Mēs atnācām ar mieru…

PIECPADSMITĀ NODAĻA

Seva mani aizveda mājās un ieveda dzīvoklī. Man nebija ne spēka, ne vēlēšanās liegt viņam ienākt. Redze man bija izfokusēta, biju sastindzis, un nepievērsu uzmanību istabā degošajai gaismai.

Seva palīdzēja man novilkt jaku, noaut kurpes, aizveda mani uz vannas istabu, pabāza manu galvu zem ledusaukstas dušas un turēja tā līdz pakausī no aukstuma iesmeldzās. Ievaidējos, bet sanāca tikpat žēlabaini kā Trezoram. Bija žēl sevis, žēl Ļubašas, Oksanas, žēl Andreja, viņa dēla, žēl "niknā" suņa, žēl sarga Jegoriča. Visu bija žēl. Visas pasaules, izņemot Ivanovu.

Aizgriezis dušu, Seva nosēdināja mani uz vannas malas, noslaucīja galvu un, mēli klakšķinot, nopētīja punu.

- Vai izdzīvošu? - vienaldzīgi pajautāju.

- Neesmu pārliecināts... - viņš atdarināja mani aizkapa balsī. - Ja nu tikai līdz rītam.

- Bet pēc tam?

- Parādīs autopsija, - Seva mierināja.

Viņš mani pacēla un ieveda istabā.

Ivanovu, sēdošu atzveltnes krēslā pie kafijas galdiņa, uztvēru tikpat vienaldzīgi kā ziņu par gaidāmo "autopsiju".

- Sabraukuši te... - es nomurmināju, apsēžoties uz dīvāna. - Nelūgti viesi sliktāki par tatāriem ...

- Kāpēc nelūgti? – Jevgeņijs Viktorovičs gausi iebilda. - Uz pusdienām es tak uzprasījos. Rekur konjaks, kā aopsolīju, tā atnesu.

Uz galda stāvēja pudele konjaka un trīs lielas konjaka glāzes. Par to, ka vizīti viņam atteicu, Ivanovs neteica neko un es viņam neatgādināju. Tas varētu izrādīties pašam par sliktu, un turklāt no viņiem tā vai tā neatkratīties.

- Bet viņš, starp citu, - Ivanovs pasmīnēja un norādīja ar pirkstu uz Sevu, - patiešām ir tatārs.

- Un jūs kas tādā gadījumā - Laupītājs Lakstīgala? - Es nenoticēju, pataustīju punu uz galvas un saviebos.

- Taisnība, esmu tatārs, - Seva pamāja. - Kur tad liksies... Varu parādīt pat pasi.

-Zinu es jūsu dokumentus, - nomurmināju. - Jau redzēju viena Pidorova-Setrova apliecību ...

Pēkšņi man sāka aizmigloties acis, pārņēma slikta dūša, un satvēru dīvāna atzveltni, lai nesabruktu uz grīdas.

Ivanovs un Seva apmainījās skatieniem.

- Tev slikti? - Seva jautāja.

- Aha...

Viņš paņēma no galda glāzi, ielēja krietnu porciju konjaka un pasniedza to man.

- Iedzer, tas nāks par labu.

Man absolūti negribējās dzert, it īpaši viņu kompānijā, tāpēc iedzēru malku un gribēju nolikt glāzi uz galda, bet Seva apturēja manu roku.

- Līdz dibenam, - viņš stingri pateica, vērīgi skatīdamies man acīs.

Viņa skatiens bija nepatīkams, hipnotizējošs, un es, nezinkāpēc, lēnprātīgi izdzēru.

- Mēsls, ne konjaks, - saviebos, sajutis mutē hinīna rūgtumu. – Jums tāda solīda firma, bet dzerat paštaisītu surogātu.

Jevgeņijs Viktorovičs paņēma pudeli un pagrozīja to acu priekšā.

- Lielisks, desmit gadus izturēts konjaks, - viņš teica. – Bet rūgtums mutē, tāpēc ka glāzes apakšā bija zāles. Noņem stresu, uzlabo tonusu, uzlabo asins piegādi smadzenēm, aktīvi veicina hematomas uzsūkšanos.

Atkal uzmanīgi pieskāros sāpošajam punam uz galvas. Vai tiešām Seva mani neķircināja, kad uzstādīja "diagnozi"? Vai arī tā tikai profilakse?

- Kaut kā nemana. Cik zinu, pret sasitumiem lieto kompreses, bet, lai iekšēji, pirmā dzirdēšana.

- Jūs vēl daudz ko nezināt, - Ivanovs sarkastiski pasmīnēja. – Farmācijas firmas par šīm zālēm samaksātu tik lielu naudu, ka vēl jūsu mazmazbērniem nebūtu jāstrādā.

- Ko jūs, - atgaiņājos, - Man nav nekas nav pretī. Ja panaceja desmit gadus izturēta...

- Bet te nu man ir jūs jāsarūgtina, - Jevgeņijs Viktorovičs papleta rokas. - Kā blakusefekts ir pilnīga alkohola intoksikācijas neitralizācija. Izdzeriet šodien kaut kasti konjaka nejutīsiet neko.

- Nu paldies! Jūs nu gan rūpējaties!

- Nav par ko, - teica Seva. - Bet par to, ka neko nejutīsit, priekšnieks kļūdās. Konjaka kastē ir divdesmit pudeles jeb desmit litri. Ja jūs to pieveiksiet, visu nakti skraidīsiet uz tualeti, bez kādiem diurētiķiem.

Turpinot stāvēt, viņš ielēja sev un Ivanovam glāzēs konjaku.

- bet man? - es aizvainoti piezīmēju.

- Bet kāda jēga? - Seva augstu parāva uzacis un paskatījās uz mani. - Pilnīga produkta izniekošana.

- Ielej vien, - Ivanovs nepiekrita, un Seva paklausīgi ielēja manā glāzē konjaku.

Nezinu, vai viņi gatavojās uzsaukt tostu, bet es viņus apsteidzu.

- Par tikšanos! - daudznozīmīgi izrunāju tādā tonī, it kā būtu teicis: "Kaut manas acis jūs neredzētu!" - un vienā rāvienā izdzēru. Un nesajutu neko. Tikpat labi būtu iedzēris ūdeni. Pakratīju galvu, ieklausoties sajūtās. Nekas, kas pavada alkohola lietošanu, nebija jūtams, bet galva sāka skaidroties, parādījās griba dzīvot. Ieinteresēts vēlreiz pataustīju punu uz galvas, bet tas nekur nebija pazudis un joprojām sāpēja.

- Ātri pasakas stāstās, bet lietas tik ātri nenotiek, - manus neizpratnes pilnos žestus komentēja Ivanovs. Viņš iemalkoja savu konjaku un nolika glāzi uz galda. – Pēc stundas viss pāries.

Seva izdzēra līdz dibenam, noklakšķināja mēli.

– Ātri šņabis tiek dzerts, bet paģiras turas ilgi, – viņš izmainīja sakāmvārdu. - Ko uzkost šajā dzīvoklī atradīsies?

- Paskaties virtuvē, - ieteica Jevgeņijs Viktorovičs, - tur noteikti jābūt citroniem.

Seva iegāja virtuvē, ieslēdza gaismu.

- Oho! - no turienes atskanēja viņa izsauciens. – Te tak ir restorāna pusdienas diviem! Tiesa, atdzisušas, bet gandrīz neskartas... - Viņš ieskatījās istabā. - Kāds vakariņos?

- Nē, - Ivanovs īsi attrauca.

Es noliedzoši pakratīju galvu.

- Bet es gan! - teica Seva. - No rīta arī neēdis...

Viņš atkal pazuda virtuvē un pēc brīža parādījās durvīs ar otrā ēdiena šķīvi. Bez ceremonijām apsēdās pie galda, nolika šķīvi un sāka aktīvi vicināt dakšiņu.

- Ēd, ēd, dārgais viesi, bazārā viss tik dārgs... - es pasmīnēju.

Sevu tas nesamulsināja nemaz. Turpinot ēst, viņš paskatījās uz mani un teica:

– Ja es šovakar būtu ieskrējis kafejnīcā uzkost, suns tevi vēl tagad laizītu.

- Tu citronu atnesi? - Jevgeņijs Viktorovičs vienaldzīgi atgādināja.

Seva aizrijās un pielēca no galda.

- Tūlīt... - viņš ar pilnu muti nomurmināja, ieskrēja virtuvē, atgriezās ar apakštasīti ar sagrieztu citronu un atgriezās pie savas aukstās karbonādes ar ceptiem kartupeļiem.

Ivanovs iedzēra malku konjaka, paņēma citrona šķēli un pakošļāja.

- Nu? - Viņš pajautāja, skatoties tieši acīs.

- Barankas liecu! - atcirtu, un apziņa refleksīvi atzīmēja ka atdarinu Oksanu. Ar ko saskarsies, no tā iegūsi. Pat objekts no viņas inficējies.

– Redzu, ka pēc sitiena pa galvu esam atguvušies, – Jevgeņijs Viktorovičs mierīgi noteica. – Es te sagaidu, ka jūs interesēs Oksanas liktenis. Laikam jau nesagaidīt. Vai tas nozīmē, ka jūs viņas atrašanās vietu jau zināt?

Pašķielēju uz Ivanovu un visu sapratu. Labas zāles viņi man ielējuši, lieliski attīra smadzenes.

- tikpat daudz cik jūs, - attraucu.

- Mēs? – Jevgeņijs Viktorovičs bija pārsteigts. - Mēs nezinām neko.

- Vai nu tā ir?

- Kur jūs rāvāt? - turpināja laipot Ivanovs.

- Pārāk ātri mani izskaitļojāt stikla pūšanas darbnīcā, - es pateicu un ar acīm norādīju uz Sevu: - Man ir aizdomas, ka tas nav tikai viņa nopelns.

Seva pacēla galvu un ar neizpratnē izplestām acīm paskatījās uz mani.

- Sasodīts, un bet kā tad vēl? - Viņš ar dakšiņu uzdūra pēdējo karbonādes gabalu un iebāza to mutē. - izglāb no suņa, un pretī - melna nepateicība ...

– Kāda ir jūsu attieksme pret auksto gaļu ar mārrutkiem? - jautāju, skatīdamies nevis uz Sevu, bet gan uz Ivanovu.

- Aukstā gaļa man garšo, - Seva mājienu nesaprata. Viņš piecēlās, paķēra tukšo šķīvi un devās uz virtuvi.

Ivanovs pasmīnēja, paņēma konjaka glāzi, iedzēra malku un atlaidās krēslā.

– Nav te nekādas aukstās gaļas! - izliecās no virtuves Seva. - Mārrutki ir, bet... - Viņš sastapās ar Ivanova skatienu un apklusa. - Sapratu. Ja ievajadzēšos, pasauciet.

Seva aizvēra virtuves durvis, un no turienes atskanēja trauku šķindoņa.

- Jums taisnība, - teica Jevgeņijs Viktorovičs, kad mēs palikām vieni, - jums tika uzkarināta "bāka".

Mani pārņēma satraukums, bet centos to neizrādīt. Viena lieta ir intuitīvi uzminēt, pavisam cita lieta - precīzi zināt, ka esmu “zem pārsega”.

- Kad tad man piekarinājāt to "bāku"?

– Mūsu iepazīšanās laikā.

- Tas ir ... kad jūs ieradāties šeit rajona pipnvarotā izskatā?!

Šoreiz nevarēju noslēpt pārsteigumu.

- Tieši tā.

- Bet…

— Denis Pavlovičs, — mani pārtrauca Ivanovs, — jums būtu laiks pierast pie tā, ka mēs izmantojam nedaudz atšķirīgus novērošanas līdzekļus nekā Zemes valstu izlūkošanas un pretizlūkošanas dienesti. Citādus un daudz efektīvākus. Līdzīgus jūsu pieminētajiem mārrutkiem ar auksto gaļu.

Mani pārņēma auksts niknums. Izrādās, viņi izsekoja katram manam solim un zināja visu, kas ar mani notiek. Viņi nemanāmi bija klāt visās manās kustībās un tikšanās reizēs ar objektu. Un kādu rosību Ivanovs sarīkojis ap mani! Tīklus noaudis...

Pēkšņi nomierinājos, bet šim mierīgumam nebija nekāda sakara ar apātiju - saka, ja tevi noķēruši kā cāli uz plūkšanu, tad nav par ko vairs raustīties. Miers bija skaidrs un aprēķināts. Nekad agrāk neko tādu nebiju sajutis, mana apziņa nekad nebija bijusi tik kristāldzidra un gatava pieņemt lēmumus – mani vienmēr mulsināja nenoteiktības tārps. Un te... Ja jau viņu "zālēm" ir tāds efekts, tad liels paldies. Man tieši trūka pārliecības par sevi un saviem spēkiem.

Pataustīju punu uz galvas un ar gandarījumu sajutu, ka tas vairs nesāp un, šķiet, ir samazinājies.

- Tātad jūs zināt visu... - es novilku.

- visu nezina neviens, - Ivanovs nopūtās.

- Es domāju to, kas notiek ar mani.

- Vairāk vai mazāk. Izņemot jūsu domas.

- Tātad, kad jautāju par Oksanu, jūs jau zinājāt, ka viņa ir pazudusi?

Jevgeņijs Viktorovičs noplātīja rokas.

- Jums ir labas aktiera dotības, - es nomurmināju.

- Profesijas trūkumi.

- Tad jau jums jāzina, kur viņa atrodas.

- Diemžēl, - Ivanovs pakratīja galvu, - mēs par to zinām ne vairāk kā jūs. Spriežot pēc netiešiem pierādījumiem, objekts viņu pārvietojis uz planetoīdu ar divām saulēm. Analītiskā nodaļa spriež, ka tā ir ustjupendu vēsturiskā dzimtene. Tomēr šis planetoīds nav reģistrēts Galaktikas Savienības Kartogrāfijas dienestā.

- Beidziet te vaņku tēlot, Jevgeņij Viktorovič! - Es sadusmojos. - Tur, krastā, ir teleportācijas logs. Es nekad neticēšu, ka Galaktiskajā savienībā nav datu par tā atrašanās vietu!

- Veltīgi neticiet, - Ivanovs paraustīja plecus. - Teleportācijas logs ir tādas pašas mājas durvis. Vai jūs zināt, cik daudz šādu durvju ir Galaktikā? Konkrēto durvju atrašana ir līdzvērtīga tam, ja es jums parādītu ieejas durvju fotogrāfiju un lūgtu atbildēt, kurā Zemes pilsētas ielā atrodas māja ar šīm durvīm. Tiesa, ja jūs apmeklētu planetoīdu naktī, tad pēc zvaigžņu izvietojuma debesīs mēs varētu noteikt planetoīda atrašanās vietu.

- Tātad atgriezt Oksanu uz Zemes jūs nevarat?

- Diemžēl.

Es neviļus uzmetu skatienu telefonam. Telefons klusēja.

- Viņa nepiezvanīs, - sacīja Ivanovs.

- Kas - viņa? Kuru jūs domājāt?

- Ļubova Petrovna Astahova. Bet kuru domājāt jūs?

- Kāpēc? – jautājumu ignorēju, uzskatot to par retorisku.

– Tāpēc, ka ar viņu padarbojās mūsu psihotehniķi.

- Ko?!

- Nomierinieties! – ar pavēlošu žestu Ivanovs lika man apsēsties. – padarbojās uzmanīgi un korekti. Šobrīd Ļubovas Petrovnas atmiņa ir nobloķēta, un viņa ir pārliecināta, ka viņai nekad nav bijusi meita. Turklāt bloķēšanai ir psihokinētiska ietekme uz citiem - neviens nekad nerunās par viņas meitu Ļubovas Petrovnas klātbūtnē. Bet, tiklīdz Ļubova Petrovna dzirdēs viņas balsi, apziņa tiks atbloķēta un atmiņa tiks atjaunota bez jebkādām sekām.

Es vēlreiz paskatījos uz telefonu.

– Aizmirst par meitu... Neko jau tā – uzmanīgā un korektā ietekme! Un jūs gribat, lai es jums noticētu?

- Kāpēc gan ne?

- Tāpēc, ka pēdējo dienu laikā jūs man tik daudz makaronu uz ausīm sakārāt, ka vairs nezinu, kam ticēt un kam nē.

- Bet jūs padomājiet un paanalizējiet. Kāpēc jums ir galva?

Sekoju padomam, padomāju, bet nekas labs nesanāca. Viss, ko Ivanovs man iepriekš bija teicis, varēja izrādīties meli. Bet varēja būt arī taisnība. Vai puspatiesība. Esmu lasījis, kas ir īsta dezinformācija, kad pretizlūkošana piegādā ienaidniekam it kā uzticamu informāciju un tikai neliela daļa no tās ir meli. Taču šī daļa saņemtās informācijas apgriež secinājumus otrādi.

– Izmantojāt mani kā mānekļa pīli? - klusi pajautāju.

Ivanovs smagi nopūtās.

- Izlemiet paši, - viņš atmeta ar roku. - Analizējiet, varbūt atradīsit pieņemamāku definīciju.

Un tad es beidzot pamanīju, ka Ivanovs, vienmēr tik kārtīgs, savākts, šodien izskatās noguris un vienaldzīgs. Kad Seva mani atveda mājās, man nebija laika pavērot. Vai nu Ivanovs bija vīlies manī kā aģentā, vai arī kaut kas nogājis greizi.. Dabiski, ka viņš neatbildēs uz manu tiešo jautājumu par notikušo... Gandrīz visus faktus, kurus Ivanovs pateica mūsu iepazīšanās laikā, varēja interpretēt divējādi - kā patiesus un kā melīgus. Bet es tomēr atradu vienu negrozāmu faktu, kura neapgāžamību apstiprināja tā esamība. Tieši par to es uzdevu jautājumu.

- Kas viņš ir?

– Jūs domājat objektu?

- Jā.

- Dievs, - Ivanovs vienkārši paziņoja.

- Ko?!

- Var pateikt arī savādāk, - Ivanovs īgni pavīpsnāja. - Radītājs.

Kādu laiku es apjucis klusēju. Ivanovs sēdēja atslābinātā nogurušā cilvēka pozā, un viņa acīs bija redzama kaut kāda piekāpīga līdzjūtīga gudrinieka nožēla, kas glupjam pusaudzim mēģina skaidrot elementāras patiesības. Es atcerējos priestera vārdus hospitālī: "Dievs sūta jums pārbaudījumu ..."

- Nejauciet man galvu! -Es aizkaitināti norūcu.

- Pat netaisos, - viņš nopūtās. – Kā jūs domājat: kas vajadzīgs, lai parādītos organiskā dzīvība?

- Dievs, - es nosmīkņāju.

Jevgeņijs Viktorovičs skābi saviebās.

- Un jūs arī turpat. Es cenšos panākt, lai jūs mēģinātu aptvert Radītāja esamību no tīri materiālistiskā viedokļa, bet jūs aiz ausīm velciet šurp teoloģiju. Ceru, ka jūs zināt, ka mūsdienu zinātne spēj sintezēt visvienkāršākās šūnas struktūras, taču tās nekad nav bijis iespējams atdzīvināt. Kā jūs domājat, kāpēc?

Gribēju pēc inerces paironizēt, bet pārdomāju.

- Iespējams, nav identificēti visi faktori, kas ietekmēja primāro buljonu, - negribīgi nomurmināju.

- Šie faktori ne ar ko neatšķiras no apstākļiem, kas nepieciešami normālai organismu funkcionēšanai, - sacīja Ivanovs. - Skābeklis, temperatūra diapazonā no divdesmit līdz trīsdesmit grādiem pēc Celsija, magnētiskā lauka klātbūtne un saules starojums.

- Cik man zināms, pirmās, kas parādījās uz Zemes bija anaerobās baktērijas, - es atzīmēju, - kad atmosfērā vēl nebija skābekļa.

- Oho! – Ivanovs bija pārsteigts. – Dažkārt jūs ar savām zināšanām mani mulsināt.

- Tomēr, kungs, ne jau ar tupeli zupu smeļam.

Jevgeņijs Viktorovičs saviebās.

– Kaut ko līdzīgu jau teicāt.

– Un arī jūs kaut kā līdzīgi "apbrīnojāt" manas zināšanas. Varbūt pietiks apšaubāmu komplimentu?

- Ja pietiek tad pietiek, - Ivanovs nesāka polemizēt. – Jums taisnība, pirmie bija anaerobie organismi. Bet, kad atmosfērā parādījās skābeklis, parādījās aerobie organismi un piedevām pilnīgi neatkarīgi no anaerobiem organismiem.

- Kā jūs to zināt? - tomēr nenoturējos nepaironizējis. - Vai bijāt klāt pirms četriem miljardiem gadu dzīvības rašanās brīdī uz Zemes?

- Ne jau es. Un ne uz Zemes, — iebilda Ivanovs. - Tie ir ticami Galaktiskās savienības zinātnisko institūtu pētījumu dati. Ticiet man, šobrīd Galaktikā ir daudz planētu, uz kurām tikai veidojas organiskā dzīvība. Tomēr ar šiem faktoriem viennozīmīgi nepietiek, lai atbildētu uz galveno jautājumu: kāpēc dzīvo organismu ģenētiskā programma nepārtraukti pilnveidojas, ļaujot organiskajai dzīvībai no primārās šūnas pārkārtoties arvien sarežģītākā daudzšūnu būtnē, un šai evolūcijai nav nekādu ierobežojumu, lai gan pats sugu evolūcijas pastāvēšanas fakts ir pretrunā ar Visuma entropiju?

– Ja nemaldos, Darvins atbildēja uz šo jautājumu: sugu pilnveidošanās ir saistīta ar cīņu par izdzīvošanu. Spēcīgākais izdzīvo, jo ir vairāk pielāgots videi.

Ivanovs iecietīgi pasmaidīja.

- Tā ir ģenētiskās programmas funkcija, nevis faktors, kas veicināja tās rašanos. Nejauciet cēloni ar sekām.

"Bet viņam taisnība!" - es pēkšņi sapratu, un pār muguru pārskrēja drebuļi. "Lai lietotu programmu, vispirms tā ir jāuzraksta. Kas tad to uzrakstīja?!"

- Tā nu lūk arī jūs esat nonācis līdz izpratnei, ka ir Radītājs, - Ivanovs pamāja, pēc sejas izteiksmes novērtēdams manu reakciju.

- Dievs? - es nedroši izdvesu, un, tiklīdz šis vārds pārskrēja pār manām lūpām, sapratu, ka esmu pateicis kārtējo muļķību.

Ivanovs nekādi nereaģēja. Vai nu viņam bija manis žēl, vai arī viņš to neuzskatīja par vajadzīgu, iespējams, kad viņš pats kādreiz bija pabijis manā stāvoklī, viņš tikai uzzināja šīs patiesības nevis galopā pa Eiropām, bet gan pamazām.

– Es jau stāstīju par plazmoīdiem – zemas temperatūras plazmas sabiezējumiem ar enerģētisko lauku īpašībām, kas ir ļoti līdzīgas dzīvo organismu biolauku īpašībām. Plazmoīdi rodas atmosfērā, nezin kāpēc un no kurienes, un tāpat, neviens nezina, kāpēc un kur tie pazūd. Tiem nav materiālo šķēršļu, kustības ātruma ierobežojuma. Zemes zinātne uzskata, ka tā ir mūsu atmosfēras īpašība, bet patiesībā plazmoīdus ražo saules vainags. Kā noskaidrots, dabiski, ne jau pie mums, uz katras zvaigznes virsmas eksistē dzīvība. Dīvaina, no mūsu viedokļa, enerģētisko struktūru dzīvība.Turklāt tas ir vienots enerģētiskais organisms, kas var sadalīties, tad atkal savākties kopā, atkal sadalīties, bet tajā pašā laikā katrs atsevišķais plazmoīds, neskatoties uz attālumu, kas to šķir no citiem plazmoīdiem, turpina palikt neatņemama vispārējās apziņas sastāvdaļa. Zemas temperatūras plazmoīdi, kas atrodas tālu no saules, ir sava veida acis, ausis, pirksti, tas ir, noteikta enerģētiskā organisma maņu orgāni. Dabiski, ka tas uztver Visumu tikai no enerģētiskām pozīcijām un praktiski nespēj “saskatīt” materiālos objektus, uztverot tikai to enerģētiskos potenciālus. Tieši šī plazmoīdu īpašība ir atbildīga par organiskās dzīvības parādīšanos. Nav zināms, apzināti vai nē, bet plazmoīdu enerģijas potenciālu iedarbība uz organisko savienojumu reakciju bioķīmiskajiem potenciāliem pirmatnējā okeānā regulē šūnu struktūru sintēzes procesus un faktiski veicina ģenētiskās programmas izveidi. Lielākā daļa Galaktiskās savienības pētnieku uzskata, ka šāda ietekme notiek neapzināti. Šeit var izdarīt analoģiju - ne kamielis, ne skarabejs neapzinās viens otra esamību, taču, neskatoties uz to, kamieļu mēsli ir skarabeju galvenā barība. Turklāt daudzi pētnieki uzskata, ka milzīgais enerģētisko struktūru skaits zvaigžņu vainagos ir nesaprātīgs, tāpēc arī uz deviņdesmit deviņiem procentiem planētu ar organisku dzīvību saprātīgi radījumi neparādījās. Šādi secinājumi ir visai pamatoti – galu galā dzīvība uz Zemes pastāv jau četrus miljardus gadu, kamēr cilvēku civilizācija, iespējams, ir tikai aptuveni desmit tūkstošus gadu veca. Bet, ja ņemam vērā mūsu civilizācijas gatavību kontaktēties ar Galaktisko Savienību, tad uz Zemes saprātīgas dzīvības vēl nav vispār.

Man pēkšņi kļuva garlaicīgi un uznāca žāvās. Nezinu, vai pārstāja iedarboties panaceja, vai sāka atslēgties pārslogotās smadzenes, nespējot sagremot informāciju.

- Man ļoti patika ekseģēze par attiecībām starp kamieļu mēsliem un skarabejiem, - pateicu, ar gribas piepūli apspiežot žāvas. - It īpaši saistībā ar dzīvības rašanos uz Zemes, ļoti tēlaini, vai zināt ...

- Es varētu novilkt paralēli par ziedu apputeksnēšanu, ko veic bites, - Ivanovs samiedza acis, - bet izvēlējos asāku salīdzinājumu, jo redzēju, ka jūs aizmiegat.

Pakratīju galvu, cenšoties atbrīvoties no uzkritušā miegainības stupora, un kādu brīdi šķita, ka izdodas.

- Tātad panspermija? - jautāju.

- Kaut kas līdzīgs, - piekrita Jevgeņijs Viktorovičs.

- Dievs... - es novilku un iesmējos. – Vai jums nešķiet, ka mūsu objekts ir pārāk naivs priekš Dieva?

- Nav nekāds brīnums. Zināšanu par Visuma likumiem jebkurai civilizācijai ir mazāk nekā viens procents. Visas pārējās zināšanas ir sociālo un starppersonu attiecību likumi katrā konkrētajā civilizācijā. Objekts par Visumu zina ko tādu, ko mēs neuzzināsim pat pēc miljarda gadu, bet tā zināšanas par zemes civilizācijas sociālajiem likumiem ir bērna līmenī. Galu galā viņš jau nav mitoloģiskais Dievs, kas radījis cilvēku pēc sava tēla un līdzības, bet gan tikai nevilšs organiskas dzīvības Radītājs uz Zemes.

– Tad nav saprotams, kāpēc jūs tik ļoti baidāties no saskarsmes ar objektu? Spriežot pēc jūsu datiem, Galaktiskā savienība jau sen ir nodibinājusi kontaktus ar tādiem kā viņš.

– Lieta tāda, ka šādu kontaktu nav. Dažu civilizāciju mēģinājumi bija, bet, kad kļuva skaidra plazmoīdu loma organiskās dzīvības rašanās procesā, visām zinātniskajām programmām šajā virzienā tika noteikts aizliegums.

– Bet mēģinājumi bija?

– Pirms aizlieguma ieviešanas bija.

– Un jūs gribat, lai es noticu, ka daudzu civilizāciju Galaktiskajai savienībai, kuras zināšanas ir daudzkārt augstākas par zemes civilizācijas zināšanām, kontakts neizdevās, bet jums tas izdosies? Nesmīdiniet mani.

- Es tā nedomāju, bet tas nemaz neizskatās smieklīgi. Iespējams, ka saprāts uz zvaigznēm ir tikpat reti sastopams kā uz planētām ar organisku dzīvību, un tāpēc Galaktiskās savienības mēģinājumi sazināties ar plazmoīdiem pagaidām bijuši neveiksmīgi. Bet, iespējams, ietekmē arī tas, ka mēs no augsti attīstīto civilizāciju viedokļa izmantojām tik arhaiskas saziņas metodes, kādas viņi jau sen aizmirsuši, kā mēs paši aizmirsuši par tamtamiem, signālugunskuriem un jāšanas stafeti. Pirmo pieņēmumu apstiprina fakts, ka kontaktu meklējām ne tik daudz mēs, cik objekts. Nekur citur Galaktiskajā savienībā nav atzīmēts tik daudz spoku, mirāžu un lodveida zibeņu klātbūtne. Objekts meklēja sakarus ar mūsu biolaukiem, dažkārt, kā gadījumā ar spokiem, no agonijā mirstošo cilvēku biolaukiem, kad biolauka starojums ir visizteiktākais, noņemot enerģētisko kopiju, vienlaikus nenojaušot, ka mēs savus biolaukus nekontrolējam. Šķiet, ka, atrodoties enerģētiskā stāvoklī, viņš pat nenojauta par materiālo struktūru klātbūtni Visumā. Nezinot, ka mēģinājumi sazināties ar plazmoīdiem Galaktiskajā savienībā ir aizliegti, mums ar objektu izdevās izveidot sporādisku kontaktu, ar mākslīgi radītas zemas temperatūras plazmas pulsāciju. Diemžēl no objekta pārsūtītajām informācijas daļām mēs nevarējām saprast gandrīz neko, bet no netiešiem datiem noskaidrojām, ka objekts mūs saprot labāk, nekā mēs saprotam šo objektu. Tad tika izstrādāts optiskā kontakta projekts, pateicoties kuram objekts spētu saredzēt materiālo pasauli trīsdimensiju projekcijā cilvēka uztvertā saules starojuma diapazonā.

- Dimanta lēcas... - es nomurmināju, cenšoties pārvarēt mani atkal pārņēmušo miegainību.

- Jā. Rezultāts izrādījās pozitīvs, un ar objekta aktīvu palīdzību notika tālākā optisko gaismas uztvērēju projektēšana. Mēs ziņojām par saviem panākumiem Galaktiskajai savienībai, taču negaidīti saņēmām pavēli pārtraukt visus kontaktus. Tomēr bija jau par vēlu.

- Un tagad jums nav citas izvēles, kā pārtraukt kontaktu ar kodoltriecienu... - es nomurmināju, ar grūtībām kustinot nepaklausīgo mēli.

- Beidziet nu, Denis Pavlovič, - Ivanovs saviebās. – Es lūdzu jūs būt uzmanīgākam attieksmē par maniem ekspresīvajiem izteikumiem. Ko, jūsuprāt, kodolsprādzienā izjutīs enerģētiska būtne, kas dzīvo Saules protuberanču vainagā? Tā taču ir šī būtnes ierastā vide.

Gar acīm man metās raibs, Ivanova balss sāka peldēt kaut kur prom, viss apkārt sašūpojās.

- Atvainojiet, es apgulšos... - nočukstēju un nogāzos uz dīvāna.

Un tomēr pilnībā no realitātes es neizslēdzos. Nevarēju pakustēties, bet caur šalkoņu ausīs un miglu acīs turpināju dzirdēt un redzēt, lai gan mana apziņa atteicās saņemto informāciju apstrādāt, bet tikai reģistrēja.

- Seva! - pasauca Ivanovs.

- Oho! - teica Seva, izejot no virtuves. Viņš pienāca pie manis, noliecās, ar pirkstiem pavēra plakstiņus. - Relaksācija. Man bija taisnība savā diagnozē. Viņam nepaveicās: bokseri pusi mūža viens otram purnus dauza, un nekā, bet te vienreiz trāpīja - un, lūdzu, galvaskausa iekšējā hematoma. Nebūtu iedevis viņam zāles, rīt varētu apglabāt.

- Tas uz ilgu laiku? - jautāja Ivanovs.

- Relaksācija? Līdz rītam noteikti. Ja nebūtu hematomas, viņš nebūtu atslēdzies.

- Žēl, - Ivanovs nopūtās.

- Kā žēl? Ka neapglabāsim? - Seva aprāvās, iztaisnojās un paskatījās uz Ivanovu. - Tu ko, viņam nepateici?

- Nepaspēju.

- Un kā tad tagad?

- Rīt no rīta pateiksi tu.

- Ja tā rītdiena pienāks...