Mēs atnācām ar mieru…

TRĪSPADSMITĀ NODAĻA

Atkal mani aiznesa kaut kur, ne tur. Apkārtni pazinu uzreiz, taču, dīvaina lieta, nepiedzīvoju ne pārsteigumu, ne šoku, lai gan cilvēka kāja šeit noteikti nekad nebija spērusi soli. Pēdējās dienās esmu tā pieradis pie brīnumiem, ka, nonākot īstā ikdienas vidē, brīnītos vēl vairāk.

Tā bija sala no mana sapņa. Vēja laizīts smilšains krasts, nolaideni zaļi pakalni, divas oranžas saules debesīs, neparasti tuvs horizonts. Nebija tikai mazās baltās kotedžas - tās vietā vienā kalna nogāzē ar varavīksnes nokrāsām mirguļoja teleportācijas diapazona šūna. Šeit bija silti, kādi divdesmit grādi, ne mazāk, un es atpogāju jaku. Kūrorts un tikai.

ar šalkoņu krastā vēlās nelieli viļņi, un paisumā ar pīkstoņu kūleņus meta ustjupendi. Miljoniem ustjupendu. Lūk kur viņi varēja uzlādēties ar enerģiju ... Ja tā ir viņu dzimtene, un ūdens stihija ir dabiska vide, tad ir saprotams, kāpēc ustjupendi ir līdzīgi medūzām. Pīkstēšana bija asa, neapmierināta, bet tagad sapratu, ka kļūdījos savā vērtējumā. Tāpat kā tad, kad uzkāpu uz ustjupenda viesnīcas vestibilā, tā arī tagad netīkamā pīkstēšana nozīmēja galēju baudu. Cilvēka uztveres stereotips. Tāpat, kā Eiropas cilvēkam nepierasti dzirdēt, kā savā starpā sarunājas japāņi. Aizsmakusi, aprauta runa, līdzīga strīdam, patiesībā ir mierīga saruna, bet neapmierinātība tiek pausta augstās, spiedzīgās balsīs, kuras izdzirdot, eiropietim gribas pasmieties. Viduslaikos, šie smiekli dārgi maksāja, kad eiropieši pirmo reizi veda sarunas ar japāņiem.

Pieķēru sevi pie domas, ka pretēji Ivanova norādījumiem cenšos spriest par svešu psiholoģiju, un nolamājos. Bija arī brīdinājums nedomāt par "Horizontu". Labs norādījums. Hodža Nasredins, uzdodoties par dziednieku burvi, apsolīja neglītajam augļotājam padarīt viņu par skaistuli, ja viņš magijas seansa laikā nedomās par balto pērtiķi. Un, lai gan šis Buhāras iedzīvotājs nekad mūžā nebija redzējis balto pērtiķi, ārstēšanas rezultāts bija viegli paredzams.

Nedomāt par "Horizontu" ... Hmm... Kā par to nedomāt, kad acu priekšā kā "baltais pērtiķis" rēgojas teleportācijas izejas šūna?

Tuvais horizonts liecināja, ka planēta ir daudz mazāka par Zemi, taču nebija jūtams ne gaisa retinājums, ne mazāks gravitācijas spēks. Vai nu planētas blīvums bija lielāks par Zemes blīvumu, vai arī šeit darbojās mākslīgā gravitācija. Par to bija dzirdēts, precīzāk - lasīts. Kā arī par to, ka ir iespējams ienākt sapņos, projicējot apziņā reālas zonas attēlu, ko cilvēks savās acīs nav redzējis. Nav nekāds brīnums, kad pret tevi vēršas simtiem galaktisko civilizāciju kopiena. Viens gan nav skaidrs – vēršas "pret" vai "par"?

Diemžēl situācija, visticamāk, bija daudz sliktāka. Vai esmu “pret” vai “par” naglu, kuru iedzenu sienā? "Pret" vai "par" aunu, no kura gatavots šašliks? Vai šādas definīcijas maz ir piemērotas, ja gribas ēst? Atliek cerēt, ka mani izmanto kā naglu, nevis aunu...

Tikai tagad līdz manim beidzot nonāca sapratne, ka neesmu uz Zemes. Drausmīga, atklāti sakot, sajūta. Viena lieta ir, kad Ārmstrongs pēc daudzu gadu sagatavošanās pēc savas gribas, pirmais no cilvēkiem, spēra kāju uz Mēness, un pavisam cita lieta, kad parasts cilvēks no ielas, kurš nekad nav sapņojis par kaut ko tādu, nokļūst uz citas planētas. Un, lai gan es šeit jau pabiju sapnī, nebūt nesapņoju šeit nokļūt nomodā.

Spēru pirmo soli. Īsu, nepārliecinātu. Smiltis zem kājām čirkstēja gluži kā uz Zemes. Pūta viegls vējiņš, tas smaržoja pēc jūras, un viss apkārtnē bija kā uz Zemes, ja ne divas oranžās saules zenītā un neskaitāmas ustjupendu acis paisuma viļņos. pieri pārklāja sviedri, un sāka reibt galva. Lai nenokristu, steigšus apsēdos smiltīs un aizvēru acis, uznāca nelabums, un galvā līda absurdas domas. Pirmatklājējs... Nez kāpēc likās, ka man mugurā ir vatētā pufaika un galvā ausaine ar norautu ausi, bet rokās - Krievijas karoga kāts, lai apzīmētu Krievijas prioritāti svešajā zemē. . Kāds te sakars ausainei un vates pufaikai? Idiotiskas domas, bet nevarēju no tām atbrīvoties. Ja ieciklējos, tad nav vajadzīga nekāda psihotehnika. Traks palikšu arī bez svešas palīdzības.

- Viegla migrofobijas stadija, - teica pazīstama balss. - Simptomi ļoti līdzinās jūras slimībai un diskomfortam aklimatizācijas laikā.

Pār manu pieri pārslīdēja kaut kas mīksts, pūkains, un uzreiz sliktā pašsajuta atkāpās, un pārstāja reibt galva. Ap dvēseli kļuva viegli un mierīgi, lūpas neviļus pastiepās smaidā, bet es nesteidzos atvērt acis. Nekad nebūtu domājis, ka Buratino balss spēs izraisīt manī pozitīvas emocijas.

- Kas ir migrofobija? - pajautāju.

- Bailes no ceļojuma Visumā. Izplatīta fobija starp īpatņiem, kuri dodas savā pirmajā ceļojumā. Vestibulārā aparāta, redzes, nervu sistēmas traucējumi, vispārējs savārgums un neadekvāta vides uztvere saistīta ar atmosfēras sastāva, temperatūras režīma, gravitācijas un magnētiskā lauka, spektrālā starojuma izmaiņām. Vari atvērt acis un piecelties, esmu simptomus mazinājis.

Atvēru acis, bet kājās necēlos, jo savā priekšā Buratino vietā ieraudzīju no violetas dzijas austu astoņkāji, kas jautri dejoja pa smiltīm.

- Bet... - neizpratnē paskatījos apkārt. - Kur tad Buratino?

- Es jau arī esmu Buratino. Kā tev patīk mana jaunā forma?

Viņš skaidri izrādījās manā priekšā, kā pie spoguļa, stikla acis, kas bija dziļi iespiestas dzijā, mirdzēja, bet es kaut kā nespēju noticēt viņa sirsnībai un vienkāršībai. Viņš zināja pārāk daudz, lai es viņam ticētu. Viņš pārāk daudz zināja par cilvēkiem, par Zemi un tagad, izrādās, arī par Galaktisko Savienību. No kurienes, jābrīnās, viņš iegūst informāciju par migrofobiju, ja, pēc Ivanova domām, viņa civilizācija neietilpst Savienības sastāvā?

- Nu kā tev patīk mans jaunais augums? - atkārtoja mohēras astoņkājis un uz vietas apgriezās. - Patīk?

- Nē.

- Kāpēc? Bet man gan patīk!

- Hī-hī, ha-ha, he-he! - es viņu drūmi noliku vietā. - Kur tad palika koka lelle?

- Šeit, - teica Buratino un izkāpa smiltīs blakus pītā astoņkāja ķermenim, kā no zila gaisa.

Skats bija iespaidīgs. Pats viņš ne reizi vien uzradās kā no zila gaisa gan anomālajā zonā Korstenas augštecē, gan Mirona dzīvoklī un pat šeit, bet šo procesu tuvumā vēroju pirmo reizi. It kā velniņš izlektu no aiz neredzama aizkara.

- Un kurš no jums ir kas? - pajautāju, skatoties no viena uz otru. - Abi jautri, abi smējīgi... Vārdu sakot, lelles.

- Kādā ziņā? - abi vienā balsī pajautāja.

– Vistiešākajā. Kuru no jums satiku vakar, aizvakar?

- Mani! - abi atbildēja, un atkal vienbalsīgi, pie manis atnāca kā stereo skaņā.

– Bet jūs esat divi?

- Hī-hī, ha-ha, he-he! - uzjautrinājās koka gabals un dzijas kamols. - Vai tu mēdz valkāt vienu vai divus cimdus? Vai tu valkā vienu zābaku?

Līdzība bija nāvējoša, un es beidzot to sapratu. Leļļu mākslinieks var vadīt divas lelles vienlaicīgi... Adītais astoņkājis jautri dejoja, putinot ar smiltīm, taustekļi dubultojās, trīskāršojās, un es biju šausmās.

– Un cik ķermeņos tu vari iemājot? - pajautāju saspriegtā balsī.

– Nav ne jausmas – pagaidām ķermeņi ir divi. Bet, iespējams, varu arī vairākos.

Un tad atcerējos, kāds objekts, kuru naivi nosaukuši par Buratino, ir šis zemās temperatūras plazmas sabiezējums. Plazmoīds var dalīties neskaitāmos mazākos veidojumos un pēc tam apvienoties neierobežota lieluma konglomerātā. Tāpēc viņš pastāvīgi sajauc "es" un "mēs" nozīmes...

Kļuva skaidrs, kāpēc Ivanovs no viņa baidās. Līdz pat kodoluzbrukumam... Un, ņemot vērā Galaktiskās savienības civilizāciju attīstības pakāpi, iespējams, arī kaut kā daudz baigāka. Neiedomājami stiprāka, kas spēj ne tikai samalt pulverī Zemi, bet arī visu Saules sistēmu saberzt starpzvaigžņu gāzes un putekļu mākonī.

Ar roku noslaucīju nosvīdušo pieri un nolamājos. Pie plaukstas lipa rupjās smiltis.

Nerimstoši dārdēja paisums, veļot uz krastu putojošus viļņus ar acainajiem ustjupendiem, zenītā spīdēja divas saules, biezo zāli kalnu nogāzēs maisīja viegls vējiņš. Un es nez kāpēc biju pārliecināts, ka kaut kur tur, aiz kalniem, uz salas atrodas maza balta mājiņa. Idille ... Dzīvo un priecājies. Bet dvēseli tomēr māca skumjas.

- Vai šeit ir tas "drošākais patvērums"? - klusi pajautāju, noslaukot smiltis no plaukstām. Uz Buratino un adīto astoņkāji neskatījos principā.

- Tagad tam vairs nav nozīmes.

- Kāpēc tad es tev esmu vajadzīgs?

- Tagad tu man vairs neesi vajadzīgs, - atbildēja vai nu astoņkājis vai nu Buratino. Vai nu abi. Pareizāk sakot, kāds vienotais, divās lellēs.

Nu ko, viņam taisnība. Atradās bez manis vēl kāds nelietis, kurš piekrita no dzijas saadīt daudz ērtākus ķermeņus nekā koka. Domās izstaigāju visus paziņas un pēkšņi starp viņiem neatradu nevienu, kas varētu atteikties no tik ienesīga piedāvājuma. Vai nu mani paziņas visi ir potenciāli nelieši, vai arī sabiedrība tik pretīga.

- Kāpēc tad tu mani šurp aicināji?

- Kļūda iznāca, - Buratino atvainojās. – Es neaizvēru eju aiz sevis, un tu man sekoji.

Skaidrība par teleportācijas tehnoloģijām nemaz neuzlabojās. Maz man tā, ka, izejot cauri sienām, nokļūstu nezin kur, izrādās, ka ierašanās vieta kaut kā ir atkarīga no Buratino. Tas ir, objekta. Laiks pāriet uz Ivanova terminoloģiju - astoņkāji taču par Buratino nenosaukt? Tad tīe tiešām izrādīsies suņa murgi. Un pilnīgi.

- Tev pienācis laiks atgriezties. Celties.

Neskatīdamies uz lellēm, pamāju, bet nepakustējos. Nopūtos, paskatījos zenītā uz abām oranžajām saulēm, tad ar plaukstu noglaudīju siltās smiltis.

- Kur tad palikusi sarkanā saule? - apātiski pajautāju.

- Tās šeit nav! - Neapmierināti atcirta objekts. - Šeit ir tikai divas saules, bet tā trešā ir tava sapņa auglis!

'"Kā viņš zina par sapni?" - pazibēja man smadzenēs.

— Vai tu pats neesi mana sapņa auglis?

- Hī-hī, ha-ha, he-he! - lelles vienbalsīgi iesmējās. - Man patīk tavs joks!

Astoņkājim nebija mutes, bet Buratino regulāri kustināja žokli, un šķita, ka vārdi nāk no mutes, nevis no aizmugurē paslēptā skaļruņa.

- Kam tas ir joks, bet kam nē, - nopūtos, beidzot sapratis, ka sapni par šo planētu iedvesis objekts.

- Tu mājās iesi? - viņš aizkaitināti atgādināja.

- Mājās? - atjautāju, bet pats nezināju, gribu mājās vai nē. Nekas labs mani tur negaidīja. bet šeit vispār nekas negaidīja. Ne labs, ne slikts. Objekts ir licis saprast, ka es tam neesmu vajadzīgs. Ivanovam nesanāks nekādu kontaktu, velti naudu iztērēja.

- Jā, mājās.

Atspiedos ar roku uz smiltīm un paskatījos apkārt. Teikt, ka negribu iet mājās, man mēle negriezās. Jauka pasaule, bet ko te darīt vienam pašam? Pat ja kaut kur aiz kalniem ir mazā baltā mājiņa.

– Vai šī šūna ir savienota ar Zemi? - pamāju uz teleportācijas līniju.

– Kas tev par daļu? Tu ieiesi nevis šūnā, bet tā sienā, un tālākais vairs nav tava darīšana. Vēlies atgriezties savā dzīvoklī? Tad dodies uz to!

Kaut kas auksts un slidens pieskārās plaukstai, ar kuru es balstījos smiltīs. Paskatījos un ieraudzīju ustjupendu izteiksmīgi piemiedzošu man ar milzīgu aci. Vēl vairāki ustjupendi pamazām rāpās ārā no ūdens mūsu virzienā.

akurāti paņēmis ustjupendu, pagrozīju acu priekšā. Izskatījās pēc medūzas, lai gan, pretēji gaidītajam, bija blīvs un elastīgs, un, nokļuvis rokā, sāka aktīvi mirkšķināt un prasīgi pīkstēt. Pasmīnēju, saspiedu viņu un iemetu jūrā.

- Velti, gan tu viņu tā, - objekts nosodīja.

- Kāpēc tad tā? - paraustīju plecus. - Viņam patīk…

Līdz ausīm atplūda pieaugoša pīkstoša čala, it kā par laupījumu kautos kaiju bars. Vilnis, kas izskrēja krastā, neatkāpās, bet turpināja virzīties pa smiltīm. Bet tas nebija ūdens, bet gan ustjupendu bars.

- Bēdz, - objekts sarkastiski ieteica, - un ātrāk. Hi-hi, ha-ha, he-he!

Pāris sekundes neizpratnē skatījos uz neizbēgamo ustjupendu vilni, kas kā mazs cunami vēlās krastā, un tikai tad sapratu situācijas šausmas. Miljardiem ustjupendu sagribēja ar mani paspēlēties!

Pielēcu kājās un kā apsvilis metos uz teleportācijas līniju. Un, kad izmisīgā lēcienā ieniru cauri membrānai, aiz muguras saklausīju objekta homēriskos smieklus. Tas, kurš smejas pēdējais, smejas visgardāk, bet priekšpēdējam ļoti aizvainojoši.

Divtik aizvainojoši, jo solītā dzīvokļa vietā iekritu sausā, ērkšķainā krūmā, turklāt pašā viducī. Spilgto saules gaismu nomainīja pelēka krēsla, un ciešais zaru mudžeklis acu priekšā, traucēja saprast, kur atrodos.

Pamēģināju iztaisnoties un sāpīgi atsitu galvu pret zemajiem, pakāpienveida griestiem. jautrs stāsts... Aizmirsu, ka objekts rekomendēja ieiet teleportācijas šūnas sienā, nevis membrānā, tāpēc arī nokļuvu nezin kur. Kārtējo reizi. Iespējams, uz kādas no Galaktiskās savienības planētām. Paldies, ka elpot šeit var. Un paldies Buratino, ka viņš man atstājis nakts redzamību.

Mazā telpa bija piebāzta ar nūjām un zariem, zem kājām grabēja sarūsējuši dzelzs gabali. Bija auksti un smirdēja pēc putekļiem. Paliecis prom no sejas zarus, ar grūtībām apgriezos un ieraudzīju, kā no plaisas dēļu starpsienā, kas atgādināja durvis, bet bez roktura, ielaužas tievs gaismas stars. Piespiedies pie starpsienas, ieskatījos spraugā, bet neko neredzēju, jo spraugu no ārpuses aizsedza dēļi.

Cerībā, ka starpsiena tomēr ir durvis, es uzspiedu uz tām, bet tās nepadevās. Tad es uzsitu vienu, divas reizes ar dūri. Tāds pats efekts. Gribēju spert ar kāju, bet uz grīdas traucēja kaut kāds noslēpumains kubs. Nebija kur to pārvietot, un no izmisuma turpināju ar dūrēm dauzīt pa starpsienu. Neuzdrošinājos padot balsi - kaut kā neērti citplanētiešu priekšā. Ko viņi nodomās par zemes iedzīvotājiem?

Pēc apmēram piecām minūtēm sadzirdēju tuvojošos soļu troksni un pārtraucu klauvēt. Atskanēja dīvainas skaņas – it kā soļotu trīskājains radījums, un tā trešā kāja būtu no dzelzs. Tup-tup, grjuk. Tup-tup, grjuk..

Sastingu. Lūk, patiesības brīdis – divu dažādu civilizāciju pārstāvju tikšanās!

Soļi apstājās netālu no starpsienas, noskrapstēja kaut kas metālisks, starpsiena pavērās vaļā, un acīs iecirtās spilgta gaisma, kas apgrūtināja citplanētieša saskatīšanu.

-Tu?! - man jautāja dobja balss. - Kāpēc tu esi šeit ieslēdzies?

Manā priekšā, vates pufaikā un ausainē stāvēja sētnieks Mihaličs. Tāds lūk pirmatklājējs no manām iedomām, tikai Krievijas karoga kāta vietā, rokās turēja lauzni.

Apmulsis spēru soli uz priekšu, beidzot iztaisnojos un šokēts paskatījos apkārt. Mana ieslodzījuma vieta bija kambarītis zem kāpnēm, ērkšķainais krūms - slotas un noslēpumainais kubs - mana kaste ar lellēm.

- Tu te gadījumā nepiedirsi? - Mihaličs vēlreiz pārjautāja.

- Ko jūs, Mihalič, patiešām... - es samulsu. - Esmu tomēr inteliģents cilvēks ...

- Pazīstu jūs, inteliģentus, - sētnieks neapmierināti norūca. - Jūs jau arī esat tie lielākie dirsēji.

Atjēdzos un sāku no drēbēm tīrīt putekļus.

- Kā var, Mihalič? Pats jau arī esat bijušais skolotājs un inteliģents ...

- Tāpēc man ir tiesības tā teikt, - noņurdēja Mihaličs. Viņš ieskatījās būcenī, rūpīgi to apskatīja, tad ielika iekšā lauzni un aizslēdza durvis.

Pavadīju, lauzni ar skatienu. "Trešā kāja" - vajag tak ko tādu izdomāt!

- Bet ko tad tu šeit darīji ieslēgts? - Sētnieks vēlreiz jautāja.

- Pazaudēju atslēgu, - nepadomājis izmetu.

Sētnieka kuplās uzacis uzlidoja līdz ausainei, viņš nolieca galvu un paskatījās uz mani no uzacu apakšas.

– Bet kā tad tu tiki iekšā? - Viņš jautāja.

Šķiet, nosarku. Stulbāku attaisnojumu laikam nevarēju izdomāt! Un tad, skatoties uz Mihaliča bārdu, es vairāk neapzināti izgrūdu:

- Sveicieni no jūsu brāļa Aleksandra Mihailoviča!

Sētniekla sejā nekas neizmainījās. Viņš pašķobīja lūpas, uzmeta man drūmu skatienu.

– Pēc drēbēm redzu, ka esi atradis ar viņu kopīgu valodu. Vai "Horizontā" strādā?

- Nu, ne jau gluži strādāju... - nomurmināju, šoreiz neuzdrošinādamies melot.

- Galaktiskā savienība, vertikālais progress... - Mihaličs ironiski pasmīnēja, nenolaižot acis no manis. - It kā progress var būt horizontāls. Nu-ka atver ieejas durvis un pieturi!

Nesaprotot, kāpēc tas bija vajadzīgs, es atvēru dubultās durvis. Sētnieks atkal atvēra būceni, izņēma kasti ar lellēm un tad no visa spēka izmeta to man garām pagalmā.

- Mihalič, ko jūs darāt?! - apmulsu.

- Lasies prom no šejienes un lai manas acis tevi vairs te neredzētu! - Viņš uzbļāva.

Steidzīgi noskrēju lejā pa kāpnēm pie kastes. Man pakaļ lidoja saliekamais galdiņš.

- Kāpēc jūs tā, Mihalič...

Uz lieveņa parādījās sētnieks ar lāpstu rokā.

- Ieraudzīšu vēlreiz - vaino sevi! - viņš apsolīja un izteiksmīgi padraudēja ar lāpstu.

Paņēmu kasti un saliekamo galdiņu un vilkos prom no pagalma. Ne tikai pēc inerces, bet arī pēc saprātīgas izpratnes, ka ne šodien tad rīt man būs jāatgriežas pie sava vienkāršā amata. Objekts mani tikko "atlaida", un "Horizontā" necietīs nekam nederīgu darbinieku. Ja vien viņiem pietiek veselā saprāta.

Tomēr starp maniem paziņām atradās viens cilvēks, kurš nebija nopērkams ar naudu un nekļuva par nelieti. Bet tajā pašā laikā nekādu prieku nejutu. Tukša bija dvēsele.

Izejot no pagalma, apstājos, pārdomājot, vai ir vērts braukt ar tramvaju, vai tomēr labāk iet ar kājām. Nolēmu, ka labāk iet ar kājām. Dienas vidū tramvaji vienmēr pārpildīti, un diez vai es ar savu kravu iekāpšu vagonā.

Nočīkstēja bremzes, un man priekšā piebrauca taksometrs.

- Aizvest? - jautāja šoferis.

Padomāju. Patiesībā kāpēc gan ne? Ja Ivanovs rekvizēs naudu, tad, kamēr tā ir, to ir jātērē. Un, ja arī nerekvizēs, arī nevajadzētu to taupīt. Labāk taupīt savas kājas.

- Lai notiek, - rezignēti pamāju, neskatīdamies uz taksistu.

Viņš atvēra bagāžnieku, palīdzēja tajā iekraut leļļu kasti un saliekamo galdiņu, un mēs braucām.

Pie vējstikla uz auklas raustījās lelle skelets, un es vienaldzīgi atzīmēju, kā taksistu gaumes tomēr ir vienādas. Un tikai tad, kad nobraucām kādus piecsimt metrus, pēkšņi sapratu, ka šoferis nav pat uzprasījis adresi.

Neizpratnē pašķielēju uz taksistu un beidzot viņu atpazinu. Tas bija tas pats pļāpīgais šoferis, kurš mani aizveda uz Ļubašas māju. Bet tagad viņš brauca klusēdams.

Es minūti skatījos uz viņu, tad klusi painteresējos:

– Tu esi no "Horizonta"?

- Jā, - viņš nesāka laipot un pastiepa roku. - Vsevolods. Varat Seva.

Gļēvi to paspiedu.

- Deniss...

Viņš pamāja, lai gan biju pārliecināts, ka viņš zina ne tikai manu vārdu, bet arī visus sīkumus par manu dzīvi.

- Kāpēc tu man seko?

Es kaut kā uzreiz pārgāju uz "tu", un tas sanāca vienkārši un dabiski, itkā pašsaprotami. Ivanovam es nekad nepateiktu "tu". Nekādā gadījumā.

- Tā nav novērošana. Seva papurināja galvu. – Tā ir piesegšana.

- piesegšana no kā?

Viņš paklusēja.

- No objekta, vai? - es nosmīkņāju. – Cik saprotu, mans uzdevums ir pilnīgi pretējs.

- Mūsu darbā, - Seva mierīgi paskaidroja, nenovēršot skatienu no ceļa, - ar piesegšanu domāta nodrošināšana.

- Bet es padomāju, ka tā ir kontrole.

- Un tas arī, - viņš mierīgi piekrita.

- Uzticies, bet pārbaudi... - Es saviebos. - Kur tik parādies, visur "Horizonta" aģenti. Varbūt visi cilvēki pilsētā ir jūsu darbinieki, un vienīgais - parastais pilsonis esmu es?

Seva pasmaidīja.

- Elementārs piemērs kļūdainam psiholoģiskam novērtējumam. Mēs esam vienīgie, kuri interesējas par tevi, tāpēc tev šķiet, ka apkārt ir tikai "Horizonta" aģenti. Uzdrošinos apgalvot, ka, izņemot dažus tavus paziņas, visiem pārējiem ir absolūti nospļauties, vai tu dzīvo vai nē.

- Nu paldies, par cieņu! – saviebos. – Citādi jau sāku domāt, ka man ir vajāšanas mānija... Vai "Horizontā" visi apsēsti ar psiholoģiju?

- Tā ir mūsu darba galvenā sastāvdaļa, - Seva paraustīja plecus.

Ļoti gribējās viņu paķert uz muļķi, atspēlēties vismaz kādam no "Horizonta", bet Seva bija pati līdzsvarotība, un viņu nebija iespējams ne ar ko uztraukt. Uz visiem jautājumiem viņš atbildēja mierīgi, pārliecinoši, it kā būtu man speciāli piekomandēts kā tulks. Un kur palicis viņa uzmācīgais runīgums? Prot gan apmācīt aģentus uzņēmumā "Horizonts".

Tad mainīju taktiku. Ja nevaru viņu izsist no līdzsvara, pamēģināšu izvilkt noderīgu informāciju.

- Vai jūsējo nav par daudz mūsu nelielajai pilsētai? Kantoris te ir tāds, it kā būtu visa "Horizonta" darbību vadības centrs.

- Tieši tā, jau arī ir, - Seva mierīgi pamāja. - Vēl viena tipiska kļūda situācijas novērtēšanā - pēc laja domām, ja organizācija nopietna, tad tās centram noteikti jābūt galvaspilsētā. "Horizonta" darbības specifika paredz maksimālu slepenību, tāpēc tā centrs atrodas klusā provinces pilsētiņā.

Šķiet, Ivanovs ar sava aģenta starpniecību nolēmis man atklāt visas kārtis. Jo dziļāk muša iestrēgst sīrupā, jo grūtāk tai atbrīvoties.

- Tradīcija svaiga, bet tai grūti noticēt, - es nepiekritu. – Var ticēt, ka “Horizonta” centrālais kantoris atrodas mūsu pilsētā, bet noticēt, ka tieši šeit, kā pēc pasūtījuma, ar tevi nāks kontaktā objekts... Tās jau ir pasakas. Sekas nekad nav pirms cēloņa.

- Pareizi spried, - piekrita Seva. - Tika nepareizi norādīji iemeslu. Ne jau objekts nāca kontaktā ar mums, bet mēs ar viņu.

Teikt, ka viņš mani sakāva, nebūs pareizi. Problēma uzreiz tika apgriezta kājām gaisā. Vai otrādi? Es jau vairs neko nesapratu.

- Tu gribi teikt…

- Tieši tā.

Dažas sekundes nosēdēju apstulbis un neko neredzot blenzu vējstiklā. Izrādās, ka nebiju kļūdījies par lēcveida briljantiem glāzē - tās, tā teikt, bija pirmās testa acis priekš objekta... Kā gan citādi lai izskaidro to, ka "staigājošie līķi" varēja redzēt?

- Un tad viņi jūs pameta... - es nomurmināju. Galvā skanēja bērnišķīgs izteiciens: "Gan no vecmāmiņas aizgāja, gan no vectētiņa aizgāja ..." Rausītis, stulbā malkas pagale!

- Atbraucām, - Seva teica, izslēdzot motoru un pagriezās pret mani. - Palīdzēt ienest mantas?

Iekodu mēlē. Mašīna stāvēja pagalmā pie manas kāpņu telpas. Laicīgi attapos. Nav zināms, kā uzvedīsies "Horizontā", kad uzzinās, ka objekts pārtraucis kontaktu. Nonākt trako mājā nebija vēlmes, es gribēju tomēr padzīvot brīvībā un savā prātā.

- Tad palīdzēt? - atkārtoja Seva, skatoties man acīs.

- Ja nu tu uzstāj... - es vilcinādamies piekritu, izkāpdams no mašīnas.

Viņš paņēma kasti ar lellēm, es paņēmu saliekamo galdu, un mēs iegājām kāpņu telpā. Seva ātri uzskrēja pa kāpnēm, kamēr es gāju lēnām, nesteidzīgi. Milzīgs nogurums, un ne tik daudz fizisks, cik morāls.

- Paldies, tālāk es pats, - pateicos Sevam, kurs gaidīja mani kāpņu pagriezienā.

- Kā būtu ar tēju? No sala? - Seva pajautāja.

Nosalis viņš gan neizskatījās, bet nez kāpēc ļoti gribēja iekļūt manā dzīvoklī.

Es noraidoši pakratīju galvu un sarkastiski piezīmēju:

- Piedod, Seva, bet man ir normāla seksuālā orientācija.

- Man arī, - viņš pasmīnēja. - Mums būtu jāparunā.

- Citreiz, - kategoriski atcirtu. – Par darbu – tikai darbā.

- Velti, - Seva pašūpoja galvu, bet neuzstāja un devās pa kāpnēm lejā. - Tiksimies vēlāk!

- Netaisos nekur aizbraukt, - sev zem deguna nomurmināju, bet viņš sadzirdēja.

- Es domāju tikties, nevis vilcienu, - kāpjot lejā pa kāpnēm, Seva korekti izmeta pār plecu. Viņa miers bija nepārspējams.

"Man labāk patīk tikties ar sievietēm", - gribēju atcirst, bet savaldījos. Kāpēc atkārtoties par savu seksuālo orientāciju, un piedevām jutu, ka mani sāk aizraut šī tukšā pļāpāšana. Un ar ko? Kaut manas acis nebūtu redzējušas nevienu no "Horizonta" aģentiem!

Dzeltena seja laipni uzsmaidīja no sienas, es aizkaitināti izmēdīju, saviebu tai zvērīgu sejas izteiksmi un atvēru durvis. Arī ar viņu runāt negribēju kategoriski.

Atstāju saliekamo galdiņu gaitenī, izģērbos un kasti ar lellēm aiznesu uz lodžiju. Noliku stūrī, kur tā arī stāvēja pirms diviem gadiem, līdz sāku īrēt no Mihaliča nelielo būceni un pārlaidu darbnīcai pieksīgu skatienu. Ja zem darbagalda nebūtu retu koku malkas klēpja, varētu padomāt, ka pēdējās dienās ar mani nekas nav noticis.

Atvēru darbagalda atvilktni. Sērkociņu kastītes ar stiklveida acīm kā pazuda, tā arī vairs neparādījās. Darbs beidzies ... Dīvaini, bet es nejutu atvieglojumu, gluži pretēji, kaut ko līdzīgu rūgtumam, kas piepildīja manu dvēseli. Saskarsme ar neparasto atstāja savas pēdas, un bija žēl šķirties no uztraucošās noslēpumainības sajūtas. slāpes pēc piedzīvojumiem ir jebkurā cilvēkā, un dzīve bez tiem izskatās tukša un bezjēdzīga.

Iznācis no lodžijas, bezmērķīgi staigāju pa istabu, piegāju pie sienas, pastāvēju pie tās, atceroties, kā Buratino pazuda betonā, kā caur sienu izmetu “Horizonta” sasietos aģentus. Ar pirkstiem maigi pieskārās sienai, noglāstīja to ar plaukstu. Auksta, raupja... Pēkšņi roka viegli iekļuva sienā. Oho! Objekts spēju staigāt cauri sienām man neatņēma. Uzdāvināja vai vienkārši aizmirsa paņemt atpakaļ?

Uz mirkli atgriezās saldā saskarsmes ar noslēpumu sajūta, liekot asinīm ritēt straujāk, bet tad izgaisa. Spēja staigāt cauri sienām ir tikai pavadošā sastāvdaļa, nevis pats noslēpums ...

- vajadzētu paēst, - nodomāju. – Visu dienu kājās... Bet Ivanovs šoreiz ar pusdienām noskopojās.

Iegāju virtuvē, paskatījos uz ledusskapi, atcerējos, kas tajā atrodas, un ēstgriba pazuda. Var būt aiziet uz teātra kafejnīcu? Vai, kā nesen biju iecerējis, uz Centrālo restorānu? Nē, paldies, vienreiz jau tur biju, pietiks man ar tādiem sālījumiem.

Atskanēja durvju zvans un es nolamājos. Seva atgriezies. Neatlaidīgi tie aģenti "Horizontā" mierā neliksies. Ar stingru soli izgāju gaitenī, atvēru ārdurvis.

- Ko vēl vajag... - aizkaitināti iesāku un apklusu.

Uz sliekšņa stāvēja zēns tirdzniecības izsūtāmā formā ar lielu kasti rokās.

- Labdien! - zēns starojoši uzsmaidīja.

Klusēdams skatījos uz viņu.

- Deniss Pavlovičs Jegoršins?

- Jā... - es domīgi novilku, nikni uzlūkodams izsūtāmo. Situācija atkārtojās – tieši tādā pašā veidā manā dzīvoklī ielauzās Ivanovs policista formā. - No kurienes tad tas?

- Jūsu pusdienas no restorāna "Central" - teica zēns. - Parakstieties, lūdzu.

Pieturot kasti ar ceļgalu, viņš uzlika kvīti un tai virsū uzlika pildspalvu.

Parakstīties pat nedomāju. Kas tā te vēl par vēlmju piepildījumu? Vai tiešām kāds nolasa manas domas un īsteno tās praksē? Kā saka, atbraucām.

- Ko tad jūs? - izsūtāmais bija pārsteigts. – Jūs taču esat jaunais firmas "Horizonts" darbinieks, vai ne? Visiem darbiniekiem tiek nodrošināta ēdiena piegāde mājās. Parakstieties.

Mazliet pavilcinājos, bet tad parakstījos un paņēmu kasti.

- Naudu... - ar šaubām iesāku, bet ziņnesis apsteidza mani.

- Viss apmaksāts, - viņš teica. -- paņēma čeku un uzlika uz kastes vizītkarti. - Nākamajā reizē varat pasūtīt brokastis, pusdienas un vakariņas, piezvanot pa šo tālruni jebkurā diennakts laikā. Standarta pusdienas tiek piegādātas piecpadsmit līdz divdesmit minūšu laikā, oriģināli pasūtījumi pusotras līdz divu stundu laikā. Labu apetīti.

Viņš pagriezās, lai dotos prom.

- Bet... - es nomurmināju, nezinādams, dot dzeramnaudu vai nē? Man nekad nebija iznācis dot dzeramnaudu – līdz šim ar naudu šķiesties nevarēju atļauties. Un apgrozījos arī ne tajā sabiedrībā - pašu pacienāja ar bezmaksas alu "Teātra kafejnīcā".

- Klausos jūs?, - izsūtāmais apstājās.

- Vai jūs arī strādājat Horizontā? - attapos.

- Jā,- izsūtāmais ar cieņu atbildēja, un uzreiz kļuva skaidrs, ka viņam nav ne jausmas par organizācijas galvenajiem mērķiem. Noteikti bija tāda paša nosaukuma pieseguma firma, kas nodarbojās ar vieglu biznesu, lai novērstu uzmanību. Un ja tā, tad izsūtāmā alga ir pietiekoši liela – kāpēc gan Horizontam būtu jaskopojas, ja nauda viņiem nav problēma? Ja došu dzeramnaudu – apvainosies.

- Tad vakariņās, lūdzu, man pāris ustjupendus pikantā mērcē, - es paziņoju.

- Redziet... - ziņnesis pavilcinājās, kārtējo reizi apliecinot, cik tāls viņš ir no "Horizonta" pamatdarbības. - Es tikai piegādāju pasūtījumus. Par ēdieniem lūgums vienoties pa telefonu. Atvainojiet.

Pamāja un devās lejā pa kāpnēm. Dzeltenā seja no sienas ironiski smēja par mani.

- "Pat nedomā, pusdienošu pats!" - klusībā sejai atteicu uzaicinājumu, aizvēru durvis un aiznesu kasti uz virtuvi. Priekš pusdienām kaste bija aizdomīgi smaga, bet arī bumbai par smagu - simts gramu trotila man būtu bijis vairāk nekā pietiekami. Turklāt "Horizontam"

ir daudz mierīgāki veidi, kā likvidēt nevēlamās personas, bet visas pārējās organizācijas par mani neinteresējas. Kā teica Seva: "Pārējiem ir absolūti nospļauties par to, vai jūs eksistējat vai nē." Un viņam taisnība. Kam es esmu vajadzīgs? Ļubaša no manis izšķīrās, Buratino no maniem pakalpojumiem atteicās... Tikai Ivanovs turpina maldīties par manu nozīmīgumu, un jāizdara viss iespējamais, lai viņš maldos pēc iespējas ilgāk, novērtējot patieso lietu stāvokli.

Bet kastē tomēr izrādījās tikai pusdienas. Vienreizējās lietošanas plastmasas šķīvjos un divām personām. Sāku izņemt traukus un uzliku tos pa visu galdu. Īpašu gardumu, kā Ivanova kabinetā, nebija - uzkodas, salāti, pirmais, otrais... Nebija arī aukstās gaļas ar mārrutkiem, bet mārrutki tomēr bija, tikai ar sautētu cūkgaļu. Paldies par to pašu.

Interesanti, kurš man bija paredzēts kā kompanjons? Seva? Labāk jau nu viņš, nekā Ivanovs.

Negaidot ciemiņus, apsēdos, piestūmu sev sautēto cūkgaļu ar mārrutkiem, paņēmu dakšiņu... Un sastingu. Dievs vien zina, vai tā maz ir sautēta cūkgaļa? Ar dakšiņu uzmanīgi pabakstīju šķēles, pabīdīju gar šķīvi. Sautētā cūkgaļa uzvedās pieklājīgi un negrasījās ierunāties cilvēka balsī un ieskrūvēties šķīvī ar tualetes notekūdeņu skaņām. Un arī pēc garšas izrādījās visparastākā sautētā cūkgaļa. Precīzāk, ļoti garšīga, tikko apcepta cepeškrāsnī ar ķiplokiem. Tak pateica, ka restorāna ēdiens, nevis produkts no gasatronomijas veikala.

Tādas pusdienas būtu labas ar konjaku, bet alkohola kastē nebija. Man skapī bija šņabis, bet būtu grēks dzert prastu ne tās labākās kvalitātes šņabi pie tik gardiem ēdieniem.

Neapmierināti nopūšoties, es atvēru šķīvi ar pirmo un atkal uzmanīgi, baidīdamies no viltības, pamaisīju ar karoti. Pirmais izrādījās soļanka, joprojām karsta un garšīga. "Horizonta" aģenti dzīvo labi - baro kā uz kaušanu, nodrošina ar naudu vairāk nekā vajadzīgs... Nu īsts komunisms? Vai, pareizāk sakot, apgaismotais kapitālisms? Tā teikt, ar "cilvēcisku seju"...

Domas plūda gausi un attālināti, jo dominēja izpratne, ka cilvēku stereotipi par politisko pasaules kārtību Galaktiskajā savienībā ir nepieņemami. Tur viss ir savādāk... Bet kā tieši, iespējams, nezina pat "Horizontā". Tāpat kā neviens nezina, kā īsti izskatās paradīze, kamēr pats tur nav paviesojies un uz savas ādas piedzīvojis visus jaukumus. Pat paradīzes jēdziens dažādās reliģijās nav vienāds.

Pirms paguvu apēst pāris karotes soļankas, iezvanījās telefons.

"Ivanovs," - es nolēmu. - "Tūlīt uzprasīsies par galdabiedru. Un no viņa nekur neliksies - zina tak, ka esmu mājās, un, ja necelšu klausuli, viņam radīsies aizdomas. Man tas nemaz nav vajadzīgs".

Piecēlos no galda, negribīgi ejot pie telefona pa ceļam nolēmu, - ja jau no viņa neatkratīties, lai vismaz atnes pudeli konjaka. Pat no bezcerīgas situācijas ir jāizdabū mazs prieks.

- Jā? - es teicu, paceļot klausuli.

- Oksana pie tevis?!! - Man ausī iebļāva dusmīga sievietes balss.

Saraujoties no akustiskā trieciena, neviļus attālināju klausuli no auss.

- Lju ... Ļubaša? - es nedroši pārjautāju, jo balss bija tik atšķirīga.

- Iedod viņai klausuli! - Ļubaša uzkliedza falsetā, un tikai tagad es atpazinu viņas balsi. Es nekad agrāk nebiju dzirdējis viņas histēriju.

- Bet... Viņas te nav...

- Dod viņai klausuli!!!

- No kurienes tu rāvi... - es pavilcinājos. - No kurienes tu rāvi, ka viņa ir pie manis?

- Kur citur vēl viņa var būt?! Iedod viņai klausuli!!!

- Klausies, Ļubaša, - es centos runāt lēni un pārliecinoši, - ja Oksana atnāktu pie manis, es viņu būtu izlicis aiz durvīm. Saprati? - Tad līdz apziņai beidzot nonāca, ko Ļubaša man jautā. Kakls uzreiz aizžnaudzās, sirds kaut kur nogrima. - Kas noticis?

- Tu nemelo? .. - nesapratnē jautāja Ļubaša.

- Nē! – Tagad jau es pārgāju uz kliedzienu. - vai vari skaidri paskaidrot, kas noticis?!!

- Viņa... - Ļubaša sāka šņukstēt un stostīties. - Viņa nenakšņoja mājās… es visu nakti neatradu sev vietu… neatradu sev vietu… No rīta… es tev zvanu no rīta… Bet tevis naa-av…

- Viņas draudzenēm pazvanīji?

- J-jā ... Un uz slimnīcu arī... Un uz miliciju ... miliciju ... Pat uz morgu ...

- Es tūlīt aizbraukšu! - izgrūdu.

- Kāpēc tu te brauksi?! - Ļubaša pēkšņi saniknojās. - Tevis vien te man pietrūka! Tūlīt iešu uz miliciju iesniegt iesniegumu!

- Bet kādam ir jāpaliek mājās pie telefona, - mēģināju paskaidrot. - Ja viņu tomēr atradīs, piezvanīs?

Ļubaša, nenoklausoties līdz galam, nolika klausuli.

Es izmisīgi griezu viņas numuru, tas bija aizņemts. Uzgriezu vēlreiz – atkal īsi pīkstieni. Noteikti slikti nolikusi klausuli. Pagaidīju pāris minūtes un piezvanīju vēlreiz. Šoreiz pīkstieni bija gari, bet neviens neatbildēja. Viņa bija aizgājusi. Acīmredzot aizejot, viņa ieraudzīja klausuli ne savā vietā un iztaisnoja to.

Atstājis telefonu mierā, noguris apsēdos krēslā. Tādi lūk pīrāgi... Nez kāpēc atmiņā pavīdēja: bērni uz upes spēlē hokeju, tumšs ledus pleķis un vecis uz soliņa, apsēsts ar slīkoņu glābšanu. Tagad, uz ko ne spļausi, katram savs bziks. Šis večuks vēl nekas, ir vēl sliktāki bziki ... Nē, Oksana nevarēja iet uz upi. Ko viņai tur darīt - pat slidu nav... Man kļuva auksti, atceroties, kādi vēl tur mēdz būt bziki un par ko mani aizdomās turēja Ļubaša. Un no kurienes nāk kas tāds?! Manā jaunībā mēs vārdu "pedofilija" pat nezinājām!

Pēkšņi no gaiteņa atskanēja bravūrīga pīkstēšana. Pēc neliela pārtraukuma melodija atkārtojās.

Kas vēl tur notiek? Piecēlies no krēsla, ieskatījos gaitenī, gaidot ieraudzīt tur kaut ko līdzīgu runājošai aukstai gaļai, bet tur nebija neviena. pīkstēšana noskanēja trešo reizi, izrādās, no manas jaunās jakas kabatas.

Es uzmanīgi pataustīju jaku, iebāzu roku vienā kabatā, otrajā un uzgāju kaut kādu plastmasas priekšmetu, kas pēc formas atgādināja nomazgātu ziepju palieku. Tas uzpīkstēja ceturto reizi, es sakodu zobus, paķēru to un izvilku no kabatas. Kad ieraudzīju, kas tas ir, mani sagrābaa dusmas. Mobilais tālrunis, ko Ivanovs iedeva saziņai.

Pirmā vēlme bija "ziepju gabalu" no visa spēka ietriekt sienā, lai tas izšķīst uz visām pusēm ar plastmasas lauskām, taču laicīgi apdomājos. Lai gan pēc maniem piedzīvojumiem kas tāds vairs nepārsteidza.

Ieslēdzu telefonu, pacēlu to pie auss un nomurmināju:

- Klausos.

- Labdien, Denis Pavlovič, - sacīja Ivanovs.

- Kam laba, bet kam nē. Šodien jau sveicinājāmies.

– Kāpēc tik pesimistiski? Vai pusdienas jums atnesa?

- Jā.

- Drīkst, es pievienošos? Ar pudeli laba konjaka?

Šķita, viņš uzminējis manas domas, bet biju pārliecināts, ka viss jau iepriekš izplānots. Pusdienas ar konjaku, sarunas ... Sūda psihologi!

- Iebilstu.

- Kāp ... hm ... - Ivanovs pavilcinājās un piesardzīgi pajautāja: - Vai jums kaut kas slikts noticis?

- Jā! Pazudusi Oksana!

- Oksana? Un kas viņa ir?

– Nepūderējiet man smadzenes! - Eksplodēju. - Rūpīgi izpētījāt manu dzīvi un nezināt, kas ir Oksana?! – Man iešāvās prātā mežonīga doma, un kļuva auksti. - Viņa... ir pie jums? Turat viņu par ķīlnieci?!

- Kādi vēl ķīlnieki? – Ivanovs sašuta. – Tādas metodes nepraktizējam!

- Tā nu es jums noticēju! Bet kā tad ar solījumu iespundēt mani trako mājā? Tas pie kādām metodēm pieder?

- Pagaidiet, pagaidiet ... Oksana ir meita, šai ... jūsu ... ēē ... Ļubovai Petrovnai Astahovai?

- Tieši šai ... Ļubovai Petrovnai! Atcerējāties? – Nevarēju atturēties no sarkasma.

Bet Ivanovs nepievērsa uzmanību dzēlienam.

- Kā viņa pazuda?

- Nezinu. Neatnāca mājās pārnakšņot.

– Milicijā bijāt?

Es iedomājos, kas būs jāuzklausa Ļubašai milicijā. "Saprotiet, mammīt, meitenes tagad agri pieaug, tā ir hormonu lieta..." Kļuva pretīgi un nelabi.

- Jā, - noburkšķēju. – Arī uz slimnīcu, arī uz morgu.

- Pārbaudīšu pa saviem kanāliem un atzvanīšu, - apsolīja Ivanovs. – Bet jums... iesaku vērsties pēc palīdzības pie objekta. Ticiet man, rezultāts būs jau pēc pusstundas.

Viņš atslēdzās, un es nepaspēju pateikt, ka ar objektu viss beidzies. Un arī labāk, ka nepaspēju. Glupja atklātība ne pie kā laba nenoved.

Paslēpis mobilo telefonu kabatā, iegāju virtuvē. Soļanka jau bija auksta, un ēstgriba arī bija pazudusi. Kaut kas jādara, bet kas? Skriet pa galvu pakaklu uz miliciju aiz Ļubašas? Viņai taisnība — muļķīgi. Sēdēt pie telefona un zvanīt uz visām slimnīcām un atrās palīdzības numuriem? Ivanovs to izdarīs labāk... Bet viņš tomēr deva saprātīgu padomu - sazināties ar objektu. Bet kā to izdarīt? Jādomā, jādomā...

Es apsēdos pie galda, mehāniski ar karoti maisīju soļanku un sāku atsaukt atmiņā visas ar Buratino saistītās epizodes. Jābūt kaut kādam pavedienam, jābūt! Galvā valdīja juceklis, domas sajaucās kaut kā līdzīgi soļankai, tikai, atšķirībā no tās, kas stāv man priekšā uz galda, ļoti nesagremojamai. "Hi-hi, ha-ha, he-he ..." Epizodes ar Buratino netīšām jaucās ar epizodēm par Oksanu. Šeit Buratino, pīkstēdams, skaļi smejas, bet Oksana pie spoguļa pielaiko mammas sudraba kulonu ar tirkīziem... "Kāpostgalva!" - viņi abi saka, un izrādās it kā unisonā. Šeit Buratino no auklas sasien tādu kā cilvēka figūru, bet uz Oksanas galda atrodas no veļas auklas sietais lācēns... Stop! Biju apdullumā, un pār manu muguru pārskrēja zosāda. Tā vienkārši nevar būt, tā nedrīkst... Tas nav cilvēcīgi... Kā tad, objekts jau nu jautās, cilvēcīgi vai nē! Kas viņš pats ir?

Attēls, kas parādījās manā atmiņā, bija tik skaidrs un spilgts, it kā mūsu dialogs atkal notiktu patiesībā.

- ... Bet meitenei, kas bija seit, es patiku, - teica Buratino.

- Ko?! - Man aizžņaudza kaklu. - Oksana tevi redzēja?!

- Jā. Kas tur slikts? Hi-hi, ha-ha, he-he!

- Es taču tevi ... Neuzdrošinies atkal rādīties viņai acīs!

- Kāpec tad tā? Es viņai patīku un viņa man arī. Hi-hi, ha-ha, he-he! ..

Novaidējos, pakratīju galvu, aizdzenot atmiņas prom. Tad, lūk ko nosaucu par nelieti, kurš uzņēmies objektam taisīt lelles... Tomēr atbrīvoties no atmiņām bija tikpat neefektīvi kā augļotājam nedomāt par balto pērtiķi. Tas ir, nekā. Tās ākstījās, mani izsmēja; viņu acis - dzīvās Oksanas un stiklainās Buratino - bija ironijas pilnas... Paradoksāli, bet tieši šajā brīdī sapratu, kur varētu satikt objektu. Norāde bija spokaina, trausla, gandrīz nereāla, bet paldies par to pašu.