Hamburgas orākuls

ceļinieka nakts dziesma

Viss atkarīgs no rakursa. Ļauno lietuvēnu var nofotografēt tā, ka viņš izskatīsies kā apburoša nāra, un ari otrādi. No velnu kārtas eņģeļu kārtā iekļuvušie hitlerieši to sauc par vēsturiskas taisnī­bas atjaunošanu, visi pārējie — par neonacismu.

MAGNUSS MENKUPS

Fredijs Aintelers runāja pa telefonu ar redakciju, pie tam jau desmit minūtes. Pa šo laiku netika pārmīts neviens vārds. Deilijs soļoja pa istabu, apstādamies te pie loga, te pie gleznas. Mūns, iegrimis domās, pirkstos gro­zīja aizzīmogotu, brūnā iesaiņošanas papīrā ievīstītu priekšmetu, ko aizejot bija atstājis notārs. Lovīze skatījās Aintelera atnestos laikrakstus. Beidzot Fredijs nolika klau­suli.

— Baidos, ka šī negaidītā sensācija novedīs mūsu gal­veno redaktoru trako mājā, — viņš teica. — Jau bija salikts materiāls kārtējam numuram. Tagad vajadzēs mest atpakaļ burtliča kastē.

— Jā, kļūmīga situācija, — Mūns nostiepa.

— Es jūs netraucēju? — Lovīze kautri vaicāja.

— It nemaz, — Deilijs atteica. — Tieši otrādi, gribēju vēl par šo to apspriesties ar jums.

— Tātad es drīkstu palikt, — Lovīze nopriecājās, klusi piebilzdama: — Man taču nav kur iet.

— Ja vien Menkupa kundze nesabojās mums šo prieku, — Deilijs pasmīnēja, bet tūdaļ pārgāja uz no­pietnu toni. — Kā jūs varējāt piekrist šai spēlei? Pārējos es vēl saprotu, viņiem svarīgākais bija nauda.

— Man tās vajadzēja ne mazāk, — Lovīze skumji pa­smaidīja. — Bet, kā redzējāt, atkal nevarēju sevi pievārēt, lai gan tas būtu mans vienīgais glābiņš … Jau pašā sā­kumā uzskatīju, ka Magnusa detektīvrēbuss ir pārāk šau­šalīga rotaļa. Ja galu galā tomēr piekritu, tad vienīgi tādēļ, ka Magnuss pakļāva mani savai gribai. Viņš prata to darīt. Vienkārši pateica: «Lo, man tas ir ļoti sva­rīgi,» — un es piekāpos.

— Jūs sacījāt — šaušalīga? — Mūns viņu pārtrauca. — Drīzāk dīvaina. Pūlējos sagudrot pārliecinošu, viņa raksturam atbilstošu motīvu. Vai patiešām spīdoša de- tektīvautora godkāre, kura vainagotos lauriem vismaz pēc nāves? Ja tas tā būtu, es viņu vairs necienītu. Te ieguldīts kaut kas lielāks. Varbūt viltotu draugu atšķirošana no īstiem? Bet, pēc visa spriežot, Menkups jau iepriekš pare­dzēja, ka jūs vienīgā būsiet viņa piemiņas cienīga. Tad kāda velna pēc viņam, ironiskajam Prometejam, bija va­jadzīga šī, lai gan spīdoši iecerētā, 'bet būtībā tomēr sīku­mainā pārbaude?

— Nezinu, — Lovīze atkal skatījās uz gleznu, it kā gai­dīdama no tās atklāsmi. — Reizēm man šķita, ka saprotu viņu līdz galam. Bet tagad it nekā vairs nesaprotu. Un arī negribu ne par ko domāt. Gribētos vienkārši pasēdēt šajā istabā pusstundiņu, pēdējo pusstundiņu.

— Man kaut kas cits prātā, — Fredijs pacēla galvu no bloknota, kurā pierakstīja pēdējo notikumu atskaiti. — Va­kar man bija iespēja novērot viņu veselas piecas stundas, pie tam mazliet citādām acīm, nekā jūs to darījāt. Lovīzi traucēja apziņa, ka Menkups gatavs padarīt sev galu. Jūs — viņam draudošās briesmas, kuru dēļ Menkups it kā aicināja jūs talkā. Mani nekas netraucēja. Viņš bija tiešām jautrs, nevis izlikās tāds.

Dzīvoklī atskanēja troksnis, pie tam tik spēcīgs, ka to nespēja noklusināt pat durvju biezais apsitums. Atgriezās Jensens, kas bija atlaidis Rihteru un lejā dežurējošos de­tektīvus.

— Ieradusies Menkupa kundze? — Deilijs smīnēja.

— Pagaidām tikai viņas gars — ekspreši, kuriem uz­dots aizvest uz noliktavu visu šo krāsaino modernismu. Un kopā ar tiem viņas sulainis … Man tāds iespaids, ka esmu jau kaut kur dzirdējis līdzīgu balsi, — Jensens do­mīgi piemetināja.

Mūns pavēra durvis. Divi muskuļaini zeļļi izstiepa no Ballina istabas balto spoguļgaldu. Pie gaiteņa sienas pie­slieta, vientuļi stāvēja no tēlnieka istabas iznestā glezna. Pati telpa jau bija tukša. Tajā bija palicis vienīgi dīvāns un skulptūras, kuras krāvēji steigā sameta maisā. Visu dzīvokli tricināja pārbīdīto mēbeļu un dipošu soļu trok­snis.

Mūns klusītēm pievēra durvis.

— Kur mēs apstājāmies? — viņš vaicāja.

— Runājām par Menkupa kundzi, — Deilijs teica.

— Laikmetīgums tiks ar kaunu izdzīts, visur novietos smagnējus līkkājainus krēslus, ozolkoka bufetes ar Mei- senes servīzēm, un šajā viņai īsti piemērotajā ierāmē­jumā Līzelote fon Vincelbaha uzņems tikpat cienījamus viesus.

— Varbūt viņš tieši to gribēja, — Lovīze it kā atcerē­jās kaut ko. — Gribēja, lai viņu atsauktu atmiņā nevis mantas, bet domas.

— Starp citu, Lovīze nupat pastāstīja — no visiem Menkupa draugiem viņa sieva pa īstam ieredzējusi vie­nīgi Grundegu. Bet es, jāatzīstas, izfantazēju, ka viņai bijis romāns ar Ballinu, kurš tieši šai sakarā tiek šan­tažēts.

— Nekas tamlīdzīgs, — Lovīze papurināja galvu.

— Dīteru viņa ciest nevarēja. Allaž brīnījās, kāpēc Mag­nuss draudzējas ar viņu, sevišķi pēc drauga Grundega nāves.

— Vai Menkups jums kādreiz teicis, ka uzskata to par slepkavību? — Mūns jautāja.

— Nekad. Bet tāpat bija ar viņa paša slimību, tāpēc mani tas nepārsteidz. Vēl pirms divām nedēļām mums ne­bija ne jausmas, ka viņš nolemts nāvei. Izturējās tā, it

kā nekas nebūtu noticis. Kāda tam vajadzīga vīrišķība! Pareizi, tagad atcerējos! Reiz, kad palikām divatā, Mag­nuss ierunājās par Grundegu …

— Un ko viņš teica?

— Ka oficiālā izmeklēšana esot patiesības slēpšanai. Tad atnāca Dīters, un Magnuss vairs nepieskārās šai tēmai.

— Es arī pētīju šo notikumu, — Aintelers atzinās.

— Ne jau redakcijas uzdevumā, toreiz vēl nestrādāju «Hamburgas Orākulā». Daudz kas ir neskaidrs. Rolroisa šoferis pēc liecības nodošanas pazuda bez vēsts. Žurnā­listi centās viņu sameklēt, bet nesekmīgi.

— Viens kriminālists, starp citu, ar starptautisku vārdu, nācis pie slēdziena, ka nāvē vainojama gāze, kas, iedarbojoties uz Grundega slimo sirdi, novedusi pie acu­mirklīga kolapsa. Bez tam viņš domāja, ka aizsargstikli bijuši īpaši sabojāti, lai Grundegs, juzdams nosmakšanu, nevarētu tos attaisīt, — pastāstīja Jensens.

— Pie mums kāds nācis pie tāda slēdziena? — Aintelers neticīgi vaicāja. — Pirmā dzirdēšana.

— Vācijas Demokrātiskajā Republikā. Lasīju par to viņu presē.

— Tātad jūs lasāt komunistiskas avīzes? — Aintelers pasmaidīja. — Ja uzzinās Bodenšterns, jums atkal pār­metīs disciplīnas pārkāpumu un šoreiz droši vien pārcels par satiksmes regulētāju.

Jensens nosarka.

— Komisārs laikam arī pats pašķirsta progresīvus iz­devumus, tā sakot, lai iepazītos ar ienaidnieka ļaunprātī­gajiem nodomiem, — Deilijs piezīmēja.

— Bodenšterns? Nemūžam! Ne par kādu naudu! — Jen­sens izteiksmīgi pavēcināja roku. — Viņam kļūst nelabi, ja pat iztālēm redz tādu grāmatu.

— Viņš taču labi pazīst Ballinu, — Deilijs iebilda.

— Visiem noprasīja uzvārdu un nodarbošanos, bet viņu tūlīt nosauca par Ballina kungu un pat zināja, ka viņš ir rakstnieks.

— Manī tas arī rada izbrīnu, — Jensens piekrita.

— Bet varu jums apliecināt, ka Ballina grāmatām ar šo pazīšanos nav nekā kopēja.

— Varbūt redzējis viņa fotoattēlus, — Deilijs teica.

— Neaizmirstiet, ka Dīters ir dokumentālists, nevis po­pulāru romānu autors. Pat viņa vārds zināms tikai šauram lasītāju pulkam, — Lovīze izskaidroja.

— Pagaidiet! — Jensens atcerējās. — Pratinašanas laikā Ballins pieminēja preses konferenci, kurā saticies ar Bodenšternu.

— Manuprāt, tie ir meli. — Deilijs domīgi paberzēja pieri. — Noklausījos šo sarunu pa paralēlo telefonu. Pal­dies, ka atgādinājāt. Jā, tie, bez šaubām, meli. Citādi Bo­denšterns nebūtu tik kategoriski apgalvojis, ka nekad mūžā līdz šim nav redzējis Ballinu.

— Tiešām, no kurienes komisārs to varētu pazīt? — Fredijs sasprindzināti domāja. — Mani tas sevišķi inte­resē. Nesen redakcijas uzdevumā noskaidroju, vai Ballins nepieder pie pazīstamās hamburdziešu dzimtas. Vēlāk no­daļas vadītājs atzinās, ka uzdevums man dots pēc Men­kupa lūguma.

— Jūs velti tērējat laiku, — Lovīze teica. — Dīters ir tīrasinīgs Ballins, tikai no Silēzijas atzarojuma, varbūt tādēļ radi izturas pret viņu tik nicīgi.

— Tur jau tas joks, ka ne. Es visu izdibināju, — Fre­dijs lielījās. — Runāju gandrīz ar visiem ģimenes lo­cekļiem, uzdodamies par ģenealoģiskā institūta līdzstrād­nieku. Viņiem par tādu Dīteru Ballinu nav ne jausmas. Bet Silēzijas atzarojums vispār neeksistē.

— Vai dzirdat? — Deilijs pievērsās Mūnam.

— Tikai ar vienu ausi, — tas noņurdēja.

— Kas tad noslogo jūsu unikālās smadzenes, šef? — Deilijs smaidīja.

— Poēzija.

— Atļaujiet? — durvis atvērās. Uz sliekšņa stāvēja ļoti gara auguma kalsnējs sirmgalvis dzeltenīgu sejas ādu. Viņš bija ģērbies melnā uzvalkā, rokā turēja nobružātu če­modānu.

— Klaterbom! — Lovīze priecīgi iesaucās. — Kur jūs bijāt pazudis? Vai jums jau zināms?

Mūns atcerējās, ka šajā vārdā sauc Menkupa sulaini. Viņš dzīrās kaut ko pajautāt, bet laikus atturējās. Kla- terboms,, nolicis zemē čemodānu, aiztaisīja durvis un salika rokas it kā lūgsnā. Gandrīz minūti stāvēja klusē­dams, nepievērsdams nekādu uzmanību klātesošajiem. Lū­pas kustējās bez skaņas, sērīgais skatiens bija piekalts tukšajam darba krēslam.

— Tagad varu runāt, — viņš paziņoja pēc krietna brīža. — Es arī ilgojos pēc jums, Lo. Piedodiet, ka jūs tā saucu. Jūs bijāt Magnusa mīlule, un tagad mēs divi vien viņam palikuši. Redziet nu, kā ar mums spēlējas dzīve! Es nevis attaisu jūsu iecienītā «Zeller Schwarze Katz» pudeli, jūs taču zināt, kam Magnuss īpaši pirka šo vīnu, bet esmu spiests… — viņš aizgriezās. — Jūsu istabā palikušas vienīgi kailas sienas, bet čemodāns — lūk, te tas ir. Lugas manuskriptu arī ieliku tajā, — viņš pie­vērsās Jensenam: — Fon Vincelbaha kundze lūdza brī­dināt — drīzumā atnākšot krāsotāji. Tūlīt sāks nest laukā mēbeles.

— Tātad jūs visu šo laiku bijāt pie Līzelotes? — Lo­vīze iepleta acis.

— Es toreiz ar jums runāju pa tālruni? — iesaucās Jensens.

— Jā, ar mani. Jūs tā ir nepateicāt, kas noticis. Tad zvanīju pats. Kāda rupja balss atbildēja — nomiris! Es pats būtu varējis nobeigties, tomēr esmu vēl dzīvs. Bet viņš … Rīt trijos bēres.

— Jūs uz paša vēlēšanos pārgājāt pie Menkupa kundzes? — Deilijs jautāja.

— Pie fon Vincelbaha kundzes? — Klaterboms skumji pasmaidīja. — Ar Magnusu esam četrdesmit gadus pa­zīstami, vai tiešām domājat, ka tas man bija viegli. Divas nedējas bez viņa jokiem, bez visur izkaisītajiem pelniem, bez šīs gleznas, pēc kuras viņš mani sūtīja uz Grieķiju Bet pie fon Vincelbaha kundzes nokļuvu tāpēc, ka viņa pieradusi pie maniem pakalpojumiem. Magnuss viņu mī­lēja un nevarēja viņai atteikt, pat ja gribētu.

— Četrdesmit gadus? Tik sen jūs esat pazīstami! — Lo­vīze brīnījās. — Es taču to nemaz nezināju.

— Magnuss vispār maz stāstīja par savu dzīvi. Iepazi­nāmies karā, vēl tajā — pie Verdenas. Viņš tolaik bija ierindnieks, es — vada komandiera ziņnesis … Gāzes uz­brukums … Iprīts … Varēju iznest no kaujas lauka tikai vienu no abiem — leitnantu vai Magnusu … Pēc tam mani gandrīz nodeva lauku kara tiesai. Kā ziņnesim man pienācās vispirms glābt savu komandieri. Piecus kilo­metrus stiepu Magnusu uz muguras — mēs atkāpāikies, lazareti evakueja velns sazin uz kurieni… Varbūt nāve sēdēja viņā jau kopš tā gāzes uzbrukuma?

— Piecus kilometrus? — tikai tagad reaģēja Jensens. — Tam pat grūti ticēt.

— Kāpēc gan ne? Uzstājos cirkā. Spēka atrakcijā. Tagad jūs redzat tikai ēnu. Gandrīz desmit gadu koncen­trācijas nometnē …

— Vai esmu pareizi sapratis? Jūs zinājāt par viņa sli­mību? — Mūns pārjautāja.

— Viņš no manis nekā neslēpa. Bet vakar, kad atnācu, Magnuss teica, ka vēl esot cerība.

— Interesanti! Un kāpēc jūs nācāt?

— Kalpone saslima. Bet es domāju — viņam vienkārši gribējās mani redzēt.

— Jums neradās iespaids, ka viņš … kā to sacīt… nu, vēlējās no jums atvadīties?

— Tas ir — uz visiem laikiem? Man tas pat prātā ne- iešāvās. Tieši otrādi, viņš bija ārkārtīgi dzīvespriecīgs.

— Menkups gaidīja kādu tālsarunu ar Minheni, — Mūns pēkšņi atcerējās Lovīzes stāstu. — Vai jums par to kas zināms?

— Man viņš nekā neteica. Zinu vienīgi, ka Minhenē dzīvo profesors Litke, izcils speciālists, ar kuru viņš kon­sultējās par savu slimību.

Durvis bez klauvēšanas atsprāga. Ienākušie ekspreši klusējot ķērās pie rakstāmgalda.

— Pagaidiet! — Klaterboms viņus apturēja. — Šī is­taba lai paliek pēdējā!

— Mēs esam jau beiguši, — viens no krāvējiem bez ceremonijām izbīdīja atvilktnes. — Te vesels lērums pa­pīru. Stiep šurp maisu, Pēter!

— Bet ko darīsim ar gleznu? — otrs šaubījās. — Pa durvīm neies. Vajadzēs izgriezt no rāmja.

— Piedodiet, bet nekā nevar darīt, — Klaterboms pa­skaidroja detektīviem, tad pavēlēja: — Krēslus atstājiet un gleznu arī.

— Bet mums lika …

— Uz manu atbildību! … Ja neesmu jums vairs vaja­dzīgs, — viņš atkal pievērsās detektīviem, — tad atļau­siet man iet… Uz redzēšanos, Lo! Te būs adrese.

— Jūsēja?

— Nē, jūsējā. Magnuss vakar lika man sameklēt jums dzīvokli.

— Tātad viņš zināja, ka vecā saimniece mani izlikusi?

— Viņš visu zināja, — Klaterboms pasmaidīja.

— Vienu mirkli! — Mūns viņu apstādināja. — Jūs pa četrdesmit gadiem esat izpētījuši viņa raksturu. Droši vien labāk par jebkuru citu. Vai viņš, cilvēks, kas allaž domāja patstāvīgi, izmantotu atvadu vēstulē citātu — kaut vai no iemīļota dzejnieka darbiem?

— Nē. Es pats pabrīnījos, izlasījis par to avīzē. Viņš nekad nevienu necitēja. Izlasiet visus Magnusa rakstus, izlasiet viņa dienasgrāmatu.

— Kādu dienasgrāmatu? — Mūns vaicāja.

— To, ko turat rokā. Viņš manā klātbūtnē to aizzīmo­goja. Vakar pats aiznesu dienasgrāmatu pie notāra, kuram tā bija jānodod Lovīzei, ja kaut kas atgadīsies.

— Vai tad tā atstāta man? — Lovīze apjuka.

— Nu jā, — Deilijs apstiprināja. — Klaina kungs…

— Bet es nekā nedzirdēju!

— Jūs tajā brīdī vispār neapjēdzāt, ko darāt.

— Vai tiešām? — Tādas pašas izraudātas, sausas, de­gošas acis kā pirmīt, kad viņa bija saplēsusi papildinā­jumu testamentam. Lovīze pat nepamanīja Klaterbomu klusītēm aizveram aiz sevis durvis.

— Liekas, kāds no jums pieminēja Gētes dzejoli? — viņa atguvusies pēkšņi jautāja.

— Jā, «Ceļinieka nakts dziesmu»! Tas taču nodrukāts laikrakstā, ko nupat izskatījāt, — Fredijs aizrādīja.

— Neredzēju nevienu burtu, — Lovīze mulsi atzinās. ■— Šis te, melnajā rāmī?

Viņa skaļi nolasīja:

Miers kalniem pāri līst. Galotnēs vāri vējš tikko trīs, Pamazām aizmieg zari, Mežā klus putnu bari. Gaidi, tu ari Dusēsi drīz.

— Kalniem pāri? — Deilijs iesaucās. — Nevis pa­kalniem? Tur taču bija citādi! Vai nu tā ir drukas kļūda, vai arī…

— Tūlīt var redzēt, ka neesat vācietis, — Lovīze pa­smaidīja. — Pie mums šis Gētes dzejolis pazīstams katram labāk par tēvreizi. Drukas kļūda avīzē pilnīgi iz­slēgta.

— Parādiet lapiņu! — Deilijs palūdza Jensenam. Bet tas jau bija pats izvilcis no portfeļa aktu vākus ar lie­tiskiem pierādījumiem.

— Biju to jau agrāk ievērojis, — viņš atzinās. — Bet vakar vēl nezināju, ka Gēte ir Menkupa mīļākais rakst­nieks. Un tad vēl nodomāju, ka mirkli pirms nāves, kad acu priekšā aizjoņo visa tava dzīve, var arī kļū­dīties.

— Tikai ne Magnuss! — Lovīze papurināja galvu. — Parādiet man!

Viņa ilgi skatījās uz sešām ar rakstāmmašīnu nodru­kātām rindiņām, tad skaļi izlasīja pirmo:

— «Miers pakalniem pāri līst» … Magnuss nevarēja to rakstīt! Nevarēja!

— Uzgaidiet! Apstājieties! — Mūns kā dzelts pieskrēja klāt ekspresim, kas patlaban nesa ārā rakstāmmašīnu. Tad paķēra no izmētātās papīru kaudzes tīru loksni un, novietojis rakstāmmašīnu uz ceļiem, ātri uzsita dažus ne­sakarīgus vārdus.

— Paskatieties! — Viņš salīdzināja abas lapas.

Deilijs uzmeta paviršu skatienu un — sastinga ar at­plestu muti. Rakstāmmašīnā ieliktā lenta bija jau krietni nodilusi no ilgas lietošanas. Mūna uzrakstītie burti iznāca gandrīz vai pelēki. Toties rindas lapiņā, ko Bodenšterns bija uzskatījis par Menkupa atvadu vēstuli, — skaidras, melnas, treknas, kādas mēdz būt, rakstot ar jaunu lentu.

— Nu, un vēl kas? — Mūns klusi smējās.

Otro starpību pirmais pamanīja Jensens. Menkupa rak­stāmmašīnai saķērās daži burti, lietiskiem pierādījumiem pievienotajā tekstā šo defektu nevarēja manīt.

— Tad tāpēc nolādētais dzejolis nedeva man miera! Pat sapņos! — Mūns nodrebinādamies atcerējās savus nakts murgus.

— Vai tad es neteicu, ka Menkups nogalināts! — Fre­dijs metās pie telefona.

— Bet kurš to izdarījis? — Lovīze klusi jautāja.

— Cilvēks, kas slikti zināja Gēti, toties lieliski zināja par detektīvspēli. Par tādu ideālu alibi jebkurš slepkava labprāt atdotu pusmūža. Konkrētāk — viens no jums četriem!

— Uz mani arī krīt aizdomas? — Lovīze pārlaida bez­palīdzīgu skatienu tukšajai istabai. Nebija vairs ne rak­stāmgalda, ne darba krēsla, nebija viņai vienīgai redza­mais, pār galdu nolīkušais stāvs, pie kura viņa visu laiku griezās pēc atbalsta.

— Muļķības! — Mūns attrauca. — Ja jau Hamburgas orākuls, kas zināja un paredzēja visu, uzskatīja jūs par īstu draugu, tad man atliek tikai atkārtot Menkupa vārdus: «Iespējams, viņa vairāk vērta par mums vi­siem …» Pie velna sentimentus, jāķeras pie darba, kamēr fon Vincelbaha kundze nav mūs izlikusi uz ielas.

— Bet Magnuss patiešām bija nodomājis izdarīt paš­nāvību! — Lovīze apjuka.

— Pirms divām nedēļām, kad iecerēja šo spēli. Bet kopš vakardienas, manuprāt, daudz kas mainījies. Domāju, arī notāru viņš izsauca naktī, lai jūsu klātbūtnē iznīcinātu «spēles noteikumus», kas deva slepkavam iespēju palikt ārpus aizdomām.

— Jūs ticat tam, ka Magnusam tiešām radušās cerības?

— To mēs tūdaļ uzzināsim, — Mūns jau plēsa nost notāra nodotās paciņas iesaiņojumu. — Ja viņš vispār kaut ko rakstījis par savu slimību, tad ar ko gan citu va­rētu būt vaļsirdīgs, ja ne ar dienasgrāmatu?

— Tātad uz dienasgrāmatu attiecās jūsu vārdi, ka laiks ķerties pie darba? — tikai tagad Deilijs apjēdza. — Bet es jau baidījos, ka būs jāmeklē pa visu Harnburgu Ballina kungs un Cvikavu laulātais pāris. Starp citu, tas izskatās pēc tēlnieka. Viņš ienīda Menkupu, tas atmaksāja viņam ar to pašu … Dodiet šurp! — Deilijs pāršķirstīja vien­kāršos kalikona vākos iesieto kladi, tad ielika rokās Lo­vīzei. — Manas vācu valodas zināšanas laikam nepietiks, bez tam uz gotu burtiem varu ne tikai paklupt, bet pat kaklu nolauzt.

— Nespēju! — Lovīze strauji atstūma dienasgrāmatu. — Viņa slēptās domas! Man tā liekas zaimošana.

— Bet viņš tieši jums uzticēja savas domas.

— Vienalga … Lai lasa Jensena kungs, ja uzskatāt par nepieciešamu. V..^

— Dodiet labāk man! — Fredijs, beidzis telefona sa­runu, paņēma burtnīcu. — Sāksim ar beigām?

— Jā! Visvairāk mani interesē vakardienas ieraksts, — Mūns pamāja. — Paskatieties, vai tur nav kāds norā­dījums.

— Sī te aploksne nupat izkrita no dienasgrainatas, — Deilijs mudīgi pacēla to.

Vēstule bija bez rakstītāja adreses, Menkupa adrese — mašīnrakstā. Arī vēstule — mašīnrakstā. Teksts skanēja šādi:

«Iespējams, ka tuvākajās dienās atvēršu Jums acis par Dīteru Ballinu, kuru uzskatāt par savu draugu. Man zi­nāmi viņa agrākās un gluži nesenās biogrāfijas fakti, par kuriem cits ar prieku atdotu ne tikai manis pieprasīto, visai pieticīgo summu (10 000 marku), bet pusi dzīves.

Ja viņš nesamaksās noteiktajā laikā, esmu gatavs pārdot Jums šīs ziņas par to pašu summu. Paziņojiet, kur un kad varam satikties.

Pastkaste 1567»

— Apskatieties zīmogu! — Mūns skubināja. — Kad vēstule nosūtīta?

— Pirms četrām dienām.

— Dienasgrāmatā jābūt kādam ierakstam, kas attiecas uz šo vēstuli, — Deilijs teica. — Uzšķiriet attiecīgo da­tumu!

— Nekā nav, — Fredijs acīm pārskrēja lappusi. — Va velns! Tomēr atradu! Tikai pāris rindu … «Šantāžista vēs­tule. Runāju ar Dīteru. Viņš apgalvo, ka mani kāds izjoko. Pats tādu vēstuli neesot saņēmis.» — Fredijs me­hāniski lapoja tālāk. — Te vēl viena vēstule! — Viņš pa­rādīja gaiši zilu loksni ar iespiestiem zelta burtiem augš­malā.

— «Hotel Carlton, Madrid», — Deilijs izlasīja pāri viņa plecam. — Vēstule arī spāņu valodā. Jensen, nekavējoties jāsadabū tulks.

— Es māku šo valodu, — Fredijs atsaucās. — Protams, daudz vājāk par Menkupu, bet, cerams, tomēr sapratīšu.

— Nu tad ātrāk! — Mūns nepacietīgi mudināja.

— Vispirms man pašam jāizburto. — Fredijs uzmanīgi izpētīja tekstu, dažas reizes nolamājās, tad paziņoja:

— Divus vārdus nesapratu, bet tas ir medicīnisks ter­mins, tāpēc būtībā neko neizmaina. — Viņš aši ierakstīja tulkojumu bloknotā un pasniedza Jensenam. — Lasiet pats, bet es skrienu pie telefona. Ja mūsu redaktors jau dabūjis infarktu, viņš tūlīt atžirgs.

Vēstuli, kas tik ļoti uzbudināja reportieri, bija rakstījis kāds profesors Kontisola.

Dārgais Menkupa kungsl

Kopš Jūsu apciemojuma pagājuši turpat divi gadi. Ar nožēlu uzzināju vēlāk no avTzēm, ka pie manas mājas Jūs sagaidījusi policija, lai apcietinātu. Spānietis būdams, jūtos neērti. Bet Jūs droši vien jau pats manījāt atšķirību starp mūsu valdību, kas izdeva Jūs Rietumvācijas varas iestādēm, un spāņu tautu. Rakstu ne jau līdzjūtības aplie­cināšanai. Ja neizdarīju to nekavējoties, tad vēl jo vairāk nevietā tādas novēlojušās emocijas tagad. Varu iepriecināt Jūs ar jaunumu, kas vērts daudz vairāk par vissirsnīgāko līdzjūtību. Jau toreiz pēc rūpīgas apskates un rentge- nogrammu izpētīšanas devu Jums zināmu cerību. Apsolīt Jums dzīvību nevarēju, jo mani izmēģinājumi nebija vēl beigušies. Tagad varu Jums paziņot, ka astoņu gadu pū­liņu rezultātā man izdevies iegūt izotopu serumu, kas ļaus Jums nodzīvot vēl desmit gadus, varbūt pat vairāk. Sešus mēnešus ilgo veseļošanās kursu Jūs iziesiet manā privātajā klīnikā Valensijas apkaimē. Iepriekš brīdinu, tas izmaksās krietni dārgi. Diemžēl izmēģinājumi atņēmuši man veselu bagātību. Būs tikai taisnīgi, ja daļu savu iz­devumu uzvelšu nākamo pacientu pleciem. Pie tam dzīvība ir tāda vērtība, par kuru arī Jūs, acīm redzot, labprāt atdotu itin visu. Sajās dienās izlidoju uz Parīzi, lai pie­dalītos onkologu starptautiskajā simpozijā, kur iepazīsti­nāšu kolēģus ar savu atklājumu. Pa ceļam speciāli iegrie­zīšos Hamburgā tikties ar Jums personiski un norunāt visu sīkumos.

Pilnigi Jūsu ricibā

profesors Manuels Kontisola

— Tad tāpēc mūsu Fredijs kā pielipis pie tālruņa! — Deilijs priecīgi iesmējās. — Viss apstiprinās. Mēs tuvo­jamies mērķim… Jensen, palasiet dienasgrāmatu, sākot no tās vietas, kur izkrita vēstule. V^r .

— Atļaujiet man vispirms atvilkt elpu, — Jensens izlūdzās, — neesmu vēl atjēdzies no pārsteiguma. Ta­gad tieši deviņi, bet es te atrodos jau kopš pusvieniem naktī…

— Un kas par to? — Mūns norūca. — Es tupu šajā dzīvoklī mazliet ilgāk, tomēr neuzskatu par nepieciešamu to īpaši protokolēt.

— Jā, tagad mēs jau esam spējīgi jokot, — Jensens pa­kratīja galvu, — Bet atcerieties, kādi traki līčloči bija jāpiedzīvo šajās astoņās stundās. Vispirms pašnāvība, tad mana hipotēze, vēlāk pēc kārtas turējām aizdomās Men­kupa kundzi, Magdu Štrēlicu, Dīteru Ballinu, Lerhu Cvi­kavu un beigās pat Lovīzi. Mazliet vēlāk mūs kā ar aukstu šalti atvēsināja notariāli apliecināta pašnāvība, bet tagad atkal applaucēja …

— Vai beidzot lasīsiet vai ne? — Deilijs atgādināja.

— Dodiet man! — nometis klausuli, Fredijs izrāva kladi. — Vai varat iedomāties, es taču personīgi pazīstu šo profesoru. Tikai aizvakar intervēju viņu. Kontisola ap­meties hotelī «Četri gadalaiki».

— Kas jums pie viņa bija meklējams? Jūs taču esat kriminālhronikas nodaļas līdzstrādnieks.

— Toties vienīgais, kas puslīdz prot spāņu valodu. Ar spāniski runājošiem viesiem parasti tikās pats Menkups, tādēļ redakcijā iztika bez īpaša valodas zinātāja… Beidzu, beidzu! Jau lasu! … Jā, aizmirsu pateikt, intervija ievietota mūsu speciālizlaidumā. Gribējām dot kārtējā nu­murā, bet vajadzēja uz ātru roku aizpildīt šo. Veseli divi materiāli vienā dienā — tāda veiksme gadās pirmoreiz mūžā!

— Pietiek! — Deilijs, pacietību zaudējis, nodeva dienas­grāmatu Jensenam: — Lasiet! Tikai ātrāk un atšķirībā no Fredija bez pļāpāšanas un emocijām!

— Centīšos, — Jensens ātri tulkoja: — «Vēstule no pro­fesora Kontisolas, gaidīju to divus gadus. Vai tiešām man dāvāta dzīvība? Negribas pat ticēt!» … Tālāk nekā ievē­rības cienīga, — Jensens izlaida puslappusi. — Lūk, ieraksts ar aizvakardienas datumu: «Tikko biju pie profe­sora. Viesnīca «Četri gadalaiki», istabas numurs 227! Šo skaitli un viesnīcas vārdu es ierakstītu pasē, ieviesdams īpašu aili — otrreizējās dzimšanas vieta un laiks. Pēc mēneša braucu uz Spāniju, tad pusgads klīnikā — un atkal Hamburga, atkal žurnāla redakcija, atkal dzīve!» …

Nākamais ieraksts! — Jensens, sataisījies lasīt, pēkšņi ap­klusa.

— Kas ir? — Mūns dobji jautāja. — Kaut kas par Ballinu?

— Uzminējātl Klausieties! … «Nenoturējos aiz prie­kiem, pastāstīju Dīteram. Viņš teica, ka velti nodoties op­timistiskām ilūzijām. Mans spāņu ārsts, pēc viņa domām, esot vienkārši krāpnieks. Dīters apgalvo, ka uz Minhenes speciālista spriedumu var absolūti paļauties, līdz šim, pa­reģodams neizdziedināmiem pacientiem maksimāli atlikušo dzīvotlaiku, profesors ne reizi neesot kļūdījies. Izlikos no­ticējis Dīteram. Vēl šodien jāizbeidz šī idiotiskā detektīv- spēle. Zvanīju Klainam. Nav mājās. Noteikti jāsatiekas ar viņu vistuvākajā laikā.»

— Viss skaidrs! — Mūns piecēlās.

— Uzgaidiet! Atlicis vēl viens — pēdējais ieraksts. Ar vakardienas datumu!… «Pārlasīju pa trešam lāgam «Ģe­nerāļu sazvērestību». Patiešām dokumentāla grāmata. Bet visautentiskāko faktu pārsteidzošais daudzums neattaisno nepareizu dzejoļu citēšanu, it īpaši, ja tie pieder Gētem. Rakstniekam — un Dīters taču sevi uzskata par tādu — tas ir nepiedodami. Es personiski protu visu Gēti no gal­vas, bet, ja nezinātu, drīzāk pāršķirstītu viņa divdesmit sē­jumus no pirmā līdz beidzamajam burtam nekā atļautos viņu nepareizi citēt.»… Viss, tālāk balts papīrs! — Jen­sens aizcirta kladi. — Palūkosimies, kādu dziesmiņu dziedās Bodenšterns, kad uzrādīšu šo būtisko pielikumu pie pašnāvnieka atvadu vēstules.

— Es laikam būtu varējis iztikt bez šī papildinā­juma, — Mūns teica, — dzejolis bija pats par sevi pietie­kami daiļrunīgs … — viņš pagriezās pret Lovīzi un tikai tagad pamanīja, ka jaunā sieviete gul. — Mostieties!

— Biju aizmigusi, — viņa pārlaida izbrīnījušos ska­tienu gluži tukšajai telpai. — Aiznesa? Visu? Bet kur tad manuskripti?

— Nolikām uz palodzes, — Jensens teica.

Lovīze atviegloti nopūtās, izberzēja acis, tad vainīgi pa­skaidroja: — Piedodiet… Visu nakti negulēju… Pagā­jušo arī… Tā baidījos … Cerēju līdz pēdējam brīdim … Gadās taču brīnumi… Nule redzēju Magnusu sapnī… Dzīvu … Viņš mani izzoboja … Teica, ka nemaz neesot nomiris, ka visu to esmu tikai nosapņojusi… Ka vēl dzīvos ilgi, ilgi… V ,.

— Tā varēja būt īstenība! Tieši tāpēc viņu nogalināja.— Mūns paskatījās zilajās debesīs, tad apstājās pie glez­nas. — Sakiet, Jensen, jūs taču kaut ko saprotat no mākslas … Vai var izgatavot kopiju, kas ne ar ko neat­šķirtos no īstās …

Jensens klusēdams papurināja galvu.

— Bet Ņujorkas muzejā atrodas Rembrants, pret kuru visi eksperti lauzuši zobus. Un tomēr tas ir viltojums!

— Veco meistaru noslēpums spīdošajā tehnikā, speci­ālās krāsās, — Jensens paskaidroja. — Tādu noslēpumu var galu galā izdibināt un atkārtot. Nokopēt dvēseli, rak­sturu daudz grūtāk. Vai tad var atkārtot Magnusu Men­kupu? Man šķiet, tieši tādēļ viņam bija tik tuvs šis trimdā dzīvojošais vācietis. Viņš ir kā otrais Menkups, tikai rak­sta nevis ar spalvu, bet ar otu.

— 2ēl! Man tā gribējās kopiju! — Mūns pagriezās pret Lovīzi un cieti noteica: — Ballina adresi! Mudīgi!