Hamburgas orākuls

restorāns «rozārijs»

Jau Sovs sacījis, ka vesela nācija nejūt savu nacionalitāti, tāpat kā vesels cilvēks nejūt, vai viņam ir kauli. Mūsu kaiti padziļina tas, ka ārstu lomā uzstājas vissmagākie slimnieki.

MAGNUSS MENKUPS

Restorāns bija stāvgrūdām pilns. Tas nozīmēja, ka dau­dzajās zālēs ēd, dzer, bauda dzīvi un nopelna sev dzīves iztiku nelielas pilsētiņas iedzīvotāji. Trīs simti oficiantu strādāja vaiga sviedros, lai izdabātu trīs tūkstošu apmek­lētāju iegribam. Vakars pagadījās sevišķi silts, reti kāds bija atnacis mētelī. Uz alumīnija āķiem karājās tikai ce­pures.

Menkups nosauca šveicaram savu vārdu. Tas pārlūkoja uz galdiņa noliktās aploksnes un lapiņas, bet tā arī nekā neatrada.

— Savādi, — Menkups sacīja. — Parasti tas, kurš iero­das pirmais, atstāj pārējiem zīmīti. Varbūt viņi vispār nav vēl atbraukuši.

— Visvienkāršāk apstaigāt restorānu, — Deilijs ierosi­nāja.

— Viegli teikt. Mēs pazaudēsim pusstundu. Bet drīz vien jāsākas ūdens koncertam. Negribētos, lai jums pa­ietu secen tāds skaistums.

— Tad apsēdīsimies pie kāda brīva galdiņa, bet pārējos uzmeklēsim pēc koncerta.

— Brīvu galdu nav.

— Kā jūs to zināt? — Mūns apšaubīja. Nekur nebija attiecīga uzraksta, šveicars bija viņus ielaidis bez ieru­nām.

— Pēc tā, kā viņš palocījās, — jo augstāk zods, jo lie­lāks publikas pieplūdums.

Izkļūt no situācijas viņiem palīdzēja plikpaurains kungs ar lielu semītisku degunu. Viņš nepacietīgi dauzīja mo­nētu pret telefona kabīnes stiklu.

— A, Menkups? Meklējat savus musketierus? Tikko re­dzēju tos terasei Jā, kreisajā stūrī, turpat līdzās balustra- dei! Pienākšu vēlāk! Tagad nav laika! Marokāņi! Resto­rāna direktors visu sajaucis, nav iedevis pareizos galdi­ņus! Jābrīdina sekretāre, citādi viņi apmaldīsies! — viņš skubā izkliedza šos pilnīgi liekos sīkumus — ļoti aizņemts cilvēks, kuram tomēr gribas palepoties ar teicamiem vei­kala sakariem.

— Vakera kungs, manufaktūras fabrikants! — Men­kups iepazīstināja, bet tas jau bija paguvis ienirt vienā no neskaitāmajām stikla šūnām.

Terase bija milzīga. Viņi ar pūlēm atrada fabrikanta norādīto galdiņu. Lovīze un Magda nepamanīja viņus. Zemu noliekušās pār galdiņu, ar kupola gaismā zaļganiem matiem — viņas par kaut ko sarunājās. Klusi, gandrīz čukstus, ar zemes pelēkām, ļoti nopietnām sejām. Balli­nam, kurš sēdēja tumsā, sejas vispār nebija.

— Viņš var vēl apdomāties, — no tumsas izšāvās viņa balss un tūdaļ pagaisa, Menkupa izbiedēta.

— šodien gluži neparasta diena! — izlikdamies nere­dzam viņam pievērstos tramīgos skatienus, omulīgi sasvei­cinājās Menkups. — Domāju, es viens tāds izklaidīgs, bet izrādās — tā ir vispārēja epidēmija. Kādēļ neatstājat šveicaram zīmīti?

— Vai tiešām? — Lovīze brīnījās. — Vajag ātrāk kaut ko pasūtīt, tūlīt sāksies koncerts!

Šajā telpā apkalpoja meitenes. Viņu raibie, īsie tērpi kā taureņi plivinājās pustumsā. Daudzkrāsainas galda lam­pas, kas izskatījās kā rūķīši ar kupoliem galvā, un gar margām nolikti kubli ar rožu krūmiem piešķīra, terasei līdzību ar svētkiem iluminētu dārzu. Rožu vārat*eipaj ēdienu saldskābā smarža, dārgās parfimērijas kairinošais aromāts ietina apmeklētājus tvanīgā mākonī.

— Koncerts? — Deilijs ieklausījās vairākos orķestros, kas vienlaicīgi spēlēja restorāna zālēs. — Un kā jūs dē­vējat šīs skaņas?

Menkups nicīgi pasmaidīja un ieskatījās ēdienu kartē.

— Ieteicu Hamburgas virtuvi! — viņš teica, lasīdams priekšā brīnumainus nosaukumus, kas pat valodu pratē­jam Deilijam šķita pilnīgi neizdibināmi.

— Es esmu par starptautisko! — Deilijs paziņoja.

— Piemēram, pasūtot bifšteku, jebkurā zemē jau iepriekš zini, kas tevi sagaida.

— Es arī nepiekritu ekskursijām kulinārijā, — Mūns viņu atbalstīja. — Ar eksotiku var pamatīgi iegāzties. No­saukums skan kā mūzika, bet vēlāk izrādās, ka tā ir lak­stīgalu ligzda vai marinēta varde.

Menkups tomēr palika pie sava. Mūns apgalvoja, ka gastronomijas novērtējumos pilnīgi paļaujoties uz Dei­liju, tas savukārt ietiepīgi atsacījās no šī goda. Iznākumā vienam pasūtīja «labekausu», otram «švanczaueru», nepa­skaidrojot, kas tie par ēdieniem.

— Kur jūs bijāt pazuduši? — Menkups jautāja, tikko oficiante aizgāja. Jautājums bija adresēts visiem, bet lū­kojās viņš vienīgi uz Lovīzi. — Jau nodomāju…

— Un kas ar vīnu? — Deilijs viņu pārtrauca.

— Pie mums pienāks īpašs viesmīlis, — Menkups to nomierināja. — Kā tad bija?

— Vainīgs esmu es. Kad tu iegriezies Sankt-Pauli priekšpilsētā, tūlīt sapratu, ka neiztiks bez tavas parastās atrakcijas. Zivju smaka man šķebina dūšu. Rakstnieki apgalvo, ka tās smaržojot pēc jūras, bet, manuprāt, drīzāk pēc glumīgiem pussapuvušiem līķiem.

— Tas manī allaž radījis izbrīnu, — pasūtījis trīs pu­deles «Rudesheimer-Gold», bet Lovīzei viņas iecienīto vīnu «Zeller Schwarze-Ķatz», Menkups vērsās pie Ballina.

— Tu taču piederi pie slavenās jūrasbraucēju Ballinu di­nastijas.

— Vispirms esmu diezgan attāls radagabals, pie tam no Silēzijas sauszemes nozarojuma.

— Jums jāzina, ko vārds «Ballins» nozīmē hamburdzie- šiem, — Menkups paskaidroja viesiem. — Hamburgā pa­gājušajā gadsimtā sākās tirdzniecība ar Ameriku. Tāpēc Hamburgas—Amerikas līnijas dibinātāju Ballinu, kurš prata to izveidot par pasaules lielāko kuģniecību, uzskata par pilsētas labvēli, jo ar šo laiku saistāms Hamburgas uzplaukums. Viņa pēcnācēju kapitāls vēl tagad sniedzas miljonos.

— Tas netraucē viņus žņaugties par katru grasi. Jā­atzīstas, kad vajadzēja bēgt no Silēzijas, izvēlējos Ham- burgu, cerēdams uz Ballinu atbalstu. Bet diemžēl viņi pie­dāvāja man nevis daļu savu miljonu, bet vietu kantorī. Kā redzat, nolēmu, ka labāk šķiest tinti avīžu rakstiem un grāmatām.

— Šajā sakarībā ieteicu epitāfiju kapakmenim, kurā Lerhs un Magda, cerams, ieguldīs visu savu nemirstīgo mīlu pret tevi. — Menkups pasmaidīja. — Te atdusas pret ļaužu likstām atsaucīgais rakstnieks Dīters Ballins, ko par tādu izveidojusi pārējo ģimenes locekļu cietsirdība.

Mūns izklaidīgi klausījās. Traucēja mūzika. Nevis tā, kas apslāpēti un neskaidri atlidoja no citām telpām. Šī te likās nākam no grīdas, no parka tumsas, ko sagrieza šķēlēs celiņu mirgojošais punktieris. Strausa valsis, bet īpatnējā, it ka surdinētā izpildījumā. Mūns beidzot uz­minēja, ka tumsas apslēptie mūziķi atrodas zem terases. Likās, tā šūpojas mūzikas viļņos — zvaigžņotajām debe­sīm piekārtas, smieklu un stiklaina zvana pilnas akmens šūpoles. Šaurajā glāzē dzirkstošais «Rudesheimer-Gold» arī pastiprināja šūpošanās izjūtu. Kad Mūns pagriezās, viņš redzēja tālumā pulsējošas gaismas pilnu caurspī­dīgu stabu — Filipsa firmas reklāmas skatu torni.

— Patiesību sakot, dezertēšanā esmu vairāk vainīga par Dīteru, — Lovīze ierunājās, iespējams, lai pārtrauktu ieil­gušo neērto klusumu. — Vai rādīji saviem viesiem Lielo brīvību un panoptiku?

— Jā.

— Tieši no tā baidījos.

— No panoptika? — Deilijs vaicāja. — Pilnigi piekrītu jūsu antipātijām.

— Nē, no Lielās brīvības. Piecus gadus pēc kārtas biju tur ik vakaru. Kā atceros, tā kļūst nelabi.

— Augums jums gan piemērots striptīzam, tomēr ne­varu jūs iedomāties šajā milzu izpārdošanā, kur preces svarīgākā īpašība — galīgs iesaiņojuma trūkums, — Dei­lijs galanti apgalvoja.

— Ceru, šoreiz tas ir patiešām kompliments, nevis afo­risms, — Lovīze skumji pasmaidīja. — Šajā ielā atcodas

mans teātris. Ielu ienīdu, bet teātris nozīmēja man visu dzīvi. Neraugoties uz jocigo lejasvācu izloksni, par kuru jūs, Deilija kungs, tik labprāt zobojaties. Kaut gan šī izloksne brīžiem tuvāka angļu valodai nekā vācu. Parks, kurā atrodas mūsu restorāns, saucas «Planten und Blo- men». Blometi — ziedi, Planten — augi, gandrīz tāpat kā angliski «plants». Tas ir bijušais botāniskais dārzs.

— Lo ekskursijas" vadītāja lomā! — Ballins smējās. — Tad pie viena paskaidro Deilija kungam, ka zem mums atrodas desmit paaudžu kauli. Šī kolosālā izpriecas kom­bināta vietā gluži nesen bija kapsēta.

— Bet tagad tā restorānos, kafejnīcās, sporta stadionos, bērnu dzelzceļa vagoniņos, politisko sanāksmju telpās, zā­lēs preses konferencēm un modes demonstrēšanai gandrīz simttūkstoš cilvēku var vienlaicīgi piedzerties, audzēt mus­kuļus, draiskoties, runāt daudznozīmīgas muļķības un pa­sludināt par nemirstīgām tādas idejas, kas nenodzīvos ilgāk par viņiem pašiem. Bet pēc simts gadiem te jau at­kal būs kapsēta! Šie transit gloria mundi! Tā paiet pasau­les godība! Dzersim par seno romiešu gudrību! — Men­kups pacēla savu glāzi.

Tai pašā mirklī, sākās brīnums. Tumsa izvirda ērģeļu skaņas. Smaga fūga, it kā nesdama savos plecos visu cil­vēcisko bēdu nastu, atrāvās no zemes, kāpienu pa kāpie­nam cēlās pret debesīm. Un, jo grūtāka bija kāpšana, jo platāki izauga spārni. Tie jau šalkoja kaut kur augstu, augstu pāri terasei, Baha harmonijas ar debesīm pieliju­šais ūdenskritums nogāzās pāri galdiņiem un atkal uzli­doja, gaistot un saplūstot ar bezgalīgo augstumu. It kā skaņas būtu izrāvušas tās no zemes dzīlēm, reizē uzšļāca simtiem strūklaku. Sākumā pasmagas '— strūklas šāvās augšup, kļuva aizvien gaisīgākas, aizvien vieglākas un beidzot, svaru zaudējušas, izšķīda mirdzošu lāšu vēdeklī. Katrai strūklakai bija sava krāsu gamma. Prožektori, no­lasīdami no neredzamām nošu pultīm vissmalkāko muzi­kālo niansi, spēlēja uz ūdens vijolēm ar tumši sarkaniem, violetiem, oranžiem, neizteicami ziliem lociņiem. Ūdens akordi uzlidoja piecdesmit metru augstumā, krita lejup, cēlās no jauna. Un tas viss atrāva cilvēkus no porolona krēsliem un iemeta nevarīgus putainajās straumēs, krāsu mežonīgajā dejā, paužu pērkondimdošajā klusumā, ērģeļu dobjajā dunoņā un gaistošajā liegumā.

Pēkšņi brīnums, ko tūristu prospekti dēvēja par ūdens* gaismas koncertu, izbeidzās.

— Tas ir mans mīļākais gabals, — Menkups teica. Balss trīcēja, acis ar kupola zaļās gaismas nokrāsotajiem plak­stiņiem bija valgas. — Viņi to nekad agrāk nav spēlējuši.

Klusums.

— Lai tu nedomātu, ka tie ir brīnumi, pateikšu tev tais­nību, — Magda pirmā to pārtrauca. — Mūziku pasūtīja Lo. Speciāli tev. Tieši tādēļ negājām jums līdz uz Sankt- Pauli.

— Tu mazliet pārspīlē, — varēja just, ka Lovīze no­skaitusies. — Vienkārši uzskatīju, ka pabraukt apkārt zo­oloģiskajam dārzam daudz patīkamāk nekā staigāt pa tavu panoptiku. Un tā kā mēs te gadījāmies pirmie …

— Vienalga, paldies, — Menkups pateica negaidīti sausi un ņēmās jo sīki skaidrot viesiem, ka strūklaku pavisam trīssimt divdesmit, tikpat daudz zemūdens starmešu, ka ērģeļu mūzika tiekot sniegta magnetofona ierakstā, bet vienīgie dzīvie izpildītāji esot gaismas pianists un ūdens ērģelnieks.

Apmeklētāji pamazām atjēdzās no brīnuma. Vairums ar acīm redzamu atvieglojumu. Sie koncerti bija izslavēti. Jebkurš Hamburgas iedzīvotājs, jo vairāk tūrists, neparko neatteiktos no iespējas redzēt šo lielisko izrādi. Bet spaz­mas rīklē, kuras neviļus izsauca šis tehnikas brīnums, ne­bija nevienam vajadzīgas. Steigdamies atbrīvoties no tām, viņi izskaloja rīkli ar konjaku, divkāršā enerģijā pievēr­sās ēdienam un, labpatikā juzdamies atkal kā normāli, dro­šos porolona krēslos sēdoši cilvēki, īstā laikā atcerējās piparotas anekdotes.

— Lo dievina zooloģisko dārzu, — Menkups sacīja. — Un vai zināt, kas tam par cēloni? — viņš smējās, it kā runa būtu par anekdoti. — Aizkustinošais norādījums: «Dot zvēriem bojātus augļus stingri aizliegts.»

— Man bija deviņi gadi, kad pirmo reizi to ieraudzīju. Kopš tā laika allaž nožēloju, kāpēc man nelaimīgā kārtā bijis jāpiedzimst par cilvēku. Ja par ļaudīm izrādītu tā­das rūpes! — Lovīze komiski izdvesa.

Trešdaļa galdiņu uzreiz atbrīvojās. Tie, kas bija paspē­juši piepildīt vēderu līdz koncertam, tagad, saņēmuši ap­solīto desertu, steidzās uz mājām. Patlaban terase atgā­dināja dārzu ar pusnobirušām lapām. Kļuva redzajns no vairākiem sabīdītiem galdiņiem izveidots sniegbalts l

rāts, kur neatkorķētu pudeļu, mākslinieciski izgreznotu ga­ļas un salātu kalnu, tīru nažu un dakšiņu sabiedrībā gar­laikojās manufaktūras rūpnieks.

— Vakera kungs ir interesants cilvēciņš, — Menkups domīgi sacīja. — Nesen lielījās, ka apģērbjot trešdaļu Senegalas.

— Tā kā tērps tur sastāv no gurnu saites, tas nav ne­maz tik daudz, — Deilijs vīpsnāja.

— Viss šajā pasaulē ir relatīvs. Hitlera laikos viņš prie­cājās pat par simts markām.

— Ņemot vērā, ka viņš ir ebrejs, tas vēl uzskatāms par sevišķu veiksmi, — Mūns piezīmēja.

— Jūs .maldāties, Vakers ir tīrasinīgs ārietis, bet toreiz pietika ar to, ka cilvēkam bija ebreja deguns. Vai zināt, ar ko vakaros nodarbojas šis plaukstošais fabrikants? Ieslēdzas savas greznās savrupmājas vientuļajā kabinetā, ieslēdz projekcijas aparātu un ik dienas skatās vecas hro- nikalas filmas. Reiz viņš ielūdza arī mani. Tas bija, lieto­jot mana vectēva terminoloģiju, šausmīgi un skaisti. Šaus­mīgi — man, skaisti — Vakera kungam … Tūkstošiem un tūkstošiem karogu ar kāškrustiem, lāpu bangojošs okeāns, sajūsmā raudoši vīrieši, sievietes, kas ekstāzē stiepj pretī savus mazuļus. Pa šauru gaiteni lēnām virzās vaļējs auto­mobilis. Tajā, izslējies pāri miljonu pūlim, tikko saredzams aiz trieciennieku blīvās sienas — Hitlers. Nekustīgs, ar iz­stieptu roku, nevis cilvēks, bet dievība. Un ļaudis histē­riskā pielūgsmē lauž cits citam ribas, lai ieraudzītu šo roku, kas dāvā viņiem Lielvāciju. Grandiozi, cildeni, neat­kārtojami… Mana drauga Vakera ebreja deguns pat no­sarka no aizturētām asarām … Es viņam teicu: «Bet fab­rikas jums tolaik tomēr nebija?» Viņš izšņaucās un klusi atbildēja: «Cilvēks nedzīvo no maizes vien …»

— Esi runājis pietiekami ilgi, laiks iedzerti — tēlnieks atgādināja.

— Uz to, lai mums veiktos! Kaut ar deguniem! — Mūns pasmaidīja.

— Es formulētu šo tostu mazliet citādi, — Menkups pārlaboja. — Par tadu degunu, kas palīdzētu vāciešiem saprast, ka viņus no jauna taisās cienāt ar tām pašām sa- puvušajām saknēm! — viņš pacēla glāzi.

Ballins nejauši pastūma viņa roku. Glāze apgāzās un saplīsa, Menkups izklaidīgi notrauca drumslas no slapja­jām biksēm.

— Iegriezāt pirkstā? — Mūns vaicāja, ieraudzījis to saviebjamies.

— Nieki! — Menkups atgaiņājās, iebāzis roku kabatā.

Mūns bija vienīgais, kas vispār ievēroja šo starpgadī­jumu. Pārējie ziņkāri nopētīja manufaktūras rūpnieku. Ne­maz negribējās ticēt, ka šis vientulībā nīkstošais cilvēks spējīgs jebkādām emocijām.

Pēkšņi Vakers pielēca kājās, noslaucīja muti ar servjeti, nometa to uz tukšā šķīvja un ar starojošu seju pavēcināja roku. Mūnam garām nodefilēja viņa lidojuma ceļabiedri ar Vakera sekretāri priekšgalā. Marokāņu sabiedrībā negai­dot parādījās arī Deilijam pazīstamā nēģeriete. Eksotiskie viesi ar muhamedāņu svētceļnieku svinīgumu šķērsoja te­rasi, un vienīgi sekretāres saņurcītās neilona uzacis un svaigas lūpu krāsas pēdas uz meistarīgi izdaiļotajiem vai­giem liecināja, ka viņi nebūt nav svētuļi. Pazinusi Dei­liju, nēģeriete pasmaidīja un daudznozīmīgi pagrozīja pirkstos šokolādes kaklam aplikto pērļu virkni. Deilijs, pielēcis kājās, metās tai klāt. Bet sekretāre, ledainā balsī paskaidrojusi, ka tā ir neoficiāla diplomātiska pieņemšana, palūdza viņu atiet sānis. Tekstilrūpnieks kā atvainodamies noplātīja rokas — tā sakot, Menkupa kunga draugi ir arī viņa draugi, bet nekā darīt, veikals paliek veikals.

Vakers, neļaudams oficiantēm tuvoties galdam, pats at­taisīja pudeles, salika uzkožamos uz šķīvjiem. Ar ganda­rījumu konstatējis, ka ārzemnieki ir nodarbināti, viņš kaut kur nozuda un, burtiski, pēc trim minūtēm atgriezās ar dažām dāmām, kuras nodeva marokāņu viesu rīcībā.

Mazliet vēlāk Mūns izbrīnā pamanīja Vakeru nākam pie viņu galdiņa.

— Beidzot viss kārtībā! — viņš piesēdās un, apmieri­nāti paberzējis rokas, ielēja sev dažas lāses «Zeller Schwarze Ķatz». — Tagad var aprunāties ar draugiem … Lūk, jūs, Menkup, esat neizpratnē par maniem panāku­miem. Viss atkarīgs no takta sajūtas. Neuzplijos saviem klientiem, nevicinu viņiem deguna priekšā līguma projektu. Bet kantorī, sēžot pie direktora galda, viņiem noteikti lik­sies, ka mēģinu piešmaukt. Nepiespiesta atmosfēra ir pats galvenais.

— Vai pazīstat šo nēģerieti? — Deilijs vaicāja.

— Tādos sīkumos nekad neiejaucos, — Vakers iedzēra un, mazliet padomājis, ielēja sev vēl dažus malku§. — Ja viņa gādā par labu omu, esmu gatavs uzskatīt viņu par eņģeli. Tas, ka šī dāma ir nēģeriete, mani nebūt nešokē.

— Bet es gandrīz vai nodomāju, ka tieši viņas dēļ esat pārsēdies pie mums, — Deilijs viņu pazoboja.

— Lai dievs pasargā! Vai tad cilvēkam ar manu de­gunu ir tiesības uz rases aizspriedumiem?! Mans draugs Menkups droši vien patenkojis, it kā es cienot nacionāl­sociālistus? Nekā tamlīdzīga! Bet ko esam ieguvuši, kopš izdevies tikt no viņiem vaļā? Vāciju? Nē! Uz pusēm sa­grieztu žaketi.

— Gabals ar kabatu čeku glabāšanai tomēr ticis jums, — Menkups pasmīkņāja.

— Kāds man no tā labums, ja esmu tikai pa pusei ap­ģērbts?! Kauns rādīties tādā izskatā! Kauns, ja kāds ne­tīrs senegalietis prašņā: «No kuras Vācijas jūs esat — no rietumu vai no austrumu?» Hitlera laikos pastāvēja tikai viena Vācija. Kad izpildīja mūsu valsts himnu … — Va­kers papildināja nepabeigto frāzi ar svinīgu žestu.

— Jums droši vien piemirsies, ka toreiz par himnu uz­skatīja dziesmu «Trieciennieki maršē drošā, cietā solī»? — Deilijs atgādināja.

— Tas ir sīkums, — Vakers skumji aplūkoja savu tukšo glāzi. Varēja just, ka tikai ārsta priekšraksts traucē iedzert vēl.

— Jūsu princips neiejaukties sīkumos ir visai lietde- .. rīgs. Ne tikai nēģeriete, pats velns pārvēršas eņģelī, ja vien tas spēj veicināt labu nacionālo omu, — Menkups nikni teica.

— Kāpēc mums ķīvēties? — Vakers apvainoti nomurmi­nāja. — Starp citu, piesēdos pie jums ne jau tāpēc, lai kultu tukšus salmus. Esmu dzirdējis baumas, ka jūsu draugs Grundegs miris visai mīklainos apstākļos.

— Dzirdējāt? — Ballins izsmējīgi sacīja. — Jāsaka, ar krietnu nosebošanos.

— Tā kā mēs bijām draugos… — palaidis viņa zob­galību gar ausīm, Vakers turpināja.

— Pirmā dzirdēšana! — Ballins izaicinoši smējās.

— Zināmā mērā, — fabrikants mīkstināja savu formu­lējumu. — Būdams Aizsardzības komitejas loceklis, viņš palīdzēja man noslēgt līgumu par bundesvēra formas tērpiem.

— Kopš kura laika apakšveļu sauc par formas tēr­piem? — Ballins kļuva arvien sarkastiskāks.

— Un kas par to? — Vakers nosarka. — Romela Āf­rikas lauvas karoja Lībijas tuksnesī bez mundieriem, bet parādiet man kaut vienu vācu kareivi, kas izticis bez bik­sēm? — pamanījis sekretāri, kas iztālēm rādīja viņam zī­mes, Vakers mudīgi piecēlās. — Man ir konkrēts priekšli­kums. Varbūt uzdot kādiem spējīgiem privātdetektīviem noskaidrot Grundega nāves cēloni? Esmu gatavs daļēji finansēt šo pasākumu. Ko ieteiksiet, Menkup?

— Gribat atrast savām filantropa tieksmēm citu darbī­bas lauku? — Menkups jautāja. — Ja apšaubāt oficiālās izmeklēšanas rezultātus, pavaicājiet Dīleram Ballinam. Viņš, var teikt, personīgi bijis klāt Grundega nāves stundā.

— Atvainojiet! Viesi! — izgrūda Vakers. — Turpinā­sim sarunu citreiz!

— Jūs bijāt klāt? — Deilijs izbrīnā pievērsās Ballinam, pasteigdamies pārtulkot Menkupa pēdējos vārdus Mūnam.

Ballins, acīm redzot, dzīrās kaut ko pateikt Vakeram, bet manufaktūras rūpnieks jau bija gabalā. Paraustījis ple­cus, Ballins nicīgi teica:

— Vai jūs domājat, ka Vakeram patiešām rūp Grundega liktenis? Viņam tas ir vienīgi izdevīgs paņēmiens reklamēt savas apakšbikses. Lai avīzes rakstītu: «…pateicoties Va­kera kunga firmas atsaucībai, izdevies beidzot atklāt…» un tā tālāk. Bet tur galīgi nav ko atklāt. Tas bija savā prozaiskumā muļķīgs, tādēļ mums, Grundega draugiem, divkārt traģisks negadījums. Grundegu nobendējusi viņa sirds, un ne tikai medicīnas nozīmē. Ja viņš nebūtu ar tādu kaismi nostājies Menkupa pusē, ja būtu uztraucies kaut mazliet mazāk, tad, iespējams, tagad sēdētu kopā ar mums, — Ballins apklusa.

— Esmu lasījis, ka Grundegs nomiris automobilī, — Mūns sasprindzināti gaidīja turpinājumu.

— Jā gan. Bet jurns laikam nav zināms, ka tai pašā automašīnā sēdēju arī es, — Ballins, nogrimis atmiņās, sāka stāstīt. — Viņš bija apsolījis man nodot materiālu par Strausu un viņa ministriju. Ar Menkupu bijām norunā­juši, ka es apstrādāšu to «Hamburgas Orākulam». Gaidīju pie bundestāga priekšsēdētāja savrupmājas, kur visam bija jāizšķiras. Tas bija nākamajā dienā pēc Grundega drama­tiskās uzstāšanās parlamentā, Menkupu aizstāvot, pēc ku­ras vajadzēja izsaukt viņam ārstu. Scēna pie bundestāga priekšsēdētāja, kur pulcējās Adenauera kliķes ievērojami darbinieki, izvērtās vēl vētraināka. Viņi prasīja, laf Grun- degs atsakās no draudiem atklāt dienesta noslēpumus, viņš savukārt pieprasīja Menkupa tūlītēju atbrīvošanu. Viņš no turienes iznāca tādā izskatā, ka biju nobažījies par viņa veselību. Grundegs teica, ka gatavs nodot man materiālus, bet vispirms jāapspriežoties ar partijas vadību. Braucām uz frakcijas mītni. Ceļā viņš sūdzējās par sirds krampjiem, bet braukt vispirms pie daktera nevēlējās — gribēja pēc iespējas ātrāk satikties ar saviem kolēģiem… — Ballins at­kal apklusa. Varēja rasties iespaids, ka viņš stāsta pats sev.

— Viņš nomira jums klātesot? — Deilijs ievaicājās, pārtraukdams ilgo klusumu.

— Paldies dievam, nēl Tālāk Grundegs brauca viens pats. Man pietika prāta izkāpt no mašīnas un meklēt tu­vāko tālruni, kas diemžēl atradās turpat vai kilometra at­tālumā. Piezvanīju viņa personīgajam ārstam. Tas tūdaļ izbrauca, lai sagaidītu Grundegu frakcijas mītnē, bet no­kavēja. Kad automobilis atbrauca un šoferis atvēra dur­tiņas, Grundegs jau bija miris.

— Savādi, — Deilijs pateica.

— Sirds slimnieki mirst uzreiz — un ne tikai mašīnā … Kinoteātrī, telefona kabīnē… — Ballins gurdenā balsī piezīmēja.

— Bet parasti tie pagūst iekliegties, ievaidēties. Sa­vādi, ka šoferis nekā nav dzirdējis.

— Aizmirsu pateikt. Tas bija frakcijas limuzīns, vecmo­dīgs rolroiss, kur šoferim dod pavēles pa speciālu sarunas stobriņu. Ceļā nereti apsprieda delikātas dabas politis­kus darījumus, kas nebūt nav domāti viņa ausīm. Nebijusi šī nolādētā šķērssiena … — Ballins, nepabeidzis teikumu, satvēra glāzi un kāri izdzēra, it kā cenzdamies pēc iespē­jas ātrāk aizskalot rūgtos vārdus, kas tā kā tā nevienu neuzcels no kapa.

— Tiešām muļķīgil — Mūns pacēla galvu un sastinga.

Ne Menkupa, ne Lovīzes vairs neredzēja pie galdiņa.

Deilijs to pamanīja mirkli vēlāk. Ballina stāstījuma laikā galds un pārējie pie tā sēdošie cilvēki šķita izgaisuši. Ek­sistēja vienīgi melnais rolroiss, nekā nezinošais šoferis un viņa mirušais braucējs.

— Kur Menkups? — Deilijs strauji pielēca kājās.

— Spriežot pēc monētas, ko tas patapināja no Lo, de­vies kādam piezvanīt, — tēlnieks, neizņēmis no mutes pīpi, pavēstīja.

Ar pūlēm piespiezdams sevi palikt uz vietas, Mūns pa­māja savam palīgam. It kā sadzirdējis starta šāvienu, tas šķērsoja terasi, vairs nelikdamies zinis par konspirāciju. Dažos lēcienos noskrēja pa kāpnēm un'aizelsies apstājās pie ģērbtuves.

Cepures, cepures vien, baismīga masveida giljotīna, no kuras nav paguvuši novākt nocirstās galvas. Bet tieši iepretī — dūkoņas pilns stikla strops, desmitiem šūnu, kuru durvis atradās nepārtrauktā kustībā. Telefona bites ielidoja un izlidoja, atstādamas uz membrānām lūpu krāsu, cigarešu un vīna smaku. Tūkstošiem ļaužu te atstāja sa­vas cilvēciskās rūpes, veikala intereses, mīlas emocijas, vieglprātīgās cerības un ierastās vilšanās.

Deilija skatiens tramīgi slīdēja pa kabīnēm un beidzot ar atvieglojumu apstājās pie Menkupa salīkušās muguras.

Būdams cilvēkos, Hamburgas orākuls, par spīti vecu­mam, pūlējās turēties īpaši stalti. Tagad pelēkie pabieza auduma svārki karājās uz pleciem kā maiss. Visa viņa poza pauda bezcerību, pāri bortam pārlēkuša cilvēka izmi­sīgo vienaldzību, ar kādu tas noraugās uz tik tikko sa­redzama, aizejoša kuģa ugunīm.

Mazliet tālāk stāvēja Lovīze, knibinādama savas somas aizslēgu, nervozi smēķēdama un kaut ko klausīdamās. Varbūt viņa klausījās čigānu trio mūziku, kas atlidoja no bāra purpurotā mijkrēšļa? Vai arī Menkupam uzgrieztā, šķietami vienaldzīgā mugura tikai maskēja spraigu inte­resi par telefona sarunu?

Menkups iznāca no kabīnes un, aizcirtis durvis, atguva parasto izskatu. Lūpas sakustējās tik tikko manāmā iz­smējīgā smaidā.

Deilijs jau gatavojās pieiet klāt, bet nepaguva. Men­kups paņēma Lovīzi zem rokas un izgāja no restorāna. Ko tas varētu nozīmēt? Vēlēšanos ieelpot svaigu gaisu? Bēgšanu no draugu apnicīgās sabiedrības? Vai drīzāk nepieciešamība aprunāties zem četrām acīm ar Lovīzi? Daudz kas Menkupa rīcībā nebija īsti saprotams. Uzaici­nājis viņus no tālās Amerikas savas dzīvības apsardzībai, bet ne ar pušplēstu vārdiņu nav minējis, no kuras puses īsti draud briesmas.

Deilijā pamodās slepenpolicists. Viņš uzmanīgi sekoja pārītim. Parka tumsa atļāva palikt neredzamam. Taču rupjā, iesarkani vižņainā grants neciešami čirkstēja zem pazolēm. Troksnis ne vien noslāpēja sarunu, bet ari no­deva Deiliju, tikko Menkups un Lovīze apstājās.

— A, tas esat jūs! — Menkupa acis ar slikti slēptu īg­numu raudzījās uz Deiliju. — Mēs ar Lovīzi gribējām uz­kāpt tornī. Nāciet līdzi! Neaizmirstama naksnīgās Ham­burgas ainava!

Deilijs, izlikdamies noticam šai pasaciņai, pievienojās viņiem. Uzzināt noslēpumu tā ir neizdevās. Bet Filipsa sa­biedrības tornis, kas reklamēja visā Eiropā slavenos radio­uztvērējus, telefonu komutatorus un galvenokārt spuldzes, bija šīs pastaigas vērts.

Tas, kas iztālēm šķita pienaina lāpa, tuvumā izskatījās kā šaura kokteiļa giāze, kur laistījās un luminiscēja elek­trība daždažādās nokrāsās. Tieši tūkstoš apgaismošanas ķermeņu piepildīja desmitstāvu stikla dobumu ar opālkrāsas, maigi dzeltenu, sārtu, dzelmaini zaļganu, ledaini po­lāru mirdzumu. Šajā zaigojošā mistrojumā, kas it kā ba­lansēja bezsvara stāvoklī, krita smagas, baltas dienas­gaismas lāses.

Te viss bija caurspīdīgs, pat stikla lifts, kur iekšpusē spīguļoja sarkanas un melnas stikla pogas. Lifts nestei­dzīgi peldēja uz augšu. Fantastiskas filmas kadrs! Neti­cama pasaule, kur redzi visu un visi redz tevi. Pasaule bez noslēpumiem un ēnām, aizsargčaulu zaudējusi caur­spīdīga esamība.

Deilijs bija sajūsmā, bet viņu nepameta sajūta, ka šajā kristāla pasaku pilī vairums jūtas visai neērti. Pienācīgi novērtējuši savu laikabiedru reklāmas izdomu, cilvēki stei­dzās projām no šīs vietas, kur nav aiz kā paslēpties.

Galerijā, kas no ārpuses apjoza torni, bija vēsi. Pašlaik te, izņemot viņus trīs, nevienu citu nemanīja.

— Skaisti, vai ne? — Menkups jautāja.

— Ņujorka, skatīta no Empire State Building simtā stāva, laikam skaistāka? — Lovīze vaicāja.

— Noteikti, — Deilijs pamāja. — Bet Hamburga arī atstāj lielisku iespaidu.

Pusautomātisku repliku apmaiņa, tīri izdevīgi iecerēta sazināšanās forma tiem dzīves gadījumiem, kad nav ko teikt vai jāsaka tik daudz, ka labāk neteikt nekā. Menkups un Lovīze klusēja, ar liekuļotu interesi aplūkodami naksnī­gās pilsētas neaptveramo tuksnesi, neskaitāmo uguņu mir­dzošo mirāžu.

Tā klusē, ārēji mierīgi, iekšēji neērti juzdamies, divi cil­vēki, kuru sabiedrībā iemanījies trešais — liekais. Cilvēki, kuri izslēguši tālruni un aizklājuši logus, lai paliktu vie­natnē, bet aizmirsuši- pieslēgt durvis. Saimnieki ar pie­spiestu laipnību rāda nelaikā uzklupušam ciemiņam retu porcelāna trauku kolekciju, bet patiesībā interesējas vie­nīgi par pulksteņa gausi slīdošajiem rādītājiem.

Nav šaubu, šo klusēšanu daļēji ietekmēja arī psiholoģis­kais efekts, ko tornis atstāja uz visiem apmeklētājiem bez izņēmuma. Pat Deilijs, kuram šai brīdī nekas nebija slēpjams, atskaitot honorāru par nēģerietei sniegto pa­kalpojumu, jutās kā pēc rentgenologa apciemojuma.

— Grēksūdzes tornis! — viņš nomurmināja.

— Jūs kaut ko teicāt? — Menkups vaicāja.

— Sarunājos pats ar sevi. Lielisks paņēmiens saglabāt klusētāju sabiedrībā rosīgu sarunu noskaņu.

— Atvainojiet mani, — Menkups pasmīnēja. — Vainīgs laikam augstums. Jo augstāk paceļas virs zemes, jo mazāk gribas runāt. Kalnos cilvēks vairāk sarunājas ar dabu nekā ar sev līdzīgiem.

— Viss var būt, — Deilijs pamāja. — Katram savas do­mas. Es, piemēram, prātoju par Romas pāvestu. Muļķis! Bet mūsu Federālā izmeklēšanas biroja direktors — vēl lielāks. Ja jau no vainīgajiem jāizspiež viņu grēki un slepenie nodomi, daudz lietderīgāk iespundēt šādā tornī, nevis smacīgā grēksūdzes kabīnē vai drūmā cietuma ka­merā.

— Savdabīga ideja, — Lovīze piespiesti smējās.

Deilijs, atbalstījies pret margām, skatījās uz svešās pil­sētas ņirbošo gaismas kaleidoskopu. Galva reiba, žokļus neviļus pleta nervozas žāvas.

— Par ko jūs domājat, Deilija kungs? — Lovīze negai­dot vaicāja.

— Meklēju pirmo upuri savam grēksūdzes tornim.

— Un kuru esat izraudzījies? — viņa pasmaidīja. — Varbūt mani?

Apgaismotās ielas skrēja uz visām pusēm. Laukumi kvē­loja kā zvaigžņu spieti. Pa šo it kā uz zemes apgāzto zo­diaka pasauli plūda šoseju Piena Ceļi. Ar zvaigžņu pu­tekļiem piekaisītā apļa autostrādes spirālā galaktika grie­zās mašīnu starmešu gaismā kā karuselis.

— Jūs nepazīstat mūsu Lo! — Menkups reaģēja ar ne­lielu nokavēšanos. — Labākā gadījumā izdabūsiet no vi­ņas atzīšanos mīlestībā.

— Ne prātā nenāk! — viņa papurināja matus. — Tad jau drīzāk esmu gatava izsūdzēt visus esošos un nodomā­tos grēkus.

— Patiešām, — Menkups domīgi sacīja. — Ieslēdziet cilvēku uz trim diennaktīm šajā gaismas krātiņā, un viņš pateiks itin visu. Nevaru iedomāties neko briesmīgāku. Ceturtajā dienā viņš vai nu sajuks prātā, vai arī atzīsies jebkurā noziegumā, pat ja nebūs vainīgs. Svētā gaismas inkvizīcija!

— Iesim projām, — Lovīze teica.

Bet Menkups jau atkal bija viesmīlīgs saimnieks, kas izrāda ciemiņam interesantas vietas.

— Paskatieties uz ostu!

Osta patiešām bija šī elektriskā panno visiespaidīgākā sastāvdaļa. Tā stiepās kilometriem tālu — kuģu būvētavu un sauso doku autogēnu zibsnījumu apgaismots tumšs akvārijs, kur mudž neskaitāmas vizošas infuzorijas.

— Vai neliekas kolosāli salīdzinājumā ar graustiem, kurus redzējāt pie mums pēc kara? — Lovīze vērsās pie Deilija.

— Kurus es esot redzējis? Jūs par mani runājat? — Deilijs ausījās.

— Nu jā, jūs taču vairākus gadus esat kalpojis okupā­cijas karaspēkā, — Lovīze nomurmināja, ļaudama skatie­nam izklaidīgi klīst pa gaišo apvārsni.

Deilijs paskatījās viņā ar aizdomām. Ja Menkups patie­šām nav nekā stāstījis saviem draugiem, no kurienes tā smēlusi savas zināšanas?

— Jūsu informētība mani biedē, — viņš pasmaidīja, ar joku maskēdams patiesu izbīli.

— Es to pateicu. Proti, ka jūs žurnālista karjeras sā­kumā sūtījāt no Berlīnes korespondences armijas laikrak­stam, — Menkups, vienā elpas vilcienā nobēris šo teikumu, steidzīgi pārgāja uz neitrālu teritoriju: — Tas vēl nekas! Nesen man parādīja jauna televīzijas torņa metu. Vis­augstākais Rietumeiropā! Biroja telpas, studijas, kafejnī­cas, pat ap savu asi rotējošs restorāns. Celtnei jāiztur astoņdesmittūkstoš tonnu pretestība uz katru kvadrāt­metru … Kamēr valsts robežas neļauj mums izvērsties plašumā, cenšamies kaut vai tiekties augšup… Lo, vai atceries žurku barus, kas mitinājās pēckara drupās?

— Astronomisks daudzums! — Lovīze nodrebinājās. — Miljoniem! Treknas, milzīgas! Ko tik hamburdzieši ne- izmēģināja, lai tās iznīcinātu! Pat izcili zinātnieki node­vās šai problēmai. Kad rok bedres jauniem namiem, apakš­zeme vēl tagad izverd tūkstošiem šī kara mantojuma.

— Sīkums, kā teiktu mans draugs Vakers. Kas gan ievēros tādu detaļu mūsu grandiozajā vērienā? Nezini, ko vairāk apbrīnot — ļaužu optimismu vai vāciešu uzņē­mību… Bet kādreiz taču bija cita Vācija! Trīssimt kara­listes, sīkas hercogistes un gluži niecīgas valstiņas. To­mēr tieši šī bērnu mozaīka devusi pasaulei milžus. Kantu, Bēthovenu, Gēti! Vai varat man nosaukt kaut vienu ga­rīgu vērtību, ko radījusi Lielvācija? Tā Lielvācija, kas stie­pusies no Atlantiskā vaļņa līdz Volgai, no Ziemeļu Ledus okeāna līdz Egejas un Melnajai jūrai? Tā, kura kopā ar fašistisko Itāliju pārvaldīja gandrīz visu Eiropu un treš­daļu Āfrikas? Varbūt liksiet pieskaitīt vērtībām Rozen- berga «izcilo atklājumu», ka īstam vācietim piemīt ra­došs prāts, nevācietim — neitrāls, bet ebrejam — pos­tošs? Visi Menkupi bija ziemeļvāci. No kurienes manī radies šis visu postošais neāriskais sārms? Ir bijuši brīži, kad par vienīgo īsto vācieti uzskatīju ebreju Marksu! — Menkups paskatījās debesīs.

Gaismas atblāzma no namu logiem un spožajām vitrī­nām kā bāli sārts jumols sedza miegā slīgstošo pilsētu. No tālienes tuvojās lapsenes sīkšana. «Tā pieauga, pārvēr­tās reaktīva bumbvedēja dārdoņā un izzuda, saplosīdama klusumu. Palika vienīgi uz milzīgā zvaigžņotā debess fona tik tikko saredzama, bezgalīgi gara dūmu svītra, kas vēl ilgi stiepās pāri naksnīgajai Hamburgai.

— Tā kā auksti kļuvis, — Menkups nodrebinājās.

— Ejam! — Lovīze nočukstēja.

Caurspīdīgās durvis ielaida viņus atpakaļ tornī. Zem stikla grīdas rēgojās desmit stāvi tukšuma. Neviena cil­vēka, tikai stikls un dvēseli plosošā gaisma. Viņi jau tu­vojās liftam, kad pa visiem stāviem norībēja metāliska balss:

— Tornis tiek slēgts! Apmeklētājus lūdz atstāt telpas!

Un, kamēr lifts nogādāja viņus no zvaigžņotās, reak­tīvu rētu izkropļotās debess uz zemi, bungādiņās vibrēja apklusušās metāliskās balss lūstošā stiklainā atbalss.