Mednieks

13. NODAĻA

Parīzē, Francija

Pirmdiena

Plkst. 22.48 pēc Centrāleiropas laika

Datora ekrānā uzstājīgi mirgoja melnbalts attēls. Tas bija graudains un vietām izplūdis, bet kvalitāte bija pieņemama. Alvaress lūkojās uz zemas izšķirtspējas novērošanas kame­ras attēlu, tāpēc necerēja uz kristālskaidru kontrastu, bet būtu labi, ja no šiem kadriem nesāpētu galva.

Viņš paknaibīja ādu starp uzacīm un noslaucīja asaras no sasprindzinātajām acīm. "Es jūtos drausmīgi un atbilstoši ari izskatos," viņš nodomāja. Tobrīd viņš stāvēja ASV vēstnie­cības ēkas pagrabā kopā ar Kenardu, un jauns tehnoloģiju speciālists, kura vārdu Alvaresam nebija laika iegaumēt, uz­manīja aparatūru.

Pēc viņa sarunas ar CIP galveno mītni Čembersa acīmre­dzot bija vērsusies pie frančiem, un Alvaress saņēma visu attiecīgo dokumentu kopijas. Policisti iedeva viņam arī vies­nīcas drošības kameru ierakstus, kuros bija redzams, kā pieci cilvēki, to vidū viena sieviete, tika sacaurumoti kā sieti. Spriežot pēc policijas ziņojuma, viens no abiem līķiem pre­tējā ēkā bija sieviete, turklāt paveca. Šī bija neprātīgākā lie­ta, ar ko Alvaress nodarbojies savas CIP karjeras laikā.

Gandrīz vienpadsmit gadus Alvaress strādāja Nacionālajā slepenajā dienestā, ko iepriekš dēvēja par Operāciju direk-

torātu. Pirms tam viņš pameta koledžu un dienēja jūras spē­kos, bet šāda dzīve viņu neaizrāva. Dienestā viņš jutās kā šūpojoties ūdenī un gaidot, kad kaut kas notiks, bet šis mir­klis nekad nepienāca. Viņš iestājās jūras spēkos, būdams pār­galvīgs jauneklis, un gribēja noskaidrot savu vērtību, bet nemitīgās mācības un retās humānās palīdzības misijas neat­klāja viņam neko interesantu. Tagad gan Alvaress, vistica­māk, jūras spēku dienestā piedzīvotu daudz vairāk briesmu. Viņš iestājās armijā nepareizo iemeslu dēļ, bet darbu CIP sāka, pareizo izjūtu vadīts. Kopš tās reizes Alvaress ne reizi nebija to nožēlojis.

Ekrānā bija redzams, ka lifta kabīnē ieiet divi vīrieši.

- Kas viņi ir?

Alvaress stavēja, izslējies taisns un sakrustojis lielās ro­kas uz platajām krūtīm. Toties Kenards bija pieliecies, uzrotījis piedurknes un atbalstījis elkoņus uz galda, lūkojoties ekrānā. Kenards bija apmēram desmit gadus jaunāks nekā Alvaress un pakļauts viņam, tomēr mēdza izlikties, ka abi ir līdzvērtīgi partneri. Alvaress likās dzimis diplomāts un centās saglabāt draudzīgas darba attiecības.

Kenards bija pāris collu garāks, izmantoja pārāk daudz matu želejas un izturējās tik nevērīgi, it kā strādātu aģen­tūrā tikai veselības apdrošināšanas dēļ. Viņš to droši vien uztvēra kā pakāpienu karjeras ceļā. Iestāties CIP tūlīt pēc koledžas, dažus gadus pastrādāt, iegūt pieredzi un zinā­šanas, pēc tam ķerties pie lielākiem, labākiem un dāsnāk atalgotiem darbiem privātajā uzņēmējdarbībā. Alvaresam nepatika šāda attieksme. Viņš strādāja CIP, lai pildītu savu patriota pienākumu.

Parasti Kenards nemitīgi runāja un nespēja apklust, ja vien no tā nebija atkarīga viņa dzīvība, bet šodien viņš šķita zaudējis pašpārliecinātību. Varbūt apziņa par darba svarīgu­mu beidzot bija viņu pamodinājusi. Ir gājuši bojā cilvēki. Tā nebija rotaļa.

Pirmajā lietas apkopojumā bija daži papildinājumi, kuru trūka Alvaresam izsniegtajā eksemplārā. Šo papildu infor­māciju viņš ieguva no aģentūras avota Parīzes policijas rin­dās. ASV par to labi samaksāja, toties biezais eiro banknošu žūksnis panāca to, ko nespēja policijas paustā piekrišana sadarboties.

Viņš sameklēja ziņojuma sadaļu, kurā bija uzskaitīti līķi. Izņemot veco kundzi, kas nogalināta pie sava dzīvokļa dur­vīm, nevienam no miroņiem nebija personību apliecinošu dokumentu. Vairākumam bija rācijas un austiņas, ieroči un munīcija. Franči vēl nebija paguvuši identificēt nevienu no upuriem, bet Alvaress ievadīja pirkstu nospiedumus sistēmā un gaidīja rezultātus. Viesnīcā bija noticis kaut kas ļoti nozī­mīgs, un taja iesaistīti ārkārtīgi bīstami cilvēki.

ierakstu vērošana bija apdullinoši vienmuļa nodarbe, bet Alvaress bija apņēmies to paveikt. Andris Ozols grasījās tikties ar Alvaresu, bet kāds viņu nogalināja un nozaga informāciju. Šobrīd galvenais bija atgūt šo informāciju, bet Alvaresam tikpat svarīgi šķita arī notvert nelieti un vismaz pienaglot viņu pie tuvākās pieejamās sienas.

Diemžēl viesnīca izmantoja tikai divas novērošanas kame­ras, vienu vestibilā un otru pie sētas puses ieejas. Alvare­sam būtu daudz vieglāk, ja katrā stāvā būtu kamera. Tagad viņš bija spiests paļauties uz policijas ziņojumu, lai izveido­tu kopainu. Ziņojums bija kaitinoši īss un nepilnīgs. Paies laiks, līdz šīs tukšās vietas tiks aizpildītas.

- Lūk, kur viņš, Kenards sacīja. Pie reģistratūras galda.

Alvaress palūkojās ziņojumā. Bišopa kungs, četrsimt septītais numurs.

Ekrānā bija redzams, ka noslēpumainais cilvēks dodas lifta virzienā un apstājas gaidīt, bet piepeši atkāpjas malā. Acīmredzot slēpās no abiem vīriešiem, kas iznāca ārā.

Svarīgākos mirkļus Alvaress kopā ar Kenardu bija vērojis

vismaz divdesmit reižu, un viņu vēl joprojām izbrīnīja notikumu gaita. Kamēr viens no tagad mirušajiem stāvēja vestibilā, slepkava pagāja viņam garām tik tuvu, ka gandrīz pieskārās, un nemanīts iesoļoja liftā.

- Veikli, Kenards nočukstēja.

- Patiniet uz priekšu. Alvaress pamāja.

Darbinieks ķērās pie vadības pogām, un graudaino attēlu uz bridi papildināja dūkoņa.

- Pietiek, Alvaress noteica.

Uzradās divi diezgan satraukti cilvēki, kas drudžaini spaidīja lifta pogas, bet pēc tam aizsteidzās kāpņu telpas vir­zienā un nozuda.

Kenards papurināja galvu. Un pēc dažām minūtēm abi

ir līki.

/

- Viņi ieradās viesnīcā, meklējot slepkavu, nevis otrādi, Alvaress sacīja. Labi, patīsim uz priekšu, līdz parādīsies pārējie.

Viņš jau desmito reizi parāva vaļīgāk kaklasaiti, kamēr Kenards lūkojās uz ekrānu. Darbinieks klusi pildīja pavēli. Istabā trūka gaisa. Nebija logu, un gaisa kondicionētājs jau bija ceļā uz mehānisko ierīču elli. Ārpusē valdīja nepatīkams aukstums, bet Alvaress, Kenards un darbinieks jau vairākas ilgas stundas bija pavadījuši šaurā, elektroniskajām ierīcēm pārpildītā telpā. Gaiss šķita indīgs.

- Sākas, Kenards noteica.

Ozola iespejamais slepkava iznāca no lifta un apsēdās at­zveltnes krēslā. Viņš ne mirkli nepiemirsa slēpt seju no ka­meras, neuzkrītoši pieliecot galvu tā, lai nebutu redzami viņa vaibsti. Tas notika pārāk bieži, lai varētu to uzskatīt par veiksmi.

Ierodoties viesnīcā, slepkava nezināja, kur ir kamera, bet viņš bija reģistrējies pirms vairākām dienām, un viesnīca sa­glabāja tikai pēdējo četrdesmit astoņu stundu ierakstus. Pēc tam tos iznīcināja. Alvaress nesaprata, kāda tam jēga. Tik­

pat labi viesnīca varētu vispār neizmantot kameras. Viņš to pateica vadītājam.

Slepkava parādījās ierakstā vēl tikai dažas sekundes, šķērsojot vestibilu ceļā uz kāpņu telpu. Pēc tam viņš nozuda un vairs nebija redzams. Vienu no līķiem atrada virtuvē, tāpēc Alvaress minēja, ka slepkava aizgājis pa šīm durvīm, nevis sētas puses izeju, kur bija otra kamera. Pēc tam daži cilvēki tika nogalināti pretējā ēkā un vēl viens uz ielas.

Alvaress nekustējās, kamēr ieraksts turpinājās. Viņš ce­rēja ieraudzīt kaut ko noderīgu, bet jutās neizturami nogu­ris. Acis smeldza. Viņš bija pārliecināts, ka arī Kenardam ir grūti. Bet varbūt jaunais darbinieks bija pieradis visu dienu vērot ekrānus un viņam tas nesagādaja sarežģījumus. Var­būt viņam tas šķita aizraujoši. Dīvainis.

Pēc trīsdesmit minūtēm Alvaress beidzot pievilka krēslu un apsēdās.

- No šī mēs vairs neko neiegūsim.

Kenards pamāja. Piekrītu. Viņš noknikšķināja pirkstu kauliņus. Kā tev šķiet, vai te gatavo ķīniešu ēdienus? Ne­zinu, ko gribat jūs, bet es labprāt apēstu kraukšķīgu pīli. Ap­nikusi tā varžēdāju barība.

Beidzot ierunājās tehnoloģiju speciālists: Dažus kvartā­lus uz rietumiem ir laba ēdnīca, kur galdiņus apkalpo vel­nišķīgi pievilcīga austrumniece. Es jums parādīšu.

- Lieliski. Kenards uzsita pa vēderu. Es mirstu badā.

Alvaresam nebija apetītes. Viņš klusi sacīja: Viens virs

nogalina Ozolu, pēc divām stundām atgriežas viesnīcā, kur viņu cenšas nonāvēt septiņi bruņoti cilvēki, bet viņš noslep­kavo tos visus.

- Jā, Kenards noteica, piekalis skatienu durvīm.

- Viesu pieņēmēja aprakstīja gara vai vidēja auguma bal­to vīrieti ar brūniem vai melniem matiem. Bet tie droši vien ir krāsoti. Acu krāsu viņa neatceras. Varbūt bijušas brilles. Vecumā no divdesmit pieciem līdz četrdesmit gadiem. Vi­

ņam ir bārda, bet tā šobrīd jau ir noskūta, ja vien nebija mākslīga, un atlikušie fakti atbilst gandrīz visiem baltajiem šajā pilsētā.

- Apmēram, Kenards piekrita un paņēma jaku. Pie velna! Mums nekā nav.

Alvaress bija vienisprātis. Viņš paberzēja bārdas rugājus, apdomājot turpmāko. Darbs bija viņu nogurdinājis, tomēr gulēt negribējās. Vēl bija pārāk daudz darāmā. Iezvanījās mobilais tālrunis, un viņš steigšus atbildēja. Pabeidzis saru­nu, viņš uzsmaidīja Kenardam.

- Ko tu teici?