Mednieks

39 . nodaĻa

Centrālā izlūkošanas pārvalde, Virdžīnijas štats, ASV Svētdiena

Plkst. 06.05 pēc Austrumu zonas laika Čembersa izskatījās sadrūmusi. Viņa eleganti sēdēja uz krēsla, nedaudz pieliekusies un atbalstījusi elkoņus pret galdu. Zinu, ka ir svētdiena un agrs, bet visi noteikti sa­prot, cik nopietna ir situācija. Varbūt jau šobrīd kaujas raķe­tes piesavinās kāds, kuru mēs ļoti nevēlamies redzēt labāk bruņotu. Nav runa tikai par pārākumu ieroču ziņā; mūs satrauc visas pasaules drošība. Ja tehnoloģija nokļūs nepa­reizajās rokās, mūsu spēja aizstāvēt savas intereses un nodrošinās mieru būtiski samazināsies. Neviens no šeit sē­došajiem to noteikti nevēlas.

Prokters piekrītot pamāja. Arī Fērgusons un Saikss svi­nīgi pielieca galvu.

- Zinu, ka jums nav vajadzīgas uzmundrinošas runas, lai strādātu, cik spēka, Čembersa turpināja. Mēs saprotam, ka laika rezerves izsīkst. Pagājusi jau gandrīz nedēļa kopš Ozola nāves un informācijas zādzības. Šis noziegums ir jā­atklāj pavisam drīz. Viņa apklusa un palūkojās uz Prokteru. Vai esam spēruši kaut soli tuvāk Ozola slepkavam?

Prokters papurināja galvu. Alvaress seko pēdām, kas ved pie Stīvensona un komandas nolīdzēja, bet slepkavas meklējumi diemžēl nokļuvuši strupceļā. Mēs pat nevaram sa-

prast, vai viņš strādā specdienestu vai privāto klientu uz­devumā. Mums ir liecinieku ziņojumi, kas nav pat iztērētā papīra vērti, novērošanas kameru ieraksti, kuros ir cilvēks, bet nav sejas, un nav neviena lietiska pierādījuma. Vācijā mēs ieradāmies dienu par vēlu. Viņš droši vien aizlidoja uz Če­hiju, bet kopš tā laika nekas nav dzirdēts. Darbā iesaistītas visas nodaļas. Visām filiālēm nosūtīti ziņojumi. Viņu meklē visā Eiropā. Bet mēs nevaram viņu atrast.

Čembersa sarauca pieri. Tātad viņš gluži vienkārši iz­gaisis?

- Viņš varētu būt mums deguna galā, un mēs viņu nere­dzētu. Diemžēl mēs nezinām, ko meklējam.

- Noteikti ir kādi aizdomās turamie, Čembersa sacīja.

- Kuri zināmie algotie slepkavas ir pazuduši? Kurš izlūko­šanas dienests nodarbojas ar kaut ko aizdomīgu?

- Pat pieņemot, ka viņš nav kāda ārzemju izlūkošanas die­nesta tiešais darbinieks un tika nolīgts šim uzdevumam, tas neko labu nedod. Eiropā strādā vairāki simti šādu cilvēku, varbūt pat tūkstoši. Mēs zinām tikai sīku daļiņu no visiem, un no tiem savukārt varam atsijāt tikai vēl vienu sīku daļiņu. Paliek plašs aizdomās turamo loks, un par vairākumu no tiem nav nekādas informācijas. Turklāt nedrīkst aizmirst, ka šis slepkava ir īsts meistars. Viņš ir adata slepkavu kaudzē.

- Vai ir kādi minējumi? Čembersa noņēma brilles un pa­berzēja acis.

- Viesnīcas darbiniece teica, ka viņš runājis franciski kā iedzimtais, un Minhenē kaimiņš apgalvo, ka viņš izklausī­jies pēc vācieša. Vai nu viņš ir no Francijas un Vācijas, vai arī prot vairākas valodas un varētu būt dzimis jebkur. Pa­gaidām viņš izmantojis divas britu pases, un iespējams, ka viņš ir no Lielbritānijas. Prokters iztaisnoja muguru. Mēs varam prātot līdz nemaņai, bet mironis ir bijušais Krievijas un padomju armijas jūras spēku virsnieks, kurš centās pār­

dot krievu kaujas raķetes, tāpēc es uzskatu, ka slepkava droši vien ir no Arējās izlūkošanas dienesta.

- Tādā gadījumā mēs nemūžam neiegūsim kaujas raķešu tehnoloģiju, Čembersa noteica. Maskava to nepieļautu.

Prokters pamāja. Protams, bet tas neizskatās pēc krieviem, vai ne?

- Kādā zinā?

/

-Ja slepkava ir no Ārējās izlūkošanas dienesta, tas daudz izskaidro, bet kurš tad nolīga septiņus uzbrucējus, kas viņu mēģināja nogalināt pēc darba paveikšanas? Kurš vispār zi­nātu, ka Ārējās izlūkošanas dienests viņu turp nosūtījis? Un Ozola nošaušana sānielā ir pārāk vienkārša. Tas nav polonijs tējā vai pašnāvība. Nesāpīga nāve nodevējiem… tas nav viņu rokraksts.

Čembersa atglauda matus aiz ausīm. Nezināju, ka vi­ņiem vispār ir kāds rokraksts.

Prokters pamanīja Saiksa pieglaimīgo smaidu un palūko­jās uz Fērgusonu. Vecais vīrs pagaidām neko nebija piebil­dis. Kā tev šķiet?

Fērgusons nopētīja Prokteru. Nezinu, draugs.

Vecais vīrs nekad neuzrunāja Prokteru vārdā. Vienmēr par draugu vai cilvēku. Prokteram tas šķita kaitinoši un pat aizvainojoši, it kā Fērgusons izrādītu viņam necieņu. Bet Prokters nosprieda, ka uztver to pārāk saasināti. Un pat tad, ja tā nebūtu, viņš negrasījās iegūt ķildīga cilvēka slavu, par to ieminoties vai uzstājot, lai Fērgusons viņu uzrunā par Ro­landu Proktera kungu.

- Krievija ir tavs lauciņš, Vili, Prokters sacīja, izmanto­dams iespēju atbildēt uz familiaritāti ar to pašu. Viņš zināja, ka Fērgusonam nepatīk vārda saīsinājums. Vai ir vērts tu­rēt aizdomās Ārējās izlūkošanas dienestu?

- Ļoti iespējams, Fērgusons atbildēja pēc pārdomu brīža.

- Mēs galu galā runājam par krievu ieroču tehnoloģiju. Mas­kava darītu visu, lai sargātu savus noslēpumus.

- Vai uzskatāt, ka tas ir viņu rokraksts? Čembersa jautāja.

- Vai jums tā nešķiet?

- Es neesmu pārliecināta.

- VDK netrūkst ne iespēju, ne vēlēšanās nogalināt Ozolu. Ja viņi uzzināja, kas Ozolam padomā, tad noteikti centās at­gūt informāciju un pārtraukt noplūdi. Un nodevējus soda vienmēr, lai kurā pasaules malā viņi slēptos.

Prokters zināja, ka Fērgusona paradums dēvēt Ārējās izlū­košanas dienestu par VDK saglabājies no aukstā kara laikiem. Viņaprāt, tas bija viens un tas pats. Divdesmitā gad­simta tumšajos laikos Fērgusons bija gandrīz varonis, bet nespēja iet līdzi laikam un mainīt domāšanu. Pasaule bija gā­jusi uz priekšu. Austrumi un Rietumi tagad bija nevis ideālu iemiesojums, bet tikai atzīmes kompasā.

- Bet iespējamās sekas… Prokters iebilda.

- Kadas sekas? Fērgusons manāmi sadusmojās. Ja mums nav neapgāžamu pierādījumu par viņu iesaistīšanos, un tādu nekad nebūs, šobrīd mēs varam viņus tikai norāt. Ko gan citu? Turklāt mums būtu grūti to darīt, saglabājot nopietnību. Mēs galu galā centāmies nozagt viņu tehnoloģiju, tātad mums īsti nav tiesību viņiem pārmest par izvēlētajām metodēm. Neaizmirstiet, ka Ozols bija nodevējs. Mēs neva­rētu neko iebilst, turklāt viņiem tik un tā būtu vienalga. Maskava vairākas reizes atteicās mums šo tehnoloģiju pārdot. Visi domā, ka pēc Padomju Savienības sabrukuma lācim apgriezti nagi, ka piecdesmit gadu ilgu sacensību aizvietojusi draudzība. Tā ir muļķīga doma, un es nespēju noticēt, ka Amerika to tik viegli pieņēmusi. Lācis ir un pa­liek lācis. Varbūt šobrīd vājāks, bet tas nozīmē tikai to, ka tam jābūt viltīgākam.

Kabinetā brīdi valdīja neveikls klusums. Fērgusons bija piesarcis. Prokters nezināja, ko teikt. "Tātad večuku māc sa­rūgtinājums par mainīto pasaules kārtību un viņa vietu tajā.

Fērgusons acīmredzot pārāk ilgi cīnījies pret komunistiem, lai samierinātos. Nožēlojami, pat skumji, bet… jo ātrāk Fēr­gusons atvaļināsies, jo labāk."

- Labi, Prokters noteica. Kā mums vajadzētu rīko­ties?

Fērgusons dziļi ieelpoja, lai nomierinātos. Noskaidrot, kas krieviem padomā.