Hamburgas orākuls

integrālā matemātika

Ideoloģija, kas, līdzīgi nacionālsociālismam, ga­tava iet pāri līkiem • savu mērķu sasniegšanai, ir fašistiska, neatkarīgi no tā, kādā vārdā to sauc paši ideologi.

MAGNUSS MENKUPS

Mūns pirmo reizi ieraudzīja tēlnieka istabu spilgtā ap­gaismojumā. Tajā valdošā sarkankoka krāsa, kas pus­tumsā piešķīra telpai rudenīgu noskaņu, tagad liesmoja plastikāta spoguļvirsmās kā neciešams ugunsgrēks. Tēl­nieks sēdēja kaktā, gandrīz saplūzdams ar apkārtni. Plak­sti puspievērti, pīpe izdzisusi, šaudīgais skatiens brīžiem apstājās pie Rihtera, kas sēdēja iepretī ar pistoli uz ce­ļiem.

— Lūki Aiz šīs te gleznas! — Jensens nez kādēļ čuk­stēja.

— Tas pats autors? — Mūns vaicāja, pētīdams ne­skaidro parakstu.

— Tas pats! — Jensens bijīgi pamāja.

Audekls, ko Mūns jau bija ievērojis pirmīt, par spīti vājajam apgaismojumam, stipri atšķīrās no pestītājiem un prometejiem Baha istabā. Daudz mazāks pēc izmē­riem, gaišās, rāmās, it kā sastingušās krāsās. Bet ar krā­sas un tēla palīdzību izteiktais domu spēks tūdaļ nodeva autoru. Tā bija parafrāze slavenajai Beklīna gleznai «Mi­rušo sala», kurā Harons pārceļ ar laivu mirušo dvēseles.

No pirmā acu uzmetiena — idille. Gaiši zila, gandrīz caurspīdīga, aizmigusi ūdens virsma, saliņa ar apaļu ēku. Dižens, balts marmors, piecos stāvos logu caurumi, kuros vizuļo mierīgs zaļums. Laivinieks Epīras zemnieka balta­jās drānās, viņa taisnais, nekustīgais augums, atvēzienā sastindzis airis vecīgajā, dzīslainajā rokā. Viņš tikpat kā neairē, viņš var vispār neairēt, laiks zaudējis savu jēdzienu. To saprot arī pasažieri. Vēl gluži jauni, tie sēž apskāvušies, skatītājam muguru pagriezuši. Tikpat nekus­tīgi kā laivinieks, it kā izkusuši dzidrā Egejas rīta liegajā laiskumā. Viņiem nav kur steigties, reiz, pēc die­nas, pēc mēneša, pēc gada laiva šā vai tā piestās pie svētlaimīgās salas.

Bet, tikko Mūns atkāpās līdz durvīm, idille sabruka kā pēc sprādziena. No visām gleznas malām nāca virsū šausmas. Sākumā šausmas iedvesa vienīgi skaistā mar­mora celtne. Logu dzīvā smaragda gaisma attālinoties pārvērtās medūzas galvā ar kamolā saritinātiem zaļiem efejas matiem. Ēka bija mirusi. Skaists marmora skelets, kauls, kurā iemitinājušies kapsētas staipekņi.

Vēl viens vērīgs skatiens — un pie paša apvāršņa, cauri gaiši zilā ūdens blīvei, iezīmējās pasažieru tvaiko­nis. Zem iegrimes melnoja milzīgs caurums, no kura rēgo­jās torpēdas aste. Grimstošs tvaikonis, divkārt briesmī­gāks tieši tādēļ, ka vienīgi plāna ūdens plēve šķīra kajī­tēs nosmakušos cilvēkus no gaisa, dzidrajām, zilajām debesīm.

LJn visbeidzot, kad glezna jau likās līdz galam atmi­nēta, Mūns pamanīja zemūdeni. Tā atradās pašā priekšā, zilgana vizma slēpa to no vienaldzīgām acīm. Bet uzma­nīgs skatītājs redzēja visu — redzēja, ka zemūdene nupat ienirusi, redzēja strūklas lēnām virmojam ap grimstošo korpusu, redzēja marmora ģindenī notēmēto periskopa aci, redzēja Lielvācijas melno kāškrustu uz šaurā, ar ūdeni saplūdušā torņa.

Idille bija mānīga. Gan laivinieks, gan viņa apskā­vienā sastingušie pasažieri bija tikpat miruši kā sala, kurp tos dzina Lētas nedzīvā straume.

Jensens, kas jau bija paguvis papilnam apbrīnot audeklu, pacietīgi gaidīja. Mūns ar piepūli atrāvās. Tas nebija nemaz tik viegli — pa šo īso brīdi viņš bija it kā pārgājis no istabas gleznā, izstaigājis visas nāves sta­dijas — sākot ar nosmakšanu ūdens pārplūdinātajā ka­jītē, beidzot ar laivā sēdošo pasažieru viņpasaules mieru.

— Viss! — viņš sev pavēlēja. — Kur ir cimdi?

— Neesmu tos aizticis, — uzkāpis uz krēsla, Jensens grābstījās aiz audekla. Šķita, viņa roka atgriezās bešā. Tik caurspīdīgi, nemanāmi bija cimdi. Tikai kad Mūns uzvilka tos, viņš pamanīja smalkos putekļus, kas, likās, pielipuši pie ādas. Elastīgais audums tik cieši piekļāvās pirkstiem, ka nekur nebija ne mazākās krunciņas. Uni­versāli cimdi, noderīgi jebkura izmēra sievietes vai vīrieša rokai.

— Kur tie gadījušies? — Mūns asi pagriezās pret tēl­nieku.

— Ne mazākās jausmas! — Tas atieza zobus. — Var­būt kalpone? Uzkopa un skubā aizmeta aiz gleztij^.

— Tie ir tie paši cimdi, kas figurēja šīsdienas izrādēl

Tēlnieks nīgri klusēja.

— Un glezna jau sen karājās pie sienas? — Mūns, kā samierinājies ar viņa klusēšanu, nevērīgi jautāja.

— Divas nedēļas. Agrāk tā atradās Baha istabā. Mag­nuss teica, ka tā iedvesmošot mani radošiem meklēju­miem, — tēlnieks noburkšķēja.

— Jums šī glezna, šķiet, ne visai pa prātam?

— Pārāk drūma.

— Manuprāt, tieši tāda spēj pienācīgi stimulēt kapa pieminekļu iecerēšanai.

— Jūs ņirgājaties? — tēlnieks naidīgi vaicāja. — Mag­nuss šajā ziņā arī bija meistars, tomēr nokļuva tur, — viņš ar pīpi norādīja uz nāves salu.

— Jūs laikam priecājaties par viņa nāvi?

— Ar kādām tiesībām viņš teica, ka mēs ar Magdu celšot pieminekļus fīreram?!

— Kā jūs uzzinājāt, kas mēs esam?

— Neko es nezināju, lieciet man mieru!

— Pasauciet Deiliju, Jensen, — Mūns pēkšņi palūdza. Viņam bija iespaids, ka pauze starp jautājumiem un atbildi, ko aizņēma tulkojums, dod tēlniekam pārāk daudz laika apdomāties.

Deilijs sākumā arī pievērsās gleznai, bet Mūns nepa­cietīgi parāva to aiz pleca:

— Patērzējiet ar Cvikava kungu. Jūsu vācu valodu viņš labāk sapratīs… Iepazīstināšu ar iepriekšējās sa­runas rezultātiem: uz visiem jautājumiem stereotipa atbilde — nē, nezinu, ne jausmas!

— Rihter, jūs esat brīvs, varat pašķirstīt žurnālus! — Deilijs ieņēma viņa vietu. — Cvikava kungs, mums inte­resē jūsu materiālais stāvoklis.

— Nav peļams, — tēlnieks negribīgi atrūca. — Ir firma, ir pasūtījumi, katrā ziņā daudz ienesīgāka nodarbošanās nekā veidot visādas figūriņas.

— Lieliski! Tādā gadījumā iepazīstināšu jūs ar Men­kupa kabinetā atrasto dokumentu … Informācijas aģen­tūra «Siriuss». Ātri, lēti, izdevīgi!… Pārējās reklāmas frāzes izlaižu, pāriesim pie būtības: «Tēlnieks Lerhs Cvi- kavs izjūt ārkārtīgu vajadzību pēc naudas. Pusgada laikā viņain izdevies pārdot vienīgi dažas skulptūras amerikāņu kolekcionāram Velšam. Gicenbaha mākslas galerijā ko­misijai nodotie darbi pircēju trūkuma dēļ atdoti viņam atpakaļ. Kā jau ziņojām attiecībā uz Magdu Štrēlicu, viņu dibinātajam uzņēmumam kapa pieminekļu izgatavo­šanai nepieciešams kapitāls dārgās izejvielas sagādei. Lerham Cvikavam līdz šim izdevies saņemt bezavansa pasūtījumu no Bodenšterna kundzes, kriminālpolicijas ko­misāra Rolfa Bodenšterna sievas, kas pasūtījusi piemi­nekli tēvam — SS standartenfīreram Oto Verneram. Veiksmīgas sarunas tiek vestas arī ar jūsu svaini Kesel- dorfa kundzi, kas vēlas iemūžināt nelaiķa vīra — gaulei- tera Horsta Keseldorfa piemiņu, tāpat ar fregatkapteiņa Vikerīza Serensa, Hitlera pašrocīgi ar visaugstāko ordeni apbalvotā zemūdenes komandiera radiniekiem. Lerha Cvi­kava finansiālais stāvoklis tik nestabils, ka telpas un iekārtu nelielajam firmas kantorim (adrese: An-der-Ver- bindungsbahn 42) izdevies dabūt tikai uz kredīta, pama­tojoties uz tēlnieka apgalvojumu, ka viņš vistuvākajā laikā saņemšot mantojumu.»

Maģiskā izziņa bija gandrīz vienādi iedarbojusies uz Magdu un Ballinu. Tēlnieka reakcija izrādījās pavisam citāda. Pielēcis kājās, viņš mežonīgi vicināja dūres.

— Tad tāpēc Magnuss neaizdeva man naudu! Viņš zi-nāja! Visu zināja! Klusēja, lai slepus ņirgātos. Un ari šo gleznu pakāra manā istabā tīšuprāt! Viss tīšām! Bei­dzot pārsprāgusi pušu tava žults, nolādēto orākul!

— Vai iedot jums balderiānus? — Deilijs apvaicājās.

Tas iedarbojās. Tēlnieks aizsmēķēja pīpi, nikni izspļāva

nikotīnu, dziļi ievilka dūmus, tad gandrīz mierīgi sacīja:

— Jā, tā ir taisnība! No kaut kā taču jādzīvo. Neesmu tāds bagātnieks kā Magnuss Menkups. Bet, kam celt pie­minekļus, tas nav atkarīgs no manis. Ja tagad modē hit­lerieši, kuru vārdus radinieki ilgus gadus baidījās pat pieminēt, tad tā nav mana vaina.

— Iesāksiet ar kapakmeni gauleiteram, nobeigsiet ar mauzoleju fīreram. Bet pēc tam noplātīsiet rokas un teik­siet: «Mode. Esmu tikai mākslinieks, nevis politiķis .. Magnuss Menkups bija pravietis. Bet praviešus nogalina, it sevišķi, ja tie pēc nāves atstāj ne tikai garīgu manto­jumu vien.

— Neviens viņu nenogalināja! — tēlnieks iekliedzās dusmās, tad izgrūda caur zobiem: — Cimdi nav nekāds pierādījums. Kad Ballins pasauca, izlēcu no istabas, pa šo laiku ikkatrs varēja tos aizmest aiz gleznas.

— Ikkatrs? — Mūns domīgi teica. — BallinsVpiemē- ram, tūdaļ devās pie mums. Tātad atliek vienīgi jūsu sieva un Lovīze.

— Magda? Nē! Izskrēju gaitenī, viņa man pa pēdām, kabinetā ienācām reizē, līdz tam brīdim, kad ieradāties jūs ar Deiliju, viņa stāvēja pie rakstāmgalda.

— Un Lovīze?

— Neatceros.

— Viņa apgalvo, ka visu laiku esot redzējusi jūs, tātad arī jums vajadzēja viņu ievērot.

— Kā tas īsti bija? — tēlnieks sakoda pīpi zobos.

— Lovīze, šķiet, ienāca kabinetā mazliet vēlāk par mani un Magdu.

Pratināšanu pārtrauca Jensens.

— Zvanīju uz restorānu, — viņš aizelsies ziņoja.

— Cimdi tik tiešām atradušies.

— Vai tādēļ vērts uztraukties?

— Pie viena noskaidrojies pārpratums ar rēķinu. Pie tēriņa pierakstīta tikai viena saplēsta glāze… -

— Pareizi! Tā nokrita Menkupam, — Mūns atcerējās.

— Bet vēlāk izrādījies, ka pietrūkst divas.

— Jūs esat vēl kaut ko atklājis? — Deilijs jautāja.

— Nāciet līdz! Tūlīt parādīšu! — uzbudināti aicināja Jensens.

Viņi atgriezās Baha istabā. Uz rakstāmgalda jaū atkal stāvēja lietiskiem pierādījumiem pievienotās šaurās glā­zes ar zelta apmalēm. Trūka šampanieša pudelēs, laikam tādēļ tās izskatījās tik nevajadzīgas un liekas.

— Es pats esmu vainīgs! — Jensens atzinās, izņem­dams no plauktos iemontētā bāra pusduci tādu pašu glāžu. Viņš to teica drīzāk priecīgi nekā bēdīgi. Nejauši izdarītais atklājums ar uzviju kompensēja pirmītējo kļūmi.

— Salīdziniet, lūdzu! — viņš nolika nupat izņemtās tīrās glāzes blakus tām, kuras stāvēja uz rakstāmgalda. Tās bija ļoti līdzīgas. Bet glāzei ar pielīmēto zīmīti «Mag­das Strēlicas-Cvikavas pirkstu nospiedumi» gar malu bija nevis viena svītra, bet vairākas šauras zelta svītras.

— Un tagad aplūkojiet šo te! — Jensens pagrieza glāzi ar peciņu uz augšu. Biezajā stiklā bija ieskrāpēts kāds skaitlis. — Restorāna inventāra numurs! Es jau pārbau­dīju. Kāds speciāli atnesis šurp glāzi, lai rastos aizdomas pret Magdu Štrēlicu!

— Tāpat arī cigaretes galu! — Deilijs uzsita Jensenam uz pleca. — Ja tas būtu manā varā, jūs būtu komisārs, bet Bodenšterns — jums piekomandētais izsūtāmais puika.

— Paldies par komplimentu. — Jensens nosarka.

— Bet tas taču ir tikai melnais darbs, kuram nepiecie­šama vienīgi pieredze un novērošanas spējas^ Atšķetināt sarežģītus kamolus neprotu. Jūs paši redzējāt, kā Men­kupa kundze sagrāva manu hipotēzi.

— Te ir ko palauzīt galvu, — Mūns drūmi norūca.

— Starp citu, nupat jūtu, ka esmu izsalcis kā vilks.

— Tas nozīmē, ka jūs ar dubultu apetīti uzklupsiet savam nākamajam upurim, — Deilijs pasmaidīja. Mūns nereaģēja. Viņš raudzījās uz tukšo darba krēslu blakus rakstāmgaldam.

— Ko mēs īsti zinām? Slepkava izmantojis pistoli un cimdus, kurus Lovīze bija atstājusi atvilktnē. Kurš va­rēja tos paņemt? Ne tikai Ballins, kā mums šķita kādu laiciņu. Jebkurš cits! Tajā drūzmā, kad es pat Menkupu pazaudēju no acīm, varēja notikt nezin kas. Protams, visparocīgāk paņemt šos priekšmetus bija Lovīzei pa­šai…

— Tas nozīmē, ka cimdus aiz gleznas arī paslēpusi viņa, — Deilijs piezīmēja. — Esmu par to gandrīz pār­liecināts.

— Kāpēc? — Mūns vaicāja.

— Ballins atkrīt. Magdu paglābj no aizdomām tēlnieka liecība.

— Nesteigsimies! — Jensens iebilda. — Kļūdu jau tā izdarīts atliku likām. Jūs pamatojaties uz pieņēmuma, ka cimdi noslēpti tūlīt pēc slepkavības. Bet to varēja izdarīt arī vēlāk.

— Maz ticams, — Mūns pašūpoja galvu. — Pārāk liels risks. Slepkavam bija jārēķinās, ka rūpīgi pārmeklēs gan dzīvokli, gan personīgi viņu pašu.

Pie durvīm klauvēja.

— Iekšā! — Mūns aicināja.

— Tas esmu es, — Ballins nez kādēļ uzskatīja par vajadzīgu paziņot. — Atnācu ar vēsti, kas jūs var inte­resēt.

— Kas lēcies?

— Lovīze gatavo jums uzkožamos, — tikai tagad Bal­lins pasmaidīja. — Pie viena, man beidzot izdevies aiz­pildīt atmiņā robu, kuram jūs piedēvējāt tādu ļzšķirošu nozīmi. Aktieru ģērbtuvē atgriezos tāpēc, ka LoVffe bija tur aizmirsusi savu somu, bet pašai atgriezties negri­bējās.

— Viss sakrīt! — Deilijs konstatēja pēc viņa aizieša­nas. — Glāze un cigaretes gals, lai aizdomas kristu uz Magdu. Cimdi — tēlnieka, soma — pierādījums Ballina šķietamajai vainai. Vispēdīgi viņa vienīgā paliek ārpus aizdomām.

— Lovīze? Ko tad viņa īsti gribējusi inscenēt? Slepka­vību, ko izdarījis viens cilvēks? Vai trijatā paveiktu no­ziegumu? — Mūns jautāja.

— Trijatā? Kāpēc gan ne? — Deilijs iesvilpās. — Visi trīs ne visai mīlēja Menkupu, visiem trim bija ārkārtīgi vajadzīga nauda.

— Atšķirībā no Lovīzes Knoopas, par kuru nevar sacīt ne vienu, ne otru. Kad nākas izvirzīt apsūdzību, motivā­cijas trūkums dara mani allaž piesardzīgu, — varēja just, ka Jensens joprojām svārstās.

— Patiešām! — arī Deilijs atjēdzās. — Kur lai liek viņas spožo angažementu teātrī «Talija»? Tas nelien ne­vienā plauktā.

— Tieši par to domāju, — Mūns atsaucās. — Jensen, pamēģiniet piezvanīt uz dzīvokli direktoram vai kādam no administratoriem… Atvainojieties un labāk gan ne­sakiet, ka esat no policijas… Uzdodieties par reportieri.

— Un kas man konkrēti jāuzzina?

— Kad būs viņas pirmā izrāde, — Mūns pasmīnēja.

Tikko ieslēdza tālruni, tas, nepārtraukti zvanīdams, at­gādināja, ka prese, par spīti vēlajai stundai, vēl nomodā. Šķirstīdams abonentu grāmatu ar vienu roku, Jensens ar otru ik pēc brīža pacēla un atkal nolika klausuli. Beidzot vajadzīgais numurs bija atrasts. Jensens vēl runāja pa te­lefonu, kad ieradās Lovīze ar paplāti.

— Hamburgas sviestmaizes! — viņa paziņoja, uzlik­dama šķīvjus uz galda. — Nezinu, kā jums garšos, Mag­nuss tās ļoti cienīja.

Jensens, pabeidzis sarunu, čukstus informēja Mūnu par iznākumu.

— Tā jau domāju, — tas nomurmināja, tad lūdza Lo­vīzi apsēsties.

— Ko jūs gribat? — viņa izbrīnā jautāja. — Jūs jau tā izvilkāt no manis, ko vien varējāt.

— Kāpēc jūs aizgājāt no Sankt-Pauli teātra?

— Aizgāju? — Lovīze rūgti pasmīnēja. — Mani izlin­goja. Pie tam ar skandālu. Visi laikraksti klaigāja par to.

— Konkrētāk!

—. Direkcija nolēma uzvest vodeviļu. Vācu kareivju jautrās dēkas okupētajā Baltkrievijā. Danči, joki, mīles­tība. Brašajā jefreitorā iemīlējusies partizāņu komandiera sieva nodod vienību. Aiz skatuves dzirdami šāvieni — no­šauj partizānus, bet priekšplānā risinās laimīgas frontes kāzas ar dančiem, iedzeršanu un kolektīvu skūpstīšanos. Teicu, ka tā ir riebīga hitleriešu propaganda. Direktors sacīja —■ tieši otrādi, pilnīga demokrātija, jo vācu kareivis guļ ar krievu sievieti. Es protestēju, tāpēc mani atlaida par komunistisku aģitāciju.

— Jūs tiešām esat komuniste? — Jensens vaicāja.'

— Iespējams, — Lovīze paraustīja plecus. — Vismaz pie mums, Rietumvācijā, mani par tādu uzskata.

— Arī Magnuss Menkups?

— O nē! Viņš bija Lielais Noliedzējsl Tā arī palika šaipus robežas. Pietrūka viena vienīga soļa. Pasaules uz­skatā viens solis izšķir visu.

— Vai viņš patiešām taisījās pārcelties uz Austrumvā? ciju?

— Tikai iestāstīja sev un citiem.

— Magda Strēlica uzskata, ka pieķeršanās žurnālam bi­jis galvenais šķērslis.

— Tas arī. Bet ne vienīgais. Magnuss apzinājās, kas viņš ir. Tur bez viņa varēja iztikt, te — ne. Pie mums tik maz Hamburgas orākulu! Viens mazāk — un mēs tai pašā teātrī šodien redzētu nevis «Būhenvaldes kundzes cim­dus», bet eksperimentālu lugu, kurā pierādīts, ka nav ne­maz tik liela atšķirība starp godīgu izmeklētāju un ese- sieti Sulcu… Un tad vēl… Magnusam nebija vairs laika izpildīt savu nodomu …

— Vai jums bija intīmas attiecības? — mazliet rnuls- dains, Mūns jautāja.

— Neesmu spiesta atbildēt…. Bet, starp citu, kāda tam nozīme? Bija vai ne — tā kā tā no kapa viņu neuzcel­sim … Nekas iņūsu starpā nav bijis! Es viņu mīlēju! Tas arī viss!

— Par spīti gadu starpībai? — Deilijs pasmaidīja, at­cerēdamies savu aforismu.

— Starpībai? — Lovīze pavīpsnāja. — Vaj tad nema­nījāt, cik viņš jauns? Iemesls pavisam citāak^Magnuss

mīlēja savu sievu. Šķietami dīvaina līdzās pastāvēšan-a. Bet viņa bija tam nepieciešama. Sarkasms pret izsmieklu, nikna žults pret ironisku nevērību. Mūžīga divkauja, ar kuru duelanti tā apraduši, ka nevar vairs iztikt viens bez otra … Es biju tikai viņa nožēlojamā ēna, Līzelote — pa­saule, ar ko Magnuss mērījās spēkiem.

— Ir jau vēls, — Mūns paskatījās pulkstenī. — Vai esat vēl spējīga atbildēt uz dažiem jautājumiem?

— Pareizāk sakot, jau agrs, — Lovīze vāji pasmaidīja. — Esmu loti nogurusi, tikko turos kājās.

— Ja Menkups pārceltos uz Austrumvāciju, jūs droši vien zaudētu mantojumu?

— Protams.

— Vai dzirdējāt, ko viņš sacīja pa telefonu notāram?

— Vienīgi dažus teikumus.

— Tomēr jūs sapratāt, ar ko viņš runā?

Lovīze neatbildēja.

— Un jums, tāpat kā notariālās firmas galvai, radies iespaids, ka Menkups grib grozīt testamentu, — Deilijs teica.

— Nesaprotu. Viņam nebija nekāda iemesla to darīt.

— Viņš bija zaudējis ticību saviem draugiem — vai tad tas nav iemesls? — Mūns teica. — Jūs visi viņam melojāt.

Lovīze saspringa, kā cīnīdamās ar kliedzienu, kas par varēm lauzās uz āru.

— Jūs nupat stāstījāt, ka konfliktu ar teātra direktoru izbazūnēja visās avīzēs. Jūs apzīmogoja kā komunisti. Kāpēc tad «Talijas» vadība tik labprāt pavēra komunistei savas durvis?

— Man tur ir pazīšanās … — Lovīze nomurmināja.

— Jūs pat nebijāt runājusi ar teātra vadību. Mēs nupat pārbaudījām. Kāpēc melojāt Menkupam?

— Es taču nevarēju … — Lovīze apklusa.

— Ko nevarējāt?

— Ņemt no Magnusa naudu … Tāpēc izgudroju anga­žementu … Pēc tam nožēloju, ka nepaņēmu … Tā kā tā bija jāpārvācas uz šejieni. Dzīvokļa saimniecei apnika gaidīt īri… Deviņas izrādes Būhenvaldes kundzes lomā — vienīgi tās glābs mani no galīga izmisuma.

— Jūs piemirsāt tos desmit tūkstošus, kas paredzēti tes­tamentā, — Deilijs nežēlīgi atgādināja.

— Pietiek! — Lovīze izskrēja, aizcirzdama durvis.

— Nu kā jums patīk? — Deilijs apvaicājās, kad viņi palika trijatā. — Lieliska aktrise! — viņš kāri uzklupa sviestmaizēm. — Un teicama maizīšu taisītāja.

— Jūs viņai neticat? — Jensens jautāja.

— Neviena ticība nevar noturēties pret loģiku. Viņas materiālie apstākļi bija ļoti slikti, pie tam viņa vienīgā noteikti zināja, ka notārs ataicināts jauna testamenta sa­stādīšanai.

— No jūsu vārdiem izriet, ka šis apstāklis bija iz­šķīrējs. Taču, sūtīdama Ballinu pakaļ savai somai, viņa jau rūpējās par alibi, — Jensens teica.

— Nejauši noklausītā telefonā saruna deva tikai pē­dējo ievirzi. Nodoms bija daudz agrāk, par to liecina no Menkupa patapinātā pistole. Galīgais lēmums, lai cik dī­vaini tas izklausītos, saistīts ar manu un Mūna ierašanos. Vai atceraties, jau kafejnīcā pareģoju, ka mūsu atbrauk­šana liks viņai tūlīt rīkoties.

— Iznāk, ka viņa zinājusi, kādā nolūkā Menkups jūs uzaicinājis, — Jensenam negribējās ticēt.

— Bez šaubām. Cits jautājums, kā viņa to uzzinā­jusi … Iespējams, pats Menkups par to runājis … Būtu jūs dzirdējis, kādus manas biogrāfijas sīkumus viņa pie­minēja, kad kāpām tajā reklāmas tornī.

— Viss skan nevainojami, — Mūns norūca. — Bet pa­skaidrojiet man divus punktus. Kur Lovīze slēpusies, kad Ballins ieskrēja kabinetā? Viņš taču devies šurpu nekavē­joties, paukšķim atskanot. Un šis paukšķis laikam patie­šām bija liktenīgais šāviens.

— Kur? Aiz štorām! — Jensens atteica. — Tikko viņš izskrēja, lai ataicinātu pārējos, Lovīze tam pakaļ. Tādā panikā neviens īsti neievēro, kur atrodas citi.

— Pieņemsim. Otra problēma — ja Magda nejūtas vai­nīga, kādēļ viņa sameloja, ka nākusi pie Menkupa ciemos dienā.

— Viņu piespieda pie sienas, cits nekas neatlika kā tikai izlocīties, — Deilijs paraustīja plecus.

— Ja Magda nav vainīga, kāda nozīme izlocīties? — Mūns prātoja.

— Izmeklēšanas praksē sastopamies ar gadījumiem, kad drāmas skarto cilvēku uzvedībā līdz pašam galam paliek tumši plankumi, — Jensens puslīdz saprata Mūna šaubas. — Visu izšķir lietiskie pierādījumi un nozieguma motīvi. Pats pirmīt šaubījos, turpretī tagad uzskatu, ka jebkurš zvērināto sastāvs nobalsotu: «vainīga».

— Ja Lovīze Knoopa noziedznieces lomā šķiet jums ma­zāk simpātiska nekā atveidojot atmaksas dievieti Būhen­valdes kundzi, varam atgriezties pie Bodenšterna izvir­zītās pašnāvības versijas, — Deilijs, salicis kopā divas sviestmaizes, nokoda milzīgu kumosu.

— It nemaz! — Mūns, aizsmēķējis cigāru, ar riebumu nolika to atpakaļ. — Mēģinu tikai pierādīt, ka, atskaitot vienkāršo reizināšanu, pastāv integrālā matemātika. Viens no diviem — vai nu melo visi pārējie, vai arī Lovīze augstā mākslinieciskā līmenī notēlojusi mūsu priekšā paš­aizliedzīgi mīlošu un dziļi apbēdinātu cilvēku. Parastās reizēs trešā iespēja ir neiespējama. Bet ja nu tā nav pa­rastā reize?

— Jūs kaut kas mulsina? — Deilijs uzmanīgi paska­tījās Mūnā.

— Gētes dzejolis. Tas neļauj iespīlēt sevi nevienā shēmā. — Mūns paskatījās pulkstenī. — Laiks gulēti