Hamburgas orākuls

Dīters Ballins

Taisnas tiesas humāno principu «Labāk atbrīvot desmit vainīgus nekā notiesāt vienu nevainīgu» pielieto ari pie mums. Diemžēl tikai attiecībā uz vīriem, kas savā laikā vadījušies no gluži pretēja principa.

MAGNUSS MENKUPS

Laiks bija brīnišķīgs. Hamburgas pelēkā ikdiena uz­posās, uzmetusi pāri savam bezkrāsainajam virsvalkam caurspīdīgu zeltainu apmetni. Ballins dzīvoja samērā tu­vu, un Mūns bija priecīgs, ka ļāvis sevi pierunāt iet kājām. Spēja divu saspringtu raundu starpbrīdī gandrīz pilnīgi izslēgties nāca talkā arī šoreiz. Viņš elpoja gaisu, apmierināti piemiedza acis spilgtajā saulē un izklaidīgi klausījās Jensenā.

— Klasisks dubultmotīvs! — Jensenam patika prātot uz ielas. — No vienas puses, šie desmit tūkstoši bija vaja­dzīgi, lai atpirktos no šantāžista, no otras — ja Ballins nespētu maksāt, Menkups uzzinātu, kas tam aiz ādas. Tā vai citādi, viņam bija tikai viena izeja — nogalināt!

Zaļumu nemaz nebija tik daudz, tomēr pēc Menkupa dzīvokļa Mūnam likās, ka viņš uzņem *sevī kondensētu skābekli. Ne jau tabakas smaka bija pie tā vainīga, Mūns to pat neievēroja, ne jau dzīvokļa sastāvējušais gaiss — ja plastmasa vispār kaut ko izdvašoja, tad drīzāk divdes­mito gadsimtu. Taču tur, pat pie vaļējiem logiem, par spīti eksprešu saceltajam caurvējam, stiprāka par visām pārējām smaržām bija nāves smagā elpa. Bet te virmoja dzīve — cilvēki, automobiļi, ikdienišķas rosības pilnas mājas. Katrs ceļā pagadījies nosmulējies knēvelis šķita mazs brīnums, katrs pieaugušais — dzīves mīlētājs, katrs avīžu kiosks — pasaules notikumu un sadzīves drāmu centrs.

Tā tas vismaz bija, kamēr viņi atradās Harvestehūdes rajonā. Jo tuvāk centram, jo skaidrāks kļuva, ka šī siltā, zemes elpas atsvaidzinātā augusta diena solās būt karsta. Gan pārnestajā nozīmē, gan arī burtiskajā. To ātrāk par citām pazīmēm apliecināja avīžu pārdevēju stendi. Viens gulēja apgāzts, policisti lasīja pa putekļaino bruģi iz­mētātās pakas. Mazliet tālāk ietves malā liesmoja uguns­kurs. Garāmgājēji — cits ziņkāri, cits ar apmierinātu smaidu lūkojās izplēnējušajās, tipogrāfijas burtiem klātajās papīra pārslās, kas lidoja no uguns. Viena nesairusi lappuse uzšāvās gaisā un tūlīt, liesmu satverta, acu priekšā pārvērtās sīkos pelnos. Bet Mūns paguva ievērot pazīstamu fotogrāfiju: Menkupa seju aiz melnās policijas mašīnas restēm. Mīkla galīgi noskaidrojās, kad viņi, no­braukuši trīs piestātnes autobusā, izkāpa pie metro sta­cijas. Te viss vēl bija kluss. Skvēriņā sievietes, pa vei­kaliem skrienot nokusušas, pētīja savus pirkumus, pen­sionāri sildījās saulītē, bērnu ratiņos brēca zīdaiņi. Tos centās pārkliegt pusmūža vīrietis ar rokas protēzi un diviem Dzelzs krustiem pie tūka frenča:

— Desmit feniņu! Pērciet «Die Welt»! Vienīgi patiesīga informācija. Lielais ciniķis padarījis sev galu! Hamburgas orākula gļēvā nāve! Magnuss Menkups izbēdzis no tais­nīgas atmaksas.

Mūns un Jensens bija spiesti aizkavēties, -jo ceļu aiz­šķērsoja no stacijas izplūdis, šim dienas laikam neparasti liels ļaužu bars. Tajā bija galvenokārt jaunieši. Uzbudi­nāti, pārmīdami aprautas frāzes, viņi aizsteidzās garām, nepiegriezdami vērību apklusušajam pārdevējam. Viņi jau bija aiz stūra. Pēdējais, tīšām atpalicis, garām drāz­

damies, aizdedzināja stendu ar gāzes šķiltavām un metās bēgt. Acumirklī uzliesmoja laikraksti. Sprēgāja aizdedzies saplāksnis. Pārdevēja kliedzieniem kaut kur netālu atbil­dēja policista svilpes treļļi.

— Jūs būsiet liecinieks! — pārdevējs pārskaities uz­sauca Jensenam. — Nolādētie komunisti!

— Ne prātā nenāk!

— Šis arī viens no viņiem! — pārdevējs norādīja pie­skrējušam policistam uz Jensenu.

— Nāves komisija! Kriminālasistents Jensensl — tas nevērīgi uzrādīja dienesta apliecību, tad pusbalsī teica pārdevējam: — Ieteicu laisties lapās. Citādi jums šodien nodīrās Dzelzs krustus kopā ar visu ādu.

— Vai tas nebija mazliet nepiesardzīgi? — Mūns vai­cāja, kad viņi bija iegriezušies klusā sānielā.

— Cenšos savaldīties, — Jensens vainīgi pasmaidīja. — Protams, pie mums policijā ne jau visi tādi kā Boden­šterns, tomēr prātīgāk turēt mēli aiz zobiem. Bet reizēm izlaužas uz āru. Mēsli tādi!

Klusā iela nepavisam nebija tik klusa, kā likās. Tās galu aizsprostoja metāla vairogi. Paslēpies nojumes ēnā, policijas virsnieks iekliedza īsas pavēles pie pašas mutes pieliktajā kabatas formāta raidītājā. Viņu ielenca policisti tērauda kaskās, ar revolveriem un gumijas stekiem. Ik brīdi tie nemierīgi lūkojās uz attālo laukumu, kur viļ­ņojās un dunēja melna ļaužu jūra.

— Magnuss Menkups laikam bija ļoti populārs? — Mūns jautāja. Abiem ar Jensenu vajadzēja griezties at­pakaļ, tagad viņi, līkumodami pa šķērsielām, pūlējās no­kļūt pie galamērķa.

— Neteikšu, ka sevišķi. Praviešus baidās, bet nemīl. Tagad, kad viņš miris, katrs godīgs vācietis apjēdz, ko zaudējis… Jā, ir mums gan bezpajumtnieki, gan bez­darbnieki, gan ubagi, bet vairums saņem savu, lai arī mikroskopisku, ekonomiskā brīnuma kripatu. Taču naktīs pamostas bažas par rītdienu. Kad dzīvo Menkupu sēdi­nāja cietumā un aplēja ar samazgām, viņi klusēja. Bet viņa zārka apgānīšanu tie piedot nevar. Iespējams, viņi nekad nav lasījuši Menkupa rakstus. Bet visiem zināma viņa iesauka …

— Hamburgas orākuls?

— Otra. «Vācu labklājības dumpīgā sirdsapziņa». To sacījis francūzis, viens no mūsu laikmeta lielākajiem do­mātājiem. Lūk, esam jau klāt!

Ieliņa atgādināja dekorāciju Vāgnera operai. Sirmi, ne­pareizas formas akmeņi, sirma sūna, kas spraucās starp oļiem, auga akmens iežogojumu spraugās. Sī ieliņa bija laimīgi pārdzīvojusi gan otrā pasaul'es kara briesmīgo bombardēšanu, gan Lielo Hamburgas ugunsgrēku. Uz ap­sūnojušās granīta balustrādes stāvēja paplucis gailis un uzvaroši apsveica sauli. Vaļējie logi dvesmoja podos iestā­dīto lefkoju un hiacintu vāro aromātu. Kaut kur nodziedāja senlaicīgs pulkstenis, tam atsaucās aiz dakstiņu jumtiem paslēpušās baznīceles zvana aizsmakusī vara balss. Tad viss atkal sastinga mūžsenā snaudā.

— Vispiemērotākā vieta slepkavam, — Mūns pasmīk­ņāja.

Režģaini čuguna vārti ielaida viņus pagalmā. Iespējams, te kādreiz bijis dārzs, ko savām pastaigām izmantojis atvaļināts galminieks. Strūklakas akmens lauva vēl jopro­jām spļaudījās trim precīzi nomērītām urdziņām. Pa koka redelēm, aiz kurām varēja saredzēt ēnainu galeriju, rāpās vīnogulāja stīgas. No bijušā staļļa, kurā tagad mitinājās vientuļš motocikls, vēdīja gandrīz taustāma skrējienā sa­karsušu zirgu elpa.

— Vai Ballina kungs mājās? — Jensens jautāja.

— Kopš vakardienas nav bijis, — labi saglabājusies vecīte acīgi nopētīja ciemiņus, tad, Jensena inteliģentā izskata uzmundrināta, atļāvās vaļsirdību: — Es jau labi zinu, kādēļ. Šodien jāmaksā īre, bet viņam, starp mums runājot, naudiņa guļ bankā, kas nobankrotējusi jau nelaiķa Vilhelma Otrā laikos. Literāts! — viņa nicīgi nospurdzās.

Jensens bija priecīgs — pats labākais informāci­jas avots ir savam īrniekam nelabvēlīgi noskaņota saim­niece.

— Atļausiet ieiet? — dienesta apliecību viņš uzrādīja ar tādu žestu, it kā tā būtu sengaidīta viesa vizītkarte. Un, neļāvis saimniecei pa īstam to nopētīt, žigli piebilda: — Cik pie jums te omulīgi! Kaut man būtu tāda mājiņa!

— Mūsu ģimene dzīvo te jau krietnu laiku. Tā ap simts gadiem ar uzviju, — saimniece jutās glaimota. — Tātad jūs no policijas? Vai tiešām automobiļa dēļ?

— Uzminējāt! — katram gadījumam apstiprināja Jen­sens. V.

— Pati dzirdēju, ka Bailina kungs dzīrās to pārdot… Vienam, kas dzīvo tepat aiz baznīcas. Nopircis uz no­maksu, samaksājis tikai avansu, automobilis pieder firmai, bet viņš — pārdod! Mūsu laikos to sauca par zādzību. Bet tagad, zināms, jaunmodīgā vārdā — par spekulāciju. Un kāpēc jūs tāds mazrunīgs? — viņa pievērsās Mūnam.

— Mūna kungs ir amerikānis.

— Vai Ballina kungs arī Amerikā paspējis izdarīt šmu- ci? — viņa brīdi padomāja. — Kāpēc gan ne? Te kāds šantāžists mēģina izvilkt no vina naudiņu, laikam ir par ko.

— Pastāstiet mums, lūdzama, sīkāk!

— Vai tad vairs atceros? Pagājušajā nedēļā, kad uz­kopu viņa rakstāmgalda atvilktnes, man nejauši trāpījās kāda vēstulīte. Visas pārējās viņš sadedzinājis, šī te ieju­kusi pārējos papīros. Ballina kungs taču raksta. Sacerē­jumus, veselas grāmatas! Vairāk par slepkavībām, kurš kuru nošāvis. Nekas, attēlo ārkārtīgi ticami.

— Jūs solījāties pastāstīt par šantāžista vēstuli, — Jensens atgādināja.

— Kas tur daudz ko stāstīt? Tumša pagātne. Kaut kādas ziedu vāzītes noslēpums. Viņiem, blēžiem, tā droši vien tāda parole. Tas tips prasa milzīgu summu. Bet Bal­lina kungs būtu priecīgs, ja varētu kaut vai īri samaksāt. Es viņam jau ieteicu: «Ja jau grāmatas vairs nebaro, ejiet, aplaupiet kādu!» Tomēr godīgāk nekā pārdot svešus auto­mobiļus.

— Vai drīkst apskatīt viņa istabu?

— Lūdzu, viņš aizņem veselas divas. Nav jau vienkāršs mirstīgais, bet rakstnieks! Te kabinets, bet tur guļam- telpa … Ja interesējaties par sievietēm, tad ne ar ko de­rīgu nevaru pakalpot. Ballina kungs jau labprāt atvestu, bet es kategoriski aizliedzu. Gulēs ar cita sievu, bet pēc tam atnāks vīrs un apsūdzēs mani savešanā. Ļoti man tas vajadzīgs!

Jensens apskatīja rakstāmmašīnu. Liela, vismaz piecām kopijām domāta — tāda pati kā Menkupam. Viņš izvilka no tīra papīra kaudzītes vienu loksni, rūpīgi uzsita uz tās «Ceļinieka nakts dziesmu» un klusēdams parādīja Mū­nam.

Tā bija Menkupa atvadu vēstules burtiska kopija. Sa­krita viss. Maz lietota, gandrīz svaiga lenta, trekns, skaidrs šrifts. Pretēji Menkupa rakstāmmašīnai šai burti nesaķērās. Dzejolis, kuram saskaņā ar slepkavas nodomu vajadzēja pilnīgi novērst aizdomas, tapis uz šīs.

Kādu brīdi saimniece neizpratnē, tomēr ziņkāri sekoja viņu ne visai izprotamajai rīcībai. Beidzot tai izdevās pāri Mūna plecam ieskatīties saturā.

— Gēte? — Viņa nostiepa, sapņaini piemetinādama:

— Lielisks dzejnieks… Jā, sakarā ar šantažistu … Pirms dažām stundām pastnieks atkal atnesa vēstuli. — Viņa izņēma zem rakstāmmašīnas pabāztu aploksni.

— Rādās, tā ir no viņa.

— Kāpēc jums tā liekas?

— Formāts un krāsa līdzīga, — viņa miglaini paskaid­roja.

Saimnieces brīnumainā viszināšana tūdaļ kļuva skaidra, tikko Jensens uzlūkoja aploksni. Tā bija pavisam nesen atplēsta un diezgan prastnīgi atkal aizlīmēta. Teksts ska­nēja:

«Tā kā laikus nesamaksājāt desinittūkstoš marku, iz­pildu savus draudus. Magnuss Menkups šodien zinās par Jums visu. Ko iesāksiet, lai piespiestu viņu klusēt, atstāju Jūsu ziņā. Bet, ja nevēlaties, lai Jūsu īstais uzvārds un noziegums, par kuru kriminālkodekss paredz visaugstāko soda mēru, tiktu paziņots presei, ieteicu nekavējoties samaksāt visu summu. Lai Jūs nedomātu, ka tā ir izdoma, vēlreiz atgādinu «Ziedu vāzītes pakalpojumu».

Allaž gatavs Jums pakalpot

Pastkaste 1567.»

Iedziļinājušies vēstules pētīšanā, ne Mūns, ne Jensens nedzirdēja piebraukušas mašīnas rūkoņu.

— Šķiet, Ballina kungs beidzot pārradies mājās! — iebāzusi galvu durvju spraugā, paziņoja saimniece. — Un mašīnu nav pārdevis, tad jau atkal bez naudas … Neuz­traucieties! — viņa uztvēra Jensena mēmo brīdinājumu.

— Teikšu, ka atnākuši ciemiņi.

Vēl nenoslāpētā motora rūkoņa, atbalsodamās klusumā, skanēja šajā miegainajā valstībā kā artilērijas zalves. At­lika vienīgi gaidīt. Jensens klusēdams izņēma pistoli un uzvilka drošinātāju.

— Tā kā bail, — viņš atzinās. — Pat rokas trīc. Nekad neesmu šāvis uz cilvēku.

— Cerams, uz mani jus arī nešausiet? — no priekštel­pas atskanēja Deilija uzjautrinātā balss.

— Kas noticis? — Mūns pielēca kājās.

— Nupat pastnieks atnesa Menkupam vēstuli!

Jensens nepacietīgi atplēsa iegarenu aploksni, kas visos

sīkumos līdzinājās nupat lasītajai. Mazliet atšķīrās vienīgi saturs.

«Menkupa kungs!

Tā kā Ballins nespēja laikā sagādāt pieprasīto summu, izpildu savu solījumu.

Cilvēks, kas Jums pazīstams kā rakstnieks un žurnālists Dīters Ballins, īstenībā ir gestapovietis oberšturmfīrers Dītrihs Štīrmerks. Kādreiz viņš vadīja tā saucamo «In­teliģences sektoru», kura uzdevums bija izsekot un apcie­tināt kultūras darbiniekus. Viens no Štīrmerka upuriem ir vēlāk koncentrācijas nometnē nomocītais Nobeļa miera prēmijas laureāts fon Osieckis. Štīrmerks vairākkārt paš­rocīgi nošāva cilvēkus, sevišķi viņš izcēlās, izrēķinoties ar neveiksmīgās 1944: gada jūlija sazvērestības dalīb­niekiem. Pēc Berlīnes kapitulācijas Štīrmerks parādījās Hamburgā ar viltotu pasi. Vadoties no konspirācijas ap­svērumiem, viņš izvēlējās Ballina uzvārdu, jo Hamburgā šis ar slaveno dinastiju nesaraujami saistītais vārds jau pats par sevi psiholoģiski pasargāja no aizdomām. Ieman­tojis Jūsējo un Jūsu drauga deputāta Grundega uzticību, Štīrmerks Konstitūcijas apsardzības dienesta uzdevumā nodarbojās ar Jūsu izspiegošanu. Kad ievajadzējās lik­vidēt Grundegu, kas bija piedraudējis ar nepatīkamiem atklājumiem, pats piemērotākais kandidāts izrādījās Štīr­merks. Viņu kā Grundega draugu neturēja aizdomās. Sa­tiekoties ar štīrmerku, Konstitūcijas apsardzības dienesta darbinieks B., kuram bija zināma tā pagātne, nodeva vi­ņam ziedu vāzīti ar šķidru ogļskābo gāzi. Gluži tāda pati vāzīte atradās partijas frakcijas rolroisā. Kamēr mašīna gaidīja Grundegu pie bundestāga priekšsēdētāja savrup­mājas, Štīrmerks apmainīja vāzītes. Mazliet vēlāk, brau­ciena laikā, viņš izkāpa, motivēdams to ar nepieciešamību steidzami piezvanīt Grundega personiskajam ārstam. Sil­tuma iespaidā šķidrā ogļskābā gāze izgarodama nemanot piepildīja no priekšējiem sēdekļiem ar šķērssienu nodalīto aizmuguri, kur sēdēja Grundegs. Sākās nosmakšana, acu­mirklī iestājās kolapss. Tā kā Grundegs jau sen slimoja ar sirdi, oficiālajai izmeklēšanai izdevās bez grūtībām pie­rādīt, ka viņš miris dabiskā nāvē.

Tāda ir Jūsu drauga Dītera Ballina īstenā seja. Ne­šaubos, ka Jūs uzskatīsiet šīs ziņas par pietiekami vēr­tīgām, lai par tām labprātīgi samaksātu man desmit- tūkstoš marku, kuras pazaudēju šajā sakarībā. Zināmu iemeslu dēļ vēlētos saņemt šo summu nevis čekā, bet asignācijās.

Lūdzu noteikt Jums ērtu laiku un vietu, kur satikties.

Pastkaste 1567.»

Tālrunis stāvēja viesistabā, mežģīņu sedziņas apklāts, porcelāna figūriņu sabiedrībā. Kamēr Jensens sarunājās ar Nāves komisijas dežurantu, viņa acu priekšā pletās idilliskais pagalmiņš ar klusi burzguļojošo strūklaku. Saimniece, kā viņš to bija gaidījis, tenkoja ar kaimiņieni. Tā, izliekusies pa logu, vēroja vārtus — droša pazīme, ka tika runāts par Ballinu.

— Nekā iepriecinoša nevaru jums piedāvāt, — Jensens, atgriezies no telefona sarunas, pavēstīja. — Atsūtīt cil­vēkus nevarot. Policija aizņemta ar demonstrantiem. Bo­denšterns arī projām. Bez viņa rīkojuma operatīvās izzi­ņošanas punkta priekšniekam nav tiesību nodot tālāk pavēli Ballina aizturēšanai… Atstāju komisāram telefo- nogrammu ar lūgumu ierasties šeit.

— Neko darīt, gaidīsim, — Deilijs apskatīja autor- eksemplāriem rezervēto grāmatplauktu.

— Interesanti, kas ir pieminētais B.? — Mūns vaicāja, izklaidīgi pārlasīdams Gētes dzejoli. Viņš tik daudz bija par to domājis, ka tagad saprata gandrīz katru vācu vārdu — kalni, galotnes, mežs, putni, miers.

— Pamēģināsim! — Jensens teica. — Jāpiezvana in­formācijas aģentūrai «Siriuss». Vismaz pateiks, kuru līdz­strādnieku uzvārdi sākas ar «B».

— Un cik jums izmaksās tāda izziņa? — Deilijs jau­tāja. Viņš bija atradis «Ģenerāļu sazvērestības» otro1 izde­vumu un tagad pārlasīja šur tur pa rindkopai.

— Nekā. Viņiem tā ir reklāma, — Jensens atkal devās pie telefona. y…

— Tā jau domāju, — Deilijs nolika sējumu plauktā. — Tagad saprotu, kāpēc Ballins viņam neierastajā rakst­nieka amatā izvēlējies dokumentālās hronikas žanru. Acu­lieciniekam tas nemaz nav tik grūti. Sevišķi iespaidīgas ir nošaušanas ainas.

— Šķiet, esam uz pēdām jaunam atklājumam, — Jen­sens jau uz ātru roku bija paguvis sazināties ar infor­mācijas aģentūru.

— Bodenšterns? — Mūns pa pusei piecēlās no krēsla.

— Vismaz tajā laikā, par ko iet runa, tur strādājuši tikai divi darbinieki ar tādu burtu. Kāds Bārenss un Bo­denšterns. Ja piemetina, ka Bodenšterns atlaists tūlīt pēc Grundega nāves un Menkupa atbrīvošanas …

— Tagad saprotams, kāpēc komisāra kungs uzreiz pa­zina Ballinu, lai gan teicās to nekad agrāk neredzējis, — Deilijs piezīmēja.

— Vai varat to pierādīt? Nē! Un šīs vēstules autors arī nevar, citādi viņš nebūtu aprobežojies ar pirmo burtu. Tādēļ par to labāk nerunāsim! — Mūns izmisīgi centās aizsmēķēt cigāru, kas nekādi nevēlējās aizdegties. — Šo­brīd jāatrisina cita problēma. Ja mūsu aizdomas ir parei­zas, būs diezgan grūti izraut no Bodenšterna orderi Bal­lina apcietināšanai. Jo vairāk tāpēc, ka privātpersonas dienasgrāmata un šantāžista vēstules nav tieši juridiski pierādījumi. Kas attiecas uz Ballina pagātni, tad, cik man zināms no sarunas ar Menkupu, viņš tiks cauri ar visai mīkstu sodu. Ko mēs īsti vēlamies? Lai Menkupa nāve tiktu atriebta. Tādēļ ir tikai viens ceļš.

— Kāds? — Deilijs, jau noprazdams, kas Mūnam pa­domā, saviebās.

— Menkupa testaments! Ja Jensens gatavs atteikties no divdesmittūkstoš markām …

— Es? — Jensens izskatījās gluži pārsteigts. — Tas taču vienīgi jūsu nopelns! Esmu jau teicis, mana specia­litāte — fiksēt pēdas, turpretī slēdzienu taisīšanai pie­trūkst talanta. Nekā nevar darīt, kriminālistika nav mana sūtība … Bet kāpēc jums atteikties?

— Jūs nepazīstat Mūnu! — Deilijs jau bija padevies liktenim. — Gatavs pārdot pēdējās bikses, lai triumfētu taisnā tiesa! Starp citu, — viņš pievērsās Mūnam, — kas mani nesen nosauca par pašaizliedzīgu muļķi?

Mūns nepaguva atbildēt, atskanēja soļi.

— Ballins! — Jensens sarāvās. — Paslēpieties! Es ne­šaušu pirmais. Bet, ja viņš atklās uguni, nošaušu kā suni! — balss bija mierīga, pat rokas vairs nedrebēja.

Taču ienāca nevis Ballins, bet saimniece.

— Menkupa kungs miris! Man kaimiņiene tikko pa­teica, — viņa uztraukta pavēstīja. — Vēl nav zināms, vai tā pašnāvība vai slepkavība. Laikraksti raksta visādi … Tāpēc arī nelasu tos. Nekad nezini, kas īsti notiek… Es taču labi pazinu Menkupa kungu. Agrāk viņš bieži vien iegriezās pie Ballina kunga …

— Un pēdējā laikā? — Deilijs noprasīja.

— Vairs nenāca. Jau nodomāju, ka sastrīdējušies. Bet pirms divām dienām atkal atnāca… Ļoti nožēloja, ka Ballina kunga nebija mājās. Uzgaidīja pusstundu, tad palūdza uzvārīt kafiju. Viņam bija steidzami jāpabeidz kāds raksts … Kad iedzer kafiju, galviņa labāk strādā, to jau mans nelaiķis vīrs vienmēr apgalvoja … Bet cik ātri viņš sit uz mašīnas! Tūdaļ var redzēt — īsts rakst­nieks, nevis tāds kā Ballina kungs.

Viņa, acīm redzot, grasījās stāstīt vēl ilgi, bet ieradās Bodenšterns un bez ceremonijām izvadīja viņu uz vir­tuvi.

— Velns sazin kas notiek! — viņš pielika roku pie plākstera aizlīmētā vaiga. — Vesela revolūcija Menkupa dēļ! Labi, ka jūs man piezvanījāt, Jensen, citādi priekš­niecība iedomājas, ka es esmu vispiemērotākā persona nekārtību likvidēšanai, jo kādreiz biju frontē. Ja paši netiek galā, ņem un mobilizē kriminālpolicijas darbinie­kus … Kas te īsti par jezgu ar Ballinu?

Sākumā Bodenšterns noklausījās stāvot, tad apsēdās.

— Vajadzēs viņu nopratināt, — komisārs beidzot sacīja. — Bet, godīgi sakot, es ne visai ticu. Gestapovietis slēpjas zem progresīva rakstnieka maskas; nogalina pa labi un pa kreisi visus savus draugus; kāds Konstitūcijas apsardzības dienesta — nevainojamas reputācijas iestā­des līdzstrādnieks sazvērnieka lomā! Tas viss atgādina vissliktāko detektīvromānu. Ierosinu vispusīgi aplūkot šīs apsūdzības! — Bodenšterns nesteidzīgi uzskaitīja Mūna argumentus.

— Kas attiecas uz pārsteidzīgām hipotēzēm, Jensen, tad vakardienas pieredze deva jums iespēju parHecinā- ties, ka ar tām laurus nevar nopelnīt. Varat iztēloties, kāds tracis saceltos, ja mēs apcietinātu Menkupa kundzi, dzimušu fon Vincelbahu? Interpelācija senātā, apspļaudī­tais policijas prefekts publiski atvainojas, avīžnieku vilku bars triumfē.

— Varbūt jums arī taisniba, — noklausījies tulkojumu, ar liekuļotu nožēlu paziņoja Mūns. — Esmu vienisprātis ar Bodenšterna kungu. Anonīmā šantāžista apvainojumi vispusīgi jāpārbauda … Jensen, pasniedziet man, lūdzu, vēstuli… Te jau viņš ir, noslēpumainais «B»! Derētu vis­pirms uzzināt, kas slēpjas aiz šā burta un kāds tam sakars ar deputāta Grundega nāvi.

— To es noskaidrošu! — Bodenšterns izrāva vēstuli un noglabāja kabatā.

— Tādā gadījumā jūs nāksies drīzumā apsveikt, — Mūns pasmīnēja.

— Ar ko? — Bodenšterna niknais skatiens, slīdot pa grāmatu plauktu, apstājās pie «Ģenerāļu sazvērestības».

— Ar divdesmit tūkstošiem, ko Menkups novēlējis par Grundega slepkavas notveršanu.

Minūtes piecas Bodenšterns klusēja, tad pagriezās pret Mūnu: — Vai jūs esat gatavs apzvērēt tiesas priekšā, ka nešaubāties par Ballina vainu? Mana priekšniecība ieteica jūs kā detektīvus ar starptautisku vārdu … Tikai lūdzu saprast mani pareizi. Jums izdevies mani pārliecināt, citādi nebūtu nemaz jautājis, bet pats uzņemties atbildību neuzdrošinos.

— Varu apzvērēt. Deilijs arī. Mēs esam gatavi labprāt jebkurā brīdī apliecināt, ka jūs tikai izpildījāt savu pie­nākumu. — Mūns, izvilcis kabatlakatiņu, noslaucīja apra­sojušo pieri.

— Labi! — Bodenšterns aprauti sacīja. — Jensen, ātri uz ielas! Vīrus šurp, mašīnu lai šoferis noliek aiz stūra. Citādi vēl kaut ko pamanīs un laidīsies lapās! Gaidiet mani prefektūrā! — viņš atkal pievērsās Mūnam un Dei­lijam: — Atvainojiet, bet jūsu klātbūtne nav vēlama… Kur te telefons?

Mūns un Deilijs izgāja. Priekštelpā viņi sadzirdēja Bo­denšterna skaļo balsi:

— Nāves komisija! Runā komisārs Bodenšterns! Stei­dzamība visaugstākā! Kontrolēt stacijas, lidlaukus un vi­sas šosejas! Tiek meklēts divkāršs slepkava! Ja pretosies, šaut! Uzvārds — Ballins, vārds — Dīters, vecums — piecdesmit gadi, augums — aptuveni metrs septiņdesmit, acis — pelēkas, mati — gaiši, pareti, īpaša pazīme — sklerotiski asinsvadi vaigos!

Un tikai šajā brīdī Mūns pa īstam saprata, ka uzvarē­jis.