievēršu jūsu uzmanību tam, ka vēstules teksts iztulkots nepareizi. Cik noprotu, manu vārdu Bū­henvaldes kundze min tai sakarībā, ka varu nodot liecību par Virta kunga noziegumiem … Tagad arī es vairs ne­šaubos, ka viņš nogalinājis Būhenvaldes kundzi. Starp citu, nupat atcerējos, ka pēc mūsu kopējās aiziešanas viņš ar aizdomīgu skubu atvadījās no manis. Virts ir bries­mīgs cilvēks! Es uzskatu par savu pienākumu izstāstīt visu, ko savas nāves dēļ nepaguva Būhenvaldes kundze.

— Pirms brīža jūs viņu dēvējāt par savu labāko draugu, — izmeklētājs atgādināja.

— Pilnīgi pareizi. Kas ir draugs šajā pasaulē, kur katrs lūko otram pārkost rīkli? Cilvēks, kas nespēj nodarīt mums īpašu ļaunumu. Pārāk daudz zināju par viņu, tāpēc viņš man nebija bīstams.

Publika nomierinājās. Droši vien tas ir sākums gaidīta­jai diskusijai par dzīves jēgu. Tiesa, pārāk primitīvs un pasekls autoram, kas uzdrošinājies debitēt «Teātrī istabā». Tomēr, ņemot palīgā nemitīgos pārpratumus, sarežģīju­mus, zemtekstus, iespējams vēl sasniegt to miglaino stā­vokli, bez kura nav iedomājama īsta, moderna māksla.

Bet lugas varonis neattaisnoja uz viņu liktās cerības. Sulcs nefilozofēja, nestrīdējās, neprātoja. Ar reģistrācijas aparāta precizitāti, ne reizi neatkāpies no lietišķā toņa, neizlaidis ne mazāko sīkumu, viņš izklāstīja Virta bio­grāfiju. Savu karjeru Virts sācis Zaksenhauzenas koncen­trācijas nometnē un beidzis Alžīrijā. Katrs viņa solis bijis noziegums. Dienesta centībā izdarītajām zvērībām pie­skaitāmas vēl lielākas, vēl nežēlīgākas, kuru vienīgais mērķis bijis uzjautrināt sevi. Par to, kas risinājies kon­centrācijas nometnēs, Sulcs stāstīja kā neitrāls aculieci­nieks, kurš, ja varētu ticēt viņam, visādi pūlējies palīdzēt ieslodzītajiem. Kas attiecas uz Alžīrijā veiktajiem «varoņ­darbiem», tad pats Virts bieži vien lielījies ar tiem.

Zāles dziļajā klusumā vārdu pa vārdam krita Šulca nesteidzīgais vēstījums. Jā, tas nebija nedz absurda teāt­ris, nedz kriminālgabals. Tas bija pamflets, nežēlīgs savā patiesajā kailumā, drausmīgajā dzīves īstenībā, kas ne­prasīja nekādus dramaturģiskus izskaistinājumus. Ne­vis autora izdoma, bet dokuments. Katra lietišķā tonī izstāstītā epizode pamatojās uz patiesiem notikumiem. Un to saprata ikviens skatītājs.

Mazajā zālītē varēja just sadedzinātu līķu smaku, caur sienām un griestiem spiedās spīdzināto šaušalīgie vaidi, tumsā, kas melnēja aiz skatuviskās istabas loga, iezīmējās nebeidzamas, bezsejainas kolonnas, kas brida uz iepriekš izrakto bedri.

Gaisma uz skatuves nodzisa, it kā negribot zālē iedegās lustras. Klusējošie skatītāji ar atvieglojumu saprata, ka tas nozīmē starpbrīdi.

Menkups piecēlās pirmais. Stāvot blakus vēl sēdošajiem skatītājiem, viņš izskatījās neparasti liels un jauneklīgs.

— Kā patīk, kolēģi? — Menkups vērsās pie pazīstama žurnālista.

— Ja nezinātu, ka jūs sauc Menkups, nevis Arno Hels, domātu, ka "lugas autors stāv manā priekšā, — tas atrūca.

— Spriežat pēc rokraksta? — Menkups miermīlīgi pa­smaidīja.

— Pēc žults!

— Nežēlība vienmēr ir bezjēdzīga, — iejaucās sarunā cits žurnālists. — Nekādā ziņā neattaisnoju hitleriešu teroru. Bet atgādināt to tik naturālistiskā formā ir ne mazāk pretīgi un nežēlīgi. Ir tikai viens ceļš, kā atbrīvo­ties no ļaunuma — pēc iespējas ātrāk aizmirst to.

— Jums taisnība, kolēģi, — Menkups sarkastiski pa­smīnēja. — Tai ziņā, ka izteicāt vispār pieņemto viedokli. Būt vairākumā allaž uzskatīts par taisnības pazīmi…

— Sī luga man šķebina dūšu, — pirmais žurnālists iekaisa. — Jūsu ironija nepierādīs man pretējo. Ja nepār­stāsim atskatīties uz savu pagātni, nespēsim spert ne soli uz priekšu. Autors ir ne tikai sadists, bet arī bezcerīgs muļķis.

— Jūs sakāt — aizmirst? Tā ir strausa gudrība, — Menkups turpināja strīdu foajē. Daļa skatītāju pulcējās pie garderobes, citi grupiņās aizrautīgi diskutēja. — Auto­ram, acīm redzot, ir cits viedoklis. Mūsu pienākums izrakt no kapiem visas šausmas un nolikt kā «memento mori» līdzās galdam, pie kura Rietumvācija slēdz izdevīgus da­rījumus ar veikala partneriem un ar savu sirdsapziņu.

Nenogaidīdams turpmākos iebildumus, Menkups pagrie­zās pret saviem pavadoņiem. Ballins, Magda un tēlnieks apsprieda lugu, kas viņiem visumā patika. LovīzeMdusēja, nereaģēdama uz Deilija divdomīgajiem jokiem. Mūns stā­vēja zem uzraksta, kas izmeklēti laipnā formā aicināja atturēties no smēķēšanas, un nikni kūpināja cigāru. Men­kups drīz vien tulka funkcijas bija uzvēlis uz Deilija ple­ciem, viņš, savukārt aizrāvies ar lugu, nevīžoja tās izpil-, dīt. Galu galā izrāde Mūnam sāka likties kā mēma pan­tomīma, kur tikai laiku pa laikam atskanēja kāds vārds.

— Paniska bēgšanai — Ballins noskatījās ļaužu straumē, kas plūda uz durvīm. Uz ielas atskanēja iedar­bināto motoru rūkoņa. Nepārtraukti signalizēdami, auto­mobiļi brauca projām.

— Ja es būtu lugas autors, tad uzskatītu to par spožu panākumu. — Menkups sarāvās no aukstuma. Pa atvēr­tajām durvīm ieskrējušais caurvējš kustināja logu aiz­karus. Aukstais āra gaiss, nesdams līdzi benzīna smaku un noziedējušo liepziedu vājo aromātu, viļņoja pa gaiteni.

— No kā viņi bēg? No patiesības! Viņiem nebūtu iebil­dumu pret aromātiskām zālēm balzamētu mūmiju. Bet viņiem pasniedz smirdošu mironi, kas turklāt grasās aug­šāmcelties.

— Es tomēr esmu priecīgs, Magnus, ka tu neesi autors, — Ballins pamāja uz Helgena piekritējiem, kas kaismīgi žestikulēja. Vadošā teātra kritiķa smagnējais augums drebēja aiz sašutuma. — Resnais Helgens un viņa cīņas biedri ir nedomā dezertēt. Redzēsi, viņi pat izsauks autoru.

— Lai sadotu viņam pa purnu? — Menkups pamāja.

— Paldies dievam, tikai pārnestā nozīmē.

— Kas var zināt, — Magda atsaucās. — Rīt Helgens izpērs viņu rakstā, parīt kāds no viņa draugiem uzskatīs steku par daudz iedarbīgāku kritikas ieroci.

— Parīt? — Menkups klusi smējās. — Domājams, tolaik autors jau atradīsies ārpus jebkurām briesmām.

— Tu runā tā, it kā zinātu, kas ir šis noslēpumainais Arno Hels, — Ballins piezīmēja.

— Vienkārši uzskatu viņu par pietiekami piesardzīgu,— Menkups nomurmināja. — Skat, kur teātra direktors! Ce­rams, viņš nodrošinājies pret miesas bojājumiem!

Helgens pieskrēja pie direktora, viņam pievienojās lie­lākā daļa palikušo skatītāju.

— Skandāls! — atskanēja teātra kritiķa sašutuma pilnā balss.

Direktors mēģināja taisnoties. Helgena kungam labi zināms, ka teātris eksistē galvenokārt no mecenātu

atbalsta. Ja tie pēdējā laikā neliekas ne zinis par Hambur­gas vienīgo intelektuālās domas centru, vai var visā vainot direkciju vien? Protams, arī viņam pašam luga nav gluži pa prātam, toties autors sedzis visus izdevumus. Katrā ziņā viņš, direktors, nepieļaus nevienu lieku izrādi virs norunātajām desmit. Viņš ļoti lūdz cienījamo Helgena kungu atgādināt savā recenzijā, ka teātris neesot krogs ar striptīzu un tādēļ atkarīgs no sabiedrības finansiālā atbalsta.

Trešais zvans izbeidza debates kuluāros. Otrais cēliens sākās gluži tāpat kā pirmais. Kamēr izmeklētājs, kas izskatījās vēl vairāk noguris, šķirstīja izmeklēšanas ma­teriālus, Mūns pārlaida skatienu zālei. Gandrīz puse vietu bija tukšas. Tie, kas nolēmuši sagaidīt beigas, saspringti klusēja. Pēc pozām un sejas izteiksmes varēja viegli uz­minēt viņu attieksmi pret lugu. Helgena piekritēji atgā­dināja mītiņa dalībniekus, kas gatavi ik brīdi varmācīgi noraut runātāju no tribīnes. Arī pārējie maz līdzinājās parastiem teātra apmeklētājiem: plaukstās ieslēptas sejas, noliektas galvas, sažņaugti pirksti. Tā izskatās tiesas prāvas klausītāji.

Izmeklētājs izsauca apsūdzēto Virtu — stiegrainu pus­mūža vīru ar militāru stāju. Virts tāpat apzvērēja savu nevainību, ar tādiem pašiem sīkumiem izstāstīja par Bū­henvaldes kundzes pusnakts telefona zvanu, viņas nodomu izdarīt pašnāvību, par pistoli, ko viņa tam rādījusi. Izmek­lētājs atkal uzrādīja galvenajam prokuroram adresēto ne­pabeigto vēstuli, kas atstāja uz Virtu tādu pašu iespaidu kā uz pirmo apsūdzēto. Bet viņš iztulkoja to savā labā. Būhenvaldes kundzes nolūkos bijis pavēstīt par Šulca izdarītajiem briesmīgajiem noziegumiem. Viņa — Virta vārds minēts vēstulē tikai sakarā ar liecību, ko tas var sniegt par Šulcu.

Un Virts ņēmās stāstīt visu, ko zināja par savu draugu. Tas bija gandrīz burtisks pirmās pratināšanas atkārto­jums. Vienīgā starpība — nāves nometnēs iegūto praksi Šulcs pēc kara pielietojis nevis Alžīrijā, bet Kongo, un varbūt vēl tas, ka sīkumi bija pat šausmīgāki. Sevi pašu Virts lūkoja nostādīt kā disciplinētu kareivi, kuram allaž riebusies pārmērīga cietsirdība.

Lugas pretinieki reaģēja ar svilpieniem un kliedzieniem. Droši vien autors bija paredzējis tādu publikas reakciju. Ne jau velti uz neapklātā galda, kur pirmajā cēliena atra­dās vienīgi aktu vaki, tagad stāvēja mikrofons. Jau pēc pirmajiem svilpieniem tika ieslēgti skaļruņi. Virta briesmī­gais stāsts pērkonīgiem dārdiem gāzās pār zāli. Vārdi dunēja, plosīja satrauktos nervus … Jērikas bazūnes, pa­saules gals, pastardiena — tas viss aumaļām plūda no mazās skatuvītes, kur uz parasta krēsla sēdēja neievēro­jams cilvēks, vārdā Virts. Nomocītie nelaiķi piecēlās no kapiem, bendes smejoties dalīja zelta zobus un gredzenus ar pirkstu galiem, briesmīgs dievs bez sejas, ar kāškrustu uz rokas saites deva instrukcijas …

Pat Mūns, kurš maz ko bija sapratis, svīda aiz neiedo­mājama sasprindzinājuma. Magdai kļuva karsti. Nometusi jaku, viņa pārlika to pāri krēsla atzveltnei. Skaļruņi ap­klusa. Apdullinātie skatītāji pamazām sāka atjēgties.

Tikmēr izmeklētājs bija pavēlējis atvest Sulcu — kon­frontācijai ar Virtu. Dažas minūtes viņi turpināja apsū­dzēt viens otru, nemaz nemēģinādami apgāzt apvainoju­mus.

— Pietiek! — izmeklētājs izbeidza viņu ķīviņu. — Pēc visa dzirdētā esmu nācis pie vienīgā loģiskā slēdziena, ka Būhenvaldes kundzi esat nogalinājuši jūs abi pēc iepriekšējas vienošanās.

Un te nu beidzot iesākās diskusija, ko skatītāji bija gaidījuši labi sen. Gan ne par dzīves jēgu, bet par atšķi­rību starp dienesta pienākumu un slepkavību- ar iepriek­šēju nodomu.

Sulcs un Virts metās uz vienu roku, lai pierādītu izmek­lētājam viņa lielo maldīšanos un realitātes pilnīgo neiz­prašanu. Viņi centās izskaidrot, ka tiem piedēvētais no­zieguma motīvs, vēlēšanās izbēgt no soda par pagātnes nodarījumiem — absolūti smieklīgs. Esot gan iespējams, ka Būhenvaldes kundze prāta aptumsuma brīdī patiešām grasījusies ziņot prokuroram par viņu tā sauktajiem no­ziegumiem. Taču viņa, tāpat kā cienījamais izmeklētāja kungs, aizmirsusi, ka hitleriskajā Vācijā, Alžīrijā _un Kongo viņi tikai izpildījuši citu pavēles. Pat ja varētu iero­sināt izmeklēšanu, sods, ņemot vērā noilgumu un tagadējo politisko situāciju, būtu niecīgs. Toties par Būhenvaldes kundzes nogalināšanu tiesiskā demokrātiskā valstī, kur likums svēti sargā personības neaizskaramību, viņi sa­ņemtu visstingrāko sodu, ieskaitot mūža ieslodzījumu. Vai izmeklētāja kungs patiešam uzskatot viņus par pilnīgiem plānprātiņiem?

Deilijs pienācīgi novērtēja šo ironijas pilno paradoksālo pagriezienu. Ar nokavēšanos atcerējies, ka Mūnam liegta šī iespēja, viņš uz ātru roku paskaidroja dramatisko situ­āciju. Pie tam viņa skatiens nejauši pakavējās pie Magdas Strēlicas atzveltnei pārmestās jakas. Tikai tagad Deilijs ievēroja, ka to var valkāt uz abām pusēm. Bālganā ceriņ- krāsā no vienas, tumši sarkanā no otras — tā uzbudināja kadu smadzeņu centru, modināja vai nu asociācijas, vai konkrētu ainu. Gan kafejnīcā, gan tagad teātrī Deilijs bija redzējis vienīgi mēļo pusi. Kāpēc tad tieši ķiršu krāsa likās tik pazīstama? Varbūt tādēļ, ka tā vairāk harmonēja ar viņas glazē cimdiem, teātra somiņu un ādas portsigāru, kuriem bija tāds pats tonis?

Deilijs no jauna pievērsās skatuvei. Šķita, ka personas, kas darbojas lugā, paguvušas samainīties lomām. Pretar­gumentu dzelžainā loģika bija nospiedusi izmeklētāju uz ceļiem. Gandrīz pazemīgi viņš lūdza piedošanu par bēdīgo juridisko pārpratumu. Sulcs un Virts, augstprātīgi smie­damies, ieteica viņam turpmāk būt mazliet gudrākam. Luga, acīm redzot, tuvojās beigām. Ja šai teātrī eksistētu priekškars, skatuves strādnieks jau stāvētu kaut kur, ga­tavs ik brīdi to nolaist.

Tādēļ ne Deilijs, kas jau sen bija pārstājis vērot Lo­vīzi, ne Mūns nepamanīja viņu pieceļamies. Mūns attapās, tikai ieraudzījis atvērtu somu, no kuras viņa ar zibenīgu kustību izrāva pistoli. Viņš strauji pielēca, lai izsistu no rokas ieroci, bet kāds (vēlāk izrādījās — Menkups), ap­ķēris viņu abām rokām, iespieda atpakaļ krēslā. Deilijs vispār nepaguva reaģēt.

Zālē pēkšņi iedegās gaisma. Lovīze Knoopa puspagrie- zienā pret publiku paspēra soli uz priekšu, viens pēc otra noskanēja divi šāvieni, Šulcs un Virts kā nopļauti saļima.

Un, pirms Mūns paspēja aptvert, ka tā ir lugas epizode, Lovīze ar pistoli rokā uzlēca uz skatuves. Zāle atkal iegrima tumsā.

— Kas jūs esat? — vaicāja pilnīgi apstulbušais izmek­lētājs.

— Erna Būhenvalde!

Zāli satricināja troksnis. Patlaban tā atgādināja apburtu mežu, kurā atdzīvojušies visi koki reizē. Neatkarīgi no viedokļa dramatiskais efekts pārsteidza itin visus.

— Jā, es esmu Erna Būhenvalde. Viss, ko viņi pastās­tīja par tās nakts sarunu, atbilst patiesībai. Es tiešattf"»rā­dīju viņiem pistoli. Manu nodomu īstenošanai bija nepie­ciešams, lai abi atstātu savus pirkstu nospiedumus. Bet es prātoju nevis par pašnāvību, bet par atmaksu. Tādiem cilvēkiem nav tiesību dzīvot. Jūs man piekrītat?

— Kā cilvēks — pilnīgi piekrītu. Bet kā likuma pārstā­vis esmu bezspēcīgs. Mūsu zemē nav reālas iespējas sodīt par tādiem noziegumiem.

— Tieši tāpēc sagatavoju ša inscenējumu, izgudrodama tādus lietiskus pierādījumus, kuri pierādītu viņu vainu manis noslepkavošanā. Nebiju aplēsusi, ka godīgiem vā­ciešiem atlicis viens vienīgs ceļš — pašu rokām gādāt par taisnīgu atmaksu!

— Kā cilvēks varu jūs saprast. Pat palīdzētu noslēpt līķus. Bet kā izmeklētājs esmu spiests jūs apcietināt. Uz lietišķu pierādījumu pamata.

— Uz kādu?

— Pirmkārt, atradīsies aculiecinieki, kas dzirdējuši šā­vienus.

— Par to varat neuztraukties. Paklausieties, kas notiek uz ielas!

Būhenvaldes kundze pieiet pie loga un atver to. Istabā ielaužas uzbudināta pūļa daudzbalsīgi kliedzieni. Tas prasa atbrīvot Virtu un Sulcu, apmētādams izmeklētāju hitleriešu laikam raksturīgiem lamu vārdiem.

Izmeklētājs ātri aizcērt logu.

— Tiešām nezinu, — viņš saka vilcinoties. — Ir vēl citi pierādījumi.

— Kādi?

— Jūsu pirkstu nospiedumi uz pistoles.

Būhenvaldes kundze smejas, tad lēnām novelk no abām

rokām kaut ko neredzamu un nomet uz galda.

— Te būs mani cimdi! — tikai tagad, kad izmeklētājs tos paceļ, skatītāji pārliecinās, ka tie tiešām cimdi. Pilnīgi caurspīdīgi, gandrīz bez svara. — Tātad varat nomierināt savu dienesta apziņu — nospiedumi nav ^atstāti — tāpat kā tajā vakarā, kad rādīju pistoli Sulcam un Virtam … Paņemiet tos! Un pistoli arī! Tie jums vēl noderēs, ja esat par īstenu tiesu!

Būhenvaldes kundze aiziet. Izmeklētājs neaizkavē viņu. Tas smagi apsēžas un domīgi raugās uz viņas atstātajiem priekšmetiem.

Loga stikls ar skaļu šķindoņu saplīst. Birst drumslas. Istabā iemestais akmens notriec no galda vākus ar izmeklēšanas materiāliem. Pūlis uz ielas dzied «Deutsch- land, Deutschland uber ailes!». Melodijā trauksmaini ievi­jas hitleriešu himnas — Horsta Vesela dziesmas skaņas. Tumsu aiz sasistā loga nomaina ugunīga blāzma — hitle­riešu nodedzinātā reihstāga ugunīgs atgādinājums.

Izmeklētājs izslējies stāv istabas vidū. Baismīgās lies­mas apgaismots, viņš uzvelk neredzamos cimdus un no­glabā pistoli kabatā.

Skatuve nogrima tumsā, bet zālē lustru vietā iedegās tikai avārijas gaisma pie izejas durvīm. Un, kamēr nebija izgājis pēdējais apmeklētājs, skatuves dziļumā joprojām plosījās ugunsgrēks.